Tradicionālā transkripcija
[sẽ̹kla]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[sæːklɑ]
[s] – nebalsīgais troksnenis
[ẽ̹] – garais, platais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[l] – skanenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ē.
sē- – sakne
-kl- – piedēklis
-a – galotne
sēkl- – vārda celms
-kla – izskaņa
sē-kl+aiz-met-n-is
sē-kl+ap-valk-s
sē-kl+audz-ē-tav-a
lin+sē-kl-as
sē-kl+audz+e
sē-kl+audz+is
sē-kl+kop+is, sē-kl+kop+e
sē-kl+kop+īb-a
kail+sē-kl+is
seg+sē-kļ-i
sēkla – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
sēkl-a | sēkl-as |
|
Ģ. |
sēkl-as | sēkl-u |
|
D. |
sēkl-ai | sēkl-ām |
|
A. |
sēkl-u | sēkl-u |
|
I. |
ar sēkl-u | ar sēkl-ām |
|
L. |
sēkl-ā | sēkl-ās |
|
V. |
sēkl-a! | sēkl-as! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Sēkla sastāv no dīgļa, sēklapvalka un barības audiem.
2) izteicēja daļa – Graudi ir labības sēklas.
3) galvenais loceklis – Puķu sēklas.
4) apzīmētājs – Sēklas dīgšana sākas ar ūdens uzņemšanu un sēklas piebriešanu.
5) papildinātājs – Sēklapvalks aizsargā sēklu no ārējās vides nelabvēlīgās ietekmes.
6) vietas apstāklis – Sēklā ir viss, kas vajadzīgs, lai no tās izaugtu jauns augs.
sēklas apvalks, sēklas auzas, sēklas cena, sēklas diedzēšana, sēklas dīglis, sēklas dīgtspēja, sēklas graudi, sēklas kvieši, sēklu maisījums, sēklas mieži, sēklas pupas, sēklas rudzi, sēklas sīpoli, sēklas tirdzniecība, sēklas uzbūve, sēklu veikals
dārzeņu sēklas, labības sēkla, paciņa sēklas, puķu sēklas, zālāju sēkla
derīgas sēklas, labas sēklas, nederīgas sēklas, tīras sēklas, vecas sēklas
audzēt sēklas, diedzināt sēklas, nogatavināt sēklas, pirkt sēklas, sēt sēklas, šķirot sēklas
sēkla
1. Sēklaugu vairošanās un izplatīšanās orgāns, kurā ir dīglis ar tā attīstībai nepieciešamajām barības vielām.
Dārzeņu sēklas. Paciņa ar puķu sēklām. Zāles sēklu maisījums. Sēklas dīgtspēja.
// ģen. īp. nozīmē. Tāds, kas ir paredzēts, izmantojams sējai, augu pavairošanai.
Sēklas kartupeļi. Sēklas graudi.
2. Sperma.
Vīrieša sēkla. Sēklas noplūšana.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]
sēkla
1. Sēklaugu vairošanās un izplatīšanās orgāns, kurā ir jaunā auga dīglis, tā attīstībai nepieciešamās barības vielas un apvalks. Arī sauss auglis, tā daļa, kas parasti satur vienu šādu orgānu un ar ko pavairo augus.
Puķu sēklas. Sēklas fonds. Sēklu kalte. Sēklu kodināšana. Sēklas dīgtspēja. Tīrīt sēklas. Šķirot sēklas.
Linu sēklas – linsēklas.
Sēklas lauks – lauks, kurā kultūraugus audzē sēklu iegūšanai.
„Kāpēc tur nav [auga]?” Jānītis jautā brīnīdamies. – „Nevar īsti zināt,” tēvocis paskaidro, „varbūt sēkla nav dīgusi ..” Birznieks-Upītis 6, 400.
Vairumam pļavu augu vasaras otrajā pusē jau sāk nogatavoties sēklas .. Dabas kalendārs 80, 78.
Kaņepju sēklas ir pelēki brūni riekstiņi ar kodolu, kas bagāts ar vērtīgām uzturvielām. Lauku Dzīve 79, 2, 28.
pārn. .. mācītājs runāja labi, viņš sēja mierinājuma sēklu kareivju sirdīs. Tāds ir viņa pienākums. Jansons 6, 160.
// ģen.: sēklas, adj. nozīmē Tāds, kas ir paredzēts, izmantojams sējai, augu pavairošanai.
Sēklas kartupeļi.
Sēklas materiāls – sēklaugu vairošanās un izplatīšanās orgāni, arī augļi, paaugļi, sakneņi, stumbra daļas u. tml., ar ko pavairo augus.
Sēklas graudi patiešām ir labi. Dzelteni un veselīgi. Avotiņa 7, 32.
2. biol. Sperma.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
sẽ̦kla (li. sė´kla in Kvėdarna u. a., sėklà „Same”) Wolm., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦kla 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, der Samen, die Saat U.: Sprw. ēd kuo ē̦zdams, neapēd sē̦klu! (d. h. sorge auch für den kommenden Tag). rudzu, miežu, zirņu sē̦klā; puķu sē̦klās. sē̦klās rudzi, mieži usw., der zur Aussaat ausgesuchte und beiseite gelegte Roggen usw. sē̦klas grāuds, das Samenkorn. sē̦klu iekaisīt Kundziņš Ve̦cais Stenders 33, den Samen einsäen. Zu sẽt. [Sagatavots pēc: ME III : 825]
sēkla – (bot.) sākla, (dem.) siekleņa; (dsk.) sāklys; (biol.) sākla, sperma.
senâk sàklas aûdzinaja pa lilâkai daļai poši.
pixmà goda uôbuliņu sàklai nàatstuôj, tis ir natèirs, dàudz nazuôļu kluôt. atstuôja sìeklenìkus ùtrà goda uôbuliņam, tàm nabej nazuôļu tik dàudz. [Sagatavots pēc: Balode, Jansone II 2017 : 420]
Bioloģijā – sēkla.
