Tradicionālā transkripcija
[gaîlis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɡɑiˀlis]
[g] – balsīgais troksnenis
[ai] – divskanis
[l] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
gail– – sakne, vārda celms
-is – galotne
gaiļ+biks-īt-e
gaiļ+pies-e
gaiļ+krast-s
gailis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
gail-is | gaiļ-i |
|
Ģ. |
gaiļ-a | gaiļ-u |
|
D. |
gail-im | gaiļ-iem |
|
A. |
gail-i | gaiļ-us |
|
I. |
ar gail-i | ar gaiļ-iem |
|
L. |
gail-ī | gaiļ-os |
|
V. |
gail-i! | gaiļ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Tajā rītā gailis klusēja.
2) izteicēja daļa – Mārtiņu simboliskais ēdiens ir gailis.
3) galvenais loceklis – Rīgas gailis.
4) papildinātājs – Speciālisti atjaunos baznīcas torņa gaili.
5) vietas apstāklis – Bailīgām acīm viņas lūkojās tumšajos baznīcas logos un zelta gailī torņa galā.
6) apzīmētājs – No rīta varēja dzirdēt gaiļa kliedzienu.
gaiļa dziesma, Gaiļa gads, gaiļu laiks, gaiļa sekste
gailis dzied, gailis knābā
cīņu gailis, fazānu gailis, lielības gailis, medņu gailis, rubeņu gailis, zelta gailis
dusmīgs gailis, raibs gailis, sarkans gailis
gailis, -ļa, v.
1. Vistu tēviņš.
Pagalmā staigā gailis ar vistām. Gaiļa sekste.
Lielīgs kā gailis – ļoti lielīgs.
2. Dažu vistveidīgo kārtas savvaļas putnu tēviņš.
Medņu gailis.
3. Šautenes aizslēga elements belzeņa nostādīšanai kaujas vai drošības zonā.
Uzvilkt, nospiest gaili.
4. dsk.; pārn. Laiks naktī vai agri no rīta, kad dzied gaiļi.
Ap pirmajiem gaiļiem. Celties pēc otrajiem gaiļiem.
Celties līdz ar pirmajiem gaiļiem – celties ļoti agri, kad gaiļi pirmo reizi dzied.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 297]
gailis, -ļa, v.
1. Mājas vistu tēviņš.
Gaiļa ābece – ābece ar gaiļa attēlu uz vāka.
Lielīgs kā gailis – ļoti lielīgs.
Gaiļa (arī kumeļa) gadi hum. – pusaudža vecums.
Tas bija skaists gailis – stāvu, lepnu seksti, rūsganzeltainām krūtīm un melnām, viegli iezaļganām astes spalvām. Ezera 1, 309.
// dsk. Laiks (naktī vai agrā rītā), kad gailis mēdz dziedāt.
Celties pirms gaiļiem.
Pirmie (arī otrie, trešie) gaiļi – laiks, kad gailis (naktī vai agrā rītā) mēdz dziedāt pirmo (otro, trešo) reizi.
Gaiļu laiks – laiks (naktī vai agrā rītā), kad gailis mēdz dziedāt.
Visas [sievas] jau bij kā no gaiļiem kājās .. Brigadere 2, 447.
// Gaiļa skulpturāls attēls (parasti baznīcas torņa galā).
.. tālumā varēja samanīt baznīcas torni ar zeltīto gaili. Branks 1, 78.
2. Dažu vistveidīgo kārtas savvaļas putnu tēviņš.
Ezera gailis – ezergailis.
Jūras gailis – gugatnis.
Meža gailis – mednis.
Aiz strauta mežā atskan šad un tad fazānu gaiļu strupā dziedāšana. Birznieks-Upītis 6, 280.
3. Sastāvdaļa (šautenes) aizslēga belzeņa nostādīšanai kaujas vai drošības zobā.
Es notēmēju un, tikko tur gaisā noplīvoja kaut kas balts, nospiedu gaili. Grīva 9, 8.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
gailis – gaiļs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
gaîlis – gaîls, gaîli, gaîļ; zobgalīgi. 1. Divnieks (mācībās). puĩk dabuš gaîl. nedrîkst ne·viênah rãdit buxtnic. 2. dsk.; parasti savienojumā ar skaitļa vārdu. Laiks (naktī vai agrā rītā), kad dzied gaiļi. ta [senāk] joû pixmejas gaîļas – pãr pusnakti cêlas oûkša..
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 204]
●
gaîlis – gaîļś. Gailis. jìr śixeîġi gaî`i, skrƒn ìersà i c*rt àr •ņùobi.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 307]
Sarkanais gailis – ugunsgrēks.
Ne (arī neviens) gailis (pakaļ) nedzied sar. – saka, ja neviens neko neuzzina, nedabū zināt (par ko); saka, ja neviens neliekas ne zinis, neinteresējas (par ko).
Pinas kā gailis (biežāk vista) pa pakulām (arī pakulās) sar. – saka par neizdarīgu, neveiklu cilvēku.
Lielības gailis (retāk kule, maiss), arī lielās kā gailis sar. – saka par lielīgu cilvēku.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Dzīvo kā gailis pa papuvi – saka, ja kāds ļoti labi, pārticīgi dzīvo.
Gailim jāsmejas – saka, ja kas ir pilnīgi nepieņemams, neticams, nav nopietni uztverams.
