resns

Tradicionālā transkripcija

[r¥sns]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ræsn̩s]

[r] – skanenis

[¥] – īsais, platais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

res+gal+is, res+gal+e

resn+vēder+ain-s

resn+vēder+īg-s

resn+vēder+is, resn+vēder+e

resnais

resns – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

NENOTEIKTĀ GALOTNE

NOTEIKTĀ GALOTNE

PAKĀPES

Teikumā var būt:

1) izteicēja daļa – Koks lielā vecumā ne vienmēr ir tik resns, cik varētu gaidīt.

2) apzīmētājs – Rietumeiropas valstīs un Amerikā resni jauni cilvēki sastopami biežāk nekā Latvijā.

resns, -ais; s. -a, -ā

1. Tāds, kam ir samērā liels šķērsgriezuma laukums (par cilindrveida, gareniem priekšmetiem, to daļām); pretstats: tievs.

Resnā zarna anat. – gremošanas trakta daļa aiz tievās zarnas.

Prāva tīne ar cieši aiztaisītu vāku nostatīta uz resna bluķa. Upīts 4, 282.

Didzis iegāja istabā un sameklēja savā skapītī resnas auklas gabalu. Ezera 2, 112.

Vispirms Alise gribēja iet uz vientuļo priedi ceļmalā, tai bija resni, stipri zari. Gulbis 4, 300.

Resnajā zarnā notiek nesagremoto olbaltumvielu pūšana un nesagremoto ogļhidrātu rūgšana. Veselība 78, 10, 11.

// Tāds, kura stumbram ir samērā liels šķērsgriezuma laukums (parasti par kokiem).

.. pašā klajuma vidū žuburoja ozols. Tas bija tik resns, ka pieci vīri, rokās saķērušies, nezin vai varētu to aptvert. Vāczemnieks 1, 85.

2. Tāds, kas ir aptaukojies, kļuvis tukls (par cilvēkiem, to ķermeņa daļām).

Resns kā bluķis – ļoti resns.

Resnā tirgus sieva liek ābolus uz svariem. Bels 4, 26.

Edžum vienmēr kaut kas kust aiz vaiga. Tāpēc tāds resns kā tomāts. Ezera 2, 170.

Viņam palika pāri blakussēdētāja – apaļa meitene gaišiem salmu krāsas matiem un resnām kājām. Dripe 2, 45.

// Labi barots, trekns (par dzīvniekiem).

Resns sivēns.

// Tāds, kura ķermeņa šķērsgriezuma laukums ir lielāks nekā citiem īpatņiem attiecīgajā sugā, kārtā u. tml. (parasti par posmkājiem, tārpiem).

Pažobelēs sašūpojas viltīgi savītie tīkli, pamostas resnie, nekad agrāk netraucētie zirnekļi. Kaijaks 2, 204.

Pēteris uzlika uz manas makšķeres āķa lielu, resnu, sarkanu slieku. Grīva 9, 15.

3. sar. Tāds, kam ir zems tembrs (par skaņu).

.. trīs balsis atņēma sveicienu, un starp tām visskaļāk atdalījās Jaņuka resnā balss. Sakse 9, 51.

Balss viņam patiešām lieliska, resna kā Lejas celtuves tauva, zemākās [dziedājuma] vietās taisni sprakstēja. Upīts 4, 232.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

resns 1. Tāds, kam ir samērā liels ķermeņa apmērs, ķermeņa masa; tukls. cik viņa bi r¥sna, bet cik viņa bi veĩkla ùn dũšîga visuôs daxbuôos. tik gaļîgi, r¥sni siv¥ni vêl nàu bìši. parasti savienojumā ar palīgverbu. Tāda (sieviete), kas ir grūtniecības stāvoklī. nu paskatiês – nu i r¥sna [meita], nu i b¥c rùokã.

2. Tāds, kam ir samērā liels šķērsizmērs. tuõs zarus iššķibuõja; tuõs r¥snâkuõs izmeta laũkã, sma`kâkuõs nùod¥dzinãja. da`bĩc, tâc r¥snâks kùoks, kùo pamaĩsît ùogles. es r¥dzu, ka snìega pãrslas krìt, zìema ritîga. li¡las, r¥snas pãrslas.

