Miķeļi

Miķeļ- – sakne, vārda celms

-i – galotne

Miķeļu auns, Miķeļu derības, Miķeļu diena, Miķeļu dzērieni, Miķeļu ēdieni, Miķeļu gailis, Miķeļu mēnesis, Miķeļu mielasts, Miķeļu nedēļa, Miķeļu rīts, Miķeļu tirgus, Miķeļu tradīcijas, Miķeļu vakars

jautrie Miķeļi

gaidīt Miķeļus, gatavoties Miķeļiem, pavadīt Miķeļus, plānot Miķeļus, sagaidīt Miķeļus, svinēt Miķeļus

Miķēļa dienā saimnieks sasauca visus mājas ļaudis, arī tos, kas nebija viņa maizē. Pats sēdēja galda galā ar vārpu vaiņagu galvā, ko meitas viņam bija uzlikušas. Galdā bija kāposti ar svaigu cūkas gaļu. Pa kumosam gaļas un plāceņa pameta Jumim. Apēda, zināms, suņi.

Līdz Miķeļiem visām labībām jābūt jau zem jumta. Tad Miķelis staigā apkārt un visu apskatās. Ja kas vēl nenokopts, jāpasteidzas, jo Miķelis var uzsūtīt sniegu un salu.

Miķeļa dienā beidzas dienesta laiks vasaras kalpotājiem, kas līgti no Jurģa dienas. Ar Miķēļa dienu esot „ziemai vārti vaļā”.

Miķeļa dienā sākas zemes guļas laiks.

Miķēļu vakaru kūts jāizkaisa ar sāli. Jāizrauj ērkšķu krūms, ačgārniski jāvelk līdz kūtij un jāiesprauž virs durvīm. Tad ragana izdurot acis.

Mikālī ēduši cūku kājas.

Mīkālī saimnieks pirmais lējis ēdienu traukā un sviedis to rijas speltē, sacīdams: „Visi zemes puteklīši gaida mani veldzējot.”

Miķēļos bija rudens svētki, kur ar vilnainu cimdu, kurā ielikts karsts ķieģelis, berzēja jauniem lopiem zobus, lai tie nekustētos.

Līdz Miķēlim bijuši jānosteidz visi lauka darbi, jo tad ziemai vārti vaļā.

Miķēļa rītā nav jākuļ, jo tad peles klausās un, kur dzirdot kuļam, tur aiziet ziemā dzīvot.

Miķēļa dienā nevar neko mājās nest, jo to apēdot žurkas un peles.

Miķeļa dienas rītā vajag pa mājām izstaigāt visus kaktus un paņemt maizes gabalu līdz, tad visas žurkas un peles aiziet no mājām projām.

Miķēļa dienā jāpaņem žagars, jāizper mājā visas malas un jāsaka: „Projām, projām, pele, projām, žurka!” Tā perot, jāiet līdz robežai un žagars jāpārsviež pār robežu. Pēc tam jānāk mājā, bet atpakaļ nav brīv skatīties. Tanī gadā neviens kustonis nenākot mājās, bet visi ejot projām.

Miķēļa dienas rītā nedrīkst malt, tad peles graudus ēd.

Miķēļa dienā nedrīkst no svešām mājām kaut ko līdz atnest, ne ēst, ne dzert tur, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Ja pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.

Kad ap Miķeļiem līst lietus, tad gaidāma mīksta ziema.

Ja Miķeļa nedēļā vāc kāpostus – tie ir sūri un cieti.

Ja saknes nav novāktas līdz Miķeļiem – labums vairs nebūs tik un tā, jo pēc tam tās vairs neaug.

Ja saknes vāc nedēļā pirms Miķeļiem – tās stāv labi.

Ja ziemas glabāšanai ražu liek Miķeļa dienā – to peles apēd.

Ja Miķeļa dienā vērpj – labi nepadodas aitas.

