Tradicionālā transkripcija
[Ʒẽrve]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʣeːːrve]
[Ʒ] – balsīgais troksnenis
[ē] – garais, šaurais patskanis
[r] – skanenis
[v] – balsīgais troksnenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ē.
dzērv- – sakne, vārda celms
-e – galotne
vai-nag+dzērv-e
dzērvj+veid+īg-s
dzērve – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, piektā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
dzērv-e | dzērv-es |
|
Ģ. |
dzērv-es | dzērvj-u |
|
D. |
dzērv-ei | dzērv-ēm |
|
A. |
dzērv-i | dzērv-es |
|
I. |
ar dzērv-i | ar dzērv-ēm |
|
L. |
dzērv-ē | dzērv-ēs |
|
V. |
dzērv-e! | dzērv-es! |
N. Dāvis Dzērve – D. Dāvim Dzērvem
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Dzērve brida pa purvu.
2) izteicēja daļa – Šis skaistais putns ir dzērve.
3) galvenais loceklis – Pelēkā dzērve.
4) papildinātājs – Sarkano brūkleņu klajumā mēs ieraudzījām dzērvi.
5) apzīmētājs – Dzērves kakls ir garš.
dzērvju barība, dzērves cekuls, dzērvju dzimta, dzērves kakls, dzērves kājas, dzērvju kāsis, dzērvju klaigas, dzērves knābis, dzērves ligzda, dzērvju mātīte, dzērvju pāris, dzērvju spārni, dzērvju suga, dzērvju tēviņš
melnkakla dzērve, paradīzes dzērve
baltā dzērve, liela dzērve, maza dzērve, melnā dzērve, parastā dzērve, pelēka dzērve, sekstainā dzērve
dzērve, dsk. ģen. -vju, s.
Liels, pelēks purva gājputns garām kājām, tievu, garu kaklu un garu, taisnu, smailu knābi.
Dzērvju klaidas. Dzērvju kāsis.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 264
]
dzērve, -es, dsk. ģen. -vju, s.
Gaišpelēks dzērvjveidīgo kārtas putns ar garām kājām, garu knābi un kaklu.
Dzērvju klaigas.
Kā dzērves rindā – rindā cits aiz cita.
Dzērves ir ļoti gudri un tramīgi putni. Viņas izstāda sargus. Tie stāv kā zaldāti. Brigadere 2, 269.
Bērni, redzēdami izjukušu dzērvju kāsi, kad putni riņķo un sauc: „Kur? Kur?!”, skaļā balsī sauc pretī: „Rindā dzērves, rindā dzērves – galva pie astes, galva pie astes!” K. Grigulis 5, 74.
.. Vēl purvos dzērves sauc, Celdamās spārnos. Avotiņa 1, 9.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
dzērve – dzērve
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
dz¢rve (kauc) kâ dz¢rve – saka, ja kas rada spalgu, griezīgu skaņu, troksni: daxbenìeku kùokasu voàģi ʒiêdàŠši, kàukuši koâ ʒ¦rves, ka bràukuši uz mùižu. bràuce, ka grab¥ vìn! / roti nasmàrâti koâ ʒ¦rves kàukuši, ka pruôjàm iêt: klùr! klùr!
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 48]
dzērve – klurga apv., klurģis apv., kluicens apv., klurkšķis apv.
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 114]
Dzērvju zābaki – no mitruma un aukstuma sasprēgājušas kājas.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Dzērves aiznes launagu – saka par laiku rudens pusē, kad vairs neēd launagu.
Dzērves atnes launagu – saka par laiku pavasara pusē, kad sāk ēst launagu.
Kakls kā dzērvei; dzērves kakls – pārmērīgi garš, tievs kakls.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 290–291]
Bioloģijā – dzērve, baltā dzērve, mazā dzērve, melnā dzērve, parastā dzērve, pelēkā dzērve, sekstainā dzērve.
