Tradicionālā transkripcija
[sama]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[sɑrmɑ]
[s] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[m] – skanenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
sarm- – sakne, vārda celms
-a – galotne
sidrab+sarm-a
sarm+veid-a
sarm+veid+īg-s
sarma – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
Vienskaitlinieks.
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
sarm-a | – |
|
Ģ. |
sarm-as | – |
|
D. |
sarm-ai | – |
|
A. |
sarm-u | – |
|
I. |
ar sarm-u | – |
|
L. |
sarm-ā | – |
|
V. |
sarm-a! | – |
N. Jānis Sarma – D. Jānim Sarmam
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Sarma šorīt izrotājusi visus kokus.
2) izteicēja daļa – Šī dabas parādība ir sarma.
3) galvenais loceklis – Krāšņā sarma.
4) apzīmētājs – Sarmas klātie koki liecas pie zemes.
5) papildinātājs – Bērni priecājas par sarmu.
6) vietas apstāklis – Baltajā sarmā saskatāmi ledus kristāliņi.
sarmas baltums, sarmas krāšņums, sarmas kristāliņi, sarmas skaistums
alu sarma, Sibīrijas sarma
balta sarma, graudainā sarma, krāšņa sarma, kristāliskā sarma, skaista sarma
ieraudzīt sarmu, nofotografēt sarmu, novērot sarmu, pamanīt sarmu, pārklāt ar sarmu, priecāties par sarmu
sarma
Sīki ledus kristāli, kas veidojas uz priekšmetiem aukstā, miglainā laikā.
Sarmas klāti koki.
Sarma matos – sirmums.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 959]
sarma
Sīku ledus kristālu apledojums, kas radies uz augu zariem, lapām, iekārtiem vadiem, stieplēm u. tml., sublimējoties ūdens tvaikiem vai sasalstot pārdzesētiem miglas pilieniem.
Graudainā sarma. Kristāliskā sarma.
Migla cēlās no purviem un sasala baltā sarmā koku zaros. Kurcijs 3, 178.
// pārn. Sirmums.
Acis raudzījās moži un dzīvi; īsajos, biezajos matos tikko varēja pamanīt sarmu. Kalndruva 5, 201.
Lai spētu vērtējoši paraudzīties uz sevi, dvēselē jāsakrāj nostaigātu jūdžu daudzums, matos sarma. Lāms 5, 28.
// pareti Uzsalne.
.. uz zemes ēnainās vietās vēl turas sarma. Kaijaks 6, 43.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
sama, (li. šarmà), der Reif, der Rauchfrost U.: sarma kuož, sagt man im Winter, wenn alles bereift Mar. n. RKr. XV, 134. [Sagatavots pēc: ME III : 722]
saxma, saxma, –as, –ài, –u. us kùokìm bi saxma./ šuorît li¡la saxma, kùoki visi saxmaîni.= s¥xma. [Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 294]
●
saxma – soxma, vsk. Sarma. ka îš ĺela soxma is kùku źìmâ, tùlàik dàuzynòi, ka śìna làikâ byûs ĺelys ĺeîtavys. [Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 351]
sarma – pērsa
Hidrometeoroloģijā – sarma, kristāliskā sarma.
Ergonīmi – Sarma, sieviešu vokālais ansamblis Ilūkstē; Sarma LZ, SIA Cēsīs; Sarma 4, veikals; Sarma-M, frizētava Madonā.
Personvārdi – Sarma; Sarmiņš, Sarmiņa; Sarmīte; Sarmulis, Sarmule; Sarmis.
Vietvārdi – Sarmas, apdzīvota vieta Baldones novadā; Sarmas, viensēta Gudenieku pagastā.