No Jurģiem līdz Miķeļiem
Puiši jāja pieguļā;
Pašā Jāņa vakarā
Sasagāze aizkrāsnē. [LD 32513-1]

Jānīts meta siena kaudzi,
Jēkabiņš rudzu kaudzi,
Miķelītis nokliedzās
Auzu kaudzes galiņā. [LD 17347]

Jānīts, Pēters, Jēkabiņš
Kalniņā runājās,
Miķelītis klausījās,
Auzu gubā stāvēdams. [LD 17350]

Lūdzam, māmiņ,
Souc sovs dēls:
Jānits leje
Sieniņ pļāv,
Jēkops louke

Rudzišs pļāv,
Labrencs dārze
Rāceņs roug,
Bētmajs louke

Rudzišs sēj,
Mikels dārze
Rāceņs ružen. [LD 17353]

Lieldieniņa liela diena,
Tā atnāca tukšu roku;
Miķelītis mazs vīriņš,
Tas atnāca pilnu roku. [LD 17354]

Mikālīts bagāts vīrs,
Tas atnāca zābakos;
Šādi tādi laikgadīni
Nāca kārklu vīzītēs. [LD 17355]

Miķeli gaidīju
Kā savu brāli:
Tas deva malciņu,
Tas kumosiņu. [LD 17356]

Ai, Jurģīti, Miķelīti,

Baro labus kumeliņus!

Vai es miju, vai pārdevu,

Tevis saucu līkaupos. [LD 3077]

Jūlīte, māsiņa,
Ko šeit dari?
Vaj gribi Miķeli
Pielabināt? [LD 20940-0]

Miķelītis cāļus kāva,
Gar uguni tekādams.
Es tev lūdzu, Miķelīti,
Atstāj vienu dziedātāju,
Atstāj vienu dziedātāju,
Otru olu dējējiņu. [LD 17369]

No Bērtuļa līdz Miķeli
Slauku savu pagalmiņu;
Ja tad tautas neatjāja,
Sviedu slotu sētmalī.
Lai sapūst tautu dēls
Kā slotiņa sētmalī. [LD 14087-4]

Tēva, tēva es meitiņa
Līdz Mārām, Miķeļiem;
Atnāks Māras, Miķelīši,
Būšu tēva vaj nebūšu? [LD 3104-0]

Kas gulēja Jāņu nakti,
Tam rozītes veldē krīt;
Es neguļu Jāņu nakti,
Man rozītes stāvu zied,
Man rozītes stāvu zied
Līdz pašiem Miķeļiem.
Miķelīšu rītiņāi
Pušķoš’ tautas kumeliņu. [LD 33190-1]

Miķelim gaili kāvu
Deviņiemi cekuliem,
Lai tas man jaunu gadu
Rudzus miežus audzināja. [LD 33236]

Sildi pienu, māmulīt,
Miķielītis arti gāja,
Miķielītis arti gāja,
Atrod zemi sasalušu. [LD 54314-373]

Meitas gaida Miķeļdienas
Kā saulītes uzlēcot;
Kādu vellu (veli) nu gaidīs –
Miķeļdiena pagājusi? [LD 54308-90]

Miķels gōja agri ortu,
Atrūn zemi sasolušu;
Teci, teci, Margiteņa,
Nes Mikeļam zautriceņu. [LD 17377]

Mikiļs gōja agri ortu,
Atrūn zemi sasolušu;
Pagaid’, Mikiļ, leidz pušdīņom,
Koleidz saule atsiļdēs. [LD 17378]

Mikeļs gōja zemes ortu,
Atrūn zemi sasolušu;
Īt uz sātu dzīdōdams,
Kōp uz cepļa sviļpōdams. [LD 17379]

Ūsiņš 

Miķeļa vakaru zirgi apkopjami tā. Pīlāgs, kas Jāņu vakarā nocirsts un uz zirgu staļļa paglabāts, šinī vakarā nonesams staļļa gaņģī un tur noliekams. Zirgiem nu auzas jāieber līdz ar Jāņu zālēm silē, tad zirgi pa vienam stallī vedami un ačgārniski steliņģī iegrūžami. Kad nu zirgs apgriezies sāk ēst, tad pieejams pie siles, izņemams snipšķītis auzu un zirgam pār muguru pārvelkams; beidzot zirgam uz krusta uzsitams. Tā jādara ar katru zirgu trīs reizes, tad skauģi zirgiem nepietiks. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13P0105.htm]

