Latgale

Lat- – sakne

gal- – sakne

Latgal– – vārda celms

-e – galotne

Latgales ceļi, Latgales daba, Latgales debesis, Latgales ezeri, Latgales lauki, Latgales māls, Latgales meži, Latgales ļaudis, Latgales mīlestība, Latgales pakalni, Latgales podnieki, Latgales rikšotājs, Latgales zeme

apceļot Latgali, dzīvot Latgalē, iepazīt Latgali, mīlēt Latgali, strādāt Latgalē

Latgales podniecība

Latvijas kultūras kanonā ierakstīta arī Latgales podniecība.

Tautas podniecība Latvijas teritorijā ilgstošākā laika periodā izkopta galvenokārt divos Latvijas novados – Latgalē un Kurzemē –, taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām Latvijas tradicionālās kultūras zīmēm. Latgales podniecības stilistiskais diapazons ir ļoti plašs, ietverot gan jaunāku, barokāli krāšņu izrotājuma tehniku (īpaši māla svečturiem, svilpauniekiem, krūzēm, šķīvjiem), gan vecāku minimālismu krāsas (melnā jeb svēpētā keramika) un rotājumu izvēlē; tas balstīts arheoloģisko izrakumu materiālos.

Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas  – praktiskā un dekoratīvā; pēdējā ir jaunāka un īstu attīstību ieguvusi tikai kopš 1930. gada. Praktiskā podniecība Latgales teritorijā izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, tās spilgtākie reprezentanti ir vāraunieks (pods ēdienu vārīšanai, jaunākos laikos arī ēdienu glabāšanai), piena pods (trauks piena uzglabāšanai), pārinieks (divi vidū kopā sastiprināti podi, kas agrāk izmantoti diviem atšķirīgiem ēdieniem, ko nesa strādātājiem uz lauka), pārosis (līdzīgs vārauniekam, bet pāri trauka augšpusei abas malas savieno māla osa), medaunieks (pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai), bļoda, krūze (trauks šķidrumu glabāšanai). Dekoratīvās podniecības spilgtākie paraugi ir svečturis, svilpaunieks (māla svilpe dzīvnieka vai putna, vai mītiskas būtnes veidā), sienas vai galda šķīvis vai trauku komplekts, vazaunieks jeb puķu pods.

Podniecības amats mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc līdz pat mūsdienām var runāt par podnieku dzimtām Ludzā, Rēzeknē, Krāslavā, Preiļos, Daugavpilī, Balvos un to apkaimē. Vislielāko ievērību 20. gadsimtā izpelnījās t. s. Silajāņu keramika (Paulāni, Ušpeļi, Čerņavski, Vilcāni, Babri, Riuči, Dubovski, Backāni, Zagorski, Dūbes-Dubovski).

Latgales podniecības tradīcijas tiek pārmantotas gan no dzimtas dzimtā, gan mācoties pie podniecības vecmeistariem, gan arī dažādās specializētās skolās vai nometnēs. Redzamākā ir t. s. Pūdnīku skūla (dibināta 1990. gadā), kas balstās Latgales tradicionālo māla apstrādes paņēmienu pētīšanā un praktiskā izmantošanā (L. Zeiļa, A. Bernāne, L. Čible, E. Vasiļevskis, S. Viļums, I. Vecelis, A. Ušpelis, P. Gailums, L. un A. Paknes, A. Dātava, V. Petjko, V. Bīriņa u. c.), kur nozīmīgākā vieta ir atvēlēta t. s. melnajai jeb svēpētajai keramikai, ko veido t. s. bedres tipa apdedzināšanas cepļos ar malku, neizmantojot rūpnieciskas metodes un paņēmienus. Ir arī citas Latgales podnieku apvienības – Rēzeknes apriņķa pūdnīki (dib. 1989. g.), A. Paulāna Tautas lietišķās mākslas studija (dib. 1975. g.).

Ievērojamāko 20. gadsimta podnieku darinājumi glabājas muzejos un privātajās kolekcijās (Jānis Backāns, Antons Buivits, Donats un Antons Bauguļi, Polikarps Čerņavskis, Apolinārijs Dieglis, Jānis Dūbe-Dubovskis, Jānis Kaļva, Staņislavs Kaļva-Kalvis, Ādams Kāpostiņš, Andrejs Paulāns, Meikulis Reidzāns, Antons Riučs, Antons Šmulāns, Antons Teirumnīks, Antons (sen.) un Pēteris Ušpeļi, Polikarps un Staņislavs Vilcāni, Vaclavs Zagorskis u. c.). Gados vidējie un jaunie podnieki turpina darboties visos Latgales novados, ne vien turpinot podniecības vecās, gadsimtos izstrādātās tradīcijas, bet arī meklējot inovatīvas formas.
[Kursīte: http://kulturaskanons.lv/]

Maija dziedājumi pie krusta Latgalē un Augšzemē

Maija brīvdabas dievkalpojumi pie ceļmalas vai ciemu (sādžu) krustiem ir jauna tradīcija. Precīzs tās vecums nepietiekamas izpētes dēļ vēl nav noteikts. Runa varētu būt par 19. gadsimta otro pusi. Nav izslēgta netieša šīs tradīcijas saikne ar senajām tautiskajām pavasara brīvdabas dziedāšanas ieražām.