Botānikā – sēkla, sēklas apvalks.
Ergonīmi – Kurzemes sēklas, uzņēmums Talsos; Mārupes sēklas, SIA Jaunmārupē.
sēkla, mantots vārds; lietuviešu skla. Pamatā indoeiropiešu *sē(i)- ‘sūtīt, mest, sēt’, no kā arī sēt; atvasinājums *sē-tlo-m > baltu *sēklon (nek. dz.), dsk. *sēkla, no kā latviešu sēkla kopuma nozīmē ar pāreju sieviešu dzimtē. [Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 165–166]
čigānu – sḗkla
lietuviešu – sėkla
angļu – seed
baltkrievu – насеньне
čigānu – sḗkla
franču – graine
igauņu – seeme
krievu – семя
latīņu – semen
lietuviešu – sėkla
lībiešu – sīemgõz
poļu – nasienie
somu – siemen
spāņu – semilla
ukraiņu – насіння
vācu – der Same; die Saat
zviedru – frö
Sēklas labību nedrīkst bārstīt no viena maisa otrā, tad labība tikai ložņā pa zemi, bet uz augšu nestiepjas.
Kad lietus līstot, tad nedrīkstot sēt, jo tad visa sēkla nesadīgstot.
Sēklu nedrīkst ieart no abi malām tīrumam, lai vidū celiņš nepaliek.
Kad laukā pirmo vagu dzen, tad nevajaga no malas sākt, bet no lauka vidus; kad pirmo sēklas sauju met, tad nevajaga iesākt no sējbirzes gala, bet no lauka vidus sējamo birzi sēt, jo skauģis nevar nekā darīt, ja tas neatrod, kur pirmā vaga dzīta vai pirmā sauja sēta.
Priekš saules lēkšanas jāpārnes pīlāģis no meža, un, kad sēt iet, tad smalki jāsagriež un pie sēklas jāpieber ar šiem vārdiem: „Dieviņ, mīļais tētiņ, appin manu lauku ar dzelža un tērauda sētu! Kas man ļaunu dara, tam lai aug dadži un gušņas.”
Kad sēj labību, tad jānometas pie labības maisa zemē, jānoskaita tēva reiza; tad jāgrābj sēkla no dienvidu puses, lai būtu auglīga raža.
Pie labības sēšanas sēklas pūriņu apgriež apkārt un akmeni liek apakšā, tad sēšana labi laimējoties.
Pirmo sauju sēklas metot tīrumā, lai labi augtu, ir jāsaka: „Audzē, Dieviņ, ikkatra daļiņu!”
Lai tārpi neēstu labības sēklas tīrumā, tad izsētais maiss jāapgriež uz otru pusi un jāizkrata.
Pa sējumu nedrīkst kailām kājām staigāt, jo tur, kur kaila kāja bijusi, tur sēkla neuzdīgst.
Pavasarī nevajagot nekad visu sēklu izsēt, bet kādu sauju paturēt, citādi rudenī nebūšot laba raža.
Ja sēklas noņem tukšā mēnesī, tad daudz sēklu nedīgst.
Mazs gulstas, liels ceļas. – Sēkla.
Sinepite sīva sēkla,
Sēsim tāļu līdumā;
Sīva, dzedra mūs’ māsiņa,
Dosim tāļu tautiņās. [LD 12318-3]
Es preceju tautu meitu,
Viņa saka, dvieļu nav.
Dod man sēklas, sēšu linus,
Nāc rudeni linu plūkt,
Nāc rudeni linu plūkt,
Pavasari dvieļu aust. [LD 14726-1]
Es aizmirsu bāleniņu
Tautu galda galiņāi,
Kā brālitis man aizmirsa
Linu sēklas vācelē. [LD 25478-3]
Es palīžu līdumiņu
No ošiem, no kļaviem;
Es gribeju naudu sēt,
Naudai sēklas nedabuju. [LD 28219-0]
Vaj tie visi sēklas rudzi,
Kas vējā vētiti?
Vaj tie visi goda vīri,
Kas godā tureti? [LD 20678-4]
Ne tie vienas sēklas rudzi,
Ko vētija vējiņāi;
Ne tie vieni tēva dēli,
Kas jāj bērus kumeliņus. [LD 20678-1]
Vaj (Ne) tie visi sēklas mieži,
Kas pret vēju izvētiti?
Vaj (Ne) tās visas goda meitas,
Kas valkaja vaiņadziņu? [LD 6607-0]
Arajiņi, sējejiņi,
Sēklas laiks pagalam;
Dzeguzite aizsmakusi,
Sēklas laiku kūkodama. [LD 27927-0]
Kas piesēja bēru zirgu
Pie bāliņa klēts durīm?