Vecos laikos vecie ļaudis ticējuši, ka rijā piemājo rijas gars. Kādās mājās dzīvojis saimnieks, kurš katru gadu Miķeļu vakarā gājis uz riju un prasījis rijas garam, ko kaušot uz Miķeļiem. Tajās pašās mājās dzīvojis kāds puisis. Viņš paslepšus aizgājis uz riju un nogūlies aiz rijas krāsns. Saimnieks ienācis rijā un prasījis, ko kaušot uz Miķeļiem. Puisis rupjā balsī atbildējis, ka lielo, melno vērsi. Saimnieks tūlīt kūtī iekšā un nokāvis savu labāko vērsi. [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 253] 

Miķeļi, Miķeļa diena (29. IX), ziemas sākuma svētki. Latviešu tautasdziesmās Miķeļi personificēti un kļuvuši par Miķeli, Mīkali, Meikuli (arī Miķelīti, Mīkalīti u. tml.), kas „atnesa putojošu alus kannu” un „tauku sivēntiņu”. Miķeļi bija viena no lielākajām svētku dienām ar izcilu nozīmi gada ritumā un lauksaimniecības darbu gaitā. Šī diena ir ziemas sākums, un pirmais ziemas posms ir no Miķeļiem līdz Simjūdam (28. X). Tas ir parastais veļu laiks. Miķeļu un veļu laika paražas noteikti liecina par seno dvēseļu dienu īpatnībām, kam piemērojusies arī kristīgā baznīca. Miķeļu dienas ziedojumi minēti jau 17. gs., sevišķi Austriņa kapelā Raunas Mārsnēnu Austriņos.

Blakus šīm paražām apkaroti arī Miķeļu tirgi pie baznīcām. Miķeļi bija rudens svētki, kur no katra ēdiena deva māju dieviem, iekām paši sāka ēst. Daļa no Miķeļu izdarībām ir pateicība par lauku ražu. Miķeļu rītā kāvuši aunu, to izvārījuši un tad gājuši pēdējos rudzus pļaut jeb Jumi ņemt tīrumā. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 212–213]

Tradīcija, kas izdzīvojusi no pirmskristietības laika

Gadskārtu tradīciju ciklā nemainīgas ir svinamās dienas, kas iezīmē saulgriežus. Taču laikposmā starp saulgriežiem iekļāvās rituāli, kurus izpildīja ilgākā laika posmā. Veļu laiks – garu laiks, mirušo dvēseļu godināšanas laiks – iezīmēja rudens beigu un ziemas sākuma posmu.

Četru nedēļu garu laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem Kazdangā sauc par iļģu laiku, Valtaiķos – par garu laiku, Puzē – par ķauķu laiku, Zemītē – par pauru laiku, Limbažos – par paurīšu laiku. Jau sākot no Miķeļiem, līdz pat Mārtiņiem veļus gaidīja atnākam viesos. Veļiem rādīja uguni un tos ēdināja. [Sagatavots pēc: 100 Latvijas vēstures relikvijas 2012 : 114]

Miķeļa dienas ēdieni 

Tā kā šī diena iekrīt vienā no bagātākajiem gadalaikiem, tad Miķeļa dienā netrūkst dažādu ēdienu un dzērienu.

Katru reizi priekš Miķeļa dienas kāva barokļus, cepa karašas. Uz Miķeļiem kāva sivēnu. Jau barojot, to sauca par „Miķelīti”, jo tas bijis nozīmēts kaušanai uz Miķeļiem.

Raksturīga ir auna kaušanas ceremonija. Katru gadu uz Miķeļiem ticis kauts auns un Miķeļu vakarā sagatavots mielastam, uz kuru saaicināti viesi. Auna galva ar visiem ragiem tikusi pakārta uz bēniņiem pašā čukurā. Tā bijusi nodomāta ļauno garu mielastam. Ticējuši, ja tā nedarīšot, tad lopi neatnesīšoties. Miķeļa dienā kauj arī āzi. Dažās vietās appļāvības sauc par āža svētkiem.