Maijs Romas Katoļu baznīcas kalendārā ir Svētās Jaunavas Marijas mēnesis – laiks, kad tai tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas. Maija dievkalpojumi ir Jaunavas Marijas godināšanas rituāli. Latgalē un Augšzemē tie izveidojās kā katoļu pasaulē jau 19. gadsimtā izplatītas tradīcijas lokalizējums. Tie notika maija vakaros, lielākoties brīvdienās, ļaudīm sapulcējoties pie brīvdabas krustiem – lieliem ceļa malā, ciema centrā vai galā, tuvējā kapsētā, pie mājām vai baznīcas dārzā uzstādītiem krucifiksiem. Nereti tie bija zemas sētiņas apjozti, tās iekšpusē novietoti soli. Krusti maijā tika bagātīgi rotāti ziedu pušķiem un vītnēm. Solos sasēdās svinīgi uzposušies dievkalpojuma dalībnieki. Jaunākie dalībnieki un tie, kam nepietika vietas, stāvēja kājās.

Maija dievkalpojumus ļaudis sauca „dzīduošona pi krysta” un tos noturēja pēc pašu ierosmes – bez garīdznieku klātbūtnes un vadības. Dievkalpojumu vadītāji bija no pašu vides. Visbiežāk tās bija gados vecākas sievas, kas labi pārzināja rituāla uzbūvi, prata melodijas un zināja ik nākamo uzsākt piemērotā augstumā.

Būtisks dievkalpojuma elements ir Bībeles lasījumi. Tie katrai maija dienai ir savi.

Nosaukto elementu secība dažādās vietās mēdz būt atšķirīga; tas nav nekas pārsteidzošs, jo arī citos aspektos Latgalē un Augšzemē cita citai līdzās pastāv/pastāvēja maija dievkalpojumu dažādas lokālas versijas – vai ik ciemā/pagastā sava.

Lai gan Sv. Jaunavai Marijai veltītie maija dievkalpojumi ir katoļu pasaulei vispārraksturīga parādība, to Latgalē un Augšzemē izplatītā brīvdabas forma gan norises apstākļu, veidojuma un pārmantošanas aspektā, gan šīs prakses vērienīguma ziņā ir izcila.

Padomju laikā neskaitāmi ceļmalas krusti tika iznīcināti un maija dievkalpojumu tradīcija apkarota. Tā saglabājās tikai nedaudzās nomaļās vietās. Izpēte bija bloķēta ideoloģiski politisku iemeslu dēļ. Mūsdienās šī tradīcija Latgalē piedzīvo spēcīgu atjaunotni. To mēģina iedzīvināt arī dažviet ārpus Latgales. Piemērs tam ir pēdējo gadu prakse Suitu novadā.

Mirušo ofīcijs Latgalē un Augšzemē

Latgalē un Augšzemes katoliskajos pagastos kopš 18. gadsimta beigām ir izplatīts īpatnējs muzikāls rituāls, ko tautā sauc par psalmiem (saļmes, salmys, saļmas, atkarībā no izloksnes), bet katoļu baznīcas praksē un zinātniskajā literatūrā – par mirušo ofīciju (no latīņu officium defunctorum).

Mirušo ofīcijs vēsturiski ir stundu lūgšanas paveids (katoļu baznīcas divi galvenie dievkalpojuma žanri ir Svētā Mise un stundu lūgšanas). Tas ir radies ap 800. gadu un tika izpildīts kā ekzekviju (bēru liturģijas) daļa bēru dienā, kā arī pie mirušo vāķēšanas un 2. novembrī (Visu dvēseļu dienā). Gadsimtu gaitā mirušo ofīcijs ir pazīstams kā aizlūgums, ko notur garīdznieki latīņu valodā. Tāpēc pārsteidzoši ir to kopš 18. gadsimta beigām uziet Latgales un Augšzemes latviešu tautības iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā viņu dzimtajā valodā kā daļēji mutiski pārmantojamu, folklorizētu fenomenu, ko izpilda galvenokārt mājās un bez priestera līdzdalības, proti, tāpat kā tautasdziesmu – bez kādas ārējas organizācijas. Divu gadsimtu garumā un arī šodien mirušo ofīcijs patur savu ļoti nozīmīgo vietu šajā repertuārā.

Pilns mirušo ofīcija izpildījums aizņem pusotru līdz divas stundas. Tas visbiežāk tiek noturēts mājās. Latgales un Augšzemes iedzīvotāju, sevišķi lauku iedzīvotāju, acīs tas ir kaut kas tāds, kas pieder pie mājas dzīves, ir tās sastāvdaļa. Tāpat kā nāve pati. Latgalē, it īpaši laukos, arī mūsdienās visbiežāk mirst mājās un nevis slimnīcā vai veco ļaužu mītnē. Kamēr mirušais guļ kādā blakustelpā vai saimniecības ēkā, notiek gatavošanās sēru svinībām. Vakaros, kas atlikuši līdz bērēm, tiek izpildīts mirušo ofīcijs. Agrāk tas tika noturēts ik vakarus. Tagad šī tradīcija vēl ir spēkā šur tur Ziemeļlatgalē. Citur tagad mirušo ofīciju mēdz nodziedāt pēdējā vai pēdējos divos vakaros pirms bērēm. Kopā sanāk mājinieki, kaimiņi, mirušā radinieki un draugi un notur ofīcija lūgšanu. Galds, visbiežāk parasts taisnstūra galds dzīvojamā istabā, pie kura sēž dziedātāji, ir klāts ar baltu linu galdautu. Uz tā stāv aizdegtas sveces un krucifikss. Dažos Latgales pagastos līdzās krucifiksam un svecēm atrodas uz apakštases uzbērta sāls šķipsna un rupjmaize – atsevišķs rieciens vai pāris šķēļu, dažkārt arī vesels kukulis. Tie ir mājas svētības simboli.