Lasa dusmas kā gailis – saka, ja kāds tīšuprāt dusmojas, meklē dusmošanās ieganstus.
Pazūd kā gailis kaņepēs – saka, ja kāds, izvairīdamies no gaidāmām nepatikšanām, sarežģījumiem, veikli nozūd.
Tamborēt gailim bikses hum. – saka, ja kāds nedara nopietnu darbu.
[Sagatavots pēc: LFV I 2000 : 327–329, 141]
Zooloģijā – fazānu gailis, rubeņu gailis, medņu gailis.
Celtniecībā – palaišanas gailis.
Kā varbūtējs vīriešu priekšvārds Gailis pierakstīts Vidzemē Indriķa Livonijas hronikā 13. gs.
Uzvārdi – Gailis, Gaile; Gailītis, Gailīte; Gailišs, Gailiša; Gailāns, Gailāne; Ārgailis, Ārgaile; Baltgailis, Baltgaile; Ezergailis, Ezergaile; Grozgailis, Grozgaile; Jaungailis, Jaungaile; Laukgailis, Laukgaile; Mārgailis, Mārgaile; Melgailis, Melgaile; Melngailis, Melngaile; Mežgailis, Mežgaile; Poragailis, Poragaile; Purgailis, Purgaile; Rubeņgailis, Rubeņgaile; Rudzgailis, Rudzgaile; Silagailis, Silagaile; Silgailis, Silgaile; Sūngailis, Sūngaile; Vecgailis, Vecgaile; Zemgailis, Zemgaile; Zilaisgailis, Zilaisgaile.
Ergonīmi – Gailis, Ezergaiļa individuālais uzņēmums; Sarkanais gailis, sporta klubs; Rīgas gailis, SIA; Gailīšu aptieka, SIA.
Vietvārdi – Gaiļi, viensēta Rucavā, Medzē u. c.; Gaiļa dīķis, dīķis Druvienā; Gaiļa kalns, kalns Ziemerī, Vecpiebalgā u. c.; Gaiļa līcis, ezera līcis Rucavā un Jaunalūksnē; Gaiļa purvs, purvs Kabilē; Gaiļezers, dīķis Matkulē; Gaiļezers, ezers Garkalnē; Gaiļkalni, viensēta Zirās; Gaiļu dīķis, dīķis Gramzdā, Lažā u. c.; Gaiļu ezers, ezers Dvietē; Gaiļu kalns, kalns Naudītē un Ērgļos; Gaiļu kapi, kapsēta Augstkalnē un Tumē; Gaiļu liekna, pļava Remtē; Gaiļu līcis, ezera līcis Vestienā; Gaiļu mežs, mežs Kursīšos; Gaiļu purvs, mežs Smārdē, Gaiļu purvs, purvs Rubenē, Pededzē u. c., Gaiļupe, upe Kursīšos un Šķaunē; Gaiļupīte, upe Dunavā; Gaiļurga, upe Mālpilī; Gaiļvalks, upe Ēdolē un Snēpelē; Gailītis, ezers Vepiebalgā; Dižgaiļi, viensēta Tadaiķos; Ezergaiļi, viensēta Bunkā, Gaiķos u. c.; Jaungaiļi, viensēta Alsungā; Kalngaiļi, viensēta Mālpilī; Kalnmežgaiļi, viensēta Krimuldā; Mazgaiļi, viensēta Valmierā; Mežagaiļi, viensēta Viļķenē; Purgaiļi, viensēta Lēdurgā, Skultē u. c.; Silagaiļi, skrajciems Dricānos, Blontos u. c.; Silgaiļi, viensēta Lēdurgā un Brenguļos.
gailis, mantots vārds; lš. gaidys ‘t. p.’. Vārds ir tās pašas cilmes kā dziedāt. Par saknes skaņumiju sal. lš. giedoti ‘dziedāt’: gaida ‘melodija, tonis, dziedātājs’. Tātad sākotnēji gailis ‘dziedātājs’. Forma gailis vai nu atvasināta tieši no saknes *gai- (sal. si. gāyati, gāti ‘dzied’, kr. apv. гаять ‘kliegt’: гай ‘krauklis, kovārnis’) ar darītāja pied. -lŠo-, vai arī no formas gaidis (lš. gaidys) izveidota mīlināmā forma ar -l-, reducējot d (sal. arī la. varde: ls. varlė ‘t. p.’, apv. varglė < *vardlė). Ka latviešu valodā ir bijis arī *gaidis ‘gailis’, rāda arh. gaidulis ‘gailītis, dziedātājs’, gaidelis ‘gailītis’. (Raksturīgs ir 19. gs. publicista T. Gailīša pseidonīms Gaidulis.)
Vārda gailis cilmei iespējams arī cits variants: tas atvasināts no izzuduša pamatverba *dziet (< *geit-) ‘dziedāt’ ar saknes skaņumiju un pied. -lŠo-.
Gailis kā dziedātājs raksturots daudzās valodās; sal. kr. петух ‘gailis’: петь ‘dziedāt’.
