Tradicionālā transkripcija
[staĩgât]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[stɑiːɡɑːˀt]
[s] – nebalsīgais troksnenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[ai] – divskanis
[g] – balsīgais troksnenis
[ā] – garais patskanis
[t] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ā.
staig– – sakne
-ā- – piedēklis
-t – galotne
staigā- – vārda celms
-āt – izskaņa

caur+staig-ā-t
caur+staig-ā-j-am-s (salikteņkonversija)
staigāt – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 2. konjugācija
ĪSTENĪBAS IZTEIKSME
DARĀMĀ KĀRTA |
||||
Pers. |
Vienkāršā tagadne |
Saliktā tagadne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
staigā-j-u |
staigā-j-am |
esmu staigā-j-is esmu staigā-j-us-i |
esam staigā-j-uš-i esam staigā-j-uš-as |
2. |
staigā |
staigā-j-at |
esi staigā-j-is esi staigā-j-us-i |
esat staigā-j-uš-i esat staigā-j-uš-as |
3. |
staigā |
staigā |
ir staigā-j-is ir staigā-j-us-i |
ir staigā-j-uš-i ir staigā-j-uš-as |
|
Vienkāršā pagātne |
Saliktā pagātne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
staigā-j-u |
staigā-j-ām |
biju staigā-j-is biju staigā-j-us-i |
bijām staigā-j-uš-i bijām staigā-j-uš-as |
2. |
staigā-j-i |
staigā-j-āt |
biji staigā-j-is biji staigā-j-us-i |
bijāt staigā-j-uš-i bijāt staigā-j-uš-as |
3. |
staigā-j-a |
staigā-j-a |
bija staigā-j-is bija staigā-j-us-i |
bija staigā-j-uš-i bija staigā-j-uš-as |
|
Vienkāršā nākotne |
Saliktā nākotne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
staigā-š-u |
staigā-s-im |
būšu staigā-j-is būšu staigā-j-us-i |
būsim staigā-j-uš-i būsim staigā-j-uš-as |
2. |
staigā-s-i |
staigā-s-it/staigā-s-iet |
būsi staigā-j-is būsi staigā-j-us-i |
būsit/būsiet staigā-j-uš-i būsit/būsiet staigā-j-uš-as |
3. |
staigā-s |
staigā-s |
būs staigā-j-is būs staigā-j-us-i |
būs staigā-j-uš-i būs staigā-j-uš-as |
CIEŠAMĀ KĀRTA |
||||
Pers. |
Vienkāršā tagadne |
Saliktā tagadne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
|
|
|
|
2. |
|
|
|
|
3. |
tiek staigā-t-s |
|
ir ticis staigā-t-s |
|
|
Vienkāršā pagātne |
Saliktā pagātne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
|
|
|
|
2. |
|
|
|
|
3. |
tika staigā-t-s |
|
bija ticis staigā-t-s |
|
|
Vienkāršā nākotne |
Saliktā nākotne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
|
|
|
|
2. |
|
|
|
|
3. |
tiks staigā-t-s |
|
būs ticis staigā-t-s |
|
ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME
DARĀMĀ KĀRTA |
||||
Pers. |
Vienkāršā tagadne |
Saliktā tagadne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
staigā-j-ot |
esot staigā-j-is esot staigā-j-us-i |
esot staigā-j-uš-i esot staigā-j-uš-as |
|
2. |
||||
3. |
||||
|
Vienkāršā nākotne |
Saliktā nākotne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
staigā-š-ot |
būšot staigā-j-is būšot staigā-j-us-i |
būšot staigā-j-uš-i būšot staigā-j-uš-as |
|
2. |
||||
3. |
||||
CIEŠAMĀ KĀRTA |
||||
Pers. |
Vienkāršā tagadne |
Saliktā tagadne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
tiekot staigā-t-s |
|
esot ticis staigā-t-s |
|
2. |
||||
3. |
||||
|
Vienkāršā nākotne |
Saliktā nākotne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
tikšot staigā-t-s |
|
būšot ticis staigā-t-s |
|
2. |
||||
3. |
VĒLĒJUMA IZTEIKSME
DARĀMĀ KĀRTA |
||||
Pers. |
Vienkāršā forma |
Saliktā forma |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
staigā-tu |
būtu staigā-j-is būtu staigā-j-us-i |
būtu staigā-j-uš-i būtu staigā-j-uš-as |
|
2. |
||||
3. |
||||
CIEŠAMĀ KĀRTA |
||||
Pers. |
Vienkāršā forma |
Saliktā forma |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
tiktu staigā-t-s |
|
būtu ticis staigā-t-s |
|
2. |
||||
3. |
VAJADZĪBAS IZTEIKSME
Pers. |
Vienkāršā tagadne |
Saliktā tagadne (reti) |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
ir jā-staigā |
ir bijis jā-staigā |
||
2. |
||||
3. |
||||
|
Vienkāršā pagātne |
Saliktā pagātne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
bija jā-staigā |
bija bijis jā-staigā |
||
2. |
||||
3. |
||||
|
Vienkāršā nākotne |
Saliktā nākotne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
būs jā-staigā |
būs bijis jā-staigā |
||
2. |
||||
3. |
||||
VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS |
||||
Pers. |
Vienkāršā forma |
Saliktā forma |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
būtu jā-staigā |
būtu bijis jā-staigā |
||
2. |
||||
3. |
||||
VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS |
||||
Pers. |
Vienkāršā tagadne |
Saliktā tagadne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
esot jā-staigā |
esot bijis jā-staigā |
||
2. |
||||
3. |
||||
|
Vienkāršā nākotne |
Saliktā nākotne |
||
vsk. |
dsk. |
vsk. |
dsk. |
|
1. |
būšot jā-staigā |
būšot bijis jā-staigā |
||
2. |
||||
3. |
PAVĒLES IZTEIKSME
Pers. |
Vienkāršā forma |
|
vsk. |
dsk. |
|
1. |
– |
staigā-s-im! |
2. |
staigā! |
staigā-j-iet! |
3. |
lai staigā! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Staigāt basām kājām gar jūras krastu ir tik patīkami!
