Tradicionālā transkripcija
[puĩka]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[pu͜iːkɑ̆]
[p] – nebalsīgais troksnenis
[ui] – divskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
puik– – sakne, vārda celms
-a – galotne
pien-a+puik-a
paš+puik-a
puika – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
puik-a |
puik-as |
|
Ģ. |
puik-as |
puik-u |
|
D. |
puik-am |
puik-ām |
|
A. |
puik-u |
puik-as |
|
I. |
ar puik-u |
ar puik-ām |
|
L. |
puik-ā |
puik-ās |
|
V. |
puik-a! |
puik-as! |
Vīriešu dzimtes vārds puika lokāms pēc 4. deklinācijas, D. galotne -am.
N. Inta Puika – D. Intai Puikai
N. Ingus Puika – D. Ingum Puikam
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Puikas dosies spēlēt basketbolu.
2) izteicēja mazs puika.
3) galvenais loceklis – Puika ziedošā pļavā.
4) papildinātājs – Māte ilgi sauc puiku.
5) vietas apstāklis – Puikā rodas nepatika pret netaisnību.
6) apzīmētājs – Puiku spēlēs bija nepieciešama veiklība un atjautība.
puiku darīšanas, puiku istaba, puiku nedarbi, puiku nerātnības, puiku palaidnības, puiku spēles, puiku vecāki
ganu puika, ielas puika, kuģa puika, palaidņa puika, piena puika, skolas puika, velna puika
atjautīgs puika, attapīgs puika, brašs puika, drošsirdīgs puika, labestīgs puika, liels puika, mazs puika, vecais puika, veikls puika, zaļš puika
izsūtāmais puika
puika, -as, v.
Vīriešu dzimuma bērns (aptuveni līdz 11 gadiem). Zēns.
Puikā būdams – zēna, pusaudža gados.
Anna sēd uz zema soliņa un tur klēpī mazo Eidiņu. Tas ir saimnieces divus gadus vecais dēlēns. Puika negrib klēpī sēdēt, ķepurojas ar rokām un kājām .. Saulietis 1, 22.
Puikas gados viņš bieži bija lasījis, ka jūrnieki, pārbraukdami no tālām pusēm, atved tuviniekiem dāvanas. Saulītis 12, 41.
// sar. Nepieredzējis, arī nenopietns jaunietis.
.. Zirnis laikam apdomājās, ka naktī bijis pārāk laipns pret jaunajiem, tāpēc bargā balsī klaigāja: „.. Pludiņus nesasitiet!… Atsūtīti tādi puikas…” Talcis 7, 193.
// savienojumā ar apzīmētāju; sar. Kādā cilvēku grupā labi iekļāvies, ieredzēts vīrietis.
Darbā ar mani bija apmierināti, smiedamies turēju vecajiem līdzi un ātri vien kļuvu savs puika. Lukjanskis 4, 115.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
puika – puiškyns
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
puika – puisis, zēns, jaunietis, pusaudzis.
Piena puika sar.; niev. – pienapuika.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Kā puika – nepārdomāti, tiepīgi, lielīgi, bravūrīgi.
Kā skolas (ganu) puika – saka, ja pret kādu izturas necienīgi, ja kāds jūtas vainīgs, ir samulsis.
Velna puika sar., hum. – saka par veiklu, enerģisku, pārgalvīgu vīrieti, viņa rīcību.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 969–970]
Vietvārdi – Puikule, vidējciems Alojas novadā; Mežapuikas, viensēta Svētes pagastā; Puikas, viensēta Jaunsvirlaukas pagastā.
puika, aizguvums; no līb.* pùŠga (> pùga) ‘dēls, bērns’ (s. poika ‘zēns, jauneklis; dēls’, ig. poeg, poig ‘dēls’). Aizg. minēts 19. gs. vārdnīcās.
Iespējams arī, ka Vidzemē 17. gs. vārds puika sācis veidoties no zv. poijke ‘zēns’ (< s. poika; zv. oi ar šauru o, kas tuvojas u) un vārda ieviešanos veicinājusi saskare ar lībiešu valodu.
Pēc cita uzskata (Tomsens, Endzelīns, Frenkels) puika ir aizg. no igauņu valodas (Megiste: no lībiešu valodas).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 84]
angļu – boy
baltkrievu – хлопчык
čigānu – chava, chavvie
franču – garçon
grieķu – αγόρι
igauņu – poiss
ivritā – יינגל
krievu – мальчик
latīņu – puer
lietuviešu – berniukas
lībiešu – pùoiga
poļu – chłopiec
somu – poika
ukraiņu – хлопчик
vācu – der Junge
zviedru – pojke
Kad puika piedzimst, tas jāapsedz ar sievieša lakatu, lai meitas to mīl, bet meitenes – ar vīrieša lakatu.