sarma, mantots vārds; lietuviešu šarmà. Parasti uzskata, ka pamatā indoeiropiešu *ker– / *ḱer- pelēkas krāsas apzīmēšanai (no kā arī sērsna, sk.); baltu *šer– : šar-, no kā *šarmā– > latviešu sarma. (Pied. –mā– kā vārdos dziesma, ēsma, jausma.) Vārda formu un nozīmi varēja ietekmēt irāņu valodu leksika; šajās valodās indoeiropiešu *ḱel- ‘salts, auksts’ > *šar– > sar-, no kā persiešu sarmā, tadžiku sarmo ‘aukstums, sals’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 790]
angļu – hoarfrost; rime
baltkrievu – шэрань
franču – gelée blanche
grieķu – πάχνη
igauņu – riimima
krievu – изморозь; uней
latīņu – pruina
lietuviešu – šerkšnas; šarmà
poļu – rym
somu – kuura
ukraiņu – паморозь
vācu – der Reif
zviedru – rimfrost
Ja ziemu sarma lauž daudz koku, tad mirst daudz ļaužu. Veci koki – veci ļaudis, jauni koki – jauni ļaudis.
Kurā nedēļas dienā rudenī latvietis pirmo reizi ierauga sarmu, tai dienā viņš pavasarī sēj labību, cerēdams, ka tad savā laikā līšot lietus.
Sarmas zīmējas uz linu sēju. Ja sarmas ir rudenī, tad mīksts laiks, sējai izdevīgs – lini jāsēj slapjā laikā.
Ziemā daudz sarmu, rudenī daudz auzu.
Ja rudenī daudz sarmu, tad nākamgad būs bagāts augļu gads.
Ja rudenī uznāk sarma, kamēr vēl kokiem nav lapas nobirušas, tad nākošā gadā būs laba vasara, laba raža.
Ja ziemu kokus pilda sarma, tad vasara slimīga.
Kad ziemā sarma uz kokiem, tad ir auglīga vasara.
Ja ziemā koki arvien stipri piesarmojuši, tad saka, ka būšot auglīgs gads.
Ja priekš Ziemassvētkiem kokos karas ziedi (sarma, arī aukstuma pārslas), tad būšot bagāts gads.
Ja koki apsarmojuši, tad pēc tam gaidāms atkusnis.
Ja ziemu uz kokiem ir sarma un ja tā pastāv tikai dažas dienas, tad vasarā būs daudz ābolu.
Ja ziemu uz kokiem sarma pastāv vairāk nekā nedēļu, tad sagaidāmi kari.
Kad ziemā koki nosarmojuši un sarma pati nobirst, tad vasarā tanī laikā līst silts lietus.
Ja ziemu mežā piesarmojuši koki, tad vasarā gaidāms daudz lietus.
Jau vakar, aizvakar
Līgaviņa neredzēta;
Būs manam kumeļam
Sarmu nest mugurā. [LD 26800-1]
Ej, dēliņi, tec’, dēliņi,
Laid Dieviņu istabā:
Dieviņš stāv pie vārtiem
Nosarmojšu kumeliņu. [LD 1130]
Vārds sarma ‘sīki ledus kristāli, kas veidojas uz priekšmetiem aukstā, miglainā laikā’ ir visplašāk lietotais nosaukums šai dabas parādībai latviešu valodā.
Tautas ticējumos pēc sarmas prognozē nākamo sējas laiku, ražu, laika apstākļus un notikumus.
Vārds sarma minēts jau 17. gs. rakstu avotos. Kopīgs baltu vārds: latv. saxma atbilst liet. šarmà, apv. šamas, radn. srsna.
Blakus vārdam sarma ir vairāki atvasinājumi: adj. sarmains, apv. sarmaiņš, verbi sarmot, sarmoties; priedēkļverbi apsarmot, nosarmot, piesarmot.
Nosaukums čaxma ‘sarma’, šķiet, sastopams galvenokārt Kurzemes ziemeļrietumos: Džūkstē, Vandzenē, Dundagā, Pūrē, Sabilē, Kandavā. Tā areālu papildina adj. čaxmaiņš ‘sarmains’ Aizupē, verbs apčaxmuot ‘apsarmot’ Puzē, (nuo)čaxmuot ‘(no)sarmot’ Aizupē, Kandavā, Lībagos, sačaxmuot ‘sasarmot’ Puzē; cilmes ziņā tiek saistīti ar sarma.
Ar nozīmi ‘sarma’ vārds blija reģistrēts Naudītē (blija, blija, rasa, rasa, tās man laba nedarīja; rasā manas kājas mirka, blija vaigus svilināja ME I 315). Vārda cilme nav īsti skaidra.
