Tradicionālā transkripcija
[ķkatas]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[cækɑtɑs]
[ķ] – nebalsīgais troksnenis
[] – īsais, platais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
ķekat- – sakne
-at- –piedēklis
-as – galotne
ķekat– – vārda celms
–atas – izskaņa
ķekatas – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
Daudzskaitlinieks.
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
|
ķekat-as |
|
Ģ. |
|
ķekat-u |
|
D. |
|
ķekat-ām |
|
A. |
|
ķekat-as |
|
I. |
|
ar ķekat-ām |
|
L. |
|
ķekat-ās |
|
V. |
|
ķekat-as! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Ķekatas devās uz kaimiņu pusi.
2) izteicēja daļa – Šis jautrais gājiens ir ķekatas.
3) galvenais loceklis – Kas tur nāk? Ķekatas!
4) papildinātājs – Saimnieki vienmēr aicināja istabā ķekatas.
5) apzīmētājs – Ķekatu maskas ir daudzveidīgas.
ķekatu bars, ķekatu dejas, ķekatu dziesmas, ķekatu izdarības, ķekatu laiks, ķekatu maskas, ķekatu rotaļas
gaidīt ķekatas, iet ķekatās
ķekatas, dsk., s.
Ar senu svētības un auglības rituālu saistīts pārģērbušos, maskējušos ļaužu gājiens pa kaimiņu mājām; budēļi.
Iet ķekatās. Ķekatu rotaļas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 567]
ķekatas, -u, s.; tikai dsk.
1. Masku gājiens (no mājas uz māju, piemēram, Vastlāvjos, Mārtiņos, ziemas saulgriežos) ar apdziedāšanos un dažādam izdarībām.
Ķekatu dziesmas.
Ķekatās sākts iet jau pirms Mārtiņiem un dažos novados iets līdz pat Meteņiem. Latviešu tautasdziesmas III, 629. lpp.
Līdzīgi daudzām zemkopju tautām, arī latviešiem ziemas saulgriežu svētkos bija paraža iet no mājas uz māju .. ķekatās, budēļos, čigānos .. Vītoliņš, Krasinska 1, 33.
2. Ķekatnieki.
Ķekatas nāk no visām debess pusēm. Brigadere 2, 86.
Daži ķekatu masku apraksti saskatāmi arī tautasdziesmās, lai gan tās galvenokārt atspoguļo masku izpildītās darbības – vispirms pašu masku gājienu no mājas uz māju ar apdziedāšanos .. Latviešu tautasdziesmas III, 631. lpp.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Vietvārdi – Ķekatas, viensēta Limbažu novadā.
ķekatas; vsk. ķekata, apv. ķēkata, ķēkats. Pamatā ide. *kek– ‘liekt, līks’, no kā arī ķekars. No šās saknes izveidojušies vairāki latviešu valodas homonīmi.
1. Saknes semantikas tiešais reflekss ir apv. ķekauta ‘gara koka kāja ar atzaru, kur uzstāties’: „jāstaigā kā uz ķekatām”, kas atvasināts no ķeks, ķeka ‘kruķis’; sal. lš. k¡kė ‘zars’. Par formu sal. la. ļeka : ļekata ‘kāja’. Uz nozīmes pārnesumu ‘līks zars, koks ar atzaru’ → ‘kruķis’ → ‘gara koka kāja ar atzaru’ norāda vārds ķeksis, kam vēsturiski bijušas visas šīs trīs nozīmes.
2. Ar nozīmi ‘līks, līkumots’ saistās arī apv. ķekata, ķēkata ‘saķērušos cilvēku rinda’. Par nozīmi sal. lš. k¡kė ‘ķekars, (apv.) bars’, k¡kutas, keketa ‘bars’.
3. Biežāk sastopamā vārda nozīme ‘budēlis, budēļu rinda’. Šajā nozīmē vārds saistās ar arh. ķeks ‘jokdaris, nerrs, ģeķis; ķekatnieks’, kam pamatā saknes nozīme ‘liekt, līks’ → ‘liekties, locīties’. Sal. apv. ķekāt, ķekāties, ķekoties ‘aušoties, jokoties; ģeķoties’ un ‘iet ķekatās’, ar ieskaņas variāciju apv. cekoties ‘ālēties, būt izlaidīgam, cīkstēties, plūkties’. Ar nozīmes niansi apv. ķekāties, ķekoties ‘ķircināties, plosīties’. Šīs dažādās nozīmes atspoguļojās arī vārda ķekata ‘budēlis’ semantikā un ķekatnieku izdarībās.