Uzvārdi – Dzērve; Dzērvāns, Dzērvāne; Dzērvinieks, Dzērviniece.
Vietvārdi – Dzērve, mazciems Aizputes novadā; Dzērve, upe Gulbenes novadā; Dzērves, skrajciems Kārsavas novadā; Dzērves, ūdenskrātuve Saldus novadā; Dzērves, viensēta Tukuma novadā; Dzērves dīķis, dīķis Saldus novadā; Dzērves ezers, ezers Alūksnes novadā; Dzērves kakls, vecupe Alūksnes novadā; Dzērves kalns, kalns Madonas novadā; Dzērves purvs, purvs Mālpils novadā; Dzērvēni, mazciems Vecpiebalgas novadā; Dzērvēnu purvs, purvs Kokneses novadā.
Ergonīmi – Dzērve, kokapstrādes uzņēmums; Dzērves ligzda, kafejnīca Grobiņā; Dzērves nami, būvniecības uzņēmums
dzērve; mantots vārds; lš. gérvė, pr. gerwe‚ ‘t. p.’, narev. gerwe ‘stārķis’, kr. журáвль (< жeравль; psl. *žeravъ <*geravъ), bkr. журáў, журавéль, ukr. жуpàв, журавéль, bulg. жépaв, č. žeráv, p. žoraw, sav. kranuh, v. Kranich, gr. gérēn, géranos, lat. grūs ‘dzērve’. Pamatā ide.*ger- skarba (putna) kliedziena apzīmēšanai; atv.*gerHO-, no kā b. *gerOē- >la. dzērve. Ar zilbes stiepto intonāciju latviešu valodā saistīts patskaņa garinājums: -ex– > –¡r-; īss un garš saknes patskanis variē arī putna balss atdarinājumu.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 249]
angļu – crane
baltkrievu – журáў, журавéль
čigānu – dzērva
franču – grue
grieķu – γερανός
ivrits – מנוף
krievu – журавль
latīņu – grūs
lietuviešu – gervė
poļu – żuraw
somu – nosturi
ukraiņu – жуpàв; журавéль
vācu – der Kranich
Dzērves aiznesa launagu.
Kad pavasarī dzērves šurpu laižas, tad jāsaka: „Pa ceļu, dzērvīt,” lai viņas drīzāk nomestos un atnestu siltu laiku. Rudenī turpretī jāsaka: „Maldies, dzērvīt,” tad viņas maldās un uztur ilgāki siltu laiku.
Ja pavasarī redz dzērves atlaižamies, tad var aitas ganos dzīt.
Pār kurām mājām rudeni dzērves skrien, tur būs kāzas.
Ja dzērvju rinda skrien pār jumtu gar skursteni, izprecēs meitas to gadu.
Ja dzērvju kāsis, laižoties pāri kādai mājai, sajūk, tad tās mājas meitām izputēs precības.
Ja pavasarī dzērves atlaižas vēlu, tad būs gara vasara.
Ja pavasarī dzērves atlaizdamās lido augstu, būs drīz silts laiks, ja lido zemu, silts laiks tik drīz nav sagaidāms.
Ja pavasarī dzērves atlaizdamās lido noteiktās rindās, būs karsta vasara, ja lido izklaidus, vasara būs lietaina.
Ja dzērves zemu laižas, tad agrs pavasaris.
Bērniem, kuriem melnas kājas, dzērves tās esot apknābājušas.
Ja dzērves lido zemu, tad būs gara ziema un īss rudens, bet, ja augstu, tad garš rudens un īsa ziema.
Ja dzērves iet zemu, tad trešā dienā būs salna.
Ja dzērves aiziet priekš Miķeļiem, tad deviņas dienas pēc Miķeļiem gaidāms sniegs.
Dzērves bļauj uz lietu.
Kad dzērves nāk uz tīrumiem, būs bada gadi.
