Tradicionālā transkripcija
[zvibulis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[zvirːbulis]
[z] – balsīgais troksnenis
[v] – balsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[r] – skanenis
[b] – balsīgais troksnenis
[u] – īsais patskanis
[l] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
zvirb- – sakne
-ul- – piedēklis
-is – galotne
zvirbul- – vārda celms
–ulis – izskaņa
zvirb-uļ+vanag-s
zvirb-uļ+veid+īg-ie
zvirbulis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
zvirbul-is |
zvirbuļ-i |
Ģ. |
zvirbuļ-a |
zvirbuļ-u |
D. |
zvirbul-im |
zvirbuļ-iem |
A. |
zvirbul-i |
zvirbuļ-us |
I. |
ar zvirbul-i |
ar zvirbuļ-iem |
L. |
zvirbul-ī |
zvirbuļ-os |
V. |
zvirbul-i! |
zvirbuļ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Zvirbulis mūsu zemē ir ieceļojis no Āzijas.
2) izteicēja daļa – Tas mazais čivinātājs ir zvirbulis.
3) galvenais loceklis – Mājas zvirbulis.
4) papildinātājs – Ziemā zvirbulim ik dienu jāapēd vismaz tāds pārtikas daudzums, kas atbilst ceturtajai
daļai no viņa paša ķermeņa svara.
5) apzīmētājs – Zvirbuļa knābis ir īss, strups un masīvs.
6) apstāklis – Ieklausies zvirbulī – tas čivina tik dzīvespriecīgi!
zvirbuļu bars, zvirbuļa čivināšana, zvirbuļa dziesma, zvirbuļu dzimta, zvirbuļa dzīves ilgums, zvirbuļa knābis, zvirbuļa lidojums, zvirbuļa ligzda, zvirbuļu mātīte, zvirbuļu mazuļi, zvirbuļu tēviņš
zvirbulis čiepst, zvirbulis čivina, zvirbulis ēd, zvirbulis lido, zvirbuļi ligzdo, zvirbulis peras smiltīs
kārklu zvirbulis, lauku zvirbulis, mājas zvirbulis, pilsētas zvirbulis
baltais zvirbulis, mazs zvirbulis, pelēkais zvirbulis, sīks zvirbulis
aizdzīt zvirbuli, ķert zvirbuli
zvirbulis, -ļa, v.
Mazs zvirbuļveidīgo kārtas nometnieku putns ar brūngani pelēku apspalvojumu.
Zvirbuļi čivina paspārnēs. Mājas, lauku zvirbuļi (sugas).
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1205]
zvirbulis, -ļa, v.
1. Neliels zvirbuļveidīgo kārtas putns ar pelēku apspalvojumu.
Kārklu zvirbulis – niedru stērste.
Nevienā apdzīvotā vietā Latvijā netrūkst māju zvirbuļu un kaut nedaudz baložu. Latvijas dzīvnieki 60.
Zvirbuļi sarāvušies tupēja žagaru gubā un knābāja bērzu pumpurus. Jaunsudrabiņš 3, 389.
.. mazajās ieliņās sarodas dziļas peļķes, un, kad uzspīd saule, tās liekas dziļas un melnas kā darva, bet īstenībā tik vien tur iznāk kā zvirbulim vai balodim izpērties. Zigmonte 18, 211.
„Vai tu atceries četrdesmit pirmā gada ziemu? Tad aukstums bija tāds, ka zvirbuļi lidojot sasala un krita beigti zemē.” Janovskis 1, 134.
2. dsk. Zvirbuļveidīgo putnu dzimta, kurā ietilpst sīki un vidēji lieli putni ar skaļu balsi.
Žubīšu dzimtai ļoti līdzīgi ir zvirbuļu dzimtas .. putni. Latvijas dzīvnieki 54.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
zvirbulis – zvierbuļs (Passer); žeigurs apv.; lauku zvirbulis – teiruma zvierbuļs (P. montanus); mājas zvirbulis – sātys zvierbuļs (P. domesticus); kārklu zvirbulis – nīdraine stārsta (Emberiza schoeniclus)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
zvìrbulis – źìerbùļś. da svàtḱìm źìerbùļàm gadeņa cysu jùmtâ, a ṕiêć svàtku – uoriê.
[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998: 596]
Šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem – saka, ja kāds izvēlas nepiemērotus līdzekļus, risinot kādu problēmu.
Baltais zvirbulis – saka par cilvēku, kas atšķiras no pārējiem.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Skaitīt zvirbuļus – nekā nedarīt, nestrādāt, skatīties gaisā.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 322–323]
Zooloģijā – zvirbulis, džungļu zvirbulis, gaišais klinšu zvirbulis, kanēļbrūnais zvirbulis, kastaņbrūnais zvirbulis, klinšu zvirbulis, lauku zvirbulis, lielais zvirbulis, mājas zvirbulis, melnkrūšu zvirbulis, papagaiļknābja zvirbulis, pelēkgalvas zvirbulis, tuksnešu zvirbulis.
Priekšvārdi – Zvirbulis (pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Rīgā 1538. g.).
Uzvārdi – Zvirbulis, Zvirbule.
Vietvārdi – Zvirbuļi, mazciems Engures novadā; Zvirbuļi, viensēta Nīcas novadā; Zvirbuļu ezers, ezers Vārkavas novadā; Zvirbuļu kalns, kalns Ogres novadā; Zvirbuļu kapi, kapsēta Aizputes novadā; Zvirbuļu mežs, mežs Auces novadā; Zvirbuļu sargs, viensēta Auces novadā; Zvirbuļupe, upe Ventspils novadā; Zvirbuļkalns, Cēsu pilsētas daļa Cēsu novadā; Zvirbuļpurvs, purvs Pļaviņu novadā; Jaunzvirbuļi, viensēta Vecpiebalgas novadā; Zvirbuļovkas kapi, kapsēta Līvānu novadā; Zvirbulenes lauki, lauks Kuldīgas novadā.
