Tradicionālā transkripcija
[žagàrs]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʒɑɡɑrs]
[ž] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[g] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
žagar- – sakne, vārda celms
-s – galotne
Žagar+kaln-s
žagars – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
žagar-s |
žagar-i |
|
Ģ. |
žagar-a |
žagar-u |
|
D. |
žagar-am |
žagar-iem |
|
A. |
žagar-u |
žagar-us |
|
I. |
ar žagar-u |
ar žagar-iem |
|
L. |
žagar-ā |
žagar-os |
|
V. |
žagar! |
žagar-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – No zaļās slotas palikuši tikai sausi žagari.
2) izteicēja daļa – Tas zars, kas aizbāzts aiz sijas, ir bērza žagars.
3) galvenais loceklis – Žagars.
4) papildinātājs – Vectēvs lika žagaru pie žagara, līdz slota bija gatava.
5) apzīmētājs – Stūrī bija nolikta žagaru bunte.
6) apstāklis – Ko tu tādā žagarā pakārsi – nolūzīs, pameklē kārtīgu zaru.
žagaru bunte, žagaru čupa, žagaru grēda, žagaru kaudze, žagara kāts, žagaru klēpis, žagaru saišķis, žagaru slota
bērza žagars, slotas žagari
mazs žagars, liels žagars, resns žagars, sauss žagars, sīki žagari, slapji žagari, tievs žagars
cirst žagarus, dabūt žagarus, dedzināt žagarus, pērt ar žagaru, salauzt žagarus, sist ar žagaru
žagars, v.
No koka vai krūma atdalīts tievs zars, arī tievs (koka, krūma) stumbrs ar zariem.
Cirst žagarus. Kurināt krāsni ar žagariem. Žagaru slota.
Dabūt žagarus – tikt pērtam (ar žagariem).
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1206]
žagari, –a, v.; dsk. -u
No koka vai krūma atdalīti tievi, parasti sausi, zari.
Žagari slotai. Žagari sprēgā pavardā.
Pusdienlaikos saimniece lika kapāt lapas, bet vakaros bija jāsacērt žagari, ar ko rītos iekurināt plīti. A. Gulbis 3, 59.
Pa purvu aizstiepjas uz kāpu pusi šaura, žagariem un velēnām nostiprināta teka. Grīns 1, 321.
.. no Kārļa [mežsarga] atkarīgs, vai varēs dabūt ziemai labu malku vai būs jāčūkstina slapji žagari. Ezera 6, 138.
Ai, Nate, Nate, būtu tu vēl tāda kā toreiz! Nu izžuvusi un cieta kā žagars. Dziļums 1, 345.
Večuks bija plāns kā žagars, bet roku satvēra stingri. Zemzaris 4, 26.
// Šādi zari, ko izmanto cilvēku vai dzīvnieku pēršanai.
„Ja viņš .. būtu mans bērns, es tā viņam notēstu dibenu ar bērza žagaru, uzreiz puika būtu kā puika.” Klīdzējs 1, 37.
Cērpa kundze: Kāda nevaldāma knīpa! Nu gan jāmeklē žagari! Zīverts 1, 186.
.. viņš apēda māsas šokolādes krājumus, kas glabājās galda atvilktnē. Māsa brēca skaļā balsī. Vecāki vakarā ātri ieveda kārtību ar sīkiem bērza žagariem. Bels 1.
Ņemt (rokā) žagaru (arī stibu, koku) – pērt, sist (kādu).
Dabūt žagarus – dabūt pērienu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
žagars – žogors
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
žagàrs 1. kâ žagàrs (demin. žagarìņš): 1. a) ‘ciets, stingrs; sauss, izkaltis; novājējis, izdilis’, v°àriŠs, v°àriŠs [tēju], bet čaŠs ciêc k°â žogàrs. [..] vecîc iskàltis k°â žogàrs.
b) ‘mazs, sīks; neievērojams, niecīgs’.
2. k°â žagàru slùotiņa.
3. k°â žagàru bùrîtî.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 288]
Mežrūpniecībā – bērza žagari, kurināmie žagari, slotu žagari.
Uzvārdi – Žagars, Žagara, Žagare; Žagariņš, Žagariņa.