Kad piedzimst puika, tas jāvelk caur sakām, lai būtu stiprs un darbīgs kā zirgs.
Kad puika ir laimīgi piedzimis, bez kavēšanās silda ūdeni ar ozola malku jeb, ja daudz no tās nav, tad pieliek citai malkai vismaz kādu ozola pagalīti klāt.
Ūdens, kurā pirmo reiz puiku mazgā, jāizlej apakš ozola.
Puikām jāēd gaiļa kājas, lai tie iet tēva celiņos.
Es bij’ puika, man bij puika,
Manam puikam atkal puika. [LD 34613-1]
Ganos gāju, govis slaucu,
Pate piena netērēju:
Sieru sēju, puikām devu,
Tie man lopus paganīja. [LD 29495-0]
Puika, puika, mīlē mani,
Neēd maizes trīs dieniņas.
Duraks bija, paklausīja,
Dzīvo tukšu vēderiņu. [LD 12903-0]
Puika, puika, es tev saku,
Mazgā tīru savu muti;
Tikmēr sievas nedabīsi,
Kamēr muti nomazgāsi. [LD 20302-0]
Vilku puika, lāču puika
Vedējiņu vecākais;
Kur ir mūsu vecākais
Ar to cauņa cepurīti! [LD 16333-0]
Puika mācās svilpt
Reiz vienam puikam melns kungs, velns, un vaicājis: ko viņš darot?
„Ko daru? Mācos svilpt.”
„Vai tu vari dikti svilpt – tik dikti kā es?” velns vēl vaicājis un tad sācis tik aplam dikti svilpt, ka kokiem lapas birušas. Bet puika smējies: „Tas nekas! Kad es svilpošu, tad tikai apsien acīm lakatu, lai neizkrīt.”
Labi, velns apsējis acīm lakatu. Nu puika ar vālīti tā devis velnam pa pakausi, ka šim patiesi acis no pieres izskrējušas, tikai to vien iesaucies: „Esi gan varens svilpējs!” – un tā projām, ko māk.
[http://valoda.ailab.lv/]
Velni aicina cilvēkus lauzties
Agrākos laikos, kad rijās kūla arī naktīs, viens puišelis nesa krūzē tēvam uz riju ēst. Vēl pirmie gaiļi nebij dziedājuši, jo bijis vēl ļoti agrs. Auces upē, pār kuru puikam bijis jāiet, slīkuši daudz cilvēki, kuru dvēseles bieži spokojušās. Arī velnu varēja pie upes sastapt dažādos veidos. Puika nebijis tālu no upes, kad – nezi kur gadījies, kur ne – priekšā nostājies svešs puika un vedinājis spēkoties. Mūsu puika nolicis krūželi pie malas, drošs būdams, sācis ar svešo lauzties. Jutis, ka svešais bijis spalvains un ass. Nu tikai sapratis, ka tas ir pats nelabais. Velns vilcis puiku uz upes pusi, bet tas tik saucis: „Puika, neapgāz krūželi!” un attālinājies no upes. Spalvainais sācis ņemt pār puiku pārsvaru, te iedziedājies gailis un melnais ieskrējis upē, ka nobrākšējis vien. Puika nodrebinājies un, paķēris savu nesamo, skriešus devies pie tēva.
[http://valoda.ailab.lv/]
Kāds puika gana govis un sevī priecājas: „Laime, ekur liela laime.” Te jāj garām kungs un prasa, kas par laimi esot, bet puika saka: „Nestāstīšu vis! Nestāstīšu vis!” Kungs viņam sola vienu dālderi, bet zēns nestāsta. Beidzot kungs solījis trīs dālderi. Nu puika izsaucies: „Paceplīši zem tilta! Paceplīši zem tilta!”
Stūre
Puikas, šis brauciens būs tāls un traks, –
Stūre trīc rokās manās.
Puikas, šis brauciens būs tāls un smags.
Tā būs izlaušanās. [..]
Puikas, tos ceļus, kas rāmi slīd,
Nebrauksim! Nevaru ciest.
Traks būs šis brauciens un smags kā kross.