Tā kā ķekatas raksturo straujas kustības (ķekatās iet, skrien, lec), iespējams, ka runātāju apziņā vārds saistījās arī ar verbu tekt ‘ātri skriet, skriet’, no kā varēja būt *tekata > ķekata.
Vārds ķekatas ar paralēlformām ir zemgaliskas cilmes: tas sastopams galvenokārt Zemgalē un Kurzemes zemgalisko izlokšņu novadā, no kurienes pārņemts arī dažās vietās pārējā Kurzemē un Vidzemē.
Pēc Endzelīna domām, vārds, iespējams, aizgūts no lietuviešu valodas (< lš. keketa) un tā īpašo nozīmi ietekmējis verbs ķekoties ‘aušoties’.
Izteikts arī uzskats, ka ķekata no lībiešu käkkà ‘Vastlāvju jokdaris’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 457–458]
angļu – stilts
baltkrievu – хадулі
franču – échasses
grieķu – ξυλοπόδαρα
igauņu – kargud
krievu – ходули
latīņu – grallae
lietuviešu – kojokai
lībiešu – käkkà
poļu – szczudłach
somu – puujalat
ukraiņu – ходулі
vācu – Stelzen
zviedru – styltor
Ķekatu dienā vajag lēkt ķekatās un paņemt lielu, garu kadeģi, un kadeģa galā vajag uzsiet kādu linu sauju, tad to gadu būs lieli lini.
Kad lec ķekatās, tad aug gari lini.
Bārbales jeb ķekatas, jeb aitu dienu svētīja kā govju dienu. Gani tad tupus lēkāja pa istabas klonu, sita pie tam ar rokām pa reizei pie ceļiem, pie sāniem un pie galvas un teica: „Strumpi mani jēriņi, Strump’ kazlēniņi; Es pats stumpāju ķekatu vakaru.”
Ķekatas ielēca
Dūm’ istabēju:
Dievs deva miglainu
Vasariņu. [LD 33458-0]
Ne gaļas labada
Ķekatas lēca:
Liniņu labada,
Balt’ avetīnu. [LD 33428-0]
Parādi, tētīni,
Kur linu druva,
Lai var ķekatas
Zālīti izmīt:
Linīni druvā,
Zālīte ežā! [LD 33462-0]
Ai, nama māmiņa,
Dari durvetīnas,
Ķekatas atbrauca
Ar vezumīnu:
Ar rudzis, ar miežis,
Ar kumelīnu. [LD 33323-0]
Še liels namiņš
Kā liela muiža,
Še var ķekatas
Līkumus mest. [LD 33348-0]
Lūdzama māmiņa,
Laid mani iekšā,
Ne zagšu adatu,
Ne īleniņu.
Susekli zagšu,
Tā man vajaga:
Ķekatas bērniem
Pinkainas galvas. [LD 33329-0]
Ķekatas
No Mārtiņiem līdz pat Meteņiem latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un paražas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u. c.). Ja kāds mācēja kādu mūziku spēlēt, tad uzspēlēja, ja ne, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem: pannām, katliem, veļas dēļiem, govju zvaniem u. c. Galvenais – jābūt lielam troksnim.
Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u. c. gājieniem ir arī atšķirības – gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildu zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. Nonākušas kādā sētā, ķekatas ar dziesmu prasījās istabā. Ja nelaida, tad drīkstēja kādu skādi padarīt. Bet galvenais – šādam namam netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība.
Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja ķekatas istabā.
Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties. Ja bija kādi zvēru viepļi, tad tiem bija jārāda, ko māk darīt, bieži vien dancojot. Saimes locekļus iepēra žagariem – tas devis svētību, veselību, auglību. Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni. Reizēm ķekatas arī kādu nieku „nozaga” – noslēpa, lai saimnieki dabū pameklēt.
Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda un vēl kulē kas jāieliek. Bet ne jau uzreiz, protams. Vispirms jāparauga, ko ķekatas māk, jāapprasās, kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kura viepļa noslēpies.
Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus.
Pazīstamākās ķekatu maskas.
1. Ļaudis – puisis par meitu, meita par puisi, čigāns, žīds, ubags, zaldāts u. c.