Lai veicinātu nākamā gada ražu, Miķeļa dienā kauj tradicionālo gaili.

No pārējiem šīs dienas ēdieniem minami plāceņi. No Miķeļa dienas ēdieniem nes ziedu rijai. Pirms ēšanas nedrīkstēja aizmirst labos mājas garus. Tāpēc arī tiem vispirms nesa no katra ēdiena.

Blakus ziedošanai labajiem gariem Miķeļa dienas ēdienus izlieto dažādu burvību veidā arī cīņā ar skauģiem un ļaunajiem gariem. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 211–213]

Ko Miķeļa dienā nedrīkst darīt 

Tā kā līdz šai dienai jābeidz rudens darbi uz lauka, tad galvenie šīs dienas aizliegumi saistās ar šiem darbiem. Ja šos aizliegumus neievēro, tad mājās rodas bada vēstneši – peles un žurkas.

Daudzi aizliegumi saistās ar labības vešanu – Miķeļos nedrīkstēja labību vest mājās, nedrīkstēja to novākt no lauka. Miķeļos nedrīkstēja kāpostus noņemt. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 213–214]

Dažādas Miķeļa dienas tradīcijas 

Dažu svinamo dienu galvenās tradīcijas vērstas pret pelēm un citiem kaitīgiem kustoņiem, sevišķi tas sakāms par Miķeļa dienu, tā ka to varētu pat uzskatīt par īstu peļu dienu. Kad labība ir tikko savesta zem jumta, tad rodas arī zināmas bažas par tās uzglabāšanu. Tāpēc sevišķi Miķeļa dienā meklēja zināmus līdzekļus, burvestības, kas noderētu labības kaitētāju apkarošanai. Dažkārt šādam nolūkam izvēlējās pazīstamo burvības koku pīlādzi. Kaitēkļu apkarošanai noderēja arī žagars vai pātaga, ko novija no deviņām šņorītēm.

Diezgan plaši izplatīta arī pazīstamā tradīcija par istabas slaucīšanu – Miķeļa dienas rītā jāizslauka istabas, un mēsli jāizber uz krustceļiem vai aiz savas robežas.

Kāda cita tradīcija raksturo rudens iesākumu – Miķeļa vakarā vajagot pirms saules noiešanas visas klēts durvis aizslēgt, tad peles neēdot labību.

Daudzas tradīcijas saistās ar jaunu meitu zīlējumiem par precībām. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 214–216]

●

Nedēļu pirms Miķeļiem sākās mīklu minēšanas laiks, bet nedēļu pēc Mārtiņiem tas beidzās. No Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem teica pasakas, no Ziemassvētkiem līdz gavēnim dziedāja, bet gavēnī viss bija klusu.[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 209]

●

Dažos novados veļu laikā mājas apstaigā pārģērbušies cilvēki jeb tā sauktie „vecīši”, lai nestu tur savu svētību. Šie „vecīši” izturas klusu un nav sajaucami ar trokšņainajiem budēļiem. No Miķeļiem līdz Zvaigžņu dienai bija raksturīga „vecīšos” iešana. Parasti gājēji bija pārģērbušies par ubagiem, zīlētājiem utt. [Sagatavots pēc: Līdeks  1991 : 209]

Miķeļdiena

Miķeļi ievada auksto rudeni. Vai esi pamanījis? Pat pilsētā ap septembra beigām var manīt blīvas miglas. To ir viegli izskaidrot, jo vasarā sasilusī zeme vēl kādu laiku glabā siltumu, bet gaiss, īpaši naktīs, jau strauji kļūst vēsāks. Vēsais gaiss siltās zemes tuvumā kondensējas, un rodas migla.