2) izteicējs – Alma staigā pa dārzu un lasa ābolus.
staigāt ar kailu galvu, staigāt bez cepures, staigāt bikšu kostīmā, staigāt formas tērpā, staigāt kailam, staigāt kādam pakaļ, staigāt kāda pēdās, staigāt lēniem soļiem, staigāt šurp turp, staigāt tālus ceļus, staigāt uz rokām, staigāt uzvalkā
domīgi staigāt, lēnām staigāt, mierīgi staigāt, satraukti staigāt
staigāt, -āju, -ā, -ā, pag. -āju, nepārej.
1. Pārvietoties, pārmaiņus ceļot kājas, sperot soļus.
Bērns jau staigā. Tīģeris staigā pa krātiņu. Staigāt iekšā un ārā. Staigāt uz pirkstgaliem.
Staigāt apkārt – klejot.
Staigāt arklam pakaļ – art.
Staigāt (arī iet) tēva pēdās – pārņemt tēva amatu, darbu vai paražas.
pārej. Staigāt tālus ceļus.
2. sar. Pastaigāties.
Iesim staigāt! Māte ar bērniem aizgājusi staigāt.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1038]
staigāt, staigāju, staigā, staigā, pag. staigāju; intrans.
1. Vairākkārt vai ilgstoši ejot, pārvietoties (parasti dažādos virzienos) – par cilvēku.
Staigāt lēniem soļiem pa istabu.
Un cik neparasti viņi staigāja! Tēvs lēni gāja pa pļavas celiņu, māsa grozījās kā bez īstas jēgas ganību vidū, bet māte, apkārt skatīdamās, staigāja gar upītes malu. J. Kalniņš 2, 129.
.. satraukums auga augumā. Alise nevarēja ne brīdi vairs mierīgi nosēdēt, staigāja šurpu turpu pa istabu, pa virtuvi. Gulbis 4, 307.
Ceļi un krustceļi. Pa šiem ceļiem staigā daudzi, daudzi šajos krustceļos arī sastopas. Vīlips 3, 187.
pārn. Pasaule šodien bij laba, Ielās staigāja prieks. Kaldupe 11, 64.
Viņš labāk atkārtoja savu iemīļoto vingrošanas paņēmienu – staigāja uz rokām pa istabu .. Ādamsons 2, 159.
// Par dzīvniekiem.
Garām jaunaudzei tikko sūnās saskatāma iet vāji iemīta taka. Pa to staigā stirnas. Gulbis 3, 141.
Stārķis staigāja, garos stilbus augsti cilādams un galvu grozīdams. Upīts 4, 129.
Bet ar lopiem ir tā – paļauj tik viņiem sākt staigāt un viņi neapstāsies, lai sāktu ēst, pat labā ganību vietā. J. Kalniņš 10, 243.
// Būt tādam, kam ir spēja pārvietoties, ejot ar kājām.
Gada vecumā bērns sāk staigāt. Veselība 83, 12, 14.
Vienīgā priekšrocība ir tā, ka viņš nav ievainots, spēj staigāt, kustēties. Kaijaks 2, 130.
.. Bet aizmirst es nespēju meiteni, Kas mācījās staigāt Ar protēzēm. Osmanis 1, 13.
// Pastaigāties.
„Mēs arī varētu braukt staigāt uz Dzintariem,” viņa iesmējās. Zigmonte 4, 96.
Tēvamāsai patika staigāt pa vasaras ceļiem un tekām, un laikam tāpēc viņa ik rītus devās uz krietni patālajām Mutriķa pļavām. J. Kalniņš 10, 275.
// pārn. Virzīties (par parādībām dabā, parasti vēju, mākoņiem).
Ap māju staigā vējš, brāzmainais Kurzemes vējš, nedod mieru svētku karogiem. Zigmonte 2, 100.
Negaiss staigāja apkārt un tuvāk nenāca. Ezera 17, 113.
.. pavasarī pāri nolejai staigā miglas un sabiezē zaļgana krēsla. J. Kalniņš 9, 26.