Ergonīmi – Zvirbulis, Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēka; Zvirbulis, SIA „A. Bariss” veikals Cēsīs.
Apbalvojumi – Baltais zvirbulis, Rīgas domes balva.
Izklaides pasākumi – Zvirbuļa taka, brīvdabas spēle Latvijā.
zvirbulis, mantots vārds; apv. zvirbuls, zvirbulis; lš. žvìrbis; kr. воробей, (bsl. vrabii), bulg. врабец, č vrabec, p. wrobel ‘t. p.’. Pamatā ide. *erb-/*erp– (no kā arī vērpt) no saknes *er– ‘griezt, liekt’. Tātad zvirbulis sākotnēji raksturots kā putns, kas pastāvīgi griežas, kustas. Sal. apv. virbēt ‘ņirbēt’, virbulis ‘virpulis’. Forma ar z- vai nu no mobilā s- (Žuravļovs), vai arī kontaminācija ar citu zvirbuļa nosaukumu – zvīgurs (Endzelīns).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 574]
angļu – sparrow
baltkrievu – верабей
ivritā – דרור
franču – moineau
grieķu – σπουργίτης
igauņu – varblane
itāļu – passero
krievu – воробей
latīņu – passerem
lietuviešu – žvirblis
poļu – wróbel
somu – varpunen
ukraiņu – горобець
vācu – der Spatz
zviedru – sparv
Zaļās ceturtdienas un lielās piektdienas rītos priekš saules lēkšanas vajaga māju paspārnes ar koku izbadīt, tad mājā nebūs zvirbuļu.
Kad zvirbuļi tālumā ieraugot vanagu, tad tie runājot: „Turēsimies visi kopā, vīri vien, vīri vien.” Bet kā vanags pielaižoties tuvāk, tā visi žagaros iekšā.
Ja zvirbulis ielaižas mājā, tad mājas ļaudis naidosies.
Ja zvirbulis savā ligzdā ienes matus, tad rodas galvas sāpes.
Zvirbuļus lūkojuši izdzīt no mājas, izmetot pa logu tās drumstalas, kas palikušas uz lizes pēc maizes cepšanas.
Ja dārzā sēj miežus vai kaņepes, tad trīs šķipsnas sēklas jāsviež atpakaļ pār galvu zvirbuļiem, lai tie rudenī nekristu uz labības.
Ja zvirbuļi bariem laižas uz jumta, tad tanī ēkā būs ugunsgrēks.
Ja zvirbuļi iet uz mežu, tad būs mājā ugunsgrēks.
Ja zvirbulis ieskrien loga rūtī, tad gaidāms ciemiņš.
Kad zvirbuļi nolaižas uz istabas sliekšņa, tad ciemiņi gaidāmi.
Kad zvirbuļi kāzojas, čalodami pa kokiem skraida, tad būs negaiss vai lietus.
Ja zvirbuļi nāk pie mājām, tad gaidāms auksts laiks.
Vasarā, kad zvirbuļi peras smiltīs, tad gaidāms nākošās dienās lietus.
Ja zvirbulis peras pa smiltīm, tad sagaidāms liels vējš.
Ja zvirbuļi laižas lielos baros un stipri čivina, tad laiks mainīsies.
Kad zvirbuļi lizdas taisa, gaidāms labs laiks.
Kad ziemā zvirbuļi stipri kliedz, čivina, tad būs sniega puteņi.
Kad zvirbuļi ziemā lien paspārnēs, tad gaidāms putenis.
Kad baltu zvirbuli redz, tad sniegi nāks.
Kad zvirbulis čivina pie loga, tad būs silts laiks.
Jurģu rītā zvirbuļi ar iesmu jādzenā, tad tie nepostīs labību.
Ja Jura dienā akmeni aiz spāres aizbāžot, tad zvirbuļi mājās nedzīvojot.
Divi zvirbuļi kokā – viens otru nevar saredzēt. – Acis.
Zvirbuls briedi noturēja. – Atslēga.
Zvirbuls zeltu sargā. – Atslēga.
Balts zvirbulis, melna mēle. – Sniegs un zeme.
Zvirbuļi, zvarbuļi brauc pār liepas tiltu, no liepas tilta dzelzu pilī, no dzelzu pils ādas maisā. – Zirņi sietā, katlā, vēderā.
Tautiets man atsūtīja
Kā zvirbuli kumeliņu.
Sedlo, brāli, tēva bēri,
Laid zvirbuli eglienā. [LD 17199-4]
Nelaid, māmiņa,
Zvirbuļus klētī;
Lai līda zvirbuļi,
Kur citi putni. [LD 25856-1]
Līdz pusei vien pavilka
Brāliņš savu zobentiņu,
Tā sabira sveši ļaudis
Kā zvirbuļi kaņepēs. [LD 19043-1]
Maza tautu istabiņa
Kā zvirbuļu pereklits:
Vēru durvis, spēru kāju,
Skatos, – pate istabā.
Visus griestus izslaucīju
Ar vaiņaga cekuliņu. [LD 24130-3]
Ai, ai, zvirbuli, kad ņemsi sievu?
– Rudeni, rudeni par miežu laiku. –
Visus putniņus kāzās aicina,
Pūcite palika neaicinata.
Pūcite aizgāja neaicinata,
Pūcite apsēdās galdiņa galā.
