Tradicionālā transkripcija

[zvàns]

 

Starptautiskā transkripcija

[zvans]

[z] – balsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[n] – skanenis 

[s] – nebalsīgais troksnenis 

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ns.

zvan– – sakne, vārda celms

sgalotne

sign-āl+zvan-s

zvan+veid-a

zvan+puķ-e 

zvan+putn-s

zvanspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. zvan-s zvan-i
Ģ. zvan-a zvan-u
D. zvan-am zvan-iem
A. zvan-u zvan-us
I. ar zvan-u ar zvan-iem
L. zvan-ā zvan-os
V. zvan-! zvan-i!

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZvans var būt gan signālierīce, gan mūzikas instruments, gan kulta priekšmets.

2) izteicēja daļa – Tas ir mūsu skolas jaunais zvans.

3) galvenais loceklisSkolas zvans.

4) apzīmētājsDzidrās zvana skaņas aicināja uz pirmo stundu.

5) papildinātājs – Zvanus gatavo no metāla, porcelāna, stikla un māla.

6) vietas apstāklisZvanā ir mēle, kas sitas pret tā sienām un rada skaņu.

baznīcas zvans, bezmaksas zvans, bronzas zvans, čuguna zvans, durvju zvans, ilkss zvans, karietes zvans, konferences zvans, kuģa zvans, māla zvans, porcelāna zvans, pulksteņa zvans, skolas zvans, stacijas zvans, sudraba zvans, telefona zvans, velosipēda zvans, vēja zvans

zvanu ansamblis, zvanu dunoņa, zvana mēle, zvana poga, zvana skaņa, zvanu solo, zvanu spēle, zvanu tornis, zvans uz stundu, zvana virve

dzidrs zvans, griezīgs zvans, jauns zvans, kluss zvans, liels zvans, mazs zvans, skaļš zvans, skanīgs zvans, pēdējais zvans, vecs zvans

atbildēt uz zvanu, bojāts zvans, izliet zvanu, skandināt zvanu, spēlēt zvanus

zvans 

1. Konisks, dobs metāla veidojums, kura iekšpusē esošā mēle, sitoties pret tā sienām, rada vibrējošu skaņu.

Skanīgs zvans. Čuguna zvans. Vēja zvans. Zvanu tornis.

2. Signālierīce.

Durvju zvans. Velosipēda zvans.

3. Signālierīces radīta skaņa. 

Zvans uz stundu.

4. Sitamais mūzikas instruments, kuru veido skaņotas metāla caurules, kas iekārtas metāla vai koka rāmī. 

Spēlēt zvanus. Zvanu solo.

Zvanu ansamblī katrs zvans ir mūzikas instruments, kam atbilst sava skaņa.

Pēdējais zvans – svinīgs izlaiduma pasākums 9. un 12. klases skolēniem. 

Konferences zvans – tālruņa savienojums vienlaikus ar vairākiem, līdz pat pieciem, sarunas dalībniekiem. 

Bezmaksas zvans – iespēja zvanīt bez maksas (piem., uz operatīvo dienestu tālruņiem).

Trauksmes zvans – brīdinājums, rīkojums u. tml. aktīvi reaģēt uz ko nevēlamu, satraucošu. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

zvans

1. Apakšdaļā atvērts dobs metāla veidojums ar kustīgu mēli iekšpusē, kura, atsitoties pret šī veidojuma malām, rada dzidras, melodiskas, parasti samērā augstas, skaņas. 

Sudraba zvans. Bronzas zvans. Skanīgs zvans. Zvana mēle. Zvanu tornis. Klausīties zvana skaņās. Izliet baznīcai jaunu zvanu. 

Kā tas būs, kad baznīcas zvans zvanīs? Droši vien pavisam savādāk nekā tas mazais zvaniņš, ko tēvs piekar pie lielā Meļņa jaunā loka, kad viņi ar māti brauc kādos godos .. [Domā meitene.] Pasaules spogulī II, 391.

Tad kalnā baznīcas tornī ieskanas zvans. Tas šķind ātri un sasteigti, kā aizelsies un negribēdams .. Janovskis 2, 18.

Kāds vecs zvanu lējējs man reiz stāstīja, ka parasti zvans, kam mazs plīsums, vairs lāgā neskan. Bet retos gadījumos zvans ar plīsumu dabū kādu dīvainu pieskaņu .. Mauriņa I, 287.

Kāpņu galā [skolā] stāv šīsdienas dežurante .. un enerģiski krata misiņa zvanu. Dripe 1, 95.

// Šāda veidojuma radītās skaņas. 

Vīri savos pelēkos vadmalas apģērbos, sievietes rūtainos brunčos un izrakstītos kreklos stāvēja jau pagalmā, kad atskanēja dievnama aicinošais zvans. Niedra 1, 19.

// Zieds, kura vainaglapas sakārtotas zvanveidā.

Stingri .. ziedu kāti – bez manāmas noliekšanās notur smago zemes biti, kas līdz pusei ielien dziļajā zvanā. Caune 3, 19.

No Liliju biedrības fotožurnāla līkst lilijas, burtiski – lien laukā smaržīgiem dzelteniem, baltiem un visu nokrāsu zvaniem. Tā ir trīsdimensiju ilūzija. Ziedonis 6, 80.

2. Signālierīce, kas darbināta rada noteiktas frekvences skaņas. 

Velosipēda zvans.

Divriteņa zvans aizķērās aiz zara un iestrinkšķējās. Lācis VI, 283.

Ceturtajā stāvā Ziediņš piespiež elektriskā zvana pogu. Plaudis 2, 81.