// Ejot doties, parasti vairākkārt (noteiktā nolūkā).
Viena mana draudzene staigā vakaros uz mednieku klubu dresēt suņukus. Spāre 6, 206.
Drīzi Trīne staigāja viena pati ganos un pie darba. Birznieks-Upītis 6, 63.
Biju jau daudzkārt pie direktores staigājis. J. Liepiņš 1, 106.
// Uzturēties, būt, parasti bieži, sastopamam (kur).
Rudens atnāca, bet Ventspils ielās jau staigāja vācieši. Zigmonte 2, 44.
Piecdesmit sešus gadus Emīlija ir staigājusi zem šīs saules. Akurātere 2, 107.
Iza: Es gribēju lidot – skaistai nākotnei pretī… bet smagi kritu atpakaļ. Tagad redzu, ka neesmu radīta lidošanai, un tāpēc turpmāk es staigāšu pa zemi. Zīverts 2, 198.
// trans. Savienojumā ar „ceļu, taku” u. tml.: ejot vairākkārt vai ilgstoši, veikt (ceļa gabalu).
.. pēc īsa brīža braucējs jau atradās uz žoga. Uzmanīgi pārkāpa pār dzeloņstieplēm. Likās, ka kāpējs šo ceļu nestaigā pirmo reizi. A. Grigulis 10, 8.
Man uzkrita miegs, šodien tāli ceļi staigāti, piedevām strādāts. Lāms 6, 72.
Māris: Daudz staigāts ceļš kļūst viegli minams, Grūt’ darāms darbs kļūst mīļš un zināms. Brigadere 1, 252.
// trans.; pārn. Savienojumā ar „ceļu”: darboties, parasti ilgstoši (kādā jomā, nozarē u. tml.).
.. cilvēki domā, meklē, atrod un sāk staigāt jaunus ceļus. J. Plotnieks 7, 131.
„Ne ikkatram cilvēkbērnam dievs licis augstākās kārtas ceļus staigāt.” J. Kalniņš 3, 133.
// divd. formā: staigājams. Būt tādam, pa kuru ir iespējams pārvietoties ejot (piemēram, par purvu).
Mežs, atskaitot lielos puteņus un šķīdoņus, ir staigājams vienmēr. Ezera 17, 30.
// sar. Ilgāku laiku regulāri uzturēties kopā, intīmi draudzējoties.
„Un jums [līgavainim] bail, ka viņa pēc kāzām nesāk staigāt ar citiem?” Vilks 5, 93.
2. Būt tādam, kam dodoties, uzturoties (kur), ir kas, parasti pastāvīgi, raksturīgs tā ārienē (piemēram, apģērbā, matu sasukājumā).
Parasti viņš staigā eļļainā virsvalkā un apaudzis ar bārdu. Ērgle 1, 407.
Siltā gadalaikā ieteicams staigāt bez zeķēm. Veselība 83, 8, 30.
.. ikdienā staigādama visai nevīžīgi, viņa kādu vakaru sagaidīja Māri milzīgi uzposusies. Zigmonte 13, 120.
// Būt tādam, kam dodoties, uzturoties (kur), ir, parasti ilgstoši, noteikts psihiskais stāvoklis, noteikta attieksme (pret ko).
Kad silamalas tīrumā bez lietus izdeg rudzi, saimnieks staigā bēdīgs un noraizējies, tomēr nav saīdzis. Avotiņa 2, 38.
3. parasti 3. pers. Kustēties, virzīties (parasti turpatpakaļkustībā) – par priekšmetiem, veidojumiem u. tml.
Zem zolēm iečīkstas dēlis. Tu saki: „Koks atkal staigā.” Lisovska 6, 17.
Pāri upei stiepās melna dzelzs virve, pie kuras ar garu saiti piekarinātā laiva, straumes dzīta, staigāja no viena krasta uz otru. Strāls 3, 23.
Tēvs mazgājas pagalmā pie akas, un tumšām spalvām noaugušo roku muskuļi staigā zem ādas. Bels 6, 267.
// Tikt dotam tālāk citam.
Katra grāmata staigāja no ciema uz ciemu, arī tad, kad tai jau sen vairs nebij ne tikai vāku, bet arī sākuma un beigu lapu. Upīts 9, 258.
„Vai tu domā, ka tad tai Rīgā tā ietu, ja tie kungi gulētu savai naudai virsū?… Bet viņi liek tai staigāt…” A. Deglavs 1, 16.
// Izplatīties, kļūt zināmam (par ziņām, vēstīm u. tml.).
Valodas staigāja no mutes mutē, aizklīda līdz pagastam. Lācis 1, 308.
Leontīne: Iedomājies, kādas tagad atkal staigās valodas. Radinieci izdzinuši no mājas… māsīcu… Skujiņš 14, 197.
Staigā laimīgs (arī vesels)! – saka atvadoties.
Māte: Ardievu, Noliņ! Dari citiem vairāk prieka nekā mums! Staigā laimīgs! Blaumanis 6, 414.
„Ar dievu, dēls, ar dievu! nezin vai šai pasaulē vairs redzamies?!… staigā vesels!…” abi man nosauca pakaļ. Apsīšu J. 3, 49.