Zvirbulis paņēma pūciti dancot;
Pūcite nomina zvirbulim kāju,
Zvirbulis izknāba pūcitei acis.
Pūcite aizgāja pie kunga sūdzēt.
To sprieda kundziņš, to gaspažiņa:
Pūcitei vajaga pēriena dabūt. [LD 2546-0]
Pele un zvirbulis
Vienreiz pele ar zvirbuli kopā krāja ziemai barību. Atnāca rudens, sāk šie savā starpā dalīt vasaras krājumu pus uz pusi. Dalīja, dalīja, nevarēja satikt – saplūcās abi. Tik ilgām plūcās, kamēr pie beigām abi nokusa. Un tad viņi skrēja vēl katrs savam kungam sūdzēt: pele sūdzēja žurkai, zvirbulis – ērglim. Atnāca žurka abi ar ērgli – tik ilgi, tik ilgi – iesāka tie lai savā starpā plūkties. Bet žurka pārvarēja ērgli, ērglim bij jāaizlaižas. Nu žurka izsprieda tā: pārcirta graudus uz pusi un atdeva vienu daļu pelei, otru zvirbulim.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Putni
Tys beja vēļ tymūs laikūs, kad Dīvs staiguoja pa pasauli. Reizi vuorna nūsavēra, ka uz ceļa ir pībyruši gryudi. Jai napatyka tūs ēst pa vīnam, un jei nūsprīdja salasēt vairuok gryudu un tod tūs apēst. Jei nese un lyka pa vīnam gryudam gubiņā. Vysu tū nūsavēra zvierbulis un, cikom vuorna skrēja pēc jauna gryuda, šis metēs pi gryudu gubas un ēde. Nu suokuma vuorna nekuo namanīja, juo zvierbulis, viņai tuvuojūtīs, aizlaide prūjom. Bet, kad pamanīja zvierbuļa nadīvēbu, gryudu jau tik pat kai nabeja. Losūt un nasūt gryudus, vuorna beja ļūti pīkususe un, saprūtams, beja ļūti dusmīga. Jei guoja pi Dīva un izstuostīja tam zvierbuļa naduorbus. Dīvs stypri sasadusmuojis un licis par sūdu zvierbuļi sapeit. Un leidz šam laikam zvierbulis lāc kai sapeits un navar kast māslus, lai atrast tur barību. Leidz šai dīnai jis puorteik nu tuo, kas ir ar acim saradzams.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Putni
Visi citi putni ejot, tik zvirbulis vien lecot, jo viņam esot sapītas kājas. Reiz zvirbulis lielījies, ka viņš ar mazo pirkstiņu nogāzīšot baznīcai torni. Dievs to dzirdējis un sapinis zvirbulim kājas. Tādēļ vēl šobaltdien zvirbulim esot sapītas kājas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Ancīša brokastis
Nu laiks, kad Ancīts
Brokastis ēd:
Lūk, atskrej sunīts,
Un runcis jau sēd;
Ij zvirbuļi lasās aiz rūtīm
Un čivina pilnām krūtīm.
Te sunītim nolemts
Maizītes riks,
Un runcim piena
Bet putniem, kas knābīšus vārsta,
Bērns saujiņu drupatu bārsta.
Un Ancītim pašam –
Kas viņam tiek?
Piens, maizīte prom, –
Māte citu liek:
To var viņa Ancītim piedot,
Tā mācās tas citiem ko ziedot. [Rainis 1978 : 213]
Zvirbulis un lapsa
Zvirbuls kokā sēd un čirkst,
Resnis, paēdis un priecīgs.
Lēni garām velkas lapsa,
Jau trīs dienas neēdusi.
Zvirbuls lapsu zobot sāk:
„Kā nu iet tev, putnu zagli?
Vēders izkrities no bada,
Lai tu kristu te uz vietas!”
Lapsa klusē, zvirbuls pļāpā:
„Tev ne vārda nau, ko teikt!
Lūk, es kokā droši sēdu;
Kad tu slietos, laistos projām.”
Lapsa beigās atteic: „Tiesa,
Kā nu piekļūt gaisa bērniem
Manim, tādam zemes pīslim?
Drīz būs jāēd pašam zeme.”
Smejas zvirbuls: „Hi, hi! či, či!”
Lapsa saka: „Viens tik ļaunums,
Ka nau putniem paglābiņa,
Kad pūš vējš un uznāk sala.”
Smejas zvirbuls lielīdamies:
„Či! ko kait man vējš un sala?
Kad pūš vējš no vienas puses,
Bāžu galvu otrā spārnā.”
Lapsa nokususi, apsēst:
„Galva reibst man, nesadzirdu
Panāc tuvāk! runā skaļāk!
Parādi, kā tu to dari?”
Zvirbuls redz, ka lapsa vārga,
Pienāk droši drusku tuvāk, –
Lapsa prasa: „Bet, kā dari,
Kad nu vējš tev pūš no priekšas?”
Zvirbuls smejas: „Muļķa lapsa!
Galvu bāžu tad starp kājām,
Palūk, šitā!” Iebāž galvu. –
Lapsa caps! – Un beigts ir zvirbuls. [Rainis 1978 : 272–273]
Zvirbulim pazuda māsa
Vakar zvirbulim pazuda māsa.
Māsa tam bija pelēkā krāsā.
Māte tam bija pelēkā krāsā,
Tēvs arī bija pelēkā krāsā,
Radi bija tam pelēkā krāsā,
Un, kā radi, tēvs, māte un māsa,
zvirbulis pats bija pelēkā krāsā.
Ja tu pazīsti pelēko krāsu,
palīdzi zvirbulim sameklēt māsu. [Vācietis 2001 : 33]
***
Dieviņš čiepst zvirbuļos –
Tavu skaistu rītu!
