vecāmāte

Tradicionālā transkripcija

[v¥cãmãte]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[væʦɑːːmɑːːtĕ]

[v] – balsīgais troksnenis

[¥] – īsais, platais patskanis

[c] – nebalsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[m] – skanenis

[ā] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ā.

vecāmāte – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

Tiek locīti abi salikteņa komponenti. Lokot pirmo komponentu, vienskaitļa D. un L. un daudzskaitļa D., I. un L. formas veido bez paplašinātās galotnes.

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Mūsu vecāmāte vēl ir jauna un aktīva sieviete.

2) izteicēja daļa – Aija Liepa ir mana vecāmāte.

3) galvenais loceklis – Vecāmāte dārzā.

4) papildinātājs – Es ļoti mīlu savu vecomāti.

5) vietas apstāklis – Vecāmātē es saskatu tikai labās rakstura iezīmes.

6) apzīmētājs – Vecāsmātes rokas ir sastrādātas.

vecāmāte, vecāsmātes, dsk. ģen. vecomāšu, s.

Tēva vai mātes māte.

Ēriks aug pie vecāsmātes. Viņa ir sirsnīga, inteliģenta sieviete .. Vienmēr viņa stāsta par mazdēlu, un vienmēr jūtama viņas dziļā mīlestība pret zēnu. Skola un Ģimene 80, 8, 30.

Ieradās no tālās zvejas tēvs, .. pēc tam aizbrauca atkal, pieteicis sievai veseļoties, puikam – būt klausīgam, bet vecaimātei – pārāk nesabeigt savu veselību, ar mājas darbiem raujoties. Zigmonte 8, 47.

// pareti Veca sieviete.

.. pa ārdurvīm ienāca veca sieviņa un, uz spieķa balstīdamās, kāpa augšā. Pārliecināta, ka vecenīte nāk pie viņas, Rita iesaucās: „Vecomāt, pagaidiet!” Meidere 1, 23.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

vecāmāte – vace; vaceite dem.; babeņa sar. dem.; baba sar.  
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

vęcàmàte – kâ v¥càsmàtes kumuôsi. 
[Sagatvots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 265]

vecāmāte – vecmāmiņa, vecmāmuļa, vecmāte, vecmāma, vecmamma sar., oma bērnu v., omamma bērnu v., omīte bērnu v., groša barb.

Bioloģijā – vecāsmātes auss (parastā ausenīte, latīņu Auriscalpium vulgare Gray).

vecāmāte – saliktenis, radies no vārdu savienojuma vecā māte

angļu – grandmother

baltkrievu – бабуля

franču – grand-mère

grieķu – γιαγιά

igauņu –  vanaema

ivritā – סבתא

krievu – бабушка

latīņu – avia

lietuviešu – senelė; močiutė

poļu – babcia

somu – isoäiti

ukraiņu – бабуся

vācu – die Großmutter

zviedru – mormor

Divas mātes, divas meitas un vecmāmiņa ar meitas meitiņu, bet kopā trīs? – Vecā māte, meita un meitas meita. 

Vakars bērnības ciemā

Ir vakars. Zvejniekciemā gaiļi dzied,

Šie manas vecāsmātes pulksteņi.

Pār priedēm mēness kā gailis laktā lec,

Aiz priedēm – saule kūstot riet.

[..]

Ir vakars. Gaiss klausās „kikerikū”,

Pret debesīm pirtis kūp,

Bet nav vairs manas vecāsmātes

Bet nav vairs mana vecātēva,

Un ir tik dīvaini – pirtis gan kūp, gaiļi gan dzied… [Peters 1989 : 43]

Ziedoši ceriņi krēslā

Zem zilajām nastām

salīkuši,

pa pelēko krēslu

piekusuši,

ceriņi – diez pie kā –

sanākuši,

gar sētu sastājuši…

Un dīvainu nojautu dārzs kļuvis pilns,

un silti plūst viegla reibuma vilns…

„Kas tur tāds saldi smags

zem zariem iet?

Ar rokām un kājām

kā gurušām, vājām,

kā puķainiem spārniem, man šķiet …”

–Tur, vecā māt, tava jaunība iet,

viņas saldi sāpīgās skumjas tur zied –

ver zilās acis un zied …

„Tais’ logu, meit, ciet …” [Bārda 1959 : 88]

Vecāmāte

Vēl tajos laikos, kad man gribējās

sev spožo mēness rituli pār mežu,

bij vecāmāte mācījusi tā:

meit, neiekāro, neiekāro svešu.

Kad vēlāk mēness vietā mirklis spožs

man vilinādams taisni rokās krita,

es lepni novērsos,

es šaubījos,

es baidījos –

tas piederēja citam.

Kur tev tik tāla atbalss, vecomāt!

Tu pati sen jau gulēji zem liepas,

bet mana roka nebija tam klāt,

kam sirds tik aizrautīgi pretī stiepās.

Kaut šodien tas jau ir bez nozīmes,

ka spožo mirkli dabūja kāds trešais,

tā būtu mācījusi arī es:

meit, neiekāro, neiekāro svešu! [Lisovska 1990 : 63]

Manā bērnībā laimīgākās bija dienas, kad atnāca vecāmāte Billīte – maza, mīlīga, gaiši zilām actiņām, tievās bizītēs sapītiem matiem. Viņa mazgāja savas acis glicerīna ziepēm, lietoja pret visām vainām „tirjaku” (melnu putriņu no čūskas gaļas, medus, ceļmallapu pulvera, angelikas, vībotnēm un citām zālītēm) un glabāja skapī savas mirstamās drēbes – baltas ar rozā puķītēm. Vienmēr viņa man atnesa kūku ar krējuma pīlīti.

[Ķempe 1968 : 56]

●

Rīgas vecāsmātes fotogrāfija ir maza un miglaina. Taisni vidū pāršķirti un zem ausīm taisni nogriezti mati. Taisna, plāni sakniebta mute. Dusmīgas acis. Uz pleciem balts lakats. Punktota blūze ar melnu lentīti ap kaklu. Tas lakats ir zīda un lentīte – samta. Kāpēc tad vecāmāte vienmēr saka: – Ja man to čarvānu nebijis, es zīdos, samtos staigātu? Staigā taču.

Čarvāni ir bērni. Billi arī vecāmāte reizēm par čarvānu nosauc. Vecāsmātes daudzie čarvāni vai nu mazotnē apmiruši, vai pasaulē aizklīduši, divi vien Rīgā – mammucis un tante Olga. Un lielie jau vairs nav čarvāni.
[Belševica 1992 : 8]

VECĀMĀTE (sāk raisīt vaļā Dēzijas otrā zābaka auklas). Kā man jaunībā patika vējš dziedāja gar ausīm un vaigi svila… Vēlāk jau uz šejieni atprecēta, ir tad vēl nevarēju valdīties tādās marta dienās kā šī. Gadījās, pametu bērnu šūpulī, uz slēpēm virsū un mežā iekšā…
[Priede 1973 : 285–286]

Autore A. Otomere.