Beātes dzīvokļa durvīm bija vecmodes griežams zvans, tas čirkstēja aizsmacis un uzstājīgs .. Zigmonte 17, 53.

// Šādas signālierīces radītās skaņas.

.. ienāk Olivers. Viņš par kaut ko mazliet nervozē. Pie ārdurvīm atskan zvans. Gulbis 5, 232.

Modinātāja griezīgais zvans izrāva Rolandu no paša dziļākā miega. Jansons 4, 390.

Kaklasaiti siedams, viņš dzirdēja telefona zvanu. Meldere 1, 123.

// Skaņu signāls, kas norāda, piemēram, uz kā sākumu vai beigām.

Neskaidrs un grūti izpildāms noteikums [skolā] bija prasība [dežurantam] pierakstīt uz tāfeles skolēnus, kas pēc zvana līdz skolotāja ienākšanai klasē nesēž klusi un mierīgi .. J. Kalniņš 10, 215.

Esmu aizmirsusi, ko klases audzinātāja runāja pirmajā stundā, baidos, ka aizmirsu to, jau tūlīt pēc zvana no klases iziedama. Zigmonte 18, 132.

Kalpotājs: Kungi, pasteidzieties, jau pirmais zvans! A. Eglītis 1, 106.

3. parasti dsk.; mūz. Sitamais mūzikas instruments – metāla cilindru kopa, kas īpaša āmura sitienu iedarbībā rada noteikta augstuma skaņas.

Pēc tam spēlēju ar zēnu orķestri finālu no Gļinkas operas „Ivans Susaņins” ar zvaniem manā instrumentācijā. Zvaigzne 77, 3, 17.

.. [mūziķis] turpināja darboties kā multiinstrumentālists: viņš spēlēja vairākas ģitāras, taustiņinstrumentus, mandolīnu, zvanus un gongu. Padomju Jaunatne 82, 106, 4.

// Ar šādu instrumentu radītā skaņa. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/ ]

zvans, 1) auch zvanis, die Glocke Oppek. n. U. u. a.: zvani skan BW. 14130, 6 var.; 18996, 2. pirc Rīgā zelta zvaņus! 9811 var. krievu zvani 26564, 2. zvani vien nuoskanējuši LP. VII, 1060. ilkšu zvans rūc Aps. Pie pag. tiesas 29. par zvanu siešanu pie ilksīm Kaudz. M. 148. piesitiens pie liela, skanīga zvaņa Janš. Dzimtene V, 167. deniņuos … klaudz un dauza, it kâ zvaņus zvana Tie, kas uz ūdens 31. kuoka zvans, eine hölzerne Klingel, Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713. – zvana (zvaņa) mēle, wer schwatzt, Gerüchte verbreitet: plekšķenica vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841. zvana mēle pakaļ skrien BW. piel. 2 19141, 1;

2) der Glockenklang U.; der Klang, Ton überhaupt U., Bielenstein Holzb. 713;

3) Demin. zvaniņi, campanula Konv.2 3704; zvaniņš, campanula rapunculoides L. Oknist. Nebst li. zvãnas „Glocke”, aus r. звонъ.

[Sagatavots pēc: ME IV : 765–766]

zvans – zvons, zvaneņš (dem.)

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

zvans – ka zvonu izlài nu loba mat’èrjala, to c’ìš skan’eîks zvònc. baz’n’eîcâ jìr l’eluôk’i i mozuôk’i zvon’i.

kuô zvonu kustynòi, tuô t’èi m’ìeļa p’i v’înys molys i ùtrys – dyn, dyn! i zvona. 

[Sagatavots pēc: Reķēna II  1998 : 595]

zvans – pulkstenis novec., skambulis, bimbulis sar., skandelis apv.

(Pie)kārt (arī likt) pie (lielā) zvana sar. – (pa)darīt zināmu daudziem (parasti ko nevēlamu).

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Arheoloģijā – govju zvans.

Celtniecībā – elektriskais zvans, baznīcas zvans, trauksmes zvans, zvanu siena.

Sakari – savienojuma beigu zvans, paaugstināta tarifa zvans.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijā – zvans, maiņstrāvas zvans, pusdienas zvans.

Pedagoģijā – skolas zvans.

Radiotehnikā – viensitiena zvans.

Uzvārdi – Zvans, Zvana; Zvaniņš, Zvaniņa.

Vietvārdi – Zvani, viensēta Barkavas pagastā; Zvanu kalns, pakalns Priekules pagastā; Zvanu klintis, klintis Cēsīs; Zvanu purvs, purvs Ances pagastā; Zvanu strauts, strauts Lizuma pagastā; Zvanukalns, pakalns Liezēres pagastā; Zvaniņi, viensēta Rubenes pagastā; Zvaniņš, viensēta Briģu pagastā; Jaunzvani, viensēta Auces pagastā; Zvanakalns, viensēta Lizuma pagastā; Zvanakannenieki, viensēta Penkules pagastā; Zvanastrauti, viensēta Lizuma pagastā; Zvanezers, ezers Meņģeles pagastā.

Ergonīmi – Zvani, SIA Skrīveru pagastā; Zvani, zemnieku saimniecība Vārmes pagastā; 5 zvani, SIA Platones pagastā; Vēja zvani, SIA Rīgā; Zvaniņš, pirmsskolas izglītības iestāde Rīgā, Rucavā, Jēkabpilī.

zvans, mūsdienu nozīmē tas ir 19. gs. aizguvums no krievu valodas звон. Līdz 13. gs. ir aizgūts vārds zvanīt no senkrievu звонити, kura pamatā ir indoeiropiešu *hen– ‘skanēt’.