Ja es būtu zvirbulis,
Es arī nedarītu
It neko šai pasaulē.
Palēkā un spīdi!
Nebrīnies, ja pretī nāk
Graudi kādu brīdi.
Katru rītu Dieviņš nāk,
Veco dziesmu aizsāk –
To par puķēm ielejā
Un par putniem gaisā. [Ziedonis 1988 : 128]
„Ā, tu, Kriša!” cienīgā, mani ieraudzījusi, iekliedzās. „Palūk, Kriša, balts zvirbulis!”
Domāju, – vai nu prātīgi, balts zvirbulis, tas tik tā izrunāts kā pa jokam bērnu pasakās, pats tādu redzējis nebiju. Visi mētā rokām, sauc: „Šhhh!” Zvirbuļu bars paceļas no ķiršiem, un nudie, viens balts, kā no pirts nākdams.
„Ai, cik skaists, cik balts!” mūsu cienīga sauca. „Kriša, tevim šis zvirbulis ir jānoķer!”
„Jānoķer?” es saku. „Bet, cienīgā madāma, es pa gaisu neprotu lidot!”
„Muļķi, ar lamatām ķer putnus, ar cilpām!” viņa pārskaitusies kliedz. „Un nav vis pa gaisu jāskrej!”
„Slikti būs,” es domāju, „ja pretosies, labāk saki, ka ķersi, vai nu to zvirbuli saķersi, tā pavisam cita lieta.”
„Nu labi,” es saku, „es mēģināšu, bet viegls darbs tas nav!”
„Nu, tad gādā, ka zvirbulis rokā!” madāma saka. „Ja saķersi, dabūsi rubli, ja ne, tad – –”
Es nu sāku apkārt ložņāt kā pats burvis. Gudrojām visādi ar dzirnavu puisi. Taisījām lamatas, sējām cilpas, grauzdējām kaņepes ar taukiem, lai tik zvirbuli dabūtu rokā. Bet to dienu no zvirbuļa ne domāt. Gudrinieks, tāpēc šis bija tik sirms, ka jau ilgu mūžu piedzīvojis un tādus vīrus pazina, kādi mēs ar dzirnavu puisi. Aizvedu cienīgo vakarā uz muižu, bet šī saka:
„Kriša, tu man rītā agri esi uz pekām, laidies uz dzirnavām un saķer manim to balto zvirbuli!”
Un paliek tā ērmīgi ap sirdi. Kur nu tu zvirbuli saķersi un vēl pašu sirmo veci! Gulējs vai negulējs, bet rītā bez saules jau dzirnavās. Grauzdēju atkal kaņepes, spiedu tauku piciņas, likdams tās lamatās starp cilpām. Bet Pēteris, dzirnavu puisis, smejas: „Ķer nu zvirbuli! Kur tu to saķersi!” Uncvatam, šim labi smieties, bet manim jāskrej cauru dienu svīzdamam. Paisījām cilpu, cik tik dabūjām zirgu ašķu. Salikām tās uz jumtiem, uz galdiņiem, žuburiem, pa ķiršiem, pa ceriņiem. Izgrauzdējām melderienei visas kaņepes; redzam, putni knābj un ēd, bet rokā neviena, ne balta, ne pelēka!
„Gudri, pagāni!” es Pēterim saku. „Vajadzēja kaņepes izmērcēt spirtā, lai zvirbuļi apreibst, diezin vai tad neizdotos kādu, vismaz pelēku, rokā dabūt!”
„Tavas domas nav ļaunas,” Pēteris atbild, „bet kur ņemsim spirtu?”
Dabūjām no meldera spirtu, izlaistījām visu pudeli. Bet zvirbuļi bija jau saēdušies. Pret vakaru neviena vairs sētā.
„Ē, jūs, zvirbuļnieki!” sauc melderzellis no zāģētavas. „Jūsu putni jau sen apcēluši dēļu blāķus!”
Eju skatīties: kā tad, visi danco augšā pa dēļiem kā pa kāzām un baltais pa vidu. Nu ķērāmies pie zirgu astēm, plūcām astrus, kad melderis neredzēj, un sējām vēl cilpas. Salikām tās vispāri dēļiem, izkaisījām vēl kaņepes, jādomā, nu būs rokā. Bet to dienu nekā. Bez zvirbuļa muižā nedrīkstu rādies. Paliku pa nakti turpat. Guļu, guļu, bet miegs nenāk. Kā dabūt zvirbuli? Rītā aizgulējies kāpu no vāgūža augšas zemē. Te muižas kungs klāt.
„Ko tu te meklē?” viņš baras. Redzu, vīrs nezina, kas manim par lietu.
„Zvirbuļus ķeru,” es saku, cepuri rokā turēdams, „cienīgmāte pavēlēj!”
„Nu, tad gādā, ka zvirbulis tūliņ rokā, un taisies uz muižu, manim cilvēku trūkums!”
„Zināms,” es domāju, „darba laiks, visur strādnieku par maz, bet es te skraidu ap zvirbuļiem!”
Bet es tik saku: „Cienīgmāte tā pavēlēj!” Neko darīt. Muižas kungs norūc, apskata dzirnavās, kas jāapskata, un brauc atkal uz muižu. Bet es tāds bēdīgs velkos gar tiem krūmiem, glūnēdams, sak, vai tad šis, pagāns, nebūs kur sapinies. Skatos: ceriņos nav. Kaņepes apēstas, bet putna ne redzēt. Apskatu ķiršus, arī tur tas pats. Nu kāpu beidzot uz dēļu blāķiem. Saule spīd. Vasaras laiks. No rīta jau karsti. Lāgā nevar redzēt.