Daudzviet Latgalē mirušo ofīcija izpildījums sākas ar Rožukroņa deklamāciju. Taču galvenais struktūrelements ir psalmi. Ofīcija pirmajā daļā psalmi mijas ar Bībeles solo lasījumiem un korī izpildītiem responsorijiem. Mirušo ofīcijam gandrīz vienmēr tiek pievienota garīgo dziesmu virkne.
[Boiko: http://kulturaskanons.lv/]

Dāsnā Latgale

Latgale ir Latvijas rītu puse. Uzlecošās saules stari vispirms apzeltī Austrumeiropas baroka pērles, Pasienes baznīcas baltos torņus, pārslīd pār Latvijas vecākās pilsētas Ludzas senajiem mūriem, ieskatās Lielā Ludzas ezera spogulī, lai tad līdz vakaram ņirbinātos Latgales jūras – Rāznas ezera – viļņos.

Grūti pat saskaitīt, cik Latgalē ir ezeru un pakalnu. Zeme te grūtāk apstrādājama un nav tik auglīga, taču tā vietā daba ir bijusi dāsnāka, apveltot šejieniešus ar māksliniecisku pasaules izjūtu un amatu prasmi. Latgales podnieku cepļos apdedzinātās māla krūzes skan dzidri kā smalkākais porcelāns, tūristi, kas kaut reizi iegriezušies Latgalē, neaizmirsīs gleznaino dabu un ļaužu viesmīlību. Par spīti grūtībām, latgalieši ir pratuši saglabāt dzīvesprieku, ticību Dievam un atvērtību, jo gadsimtiem te blakus ir sadzīvojuši daudzu tautību ļaudis.

Tikai tas sapratīs Latgales dvēseli, kas būs dziedājis un raudājis līdzi Ziemeļlatgales etnogrāfisko ansambļu sievu dziedātajiem bolsiem, kas būs sapratis seno latgaļu valodu, kurā no aizlaika runājuši un vēl joprojām runā un raksta šejienes latvieši, atgādinot skaudro vēstures patiesību, ka vairāk nekā 300 gadus Latgalei ir nācies pastāvēt šķirti no pārējām latviešu ciltīm gan kā poļu Inflantijai, gan kā Vitebskas guberņas sastāvdaļai. Ja nebūtu bijis vēsturiskā Rēzeknes kongresa 1917. gada aprīlī, kurā Latgales latvieši izteica savu gribu apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes brāļiem, grūti pateikt, kāds tagad izskatītos Latvijas veidols.

Latgale ir Eiropas Savienības austrumu vārti. Te krustojas stratēģiski svarīgas dzelzceļa līnijas un autoceļi, vēsturiskajā Daugavpils cietoksnī izveidots pasaulslavenā novadnieka mākslinieka Marka Rotko mākslas centrs, vienīgais šāds centrs Austrumeiropā. Uz Eiropas nozīmes katoļu svētvietu Aglonā ik gadus pulcējas simtiem tūkstošu svētceļnieku. Atvērta, sirsnīga, talantīga un mīloša ir Latgale. [Rancāne: http://www.lv90.lv/]

Latveja bez Latgolys?

Ilgus godu symtus Latgola bejuse nūdaleita nu puorejuos Latvejis, guojuse sovpateigu ceļu, deļ tuo tuos īkļaušona jaunajā Latvejis vaļstī 1918. godā nabyut nabeja tik pošsaprūtama. Ari myusu dīnuos atseviški politiki vēļ runoj par Latgolys atdaleišonu nu Latvejis. Bet latgalīši sovu namaineigū ceļu iz vīnuotu Latveju beja izavieliejuši jau godu pyrms vaļsts dybynuošonys – 1917. goda Latgolys kongresā Rēzeknē.

Kai tod eisti nūguoja leidz kongresam? Jau 1917. goda martā Vladislava Rubuļa vadeibā sasapuļcēja Pīterburgys latgalīši, lai sprīstu par Latgolys stuovūkli i nuokūtnis izredzem, tymā storpā izdorūt ari pyrmū bolsuojumu par dasavīnuošonu Latvejai – 43 dalinīki bolsuoja „par”. Sapuļce nūlēme sasaukt plašu Latgolys kongresu Rēzeknē. Tymā pošā laikā tyka izvārsta darbeiba ari latgalīšu strielnīku vydā. Valmīrā saguoja strielnīku sapuļce, ap 5000 veiru, kas ari pījēme lāmumu par apvīnuotu Latveju, kai ari apsajēme nūsyuteit delegatus iz kongresu, tymā storpā ari strielnīkus tuo aizsardzeibai.

Iz kongresu 26. i 27. aprelī (piec vacuo kalendera) īsaroda 232 delegati i 118 gosti, saaicynuoti nu pogostim, draudzem, bīdreibom, strielnīku bataljonim, kolonejom Krīvejā, sabīdriskajim darbinīkim i Latgolys cyttautīšim, kurim gon natyka dūtys bolsa tīseibys. Tymā storpā kongresā pīsadaleja ari puorstuovi nu cytim Latvejis nūvodim. Lai ari kongress nabeja vālāta instituceja, tymā beja puorstuovāti vysi Latgolys sabīdreibys sluoni, vysys Latgolys dalis.