Nosaukums prsa ‘sarma (uz kokiem)’ reģistrēts Ancē, Popē. Sal. pērsēt, appērsēt ‘apsarmot’ un pēršņi.
Ar nozīmi ‘sarma’ nosaukums srsma reģistrēts Alojā, Salacā, Svētciemā; sekundārs atv. srsmuot ‘sarmot’ Salacā; vārds srsma laikam radies, kontaminējot sarma un srsna. [Sagatavots pēc: Laumane 2005 : 263–264]
Ziemas rīts
Aust rīts. Aiz meža sarkanbaltu
Redz jaunu dienu ceļamies,
Un mīksti baltos sarmas autos
Ir klusie koki tinušies.
No skursteņiem kāpj dūmu stabi,
Pār mežu smagi vārnas skrien,
Un, spožus cirvjus paņēmuši,
Uz darbu mežinieki brien.
Kā zeltā stīgo pirmie stari,
Un sarmas pušķi mirdz un trīc…
Ak, arī tevī daudz ir prieka
Un spirgtas dailes, ziemas rīts! [Saulietis 1990 : 117–118]
Ziemas pasaciņa
Te viņš bija, te viņš zuda –
Sidrabbaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd;
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā. [Plūdonis 1981 : 49–50]
***
Nupat izskrējām cauri Rīgai,
Cauri puteņiem, sarmai un salnām.
Bet biļete man bija
Tikai līdz Torņakalnam…
Pēc dažām minūtēm
Vilciens būs Vecmīlgrāvī.
Cilvēki, krāpiet nāvi,
Apzodziet nāvi!
Un, ja kāds jums teiks – tas nav godīgi,
Neklausiet tiem!
Katrs grib braukt līdz galam –
Līdz saviem Saulkrastiem.
Un tālāk?
Tālāk vilcieni neiet.
Raudiet vai smejiet,
Tālāk neiet. [Ziedonis 1983 : 158–159]
Sarma
Krīt sirdī tavu matu sarma
kā ziedu sniegs pār ielu steigu.
Un mīlai pēdējai un pirmai
nav beigu.
Viss, ko tu cieti gadu gaitās ātrās,
viss, ko reiz mīlēji, rod mājas manās krūtīs,
kur laime plēn un gailē moku sārti
kā vakars rūtī.
Viss, ko reiz gaidīji, kas nesagaidīts zuda,
kas plecus nospieda kā dienu ēnas smagas,
nu manā pierē priecīgā un gludā
dzen dziļas vagas.
Krīt manā pavasarī sarma,
sirds lēni sāp un mirst bez steigas,
bet mīlai pēdējai un pirmai
nav beigu. [Skujiņa 1978 : 152]
***
Man šodien vakars tumši zils aiz loga,
Un tumši zils ap mani sapņu loks;
Bet kur gan Jūs, aiz kāda tālā loga?
Vai noliecas pār Jums šis ziedošs sapņu koks?
Es zinu, tāli Jūs no manis esat, –
Ir ziema, sniegi, sarmas pilnais sils;
Un tomēr sveicienu man klusu šodien nesat
Par dzīvi pelēko, kad atviz sapņu pils.
Sen vārdu skaņas vājas, lai to teiktu,
Ko kādreiz izjūt katras būtnes sirds, –
Ko puķe atveroties saulei teiktu,
Kad rasas sudrabs viņai pāri mirdz?
Man šodien vakars tumši zils aiz loga,
Un tumši zils ap mani sapņu loks;
Bet kur gan Jūs, aiz kāda tālā loga?
Vai noliecas pār Jums vēl ziedošs sapņu koks? [Eglājs 1954 : 54]
Zīma
Mīrs ir pōrsavērts par snīgu,
Atsaguļs uz teirumim,
Mežu izģērbis, bet mīgu
Uzsyutejis cylvākim.
Nakts ir īsāduse trūnī,
Dīna prīkšustobu mēž.
Lada kristals tymsas krūnī,
Lauska cērveits kūkus plēš.
Reitam bolti sormas svōrki,
Mežinīkam bēris bolts.