Vietvārdi ar gail- (gaiļ-) var būt saistīti ne vien ar subst. Gailis, bet arī ar adj. gails ‘kvēlošs, gaišs, spīdīgs’ (sal. pr. gaylis ‘balts’). Raksturīgi, ka, piem., blakus formai Gaiļupe, kas sastopama vairākos apvidos, ir arī Gailupe (Sunākstē). Ar l arī vairāki citi vietvārdi, piem., Gailavas (Alūksnē), Gailumi (Makašēnos), kas nav saistāmi ar vārdu gailis.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 279]
angļu – cock; rooster
baltkrievu – певень
čigānu – bašnŏ
franču – coq
grieķu – κόκορας
igauņu – kukk
ivritā – תרנגול
krievu – петух
latīņu – gallus
lietuviešu – gaidys
lībiešu – kik
poļu – kogut
somu – kukko
ukraiņu – півень
vācu – der Hahn
zviedru – tupp
Ēd kā gailis, strādā kā vērsis.
Ēd kā gailis.
Ēd kā zirgs, strādā kā gailis.
Gailis nomina vērsim kāju.
Tam ne gailis pakaļ nedziedās.
Kā vecais gailis dzied, tā jaunais mācās.
Lielās kā gailis uz mēslu kaudzes.
Kliegdams gailīts laktā lēca, nu būs miežu vasariņa.
Gailis nedēj olas.
Ja gailis dzied pēc saules rieta, mežā kāds apmaldījies.
Dzied kā gailis.
Ceļas kā gailis.
Gailis dzied bez grāmatas.
Tam jau gaiļa spēks, cāļa veselība.
Labāk būt gailim par knābi, nekā vērsim par asti.
Ko gailis pa gadu, to zirgs uz reizi.
Viens pats gailis daudz vistu valda.
Septiņi vienu gaili kauj.
Gaidi, gaidi gaili olas dējam.
Jātur gailis ar plānu seksti, tad vistas labi dēj.
Ja grib, lai gailis būtu dusmīgs, tad jābaro ar pipariem.
Kad gailis no rīta pirmoreiz dzied, tad visiem velliem no zemes virsus jāpazūd.
Ja gaiļi dzied vakaros, tad gaidāms labs laiks.
Gailis dzied uz laika maiņu.
Ja gailis rītā nodzied 2, 4, 6 reizes, tas ir, pāru skaitli, tad būs labs laiks, ja nepāru – slikts.
Kad gailis dzied sliktā laikā, tad būs labs laiks; kad dzied labā, tad būs slikts.
Kad gailis dzied vakarā, tad kāds mirs.
Ja gailis dzied no sākuma reti un tad biežāk, tad kāds dzimst; ja otrādi – mirst.
Kad naktī gailis sešreiz dzied, tad kāds dzimst.
Ja gailis, gulēt iedams, skaļi dzied un vistām knābj, būs labi mieži.
Kad gailis dzied pie ķēķa durvīm, tad nāks nekaunīgi ciemiņi.
Kad gailis dzied istabas priekšā, tad viesi nāk.
Ja gailis purina asti, tad gaidāms vīriešu ciemiņš, bet ja vista – sieviešu ciemiņš.
Ja gailis pusdienas laikā stipri dzied, tad mājā būs kāda nelaime.
Ja gailis dzied priekšpusdienā, tad mājās izceļas ugunsgrēks.
Sarkans gailītis zemē dzied. – Biete.
Divi gaiļi lēkā katrpus žoga, nevar kopā tikt. – Acis un deguns.
Dzeltens gailītis,
Adataina astīte. – Miežu vārpa.
Mazs, mazs vīriņš,
Kaula deguntiņš. – Gailis.
Mazs, mazs vīriņš,
Gaļas bārdiņa. – Gailis.
Kaula mēle, gaļas bārda,
Tīra raga lūpas. – Gailis.
Birkavs uz galvas. – Gailis.
Saimnieks iet pa sētu,
Gaļas šķiņķis pierē. – Gailis.
Vīrs kliedz, zāģis galvā. – Gailis.
Vīrs iet pa tīrumu,
Rats uz muguras. – Gailis.
Vīrs ar simtlapu svārkiem. – Gailis.
Sarkans rotāts kronis galvā,
Simt lupatu mugurā. – Gailis.
Nabags nāk pa vārtiem:
Ielāps uz ielāpa,
Ne adatas dūriena. – Gailis.
Vīrs nāk no Kandavas
Kliegdams brēkdams;
Uz galvas gaļas bļoda,
Zem zoda bliņas. – Gailis.
Kas dzied bez grāmatas? – Gailis.
Kas no rīta agrāk pieceļas? – Gailis.
Pieši ir – nav jātnieks;
Laiku rāda – nav pulkstenis.
Kas tas tāds? – Gailis.
Kas divreiz piedzimst:
Pirmo reizi gludens,
Apaļš, balts kā sniegs,
Otrreiz vājš kā kājinieks,
Vēlāk top par dziedātāju? – Ola, cālis, gailis.
Sudrabiņa gaili pirku,
Apzeltītu lakstīgalu:
Gailis cēla arājiņu,
Lakstīgala sējējiņu. [LD 28149-1]
Es kauniņu padarīju
Saimenieku meitiņām:
Saimenieku meitiņām
Gailis pūru vizināja;
Man pūriņu nepavilka
Divi bēri kumeliņi. [LD 4872-1]
Sudrabiņa gailis dzied
Zeltupītes maliņā,
Lai ceļas Saules meita,
Zīda diegu šķeterēt. [LD 34007-0]
Gaiļa dziesma (valoda)
Vista, no perēkļa lēkdama, kliedz: „Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām! Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām!” vai: „Man būs staigāt basām kājām, pūriem pautus dēt!”, vai: „Kaudžu kaudzēm jādēj. Plikām kājām jāiet!”