Par kongresa vadeituoju īvēlēja Franci Trasunu, kurs paude atbolstu vīnuotai Latvejai. Piec tam Fraņcs Kemps kūpā ar 39 delegatim, kuri puorstuovēja pretieju vīdūkli, atstuoja kongresu, protestejūt pret mutisku vīnuošonūs ar cytu nūvodu puorstuovim, kai ari pīprosūt atsevišķu teritoreju pīvīnuošonu Latgolai i Latgolys autonomeju Krīvejā.

Kongress diveju dīnu laikā pījēme daudz nūzeimeigu lāmumu. Svareiguokais nu tim beja par Latgolys pīvīnuošonu puorejai Latvejai, pretim pīprosūt patstuoveibu pošvaļdeibys, volūdys i ticeibys lītuos. Tyka apsprīsti ari vaicuojumi par veiskupejis dybynuošonu, latgalīšu školuotuoju izgleituošonu, strielnīkim, minoritatem i. c., kai ari tyka īvālāta Latgolys Zemis padūme 60 cylvāku sastuovā (nu tim 24 cyttautīši). Ar ideju par autonomeju vīnuotā Krīvejā (kurei gon tū naatzyna) tyka veiduota vīnuota Latveja, kas godu vāluok palyka par piļneigi naatkareigu vaļsti. Latgolys lūmu itymā vaļstī vysu tuos pastuoviešonys laiku ītekmēja kongresā pījimtī tuoļredzeigī i vierīneigī lāmumi. I kas gon byutu Latveja bez Latgolys? [Tālbergs 2013: http://lakuga.lv/]

Latgales karogs

Latgales karogs.

Horizontālas trīs svītras attiecībā 2:1:2.

Augšējā tumši zilā, vidējā blatā, apakšējā tumši zilā.

Karoga vidū uz sarkana vairoga attēlots sudraba grifs ar zelta kroni uz galvas un zobenu ķepā.

Karogu var izmantot arī bez vairoga.

Latgaliešu karogs – latgaliešu un Latgales iedzīvotāju simbols. Pirmo reizi karogu publiski lietoja Latvijas valsts Latgales reģiona policijas pārvaldes komanda Iekšlietu Ministrijas sporta spēlēs Kandavā 2010. gada 4. un 5. jūnijā. Latgales reģiona policijas pārvaldes komanda šajās spēlēs ieguva pirmo vietu.

Svītru proporcijas latgaliešu karogā ir veidotas, pamatojoties uz Latvijas valsts, līvu, sēļu un Rēzeknes pilsētas karogu veidošanas tradīcijām. Tādas svītru proporcijas ir raksturīgas jaunveidotajiem karogiem Latvijas teritorijā un simbolizē kopību un vienotību ar pārējiem Latvijas reģioniem un tautībām. Karoga krāsa simbolizē senos latgaļus, kas savā goda apģērbā izmantoja tumši zilo krāsu. Karoga zilā krāsa simbolizē arī Latgales dabu – ezerus, ziedošus rudzupuķu un linu laukus. Grifs kā simbols, kas atiecas uz Latgali, pastāv kopš 16. gadsimta. Tas nāk no karavadoņa Jana Karola Hodkeviča dzimtas ģerboņa.

 Inflantijas ģerbonis.

1888. gadā pāvestam Leo XIII viņa priesterības 50 gadu jubilejā no Rīgas tika dāvināts albums „Terra Mariana 1186–1888”. Tajā bija attēloti arī Vidzemes un Latgales ģerboņi. Vidzemes ģerbonī grifs ir ar kroni uz krūtīm, Latgales – ar kroni uz galvas.

Mūsdienu Latgales ģerbonis.
[Sagatavots pēc: http://www.ltdkarogi.eu/]

●

Par Latgales karogu plašāka informācija atrodama: Latgolys lingvoteritorialuo vuordineica. II. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, 2012, 382.–383. lpp.

Mākslas filma Cilvēka bērns. Režisors J. Streičs.

Spēlfilma Vīna vosora deļ vysu. Režisors Edgars Blinovs.

Dokumentālā filma Myužeigais kalinders. Režisors Jānis Ozoliņš-Ozols.

Dokumentālā filma Latgales Māras ceļš. Režisors Voldemārs Ivdrs.

Dokumentālā filma Latgale. Trīs stāsti. Režisors Gundars Rēders, Dīvs Reiznieks, Sandijs Semjonovs.

Dokumentālā filma Brāļi Varslavāni. Režisore Ilze Kunga-Melgaile.

Dokumentālā filma Latgale atvērta sadarbībai. Režisors Kristaps Streičs, Jānis Streičs.

Simfoniska poēma Padebešu kalns (1938). Komponists J. Ivanovs.

Simfoniska poēma Latgales ezeri (1935). Komponists J. Ivanovs.

Sestā (Latgales) simfonija. Komponists J. Ivanovs.

Muzikālā komēdija Zilo zezeru zemē (1953). E. Zālītes librets, A. Žilinska mūzika. Pirmizrāde 1954. gada 1. maijā. Režisors B. Roščins, diriģents T. Vējš.

Dziesma Mana dzimtene jaukā. E. Zālītes vārdi, A. Žilinska mūzika.

Dziesma Latgalei. Z. Purva vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Ilona Bagele.

Dziesma Es eju nu Latgalis. Grupas „Borowa MC” vārdi, mūzika un izpildījums.

Dziesma Latgaļu party. A. Runča vārdi un mūzika, izpilda grupa „Borowa MC”.