Vārds zvans 17. gs. literatūrā nav minēts, attiecīgo jēdzienu izsaka ar vārdu pulkstens. 18. gs. J. Lange min vārdu zvans ar nozīmi ‘zvana skaņa’. [Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 570–571]

baltkrievu – звон

čehu zvon

horvātu – zvono

poļu – dzwon

ukraiņu – дзвін

angļu – bell

franču – cloche

igauņu – kell

krievu – колокол

lietuviešu – varpas

somu – kellot

vācu – der Glocke

zviedru – klocka

Mirona dvēselei jāblandās apkārt pa pasauli, līdz baznīcas zvans to nav iezvanījis debesīs.

Baznīcas zvans sakot: „Ļaudis nāciet, ļaudis nāciet, Kungs nāk.”

Baznīcas zvani skan: „Vecais brauc, vecais brauc. Grūd ellē, grūd ellē! Bajārītis miris. Ku liks mantu, Ku liks mantu! Grūd ellē, grūd ellē!”

Baznīcas zvani zvana: „Teļi laukā, velns ellē.”

Smiltenes baznīcas zvans, kad iezvanot mirušos, sakot: „Nav vai, nav vai!”

Kam ir dzelzs mēle? – Zvanam.

Mēle ir, bet nerunā. – Zvans.

Kas ir ar ausīm, bet nekā nedzird? – Zvans.

Gailis augšā, zarnas zemē. – Zvans.

Gailis laktā, zarnas kaktā. – Zvans.

Gailis laktā, zarnas zemē,

Aiz zarnas pavilksi – 

Gailis sāk dziedāt. – Zvans.

Vērsis bļauj, aiz astes raustāms. – Zvans.

Jo rauj, jo bļauj. – Zvans.

Aiz ausīm pakārts, aiz mēles rausta, sāk runāt, par verstīm dzirdams. – Zvans / baznīcas zvans.

Bumbieris danco sausā eglē. – Zvans.

Pelēks tēvainis

Kalnā klēgā. – Zvans.

Vērsis bauro kalna galā. – Zvans.

Maz maza pīlīte

Kalnā klēgā. – Zvans.

Sisenis dzied priedes galā. – Zvans.

Uz augsta kalna ērzelis ar kaņepju asti. – Zvans.

Sazviedza zviedzējs

Uz augsta kalna

Sudraba galvu,

Pakulu asti. – Zvans.

Zvanu ezeriņš

Pie Vietalvas atrodas mazs ezeriņš. Viņu sauc par Zvanu ezeriņu. Viņš savu vārdu ir dabūjis no tā, ka tur senāk nogrimusi maza baznīciņa ar visu zvanu. Stāsta, ka ezeriņš pirms tam sācis aizaugt, bet pēc baznīciņas nogrimšanas viņš vairs neaizaugot. Skaidrā laikā varot baznīciņu redzēt ezera dibenā. Tā izskatoties tāda pati kā tad, kad nogrimusi. Arī koki zaļojot baznīcas priekšā. Dažus gadus vēlāk tur noslīcis baznīcas zvaniķis. Neviens lāgā nezina, vai zvaniķis pats noslīcinājies jeb vai nelaime notikusi. Vecais zvaniķis ļoti mīlējis veco baznīcu un vēl jo vairāk tās zvanu. Klusos vasaras vakaros varot dzirdēt veco zvaniķi zvanām ezera dibenā. Un tiešām, kad ilgāk paklausās ezera malā, izklausās, it kā kāds zvanītu lēni, klusi, sērīgi ar zvanu. No tā laika ezeriņu sauc par Zvanu ezeriņu. [Vēja vanadziņš 1993 : 77] 

 

Veļi prasa savu mantu

Vecmuižas pirmā baznīca atradusies Katrīnas kalnā. Kalniņš atrodas upes krastā, tā galā vēl redzamas kapu vietas. Upes nosaukums man nezināms, tanī vietā pret kapiem to sauc: Katrīnas kroga upe tālāku atkal pēc tā apgabala, pa kuru tā tek. Upe esot rakta Kurzemes lielkunga Jēkaba laikā. Senāk gan, kā domājams, kapsēta ieņēmusi lielāku gabalu, kas tagad sarāvies tikai kalniņa virsotnē.

Kad baznīca nespējusi vairs savam nolūkam kalpot, tad pagasts nolēmis celt jaunu, tuvāki pie muižas. Nodoms tapis izdarīts, viss bijis gatavs; tikai zvans vēl bijis jāpārved no vecās vietas uz jauno. Bet tas izrādījies par neiespējamu: jo strādnieki cīnījušies, gribēdami to ratos iedabūt, jo tas vēlies baznīcas pagraba dobei tuvāki. Toreizējais mācītājs esot vienā naktī redzējis sapnī sevi miroņu garu apstātu, kas teikuši, lai zvanu atstājot kapos, jo tie bez zvana nevarot iztikt un to arī nedošot projām. Strādniekiem pēc daudz pūliņiem izdevies zvanu iecelt ratos, bet, tiklīdz tie nobraukuši pie upes, tā zvans izvēlies no ratiem un ieripojis upē skanēdams. Pēc tam daudz reizes īpaši sestdienas vakaros upes dibinā dzirdētas dobjas zvana skaņas. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas//gr14/14B1131.htm]

 