Dzērve skrien,
Ola aug. – Ratiņa spole vērpjot.
Dzērve kliedz, meita raud
Tīrelīša maliņā:
Dzērve kliedz, kājas sala,
Meita raud māmuliņas. [LD 3163-0]
Gulbīts pūta, dzērve kliedza
Dziļezara maliņā.
Gulbīts pūta dziļezara,
Dzērve siltu vasariņu. [LD 2658-0]
Ai, manu vainadziņu,
Dzērves spalvas vieglumiņu;
Micīt’ lika vīra māte
Linu mārka smagumiņu. [LD 24741-1]
Man pašami smieklis nāca,
Ka man skaista līgaviņa:
Melnas acis, dzērves kaklis,
Spicu mazu deguniņu. [LD 21282-1]
Starks [stārķis] precē dzērvi
Vienā purvā dzīvojis starks un dzērve. Viņiem bijusi katram sava būdiņa. Vienreiz starks iedomājies precēties un čāpojis pa purvu uz otru malu pie dzērves. Aizgājis viņš stāsta dzērvei, ka gribot šo precēt, bet dzērve viņu atraidījusi, sacīdama, ka viņš neesot smuks un arī nespēšot šo uzturēt. Kad starks bijis aizgājis, dzērve sākusi pārdomāt, ka nebijusi vis labi darījusi, vienai dzīvot esot garš laiks. Viņa noiet pie starka un stāsta, ka gribot gan šo precēt, bet starks atbild, ka viņš esot nodomājis vairs neprecēties. Dzērve apkaunota gājusi raudādama uz mājām. Kad dzērve bijusi aizgājusi, starkam palicis viņas žēl, un tas gājis atkal viņu precēt, bet dzērve atbild, ka viņa jūtoties apvainota un neiešot vairs pie viņa. Bet, tiklīdz starks aizgājis, dzērve atkal viņu nožēlojusi un gājusi viņu precēt, bet starks viņas nav ņēmis. Tā viņi staigājot visu mūžu, bet nekad nevarot apprecēties.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Kāds bagāts barons grib uzcienāt savus viesus ar dzērvju cepeti. Par to viņš dod pavāram attiecīgu rīkojumu. Labi. Pavārs dabū trīs dzērves un virtuvē tās cep. Bet pa to laiku virtuvē ienāk viņa trīs darbabiedri, citi muižas kalpotāji, ož smaržīgo cepeti un lūdzas no tā kādu gabaliņu nogaršošanai. Pavārs, labs cilvēks, ņem un katram nogriež pa dzērves kājai. Uz viesu galda nu trīs dzērves aiziet tā, ka katrai nu tik viena kāja.
To pamana mājas tēvs. Viņš pasauc pavāru un prasa paskaidrojumu. Pavārs atbild: „Dzērvēm jau, kungs, vairāk nekad nav kā tikai viena kāja.”
Kungs: „Tas nevar būt!”
Pavārs: „Nu labi, kungs, ja neticat, tad rīt no rīta iesim – un es jums parādīšu, ka arī dzīvām dzērvēm ir tikai viena kāja.”
Labi. Rīt no rīta kungs ar pavāru iet. Pavārs kungu aizved purva malā, kur dzērves guļ, stāvēdamas tikai uz vienas kājas. „Nu redziet,” saka pavārs, „vai man nav taisnība, ka dzērvēm tikai viena kāja?”
Bet aizdomīgais kungs izņem svilpi un uzsvelpj. Dzērves sabaidās, izlaiž arī otru kāju un paceļ galvu.
Kungs nu uz pavāru dusmīgi teic: „Nu, vai tu redzi, ka dzērvēm ir divas kājas? Tu vakar esi melojis!”