Gailis, vistu izbārdams, ātri atkliedz: „Nu kādas tad man tās pastalas! Nu kādas tad man tās pastalas!” vai: „Kad man būtu tāda likste – kurp, kurp! Tad man būtu tāda kurpe – kurp, kurp!”
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]
Gailis vēderā
Vecos laikos bijis viens nabaga saimnieks, kam nav bijis nekā, ko ēst. Tas staigājis pa klēts tukšiem apcirkņiem un tad atradis tik vienu pašu pupu. Domājis, ko darīt. Un to iestādījis pirts palāvē.
Otrā rītā gājis to raudzīt un atradis, ka tā bijusi līdz lāvai izaugusi. Viņš izcirtis lāvai caurumu, un trešā rītā tā bijusi līdz griestiem izaugusi. Kad griestus izcirtis cauri, tad ceturtā rītā tā izaugusi līdz jumtam, un, kad jumtam pataisījis caurumu, tad tā beidzot izaugusi līdz debesīm.
Nu saimnieks kāpis pa pupas zariem uz augšu, pupas šķīdams. Pašā augšā, debesīs, viņš ieraudzījis vecu vīriņu, kas viņam iedevis tādas dzirnaviņas, kad ar viņām maļ, tad nāk nauda ārā. Nu saimnieks, pupu nozarojis, piepildīja visus apcirkņus ar pupām, mala ar dzirnaviņām naudu un labi iedzīvojās.
Kad kungs muižā dzirdēja, ka saimniekam ir tādas dzirnavas, ar ko var naudu malt, tad viņš aizsauca saimnieku muižā un atprasīja viņam tās dzirnaviņas. Gan saimnieks negribēja dot, bet viņam tās atņēma ar vari. Nu saimnieks staigāja atkal un teica gailim, kas sētā dziedāja: „Ja tu, gailīti, man dzirnavtiņas pārnestu, tad dotu tev pupas ēst, cik gribi.”
Gailis aizgāja uz muižu un dziedāja: „Ķikurigu! kundziņu bariņu, atdod manas dzirnavtiņas! Ja tu neatdosi, velns tevi raus!” Kungs lika sulainim to gaili noķert, nokaut un izvārīt un viņam dot šo ēst, jo viņš gribēja to labi smalki saēst. Kad kungs bija gaili apēdis, tad tas dziedāja kungam vēderā. Kungs lika sulainim paņemt zobenu, un, kad gāja ķembriķenā nosēsties un kad gailis, galvu pabāzis, dziedāja: „Ķikurigu! kundziņu bariņ, atdod manas dzirnavtiņas! Ja tu neatdosi, velns tevi raus,” tad sulainis cirta tam ar zobeņu pa kaklu, bet iecirta tā kungam, ka tam bija jāmirst.
Nu gailis izlēca ārā, paņēma dzirnavtiņas un gāja uz mājām pie sava saimnieka atpakaļ dziedādams. Nu saimnieks, savas dzirnavtiņas atpakaļ dabūjis, iecēla priecīgs savu gaili pilnā pupu apcirknī un dzīvoja laimīgi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Lapsa ar gaili
Lapsa, noķērusi gaili, nes mutē. Meita kliedz: „Āre, lapsa nes gaili, nes gaili!” Gailis saka lapsai: „Muļķe, atsaki meitai: vai tev kāda daļa, ka lapsa nes gaili!” Lapsai prāts rūgst vien uz meitu, tā tūliņ: „Vai tev kāda daļa?” Bet, kamēr mute ar meitu ēdas, tikām gailis spurgts! no zobiem ārā, kokā augšā. Ej nu tukšā!
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Rīgas Pētera baznīca
Tas noticis tanīs laikos, kad Pētera baznīca bijusi tikko uzcelta. Torņa galā esot bijis nodomāts uzlikt zelta gaili par Rīgas simbolu. Visādi prātojuši un gudrojuši, kā varētu gaili torņa galā piestiprināt. Cik uzlikuši, tik otrā rītā atraduši, ka gailis nokritis vienā zināmā vietā pie baznīcas durvīm. Un tā atkārtojies ļoti daudzas reizes. Nu sākuši domāt, kāpēc tas gailis tā darot. Nevarēdami paši saprast, gājuši pie kādas vecas vecenes, kuru visi turējuši par burvi. Viņa nu tos pamācījusi, lai nemaz nepūloties zelta gaili piestiprināt, jo zeltu cilvēki tik ļoti gribot, ka viņi lūdzot Dievu, lai tas gailis nokrīt zemē, ka viņi to kādā naktī varētu nozagt. Tad nu namdari vairāk arī nemaz nepūlējušies un uzlikuši Pētera baznīcas galā vienkāršu metāla gaili.