Zemītes kapsētā bijis – varbūt esot arī vēl tagad – zvans, kas paziņojis par katra mirēja nāvi, kas ticis glabāts šai kapsētā. Taisni tanī laikā, kad kāds miris, tas nozvanījis tik reizes, cikos pulksteņos tas miris. Tas zvanījis arī visklusākā laikā, tā kā vējš nav bijis domājams. Minētā pagasta Jaunkaipjos bijis bērns slims. Bērna tēvs braucis nakti atpakaļ no ārsta. Ko ticis pret kapsētu, tā zvans nozvanot vienu. Šim tūlīt palicis tā savādi, jo nakts bijusi ļoti klusa. Kad iebraucis mājās, bērns bijis tikko miris un pulkstens rādījis drusku pāri vienam. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140202012/lv]

 

Šis ezers agrāk bijis pie Bērzaunes muižas, tagadējā Mālu purva vietā. Bet toreiz tur tuvumā bijuši muižas tīrumi un rijas, un to ezers nevarējis paciest, ka ļaudis rijās pie grūtiem darbiem caurām dienām, caurām naktim mocīti. Tādēļ pilns dusmu šņākdams, krākdams pacēlies un aizgājis uz Lauteriem, starp Ķeļēnu (Telēnu) un Jaunekļu kalniem. Bet drīzi pēc tam izcēlušies kara laiki. Ienaidnieki stāvējuši katrpus ezera. Te pašā nakts vidū viens ienaidnieku pulks slepeni uzbrucis, un nu kāvušies uz postu. Asinis lijušas kā lietus un pārplūdinājušas ezeru. Pret rīta laiku viens otru apkāvušies smalki, dzīvs gandrīz nepalicis neviens vienīgs. Apkautie visi sarakti Kapu kalnā, paaugstā līdzenumā un vecā sērmaukslī uzvilkuši kapu zvanu kara vīriem par piemiņu. Bet vēlāk sākuši Kapu kalniņu art. Zvans par to sadusmojies un iegāzies ezerā. Vēl ilgi pēc tam sestdienas vakaros dzirdējuši zvanu tur ezerā žēli mūdam.

Stāsta arī, ka tai naktī, kad kara pulki tik briesmīgi cirtušies, viens kara kungs iebraucis ar visiem ratiem ezerā, jo negribējis ienaidniekiem dzīvs padoties. Riteņus varot vēl tagad ezerā redzēt.

Vienreiz gar Kaķīšu līci esot gājis medinieks un ieraudzījis Lauteru ezerā varenu spožumu. „Nu, tev veļu māte!” medinieks iesaucies, „jāapskatās taču, kas tas īsti ir.” Skatījies, skatījies – spīd arvienu tāds spožs apaļums mucas dibina lielumā. Norāvis plinti un gāzis virsū; bet – kas tad tas – uz reizi pats palicis neredzīgs un ezerā sācis dobji, dobji mūdēt. Par laimi gadījies viens vecītis, tas pārvedis neredzīgo mājā un teicis, lai liekoties mierā, tas spožums esot zivju ķēniņienes acis, tās nedrīkstot aiztikt. Pēc šāviena zivju ķēniņiene samūdējusi trīs dienas, trīs naktis, tad tikai apklususi un medinieks tūdaļ palicis atkal redzīgs. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150801016/lv]

 

Vecos laikos bijušas apakš Sērpils vecās pils drupiem divi pagrabi. Kādi droši vīri reiz nodomājuši šos pagrabus izmeklēt. Vienu tie iesējuši virvē un ielaiduši pagrabu dibenā. Šis nu atradis tur slepenas durvis un aiz tām durvim jauki izgreznotu istabu. Istabas vidū bijis galds un uz galda liels zvans. Vīrs domājis zvanu aptaustīt, bet, līdzko rokas pielicis, te istabā palicis drūmīgi tumšs; rokas atņemot, ieradies atkal gaišums. Kādā kaktā tas arī ieraudzījis lielu šķirstu, uz kura liels, melns suns tupējis. Vīrs neuzdrošinājies suņa aiztikt un tādēļ atvilkts atpakaļ bez kaut kāda panākuma. Daži dienasvidos redzējuši suni gar pagrabiem tekājam un uz reizi nozūdam. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15F0905.htm]

 

Lejaspus Līksnas uz Daugavas labā krasta atrodas Gospora sādža. Vecās krievu kara kartēs šī sādža apzīmēta par Zvonkām, veci plostinieki tāpat sauc vēl tagad krāci, kas atrodas Daugavā, netālu no sādžas. Turienes ļaudis šo vārdu vairs nelieto. Senāk, kad nebija dzelzceļa, katru pavasari pa Daugavu uz Rīgu gāja daudz liellaivu ar dažādām Krievijas precēm. Reiz Līvānu un Madaliņas baznīcai Vitebskā izlieti divi zvani, kurus ar laivu vajadzēja atvest. Zvani nebijuši vienādi: Līvānu baznīcai lielāks, Madaliņas mazāks. Laivenieki pārpratuma dēļ lielāko zvanu atstājuši pie Madaliņas baznīcas, kādēļ mazākais, tālāk braucot, no laivas ievēlies Daugavā. Zvanu meklējuši vairākas reizes, bet neatraduši, lai gan Daugava šinī vietā nav dziļāka par sešām pēdām. Ļaudis stāsta, ja Madaliņas baznīcā zvanījuši, tad varējis dzirdēt, ka zvana arī nogrimušais zvans Daugavas dibenā. To pašu dzirdējuši arī secen ar plostiem ejošie plostinieki. Vēl tagad vecie plostinieki labi pazīst bīstamo Zvonku krāci Daugavā. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150614008/lv]

 