Pavārs: „Nē, kungs, te jau ir tā kļūda; ja jūs vakar būtu svilpuši, tad jau tās dzērves uz galda arī būtu to otru kāju izlaidušas.” [LTA 1992 : 61]
Spēle „Dzērves”
Spēles dalībnieki izvēlas no sava vidus Mednieku un Dzērvju māti, kura aiz sevis izveido dzērvju – pārējo dalībnieku – rindu.
Dzērves saķeras garā kolonnā, uzliekot rokas cita citai uz pleciem vai uz gurniem. Mednieks nostājas nomaļus un izliekas ko cērtam. Dzērvju māte rindas priekšgalā jautā :
– Kūmiņ, ko tu cērt?
– Malku cērtu.
– Kur liksi malku?
– Uguni kuršu.
– Kam tev vajag uguns?
– Ūdeni sildīšu.
– Kur liksi ūdeni?
– Dzērves bērniem acis plaucēšu.
– Ko ļaunu viņi tev darījuši?
– Visu vasaras gājumu noēduši.
– Nu ķer, ķer, ja vari noķert!
Mednieks cenšas noķert pēdējo rindas galā, bet Dzērvju māte rauga viņu aizkavēt. Arī dzērvēnu rinda sitas uz vienu un uz otru pusi, no mednieka bēgdama. Beidzot mednieks pēdējo dzērvēnu noķer.
Nu malkas ciršana un sarunāšanās sākas no jauna. Spēli turpina tik ilgi, līdz Dzērvju mātei pēdējais bērns noķerts un atņemts.
[Sagatavots pēc: Muktupāvels 1989 : 25]
Ķīlu došana un izpirkšana
Daudzu rotaļu un spēļu sastāvdaļa ir ķīlu došana. Par ķīlu var noderēt jebkura lieta. Ķīlu saņēmēju izraugās paši rotaļnieki.
Ķīlas saliek kurvītī vai kastītē. Kad ķīlu sakrājies pietiekami daudz, var ķerties pie izpirkšanas. Ķīlu glabātājs kādu ķīlu izņem no kurvīša un vaicā pārējiem rotaļniekiem – ko liksim darīt ķīlas īpašniekam? Ja ķīlnieks nezina, kā uzdoto darbu veikt, viņš var lūgt padomu citiem dalībniekiem. Piemēram, ķīlnieks noauj basas kājas. Apģērba piedurknēs iebāž slotaskātu vai garu nūju, lai nevar kustināt rokas – tās stāv kā spārni. Kāds Dzērvei pa kājām sit ar nātrēm. Dzērve nevar aizsargāties un bēg, cik jaudas.
[Sagatavots pēc: Muktupāvels 1989 : 114–120]
Dzērvju deja
To ļoti reti var redzēt,
Jo dzērvju arvien kļūst mazāk.
Man pietika ar vienu reizi,
Un man vēl šodien ir skumji.
Tie droši vien viņām bij prieki
Par dienu, kad satikušās,
Un tāpēc tās dejoja purvā.
Nu, mūsu valodā – purvā,
Bet viņas – pasaulē savā.
Un dejoja tādu deju,
Kur krustības, kāzas un bēres,
Un daudz kas man ienāca prātā –
Un ienāca viss vienā reizē –
Tik jocīgi reizē un dziļi.
Un es līdz reibumam jutu,
Ka man it nekas tāds nav bijis.
Ne naktī skatoties zvaigznēs,
Ne ejot uz pirmo deju,
Ne aprokot pirmo draugu,
Ne pirmoreiz jūtoties liekam. [Vācietis 1989 : 115]
Dzērves vainīgas
Domādams neizdomāsi,
Ar prātu tur nepietiek –
Kas manam gaišajam bērnam
Tālumā skatīties liek…
Ir mājas, ir maize, ir darbs,
Ir manas domas un sirds,
Bet viņa tālumā skatās,
Un skropstas tā savādi mirdz.
Un pati tāda kā slima,
Tāda kā izdzisusi,
Nē, es nespēju noskatīties,
Es nespēju ilgāk klusēt.