[Sagatavots pēc: LTT 1989 : 198–199]
●
Velns apņēmies aizsērst Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu un apkārtni. Viņš pašā pusnaktī aizgājis jūdzes divi augšpus Ventas pie Briežu brasla, kur pulka akmeņu, un saņēmis lielu, lielu kaudzi. Jau atstiepis to kaudzi līdz pilsētai un steidzies pēc otras, te piepeši nodārdējis tāds troksnis, ka no tam turienes latviešu virsaitis atmodies. Viņš piecēlies, izgājis no istabas – redz: Ventas upe jau pa pusei aizsērsta. Nopratis, ka Velns te ķērnājies. Bet kā nu līdzēties? Aizskrējis uz vistu kūti, sacirtis ar rokām pa kažoku un iedziedājies kā gailis. Gailis atmodies, domājis, ka otrs gailis jau dziedājis, un dziedājis arī pats. Velns, izdzirdējis gaiļa dziesmu, nosviedis otru klēpi zemē un pats aizlaidies. No pirmā Velna klēpja bij izcēlusies Ventas upē pie Kuldīgas rumba; bet otru klēpi, gailim dziedot, nometis augšpus rumbas. Tur nu šis akmeņu klēpis tikām gulējis, gulējis, kamēr pārvērties par pārkaļķiem.
[Sagatavots pēc: http://www.tournet.lv/]
Vidū starp Apjumībām un Ziemassvētkiem tiek svinēta Mārtiņdiena (10. novembrī). Tas tika uzskatīts par rudens darbu beigšanas laiku, tāpēc to atzīmēja ar bagātu mielastu. Raksturīgākais Mārtiņdienas ēdiens bija gailis, to pasniedza veselu ceptā veidā ar burkānu vai kāļu, vai arī vārītu zaļu zirņu piedevām.
[Sagatavots pēc: Eglīte 1993 : 302]
●
Vakarā pirms Mārtiņiem par godu Mārtiņiem stallī kāva gaili, lai zirgiem ziemā nepiemestos slimības. Saimnieks ņēma gaili, nonesa uz zirgu stalli, piestājās pie viena zirga un apcēla gaili zirgam visapkārt riņķī, pret sauli, nevis pa saulei. Kad tas bija izdarīts pie visiem zirgiem, kas tai stallī atradās, tad saimnieks nokāva gaili, turēdams to pāri par sieku ar auzām un iztecinādams turpat tās asinis. Tās auzas ar asinīm izbēra silē, ka visi zirgi no tām dabūja ēst. Bet ar gaiļa asiņaino galvu un kaklu apsmērēja staļļa stenderes un palodi, un uz durvīm uzvilka krustu. Tad pataisīja gaili namā gatavu ēšanai, ņēma plāceni un krūzi ar jaunu uzrūgušu alu, aiznesa visu atkal uz stalli un uzlika turpat uz plaukta, kas taisni tādēļ bija taisīts. Rītā agri priekš gaismas saimniekam ar visiem mājas puišiem vajadzēja stallī sanākt, turpat gaili un plāceni apēst un alu izdzert. Tāpat darīja lopu kūtī, tik tur kāva ne gaili, bet katrā kūtī vienu vistu, un saimniece līdz ar mājas meitiešiem apēda.
[Sagatavots pēc: http://www.ligatne.lv/]
Vakars bērnības ciemā
Ir vakars. Zvejniekciemā gaiļi dzied,
Šie manas vecāsmātes pulksteņi.
Par priedēm mēness kā gailis laktā lec,
Aiz priedēm – saule kūstot riet.
Ir vakars. Zvejniekciemā pirtis kūp,
Šie mani vecātēva gaišie brīži.
Zib saulrietā cekuli, ceļgali ceļas un klūp,
Un kāpas piepūstiem vaigiem jūru dzer.
Ir vakars. Gaiss klausās “kikerikū”,
Pret debesīm pirtis kūp,
Bet nav vairs manas vecāsmātes,
Bet nav vairs mana vecātēva,
Un ir tik dīvaini – pirtis gan kūp, gaiļi gan dzied… [Peters 2004 : 43]
Gailis ar sauli
Stāv gailim saule iekšā,
un viņš to pasludina
tik svinīgi un skaisti,
kā valsti proklamējot.
O, tālā, svētā Lūcij,
o, santa Lučija, –
sviež gailis sauli gaisā,
un sākas svinības.
Tur, šanteklēra dzīrēs,
es arī ēdu, dzēru;
kā folklorā gar ūsām
man tecēja viss medus. [Peters 2004 : 604]
***
Mēs dzimstam no tēva,
Mēs dzimstam no mātes,
Dzimstam gultās, migās un lizdās.
Bet galvenais tomēr
Nav tēvā, nav mātē,
Nav galvenais gaiļos, ne vistās.
Bet galvenais – ja tev prasa: – Pasaulei
Ir mala? –
Atbildi: – Nav malas! –
Jo galvenais ir
Ne gaiļos, ne vistās,
Bet tais cāļos, kas mostas zem čaumalas.
Jo ir tādi gaiļi
Un ir tādas vistas –
Ēd, ēd, klukst un vēderus taucina.
Bet ticiet knābim,
Olas čaumalā knābim,
Kas klaudzina, klaudzina, klaudzina.
Teic – pirmā bij ola,
Teic – pirmā bij vista,
Bet – vienalga, kā radība saradās, –
Ticiet, ticiet knābim,
Mazam, dzeltenam knābim,
Kas pirmais no čaumalas parādās!
Var jau ticēt sekstēm,
Skaistām gaiļu astēm,
Bet vai tāpēc mūs sauks par redzīgiem?
Ticiet, ticiet tām galvām,
Kas izlien no olas,
Tiem kakliem gariem un lecīgiem!