Slāgti azari un mōrki,
Strautam lada dzelzceļš kolts. [Madsolas Jōņs 1998 : 57]
Rožaina gaisma, līzdama caur sarmainajiem kokiem, sacēla tik lielu klusumu, ka bij dzirdama pat pirmo ēnu rašanās, gaismai pieaugot. Kupli kā vasaras padebeši dūmi šur tur kāpa no skursteņiem augšup, tievi apakšā, bet gaisā izaugdami par milzīgiem kokiem, kas, tikuši debesu virsotnē, viegli iesārtojās. Jau salā nosirmojuši un ar savu nāsu dvašu nopūzdami sarmu zemajiem ceļmalas zariem, zirgi drāzās pretī saules kumeļiem, un, kaut gan braucēji jau sen bij ārā no pagasta robežām, Straumēnu sievas, no laidara nākot, vēl dzirdēja slieču jautro dziedāšanu.
Zirgi trīs stundās noskrēja visu ceļu, un tūlīt pēc saules uzlēkšanas braucēji jau atradās mežā, kur vienīgo troksni sacēla sarma, kas bira lejup, stariem caur biezokņiem šaujoties. Zem sniega smaguma zari kokiem bija savijušies kopā, un dīvainiem līkumiem še aizstiepās balti tuneļi un sniega velves, caur kuru griestiem spiedās bāla gaisma. [Virza 1989 : 201–202]
●
Skaidra, klusa un brīnišķa ziemas nakts: sniega pārslas pa klajumiem un biezā sarma uz koku zariem mēnesnīcā mirdz un spīguļo; laiks ne visai auksts, un daudz netrūkst, ka tikpat gaišs kā dienu; bet savāda, neizprotamāka un neizskaidrojamāka ir šī gaisma nekā dienas gaisma. [Kaudzītes 1964 : 383]
●
Ja kādam patika ar Sirmo ilgāk parunāties, viņš stāstīja: – Lucavsala, tās ir mājas. Manas īstās. Un paraugieties, kā tur ceriņi zied visu gadu!
Par ceriņiem dažs ticēja, dažs neticēja. Jaunas skuķes noteikti ticēja. Bet pelēkas večas savilka grumbās pieri, līdz piere līdzinājās vecai bērza slotai, un piepinājās, ka Lucavsalā augot tikai kārkli un rūgtie krūkļi.
Sirmais pats visus kārklus un krūkļus bija redzējis ziemas sarmā ar baltiem ceriņu ķekariem ziedam. [Kaldupe 1983 : 31]
●
No Leldes plūsmo āra aukstums un svaigums, matu šķipsniņas abpus sejas vēl ir balti apsarmojušas no elpas.
– Ko tik vēlu?
Bet Lelde, dziļi dvašodama, tikai stīvē nost zābakus, un sarma matos kūst strauji, gandrīz acīm redzami. [Ezera 1977 : 31]
●
Es atraisu ar snīga puorslu tušu puorkluotuos skrūpstys i breinojūs. Radzu, kai muokiuņu vatys lānom maun zylajā dabasu jiurā kai iudiņa rūzis. Pasaveru zamuok i radzu kūkus – apvylktus speideigā sormā kai Zīmyssvātku karnevala gostus. Es radzu i sajiutu – mozais, zaļacainais kipars īkreit maņ mutē, salosa snīgu kulaineišūs i ād. [Gusarova 2013 : http://www.lakuga.lv/2013/08/28/agnesis-gusarovys-stuosts-septeni/ ]
GUNDEGA. Es neesot skaista! Tu gan traka!
Vai tu vien to – vai vēl kāds saka?
SNIEDZE (kaitinādama).
Un kaut ar sacītu to viena!
Vai esi tu kā saules diena,
Kas pilna asaru un smaida? –
Vai tevi kāds kā vētru gaida,
Kā valgus debešus kad nesi? –
Vai tu kā meža ezers esi,
Kas rāda zilās debess lejas
Un tumšās mežozolu sejas? –
Vai tu kā saulains sarmas rīts,
Ik zars kad sārtos ziedos trīc? –
Nē, tu kā mārka kārklājā.
Vai saule spīd, vai lietus laiks,
Svešs debess tai un meža vaigs,
Ne viņa saka šā, ne tā. [Brigadere 1970 : 54]
●
MĀCEKLIS. Ildze. Silts vārds.