– Saki, mans bērns, – kas tev kaiš,
Kā tev pie manis trūkst? –
Mātes mīlestība nemūžam
Nesapelē un nesarūgst.
Bet viņa aiz apvāršņa skatās
Un nelaiž mani sev klāt,
Un skumji atbild: – Dzērves,
Dzērves vainīgas, māt! [Elksne 1988 : 278]
Atnākuši Meteņi
I
Atnākuši Meteņi,
Ārā sniega šķeteņi,
Kliedz kā dzērves, kauc kā zvēri,
Žēli blēj kā jaunie jēri.
Pēdējais šis veļu laiks,
Zudīs tie kā rīta tvaiks.
Saule uzlēks krustiem cauri,
Klusēs vētras, vēju auri.
Atnākuši Meteņi,
Ārā sniega šķeteņi.
Aizsnieg sētas, aizsnieg mājas,
Vilks pie kūtīm naktī stājas.
Cūkas šņukurs, cūkas auss
Galdā likts un alus kauss.
Nosniguši ābeļzari
Rūtīs sit kā veļu bari.
II
Dzērve, vilks un tūļais lācis
Meteņos pie mums ir nācis.
Vilks par salu baigu vēsta,
Lācis – viņa vara dzēsta.
Purvi atsals – dzērves klaigā –
Pavasaris šurpu staigā.
Saules rats jau griežas, griežas,
Augstāk debess kalnā sviežas.
Ragana uz slotas kāta
Skurstenī tiks izvadāta.
Lai tā aizjāj, viņas vara
Beidzas, kad nāk pavasara.
Seski, lapsas, sermuls, zaķi
Līdz ar lūsi, meža kaķi,
Droši iet pie ļaudīm raugos,
Meteņos ir visi draugos.
Zvēri priecājas un ļaudis:
Metens ziemas beigas paudis!
Ārā puteņo, griež sniegu,
Iekšā – danči gaina miegu. [Vīka 1993 : 48–50]
Pavasara miglas dziesma
Migla.
Pavasara migla.
Elpo purvs to,
Meži elpo,
Miglu elpo padebeši.
Ilgu pilns skan dzērves sauciens.
Dzirdot to, sirds spārnus prasa.
Krīt uz plakstiem debess rasa.
Miglā klusi ēnas staigā.
[..]
Miglas plīvurs apkārt kļaujas
Man ap pieri un ap rokām –
Dvēseli ver ilgu mokām.
Smaržo zeme,
Smaržo sūnas,
Smaržo pērnās lapas brūnas,
Jaunie pumpuri un ziedi.
Purva dzērve, kam tu dziedi?
Ilgošanās skan tev dziesmā,
Viļ un dedzina kā liesmā.
Sauciens tavs man satrauc sirdi. [Ķezbere 1944 : 7, 10]
Augu dienu tīrelī nenorima dzērvju klaigas. Tikai no rīta puses bij drusku klusāk: tad visas lielās aizskrēja mežam pāri laukmalā barību meklēt, un, kas palika perēklī uz olām vai par sargiem, tās izturējās klusu un iekliedzās tikai retu reizi, kad mežsarga āpšelis ierējās tīreļa salu ataugā vai izbiedēts briedis paskrēja tuvu garām. Bet jau pirms pusdienas tīrelī ņudzēja visi mežmalas ieloki un gaiss trīcēja dzērvju klaigā. It sevišķi uz vasaras beigām, kad visi perēkļi bij tukši un dzērves sāka nopietni taisīties uz rudens ceļojumu.