2. Dzīvnieki – lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs u. c.
3. Priekšmeti – siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs u. c.
4. Pārdabiskas radības – Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana u. c.
5. Jauktie – spēlmanis uz siena kaudzes, jātnieks uz zirga u. c.
[Sagatavots pēc: http://folklora.lv/]
●
Pazīstama Ziemassvētku tradīcija ir ķekatās iešana. Dažos novados ķekatas sauc par budēļiem, nūjiniekiem, kūjiniekiem, preiļiem, kurciemiem un čigāniem. Latgalē ķekatniekus sauc arī par kaļēdām vai kaladniekiem. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, iet no ciema uz ciemu, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus.
Ķekatu barā kāds ir vecākais, barvedis jeb budēļu tēvs, kam līdzi arī sieva jeb budēļu māte. Budēļu tēva rīkojumiem paklausa budēļu saime. Budēļu tēvs arī ievada pirmās sarunas ar mājas saimnieci.
Budēļu tēvs vēl apjautājas saimniecei, vai rauši izcepti, vai bērni mācās grāmatu. Turpretī saimniekam budēļu tēvs jautā, vai alus ir salds, vai nevēlas mainīties zirgiem. Saimniekam tiek arī atgādināts, lai tas mīl sievu un māca bērnus, bet bērniem – lai tie ir rātni un mācās grāmatu. Budēļu tēvs apskatās arī, vai meitas istabu tīri izslaucījušas, vai galdus labi nomazgājušas. Budēļu tēvam līdzi arī “dzīparota” pātadziņa vai arī bērzu slotiņa jeb tā saucamā budēļu rīkste. Nepaklausīgos un slinkos budēļu tēvs pārmāca ar savu rīksti.
Kā jau parasti senlatviešu godos un svētkos, arī budēļu svētkos redzamu vietu ieņem apdziedāšanās. Ķekatnieki jeb budēļi cenšas ikvienā no māju ļaudīm saskatīt kādu vainu, lai par to pajokotu. Savukārt mājas ļaudis nepaliek parādā.
Pēc jautras ciemošanās pie kāda no viesmīlīgajiem kaimiņiem budēļi ar pateicību atvadās no namamātes, lai dotos tālāk.
Ap Meteņa jeb Vastlāvja dienu izbeidzās budēļos iešana, tāpēc pēdējā dienā šī tradīcija bija sevišķi iecienīta. Dažos novados pat Meteņa dienu sauca par budēļu svētkiem. Meteņa dienas budēļus vēl sauca gan par skutelniekiem, gan arī par Meteņa bērniem vai Meteņiem. Katrs nesa līdzi mīkstu slotiņu, ar ko pēra slinkākos. Visvairāk pērienu dabūja puiši un meitas, kā arī bērni, kas nemācījās grāmatu. Saimniece deva nogaršot Meteņa pīrāgus.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 14–20; 127–128]
●
Izbeidzoties klusajam veļu laikam, sākas jautrais budēļu jeb ķekatu laiks, ko sauc par Mārtiņa dzīšanu. Pašus Mārtiņa dienas ķekatniekus sauc par Mārtiņa bērniem. Iespējams, šos Mārtiņa bērnus uzskatīja par svētību nesošiem veļiem.
Ar ķekatām jeb Mārtiņa dzīšanu saistās arī tautasdziesmas par vīžu pīšanu. Tām ir zināms sakars arī ar Katrīnas dienu un Meteņa dienu jeb pēdējo ķekatās ejamo dienu. Mārtiņa bērni staigā apkārt nomaskojušies. Tautasdziesmas piemin gaiļa masku.
Trīs nedēļas priekš Ziemassvētkiem ir Bārbes jeb Bārbanas diena, to svētī aitām par labu. Viena no galvenajām šīs dienas tradīcijām ir ķekatās iešana. Ķekatās iešana ir īpatnēja katrai svinamai dienai.
[Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 222–239]
Masku grupu nosaukumi Latvijā
Latvijā maskas tiek sauktas dažādi: vakara vecīši, Mārtiņu veči, Mārtiņu vecīši, maskarādi, maskerāti, Mārtiņa bērni, Mārtiņu bērni, Mārtiņbērni, Mārtiņu ubagi, Mārtiņu nabagi, spalvainie Mārtiņi, maski, maskas, nabagi, Katrīnas bērni, Katrīnas ubagi, Baltie Katriņi, Katrīndzinējas, kūjenieki, kūjnieki, kūjinieki, nūjenieki, nūjnieki, bubuļnieki, bubuļi, Niklāvi, būzuļi, būzeļi, danču bērni, tatari, totari, miežvilki, čigāni, čigaiņi, ķigāni, kaladnīki, dādi, galenkas, pakukas, spūki, kaitas, buki, ķekatas, ķekati, ķekuti, kurciemi, kurcumi, Meteņi, Meteņa bērni, Miesmeša bērni, budēļi, buduļi, spiekstiņi, Pelnu āži, suselnieki, suksuļi, skutelnieki, laulobnīki, laulovnīki.