„Ko tu, Viktor, staigā tādiem kaķa soļiem, cilvēkus baidīdams?” Kalndruva 5, 186.
Ļaudis domāja, ka dēliem jāstaigā tēvu pēdās un tādēļ [..] dēlam jāmācās par ārstu. Rozītis 2, 33.
Varu tikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku no svešas mantas nav pavairojis. Un es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās. Blaumanis 6, 141.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
staigāt – staiguot; staigalēt
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
staĩgāt v. staĩgat, staĩga, staĩgeŠ
1. Ritēt, cirkulēt. viņah tixpst kãŠs, aseps la:b nestaĩga.
2. Mainīties (par svētku dienām). Liẽldeps staĩga, reĩzih ix tûO Juxģih. Vasaxsv¥k ax staĩga. Ziêmsv¥k nestaĩga – pa·stãvig viêna up tama paša laĩka.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine II 2000 : 359]
Staigāt (arī iet) nelabus ceļus – morāli pagrimt.
Staigāt (arī iet) no rokas rokā – pabūt (pēc kārtas) daudzu rokās, īpašumā.
Staigāt (arī iet) kaķa soļiem (arī kā kaķim) – staigāt (arī iet) klusi, viegli.
Staigāt (arī soļot, biežāk iet, nākt) (kāda) pēdās – sekot (kāda) paraugam.
Staigāt ar ubaga tarbu (retāk kuli) – nonākot nabadzībā, ubagot.
Staigāt maskā – slēpt savu īsto būtību.
Staigāt (arī justies, retāk būt) kā (septītajās) debesīs – justies ļoti labi, laimīgi.
Saulīte (arī saule) staigā (biežāk ripo) pa zemi (arī zemes virsu) – saka, ja ir ļoti skaists, saulains laiks.
Staigāt (kā) pa diegu (arī diedziņu), arī staigāt (kāda priekšā) uz pakaļkājām – darīt visu, ko kāds vēlas, pakļauties pilnīgi tā varai, gribai.
Staigāt (kādam) pakaļ – saka, ja (kāda) pavirši darītais jāpaveic, arī jālabo citam.
Staigājoša (arī dzīva) enciklopēdija – saka par cilvēku, kam ir ļoti plašas, vispusīgas zināšanas.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
staigāt, mantots vārds; lš. staigà, ‘pēkšņi, negaidīti’, pastaigà ‘steiga’, staĩginti ‘steidzināt’, go. steigan, sav. stīgan, v. steigen ‘kāpt’, si. stighnoti ‘soļo, kāpj’, gr. steíchein ‘soļot, maršēt, iet, doties, kāpt’. Pamatā ide. *steigh– ‘soļot, kāpt’, kas ir *(s)tengh- paralēlforma no saknes *ten– ‘stiept, vilkt, sasprindzināt, saspīlēt’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 283]
angļu – to walk
baltkrievu – хадзіць
franču – marcher
grieķu – περπατώ
igauņu – kõndima
itāļu – camminare
ivritā – ללכת
krievu – ходить
latīņu – ambulaveritis
lietuviešu – vaikščioti
poļu – spacer
somu – kävellä
ukraiņu – ходити
vācu – gehen
zviedru – gå
Staigā kā ar aizsietām acīm.
Staigā kā pusplēsts kovārnis.
Staigā tik cēls kā slotas kātu norijis.
Tāds saviebies staigā kā skābeņu ķērne.
Ko tu staigā apkārt kā ciema slota?
Staigā kā dzīvs mironis.
Staigā kā bullis pa ledu.
Staigā kā ar ūdeni apliets.
Staigā kā dūša bez vietas.
Staigā kā plika baznīcas žurka.
Staigā kā zemi pārdevis.
Staigā kā milzis uz māla kājām.
Staigā kā pelu maiss.
Staigā kā putnu biedēklis.
Staigā kā Rīgas meita ar raibiem cimdiem.
Staigā kā mēnessērdzīgs.
Staigā kā gailis, spārnus nolaidis.
Staigoj kuo gūs pēc teļa.
Staigoj kai sajucis.
Staigoj kai vaca nauda.
Staigoj kai lūps bez gona.
Kuo tu staigoj, sazabūzīs kai tītars.
Staigā kā gailis ar vistām.
Staigā kā stārķis.
Staigā kā dienas zaglis.
Staigā kā Dieva nepieņemts.
Staigā kā pa jēlām olām.
Staigā kā driģenes saēdies.
Mūru mūrē, pa mūru staigā, vāciski runā. – Bezdelīga taisa ligzdu.
Pa zemi staigā,
Debesis neredz. – Cūka.
Vakar piedzimis, šodien staigā. – Dūmi.
Ej kur iedams, vienmēr līdzi staigā. – Ēna.
Kungs staigā pa istabu
Šķiņķis uz deguna. – Gailis.
Divi redz, divi dzird,
Divi sarga, četri staigā. – Govs acis, ausis, ragi un kājas.
Kā staigāt to celiņu,
Kur nebiju staigajuse!