Noeju pie malas ar muguru pret sauli un nu skatos pāri visam strēķim: kā tad, šis guļ cilpā, guļ un nekustas! Sirds aiz prieka tīri vai notirpa. Kas nu vēl par rubli, tas bijis nebijis, bagāts caur to netiksi, bet kur tad tā slava! Kriša noķēris balto zvirbuli! Es nu tā apdomīgi manos šim klāt, kas zina, varbūt trūkstas un – spurkš! – prom uz visiem laikiem. Tā nu solīti pie solīša arvien šim tuvāk, sak: titiņ, titiņ, nebīsties, es jau tevis neēdīšu! Pieeju un saņemu šo kā makanu. Turu abās saujās kā nezin ko un kāpju lēni lejā.
„Urā! Nu ir rokā!” es saucu. „Baltais zvirbulis saķerts!” Saskrej visi dzirnavu ļaudis un mūs abus ar zvirbuli apbrīno. Pati madāma ziņkārīga: parād’ tad, Kriša, parād’! Bet Kriša kā uz adatām. Nu tik jākāto uz muižu, ka tik laupījums nepasprūk! Ne ēdis, ne dzēris pārnāku muižā.
„Nu, Kriša, kas ir?” cienīgā skrej aizelsusies pretim.
„Ir rokā!” es saku, un pašam prieks, ka nezinu, kā to izteikt.
Uhcici! Kas tas par lēcienu, kas tās par gavilēm! Cienīgā skrēja pa priekšu istabā, es pakaļ ar zvirbuli rokā. Būrītis jau stāv uz galda.
„Durvis cieti! Vai logi aiztaisīti?” cienīgā kliedz. „Kriša, palūko, ka putniņš neizbēg!”
Es, pie visas miesas drebēdams, laižu roku uz būrīti kā pūķa rīkle, gluži tā bija ap sirdi, diezin kā tas notika, kā papletu roku, – šis kā mests – puks! – griestos iekšā. No griestiem – taisni logā.
„Kriša, turi tu durvis, aizslēdz tās cieti!” cienīgā drebēdama zvērošu skatu saka. Es arī pie durvīm klāt, vienas aizslēdzu, otrām nebija atslēgas, tās turu kā dzelzīs. Te dauzās pie durvīm.
„Kas tur ir?” cienīgmāte bargi kliedz. „Nedrīkst iekšā nākt!”
„Cienīgmāt, cienīgmāt!” meita aiz durvīm sauc. „Cienīgtēvs nokrita no staļļa augšas, tūliņ jābrauc pēc dakteŗa!”
„Lai krīt!” kliedz cienīgā. „Gan Kriša aizies!”
Meita izskrej, un mēs nu abi ķeram zvirbuli. Bet šis kā traks no viena kakta otrā, sitas griestos un rūtīs, ka plīkš vien.
„Cienīgmāt,” es saku, „nevajag viņu tā baidīt, lēni, apdomīgi ar to jāapietas!”
Zvirbulis uzmetas uz skapa. Pag, pag, es domāju, nu ir labi! Es savu cepuri tam uzmaukšu galvā. Pielienu gar skapa sāniem šim klāt, metu virsū. Vai prom? Skalos, nav nekur, turpat vien būs zem cepures. Spiežu, tā taustīdams, visu to būšanu saujā. Tad cienīgā ar savu roku lēnām iekasās visā tajā mikucī, kas man pirkstos, un izvelk šo brenci laukā. Bet šim galva karājas, beigts kas beigts. Drusciņ pastiprāk biju uzmetis.
Vai, Dieviņ, es domāju, nu būs pēdīgā stundiņa! Bet cienīgā nesaka ne vārda. Viņa tur balto zvirbulēnu un skatās, skatās stīvi uz to, un lielas asaras tai lēnām sāk ritēt pār vaigiem. Gan mutē šo, gan paijā un raud, bet kā tu nu mironi atdzīvināsi! Bet es metos pie laika uz durvju pusi un laukā! Sak, zvirbulis nu ir rokā, lai nu cep vai vāra, kā tik patīk. Nu skriešus vien lejā uz staļļiem. Kungs guļ uz salmiem, ne vaid, ne kustas; gluži kā bez dzīvības. Lielskungs sēž uz mucas un gaida daktera.
„Kā tad tas viss noticis?” es vienai no meitām prasu. Šī stāv bāla, bez runas, kā neprātīga. Prasu otrreiz tā klusām, ka lielskungs nedzird.