Jumja māte piesējuse,
Sēklas dzina klētiņā. [LD 28538-0]
Sīkaliņa rozes sēja
Avotiņa lejiņā;
Sīka bija rožu sēkla,
Vēl sīkaka sējejiņa. [LD 6490-0]
Vaļa, vaļa meitiņām
Triju sēklu rozes sēt;
Tās vaļiņas vien nevaid,
Atraiknimi roku dot. [LD 15486-2]
Ecejam auzu zemi
Ar baltām aitiņām,
Lai stāv bēri kumeliņi
Sēklu sēt tīrumā. [LD 27989-0]
Liniem zemi noeceju
Ar baltām aitiņām;
Lai stāv bēris kumeliņis,
Sēklu vest tīrumā. [LD 28359-0]
Brālis manu linu sēklu
Āzamiersa klētitē;
Es brāliti āzmiersišu
Tautiņāsi dalidama. [LD 28324-0]
Atskrien vēja vanaģels,
Sapliķē baloditi;
To vajaga bezkauņam,
Kam araja sēklu lasa. [LD 2563-0]
Ai, tautieti, ai, tautieti,
Tavu mazu tīrumiņu!
Pirc par mārku rutku sēklu,
Apsēs’ visus tīrumiņus. [LD 25901-0]
A, Dieviņu, man pieder
Trīs novadu puiseniņi:
Dunalsnieki man aŗami,
Aiztarnieki ecejami;
Lai stāv mūsu pašu puiši
Sēklu vest druviņāi. [LD 12684-0]
Bij mun sniedze audzejama
Viņā kalna galiņā.
Jau tā ēda ēdamo,
Vēl pabēru beramo,
Vēl pabēru beramo
Dzelteno linu sēklu. [LD 11064-3]
Pateicīgie kustoņi
Vienam tēvam bijuši divi dēli: Miķelītis un Andriķis. Pie viena ķēniņa dzievājuši velni, un pašam ķēniņam bijusi skaista meita. Ķēniņš izsludinājis, kas viņa meitu varēšot izšķirt no velniem, tas varēšot viņu apprecēt. Abi tēva dēli arī gājuši precībās. Tēvs Andriķim nopircis tirgū varenu zirgu, un Andriķis jau aizjāj, bet Miķelīti tēvs negrib labprāt laist. Miķelītis tomēr pajem savu maizi un krātiņā bites un aiziet vienkārši gar mežmalu.
Andriķis piejāj pie vienām durvim, iznāk veca vecenīte un saka, ka tik vieglas tās lietas nemaz neesot. Andriķis atteicis: „Kas ko nevarēt!”
Vecenīte izbeŗ linsēklas, lai Andriķis salasa. Lasījis gan, bet drīz apnicis un klauvējis pie durvim vecenei, ka jau salasījis. Vecene iznākusi, iesviež dīķī riņķi, lai nu šis izvelkot. Andriķis tik samaisījis ar sklandu ūdeni, nekā neizvācis. Nu vecene dod, lai šis minot, kuŗa esot īstā meita. Tur bijuši divi velni un viena meita. Andriķis parādījis uz velnu. Uzminētā meita nu pārvērtusies par velnu, kas sācis dzīties Andriķim pakaļ.
Miķelītis arī nonācis pie vecenītes, kas to pabaidījusi. Bet šis sacīja: tā būšot, kā būšot.
Vecenīte izbērusi linsēklu bļodiņu. Miķelītis salasījis tikai tos lielumus, bet tad ieraudzījis skudru pūli un aicinājis skudres palīgā. Skudres salasījušas visas sēklas. Ienākusi vecenīte un redzējusi, ka sēklas salasītas, un bijusi priecīga. Tad vecenīte iesvēdusi riņķi dīķī. Miķelītis ieraudzījis pīles peldot un saucis tās palīgā. Viņš sametis pīlēm maizes kumosus dīķī. Pīles sniegušās pēc maizes, un viena pīle uzmaukusies sev riņķi. Miķelītis pasaucis pīli malā un noņēmis tai riņķi. Iznākusi vecenīte un redz, ka riņķis arī ir rokā. Nu viņa laižot meitas minēt. Miķelītis palaiž savas bites, jo velnam bites nekožot. Ķēniņa meitai citas bites iekodušas, un tā sākusi kustēties. Tā nu šis uzminējis īsto meitu. Pēc neilga laika Miķelītis apprecējis ķēniņa meitu un palicis pats par ķēniņu, bet Andriķi velns iedzinis tumšā kambarī, kur tas vēl šodien maisoties. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr07/0701206.htm]
Cilvēks bez putniem
Tai rītā, kad bez putniem palikām, tai rītā
mums kokos tingeltangelēja mazas atsperītes;
un izklausījās pieņemami, nē, pat glīti
tai rītā, kad bez putniem palikām, tai rītā.
Saulīte, saule pie debesīm
mazgājas savā gaismā.
Un tikai kā sēkla ābolā
cauri spīd maza baismiņa.
Tai dienā, kad bez putniem dzīvojām, tai dienā
ar lepnām rūpēm pilnas ausis bij ikvienam;
mēs no tām rūpēm uzbūvējām stipru sienu
tai dienā, kad bez putniem palikām, tai dienā.
Kamēr tur debesīs saule
visu dieniņu spīduļo,
nobriest kā ābols ābelē
negaidīts, negribēts brīdis.