3. Rupjš (parasti par dziju, diegiem, arī matiem, sariem u. tml.). vìņč [pavediens] jàu bi rupš ùn r¥sns, ku paši vèpa linu dzìvi. agrâk bi tâdas cũkas, kàm bi li¡li ùn r¥sni sari. Tāds (tekstilizstrādājums), kas darināts no rupjas dzijās, rupjiem diegiem; zeķes bi ùn pastalas kãjã.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 196]

resns – tukls, brangs, pilnīgs, pilnmiesīgs, biezs; mucīgs; miesās ražens; vēderīgs, resnvēderīgs, lielvēderīgs, vēderā izlaidies sar., vēderā apmeties sar., izplūdis, izblīdis, kā blāķis sar., kā baļļa sar., kā lāva sar., depīgs apv., ducīgs apv., brosls apv.

resns – tievs

Resna (arī liela) galva – saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs, nepaklausīgs.

Resnais (arī lejas, otrs) gals vienk. – ķermeņa pakaļējā daļa (cilvēkam, dzīvniekam). 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

Uzvārdi – Resnais, Resnā; Resnis, Resne.

resns, mantots vārds; lš. rẽsnas ‘drukns, stiprs, ar spēcīgu uzbūvi’. Vārds laikam ir tās pašas cilmes kā rets, šā adjektīva atv. (*ret-snas > resns). Sākotnēji tas laikam attiecināts uz kokiem: reti koki (retā kokaudzē) mēdz būt resni; vēlāk vārda lietojums vispārināts. Par formu un nozīmes pārnesumu sal. apv. rēšņi ‘reti’. Pēc citiem uzskatiem vārds saistāms ar sav. risi ‘milzis’ (Feists, Endzelīns), bsl. redъ ‘ēdiens’ (resns ‘labi barots’, Persons) vai metatēzē ar la. vērsis (Lidēns). Šie uzskati pamatoti ir kritizēti; piem., lš. rẽsnas rāda, ka vārda nozīmes pamatā nav vis labs barojums, bet druknums, spēcīga ķermeņa uzbūve.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 115]

angļu – fat; thick

čigānu – grubo

franču – gros; corpulent

grieķu – μεγάλος

igauņu – paks; jäme; lihav

krievu – толстый

latīņu – pinguis

lietuviešu – storas

poļu – gruby

somu – lihava; paksu

ukraiņu – товстий

vācu – dick

zviedru – tjock; grov; korpulent

„Vai saimnieks mājā?” Puisis parādīja ar īkšķi uz saimnieka istabas durvīm, pateica īsi: „Vai nedzirdat?” – nožāvājās gari, pagrieza ģīmi uz sienu un gulēja tālāk.

Mirkli uzmetis puiša resnajam, sarkanajam kaklam, Jānis paspēra pāris soļus uz priekšu un klausījās brīdi. Jā, tiešām, Vējš pilnā kaklā lasīja Bībelē. Tāds bija viņa ieradums. Viņš pilnā kaklā rīkoja saimi, viņš pilnā kaklā runāja ar mācītāju un lielkungu, viņš pilnā kaklā lūdza Dievu. Kādēļ ne? Ja Dievam tā nebūtu paticis, tad jau viņš diktas balss nemaz nebūtu devis. Jānis klausījās un klausījās, un gaidīja, lai saimnieks pātarus beidz, jo viņš to negribēja traucēt. Bet tomēr, nevarēdams sagaidīt gala, viņš iegāja saimnieka istabā. [Blaumanis 1994 : 191]

●

Kamēr tā Roplaiņos viss apklusa, tamēr baznīcas krogā sāka iet arvien dzīvāki, arvien jautrāki. Daži pat dancoja, daži atkal spēlēja kārtis. Viena partija lielajā kroga istabā, viena otra – krodzenieku izredzēto pulciņš – kādā sāņu istabā, kur ne ikkatram bij brīv ieiet. To starpā, kuri drīkstēja kāpt pār šīs Mamona svētnīcas slieksni, bij saprotamā vīzē arī Krustiņš un Pauls. Karstām galvām un spīdošām acīm viņi tur stāvēja, piespiedušies pie sienas, un skatījās spēlē. Kāda pēperkoku pārdevēja priekšā gulēja resna kabatas grāmata, no kuras tas, it kā kad tā nemaz nebūtu iztukšojama, ņēma vienu desmitrubļu gabalu pēc otra un paspēlēja – jo viņš bij krietni sadzēries. Stāstīja, ka viņš neilgi atpakaļ kādā citā tirgū vinnējis vairāk nekā trīssimts rubļus, kurus viņam tagad atņemt katrs ieskatīja par savu svēto uzdevumu. Kāds tukls miesnieks nebij tik piedzēris, bet spēlēja neapdomīgi un sakarsējās ātri. Vienreiz tas pameta sešdesmit rubļu, otrreiz tas atkal vinnēja ar vienu rāvienu septiņdesmit piecus. [Blaumanis 1993 : 240–241]