Kā mīlēt to tautieti,
Ko augdama neredzeju! [LD 17781-1]
Dravenieka meita biju,
Kalejiņa līgaviņa;
Staigāt mana vaska plānu,
Vara duris virināt. [LD 2237-0]
Dziedadama vien staigaju,
Labu mūžu ceredama;
Būt’ zinajse sēru mūžu,
Staigāt‘, gauži raudadama. [LD 198-0]
Grib caunite tā laipot,
Kā laipoja vāverite;
Grib kalpone tā staigāt,
Kā staigaja mātes meita. [LD 4543-0]
Tautiets man aukles vija,
Es pastalas nevalkaju,
Es ieradu brālišos
Kurpitēm vien staigāt. [LD 21609-3]
Es neietu par novadu,
Kārkla vīzes cīkstināt;
Labak pašu novadā
Kurpitēs vien staigāt. [LD 9733-0]
Staigāt gāju pa celiņu,
Zelta niedre rociņā.
Staigadama sasastapu
Piecu dēlu māmuliņu.
Griez man ceļu, dēlu māte,
Es tev ceļu negriezišu;
Tev ceļ krēslu pieci dēli,
Man deviņi bāleliņi. [LD 23284-12]
Rāj man’ kungi, rāj bāliņi,
Es staigaju dziedadama;
Kad norāja bārgas tautas,
Tad staigaju raudadama. [LD 24002-0]
Sudrabiņa grīda bija
Bāleliņa maltuvē;
Kad staigaju, tad rībeja,
Kad runaju, tad skaneja. [LD 8222-0]
Dziedadama vien staigāju
Pa tautieša novadiņu:
Atradusi labu zemi,
Labu zemes arajiņu. [LD 983-0]
Kad es biju jauna meita,
Skanedama vien staigāju:
Klaudz kurpites, skan krellites,
Skan vizuļa vainadziņis. [LD 5631-1]
Mežmalā vien staigaju,
Skaistu dziesmu klausitos:
Oši dzied, kļava velk,
Ozoliņš darinaja. [LD 2697-9]
Ēdieni
Vecos laikos Dievs esot staigājis pa zemes virsu, pie kam pārvērties drīz par ceļa vīru, drīz par ubagu. Tā reiz viens nabags, kas bijis Dievs, iegājis kādā mājā, sveicinājis ļoti laipni mājiniekus un lūdzies kaut kur apsēsties. Viena sieva nosēdinājusi nabagu sev blakām un sākusi, savu mazo dēliņu auklēdama, ar nabagu jautri tērzēt. Nabagam tāda laipnība patikusi, un tādēļ, projām iedams, sacījis: „Tagad nu man jāiet, bet par tavu laipnību gribu tevi no grūtās bērnu auklēšanas atsvabināt: liec maziņo zemē – viņš staigās!”
Sieva, to dzirdēdama, smējusies pilnā kaklā: „Nē vecīt! tu runā skaidri kā jau tāds vīrišķis, kas par bērniem nekā neprot. Tik mazu bērniņu zemē likt, lai kristu un sasistos, to jau neļaušu ierunāties.”
Kad nabags pa trim lāgām izrunājies un tomēr sievu pie tam nepiedabūjis, tad aiziedams teicis: „Ja neklausi, tad čunkā līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!” Tādēļ vēl šobaltdien bērni pirmajā gadā nestaigājot.
No tās mājas Dievs nogājis uz citu un nosēdies pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlikusi pusdienas katlu un tecējusi uz klēti pēc aizdara. Dievs tamēr piepildījis katlu līdz malām ar visgaršīgāko barību. Bet saimniece to nenojēgusi un tādēļ pukojusies: „Kad tevi jupis! Katls piegāzts līdz malām! Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! Tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt, kad jau viss otrādi padarīts.”
To dzirdēdams, ubags atteicis: „Es, es pielēju katlu pilnu, bet, ja negribi, tad lai paliek tik, cik bijis!” Katls tūdaļ noplacis līdz pusei. Tādēļ ir vēl šodien, saimniecēm vārot, katli iet pāri, bet, kad barība gatava, tad vairāk nav kā pusē.
Tagad Dievs (ubags) gājis gar trešo māju un ieraudzījis uz lauka sieviņu vārpas lasām.
„Nu, labdien! Tev gan, sieviņ, kā redzu, ļoti grūti klājas.”
„Paldies, paldies, vecīt, grūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem salasāma.”
„Nu, vai dzirdi!” Dievs iesaucies. „Ej uz māju, klētī būs visi apcirkņi pilni graudu.”
„Paldies, paldies! Bet vai samalts arī būs?” sieva činkojusies.
„Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tikai tālāk, – nepiepildāmiem nedodu nekā!” Dievs atteicis un aizgājis uz ceturto māju naktsmājas lūgties, bet saimnieks nedevis. To dzirdēdams, ubags iesaucies: „Ptrr!”, caur ko saimnieks acumirklī pārvērties par zirgu. Ubags mājas ļaudīm stingri noteicis, lai zirgam cita nekā nedodot kā garkūļu salmus ēst, un tad aizgājis uz kaimiņiem pārgulēt. No rīta ubags gājis uz zirga māju atpakaļ, pārvērtis zirgu par cilvēku un tad pazudis.