Nu vakars. Kā viņš pienāca tik agri?
Bet siena aug, un to vairs nevar sagraut;
bet, pirms tā siena tevi paņemt pagūst,
tu pamanīji: vakars pienāca tik agri.
Putaini putni pie debesīm
plunčojas saules rietā.
Sargieties, ir jau ceļā
zvaigznes, aukstas un cietas. [Čaklais 1976 : 32]
Apmātais
Simtkrāsās saule aust un riet
Pār baltiem ceļa oļiem,
Kurp vien viņš iet, kurp vien viņš iet
Ar viegliem bērna soļiem.
Priekš viņa zemu noliecas
Baltgalva Himalajam,
Un jūra bangot nostājas
Tam glauzdamās pie kājām.
Viņš visu var, viņš visu spēj
Ar brīnumu, bez vārda,
Viņš jaunu laimes sēklu sēj
Un vecos elkus ārda.
Tik neprasat tam, kurp viņš brien,
Kas viņa zvaigzni dedz.
Jo tik caur mīlestību vien
Viņš visu dzird un redz. [Ziemeļnieks 1987 : 201]
●
Vārds sēkla izmantots arī daiļdarba nosaukumā:
Knuta Skujenieka dzejoļu krājums „Sēkla sniegā” (1990).
Zaķa kāposti
Garausim apnika dienu no dienas ēst āboliņa lapas un grauzt alkšņu mizas. Viņš ielavījās zemnieka sakņu dārzā un pamielojās pie tikko iestādītiem kāpostiem. Kad zaķis bija labu tiesu jauno, sulīgo lapiņu nošķinis, gadījās iet garām zemniekam. No brīnumiem tas sasita rokas kopā un atplēta muti vaļā – tā jau nošķīs visu dārzu!
– Vadzi, Garausi, – tas uzrunāja zaķi, kas paēdis pašlaik bija apsēdies un slaucīja muti.
– Stādot tava tiesa gan nav ierēķināta. Ja tu tagad nograuzīsi mazos stādiņus, tad man te neizaugs neviena galviņa un es rudenī nevarēšu kāpostus ieskābēt ziemai.
– Ieskābēt? – zaķis brīnījās. – Kāpēc kāposti jāskābē? Tie tāpat ir garšīgi.
– Ak, tagad tie nav ne pusi tik garšīgi kā ieskābēti. Vai zini, tagad tu labāk liec manu dārzu mierā, bet atnāc ziemā, tad es tev došu nogaršot skābus kāpostus.
Zaķis arī nosolās dārzu vairāk nepostīt. Kas tad vasarā bēdas – āboliņa pilni lauki, pļavas pilnas zāles, vari dzīvot, asti kuldams, ja tikai šī bijusi garāka. Bet ziemā zaķis pie zemnieka klāt kā saukts – lai dodot skābos kāpostus. Iedod zemnieks vienreiz – zaķis otrā dienā klāt atkal. Tā un tā, vasarā šis esot bijis tik labs, palīdzējis zemniekam dārzu taupīt, lai nu atmaksājot šā labo sirdi, kad ne lāga šūniņas nevarot no sniega apakšas izkasīt. Baro zemnieks zaķi dienu no dienas, bet – redz, še – pēc ziemsvētkiem kāpostu kubuls tukšs. Un kur nu vēl ziemai gals! Pietrūkst abiem garšīgās ēsmas. Pavasarī zemnieks saka zaķim:
– Paklau, sābri, tev jau lielāki lauki nekā man, vai tu nevarētu sēt kāpostus pats savā zemē?
– Man nav kāpostu sēklu, – zaķis bēdīgi atzīstas.
– Brauc uz Rīgu. Es arī katru pavasari braucu pēc kāpostu sēklām uz Rīgu.
Zemnieks domā, ka ticis no zaķa vaļā. Domā: kur tāds zaķis naudu ņems, iesēdīsies vilcienā bez biļetes, ieliks vīru cietumā, tad izstrēbsies tur skābus kāpostus, tā ka vēlāk tiem vairs ne virsū neskatīsies. Bet šis zaķis nebija no muļķajiem, kaut gan ausis tam ne par sprīdi nav īsākas kā citiem zaķiem. Aizcilpo viņš uz staciju, gaida vilcienu. Gaida un skatās – kurš braucējs pienāk, tas nopērk biļeti, kurš pienāk, tas nopērk biļeti.
– Ko jūs darīsiet ar tām biļetēm? – apjautājas zaķis.
– Brauksim uz Rīgu, – šie atbild.
– Vai bez biļetes nevar? – zaķim tā jocīgi paliek ap sirdi.
– Bez biļetes nevar.
Hm. Tādu nešpetnību! Cilpo nu atpakaļ, Rīgu neredzējis un kāpostu sēklas nedabūjis. Zaķim sirds sāp kā aizpērn sašautā ķepa. Viņš nosēžas uz ceļa stabiņa un rauš no acīm asaras. Te pie pašas garās auss atskan negants kauciens.
„Suņi!” zaķītim ļipa kļūst auksta, viņš gribētu mukt, bet paliek uz stabiņa kā piesalis. Ak tu brīnums! Kaucēji nav vis suņi, bet mazas, glītas mājiņas uz riteņiem piebrauc pie stacijas. Ļaudis steigšus raušas pa kāpnēm iekšā. „Ak tad tā brauc uz Rīgu!” domā zaķis.
„Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!” viņš uzsauc iekāpējiem, un vilciens sāk kustēties.
„Pag, es varētu pavizināties līdz Putnu gāršai,” zaķim pēkšņi iešaujas prātā.
Viņš uzlec uz kāpnēm un brauc kā kungs.
„E, šitā līdz Rīgai dabūt izvizināties,” nopūšas zaķis, „tad manā zaķa mūžā vairāk nebūtu ko vēlēties.”
Zaķim tā patīk vizināties, ka viņš aizmirst pie Putnu gāršas nolēkt. Vilciens tuvojas stacijai.
„Vai dieniņ, vai dieniņ,” vaimanā zaķis. „Tūlīt nāks ārā konduktors un saņems mani ciet.”
Vilciens apstājas tik strauji, ka zaķis noveļas no kāpnēm kā maiss. Tūlīt arī konduktors ver vaļā durvis un laiž iekšā jaunus braucējus. Pa tam zaķis jau atžilbis.
„He, he! Šitā var aizbraukt līdz pašai Rīgai!”
Nu ir meistaram amats rokā. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zaķis nolec, tikko sāk kustēties, zaķis jau sēž uz kāpnēm. Gari pūzdams un smagi elsdams, vilciens ieripo Rīgā. Zaķis uzmeklē sēklu tirgotavu. Ko tur daudz gudros, ies tik iekšā un prasīs kāpostu sēklas. Bet tirgotājs visas sēklas pārdevis, pašlaik slauka kopā pabiras.
– Ko jaunskungs vēlas? – pa tirgotāja vīzei tas laipni noprasa.
– Kāpostu sēklas, – zaķis bailīgi tikko dabū pār lūpu.
– Kādu kāpostu sēklas jaunskungs vēlas: mums ir galviņu kāposti, puķu kāposti, rožu kāposti, kacenu kāposti. Varbūt jaunskungs ņems kacenu kāpostus – vasarā var ēst lapas, ziemā grauzt kacenu?
„Nu tas nu gan ir blēdis,” zaķis nodomāja. „Visādu kāpostu sēklas piesola, bet par visgaršīgākajiem ne vārda.”
– Un citādu kāpostu sēklu jums nav? – viņš viltīgi noprasa.
– Nav, – pārdevējs noplātīja rokas.
– Es gribētu skābu kāpostu sēklas, – jau drošāk uzstājās zaķis.
Tirgotājs pavīpsnāja – šis pircējs, acīm redzot, bija galīgi uz zaķa.
– Ak, skābu kāpostu, – pavisam saldā balsī iesaucās tirgotājs. – Jā, tās mēs dodam par velti. – Viņš saslaucīja sēklu pabiras papīra maisiņā un pasniedza zaķim.
– Še, dēls, bāz ķešā. Ap vasarsvētkiem iesēj, ap Jāņiem jau ēdīsi skābu skābos.
Zaķis laimīgs brauca mājā. Iesēja kāpostus mitrajā meža liekņā, pats sēdēja klāt un uzmanīja, lai putni neizkasa, lai kurmji neizrok, lai kazas neapgrauž. Sieva tos ravēja no rīta līdz vakaram, bērni stiepa ūdeni un laistīja divreiz dienā. Tikai tad, kad trijlapainie kāposti sāka laisties ziedos, zaķis pirmoreiz nogaršoja jauno ražu.
– Lai mani vilks apēd, ja tie nav skābi kāposti, – iesaucās zaķis, lēnām sūkādams nokosto lapiņu. Nu arī zaķene un zaķēni saklupa kāpostu grēdā un slavēdami ēda skābus kāpostus vasaras laikā.
Nu zaķis kļuva lepns un lielīgs kā tītars. Visus aicināja uz skābu kāpostu mielastu un stāstīja, kā bez naudas izbraukājis Rīgu. Kopš tā laika skābās meža puķītes sauc par zaķa kāpostiem, bet braucējus bez biļetēm – par zaķiem. [Sakse 1974 : 67–73]
●
Saimnieks jau gaidīja rijas nojumē. Balto kuli nostatījis stāvus un atsējis. Smaidīja, acis pamirkšķinādams.
– Paraugi, kas tas ir!
Mārtiņš pagrāba pirkstu galiem sīkās, dzeltenās sēkliņas un pabrīnījās:
– Bet tās taču ir dābola sēklas! Vai tad jūs arī gribat mēģināt?
– Jāizmēģina ir, – Brīviņš noteica ļoti nopietni.
– Man tas jau sen bij prātā, bet jaunu lietu tik drīz nevar iesākt. Es skatos – vai muižas zirgus tā kopj kā mēs savus? Kāpēc viņi danceniski vien iet? Tāpēc, ka spēka barība redelēs.
– Tāpēc, ka auzas silē. [Upīts 1945 : 41–42]
●
Priekšstrādnieks bēra sēklas sētuvē. Saimnieks sāka brist pār miežiem, pūlēdamies noiet taisni uz viņā pusē iezīmētu vietu. Salmi no kūlīša vietām izslīda veselām šķipsnām, vietām nostiepās pa vienam, birzis miežu zelmeņa galos iezīmējās skaidri. Kad saimnieks atkal pārnāca šajā malā, priekšstrādnieks nostājās gatavībā, ieplētis kājas sīkam, nomērotam sējēja solim.