Ilūkstes apriņķī atrodas ezers. Uz ezera krasta baznīca. Šīs baznīcas vietā senos laikos bijusi cita baznīca, kas nogrimusi ezerā. Senāk, baznīcas ceļot, bijis kaut kas jānovēl, it kā jānosaka jaunceļamās baznīcas nākotne. Tā arī tai baznīcai ticis novēlēts: kad viņā laulāšot trīspadsmit pārus, viņa nogrimšot ar visiem ļaudīm ezerā. Tā arī esot noticis. Nogrimušās baznīcas vietā sākuši celt jaunu. Bet tas nekādi neizdevies: ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti atkal sabrucis. Beidzot tomēr izdevies baznīcu uzcelt. Altāris ticis izgreznots dažādiem tēliem, starp kuriem bijis no koka izgriezts cilvēks ar lielu bumbu rokā. Šinī bumbā esot ielējuši ūdeni un nolēmuši: kad ūdens izsīkšot, baznīcai jānogrimstot tanī vietā, kur senā baznīca gaidot. Vasarā klusos vakaros un pa dienvidus laiku ezerā bieži dzirdot zvanu skaņas. Viens zvans ātri, droši, spēcīgi zvanot – tas esot vecās nogrimušās baznīcas zvans. Viņam pretī atskanot lēnām, nedroši, klusi, tagadējās baznīcas zvans, kas nevarot sagaidīt, kad tikšot pie nogrimušā biedra. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150801045/lv]

Doles Vampeniešu I kapulaukā savrupi atrasta gaiļa figūriņa – lībiešu putniņu piekariņš no bronzas. Gaiļa tēls kristietībā simbolizē garīgu atmošanos, Kristu kā ticības sauli, kas uzsāk jaunu dienu un liek bēgt tumsas un ļaunuma spēkiem, nomodu un modrību pret ļaunumu, pretošanos garīgai tumsībai. Ne velti gaiļa figūras rotā baznīcu torņu smailes, kur tiem jāsveicina Kristus saullēkts, jārāda virziens, no kura draud briesmas, un jāsargā zvanu tornis tumsas laikā, kad zvani klusē. [Sagatavots pēc: Spirģis 2012 : 130, 131]

 

Latgaļu apdzīvotajā teritorijā kapu inventāros pātagas kāti parasti konstatēti ar noteiktu zirglietu komplektu – dzelzs iemauktu dzelžiem un dzelzs zvanu. Netraucētu kapa inventāru izdevies atsegt Aglonas Kristapiņu kapulauka 211. kapā. Tajā pātagas kāts uziets kājgalī pie pēdām blakus šķēpa galam vienkopus ar dzelzs laužņiem un ar bronzu pārklātu dzelzs zvanu. Mirušajam pāri labajam plecam bijusi pārlikta ar bronzu apkalta ādas josta, uz rokām vilkta bronzas karavīra aproce un aproce ar segmentveida galiem. Kapā konstatēts bronzas spirālīšu rokas notinums, lielā bronzas pakavsakta, spirālgredzens un ieroči – dzelzs šaurasmens cirvis, uzmavas šķēpa gals un dzelzs kaujas nazis ar bronzu apkaltā ādas makstī. 

Šķeltovas Brūveru kapulauka 38. kapa kreisajā pusē 15–20 cm attālumā no galvas stāvus stāvoklī uzgāja pātagas kātu kopā ar dzelzs iemauktu dzelžiem un dzelzs zvanu, bet kapa bedres labajā pusē – ar asmeni uz leju un eventuālo kātu pret kājgali vērstu dzelzs šaurasmens cirvi. Šis ir vienīgais gadījums, kad pātagas kāts skeletkapā novietots galvgalī. Kapā saglabājies pie kājām novietotais dzelzs uzmavas šķēpa gals. Kapa inventārā bijusi arī grezna josta, par ko liecina tikai daži tās apkalumi un bronzas riņķi sapostītajā apbedījuma vidusdaļā. [Sagatavots pēc: Vilcāne 2011 : 130]

Pirmā diena

„Tad tappe no vakkara un rīta ta pirma diena.”

 

Pirmdiena, 23. jūnijs. Zāļu Diena.

 

Tā ir ūdeņu dunēšana,

tā ir zvanu viļņošanās,

tā ir Zāļu Diena.

 

Vībotņu, vīgriežu, pīlādžu,

sila un lauka ziedu,

klusas sevī dziedāšanas,

pirmspamošanās

svētku diena.

 

Bet tā ir svētku diena

arī nomoda padebešiem, kuri

priekš vainagiem puķes briedē,

arī upēm un ūdenskrātuvēm, kurās

tie vainagi aizpeldēs.

 

Tā ir diena, pirms atbrīvojas,

tā ir diena, pirms atdzīvojas

līdz tevim izciestie svētki.

 

„Ne zariņa nenolauzu…”?

Kur nu! Gadu simti, dzelžu zirgi

bradādami aizbrāzās.

 

Pusbadainus, badainus – nesabradāja.

Lipināja. Nepielipa –

svētki kā svētki, pagānu

svētki: Zāļu Diena.

 

Jo zālei ir likumi savi.

Un galvenais zāles likums ir – pļava.

Un, paldies dievam, zālei

vēl ir arī svētki savi –

Zāļu Diena.

 

Tā diena tev asinīs dziedās gadu,

tā diena tevi dziedēs veselu gadu.

Jo tā ir Zāļu Diena. [Čaklais : www.mariscaklais.lv/teksti/zalu.html]

 

Dundagas leģenda

– Pati vainīga. Neturēja vārdu, nepildīja 

norunu, skatījās rūķīšu kāzas…

– Jā, ar kādām tiesībām…

 

Protams, ka bija tiesības!

Pigmeji sola glābt

pili un pašus. Bet rūp

tikai, kā tornī kāpt.

 

Viņiem ir nesaprotams,

kā vēl bez mēles skan

nenogremdējams bēdā,

nenoremdējams zvans.