Jaunā dzērve bij kā apmulsusi, kā noreibusi šajā ņudzeklī. Visa lidošanas māksla, visi paņēmieni, izveidojumi un izlocījumi, ko citas dienām mācījās, viņai ar reizi bij rokā. Vecie, parauga dēļ visvisādi izlidojušies, izmanevrējuši, mazliet aizkusuši nolaidās zemē. Jaunā spēcīgi pavēcināja spārnus, paskrēja divus soļus uz priekšu, pacēlās un ar četriem spēcīgiem spārnu vēzieniem uzšāvās pāri visgarākās egles galotnei. Kājas un kaklu lepni izstiepusi, spārnus tikko kustinādama, viņa aplaidās egles galotnei trīs reizes apkārt uz vienu pusi, trīs reizes uz otru. Pacēlās taisni gaisā – augstu, augstu, tā ka no apakšas neizskatījās lielāka par cīruli, tad laidās zemē, veikli izvairījās no māsas, kas laidelējās turpat meža galotņu augstumā, gandrīz aizķēra vecos, tā ka tie brīdinādami skaļi iekliedzās, apskrēja reizi apkārt noliektajam bērziņam un nometās divi soļi no vecā perēkļa. Viņas brūni sarkanās acis dega kā ozola ogles, nāsu caurumiņi klusi, bet neatlaidīgi svilpa, melni zilganais, slaidais knābis laistījās kā sakarsēta tērauda nagla. Viņa to iedūra sūnā un padzērās vēso, smaržīgo rāvu. [Upīts 1983 : 4–6]
●
Kādā saulainā rītā dzērves pacēlās visas pāri purvam gaisā. Nemierīgi un juceklīgi lidoja, sasaucās. Sevišķi viena vairāk reizes aplidoja apkārt citām, arvien klaigādama, it kā bažīdamās, vai ir visas pacēlušās no purva. Tad tā aizlidoja priekšgalā. Citas sarindojās kāsī kā divos spārnos. Tad sāka slīdēt pret sauli. Maigi, aizplīvuroti atskanēja saucieni priekšā, vidū, rindas galos. Kā rakstā. Ko viņa sauca? „Ardievu, ardievu!”
Annele izstiepa rokas. Dzērves! Skaistās, gudrās dzērves! Ka tā prastu lidot. Nenolaida acu, kamēr aiz balta mākoņa aizgrima slaidās pasaules ceļinieces. [Brigadere 1973 : 325]
GAILĒNS.
Nē, man silti.
Sapnī mani silti sedza.
DZĒRVE.
Māmuliņa tevi sedza?
GAILĒNS.
Māmuliņa tumšu vaigu.
Tā, kas sedza, – gaišu vaigu.
Gaidi mani, viņa teica.
Gan es tevi atradīšu.
DZĒRVE.
Tā būs pati Laimes māte,
Kas pie tevis sapnī bija.
Sapņos jau tā bieži nāk.
VILKS.
Vajag, vajag izkustēties.
Uzraujam ko labi jautru!
Jāizloka stīvās kājas!
Nevar ļaut tā dūšai sašļukt!
Vilks, Kaza, Siena kaudze, Nāve, Dzērve un Gailēns sāk jautru rotaļu – „Dimdaru, damdaru, ozoliņi” vai tml.
[Zālīte 2001 : 100]
Rīgas Zooloģiskajā dārzā Japānas dzērves tiek turētas kopš 1988. gada, taču tikai no 1997. gada, kad apmaiņas ceļā no Kobes zoodārza (Japānā) tika iegūti divi pāri jaunu Japānas dzērvju, varēja cerēt uz šīs sugas veiksmīgu vairošanu.
Skaistās graciozās dzērves aplūkojamas visu gadu dzērvju un pelikānu mītnes ekspozīcijā. Pavasarī apmeklētājus var sajūsmināt skaistā un izslavētā dzērvju riestu deja, bet vēlāk laiks priecāties par mazajiem dzērvēniem. Vasaras sākumā veiksmīgākajiem izdodas ieraudzīt tikko šķīlušos mazuļus, kas jau pāris dienu vecumā cītīgi steberē līdzi mammai cauri garajai aploka zālei un apgūst pirmās iemaņas barības meklēšanā. Dienas karstumu cāļi pavada, paslēpušies zem krūmu platajām lapām, tāpēc, lai pamanītu dzērvēnus lapu ēnu ņirboņā, apmeklētājiem ir cieši jāieskatās. Tas jādara gana uzmanīgi, jo putnēnu vecāku pienākumos ietilpst savas ģimenes un aploka sargāšana. Pamanīdams ko aizdomīgu, dzērvju tēvs gatavs sacelt skaļu brēku un knābt ikviena pārāk ziņkārīga apmeklētāja pirkstā vai pat sejā.