– Nezin kā tad klāt, biežāk vai pareti! Es viņu nekad neesmu sējis.
Brīviņš pakasīja bārdā.
– Vilks viņu zin. Es domāju, klāj labāk pabieži, nevar jau zināt, kā īsti viņš dīgst, un tad kādu daļu sniegs droši vien izgulēs. Kupenas dažu pavasari stāv līdz Jurģiem.
– Tas labākais lauks, – sējējs prātoja, – bet rudzi te vienmēr iznāk klāņaini.
No sākuma viņš soļoja pavisam lēni – sēklas tik sīciņas, ka grābjamas pirkstgaliem, vienīgi no miežu lapiņu drebēšanas zīmējams, kur tās krita. Viņš bij pusgabalā, kad Vanags otro reizi nāca atpakaļ, taisni lauka vidū viņi sastapās – triju biržu platums starpā, jārunā skaļi, lai dzirdētu viens otru.
– Šite izaugs! – priekšstrādnieks kliedza. – Lai tikai Osis līdz nākamai vasarai manās saurbt zeģenes: dābolu zemē nevar izžāvēt, jākrauj zārdos.
– Osis ir palicis tāds lēns, to ceturto tapu ecēšu man nepabeidza, – Vanags atkliedza pretī.
Pusgraudnieks Upīšu Mārtiņam labs draugs – jāaizstāv, bet saimniekam arī pa prātam jāizrunā, tas nemaz nebij tik viegli.
– Gan viņš pabeigs. Pavasara laiks, tāpat jau savi lauki arī jādabū zem sēklas. [Upīts 1945 : 42–43]
MINTAUTS.
Nau tautas tev, tik sīka spītes cilts.
INDULIS.
Un to var katris kaut?
MINTAUTS.
Kam spēks, tam nags.
INDULIS.
Bet es tev saku, spēku nebūs kaut!
Kurš saimnieks druvā sētu sēklu min?
MINTAUTS.
Nau sēkla, sīki jodi, – sper tos Pērkons,
Zem lauku akmeņiem skrej paslēpties.
– Bet man kā krūtis tūkst! – te leišu spēks,
Kā augums aug! – te plešas leišu milzums,
Kā ozols zariem apņems pasauli!
Tu, kūrs, man pakājē tik zemā zāle,
Ko manu zīļu krusa nositīs!
INDULIS.
Mēs zemā zāle, Mintaut – tautu minējs: –
Šai zālei sulā deviņvīru spēks;
Viens piliens indeves, tas tevi gāž. [Rainis 1980 : 242–243]
Kas jāņem vērā, pasūtot sēklas internetā?
Gatavojoties jaunajai dārza sezonai, janvāris un februāris ir īstais laiks, lai pasūtītu puķu un dārzeņu sēklas, izstudējot jaunāko sēklu piedāvājumu, un izplānotu, ko sēt un stādīt. Kas jāzina, lai veiksmīgi pasūtītu sēklas internetā?
Pasūtot puķu un dārzeņu sēklas, vispirms ir skaidri jāformulē, ko tieši vēlaties atrast. Kad nolemts, ko vēlaties pasūtīt, interneta veikala katalogā rūpīgi iepazīstieties ar noskatītā auga aprakstu. Tiesa, pērkot profesionāļiem paredzētās sēklas, nereti nekādi apraksti un padomi par augu nebūs atrodami, jo pārdevēji uzskata, ka profesionāļi paši labi zina, kas un kā jādara.
Dažādi sēklu ražotāji mēdz norādīt atšķirīgu informāciju par paciņu – vieni norāda sēklu skaitu, citi – svaru. Tādēļ dažkārt ir sarežģīti salīdzināt cenas, lai izvēlētos izdevīgāko piedāvājumu, jo ne vienmēr ir skaidrs, cik sver konkrētā auga sēklas. Nereti pat viena auga dažādām šķirnēm sēklas svara ziņā ļoti atšķiras. Tāpat jārēķinās, ka, iegādājoties profesionālās sēklas, jāpērk lielais iepakojums.
Ir sēklas, kas dīgtspēju saglabā ļoti ilgi, piemēram, gurķi. Tās var droši pasūtīt, arī domājot par nākamajām sezonām. Cits risinājums – kooperēties ar kaimiņiem vai paziņām un dalīties ar sēklām.
Iegādājoties sēklas, īpaši jādomā par to, ka lētāks ne vienmēr ir labāks. Var gadīties, ka, izvēloties lētāko, nekāda ietaupījuma nebūs, drīzāk otrādi, jo dārgākām sēklām bieži vien ir labāka dīgtspēja, bagātāka raža un izteiksmīgāka dekorativitāte.
Svarīgs faktors ir piegādes laiks. Ja augs stādiem jāsēj vēl ziemas beigās, pārliecinieties, ka nesaņemsit to pārāk vēlu. No Latvijas interneta veikaliem sēklas lielākoties jāgaida 10 darbadienas, bet specifisku un retu augu sēklas no ārzemēm var ceļot līdz pat diviem mēnešiem, tāpēc tās jāpasūta jau laicīgi.