Vietvārdi – Žagari, mazciems Jaunpiebalgas novadā; Žagaru dīķis, dīķis Priekules novadā; Žagaru kalns, kalns Madonas novadā; Žagaru purvs, purvs Alūksnes novadā; Žagaru ūdenskrātuve, ūdenskrātuve Jēkabpils novadā; Žagaru vecie kapi, kapsēta Daugavpils novadā; Žagarkalns, kalns Jaunpiebalgas novadā; Žagarkalnu kapi, kapsēta Bauskas novadā; Žagariņi, skrajciems Kandavas novadā; Žagariņu purvs, purvs Saldus novadā; Žagarvalks, upe Kuldīgas novadā; Kalna Žagari, viensēta Engures novadā; Lejas žagaru dīķis, dīķis Engures novadā; Jaunžagari, viensēta Amatas novadā.
žagars, mantots vārds; lš. žãgaras ‘t. p.’, sav. kegil ‘pālis, miets’, vlv., afrī. kāk ‘kauna stabs’, vh. caek [kāk] ‘t. p.’(> la. kāķis). Pamatā ide. *egh-/*ogh- ‘zars, miets’> b. * žeg– : * žag-, kam latviešu valodā ir divējādi refleksi:
1) formas zeg-, zag-, no kā apvidvārds zega [ȩ] ‘rumpis’;
2) formas žeg-, žag-, no kā apvidvārds žeģene ‘zarainu kāršu statnes’ un liter. žagars. Formas ar ž- var būt izveidojušās lietuviešu valodas ietekmē, bet iespējamas arī patstāvīgi darinātas latviešu izlokšņu formas ar lietuviešu valodai līdzīgu fonētisko attīstību.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 574]
angļu – birch
baltkrievu – хвораст
franču – une branseche
igauņu – vits
itāļu – verga
krievu – хворостина
lietuviešu – žagaras
poļu – chrust; rózgi
somu – vitsa; varpu
ukraiņu – хворостина; хмиз
vācu – die Rute
zviedru – långtspö
Kad zvirbuļi žagaros čivina, tad gaidāms slikts laiks.
Dedzinot žagarus, uguns bieži mēdz nospiegt, – tad saka, ka kāds tanī brīdī nomirst.
Sieviete nedrīkst bāzt žagarus krāsnī ar tievgali papriekšu, tad bērni dzimst nepareizi.
Žagarus nedrīkst krāsnī bāzt ačgārni, tad teļi dzimst otrādi.
Ja, uguni kurinot, žagari čīkst, tad ciemiņi brauc.
Ja ugunī žagari smilkst, tad rītā būs vējš.
Žagaru sauja, olu klēpis. – Kartupeļu laksti ar kartupeļiem.
Govis ganot i norāva
Žagars manu vainadziņu.
Žagariņa vainu devu, –
Sen tautieša rociņā. [LD 5905-0]
Noskrien putnis no žagara,
Žagars vien līgojās;
Noņem tautas vainadziņu,
Mati vien plīvejās. [LD 24450-0]
Miedziņš mani kaitinaja,
Uz acīm tupedams;
Ņem, māmiņa, smalkas rīkstes,
Dzen miedziņu žagaros. [LD 6766-3]
Lielie puiši, mazie puiši
Mežā brauca žagaros.
Mazajam puisišam
Apsagāzās vezumiņš.
Lielie puiši, pieceliet
Mazajam vezumiņu. [LD 2674-1]
Man maza ķēvite, ķēvite bija,
Ar to ķēviti žagaros braucu,
No tiem žagariem sētiņu pinu,
Sētiņu apkārt dārziņu taisu,
Es taī dārziņā rozites sēju,
No tām rozitēm kroniti viju,
Ar to kroniti baznicē gāju,
Es tanī baznicā Dieviņu lūdzu. [LD 2165-0]
Appušķoju raibu govi
Ar bērziņa žagariem;
Pušķo, Dievs, citu gadu
Ar raibām telītēm. [LD 32417-0]
Man’ māmiņa bārtin bāra,
Bez vaiņaga staigajot:
Ja nebija citu ziedu (puķu),
Vij no bērzu žagariem. [LD 5987-4]
Es neņemu rupjas malkas
Pret sīkiem žagariem:
Mani sīki žagariņi
Paši pūta, paši dega. [LD 30558-0]
Muižē augusi
Mūs’ māsiņa,
Nu še atveda
Žagaru būdā. [LD 25807-0]
Panāksti dancoja,
Žagari bira,
Nabagi žagaru
Lasitaji.