Rīgas zoodārzā Japānas dzērves sekmīgi vairojas jau 10 gadus. Te izaugušie jaunuļi aizceļo uz citiem pasaules zoodārziem. Japānas dzērve ir viena no apdraudētākajām dzērvju sugām. Šo putnu vairošanai nebrīvē ir ievērojama nozīme sugas saglabāšanā, jo savvaļā to skaits tiek vērtēts tikai dažos tūkstošos.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv/]
Ķīnā un arī citur dzērvi uzskata par labu zīmi, dievu sūtni, mātes mīlestības un laimes iemiesojumu. Tā atnes augstu stāvokli sabiedrībā, ilgu mūžu un nemirstību un simbolizē gara apskaidrību.
[Sagatavots pēc: Brūsa-Mitforda 2005 : 64]
●
Mākslā šis putns nereti personificē modrību. Tāds uzskats, iespējams, radies Aristoteļa aprakstu iespaidā – dzērve guļot ar akmeni knābī, lai pamostos, ja akmens miegā izkrīt.
[Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 50]
Renāte Butrucuka Dzērves sniegā.
Māla figūra Dzērvju deja.
Dzērves mazulis. [Klimpiņš 1986 : 56]
Dziesma Dzērves, manas dzērves. V. Atāla vārdi un mūzika, izpilda V. Atāls.
Dzērve
Dzērve ir liels putns, ko visbiežāk pie mums Latvijā var novērot ceļošanas laikā. Ziemo Ziemeļāfrikā, Latvijā ligzdo ļoti reti. Ligzda parasti atrodas uz zemes. Mazuļi ligzdbēgļi, sākumā pārtiek no kukaiņiem. Savukārt pieaugušie putni barojas ar ogām, augu sēklām, jaunajiem dzinumiem, nedaudz ar kukaiņiem un vardēm. Dzērve ir ļoti tramīgs un uzmanīgs putns. Ceļošanas laikā reizēm uzturas atklātās vietās – nekoptos laukos un pļavās.
[Sagatavots pēc: Klimpiņš 1986 : 56]
●
Informācija par dzērvju – Latvijā parastu caurceļotāju un samērā izplatītu ligzdotāju – migrāciju.
Dzērves balss un pārlidojoša dzērvju bara balsu ieraksts.
[Sagatavots pēc: http://www.ornitofaunistika.com/]
●
Dzērves ligzdo sūnu un zāļu purvos un citās līdzīgās vietās, piemēram, Engures ezerā pāraugušā zāļainā, niedrainā sēklī, Vīķu purvā Lielaucē. Lidojošu dzērvi var viegli atšķirt no gārņa vai stārķa pēc izstieptā kakla un īsiem, aprautiem spārnu vēzieniem. Lidojot pa vairākām kopā, dzērves vienmēr cenšas veidot ierindu – kāsi. Šī retā, skaistā putnu suga ligzdošanas vietās pelna īpašu aizsardzību.
[Sagatavots pēc: Latvijas dzīvnieku pasaule 1974 : 53]
●
Grobiņas pilsētas ģerboņa vairoga melnajā laukā uz vairoga kreiso pusi pagriezusies sudraba dzērve ar akmeni paceltajā kreisajā kājā. Ģerbonis apstiprināts 1925. gadā.
[Sagatavots pēc: Latvijas pilsētas 1999 : 150]