Pirms apstiprināt sēklu pirkumu, izpētiet, cik maksā piegāde. Iespējams, izdevīgāk būs aizbraukt uz veikalu un nopirkt preci, jo sēklu piegāde parasti notiek ar kurjerpasta palīdzību. Lai gan sēklas nav smagas, tomēr ar dažu eiro piemaksu jārēķinās. [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/majadarzs/pagalms/saknu-un-auglu-darzs/kas-janem-vera-pasutot-seklas-interneta.d?id=44056543]
Lai raksturotu dažādu piekrastes biotopu augu sēklu miera periodu un dažādu vides faktoru ietekmi uz to dīgšanu, augu sēklas ievāca Baltijas jūras piekrastē (Kurzeme) un Rīgas jūras līča piekrastē. Vienā no diedzēšanas eksperimentiem izmantoja sēklas no Millenium Seed Bank (RBG Kew, Lielbritānija) kolekcijas. Diedzēšanas eksperimentus veica LU Bioloģijas fakultātē no 2005. līdz 2009. gadam un MSB laboratorijā 2009. gadā. Ir noteikts un raksturots sēklu organiskā miera perioda (OMP) veids vairākām piejūras mitrāju un kāpu augu sugām, kā arī raksturota NaCl ietekme uz šo sugu sēklu dīgšanu. Juncus balticus un Triglochin maritima sēklām ir salīdzināta NaCl un polietilēnglikola (PEG) ietekme uz sēklu dīgšanu un dīgtspējas atjaunošanos. T. maritima sēklām noteica aukstās stratifikācijas ietekmi uz sēklu dīgtspēju dažādās NaCl un PEG koncentrācijās. Linaria loeselii un L. vulgaris piemērā ir izpētītas minimālās dīgšanas temperatūras izmaiņas aukstās stratifikācijas procesā, kā arī vairāku Linaria ģints sugu sēklām ir noteikta NaCl ietekme uz minimālo un maksimālo dīgšanas temperatūru. Eryngium maritimum sēklām, kurām ir noteikts morfofizioloģiskais sēklu OMP, izpētīja aukstās stratifikācijas un giberelskābes ietekmi uz dīgšanu, kā arī sēklu embriju attīstības dinamiku stratifikācijas laikā. Aukstā stratifikācija un NaCl ietekmē vairāku Linaria ģints sugu sēklu populāciju dīgšanu. Minimālās (Tb) un maksimālās (Tc) dīgšanas temperatūras noteikšana ļauj kvantitatīvi un kvalitatīvi novērtēt OMP izpausmes izmaiņas un NaCl izraisīto ietekmi uz dīgšanu sēklu populācijā. Salīdzinot L. loeselii un L. vulgaris piekrastes populāciju sēklas, ir noteiktas atšķirības to OMP izpausmē. Šīs atšķirības ilustrē abu sugu pielāgošanos noteikta veida biotopiem un dažādu ģeneratīvās vairošanās stratēģiju. L. vulgaris sēklu populācijai ir raksturīga vājāka OMP izpausme un lielāka heterogenitāte, kas pieļauj dīgšanu dažādos apstākļos un var būt viens no faktoriem, kuri sekmē sugas plašāku ģeogrāfisko izplatību. Nosakot sāļuma ietekmi uz dažādu dzimtu sugu sēklu dīgšanu, ir izveidots pamats turpmākiem detalizētākiem pētījumiem par osmotiskā potenciāla ietekmi uz piekrastes augu ekoloģiju. Parādīta sēklu OMP saistība ar sāļuma ietekmi, kā arī, pētīto sugu gadījumā, sakarība starp sēklu spēju dīgt NaCl ietekmē un attiecīgai sugai raksturīgo piekrastes biotopu. [Ņečajeva 2012 : 3]
●
Galvenie vides faktori, kuri ietekmē jebkuras sēklas dīgšanu, ir ūdens pieejamība, temperatūra un skābekļa pieejamība. Atkarībā no sēklu fizioloģiskajām īpatnībām dīgšanu var dažādi ietekmēt apgaismojums un noteiktas ķīmiskās vielas. Šie faktori ir būtiski atkarīgi no klimatiskajiem apstākļiem un var mainīties sezonāli. [..] Sēklā ir attīstīti vides faktoru uztveres mehānismi, un sēklu pielāgošanās konkrētam klimatam un biotopa īpatnībām nodrošina sēklu uzdīgšanu jaunā auga turpmākai attīstībai piemērotā brīdī.
Daudzām mērenā klimata augu sugām ir raksturīgs īpašs pielāgojums dīgšanas laika regulēšanai sezonālā klimata apstākļos – sēklu organiskais miera periods (OMP). [Ņečajeva 2012 : 7]
●
Diskusijas un polemikas liecina, ka daļa valodnieciski izglītotās sabiedrības 20. gs. 20.–30. gados ir gatava pārmaiņām divdabju lietojumā, bet tradicionālo uzskatu piekritēji ir pret lokāmo ciešamās kārtas tagadnes divdabju funkciju samazināšanos, īpaši – pret iespējamības nozīmes zaudēšanu: „Mirstošs cilvēks ir tāds cilvēks, kas mūsu priekšā pašlaik mirst; dīgstoša sēkla, kas pašlaik dīgst; degošs nams, kas pašlaik deg mūsu acu priekšā. Bet mirstami cilvēki esam mēs visi. Dīgstama sēkla ir sēkla, kas spējīga dīgt. Degama viela ir viela, kas var degt, ja to aizdedzina. Šī iespējamības nozīme būtu kopjama, žēl būtu, ja te mūsu valoda noplicinātos.” [Pūtele 2016 : 161]
Dziesma Kaut kam ir jāsadeg. Ā. Tīreļnieka mūzika, J. Gavara vārdi.