Māsiņas dancoja,
Vizuļi bira,
Bālini vizuļu
Lasitaji. [LD 24153-0]
Izlociju bērzu birzi
Pa vienam(i) žagaram;
Izmāciju tautu dēlu
Pa vienam(i) vārdiņam. [LD 27137-0]
Māci mani, māmuliņa,
Ar vītola žagariem:
Lai es augu tiki loka,
Kā vītola žagariņi. [LD 1711-4]
Klausies, vecais,
Ko es tev sacišu:
Tavs dēls vanags
Žagaru būrī,
Mana meita pūcīte
Dzīparu klētī. [LD 21285-1]
Kas žagarus brikšķinaja
Pirtes ceļa maliņā?
Mīļa Māra brikšķinaja,
Pādei pirti kurinaja. [LD 1268-0]
Bēdz, Jānīti, bēdz Jānīti,
Pieters nāca, Pieters nāca
Pa liepiņu lapiņām,
Pa žagaru žagariem. [LD 33218]
Bārenīte un mātes meita pie briesmoņa
Vienam vīram nomira sieva, un viņš apprecēja citu sievu. No pirmās sievas viņam bija viena meita, un pamātei arī bija meita. Pamāte savu meitu ļoti lutināja, bet bārenītei lika strādāt visus grūtus darbus. Vienreiz pamāte ļoti sasirdījās uz pameitu un pavēlēja viņu vest mežā. Tēvs nogāja uz mežu un uztaisīja mazu istabiņu, kur meitenei dzīvot. Pamāte nu salika pameitai pārtiku: gaļas vietā koka sakni, speķa vietā akmeni, un miltu vietā piebēra pelnus kulītē. [..]
Kad putra bija uz galda, meitiņa sadzirda troksni pie durvīm; domādama, ka tēvs atnācis, viņa droši atvēra durvis. Bet istabiņā ienāca liels, pelēks vilks. Meitene ļoti nobaidījās un gribēja bēgt, bet vilks viņu noķēra un prasīja ēst. Meitene uzlika uz gaida putru un sāka abi ēst.
Te no žagaru čupas izlīda pelīte. Vilks teica: „Dod tai pelei pa galvu.”
Bet meitene paņēma karotē putras un atdeva to pelītei. Kad putra bija apēsta, vilks gribēja arī pašu meiteni apēst, bet meitene palika par pelīti un abas salīda žagaru kaudzē.
[http://valoda.ailab.lv/]
Ar zivs spēku!
Vienreiz viens bārenītis bija nodots par cūkganu pie niknas, niknas saimnieces. Gatava pūce tā bijusi, ne cilvēks. Bārenītim klājās ļoti nelabi: viņam bija jānogana cūkas un tad vēl jāaptek gandrīz visi sētas soļi; saimniece ar meitām tikai šā tā nolocījās. [..]
„Paldies!” zivtiņa dīķī ieteicas, „tu palīdzēji man, es tev. No šīs dienas tev klāsies citādāki. Pasaki tik tos vārdus: „Zivs spēks – Dieva palīgs!” tūliņ visi darbi padarīsies!”
„Labi! tad lai ar zivs spēku – Dieva palīgu šī vecā nepiekurināmā pirts nodeg!”
Un skat, acumirklī pirts deg brīkšķēdama. Saimniece, to redzēdama, izskrien ar žagaru un tā bārenītim virsū: „Še tev, kūrēj! aplams kūrējs, kāds nav – pirti dedzināt! še tev!”
„Zivs spēks – Dieva palīgs! kad tevi suņi apstātu, ko peri!” kūrējs iesaucās, un tūliņ suņi plucina saimnieci, cik ieiet. Saimniece kliedz, suņi rej, troksnis bez gala.
„Zivs spēks – Dieva palīgs! lai suņi nozūd, lai jauna pirts gadās ar siltu ūdeni, ar aukstu ūdeni, ar stipru, bet mīlīgu garu!”
Tūliņ suņi nozūd, pirts gatava, ūdens sasildīts, auksts ūdens arī ienests un gars, nemaz saprast, cik mīlīgs.