Dziesma Latgale. M. Bārbeles vārdi, J. Sprukuļa mūzika, izpilda grupa „Leijerkastnieki”.

Dziesma Trijas Latgales vasaras. I. Kalnāres vārdi, A. Šica mūzika, izpilda A. Šics.

Dziesma Ai, māte Latgale. I. Kalnāres vārdi, E. Rozenštrauha mūzika, izpilda A. Kukule.

Dziesma Latgales gana dziesma. T. Matīsa vārdi, J. Ivanova mūzika.

Dziesma Latgales līdumos. J. Ivanova mūzika.

Dziesma Patrioti (Par Latgali). Grupas „Patrioti.lg” vārdi, mūzika un izpildījums.

Dziesma Mātēm. A. Baltača vārdi, brāļu Radčenko muzikālās tēmas variācija, izpilda grupa „Baltie lāči”.

Latgale

Nominālvērtība: 1 lats

Svars: 31,47 g; diametrs – 38,61 mm

Metāls: 925º sudrabs, kvalitāte: proof

Kalta 2004. g. Rahapaja Oy (Somija)

Mākslinieki: Arvīds Priedīte (grafiskais dizains), Ligita Franckeviča (plastiskais veidojums)

Monētas priekšpuse (averss)

Augšdaļā uz Latgales ainavas fona – mandorlā ietverta Dievmāte ar Jēzus bērnu. Lejasdaļā uzraksts 1 LATS, zem tā puslokā – gadskaitlis 2004.

Monētas „Latgale” priekšpuse (averss).

Monētas aizmugure (reverss)

Augšdaļā uz ziedošas linu druvas fona – krusts. Zem tā pa kreisi – zemnieks, pa labi – eņģelis. Lejasdaļā puslokā uzraksts LATGALE.

Monētas „Latgale” aizmugure (reverss).

Monētas josta

Uzraksti LATVIJAS BANKA un LATVIJAS REPUBLIKA, atdalīti ar punktu.

Aversā uz paugurainās, ezeriem bagātās Latgales ainavas fona mandorlā (ovālā mandeļveida gaismas starojumā) ietverta Dievmāte ar Jēzus bērnu. Lielā mērā 16. gadsimtā ienākušo jezuītu darbības dēļ Latgale nereti tiek dēvēta par Māras zemi (terra Mariana). Jezuīti radīja pirmās kvalitatīvās izglītības iestādes un gādāja par literatūras, pirmām kārtām Evaņģēlija, tulkojumiem. Var sacīt, ka Latgale – šis dažā ziņā nabadzīgākais, bet savdabīgais un skaistais novads – aizvien ir Dievmātes aizgādībā.

Livonijas karu rezultātā Latgale nonāca Polijas ietekmes sfērā, te zemi apsaimniekoja poļu vai pārpoļoti citu tautu muižnieki, te katolicisms spēja turēties pretī reformācijai un ir nozīmīgs iedzīvotāju mentalitātē arī tagad. Reversa centrālais elements ir krusts no Latgalei raksturīgā ceļmalas krucifiksa. Tas novietots uz ziedošas linu druvas fona. Lini ir tradicionāla Latgales kultūra, visas šā novada zemkopības simbols. Pa kreisi no krusta redzams zemnieks – sējējs – kā auglības un cerību iemiesotājs, pa labi – eņģelis kā cilvēka centienu sargātājs.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]

Latgales vēstniecība GORS

„Latgales vēstniecība GORS” ir vieta, kur vienkopus rada un vēsta Latgales stāstu. Šeit satiekas kultūras mantojums, jaunrade, valoda, nozīmīgākās pasaules tendences, šeit dzimst un dzīvo nebijušas, aizraujošas idejas – īsts, radošs, skaists „GORS”. Te satek kultūra, māksla, notikumi, jaunie, vecie, dzimtas, savējie un aicinātie, dejas, dziesmas, uzlecošas zvaigznes, senas vērtības. Kultūras centrs, koncertzāles, kino, dzīvesvieta māksliniekiem, izstāžu vieta mākslai, restorāns dzīves baudīšanai, eksperimentiem ar visām maņām.

„Gora” vizuālā identitāte ir veidota, pamatojoties uz zīmola pamatvērtībām un galveno ideju par Latgales vēstniecību un darbībā esošu radošo garu. Izmantojot grafiskus izteiksmes līdzekļus, identitāte izceļ un svin Latgales kultūras galveno mantojumu – valodu. Ar spilgtu dzīvīgumu tiek identificētas un uzsvērtas niansētas atšķirības no latviešu valodas, kas padara latgaliešu valodu īpašu un krāsainu. Vārds un valoda ir „Gora” identitātes pamats. Iesākumā bija vārds – netaustāms gars, kas top saredzams, sataustāms un sadzirdams „Gora” vizuālajos materiālos. „Gora” identitāte ir latgaliešu valodas dārguma svinēšana.

Centra būvniecību veica konkursa kārtībā izraudzīts uzņēmums „Arčers”. Ēkas arhitekti ir Uldis Balodis un Daiga Bikše – SIA „Vizuālās modelēšanas studija”.
[Sagatavots pēc: http://www.rezekne.lv/]

Latgale

Latgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijas austrumos, kas aptver Balvu, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes novadus, kā arī daļu no Daugavpils (uz ziemeļiem no Daugavas), Jēkabpils un Madonas (uz austrumiem no Aiviekstes un Pededzes upēm) novadiem.