Puikas, nav laika prātot, –
Uz to pusi iet arī autobuss…
Puikas, nu kā tad? [Ziedonis 1979 : 45–46]
Paipuisīts!
Plikpaurains paipuisīts Pūpēdis
papardēs paslēpties paspēj.
Plikpaurains paipuisīts Pūpēdis
papardēs paslepus pīpo! [Baltvilks 1994 : 32]
***
Ak tu, puika, stūrā galva,
Laimi meklēt sadomājis.
Maniem biezokņiem un dumbriem
Nevīžīgi pāri slājis,
Kā pa nātru paradīzi
Peras puika, stūrā galva.
Ko tu nopūties un svilpo?
Tā jau klīduši bez skaita.
Zvaigžņu zīmes sabradājot,
Aizelš tava stūrā gaita.
Rokās vēji, tikai vēji,
Nopūties un tomēr svilpo. [Kaltiņa 1970 : 69]
Pa garaiņu un krēslas pilno pirti es maisījos pa sieviešu vidu, nemaz nejuzdams, ka esmu te nepiederīgs. Un tāpēc man bij lielu lielais brīnums, kad kādreiz skolas meitas, kuras bij uz pirti atnākušas, mani ieraudzījušas, iespiedzās kā ķertas un klupa pār augsto pirts slieksni laukā.
„Puika pirtī!” viņas kliedza. „Māsiņas mīļās, – puika pirtī!”
Bet nu notika tas visbriesmīgākais. No meitu kliedziena arī es nobijos. Man patiesi likās, ka pirtī ir kāds šausmīgs puika, un es muku laukā meitām pakaļ.
Nu viņas taisīja otru brēcienu, vēl stiprāku, un šāvās ārā no mazā namiņa taisni uz krūmiem.
Es nesapratu, kur nu skriet, un sāku aiz bailēm raudāt. – Bet pirtī palikušie meitieši smējās, it kā nekas nebūtu noticis. [Jaunsudrabiņš 1981 : 142]
●
– Ko dara Marčs? – Jancis prasa.
– Jau guļ!
– Tā? Tik agri? Viņš tāds bailīgs, – Jancis piemetināja pusprasīdams.
Gan jau tiks drošāks, kad iepazīsieties. Viņš tāds paklausīgs un lāga puika, – Lote slavē Marču.
[Valdis 1983 : 22]
●
– Kur tie puikas, nez, palikuši? Sētā nav, sasaukt nevar, – pie akas skan mammas balss.
– Vai nav aizgājuši zemenītēs? – no kūtspriekšas atsaucas Paulīnes tanta. – Uz līnijmalu.
Notankšķ slaucene, atsizdamās pret kannu.
Man patīk! Te, kūtsaugšā, mūs ar brāļuku neredz neviens, un tas ir ko vērts.
Vai jumta spāres no iekšpuses neizskatās gluži kā senlaiku kuģa ribas? Un jumta ārpuse, dakstiņu klājiens – vai tās nav buras, kurās dun vēji, dzīdami kuģi tālēs? Būsim pirāti! Nē, labāk jaunu zemju atklājēji!
Nē, vislabāk – pirāti un atklājēji kopā! [Viks 2005 : 14]
Priekškaram ceļoties, namā četri puikas. Pirmais un otrais puika sēd uz sola viens pret otru, spēlējas, sizdamies ar plaukstām.
PIRMAIS PUIKA. Man virsroka, tev apakšroka.
OTRAIS PUIKA. Man virsroka, tev apakšroka.
Otrais uzlec uz sola un smiedamies spiež pirmā galvu zem sola.
Man virsroka, tev apakšroka – apakš – apakš. –
Abi plūcas šņākdami un smiedamies.
Trešais puika sametas acīm ar ceturto, paskrien uz priekšu, nometas uz klona.
TREŠAIS PUIKA. Man kauliņš ķešā.
CETURTAIS PUIKA. Es ar ne’su bešā.
TREŠAIS. Iesim. Kas ir? Es pirmais. Met.
CETURTAIS. Cik ir?
TREŠAIS. Viens, divi, trīs!
CETURTAIS. Ņem trešam kauliņus no rokām.
Un viens tāds īss.
Met.
TREŠAIS. Ņem ceturtam kauliņus no rokām.
Četri, pieci, seši un viens tāds. –
Ierauga Dari iznākot no virtuves, un tam paliek mute vaļā. [Brigadere 1956 : 311–312]
Līga Purmale Privātā ainava.