Senie latvieši, kuri dabas parādības gan pazina krietni labāk par mums, ticēja – Miķeļdienu miglas vēsta veļu laika sākumu. Tādēļ no Miķeļiem līdz pat Mārtiņiem senie latvieši ik nedēļu rīkoja mielastus, uz kuriem nama saimnieks aicināja senču dvēseles – un pēc mielasta tās tāpat atkal pavadīja, jo mirušajiem ir sava pasaule un mums, dzīvajiem, – savējā. [Svētku ABC 2015 : 40]

Jēkabs – saimnieks, Anna – saimniece 

Tautas gudrību pūrā var atrast arī peldēšanas sezonas kalendāru. Mūsu senči uzskatīja, ka Jēkaba dienā ezeros un upēs tiek iesviests pirmais aukstuma akmens jeb peldēties var būt pavēsi, nākamais – Labrenča dienā (10. augustā), bet trešais akmens – 29. septembrī Miķeļos, un tad peldēšana pilnīgi un galīgi jāizbeidz. [Ilustrētā Junioriem 2014 : 19]

●

Ar ārkārtējām nodevām un klaušām jāsaprot vienīgi tādas, kas netiek ierēķinātas līdz:

1. mēslu vešana
2. kārtnieces jeb lopu barotājas no Miķeļiem līdz Jurģiem, vislielākais, viena no diviem arkliem
3. labības pļauja
4. kulšana
5. materiālu pievešana dzīvojamai un visām saimniecības ēkām, tomēr tā, ka aizjūgs netiktu bojāts, pretējā gadījumā zemniekiem jāsaņem atlīdzība par zaudējumu
6. palīgi [..], divi kājnieki uz pieciem arkliem dienā no Miķeļiem līdz Jurģiem. [Merķelis (oriģinālizdošanas gads – 1796) 1969 : 198]

Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā Saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem Saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis – garākas. Latviešu teiksmā par Sauli tas attēlots ar Saules meitas noslīkšanu avotā: gaisma iet mazumā, jo Saule bēdās par meitu staigā noraudājusies.

Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām. Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības. Svinībās daudzināts Dievs, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki. Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t. i., rudens saulgriežos. Miķeļiem tūlīt seko Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks. Tad pēc Apjumību priecīgām un jautrām svinībām, Miķeļu tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais veļu laiks.

Viena daina min trīs Miķeļus, ko varētu attiecināt uz Miķeļiem veltīto dienu skaitu. Nav šaubu par to, ka latvieši lietojuši simbolisku dienu skaita izteikšanu. Rudens saulgriežu svinības jāsaprot kā dažāda rakstura izdarību sakopojumu:

1. saulgriežu svinības, kur galvenā loma Dievadēla Miķeļa klātbūtnei,
2. ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu un rudens tirgu. Sekojošā Dieva diena ar savu nopietno raksturu uzskatāma par nākamā gadskārtas laika – veļu laika – ievadītāju.

Kārtojot šīs svinamās dienas ap pēdējo rudens laika svētdienu, t. i., 21. septembri, secība varētu būt šāda: divas Miķeļu svinamās dienas aizņem pussvēti un svētdienu, kam pirmdienā seko Miķeļa tirgus. Rudens saulgrieži 23. septembrī tad sakrīt ar pirmo Dieva dienu un veļu laika sākumu. Šāds Miķeļu iekārtojums pietiekami labi atbilst latviešu senā kalendāra prasībām, ka

1. saulgriežus atzīmē ar svinībām
2. laiki beidzas ar svinamu dienu.

Miķelis ir rudens saulgriežu – Miķeļdienas – cilvēciskotais teiksmu tēls. Viņš gan dainās nav tieši nosaukts par Dievadēlu, bet ar savu darbību un īpašībām iederas to pulkā.

Agrāk dainu pētnieki Miķelim pagājuši garām, pieņemot to par kristīgā kalendāra pienesumu. Tomēr pilnīgs dainu izraksts attēlo Miķeļa darbību un īpašības, kurās nav iespējams sameklēt līdzību ar kristīgās ticības eņģeļa tēlu.

Miķelis līdzīgi citiem Dievadēliem darbojas kalnā, tīrumā, pļavā. Viņš rūpējas par zirgiem, bet Miķeļa gādība sākas rudenī.

Atšķirīgi no citiem Dievadēliem Miķelis ir zemes arājs rudenī un pats kauj cāļus.