 

Nokrīt pie savas bļodas

un lok, un lok, un lok…

Bet šie mūžīgie svētki

top vissmagākais slogs:

 

jo bez vārda, bez skaņas

tā kā liecinieks drūms

visu redz, visu saredz

katrs koks, katrs krūms.

 

Melnu zirnekļu aizvilkti

ir ik velve, ik logs,

lai pat nejauša zvaigzne

te vairs neredz neko.

 

Protams, ka bija tiesības!

Redzēt – tas ir kā gaiss.

Redzēt, redzēt, kaut zināms

paradums mūžsenais –

 

tos visuvairāk redzošos,

kas saka, ka posts ir posts,

lai pilis turētos stiprāk,

iemūrē pamatos. [Čaklais : www.mariscaklais.lv/teksti/kurzemes.html]

 

Vārds zvans izmantots Māras Cielēnas sakārtotajā dzejas izlases nosaukumā Skolas zvans (1999).

 

Baznīcas sienas bij baltas, jumts zaļš, gaiši, saulaini logi – viss līksmi priecīgs kāpa augšup un padarīja šo Dieva māju par daudzu skatu jautrām krustcelēm. Un, kaut gan viņa piederēja tām ēkām, kuras parasti stāv tukšas un tāpēc ļaudīm sajūtamas kā nedzīvas koka kastes vai mūra apcirkņi, tomēr šī nama lielajā tornī karājās septiņi zvani, kuri negaidot varēja ierunāties un mirklī visu namu pārvērst par dzīvu, skanošu būtni.

Ja šo zvanu pirmais meistars bij tas, kas viņus lējis, tad otrais un pats īstais – kas viņus zvanīja.

Krišs Krustdēls – tāds bij viņa vārds.

Viņš gan nespēja sacensties ar Flandrijas slaveniem zvaniķiem, kuri spēlē korāļus savu kluso katedrāļu torņos, tomēr visu, ko atļāva lauku baznīciņas septiņi zvani, viņš pilnā mērā bij sasniedzis.

Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne graša atlīdzības, jo Dieva svētītiem priesteriem netrūka apķērības izmantot viņa pieķeršanos savam amatam. [..]

Šo „veidu” Krustdēlam bij neskaitāms pulks. Viņš zvanīja, piesizdams visiem zvaniem pēc kārtas, sākot ar lielāko vai mazāko, un ieturēdams dažas pauzes; zvanīja akordiem, sīko pulksteņu trilleriem, uzsvērdams ar dobjāko zvanu takti; tad pēkšņi pārmija takti ar citu jaunu, kas bij viens no pārsteidzošākiem viņa paņēmieniem, un galvenām kārtām pastrīpoja to primitīvo jūtu – prieka un skumju – plūdumu, kuru viņš izvilināja savā tornī. 

Vajadzēja redzēt Krustdēlu viņa darbā, lai novērotu, ka tā nebij izprieca, bet grūtas, neapskaužamas pūles. Zem zvanu šķērskokiem viņš saslēdzās un sasprādzējās sevi kā vergs, atstādams brīvu tikai galvu un kreiso kāju, uz kuras atbalstīties. Viss viņa sausais ķermenis liecās un raustījās, bet acis mirdzošas iegulās tālumā, kur viņš sūtīja savas skaņas pāri laukiem, birzīm un tīrumiem. Lejā gulēja ezers, šūpojot makšķernieka laivu uz līmeņa, un zvanītājam likās, ka skaņas sāk sacelt viļņus ezerā. Vēlīnie kaudzes metēji sāka klausīties, un ganāmi pulki pagriezās uz mājām. Bet Ķīvju birzs noliecās, skaņas pāri laizdama, un dūcieni kā dziedoša migla vēlās bez gala bez malas, tālāk un tālāk, līdz ievēlās pašā sarkanā rietā, un visa zeme piepeši nāca zem svētvakara.

Tad pēkšņi zvanītājs piesita trīs reizes ar paminu lielajam zvanam un atlaidās, acis aizverot. Piere bij sviedros, rokas atlauztas, un viss viņš līdz galam samocīts, nevarīgs, vārgs, bet laimīga gaisma vaigā. [..]

Tad viņš nogāja pa labu gabalu, atsēdās tīrumā un vēroja, kā viņa tornī sāka rīkoties sveši cilvēki.

Zvaniem izņēma mēles un cit’ pakaļ citam laida lejup gar āra sienu. Bet, kad pēc vairāku stundu darba zvani bij sakrauti trijos vezumos, vecais zvanītājs neizturēja; viņš metās pie ratiem, pieplaka lielajam vara milzenim, kas ilgus gadus bij dunējis no viņa pieskaršanās, bet tagad tikai ieklaudzējās zem glāstošā piesitiena. Zvans un viņa zvanītājs gulēja blakus kā uz nāvi notiesāti. [Ezeriņš 1962 : 196–198]

 

Orķestris sāk spēlēt, zirgi lēni un cienīgi soļot un bērinieki pakaļ. Diena ir karsta, orķestra vīriem laikam grūti, nez, līdz pašai kapsētai viņiem vajadzēs spēlēt?

Tomēr nē. Viņi ir tikai drusku pāri pusceļam, kad pretī sāk dunēt kapu zvans. Orķestris apklust. Zirgi un bērinieki nu iet vēl lēnāk un svinīgāk. Augustam, Alīdei un Klušu mātei muguras vēl taisnākas.

Klušu māte vairs nav lakatā. Viņai, tāpat kā Alīdei, galvā melna cepure ar pāri sejai un pleciem pārlaistu melnu plīvuru, kā pieklājas vistuvākajām sērotājām.