Nu ies visi pērties. Noperas sievietes, noperas vīrieši – jau nokrēsla; bet ganiņa neviens nesauc ar cūkām mājā. Uz vienu reizi uhū! lai dzenot mājā. Pārdzen cūkas, ganiņam jāiet vienam pašam pērties. Noperas – sen jau zvaigznes, vakariņas atdzisušas, citi jau taisās pie miera, tik ganiņam jāēd tumsā aukstas atliekas un tad vēl pie tam mudīgi, jo vēl jāienesot žagari citrīt brokastu vārīt. Bet bārenītis šoreiz ēzdams nesteidzas, viņš iesakās tik: „Zivs spēks – Dieva palīgs!” Tūliņ žagari paši ienesas.
No rīta priekš saulītes saimniece modina bārenīti: „Vai vēl neesi izgulējies? Tūliņ augšā brokastu sildīt, lai meitas svētrīt dabū pagulēt!”
[LTP 1988 : 287–291]
Lieldienas rītā ļaudis cēlās līdz ar sauli, nomazgāja seju tekošā ūdenī un devās celt tos, kas vēl gulēja. Mājinieki tika šaustīti (viegli uzsitot) ar žagariem. Mūsu senči ticēja, ka jāņem žagari no deviņiem kokiem – no priedes, egles, paegļa, no trejādiem kārkliem un trejādiem citiem lapu kokiem, jāsasien vienā slotiņā un ar to jāper cilvēki un lopi, tad tie visi tai gadā būs veseli. Mēdza arī izmantot tikai pūpola vai plaucētus bērza zarus. Lieldienu rītā apstaigājot mājas, šautēji pēruši gulētājus ar žagariem un teikuši: „Ko soli?” vai „Dēj olas, dēj olas, divas pa dienu, trīs pa nakti!” Dāvanā viņi parasti saņēma olas un tika pacienāti ar plāceni.
Tika uzskatīts, ka šāda nopēršana ar žagaru buntīti veicina veselību un modrību, tāpēc visvairāk žagarus dabūja bērni.
Arī mājlopi tika izpērti. Saimnieks Lieldienu rītā ar žagariem gāja uz stalli pie zirgiem, saimniece ar sievām – uz laidaru pie govīm un citiem kustoņiem. Lopus nopēra, lai tie būtu veseli, lai vasarā nebizotu. Pēra arī bišu stropus.
Perot ar pūpoliem, tika vēlēta veselība un veiksme: „Veselība iekšā, slimība (neveselība) ārā!”, „Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars!”, „Apaļš kā pūpols, mudīgs kā skudra!”
Dažādos Latvijas novados pērējus sauca dažādi: par šautējiem, pūpolotājiem, olotājiem, pautšaušiem, šauteniekiem, virbotājiem.
Mūsdienās rituālā pēršana ar žagariem parasti notiek nedēļu pirms Lieldienām – Pūpolsvētdienā.
[Sagatavots pēc: Grīns, Grīna 1992 : 64–65]
***
[..]
Pārvarīgais
Nekustoši atkal sēd viņš vietā,
Zemei izstiedzis no dziļām saknēm:
Sēdekli sev savēlis no sārņiem;
Bērnu dienas pametis zem kājām;
Lielus atspiedis uz agriem darbiem;
Ļaužu spriedumus ap gurniem jozis.
Nekustoši dēd viņš vecā vietā –
Tik ik mirkļi, aug, vēl kuplāk tūkdams:
Dūmu mutulis no ugunskura
– Lapu, žagaru un sausas zāles –
Gari-zemi stiepdamies man pakaļ.
Dūmu vijās jaucas senas ainas.
Bāli mirdz un skan kā jaunas dienas;
Dūmi acis kož, bet algām redzu
Biezos vāļos paspīdam ko gaišu,
Lūk, vai lecot zibēja tur dzirkstes?
Guns no dzīveskura? bērnu acis?
Zaļa cerība un sarkans prieciņš? [Rainis 1977 : 397]
„Tēva māsa gulēja Damasanu pūnītē. Es iegāju paskatīties, vai viņai kā nevajag. Te viņa tīri vārgā balsī saka: „Vai tu, Līz?” – „Jā,” es atsaku, „kā tev vajag?” – „Man nekā nevajag,” viņa atbild, „bet vai tev kā nevajag? Vai tu negribi manus vārdus?” Man palika tā kā bail, bet tēva māsa sāka tik gauži lūgties, lai ņemot, citādi šī nevarot nomirt. Tad es biju ar mieru. Man vajadzēja nomesties pie viņas lāviņas uz ceļiem un griezt slotas žagarā robiņus, kamēr viņa vārdus teica. Kad viss bij izteikts, tad žagars ar visiem robiņiem bij jāaiznes uz namu un jāiesviež ugunī.”