Bet manējais tāds vēss un ziemīgs –
Sarmis.
Kaut gan no vārda jāatrod.
Te svētnīcā ir Priesteri. Un tikai.
ILDZE. Sarmis? Man patīk.
Nāk prātā agrs ziemas rīts,
Kad, ārā izejot, tu nonāc brīnumzemē,
Kur vakar vēl tik kailie koki
Ir aplipuši tūkstoš adatiņām
Un izskatās kā brīnumainas egles,
Ar vēsām, vārām, sudrabainām skujām.
Tas man ir stāstīts, ka tā izskatās. [Zālīte 2001 : 168]
Sarma rodas, kad rasa salstošā laikā krīt un laukos un kokos sasalst. Brīžam arīdzan cietā ziemā cilvēki un lopi no dvašas un saviem pašiem tvaikiem apsarmo. [Stenders 1988 (oriģināls 1796) : 122]
Sarma ir atmosfēras nokrišņu veids – sīku ledus kristālu nosēdums uz kokiem, vadiem un citiem priekšmetiem. Sarmas kristāli rodas, ūdens tvaikiem gaisā sublimējoties. Ledus kristālu garums var sasniegt 2 cm, un tie veido krāšņas bārkstis. Sarma veidojas ziemā miglainā laikā, pūšot lēnam vējam, kad gaisa t° ir no –15 līdz –20° C un zemes virsma un priekšmeti stipri atdziest. Latvijā ar sarmu ir apmēram 10 dienas Austrumlatvijas zemienē, bet apmēram 55 dienas Vidzemes augstienē. [Ancāne 2000 : 242]
●
Gaisa temperatūra ziemas dienās visbiežāk svārstās no +5o C līdz –10o C Piejūrā, Austrumlatvijā termometra stabiņš rāda zemāku temperatūru. Ja cikloni atnes siltu jūras gaisu, iestājas atkušņi. Visbiežāk atkušņi ir Piejūrā un kopumā visā Kurzemē. Siltās ziemās atkušņi aptver visu valsts teritoriju. Virzoties pāri cikloniem, rodas lielas temperatūras atšķirības starp zemes virsu un augstākiem gaisa slāņiem, kā rezultātā veidojas miglas. Paaugstināts gaisa mitrums izraisa sarmas veidošanos. [Sagatavots pēc: Nikodemus : http://latvijas.daba.lv/ainava/]
●
Sarma rodas miglainā, aukstā gaisā, ledus adatiņu kristāliem savā starpā saskaroties ar galiem, jo tie ir elektrizēti. Sarma ir tipiska ziemas parādība. No vidēji liela augļu koka ziemas laikā nobirst līdz 80 kg sarmas. Mežos no sarmas var rasties 5–10 % papildu nokrišņu. [Latvijas daba 1998 : 52]
J. Pauļuks Sarma. [Konstants 1992 : 118]
A. Bromults Sarma.
E. Vinters Sarmains ziemas rīts.
H. Grotuss Sarmota ziema.
Talsi. Pilsētas dārzs sarmā.
D. Veismane Agra sarma.
Dziesma Rudens sarmu ieklāj matos. A. Šica vārdi, mūzika, izpilda A. Šics.
Dziesma Ardievas vasarai. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda M. Zīvere.
Dziesma Senam draugam. R. Skujiņas vārdi, E. Rozenštrauha mūzika.
Dziesma Nakts. V. Belševicas vārdi, A. Voitišķa mūzika, izpilda N. Matvejevs un K. Zadovska.
Dziesma Rudens vitrāžas. V. Atāla vārdi, mūzika, izpilda V. Atāls.
Sarma ir nelielu ledus gabaliņu nosēdums. Tas ir apledojums uz zemes un dažādām virsmām, kas pārsvarā veidojas miglas laikā. Zari, smilgas, arī no sniega izvilkti zari nereti ir klāti ar plāniem ledus kristāliņiem, kuriem skaldņu leņķi atbilst regulāram sešstūrim, bet uz kristāliņa plakanās virsmas redzams svītrojuma tīkls arī tādā pašā leņķī. Ledus kristālu kopējais garums var pārsniegt vairākus centimetrus. Sarma veidojas zemā gaisa temperatūrā, pūšot lēnam vējam. Ledus kristāliņu skaits uz virsmas pieaug tajā pusē, no kuras pūš vējš.