Nu saimnieks nomanījis, ka ubags bijis Dievs, un no tā laika neatraidījis neviena ubaga.
[http://valoda.ailab.lv/]
Veirs par Dīvu
Vīnu reizi senejūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns zemnīks Odums. Juo ustobeņa guozuos jau uz suoņa: beja pavysam vaca.
Sadūmuoja Odums sataisīt jaunu ustobu, pīvoduoja jis nu meža molkys, sataisēja ustobu un salyka tī ustobā cepli. Muolu jis jēme tīpat aiz ustobys un tī, kur roka tū muolu, beja izrokta lela dūbe un nu leita jei bija pylna pīlīta ar iudini.
Kod zemnīks pabeidze sovu ustobu, jis pasauce sābrus gostūs uz jaunys dzeiveibys. Bet vys paprīšku jis nūguoja uz mīsteņi, kurs beja notuoļi nu juo, pasauce bazneickungu, kab bazneickungs puorsvēteitu ustobu. Atbrauce bazneickungs, porsvētēja Oduma ustobu un nūbrauce. Pēc bazneickunga pi Oduma saguoja sābri. Odums vyspyrmuok apvylka boltu jaunu kažuku, pajēme suoli, kukuli maizis un izguoja uorā apstaiguot apleik ustobys treis reizys. Odums īt apleik, a juo gosti vaicoj: „Kas tī staigoj?”
Odums jīm atbild: „Pats Dīvs staigoj ar suoli, ar maizi, ar jaunu kažuku.”
Īt Odums ūtru reizi apleik sovys jaunys ustobys, otkon gosti vaicoj: „Kas tī staigoj?”
„Pats Dīvs staigoj,” atsoka otkon Odums.
Īt Odums trešū reizi apleik ustobys un īt taišņi pi pošys tuos dūbis, kur beja jimts muols un kura niu beja pylna iudiņa. Gosti vaicoj nu Oduma: „Kas tī staigoj?”
Odums gribēja jīm atbildēt, bet īkrita taišņi tymā dūbī, kura beja dziļa da poša kokla Odumam. Gosti redz, ka Odums īkrita dūbē, jī smīdamīs vēl vaicoj: „Kas tī maun pa iudini?”
Odums ar lelim dusmim klīdz: „Pats valns staigoj ar maizi, suoli un slapņu kažuku!”
Cik gosti pazasmējuos nu Oduma, bet golu golā daguoja pi tuos dūbis un izvylka Odumu. Bet tū Oduma staiguošonu apleik dūbis vēl tagad jī pīmin.
[http://valoda.ailab.lv/]
Tērvetes pilskalnā reiz divas meitas ganījušas govis. Vienai ganu meitai staigājot kāja atdūrusies pret asu izcilni. Raugās – zemē bronzas āķis. Meita satvērusi aiz āķa un vilkusi. No zemes nākusi ārā gara zelta važa. Kad meitai klēpis ar zelta važu jau bijis pilns pielocīts, tā nevarējusi vairs smagumu noturēt, tādēļ saukusi otru meitu palīgā. Tā nav gribējusi nākt un atteikusi: „Rauj Velns visas tavas važas, es jau neiešu stīvēties!” Līdzko tie vārdi bijuši izteikti, tā važa žvarkstēdama ieslīdējusi zemē atpakaļ. Tanī vietā, kur bijis izcilnis, tagad uz pilskalna aug kupla liepa.
[LTT 1988 : 93]
●
Kādreiz Dievs staigājis pa pasauli kā sirms, skrandās tērpies ubags. Gājis, gājis – nejauši apmaldījies un nezinājis, kur iet. Iegājis vienās mājās un lūdzis kādai sievai, lai parāda ceļu. Sieva atbildējusi:
– Nav man laika ar tevi pīties. Ej uz tīrumu, tur arājs ar. Tas tev parādīs ceļu.
Vecītis pagrozījis galvu un noteicis:
– Mūžīgi tev noskraidīt steigā un nevaļā!
Tad viņš gājis pie arāja. Arājs apstājies art. Aicinājis vecīti apsēsties, brītiņu atpūsties. Vecītis arī paklausījis arāju, atpūties. Pēc tam lūdzis, lai parāda ceļu. Arājs parādījis ceļu, un vecītis – Dievs – aizgājis.
No tās dienas arājam vienmēr ir laiks atpūsties, bet sievietei mūždien jāskraida steigā un nevaļā.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
●
Vecos laikos, kad Dievs pa zemi staigājis, viņš piegājis pie ogotāja un prasījis, vai esot paēdis. Ogotājs atbildējis: „Ne ēdis, ne neēdis!” Tā arī Dievs nolicis. Ja ogotājs būtu pateicis, ka paēdis, tad tagad ar’ varētu no ogām paēst.
[LTT 1993 : 190]
Paši
Paši mēs purvu brienam,
Paši muguras liecam,
Glaimojam, klanāmies, lienam,
Roku gļēvumam sniedzam…
Paskat, cik mūsu māsa
Gaiša un stalta staigā!