Tas nekas, ka tās mazās
Nevar saukt vēl par dējušām
Un tos mazos – par daudz ko jau guvušiem.
Tas nekas, – mīļā saule,
Stāvi par visiem
Gailēniem nenožuvušiem!
Jo šie gailēni nedziedās
Tais pašos meldiņos
Un vistiņas neklukstēs citātus.
Un man tā vien liekas,
Ka arī olas
Dēs tomēr kaut kādas citādas…[Ziedonis 1983 : 117–118]
Rīgas gaiļi
Rīgas torņu galos
zelta gaiļi sēž.
Viņi vienmēr zina,
kurpu šalko vējš.
Viņi allaž modri
acis neaizver.
Pilsētai ikkatrai
tādi sargi der.
Četras debespuses
kā uz delnas tiem.
Redz tie atnācējus
līdz pat apvāršņiem.
Rīgas zelta gaiļi
godu augstu tur.
Citur tādu sargu
vairāk nav nekur!!!
Rīgas torņu galos
zelta gaiļi sēž.
Viņi vienmēr zina,
kurpu šalko vējš. [Brūveris 2002 : 61]
Vecene un gailis
klusi gausi durvis veru
gausi veru klusi veru
klusi gausi soli speru
gausi speru klusi speru
tā tik saimniec
tā tik tā
kikerigā kikerigā
lādē cibā
cūku silē
kikerigā kikerigā
visu raušu pusi beru
pusi raušu visu beru
kausu ķeru pusi dzeru
pusi ķeru visu dzeru
klusi gausi soli speru
gausi speru klusi speru
klusi gausi durvis veru
gausi veru klusi veru
tā tik saimniec
tā tik tā
kikerigā kikerigā
kaktā laktā
tup uz zagtā
kikerigā kikerigā [Zandere 2002 : 118]
●
Vārds gailis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Vēsmas Koles-Līviņas dziesmu, pasaku un dzejas krājumā Gailis vistu kūtī (2004);
Pētera Zirnīša dzejas krājumā Noktirne un gaiļa dziesma (1975);
dzejas antoloģijā Ko dziedāja Rīgas gaiļi? (2001).
Un, kad visi beidzot nometas ceļos, lai katrs klusumā izteiktu visuzinātājam savas slepenās sirdsdomas un vēlēšanās, arī Marčs skaita savu lūgšanu:
„Mīļais pestītāj! Tu jau spēji visu izdarīt zemes virsū. Esi tik labs un sadziedē arī mūsu lielajam gailim labo spārnu, ko es vakar pārsitu. Lai tas vairs nekarājas un māte to nedabū zināt, citādi viņa būs ļoti dusmīga. Paklausi mani, mīļais pestītāj, – es viņam nekad vairs tā nesitīšu. Āmen.”
Un, kad nu Marčs citiem līdzi pieceļas, viņam tik viegli ap sirdi, it kā gailis patiešām būtu jau vesels un arī mātei nemaz nevajadzētu to slēpt. [Valdis 1992 : 194]
●
Reiz kādā sētā dzīvoja vistas ar gaili un pīle ar saviem pīlēniņiem. Vistas bija kā jau daždien vistas, gailis kā gailis – kas tad gaili nepazīst? Vīrs niķu niķiem, svārki stiķu stiķiem, kaula deguns, gaļas bārda! Pīle bija balta un lēnīga, tik vien viņai domu un valodas kā: Pēk, pēk, pīlēniņi! Pēk, pēk, plunčāties!
Vistas ar gaili kašņājās vairāk pa kūtspriekšu, pīle ar pīlēniņiem pa ezeru – jo pie tās mājas bija ezers arī, un likās – kāda tēvuzeme viņiem būtu jādala? Varētu dzīvot, cits citu netraucēdami.
Varētu gan, ja gailis nebūtu kā jau daždien gailis – plātīgs, bļaustīgs un lecīgs. Allaž viņam vajadzēja citus aiztikt, allaž izrādīties, ka viņš tas pārākais, skaistākais, gudrākais! [Belševica 1998 : 53]
●
Viņa nosēdās pie ratiņa un sāka vērpt. Es piespiedos pie atlikušās krēsla malas un kāri lasīju jauno ābeci. Kad acis kļuva raibas, tad sāku ar māti aprunāties.
„Kādēļ tad te priekšā tāds gailis taisīts?” es vaicāju.
„Viņš rāda, lai bērni tāpat lasa kā viņš.”
„Bet ja bērni nelasa?”
„Tad gailis tūliņ knābj.”
„Vai tad viņš dzīvs?”
„Vai tad viens vien gailis pasaulē? – Redzēji, kā tev pārcirta pakausi!”
Jā, man viņusvētdien krusttēvs patlaban bij matus nocirpis, un es noliecos, lai pinkas salasītu un iesviestu plītē. Te – uzreiz dabūju briesmīgu sitienu galvā un apgāzos kā nopļauts. Tikai pēc brīža atjēdzos ar sasaistītu galvu. Lielais gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī… Es to atcerējos, un man kļuva baigi. Var būt, ka es biju par slinku pie grāmatas un tāpēc jau dabūju pirmo spērienu. Nē, uz priekšu vairs tā nenotiks. Es pūlēšos, cik vien spēšu. [Jaunsudrabiņš 2007 : 325]
●
Vārds gailis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Margaritas Kovaļevskas romānā Gauru gaiļi (1975);
Gunara Janovska romānā Kur gaiļi nedzied (1974).