Lai rastos izteiksmīga sarma, jābūt samērā lielam aukstumam, nemainīgam vieglam vējiņam, kas pat nekustina koku zarus. Sarma sāk augt un veidoties uz priekšmetiem, kas atrodas miglas plūduma ceļā un ir tik sīki, mazi, ka nejauc plūduma vienmērīgumu. Tādi priekšmeti var būt elektrības un telefona vadi, krūmu un koku tievie zari, zāļu stiebri, egļu, priežu un paegļu skujas, dažādu priekšmetu malas ar asām šķautnēm u. tml. Sarma veidojas tikai vēja pusē, nekad aizvējā, un, ja miglas vāls neaizsniedz zemi, tad zemāk par to nav arī sarmas. Kalnainā apvidū gadās, ka plūstošā migla aizsniedz tikai lielu koku galotni, pat tikai pašu galotni, vai arī vienīgi augstāk kalnā augošus kokus. Ja migla nolaižas līdz pašai zemei, tad sarma rodas visur, arī uz sniega, sevišķi, ja ir sērsna vai sniegs ir irdens un sauss. Sniega virsmā šķautnēm ir mazs izmērs, un sarmai nav kur „izvērsties”, tāpēc veidojas daudz sīku, gludu plāksnīšu, kas saulē un mēnesnīcā stipri spīguļo.
Sarma sāk augt no tievajiem zariņiem, uz kuriem vispirms parādās mazas ledus adatiņas, kādu milimetru garas un desmitiem reižu tievākas, saskatāmas tikai caur lupu. Tās atstaro gaismu kā spoguļi, bet attēlu nerāda. [Sagatavots pēc: http://www.redzet.lv/code/A-023-11]
Videožurnāls: rallijs „Sarma 2017”
Gulbenes apkaimē notika tradicionālās rallija sacensības „Sarma 2017”. Radošā komanda „Tavs auto” izveidoja videožurnālus, kuros var vērot sacensības sniegotajā, vietām apledojušajā un vietām arī atsegtajā grants seguma trasē.
Tradicionālais rallijs „Sarma” ir viens no vecākajiem ziemas rallijiem Baltijā, jo pirmās sacensības notika jau 1976. gadā Rīgā. [Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/auto/motoru_sports/647191-videozurnals_rallijs_sarma_2017]
Ledusmatu (sarmas ziedu) sēne
(Exidiopsis effusa)
Ledusmati jeb sarmas ziedu sēne veidojas uz koksnes, kurā tā iemitinājusies īpašos meteoroloģiskos apstākļos, kad gaiss ir stipri mitrs, bet temperatūra ir mazliet zem nulles un vairākas stundas paliek tikpat kā nemainīga. Visticamāk, šīs sēnes izdalītie ķīmiskie savienojumi, darbojoties kā kristalizēšanās inhibitori, kavē sasalstošo mitrumu pārklāt koksni ar vienlaidu ledus kārtiņu; tās vietā veidojas ledus pavedieni ar diametru ~0,01 milimetrs. Tā kā vajadzīgie apstākļi iestājas ne tik bieži, turklāt mēdz ātri pāriet, bet baltie pavedienu sakopojumi ir grūti pamanāmi uz sarmas fona, ledusmati tiek novēroti samērā reti.
Hipotēzi, ka ledusmatus izraisa koksnē mītoša sēne, jau 1918. gadā izvirzīja ģeofiziķis Alfreds Vegeners. Taču tikai 2015. gadā fiziķis Kristians Meclers, ķīmiķe Diana Hofmane un bioloģe Gizela Proisa kopīgiem spēkiem konstatēja, ka šādu veidojumu izraisītāja ir koksnes sēne Exidiopsis effusa. Tomēr daļa procesa detaļu aizvien ir neskaidras. Latvijā ledusmati, domājams, ir novēroti jau sen. [Sagatavots pēc: http://www.senes.lv/species/exidiopsis_effusa.htm]