„Laba jau nemeklēja,” šī čukst. „Mēs tur augšā sienu bāzām. Līze, Mada un es. Tā muižas kungs uzkāpj un sāk par brīdi ķerstīties. Manim gan nepiedūra ne pirkstiņa, bet, kā ķērās pie Madas, – šī tāda kustīga, – tā šī grūda ar visu sparu. Nezin kā bija, kā nebija, kungs pa logu zemē uz akmeņiem. Mada pārbijusies, ka nezina, ko darīt, ko ne …”
Bet manim kunga žēl. Es teciņus vien uz kroga pusi. Sak, kur tad tas dakterlielskungs paliek? Bet šis ar jau klāt. Tomēr līdzēt nekā nelīdzēja. Bēres bija lielas. Manim nu tā lielākā bēda. Ieliks atkal brankūzī. To nu gan nedarīja, bet aizsūtīja mani par stārastu. Lielskungs bija žēlīgs un deva manai agrākajai cienīgai dzīvokli un maizi. Diezin kur viņa nosisto zvirbuli lika. Bet balts tas bija kā brīnums. Visi par to runāja un mani slavēja par to, ka es to noķēris. Tas nu reti, reti gadās, un dažureiz es par šo lietu pārdomāju, cik brīnišķīgi iet pasaulē. Mirst vīrs, sievai vienalga, mirst zvirbulis, tai birst asaras kā pupas. Jā, cilvēku sirdis ir dažādas. Vienam tā ir cieta kā akmens, otram mīksta kā vasks. Manim gan tāda sirds, ka labāk ej kopā ar cilvēku, lai viņš kāds, nekā skrej zvirbulim pakaļ, lai arī tas būtu tik balts kā sniegs… [Poruks 1989 : 40–44]
●
Dziļā ziemā visgrūtāk gāja putniem un meža kustonīšiem. Zīlītes skraidīja ap logiem, kā prasīdamās istabā. Zvirbuļi sarāvušies tupēja žagaru gubā un knābāja bērzu pumpurus. Pat vārnas metās sētsvidū un raudzīja nočiept suņiem izmestos kaulus un ar veļas ūdeni izlietās ziepju plēntiņas. [Jaunsudrabiņš 1971 : 328–329]
●
Sevišķi man patika dziesma par zvirbuli, kā viņam vēders sāpējis un visi locekļi sāpējuši un ka viņš „visa ņega-lejis”:
Žvirbli, žvirb’,
Tu, tu, tu!
Kur tu tupi?
Pa karklu!
Kas tev sop?
Pilvelis!
Žvirblelis, nabaģelis,
Pilvelis sopeja…
Žvirblelis, nabaģelis,
Visa ņegaleja.
Dziesmas pirmo pusi mēs dziedājām lēnām un rupjā balsī, bet otro – ātri un augsti, pie tam vēl ar kājām sizdami takti. Dziesmai visi panti bija vienādi, tikai mainījās sāpošā vieta. Otrā pantā zvirbuļam nesāpēja pilvelis, bet kojela, trešajā – galvele, tad odega un tā tālāk. [Jaunsudrabiņš 1971 : 68]
●
Svešo sētu atrada gluži tukšu. Nebija tur manāmas nevienas dzīvības zīmes. Pat zvirbuļus, šos katras sētas liekos piedzīvotājus, nekur nedz redzēja, nedz dzirdēja: vai nu tie bija jau noguluši, vai to te nemaz nebija vairs, – laikam, neredzēdami še jau sen vairs neviena cilvēka un neatrazdami sev nekādu barību, tie bija aizlaidušies projām, jo zvirbulim ir paradums turēties un dzīvot tikai cilvēkiem tuvumā. [Janševskis 2000 : 123]
LĪZE (vīna pudeli paņemdama, kura bij palikuse uz lādītes). Vai to kramenīcu līdzi ņemsi? Varēji Kaukēnam atstāt, ko zvirbuļus biedēt.
NOLIŅŠ. Tai jau cits kungs saderēts.
IEVA (parādās skatuves dibinā ar kāšiem un diviem spaiņiem pār pleciem, un trešo spaini rokā).
LĪZE. Skaties, skaties, Noliņ, kas tur par spoku: kad tam lopi jādzirda, tad tam trīs rokas, kad slimi vecāki jāapkopj, tad nav nevienas. Ja tev tai plintē sudraba lode, laid virsū, ļaunajam jau ar sudrabu varot trāpīt. (Ieva prom.) Jāienes tas vīns. Nez vai drīkst dot vai ne. Būtu jel dakteri atveduši – necilvēki! [Blaumanis 1997 : 157]
●
Tie paši, bez kaķes Peļu ganes un Žagatas, pieskrien klāt Zvirbulis.
ZVIRBULIS (uzbudināts, saspurušām spalvām, lamājas).
Ak, jūs nelieši!
Briesmoņi, briesmoņi!
Jūs kāzu viesus apsmejat!
Kā, saimnieks, jūs to atļaujat?!
SUŅA TĒVS KRANCIS (izbijies). Ko lai es daru?
ZVIRBULIS. Aiztur’ tiem muti ar varu!
Citādi viesus tu projām dzen!
VĀRNA. Tā vajadzēja sen.
ZVIRBULIS. Tu labprāt mūs aizejam redzētu!
Viena pati visu apēstu!
Bet es palieku! Gribu jums spītēt!
VĀRNA. Gribi še reizi krietni plītēt un rītēt! [Rainis 1981 : 577–578]
Lūgtie un nelūgtie zvirbuļi
[..] Vai esat ievērojuši, ka daudzus neliela izmēra putniņus dēvē par zvirbuļveidīgajiem? Ja esat šķirstījuši putna noteicējus, iespējams, esat pamanījuši: ar zvirbuļiem salīdzina citus nelielus putnus, kad aptuveni jānorāda viņu izmērs. Tātad, tie ļaudis, kuri orientējas putnos un vēsta citiem par putniem, ir pieņēmuši, ka šie citi zina, cik liels ir zvirbulis. Pieļaujot ķecerīgu domu, ka kāds tomēr to nezina, norādīšu šī putniņa parametrus: 14–14,5 cm garš, 25–30 g smags.
[..] Vai jūs maz spējat iedomāties, ka mūsu zemītē zvirbuļi senāk nemaz nemājoja?! Šie kaut vai vismaz pēc nosaukuma visiem, cerams, zināmie lidonīši, tagad taču diendienā jebkurā gadalaikā rosās daždažādās cilvēciskotās teritorijās. Un šādu teritoriju Latvijā netrūkst. Tāpēc netrūkst še arī zvirbuļu. Viņiem ir, kur ligzdot, kur patverties no nelāgiem meteoroloģiskiem apstākļiem un potenciālajiem ienaidniekiem, ir, ko ēst. Bet – ticiet vai ne – senos laikos tik tiešām zvirbuļu tagadējās mūsu valsts teritorijā nebija. Viņi šurp atceļoja no Āzijas mērenā klimata joslas kopā ar cilvēkiem.