Miķeļa pelēkais apģērbs apzīmē dienas bez saules un novāktus laukus rudenī, kad pazudis vasaras zaļums, bet sniegs vēl neklāj zemi.

Miķelim kauj gaili, cep maizi, dara alu un viņu pašu aicina dzīrēs.

Miķelis dainās saukts par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu. Bet Miķelis arī pazīstams ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača. Miķelis rūpējas par zirgiem, ir zemes arājs rudenī. Miķelim ir arī bagāta sieva, bet bērni nav dainās minēti.

Rudens ražas ievākšana sākas ar rudzu pļauju, kas notiek ap Jēkabdienu. Rudzu pļaujai seko kvieši, auzas un vispēdīgi mieži. Visām labībām ļauj uz lauka izkalst, pēc tam tās ved uz riju vai šķūni. Bērnu un sieviešu darbs pēc pļaušanas ir vārpu lasīšana. Jumja ķeršana ir izdarība, ar kuru cerēts nodrošināt un saglabāt labības un linu ražību no gada uz gadu.

Miķeļu pirmajā dienā tīrumā atstāto Jumi ar svinīgu izdarību saņem un pārnes mājās. Šajā darbā piedalās visi pļāvēji saimnieka un saimnieces vadībā. Jumja saķeršana ir goda pienākums, ko klājas atstāt saimniekam un saimniecei. No pēdējās nenopļautās labības, kurā paslēpies Jumis, nopin vainagu, pīni vai sasien vārpu pušķi. To svinīgi pārnes mājās līdz ar pēdējo labības vezumu. Pēc tam labību vairs neved. Saimniece saņem Jumja vainagu un novieto to klētī, pakarot uz vadža pie sienas. Tur tas glabājas līdz sējas laikam pavasarī.

Pirmās dienas izdarības beidzas ar svinībām laukā pie ugunskura, kad notiek dejošana un mielasts ar cāļa gaļas ēšanu. Šīs svinības pie ugunskura līdzīgas Jāņiem.

Apjumību otrā dienā, kas latviešu senajā laika skaitīšanā ir svētdiena, notiek svinību mielasts, kam saimniece cep īpašu Jumja maizes klaipu. Mielasta laikā notiek Miķeļa un Jumja daudzināšana ar dziesmām un zieda došanu. Mielasts turpinās, apdziedot Jumi, talciniekus un jaunus ļaudis. Saime godina saimnieku un saimnieci, un, mielastu beidzot, ļaudis vēl visiem labu un pateicas Dievam un Mārai par devumu.

Miķeļu trešā diena ir Miķeļdiena – sākas derības, Miķeļu tirgus, kā arī beidzas pieguļas laiks.

Miķeļi ir derību laiks. No pavasara un visu vasaru puiši un meitas ir lūkojuši sev nākamo dzīves draugu. Miķeļi tautā pieņemti par pēdējo laiku gadā, kad nolūkoto meitu var bildināt un dzert derības.

Miķeļdienas lielākā rosība izpaužas Miķeļu gadatirgū, kur sabrauc lauku ļaudis ar rudens ražu.

Pēc Miķeļiem sākas veļu laiks. [Sagatavots pēc: Grīns, Grīna 1992 : 123–136]

Dziesma Miķeļa tirgus. B. Martuževas vārdi, I. Kalniņa mūzika.

Miķeļdiena: tradicionālas un netradicionālas izdarības

Parasti visaktīvākās Miķeļdienas svinības notiek brīvdabas muzejos un skolās, bērnudārzos, taču arī radošās ģimenēs tiek svinēti šie svētki.

Tradicionālākais svētku pasākums ir Miķeļdienas tirdziņš, kas ir bagāts ar pašu audzētiem un gatavotiem gardumiem. Paralēli izglītības iestādēs notiek arī rudens izstādes, uz kurām audzinātājas rosina nest ne tikai īpaši interesantus augļus un dārzeņus, bet arī kompozīcijas ilgākam laikam, piemēram, zaru glezniņu vai sauso ziedu kompozīciju, kas pēc tam klasi vai grupiņu rotās arī ziemas mēnešos. Bet, lai izkustētos, šajās dienās bērni iet dažādās klasiskās rotaļās un lasa ticējumus, kas tad ir darāms Miķeļdienā.