AŽA. Nieki, nieki. Mācītājs jau ari sacīja, Reinis atkal celšoties augšā. Krustiņam krūtīs melns gailis, kad tas dziedās, tad Reinis uzmodīsies.
ILZE. Ja tev Andžs tā stāstījis, tad viņš tevi atkal mānījis. Krustiņam tāpat sirds krūtīs kā visiem cilvēkiem.
AŽA. Klusu! Tu nezini. Andžs gudrs cilvēks… Vai tev ir ass nazis?
ILZE. Ko tu ar nazi darīsi?
AŽA (klusām). Neļaušu gaiļam noslāpt. Bet nestāsti Krustiņam. Tu esi ar viņu laba. Sargies, meit, viņam nav sirds. [Blaumanis 1983 : 7]
Gailis ir rīta saules vēstnesis. Daudzām tautām (piem., sīriešiem, ēģiptiešiem, grieķiem) tas ir saules un uguns simbols savu spilgto spalvu un ugunssarkanās sekstes dēļ. Japānā bija uzskats, ka tikai gaiļa dziesma spēj katru rītu izvilināt no alas saules dievieti. Tā kā gaili saistīja ar rītausmu, tas simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu un modrību. Tautu ticējumos gaiļa pirmajai rīta dziesmai bieži vien piedēvētas ļauna novēršanas spējas. Uzskatīja, ka gailis, kas pats asociējas ar uguni un vienlaikus ar modrību, palīdz stāties pretī ugunij, sarkanajam gailim. Gailis ir arī auglības simbols.
Tālajos Austrumos un arī antīkajā mākslā gailis sava kaujinieciskuma dēļ ir cīņas, bezbailības un drosmes simbols. Ģermāņu ciltīm un grieķiem gailis bija arī dvēseļu pavadonis. Kristietībā gailis ir augšāmcelšanās simbols un apzīmē Kristus atgriešanos Pastarajā dienā. Gaiļi – vējrāži, kas atrodas augstu virs pārējo galvām (bieži vien baznīcu torņu smailēs) un kurus pirmos apspīd saules stari, simbolizē Kristus gaismas uzvaru pār tumsas spēkiem un atgādina ļaudīm, ka jāpošas rīta lūgšanai. Mūsdienu Eiropā gailis parasti simbolizē lepnību vai arī pašapmierinātu, pārspīlēti vīrišķīgu izturēšanos.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 53]
Janis Rozentāls Pēc pirmajiem gaiļiem. [Janis Rozentāls: reprodukciju albums 1991 : 102]
Ģederts Eliass. Gailis (20. gs. 30. gadi).
Pēteris Postažs Gailis (1979).
Jānis Tīdemanis Gailis Kuldīgā.
Ivars Klapers Klusā daba ar gaiļa spalvu (1981).
Kārlis Brencēns Gaiļi.
Boriss Bērziņš Gailis (zīmējums).
Gustavs Šķilters Divi gaiļi (oriģinālgrafika).
Niklāvs Strunke Gaiļu cīņa (oriģinālgrafika).
Igors Dobičins Gaiļa dziesma (skulptūra).
Antons Šmulāns Gailis (1960; figūriņa).
Baņuta Ancāne Gailis (1983; grafika).
Andris Melderis Gailis (1938; sienas dekors).
Eduards Detlavs Gailis (figūra-svilpīte).
Latvīte Aleksandra Medniece Budeļi.
Voldemārs Tiltiņš Rīgas gaiļi (1970; dekoratīva lāde).
Animācijas filma Neparastie rīdzinieki (2001). Režisore Roze Stiebra.
Filmā var redzēt Rīgu kā pasakainu, noslēpumiem pilnu, dažādu fantastisku būtņu apdzīvotu pilsētu, kurā kopā ar cilvēkiem mājo arī citas ļoti neparastas, apbrīnojamas radības… Filmas galvenais varonis cālēns Justiņš sapņo kļūt par Rīgas sargātāju – zelta gaili pilsētas augstākajā tornī.
Īsmetrāžas studentu spēlfilma Gaiļa dziesma (1995). Režisors Viesturs Kairišs.
Animācijas filma Ki-ke-ri-gū (1966). Režisors Arnolds Burovs.
Pirmā Rīgas kinostudijas leļļu filma. Tā uzņemta pēc latviešu tautas pasaku motīviem un stāsta par to, kā bagātais kungs nozaga burvju dzirnavas nabaga zemniekam. Taču zemniekam tās izdevās atgūt ar uzticamu draugu – suņuka un gaiļa – palīdzību.
Dziesma Bij’ laiks. Alfrēda Krūkļa vārdi, Ivara Vīgnera mūzika.
Dziesma Circenīša Ziemassvētki. Aspazijas vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Tautasdziesma Kur tu teci, gailīti mans.
Dziesma Pētergailis. Jura Brežģa vārdi, Jāņa Sildega mūzika.
Dziesma Rīgas leģenda. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Rīta stunda. Imanta Ziedoņa vārdi, Andra Kārkliņa mūzika.
Dziesma Vecais gailis. Ģirta Lūša, Andra Freidenfelda, Normunda Jakušonoka vārdi un mūzika.
Dziesma Sarkanais gailis. Arnolda Auziņa vārdi, Līgas Liepiņas mūzika.