Mammucim tikai mati sasieti pakausī ar melnu lenti un liela, melna apkakle uz tumšpelēkās kleitas. Papucim melna lente ap piedurkni. Seja viņam nepiedienīgi sarkana, bet mammucis, ļaužu dēļ, nešņāc, tikai lūpu dusmīgi uzmetis, gluži kā Anita. [Belševica 1992 : 135]

 

Starpbrīdis ir maza atpestīšana, bet maza, jo klusi un godīgi jāstaigā pāros apkārt zālei. Bille iet ar Mudīti. Billei tik daudz ko stāstīt, bet pārāk bieži manāms, ka Mudīte nemaz nedzird.

– Tu klausies, ko es tev saku?

– Es klausos. Man tikai ausis sāp. Es vienmēr slimoju ar ausīm.

Runā vēl ar tādu! Bet Mudīte ir lādzīga, un Billei beidzot ir kāds, par kuru nejusties lempīgākai un dumjākai. Brīžiem pat aizmirstas lāpījums kleitas mugurpusē.

Bet tad jau zvans un nāk pats briesmīgākais. Glītrakstīšanas stunda. Kaut gan viņām nemaz nav jāraksta, tikai jāvelk bezgalīgi stabiņi un kāsīši slīpi līnijotā burtnīcā.

Skolotāja nostājas klases priekšā, uzmet kūkumiņu, saberzē rokas un saka: – Atcerēsimies atkal un atkal, ka skaists rokraksts rāda skaistu raksturu. Izkopt rokrakstu nozīmē izkopt raksturu. [Belševica 1992 : 180–181]

 

– Turpinām! Viens… divi… trīs… Sibilla, Sibilla, nu papūlies taču!

It kā Bille nepūlētos! Viņa pūlas tā, ka ausis džinkst. Nez, nokrist viņai arī? Bet skolotāja jau neticēs, ka viņai reibst galva.

Izglābj zvans. Cik skaists gan var būt šis griezīgais pļirkstiens!

– Nākamajā stundā turpināsim. Uz redzēšanos!

Skolotāja, svārkiem kupli noplandot, iziet pa durvīm. Meitenes sāk ģērbties. [Belševica 1992 : 188]

 

Kādā svētdienā Jānis aizgāja uz baznīcu un uzkāpa tornī. No turienes, zināms, viņš uzdomātās meitās nevarēja nolūkoties, to viņš arī negribēja – gribēja, kā zvaniķim sacīja, reiz visā tuvumā noklausīties zvana skaņās. Tādi untumi, lūk, reizēm uznāk tiem, kas kaujas ar domām par precēšanos!

Kad bij laiks, zvaniķis sāka zvanīt, un Jānis klausījās. Piepeši viņš iesaucās, lai zvanot stiprāk, nevarot vairs nemaz lāgā sadzirdēt.

Uz to zvaniķis atbildēja, stiprāk nedrīkstot, citādi zvans pārplīsīšot. Nu Jānis atkal sacīja, lai šis stiprāk runājot, nevarot nedz zvana skaņu, nedz šā valodas sadzirdēt. Tā viņi sarunājās mazu brīdi, līdz pēdīgi Jānis, nepacietīgs kļuvis, nokāpa lejā. [Blaumanis 1994 : 187]

Pilsētas torņu „balsis” – Jelgavas baznīcu zvani

Kaut arī zvana loma mūsdienu pilsētā ir citādāka nekā pirms pāris gadsimtiem, joprojām Jelgavā var dzirdēt visdažādāko zvanu skaņas. Visbiežāk tie saklausāmi, sitot noteiktām stundām un svētdienu rītos, kad zvani aicina uz dievkalpojumu, taču reizē tie uztur arī senas tradīcijas un vēsturi.

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājuma glabātājs Aldis Barševskis stāsta, ka agrāk zvanu funkcija bija vēstīt ne vien par laiku un dievkalpojumu sākumu, bet arī par ugunsgrēkiem un kara uzbrukumiem. Jelgavas dievnamos zvani skanējuši vienmēr – tie radīti gan Latvijā, gan ārvalstīs, un vēstures lappusēs var lasīt arī par Jelgavā 17. gadsimtā lietiem zvaniem. Tie tapuši ne vien Iecavas, Līvbērzes, Sesavas un Tērvetes baznīcai, bet arī Svētās Trīsvienības baznīcas tornim. Atsevišķām Jelgavas baznīcām līdz pat mūsdienām izdevies nosargāt gadsimtiem senus zvanus, kuru skaņas dzirdamas ik dienu, bet dažu torņu dziesmas skandina mehāniski zvani.

Sargā vēstures vērtības

Senākie arvien izmantotie zvani Jelgavā sastopami Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā un Jelgavas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Svētās Vienības draudzes mācītājs Ralfs Kokins stāsta, ka Jāņa baznīcas tornī dzirdams kādreizējās Svētās Vienības baznīcas zvans: „Kad baznīca tika iznīcināta, draudze savas mājas rada pie mums – tolaik nabadzīgajā baznīcā pie pilsētas Annas vārtiem –, un mantojām no drupām izvilkto zvanu, kas skan arī mūsdienās. Ar zvanu ieskandinām dievkalpojumus, ceremonijas un piedalāmies arī Latvijas akcijās – nesenākā bija par godu valsts starptautiskās atzīšanas simtgadei, ko pavadīja baznīcu zvani. Zvana zvanīšana ir roku darbs, un noteikti ne tas vieglākais, jo jāpieliek spēks, lai tas vispār ieskanētos, jāuztur ritms, nepieļaujot pārsitienus.”