„Un tad viņa varēja nomirt?”
„Kad es atgriezos, – jau Kasala bija izdzisusi.” [Jaunsudrabiņš 1971 : 62]
●
Starp istabu un zirgu stalli bija gara žagaru grēda. Pavasarā, kad visi koki plauka, tad arī šī grēda salapoja. Saule vēl izvilināja pēdējo drusciņu, kas koka zaros atlicies no zemes nesacietējis. Turpat pie žagariem, vecā satrūdējušā skaidienā, bij ierīkots puķu dārziņš. Puķes nebija nekādas brīnišķīgās, bet katrs stādiņš puķu kopējai bija mīļš. Daža sēkla bij atālu nesta, daža saknīte pat no Leišiem vesta. [Jaunsudrabiņš 1971 : 18]
●
Istabas priekšā, pajumtē, bij baložiem laktiņas. Ziemā tajās tupēja sarāvušies šie mīļie putni, bet pavasaros viņi dūkdami dejoja pa sētsvidu un nesa salmus un smalkus žagarus savās ligzdās. Vēl vēlāk pār laktiņas malu jau staipījās resni, gaiši knābji. Jauni putni bija ieradušies. [Jaunsudrabiņš 1971 : 15]
●
Ziemas vidū, pašā sprēgonī, krāsni vajadzēja kurināt ik dienas. Katre tad cirta žagarus un nesa klēpjiem vien istabā. Žagari bij aplipuši ar sniegu un apledojuši, – tie pīkstēja un spiedza, bet, kad sakarsa, tad kurējās gaiši un karsti. Krāsnes priekšā tad bieži vārījās kāposti lielā čuguna podā. Viss pods pļepēja, un lieli mutuļi vēlās no sakarsētās malas uz poda vidu. [Jaunsudrabiņš 1971 : 40]
●
Es, protams, biju memmes dēliņš, kurš nevar panest nieka ūdens lāses, un dabūju no mātes bargu pērienu. Viņa dedzināja ar bērza žagaru man muguru un atkārtoja pie katra cirtiena: „Vai nedarīsi citā reizē tā?” Bet es sacirtu zobus un neatbildēju. Jo skaidri zināju, ka dubļus acīs liet nekad sev neatļaušu.
[Jaunsudrabiņš 1971 : 245]
●
Plīts priekšā gulēja īsi sacirsti žagari, un būdas galā tādu bija varbūt zirga vezums. Upes mala viņu pašu daļā bija aizaugusi elkšņiem, vītoliem un ievām, tikai līdz šim neviens tiem nebij cirvi pielicis. Ne vien žagaru, pat labas malkas tur pietika viņu saimniecībai vairākiem gadiem. Pie tam atbrīvojās pļava. [Jaunsudrabiņš 1982 : 246]
●
Tā meitene nonākusi dārza malā līdz žagariem pītam žogam. Tas nav augsts, mieti pa vabiņu starpām vēl zemāki, apaļiem, plakaniem galiem, kā galdiņi. „Uzliec še tavu maizi,” viņai uzreiz pasaka gudrais prāts. Jā, labākas vietas vairs nevar atrast, – Annele priecājas, palecas uz šķērskārts un noliek maizi kā uz paplāti. Lai apēd to putni. Lai paņem to kāds ārpus dārza garāmskrējējs kārumnieks. Maize nav ne apnicināta, ne novārtā nomesta. [Brigadere 1973 : 145]
MIKUS. Piemirsu sieviešiem izstāstīt darbu. (Ierauga tēvu.) Bet, tētiņ, tik agri laukā! Vai tu krūtis pavisam gribi sagandēt? Tūliņ nāksi istabā!
MIKUS TĒVS. Laid nu, dēls, laid nu, gan jau es pats zināšu, gan jau…
MIKUS. Vecīts laikam gribēs strīdēties? Paga, kur man tas žagars! (Ieiet istabā.)
MIKUS TĒVS. Jokupēteris!… (Kāsē.) Kaut nu varētu kaut kur aizbēgt! (Pieceļas un sāk lēnām iet uz kreiso pusi. Mikus iznāk no istabas ar mēteli uz rokas.) [Blaumanis 1997 : 126–127]