Dziesma Vasaras vēstules. R. Kulamova mūzika, Ā. Elksnes vārdi.
Dziesma Dziesma par vēju, tevi un mani. H. Užāna mūzika, Ā. Elksnes vārdi.
Dziesma Latvju zeme vaļā stāv. Z. Liepiņa mūzika, M. Zālītes vārdi.
Kur glabājas Latvijas nacionālā bagātība – vietējo šķirņu sēklas?
Ar sēklām pavairojamos augus – kviešus, miežus, auzas, zirņus, gurķus u. tml. – uzglabā gēnu bankas saldētavās Salaspilī un Zviedrijā, savukārt veģetatīvi pavairojamos augus – augļu kokus, ogulājus, dārzeņus – saglabā dzīvo augu veidā tā dēvētajās lauka kolekcijās Priekuļos, Dobelē, Pūrē. Latvijā augošo koku paraugi ir tikai zinātniskajās mežaudzēs, to sēklas vēl tikai plānots saldēt.
Gēnu bankā tiek uzglabāti tikai tie augi, ko var pavairot ar sēklām. Tas nozīmē, ka gēnu bankā nav ne ābolu, ne bumbieru, bet ir graudaugi, zālaugi, cukurbietes, tomāti, salāti, gurķi, lini, zirņi un pupas. Sīpolus, ķiplokus, rabarberus un kartupeļus uz lauka uzglabā selekcijas institūti Pūrē un Priekuļos – skaidro gēnu bankas speciāliste Agnese Gailīte.
Savu gēnu banku Latvija sāka veidot deviņdesmito gadu sākumā pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Tā atbilst ziemeļvalstu standartiem, un tajā tiek vāktas tikai Latvijas izcelsmes laukaugu sēklas. Līdz tam vietējās šķirnes tika audzētas selekcijas institūtos, sēklu paraugi sūtīti arī uz pirmo gēnu banku pasaulē – Nikolaja Vavilova Augkopības institūtu Sanktpēterburgā Krievijā.
Vecās agronomijas grāmatas liecina, ka pagājušā gadsimta sākumā Latvijā audzētas daudz un dažādas izcelsmes kultūraugu šķirnes. 1922. gadā, kad Latvijā aizsākās selekcija, viens no agronomu pamatuzdevumiem bija apbraukāt Latvijas lauku sētas un savākt visu tur audzēto kultūraugu sēklu paraugus. Taču diemžēl daudzas senās, kādreiz pat ļoti populārās šķirnes ir jau zudušas neatgriezeniski.
Sēklu banka ierīkota visparastākajā institūta kabinetā, kur līdzās plecu pie pleca atrodas dažādas ietilpības saldētavas. Te ir pavisam vienkārši – smej gēnu bankas darbinieki. Sēklas neglabājas apledojušā telpā, kur elpa stingst gaisā, bet gan ledusskapjos, kādos nereti mājās saldējam savus ziemas krājumus.
Pirms noglabāšanas aukstumkamerā sēklas tiek izžāvētas, lai tajās būtu tikai 5–7 % mitruma. Sēklas žāvē –17 grādu temperatūrā. Kad sēklas zaudējušas mitrumu, tās iepako alumīnija folijas paciņās un pēc tam aizlodē. Šādi sagatavotas sēklas noglabā saldētavā, kur tiek uzturēts apmēram –18 līdz –22 grādu aukstums.
Uzskata, ka šādos apstākļos sēklas spēj saglabāt dīdzību pat 20 un 30 gadus. Vācijā ir veikti pētījumi, un tur atsevišķas miežu šķirnes saldētavā dīdzību saglabā pat 40 gadus. Latvijā sēklas pagaidām tik ilgi neglabājas, senākie paraugi ir no 1999. gada – mieži ‘Rūja’. „Pirms gada pārbaudījām dīdzību, tā nebija samazinājusies,” atklāj A. Gailīte.
Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 1750 augu gēnu bankas, 130 no tām uztur kolekcijas, kurās ir vairāk nekā 10 tūkstoši paraugu. Latvijas gēnu banka ir samērā neliela, jo mūsu kolekcijā ir nedaudz vairāk kā divi tūkstoši vietējo šķirņu sēklu paraugu.
Rezerves sēklu kolekcija izvietota arī Zviedrijas gēnu bankā, tā tur glabājas kā Latvijas zelts Anglijā. No šīs bankas sēklas var izņemt tikai ar Latvijas valsts pieprasījumu. „Tā ir vispārpieņemta prakse – veidot drošības kolekciju, kas ir atsevišķi no pamata kolekcijas. Varbūt stabilās valstīs tas nav tik svarīgi, taču pasaulē ir bijuši gadījumi, kā, piemēram, Ēģiptē, kad gēnu kolekcija tika izpostīta nemieros,” skaidro D. Ruņģis. [Skagale 2013 : http://www.la.lv/kur-glabajas-latvijas-nacionala-bagatiba-vietejo-skirnu-seklas-2/]
●
[http://www.uzdevumi.lv/p/biologija/7-klase/ziedaugu-vairosanas-un-attistiba-11757/re-40dad3f2-4a51-40d0-980b-f678484674fb]