Tagad zvirbuļi jau kļuvuši par visīstākajiem kosmopolītiem (pasaules pilsoņiem), kas lielā skaitā piemājo ne tikai visu Āziju, Eiropu un Ziemeļāfriku, tagad šie putniņi jau stabili iedzīvojušies Ziemeļamerikā, arī Austrālijā, Dienvidāfrikā un tāpat daudzās salās (Jaunzēlandē, Kubā, Filipīnu un Havaju salās), kur labi jūtas cilvēka tuvu kaimiņu statusā. Neraugoties uz to, šie putni saglabājuši brīvu, grūti piejaucējamu dzīvnieku raksturu.
Nebaidoties kļūdīties, apgalvoju, ka zvirbuļi tagad ir pasaulē visvairāk izplatītie un izplatījušies putni. [..]
Dažus pirmos zvirbuļu pārus no Anglijas Jaunajā kontinentā ielūdza (ieveda) 1850. gadā. Tos izlaida brīvībā Ņujorkā. Nepilnos desmit gados spārnotie bijušo eiropiešu pēcteči jaunajās dzīves vietās bija ne vien savairojušies tādā skaitā, kas rakstāms ar sešām nullēm, bet arī izplatījušies bezmaz visā viesmīlīgās Amerikas vidusdaļā. Vēl pēc dažiem desmitiem gadu zvirbuļi jau okupēja Meksiku un devās uzbrukumā Dienvidamerikai, kurā sastapās ar saviem pretējā virzienā invazējošiem sugasbrāļiem. Tie savukārt nāca no Čīles, kur bija ievesti 1904. gadā. No Čīles zvirbuļi devās arī citos virzienos un 1951. gadā nokļuva Peru, 1964. gadā – Brazīlijā, 1969. gadā – Ekvadorā. [..]
Jau tagad, ziemas vidū, Latvijas zvirbuļu baros un bariņos ir jaušamas pavasarīgas vēsmiņas: tēviņi – te viens, te otrs, te vairāki vienlaicīgi – brīdi pa brīdim novidžina kāzu dziesmiņas šlip-dživ-šlip-čirr-dživ… Necik ilgi – un viņu vokālie priekšnesumi kļūs regulāri. Februārī zvirbuļu bariņi sāks manāmi sarukt, jo putnu grupiņas pamazām pārvietosies no ziemas masveida pulcēšanās (barošanās) teritorijām ligzdošanai piemērotu vietu virzienā. Bet jau martā lielākā daļa vīriešu dzimuma zvirbuļu būs atraduši slēptuves ligzdu vīšanai un tūdaļ ķersies pie aktīvas lakstošanās ap tuvumā sastopamajām dāmām – noskatītajām, iecerētajām zvirbulienēm. Skat, drīz vien viņi jau bradās izredzējušās. Es nepārrakstījos – jā: nevis izredzētās, bet izredzējušās, jo tieši zvirbulienes ir tās, kuras izvēlas katra sev par vairošanās partneri vienu no pielūdzējiem. Pēc kādiem kritērijiem izvēlas? Zvirbuļkundzes labprāt dod priekšroku jau pārbaudītām vērtībām – saviem iepriekšējo vairošanās ciklu partneriem. Pēc kādiem kritērijiem notiek izvēle, ja agrāko draugu satikt neizdodas? Un pēc kādiem kritērijiem savu pirmo mīlestību izvēlas jaunās (9–11 mēnešus vien nodzīvojušās jeb pērnajā sezonā pasaulē nākušās) zvirbuļu jaunkundzes? Pirmkārt, pēc tēviņa varēšanas psiholoģiski pārspēt (uzvarēt nepiekaujot!) konkurentus. Otrkārt, tiek ņemts vērā pielūdzēja izskats jeb, precīzāk, spalvu ietērpa krāšņums un tēviņa prasme savu pielūgsmes objektu apdziedāt un apdejot – čirkstināt, ar vēdeklī izvērstu galā mazliet iešķelto asti un ieplestiem spārniņiem lēkāt ap to. Spriediet paši, cik nu krāšņs ir tas zvirbuļa ietērps: mugura pamatā raiba, apakšpuse netīri brūnganbalta, rūsgani spārni ar gaišām šķērssvītriņām, pelnpelēka „micīte” galvas vidū, melnums guzas un rīkles rajonā un no knābja līdz acīm, gaiši vaigi, brūni plankumi pakauša sānos. Nekas dižs? Piekrītu. Bet zvirbulienēm, kuras pašas ir neuzkrītoši vienmērīgi pelēkbrūni raibas, bez neviena spilgtāka melnumiņa, arī šādi ietērpti tēviņi var šķist gana pievilcīgi. [..]
Zvirbuļu dāmas vērtē aplidotāju noskatītās, izcīnītās un viņām piedāvātās vietas bērnistabu jeb ligzdu ierīkošanai. Kas tik viss šim nolūkam tiek piedāvāts – pažobeles, dažādas spraugas un nišas visdažādākajās būvēs, tukšumi zem palodzēm, zem ēku sienu apšuvuma, dūmvadi, dēļu krāvumi, malkas grēdas, zīlīšu būrīši (ja vien to skreja nav šaurāka par 33 milimetriem), strazdu būri (tā gan nav laba izvēle, jo mājas strazdi, atgriezušies no siltajām zemēm, vārda tiešā nozīmē izmet zvirbuļus un viņu ligzdas no savām mājām), koku dobumi, žagaru kaudzes, mājas čurkstu ligzdas, balto stārķu ligzdu pamatnes, biezāki zaru mudžekļi dzīvžogos u. tml.! Vecie zvirbuļu papi vispirms ik pavasari mēģina aizņemt tās vietas, kurās veiksmīgi aizritējusi ligzdošanas sezona iepriekšējā gadā. Ja kavalieri zvirbulienēm mēģina tuvoties, kamēr nav vēl noskatījuši vietas ģimenes mājokļiem, viņi gluži vienkārši saņem no mātītēm pa mici par priekšlaicīgu uzmākšanos. Kāda jēga no precinieka bez mājas?!