[Sagatavots pēc: Rancāne 2009 : 43–72]
Divpadsmit mēneši
Nu nākat, bērniņi, izstāstat,
Ko divpadsmit mēnešus darīsat?
Jaungada mēnesī –
saņemt skriesim,
Meteņu mēnesī –
ķekatās iesim… [..] [Rainis 1978 : 29]
Karnevālā – ķekatas
Griežas raiba
Ņigu ņega:
Smagi danco
Brūna sega.
Stumdās Dzērve,
Valcē Āzis,
Vienu ragu
Ķešā bāzis.
Lācis rūkdams
Veikli lēkā,
Nāve spiedz
Un saceļ brēku.
Ūsains Čigāns,
Sēdies zirgā,
Solās jāt
Uz tālo tirgu –
Lāci pārdot,
Sveci pirkt:
Bārdas ķekatniekiem –
Švirkt! [Rungulis 2004 : 62]
Un otros svētkos, kad jau nolaižas krēsla, kāds piepeši atrauj durvis.
„Ķekatas nāk!”
Nu, lūk! Nu viņš gan laikam ir klāt, tas nebijušais!
Kur palicis saucējs, kura balsi neviens nepazīst? Kur citi mājnieki? Visa jaunā tauta ir prom. Tuvojas kaut kas noslēpumains.
Ķekatas nāk! Ķekatas! Kas tie tādi? Kādi viņi būs? Briesmīgi vai vēlīgi, baigi vai jautri? Vai nebūtu gudrāk kur nobēgt? Bet, ai, kā gribētos viņus redzēt! Un kur tu izbēgsi, kad jau klāt. Klau, kā nāk! Klau, kā nāk!
Ķekatas nāk no visām debess pusēm. Dārd jumti, dreb sienas, gar logiem švīkst rīkstes, drausmīgas balsis šaudās un klaigā. Dimd smagi soļi.
Atsprāgst durvis. Nama tumsa pildās daždažādiem tēliem. Virmo, kustas, sačukstas, sprauslā. Un tad uzreiz, virpodami kā negaisi, gāžas iekšā neizpētāmi: sievas vai vīri nejēdzīgiem ģīmjiem, atņirgtām, nekustīgām mutēm un dobām acīm. Kliedz un dzied pārvērstām balsīm:
„Mēs nākam, mēs nākam, no tālām zemēm nākam!”
„Kur ir tās jūsu zemes?” klaušina mājnieki, ne mazāk kliegdami.
„Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņiem mežiem, aiz trejdeviņām jūrām!”
„Kādas ir jūsu jūras?” tā atkal mājnieki.
„Dziļas kā baļļas un sāļas kā sālims.”
„Kādi tie meži?”
„Biezi un lieli kā susekļi.”
„Kādi tie kalni?”
„Augsti kā gaiļa lakta.” Tā mājnieki tik jautā un jautā, jo grib zināt, kā izskatās Ķekatu zemē, ko tur ēd, ko tur dzer, kādus darbus tur strādā. Ķekatas atbild, ka viņu zemē ēdot siseņu spārnus, strebjot gaisa putru un tik esot tā darba kā sist vēju. [..]
Kad nu atkal sāk lēkt ķekatu danci ar klaigām un dziesmām, mūzika čīgā, vecā Aņus plaukšķinādama pabalsta takti, kāda aša roka nogriež lampu, un vispārējā izbīlī un klusumā lēnām, lēnām atveras durvis. Pār slieksni nedzirdamiem soļiem ienāk balts tēls. Viņa drēbes velkas pa zemi, viņa spicā galva atduras griestos. Vaigi kā kaļķis, acis kā dziļi dobumi. Starp zobu rindām tas vēš sarkanām ugunīm piķi un sēru kā pūķis.
„Nāve! Prom, spitāli! Ko nāc bērnus baidīt!” visos kaktos kliedz. Bet nāve nu tik grasās visiem tuvāk, briesmīgi zvērodama. [..]
Kad atkal iedegta lampa, redz, ka lielais saimes galds klusītiņām pielikts visādu dieva dāvanu. [..]