Jau izsenis Miķeļi bijuši diena, kad tiek ēsti dažādi rudens gardumi, dziedātas dziesmas un dejots. Folkloristi uzskata, ka mūsdienās šie svētki ir nepamatoti atstāti novārtā.

Septembris ir īstais laiks, lai domātu par dabu, mielotos ar rudens veltēm.

Miķeļdienā arī mūsdienās var sarīkot dažādus interesantus pasākumus, piemēram, ābolu degustāciju. Tirgū iespējams nopirkt (vai katrs bērns atnes no sava dārza) vairākas ābolu šķirnes, pēc tam veikt šo augļu nogaršošanu. Tā būs veselīga un interesanta nodarbe. Var degustēt arī ābolu sulu, kaltētus ābolus vai kopīgi izcepto ābolmaizi.

Miķeļi ir īstais laiks, kad ieliet termosā tēju, paņemt līdzi sviestmaizītes un doties uz mežu salasīt kastaņus, zīles, zarus, pīlādžus un citus meža labumus, kas noderēs kompozīcijām un mājīguma radīšanai telpās.

Dabas muzeja apmeklējums ir laba iespēja uzzināt ko vairāk par dabu arī tad, ja ārā ir drēgns un nepatīkams laiks. Un kāpēc gan lai to nedarītu tieši ap Miķeļdienu? Bet, ja laikapstākļi atļauj, var doties uz kādu dabas taku vai lauku zoodārzu.

Var spēlēt dažādas spēles, piemēram, „Atrodi pāri”. Uz mazām papīra lapiņām uzraksta rudens augļu un dārzeņu nosaukumus, no katra pa diviem. Katrs spēles dalībnieks izvelk vienu lapiņu. Pēc tam visi savstarpēji sarunājas, uzdod cits citam jautājumus par viņa dārzeni vai augli: kādā krāsā tas ir, vai tas ir salds, vai tas garšo trušiem? Jautā tik ilgi, līdz katrs ir atradis savu pāri.
No siena, stieplēm, dažādiem dekoriem un apģērba gabaliem var izveidot savu Miķeli.

Miķeļdienai noteikti piestāvēs arī siltas, vasarā pašu lasītas tējas baudīšana un sarunas par dažādām interesantām tēmām. Bet var rīkot arī degustāciju, kurā tējas baudītājiem pēc garšas ir jānosaka šī dzēriena sastāvs.

Un kur tad vēl dažādas Miķeļdienas stafetes ar „rudenīgiem” posmiem! Ierosmei: ābola nešana zobos, skriešana pretī rudenim, rudens lapu celiņa veidošana u. c. Skaisti izskatīsies gara dažādu krāsainu rudens lapu virtene, kas būs lielisks telpu dekors ilgākam laikam. Virteni var papildināt arī ar kastaņiem, pīlādžogām, ozolzīlēm un citām dabas veltēm.

Miķeļdiena simbolizē arī tumsas un gaismas cīņu. Arī to var dažādi izspēlēt, piemēram, ar klasisko rotaļu „Diena un nakts”: kad ir diena, visi kustas un lido, kad nakts – sastingst. Tie, kuri tiek pieķerti „naktī” kustamies, no spēles izstājas. [Sagatavots pēc: http://www.svetkulaiks.lv/lv/articles/view/86/5658]

Rīgā notiks Miķeļdienas gadatirgus 

Rīgā tradicionāli ražas svētkus atzīmē ar Miķeļdienas gadatirgu, kas notiek septembrī, kad tirgus apmeklētājiem Vecrīgā ir iespēja iegādāties rudens veltes, amatnieku meistardarbus, kā arī baudīt kultūras programmu. Parasti šajos svētkos notiek koncerti ar pūtēju orķestru, deju kolektīvu, folkloras kopu un vokālo ansambļu piedalīšanos.