Nevis no ārpuses krāsojas,
Bet no dvēseles zaigo.
Paskat, cik mūsu brālim
Droša un noteikta gaita!
Viņš mūs visus sauc tālāk,
Viņš no mums lielumu gaida.
Tā pati saule pār viņiem,
Tā pati saule pār mums,
Vienīgi pašu ziņā
Vakara iznākums. [Elksne 1980 : 126]
Kalnu augstumā
Kur mākoņi pa zemi staigā
Un apcerīgi kalnos kāpj,
Sirds skatās īstenībai vaigā,
Ne sevi vairs, ne citus krāpj,
Ka sirmā akmens dēdēšana
Vēl kādreiz dzīvu asnu dzīs.
Še tikai bezgaiss ausīs zvana,
Kā krusts stāv ērglis debesīs.
Un viss, ko sirds reiz mīlējusi,
Kā tāla ēna lejā zilst –
Vēl acis raugās uz to pusi,
Bet neatšķir un neiesilst;
Jau rada saulei ledus blāvai,
Kas nesildot pār klintīm līst.
Mēms augstums.
Vientulība stāva.
Kā krusts.
Kā ērglis debesīs. [Belševica 1987 : 23]
Vēl tu nezini!
Vēl tu rozes plūc
Nenotvīkdama,
Vēl tu matos spraud
Tās bez nolūka.
Vēl tu uzsmaidi
Visai pasaulei,
Vēl tu nezini
Sava skaistuma.
Paies laiciņš īss,
Un tu nosarksi,
Birzesmaliņā
Ziedus meklējot.
Un tu plūksi tos
Vienam vienīgam,
Un tu smaidīsi
Vienam vienīgam.
Karsti slavēs viņš
Tavu skaistumu –
Bet es staigāšu
Kā pa rudeni. [Blaumanis 1998 : 16–17]
Balodiene šodien atkal bija visu dienu staigājusi kā vētra. Nu viņa jau gulēja, bet tik draudoša kā vulkāns īsi pirms izvirduma. Kad tik nu būtu bijis kāds nekāds iemesls! Bet neviens viņas neaizskāra, jā, pat nelikās ne zinis, vai viņa istabā pavisam bij vai ne. Viņas vecais nosēdās uz gultas. [Jaunsudrabiņš 1982 : 167]
●
Laime savā ziņā ir cilvēka dzīves un cenšanās kalngals. Uz to viņš raugās un kāpj – dažs lēnām, dažs strauji, un, man šķiet, katrs aizsniedz savu laimi, kaut arī sasniegta tā izrādās mazāk pievilcīga, nekā pēc viņas cenšoties. Jaunava, kura staigāja dziedādama, bieži vien izbauda savu sievas laimi nedaudzās dienās un pēc tam staigā saraudātām acīm. Sieva alkst bērnu, bet mātes parastā žēlošanās ir tā, ka maz no bērniem var pieredzēt prieka. Puisis stalti brauc pēc sievas un pārved mājā velnu. Pienāk diena, kad vīram darbu veikt pietrūkst spēka. Vienīgi mūžu nodzīvojušais saņem ilgstošu laimi. [Jaunsudrabiņš 1982 : 321]
●
Bille jau sen var staigāt pa Rīgu, cik tālu vien grib, un neviens par viņu neuztraucas, tikai, tālu staigājot, jāskatās apkārt, bet Billei negribas neko redzēt. Un pat Laboratorijas ielā, kur vesela rinda vienstāva mājiņu dziļi lejā, tādos kā pienenēm, maura stīgām un tīteņiem noaugušos grāvjos, Bille nenoskrien pa šauro, gludo joslu starp zemajiem logiem papriecāties par rožainajām tīteņu taurītēm un pabaidīties, ka logā izbāzīsies kāda nikna galva un uzbrēks. [Belševica 1996 : 88]
●
Visi pēkšņi bija kļuvuši tādi kā ačgārni. Nepierasti. Otrā rentniece Auniene staigāja ne vairs allaž nokārtu, bet atmestu galvu un ne vairs sagumusi, bet izgāztu krūti. Un smaidītu laikam no vienas auss līdz otrai, bet nemācēja, tāds pussmaids vien iznāca. Pats Auns bija kuprītis, viņam krūts smaili izgāzta un galva atmesta jau no dzimšanas, bet arī viņš tā šķībeniski smaidīja. [..]
Anita, gan arī nobijusies, ka plikai būs jāstaigā, jo vasaru tik vien kā briesmīgs kauns, bet ziemu taču jānosalst, tomēr neatlaidās. Viņa ar savām zilajām acīm tā mācēja skatīties un ar apaļo mutīti tā prašņāt, ka neviens viņai nebija pretinieks. Un vārdu pa vārdam izšķetināja, kāpēc lielie tagad staigā tādi, kādi viņi staigā.
[Belševica 1996 : 12–13]
●
Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Klusums kā pensionārs mirst bez darba. Bezmiega naktī slimais gaida miegu.