Nokrīt liekie lēvari un liekie ģīmji. Un nu redz, ka tie ir tepat visi labie un pazīstamie kaimiņu ļaudis. [Brigadere 1973 : 88–91]
(Muižas pagrabs. Skatuves dziļumā kāpnes uz augšu un durvis. Sulainis citu pēc cita iegrūž pagrabā jautru baru – budēļus: Siena kaudzi, Mironi, Kazu, Vilku, Dzērvi ar bērnu – Gailēnu, pēdīgi Nāvi. Budēļiem ir arī vienkārši mūzikas instrumenti – trejdekšņi, stabules. Viņi nāk šķindēdami un rībēdami un ir iereibuši.
Sulainis klusēdams viņus ieslēdz un aiziet. Budēļi paliek iekarsuši bezbēdīgā, bet varbūt arī izmisīgā jautrībā. Ir Mārtiņu vakars.)
NĀVE (ķircinot Mironi).
Opā! Lillā! Mirons pillā!
SIENA KAUDZE.
Vai, no smiekliem vēders sāp!
Izbeidz, Nāve, nesmīdini!
VILKS (uz Kazu).
Manai mīļai skaisti ragi…
KAZA.
Manam mīļam koša aste…
NĀVE.
Paluncini, paluncini!
SIENA KAUDZE.
Šis vēl nemāk luncināties.
DZĒRVE.
Nav jau nekāds mājas krancis.
NĀVE.
Bet tāpat pie ķēdes sēž.
MIRONIS.
Ātri beidzās mums tā balle.
NĀVE.
Kālab beidzās, raujam tālāk!
Mārtiņvakars prasa dziesmas
Visas savas izdziedamas,
Mēs jau visas nepaspējām.
VILKS.
Raujam tālāk!
KAZA.
Raujam tālāk!
BUDĒĻI (dejo un dzied dziesmas, ko parasti dzied Mārtiņu vakarā, piem.:)
Kas dimd, kas rīb
Ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši
Dancīti veda,
Mārtiņa vakaru
Gaidīdami…
Devu, devu Mārtiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu vistu kankarainu
Ar visiem nadziņiem…
Nedod, dievs, tādu dienu,
Kādas dienas Mārtiņam:
No ciemiņa ciemiņā,
Gaiļa nasta mugurā… [Zālīte 1987 : 130–131]
Dziesma Sanākat, lieli, mazi. Latviešu tautasdziesma, V. Siliņas mūzika.
Pētot latviešu tradicionālo masku personāžus, redzams, ka maskošanā raksturīga un pat svarīga ir bināro opozīciju apvienošana, neitralizēšana. Tas ir veids, kā profāno pārvērst sakrālajā. Vispirms tas izpaužas kā sievišķā un vīrišķā, savējā un svešā, jaunā un vecā, dzīvā un mirušā apvienošana. Dažās maskās vienu opozīcijas daļu akcentē sevišķi. Tas parādās noteiktos personāžos kā inversa forma attiecībā uz reālo, doto. Ne velti ir izplatītas maskas, kurās jaunie ļaudis pārģērbjas par večiem, sievietes par vīriešiem un otrādi. Arī tādu masku kā Čigāns vai Žīds jēga nav acīmredzamo nacionālo pazīmju ticama parādīšana, bet opozīcija – vietējais un cittautietis jeb citādi ticīgais, citai kopienai piederošais. Turklāt opozīcijas personāži darbojas vienotā izrādē, kuras „scenārijs” paredz opozīcijas pārvarēšanu.
Maskas, būdamas marginālas būtnes, veic komunikatīvo funkciju starp divām pasaulēm. Zināmā laikā tās tiek sagaidītas, ar tām notiek kontaktēšanās – sarunas, dejas, dziesmas, izjokošana, spēles utt. –, tās tiek pacienātas un visbeidzot izvadītas. Apmaiņa ir notikusi.
Nenoliedzami, ka masku gājieni sociālajā kontekstā integrē kopienu, kontrolē un uzrauga sabiedrībā pieņemtās normas, palīdz nostiprināt dzimumsocialitāti. Vairāku maskotāju stāstījumos kā maskošanās iemesls tiek minēts sociālais aspekts – interesanta un jautra laika pavadīšana draugu, paziņu vai kaimiņu lokā, azarts.
[Sagatavots pēc: Rancāne 2009 : 31; 254]
●
Andreja Upīša Memoriālais muzejs Rīgā un Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis 2010. gadā rīkoja masku darbnīcu bērniem „Ķekatās no Andreja līdz Aleksandram”; tajā skolēni varēja labāk iepazīties ar latviešu tautas tradīcijām.
[Sagatavots pēc: http://www.kasjauns.lv/]