Dziesma Lakstu gailis. Māra Melgalva vārdi, Jura Kulakova mūzika.
Dziesma Līgotāji. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Senatnē zīlēšana plauka un zēla katrā sētā un ciemā, un bieži vien tai izmantoja mājputnus. Piemēram, senajiem grieķiem un romiešiem gaiļa dziedāšana bija laba zīme, bet vistu klaigāšana – slikta. Interesanta forma bija pareģošana ar cāļiem: cāļus izlaida no vistu kūts pie nobērtiem graudiem vai drupatām; ja tie uzreiz neskrēja pie barības, neievēroja to, izsvaidīja ar spārniem vai lidoja prom, to uzskatīja par atbildi „nē” vai sliktu zīmi. Ja cāļi metās pie barības un pat kāvās tās dēļ, tas vēstīja veiksmi un izdošanos.
Īpašā ievērībā senatnē bija gaiļi – pastāvēja dažādas metodes zīlēšanai ar gaili, kam pamatā bija māņticīga cieņa pret šo putnu. Zīlēšanu ar gaili dēvē par alektriomantiju (grieķu valodā alectryon – gailis, manteia – pareģošana). Pareģošanā iesaistīja vienu vai vairākus gaiļus, parasti – baltus. Īpašs cilvēks – pululārijs – bija atbildīgs par šo putnu barošanu un kopšanu.
Viena metode bija vērot, kā gailis uzlasa nobērtos graudus, kas varēja būt izkārtoti arī burtu formā. Secinājumus veica pēc tā, kurus burtus gailis uzknābāja, vai arī – meklējot zīmes graudu izkārtojumā, ko tas atstāja pēc maltītes.
Cita metode: gaili novietoja apļa centrā, kuram pa perimetru izkārtots alfabēts, un pie katra burta nolikts grauds. Zīlētājs pierakstīja „burtus”, ko apēda gailis, lai izveidotu ziņojumu. Leģenda vēsta, ka 4. gs. pareģis Lamblikus izmantoja šo metodi, lai izzīlētu Romas ķeizaram Valentam, kas būs viņa pēcnācējs. Gailis uz šo jautājumu atbildējis, uzlasot tikai četrus burtus: T-H-E-O. Rezultātā ķeizars licis nogalināt tūkstošiem cilvēku, kuriem vārds sākās ar šiem burtiem. (Bet beigās viņu pašu sodīja ar nāvi tā sekotājs Licīnijs.)
Zīlēšana ar gaiļiem ir pazīstama daudzviet pasaulē, piemēram, Āfrikā zīlē ar melniem gaiļiem vai cīņu gaiļiem. Populāra tā bija arī slāvu tautu vidū. Krievijā vēl 20. gs. sākumā zemnieki mēdza zīlēt ar gaili – no graudiem izveidoja burtus vai novietoja graudu pie katra burta, un, ja vien vistu kungam labpatika graudus uzknābāt, varēja „izlasīt” pareģojumu.
[Sagatavots pēc: http://www.zveriem.lv/]
●
Pašām senākajām Rīgas baznīcām – Doma baznīcai, Sv. Pētera, Sv. Jāņa un Sv. Jēkaba baznīcai – torņa galu nerotā vis krusts, bet gan gailis. Saskaņā ar kristiešu tradīcijām gailis modri sargā no visa ļauna un ar savu rīta dziesmu spēj aizbiedēt nelabo. Laiks pirms gaiļa dziesmas savukārt ir ļaunuma pilns, un Jēzus pareģojis mācekļiem: „Pirms gailis trešo reizi dziedās, jūs mani trīsreiz aizliegsiet.” Tāpēc gailis jāpaceļ pēc iespējas augstāk, lai viņa balsi tālāk dzirdētu.
Vēl pastāv versija, ka gailis torņa galā arī tīri praktiski spējis palīdzēt cilvēkam, jo kalpojis par vējrādītāju. Rīgai kā ostas pilsētai tas bijis sevišķi svarīgi, jo buru kuģiem vēja virziens nozīmē daudz. Tāpēc visas Daugavai tuvākās baznīcas rotā gaiļi.
Ir arī leģenda, kurā savu (gan ne galveno) lomu spēlē baznīcas gailis. Tradīcija esot prasījusi, kārtējo reizi atjaunojot nelaimju apsēsto Sv. Pētera baznīcas torni, galvenajam būvmeistaram, darbus beidzot, uzsēsties gailim mugurā, iztukšot glāzi vīna un nomest to zemē. Cik druskās trauks sašķīdīšot, tik gadus tornis stāvēšot. Tā nu 1746. gadā būvmeistars Johans Vilberns nosviedis iztukšoto vīna biķeri, un liels bijis pilsētnieku izbīlis, kad tas iekritis garām braucošā siena vezumā un nav saplīsis nemaz – tātad jau drīz tornis sagrūs. Tomēr pierādījies, ka nevajag ticēt māņiem – tornis nostāvēja veselus 200 gadus līdz Otrajam pasaules karam, kad tas līdz ar baznīcu nodega 1941. gada 29. jūnijā – tieši Sv. Pētera dienā.
Savukārt 1970. gadā, arhitektam nometot šampanieša glāzi no atjaunotā torņa gaiļa muguras, tā sašķīdusi neizskaitāmos putekļos.
[Sagatavots pēc: https://www.riga.lv/]