Tuksnesī beduīns mirst no slāpēm. Birzī kliedz vālodze. Sausumā zemdega. Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Atveru logus un durvis, bet nav caurvēja. Noceļu jumtu un izsviežu lūgšanu gaisā kā balodi – noķer viņu, ja tu esi vanags! [Ziedonis 1978 : 71]
●
Aiz purviem, aiz mežiem izceļas saules zeme – Ezeriena. Tur guļ zaļi kalni, galvas nolikuši pie arāju sētām, kājas zilā ezerā.
Ap viņu pēdām tinas viļņu putas kā nospārdīti paladziņi. Ezers aizplūst un apstājas otrā krastā pie purviem, mežiem, miglas dūmos. Viņa mala ik dienas guļ miglā, šai malā viļņi spēlējas saulē. Jaunas ievas skalo savas ziedu bārkstis ezerā.
Aiz viņām lazdas lapo kuplām lapām; aiz lazdām rindā slaiki ozoliņi.
Pret kalnu rudzi viļņo. Viņos stāv meža ābele kā pelnu rušķīte ar nesukātu galvu.
No kalna nāk pats Ezerietis ar sētuvi kaklā. Vējā plivinās viņa zelta matu šķipsnas, viņa roka pilna zelta miežu graudu.
Kalnā māja ābeļu dārzā kā zaļā vainagā; tik pelēko jumtu un balto skursteni var redzēt.
Zem ābelēm staigā māte no istabas uz klēti, no klēts uz istabu, pati kupla kā ziedoša ābele.
Ezeriešam bij meita.
Visi viņu sauca Ezerieša meitu, jo viņa bij viena pati savam bagātam, tālu slavētam tēvam.
Viņa bij jauna un slaika kā zaļa kaņepīte.
Viņas acis bij divi saules pilni ezeriņi. Pār viņas pieri staroja bāls zvaigžņu spožums.
Viņa nepazina ne rūpju, ne darba. Tā cēlās, kad saule bij gabalā, mazgājās pienā un staigāja dzeltenās kurpītēs.
Māte teica: “Mums ir viena pati meita. Mēs viņai atdosim visu. Viņai nebūs ne salmiņš jāceļ: lai zied mums par prieku.”
Meitas gāja sienu pļaut, meitas gāja linu plūkt, viņu līdzi aicināja.
“Kā lai eju jums līdz? Sīki mani pirkstiņi, rakstīts mans priekšautiņš.”
Viņa taupīja sevi kam labākam… Meitas gāja dienas darba, – Ezerieša meita staigāja pa dārzu un rotājās.
Viņa izstaigāja visas birzes, visas pļavas, izšūpojās visos ievu ceros. Viņas garās, brūnās bizes atšķetinājās vējā un mati piebira ziedu, zāļu, kukainīšu. Tā pārnāca, apkrāvusies ziedošiem zariem un zālēm.
Visa klētiņa kūpēja no smaržas. [Skalbe 1979 : 37–38]
●
Tā bija šķība pasaka. Tā bija tik šķība pasaka, ka to nevarēja uzrakstīt. Katra rindiņa rakstījās nost no līnijas. Un pastāstīt arī to nevarēja, jo tad vajadzēja tik šķību muti, kāda ir tikai butei un varbūt kādreiz televīzijas diktoram, kad sabojājusies kāda lampiņa un ekrāns niķojas šķībi švīkains.
Kurpes arī nevarēja viņai nopirkt, viņa vienmēr tās nošķieba un staigāja līkām O veida () vai X veida )( kājām. Un aizgāja viņa vienmēr šķībi. Gāja pa ceļu – iegāja grāvī, gāja ballē dāmu dejā kādu lūgt – aizgāja šķībi un uzlūdza citu. Paēst arī viņa nevarēja. Sēdēja pie galda šķībi un nevarēja trāpīt mutē, bet, ja arī trāpīja kādu ceptu vistas spārniņu mutē, tad – atkal šķībi, tā ka pēc tam nezināja, kā kaulus no mutes dabūt laukā. Vispār viņa bija tik šķība, ka gara nevarēja izaugt – apgāzās. Un, kad viņu apguldīja gultā, tad vienmēr vai nu kājas, vai galva karājās pār gultas malu.
Grāmatā izdot viņu nevarēja, jo mums nav tik šķību mašīnu, kas tādu var iesiet vākos, ne arī tik šķības naudas, par ko tādu nopirkt.
Es jums varētu šo pasaku pastāstīt, bet tā ir tik šķība, ka man nav tik šķības mutes.
[Ziedonis 1983 : 104–106]
KUNCIS. Un kārs un spēcīgs tēvs! Tāds staigā apkārt
Kā guni šķildams. Kur tik mirkli met,
Tur sirdis iedegas kā sausa poss.
BENNO. Jā, Golo apskaužams, to katris mīlē:
Tāds jautris, laipnis un tāds devīgs junkurs. [Blaumanis 1997 : 335]
Dziesma Kas viens pa dzīvi staigā… Guntara Rača vārdi, Ulda Marhileviča mūzika, izpilda grupa „Liepājas brāļi”.