Maija Tabaka Brīvdabas muzejs.
Spēlfilma Puika (1977). Režisors Aivars Freimanis, „Rīgas kinostudija”.
Pēc Jāņa Jaunsudrabiņa autobiogrāfiskā darba „Baltā grāmata” veidotās filmas centrā ir Janka – viņa dzīve lauku sētā deviņpadsmitā gadsimta beigās. Līdz ar Janku ir iespēja izsekot lauku dzīvei un darbiem dažādos gadalaikos, iepazīt tradīcijas, cilvēku attiecības – viss, kas Jankam nāk kā atklājums un krājas viņa pieredzē, kļūst arī par skatītāja ieguvumu. Kalpu zēns Janka aug bez tēva, tāpēc viņam tik nozīmīga ir klibā Jurkas draudzība.
[Sagatavots pēc: http://www.ltv1.lv/]
Dziesma Puiku dziesma. Ainara Virgas vārdi, Rodrigo Fomina mūzika, izpilda Igo.
Dziesma Ko tu dungo savā kabatā? Rimanta Ziedoņa vārdi, Gunta Veita mūzika, izpilda grupa „Credo”.
Grāmatas par puikām
Antons Austriņš Puiškans.
Antona Austriņa bērnības atmiņu tēlojums – Vecpiebalga, 19./20. gadsimta mija.
Pāvils Rozītis Valmieras puikas.
Romānā attēlota Valmieras dzīve 20. gadsimta sākumā, rakstniekam atceroties savus skolas gadus.
Jānis Klīdzējs Cilvēka bērns.
Romāns par autora bērnības pasauli, par Latgali, tradīcijām un vērtībām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Otomārs Rikmanis Kuģi neiet pēc noteiktā kursa.
Kuģu puikas stāsti. Grāmata par kuģa puikas piedzīvojumiem.
Roberts Gabris Latvju puika.
Romāns par autora zēna un jaunekļa gadiem Pirmā pasaules kara laikā, par ceļu mājup no Krievijas uz Rīgu.
Latviešu mākslas filmas, kuru galvenie varoņi ir puikas
Mākslas filma Nauris (1957). Režisors un scenārija autors Leonīds Leimanis.
Filmā spilgti atklājas 50. gadu skolas dzīve, skolotāju un skolēnu savstarpējās attiecības.
Mākslas filma Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967). Režisori Jānis Streičs un Ēriks Lācis, scenārija autore Dzidra Rinkule-Zemzare.
Filmā atainoti skolnieka Tomiņa un viņa draugu raibie piedzīvojumi, meklējot kapteini Enriko.
Mākslas filma Vārnu ielas republika (1970). Režisore Ada Neretniece, scenārija autors Jānis Plotnieks.
Filmas darbība risinās Grīziņkalnā, Rīgas nomalē, pēc 1905. gada revolūcijas. Vārnu ielas bērni cīnās ar Lauku ielas Tuliāna komandu.
Mākslas filma Sprīdītis (1985). Režisors un scenārija autors Gunārs Piesis.
Annas Brigaderes pasaku lugas „Sprīdītis” galvenais varonis dodas pasaulē meklēt laimi. Viņš cīnās ar Sīkstuli, Lutausi, velnu, raganu, iemācās pārvarēt grūtības un saprot, ka dzimtā vieta ir īstā laimes zeme.
Mākslas filma Emīla nedarbi (1985). Režisors Varis Brasla, scenārija autors Alvis Lapiņš.
Zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnes stāsts „Lennebergas Emīls” pārtapis filmā. Sešgadīgais Emīls ir izdomas bagāts puika, kurš cenšas palīdzēt visiem, kam vien tas nepieciešams, nepārtraukti nonākdams dažnedažādās ķibelēs.
Mākslas filma Saulessvece (1986). Režisore Lūcija Ločmele, scenārija autors Alvis Lapiņš.
Lai gan šķiet, ka filmas galvenais varonis Juris un viņa draugs Māris ir visai palaidnīgi puikas, tomēr patiesībā Juris ir sirsnīgs zēns, kurš mātes kāzām gatavo neparastu dāvanu.
Mākslas filma Cilvēka bērns (1991). Režisors un scenārija autors Jānis Streičs.
Filma uzņemta pēc Jāņa Klīdzēja tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Mazais Boņuks aug Latgales sētā, vēro cilvēku attiecības, dabas norises, sastop dažādus cilvēkus un piedzīvo savu pirmo mīlestību.