Latgale ir Latvijas apgabals, kas atrodas vistālāk no Baltijas jūras un iesniedzas visdziļāk kontinentā. Tāpēc ziemas te ir aukstākas, vasaras siltākas un temperatūras svārstības krasākas nekā Latvijas rietumos. Nokrišņu daudzums gadā Latgalē ir 600–700 mm, t. i., mazāks nekā Kurzemes un Vidzemes augstienē, bet lielāks salīdzinājumā ar Zemgales līdzenumu.

Zemes virsu Latgalē veido Austrumlatvijas zemiene un Latgales augstiene. Tās krasi atšķiras viena no otras tiklab ar reljefa formām, kā ar veģetāciju un apdzīvojuma blīvumu. Austrumlatvijas zemieni veido bijusī ledāju gultne. Zemes virsma te lielākoties ir lēzena, ar nelielu slīpumu uz Daugavu un Lubānas ezeru. Vietās, kur tā ir gluži līmeniska, izveidojies viens no lielākajiem purvu iecirkņiem Latvijā ar Teiču, Lielo, Kņovu u. c. purviem.

Uz dienvidaustrumiem no Austrumlatvijas zemienes paceļas Latgales augstiene – plašākā augstiene Latvijā (apm. 100 x 80 km). Tajā ir vairāki pauguri: Lielais Liepukalns (289 m vjl.), Mazais Liepukalns (266 m vjl.), Mākoņkalns (289 m vjl.), Sauleskalns (211 m vjl.) u. c. Pakāpjoties šo pauguru virsotnēs, visapkārt redzami daudzi ezeri (lielākais no tiem ir Rāznas ezers 57,6 km² platībā) un veseli ezeru puduri. Ne velti Latgali mēdz dēvēt arī par zilo ezeru zemi.

Starp Latgali un kaimiņtautu apdzīvotiem apgabaliem nav lielu, nepārtrauktu dabisku šķēršļu. Šejienes latvieši jau no seniem laikiem pastāvīgi saskārušies ziemeļos ar igauņiem, bet dienvidos ar lietuviešiem un poļiem. Latgales teritorijā sastapušās visas galvenās Eiropas reliģiskās konfesijas (katolicisms, protestantisms un pareizticība) un mājvietu atradis arī jūdaisms. Tātad šis Latvijas novads izsenis bijis atšķirīgu garīgo un materiālo kultūru saskarsmes un savstarpējās mijiedarbības telpa.

Pirmie iedzīvotāji Latgalē sākuši ienākt 9. gt. beigās – 8. gt. sākumā p.m.ē. Par latgaļu senču izcelsmi un ienākšanu Latvijā pagaidām izteikti atšķirīgi spriedumi. Vienprātīgi gan tiek atzīts fakts, ka 9.–12. gs., resp., vēlajā dzelzs laikmetā, te jau visai krāšņi uzplaukusi latgaļu kultūra. To pierāda senajos kapulaukos atrastās apģērba paliekas un rotaslietas (vainagi, kaklariņķi, piekariņi, gredzeni, aproces, saktas un rotadatas).

Latgale vēsturiskā nozīmē ir visa Latvija uz austrumiem no Daugavas – teritorija, ko 13. gs. apdzīvojuši latgaļi (Letthi jeb Letthigalli). Tā aptvērusi arī visu tagadējās Vidzemes centru, t. i., Gaujas vidusteci, aiz kuras uz rietumiem sākās lībiešu zemes. 13. gs. sākumā Latgale dalījās vairākos teritoriālos veidojumos. Ievērojamākais no tiem bija Jersikas karaļa Visvalža valsts, kas sastāvēja no vairākiem novadiem.

Latgales izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, resp., tās atrašanās pie nozīmīgā Daugavas ūdensceļa, no seniem laikiem bijis par iemeslu kaimiņtautu agresīvajām tieksmēm šajā teritorijā. Sākot no 11. gs., Daugavas lejteci pakļaut meslu kundzībai centās Polockas kņaziste, bet 13. gs. sākumā tai radās spēcīgi konkurenti – tirgotāji, krustneši un svētceļnieki gan no Vācijas, gan citām Rietumeiropas zemēm. Bīskapa Alberta apvienoti, 1209. gadā šie spēki pakļāva savai virskundzībai Jersikas valsti, bet pārdesmit gadus vēlāk – visu Latgali.

Livonijas konfederācijas sastāvā novads atradās no 13. gs. līdz pat tās bojāejai 1561. gadā. Kaut gan konfederācija nebija vienota valsts, tās ārpolitikā un iekšpolitikā bija kopīgi izšķiramas lietas, kuru kārtošana sekmēja latviešu tautības formēšanos un konsolidēšanos. Šo procesu pārtrauca Livonijas karš (1558–1583). Livonijas ordeņa pēdējā mestra Gotharda Ketlera iecere saglabāt konfederāciju kā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta laicīgu lēni nepiepildījās, un sākās cīņa par Livonijas mantojumu starp Dāniju, Zviedriju, Krieviju, Lietuvu un Poliju. Tās rezultātā Latgales vēsturiskā teritorija, kura no 1562. gada bija atradusies Pārdaugavas hercogistes, bet no 1582. gada – Cēsu prezidiāta sastāvā, nonāca tiešā Lietuvas un Polijas kopvalsts (Žečpospoļitas) pakļautībā. Pēc zviedru–poļu kara (1600–1629) Žečpospoļitai gan izdevās paturēt vairs tikai tagadējo Latgales teritoriju. Par robežu starp luteriskajiem ziemeļiem jeb t. s. zviedru Vidzemi un katoliskajiem dienvidiem jeb poļu Vidzemi (Inflantie Polskie, Livonia polonica) kļuva Aiviekstes upe.