Ligzdu tēviņa izvēlētajā un mātītes akceptētajā slēptuvē darina pāra abi putni. Viņi to veido diezgan lielu, apaļu, bet nekārtīgu. Kopīgais darbs ilgst vienu divas nedēļas.
Būvmateriāli ir visvisādi – kādi vien tuvumā sameklējami: pašu un citiem putniem pavasara pārģērbšanās laikā izkritušās spalvas, zvēru vilna, sausas zāles stiebriņi, salmi, smalki zariņi un saknītes, drānu gabaliņi, pakulas, pat papīra driskas un vēl daudz kas.
Aprīļa sākumā vai varbūt pat jau marta nogalē katra zvirbuliene ligzdā citu pēc citas izdēj 4–6 palielas, bāli zaļganas vai zili pelēkas, ar brūnganiem plankumiņiem izraibinātas oliņas un nekavējoties sāk tās perēt. Embriju sildīšanā viņai palīdz gaidāmo bērnu tēvs, kurš regulāri nomaina savu „otro pusīti” atbildīgajā procesā. Pēc divu nedēļu ilgas perēšanas izšķiļas zvirbulēni.
[..] Zvirbulēni ir ligzdguļi, kas izšķiļas kaili, akli, kusli un līdz pat lidspējas iegūšanai visu laiku tup ligzdā. Lidotspējīgi mazuļi kļūst 2–2,5 nedēļu vecumā, bet savā šūpulī viņi tomēr mēdz uzturēties vēl pāris nedēļas arī pēc tam – putnēni tur atgriežas, lai pārnakšņotu pēc dienas izlidojumiem ēdiena meklējumos.
Ja paraugāmies uz zvirbuļu strupo, īso, bet relatīvi masīvo knābi, kļūst skaidrs, ka šie putni pieskaitāmi graudēdājiem. Taču, mazuļu statusā būdami, viņi pārtiek tikai no dzīvniekiem. Vecāki zvirbulēnu barošanas sākumā naski meklē, medī un piegādā bērniem posmkājus – lielākoties kukaiņus dažādās to attīstības stadijās. Ēdienu bērniem (un arī sev) gādā lēkājot (lēkāšana, atgrūžoties ar abām īsajām, toties spēcīgajām kājām vienlaicīgi, jāteic, ir vienīgais veids, kā šie putni pārvietojas pa zemi). Starp citu, arī lidojums zvirbuļiem ir nedaudz lēkājošs vai viļņveidīgs. Lido viņi ne visai augstu, ar ātrumu apmēram piecdesmit kilometri stundā. Zvirbuļi nav izturīgi spārnu vēzētāji, tālab vienā pārlidojumā spējīgi veikt tikai nelielus attālumus.
Kad pirmā dējuma pēcnācēji izperēti, izbaroti un pametuši tēva mājas, viņu vecāki drīz vien ķeras pie jaunas ligzdas ierīkošanas nākamās bērnu porcijas radīšanai. Zvirbuļi parasti (izņemot jaunos, kas piedzīvo savu pirmo vairošanās sezonu) vasaras laikā laiž pasaulē arī trešo, bet tie pāri, kuri visagrāk pavasarī iesākuši dzimumdzīvi, pagūst izaudzināt pat vēl ceturto perējumu.
[..] Nu beidzot, man šķiet, pienācis laiks paziņot, ka līdz šim še augstāk rakstītais ir bijis stāstījums tikai par vienas zvirbuļu sugas – mājas zvirbuļa (Passer domesticus) pārstāvju dzīvi. Taču Latvijā lielā skaitā mīt arī mājas zvirbuļu „brālēni” lauku zvirbuļi (Passer montanus). [..] [Tīrmanis 2003 : 24–26]
Zvirbuļu fotogrāfijas. [http://www.fotosearch.lv/]
Mankus Ainars Zvirbuļu fotogrāfijas. [http://ainars.mck.lv/]
Latviešu tautasdziesma Zvirbuli, zvirbuli.
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta gada balva kultūrā „Baltais zvirbulis” tiek piešķirta, lai izteiktu atzinību Rīgas pašvaldības kultūras darbiniekiem un sadarbības partneriem par kvalitatīva kultūras procesa nodrošināšanu Rīgā.
Balvu „Baltais zvirbulis” veidojis mākslinieks Aigars Bikše, un to pasniedz kopš 2004. gada. Pretendentus balvai izvirza Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, departamenta padotībā esošās kultūras un kultūrizglītības iestādes.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]
●
Lauku zvirbuļa balss ieraksts. [http://www.ornitofaunistika.com/; http://www.ornitofaunistika.com/;
http://www.ornitofaunistika.com/]
●
Mājas zvirbuļa balss ieraksts. [http://www.ornitofaunistika.com/]
●
Skatuves runas konkurss „Zvirbulis”.
Jau daudzus gadus Latvijas skolās notiek skatuves runas konkurss skolēniem „Zvirbulis”. Šis konkurss bērniem ir vērtīga pieredze, jo gan iemāca uzstāties, gan iepazīstina ar literatūru.