Miķeļu svinības notiek arī citās Rīgas vietās, piemēram, kultūras un tautas mākslas centra „Ritums” filiālē, pie kultūras centra „Iļģuciems” un citās vietās. [Sagatavots pēc: Vilde 2016 : http://www.kultura.riga.lv/public/78631.html]

Pirmais Burkānu festivāls Miķeļdienas gadatirgū 

2011. gada septembrī Miķeļdienas gadatirgus laikā Rīgas Rātslaukumā notika pirmais Burkānu festivāls. Miķeļdiena jeb ražas svētki ir rudens saulgrieži, kad diena kļūst tikpat gara, cik nakts, un iestājas astronomiskais rudens. Ražas svētkos visai labībai jābūt nopļautai un savestai zem jumta. Pasākuma laikā apmeklētājiem bija iespēja apskatīt „Trušu pilsētiņu” un ieraudzīt interesantas skulptūras, kas veidotas no Latvijā audzētiem burkāniem.

Jau no agra rīta Rātslaukumā skanēja dziesmas, truši rosījās savā pilsētiņā, Burkānu veikaliņā varēja nobaudīt sklandraušus un burkānu zupu, divi jautri draugi – Burkāns un Trusis – aicināja bērnus piedalīties rotaļās, konkursos un uzzināt daudz ko jaunu par burkāniem. Tikadomāts par veselīgu un radošu dzīvesveidu un vēlreiz apliecināts, ka Latvijā ražotie dārzeņi ir visgaršīgākie pasaulē.

„Burkānu festivāls” ir fantāzijas svētki – pasākuma apmeklētājiem radošajās darbnīcās „Burkānu pieturā” bija iespēja pašiem radīt un veidot ko interesantu no Latvijas dārzeņiem, bērniem bija iespēja attīstīt savas iemaņas miniskulptūru radīšanā.

Festivāla laikā tika pasniegtas vairākas balvas par labāko „Burkānu pasaku”. SIA „Ezerkauliņi” kopā ar radio SWH pasniedza vienu tonnu burkānu pašam radošākajam burkānu pasakas autoram, kā arī noslēdzās „Lauku Avīzes” fotokonkurss „Radošais burkāns”. [Sagatavots pēc: http://www.melngalvjunams.lv/lv/news/view/burkanu-festivals-ratslaukuma]

Video: Pirmoreiz Rīgā – Burkānu festivāls! https://www.youtube.com/watch?v=dBGkaLc7cIo

●

Septembrī pēc mūsu senču tradīcijām jāatvadās no vasaras, svētījot Miķeļdienu – griežoties dejās un gadatirgos iegādājoties jaunās ražas labumus. Miķeļus plaši atzīmē visā Latvijā – katrā novadā. Var, piemēram, uztaisīt Miķeļdienas „tūri” pa Kurzemi.

Tradicionāli vieni no grandiozākajiem Miķeļu svētkiem ir pie suitiem Alsungā, kur svētā Miķeļa vārdā nosaukta arī Kurzemes katoļu karalistes baznīca. Suitu novadā Miķeļa dienu svin visu nedēļas nogali. Septembrī tirgus priekiem pievienojas vīndari, cirka mākslinieki, kā arī, protams, suitu muzikanti un suitu sievas. 2012. gadā, piemēram, kultūras namā tika atvērta grāmata par suitu valodu un kultūru „Suitijā”.

29. septembrī Miķeļdienas jampadrači sākas arī Kolkas tirgus laukumā, kur skan dziesmas, joki, ticējumi, tiek vārīta karsta zupa, notiek pirkšana, pārdošana, lielīšanās un citi pekstiņi.

Rojas muzejā Miķeļdienātiek sagādāti amatnieku, mājražotāju un lauku labumi.

Rucavā Miķeļdienu atzīmē kopā ar sābriem no robežas viņas puses. Jau astoņos no rīta tur uz lielo tirgu pulcējas mājamatnieki, ražotāji un lauku labumu audzētāji. 2012. gadā Miķeļus Rucavā ieskandināja arī Palangas folkloras kopa „Meguva”, bet kultūras namā tika svinīgi atklāts Latvijas–Lietuvas kultūras mēnesis.

Miķeļdiena