Šīs Žečpospoļitas provinces administratīvā organizācija nostabilizējās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. 1677. gadā Varšavas Seims pieņēma Latgales konstitūciju, kurā tās teritorijai tika piedēvēts Inflantijas vaivodijas (Woivodztwo Inflantskie) statuss. Kņaza titulu sev paturēja pats Polijas karalis, bet atsevišķu apgabalu (stārastiju) pārvaldīšanai iecēla stārastus. Galvenais no tiem bija Daugavpils stārasts, kuram vienlaicīgi pienācās arī vaivada tituls. Inflantijas bīskaps, kastelāns un vaivads bija Polijas senāta locekļi. Daugavpilī atradās arī Latgales likumdošanas iestāde seimelis.

T. s. poļu laikos Latgalē sākās no pārējās Latvijas teritorijas šķirta dzīve. Sava loma šajā ziņā bija ne tikai politiskajām, bet arī konfesionālajām (Latgalē atšķirībā no pārējiem Latvijas novadiem nostiprinājās katoļticība) un nacionālajām (te sākās intensīvs pārpoļošanas process, kuram tika pakļauta pat vietējā vācu muižniecība) robežām un atšķirīgajiem kultūras attīstības nosacījumiem. Izolēta no pārējās Latvijas Latgale palika arī pēc pirmās Polijas dalīšanas (1772), kad Latgali pievienoja Krievijai. Sākumā Latgali iekļāva Pleskavas guberņā, bet 1796. gadā pievienoja Baltkrievijas Vitebskas guberņai, kuru vēlāk sāka dēvēt vienkārši par Vitebskas guberņu. Šādu statusu tā saglabāja līdz pat integrācijai neatkarīgās Latvijas sastāvā. Saskaņā ar 1922. gada Satversmi Latgale kļuva par vienu no četriem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. 1940. gadā neatkarīgās Latvijas teritoriju līdz ar Latgali okupēja PSRS, bet kopš 1991. gada augusta tā ietilpst atjaunotajā Latvijas Republikā.
[Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/]

Latgales partizānu pulka nauda

Vienīgā karaspēka daļa Latvijā, kurai it kā bijusi sava nauda, ir Latgales partizānu pulks, kas darbojās 1919.–1920. gadā Latgalē.

Lai norēķinātos ar zemniekiem par piegādāto pārtiku un pārējo karaspēka vienībai nepieciešamo, šīs vienības komandieris Skujiņš esot izdomājis oriģinālu veidu – uz vecajām Krievijas naudaszīmēm uzspiedis apaļu zīmogu Latgales partizānu pulka 2 rotas komandieris vai arī tādu pašu, bet cipara 2 vietā 3. Protams, šādam norēķināšanās veidam ar zemniekiem nebija oficiāla rakstura, jo šī nauda netika mainīta pret īsto valsts naudu. Informāciju par šo naudu var gūt pagaidām vispilnīgākajā izdevumā Nauda Latvijā XX gadsimtā. Uz kolekcionāru rīcībā esošās naudas ir zīmogs ar uzrakstu Latgales partizānu pulka 2 vai 3 rotas komandiers, bet uz īstā pulka zīmoga ir Latgales partizānu pulka 2 vai 3 rotas komandeers (pēc tā laika rakstības ie vietā bija ee). Kolekcionāri jau Pirmajā Latvijas Republikas laikā Skujiņa naudu uzskatīja par īstu retumu. Tā dažkārt uzrodas krājēji, kuri mēdz it kā bagātināt Latvijas naudas klāstu ar vēl nezināmiem atklājumiem. Tikai 2003. gadā, rūpīgi izpētot arhīvus, izdevās uzzināt patiesību par šo naudu, lai gan par šādām naudaszīmēm zināja jau starpkaru Latvijā.
[Sagatavots pēc: Kušķis: http://mod2.la.lv/]

Daži avoti informācijai par Latgali

Zeile P. Latgales kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2006.

Latgolys lingvoteritorialuo vuordineica. 2 siejumūs. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, 2012.

Ausmas zeme. Enciklopēdisks izdevums skolēniem. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2012.

Vējāns A. Latgales rakstu gaisma sejās, grāmatās un preses slejās, esejās. Rīga: Sprīdītis, 1996.

Kursīte J., Stafecka A. Latgaliešu literatūra. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.

http://www.latvia.travel/, http://visitlatgale.com/ u. c.

Akcija „Zalta rūku ceļš Latgolā”

Latgale izsenis cilvēku prātos asociējas ne tikai ar zilajiem ezeriem, bet galvenokārt ar savdabīgo kultūras mantojumu, it īpaši – tautas mākslas vērtībām, sadzīves un darba tradīcijām, neatkārtojamo valodu un bagātīgo folkloras pūru. Iepazīt Latvijas austrumu reģiona raksturīgo kultūrvidi un vērtības, arī neatkārtojamo savdabību ikvienam Latgales viesim var palīdzēt amatu darbnīcu apmeklējumi.

Piedalīšanās šajā tūrisma akcijā palīdz iepazīt Latgales reģiona meistarus, kultūras un tautas mākslas vērtības un rada vēlēšanos iemācīties ko jaunu savām rokām un dvēselei, kā arī sniedz lielu darbošanās prieku!

Latgales Mākslas un amatniecības centrs [http://www.latvia.travel/], Ludzas Amatnieku centrs
[http://www.latvia.travel/].

Albums „Terra Mariana” (1888. g.) Latgales historiogrāfijas skatījumā

 Pirms 114 gadiem, 1888. gadā, Vatikānā no Baltijas tika nogādāts krāšņs albums „Terra Mariana” („Marijas zeme”), kurš tika pasniegts kā dāvana pāvestam Leonam XIII priesterības 50 gadu jubilejā. Kā jau pieklājas tādos gadījumos, dāvana bija sagatavota īpaši rūpīgi un, protams, tikai vienā eksemplārā. Iespaidīgs bija albuma saturs. Kopā 70 pergamenta lapas (61 x 45 cm), kurās ir bagātīgs vizuāls materiāls (8 piļu un tikpat daudzu pilsdrupu, 20 baznīcu un kapakmeņu attēli; 108 seno dižciltīgo ģimeņu, 66 arhibīskapu, bīskapu, ordeņmestru ģerboņi; 29 bīskapu, 22 vietējo komturu un fogtu, 20 ordeņmestru, 8 klosteru, 6  ģimeņu privātie zīmogi, kā arī 16 seno sudraba un zelta monētu nospiedumi). Grūti ir saskaitīt albumā attēlotos bruņiniekus, bīskapus, alegoriskos tēlus, karogus, baznīcas inventāru.

Albuma ilustrācijas var saprast tikai saistībā ar tekstu, kurš ir latīņu valodā, taču rakstīts vecgotu baznīcas rakstā. Teksta autors bija pazīstamais Latgales zinātnieks Gustavs Manteifels. Visniecīgākie attēlu sīkumi, pat malu ornamenti un lapu numerācija bija rūpīgi pārdomāta, lai lasītājam šī daudzveidība nebūtu nogurdinoša un albums saglabātu stingru vienotību.

Pirms vairāk nekā simt gadiem albuma „Terra Mariana” saturs (īpaši akvareļi) guva mākslas cienītāju ievērību, tāpēc radās doma šo izdevumu pavairot un izplatīt. Tā 1903. gadā, 15 gadus pēc dāvanas pasniegšanas pāvestam, ar autotipijas metodi tika sagatavots vēl viens „Terra Mariana” izdevums, kura lapu izmērs bija četrreiz mazāks nekā oriģinālizdevumā. Autotipija bija speciāla poligrāfiska metode, kas ļāva attēlus izgatavot pustoņos. Reproducēšanu veica Rīgas firma „F. Deutsch”, kaut gan sākotnēji to bija iecerējusi darīt Vīnes firma „Alberts un Jaffe”. Jaunajā izdevumā paskaidrojumi bija vācu valodā. Paskaidrojumu un komentāru autors bija Gustavs Manteifels. Tā lasītājam radās iespēja iepazīties ar albuma „Terra Mariana” reprodukciju melnbalto variantu kopā ar tekstu latīņu valodā un komentāriem vācu valodā, kuri bija rakstīti uz pauspapīra folijām, kas bija ievietotas pēc katras reprodukcijas.

Savukārt XX gs. beigās un XXI gs. sākumā vēsturniekiem radās unikāla iespēja, izmantojot moderno tehnoloģiju, skatīt un salīdzināt abus „Terra Mariana” izdevumus. Pēc Daugavpils Universitātes docentes Genovefas Barkovskas ierosinājuma XX gs. 90. gados ar baznīcas vēstures pētnieka Staņislava Kučinska gādību Vatikāna bibliotēkā tika veikta albuma fotografēšana un tika izgatavoti diapozitīvi, kuri tagad glabājas Latgales Pētniecības institūta bibliotēkā Daugavpilī. Vēlāk ar Daugavpils fotogrāfa Aleksandra Samuilova palīdzību diapozitīvi tika skenēti un ierakstīti kompaktdiskā.

Teksts ir sakārtots pa lielām tēmām: Livonijas ordeņvalsts vēsture; Livonijas bīskapijas vēsture (no bīskapa Meinarda līdz Livonijas bīskapijas sadalīšanai un likvidēšanai 1789. gadā); Livonijas baznīcas, arī pilsdrupas līdz XIX gs. 80. gadiem (līdz albuma sagatavošanai).

Ir atrodamas ziņas par ievērojamākajām Latgales baznīcām. Uzskaitot albuma lapu galveno tēmu, varam konstatēt, ka Latgales tēma albumā „Terra Mariana” nav dominējošā. Latgalei ir veltītas kopumā 20 lapas, un tas nepārsniedz citiem Latvijas novadiem veltītās informācijas apjomu. Tomēr jāatzīst, ka šādi vienkārši matemātiski aprēķini nenoniecina albuma „Terra Mariana” lomu Latgales vēstures historiogrāfijā.

Neapšaubāmi, ka „Terra Mariana” ir unikāls avots Latgales izpētē. Tā zinātnisko un kultūras vērtību nosaka vairāki momenti. Pirmkārt, tāda veida Latgales vēstures avotu trūkums. Otrkārt, tā autori ir rīdzinieki, kas uz Latvijas nomalēm, arī uz Latgali, skatījušies „ar svaigu skatu no malas”. Treškārt, abu izdevumu teksta un piezīmju autors ir Gustavs Manteifels, kura erudīcija vēstures un kultūras jautājumos nav apšaubāma. Latvijā vēstures avotu klāstā maz ir tādu izdevumu, kas būtu analogs albumam „Terra Mariana”.
[Sagatavots pēc: Soms: http://www.historia.lv/]