Savukārt Annas baznīcā zvanu ikdienā zvana dievnama brīvprātīgie kalpotāji. Tas dzirdams pirms un pēc dievkalpojumiem, bērēs, kristībās, laulībās, kā arī īpašos notikumos, piemēram, Jelgavas pilsētas svētkos. Draudzē informē, ka torņa zvans Jelgavā skan kopš 1956. gada, kad atklāts atjaunotais baznīcas tornis. Tajā uzstādīts tolaik slēgtās Ādažu baznīcas zvans, kas drīz sagaidīs savu simtgadi – tas izliets 1925. gadā. Ar laiku Ādažu luterāņi atguva savu dievnamu, un, atdarot par agrāk izrādīto labestību, Annas baznīcas draudze palīdzēja viņiem sagādāt jaunu zvanu.

Zvans nozīmē atbildību

Jelgavas centrā vairums iedzīvotāju būs dzirdējuši Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāles zvanus, kuri skan gan dievkalpojumu, ceremoniju un procesiju laikā, gan vēstot laiku ikdienā. „Kopš 2013. gada zvanus skandina elektronisks mehānisms, bet pirms tam to darījām paši. Ik svētdienu 15 minūtes pirms dievkalpojuma skan zvani, bet brīdi vēlāk, kad atlikušas piecas minūtes līdz sākumam, skan mazāks zvaniņš – to, šķiet, daudzi nemaz nav pamanījuši. Savukārt ikdienā zvani skaita stundas un to ceturkšņus,” atklāj prāvests Arnis Vizbelis.

Katedrāles tornī ir četri zvani – divi jaunie Polijā izgatavotie un divi agrākie, kas saglabāti kā relikvijas. Jaunos zvanus rotā uzraksti „Svētais Jāzep, lūdz Dievu par mums”, „Tavā patvērumā steidzamies, Bezvainīgā Jaunava Marija”, izgatavošanas gads un tobrīd kalpojošā bīskapa un pāvesta vārds.

Katram laikam savs skanējums

Pilsētas centrā bieži dzirdami arī Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāles zvani, kuru skaņu grūti sajaukt ar kādu citu. Katedrāles priesteris Aleksandrs Razdaibeda skaidro, ka baznīcas zvani pareizticīgo kristieti pavada visu dzīvi, tie vairo ticības prieku un baznīcas kalendāra gaitā maina skanējumu. Savs skanējums ir arī pareizticīgo gavēņa laikam. Par zvanu skaņām atbild katedrāles zvaniķe Jeļena Ņikiforova, kura šo prasmi pusgadu apguvusi dzimtās Baltkrievijas pilsētā Minskā. Tieši tur izgatavoti katedrālē dzirdamie bronzas, alvas un vara zvani. Zināšanas J. Ņikiforova nodod tālāk, mācot draudzes bērnus, kuri apgūst ne vien zvaniķa darba praktisko pusi, bet arī tā reliģisko nozīmi, kas balstīta baznīcas dziedājumu un tekstu izpratnē.

Ievērojot tradīcijas, zvani skan arī Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcā. Zvans tur ir ne vien baznīcas tornī, bet, mazāks, arī pie saimniecības ēkas. Tas trīsreiz dienā par godu 12 apustuļiem skan 12 reizes, aicinot pie draudzes galda.

Jaunas dziesmas senākajā tornī

Jelgavas senākajā mūra ēkā – Svētās Trīsvienības baznīcas tornī – skan pilsētas modernākā zvana melodijas. Trīsvienības baznīcas torņa zvanus Jelgavā var dzirdēt piecas reizes dienā – pulksten 9, 12, 15, 18 un 21. Jelgavas reģionālā Tūrisma centra pārstāve Madara Freija stāsta, ka svētku dienās dziesmas tiek atskaņotas ik stundu. „Vizuālas pārmaiņas torņa pulkstenis desmit gadu laikā kopš atjaunošanas nav piedzīvojis, toties vairākkārt papildināts tā repertuārs. Melodijas mainās ik mēnesi, skanējumā atspoguļojot gadalaiku, bet svētku dienās atskaņojam šai dienai atbilstošu melodiju. Aprīlī stundas ieskandina tautasdziesma „Seši mazi bundzinieki”, bet maijā – „Mazs bij’ tēva novadiņis”. Pilsētas svētkos un Zinību dienā skan dziesma „Satiksimies Jelgavā”, bet, tornim iezvanot jauno gadu, skan Edgara Liepiņa „Sveiks, sveiks, jaunais gads”,” stāsta M. Freija.

Zvans un pulkstenis Svētās Trīsvienības baznīcas tornī ierīkots 17. gadsimta sākumā, un tas pareizu laiku vēstījis līdz pat 1915. gadam. Nu, gadsimtu vēlāk, baznīcas tornis atkal pilda savu agrāko funkciju. Jāpiebilst, ka arī tā ciparnīcas tapušas kā atsauce uz vēsturi – iespējams, daudziem garāmgājējiem nepamanīts palicis ciparnīcas četrinieks, kas ar romiešu cipariem pierakstīts nevis kā „IV”, bet gan kā „IIII”, kā to mēdza pierakstīt 16. un 17. gadsimtā.

Šīs un citas detaļas var pamanīt, dodoties aplūkot Jelgavas vēsturiskos dievnamus un ieklausoties zvanu skaņās. [Jelgavas pilsētas pašvaldības Sabiedrisko attiecību pārvalde : https://www.jelgava.lv/lv/jaunumi/zinu-arhivs/pilsetas-tornu-balsis-jelgavas-baznicu-zvani/]

 

Zvonu goreiguo dzeive

Svātkus eipašus dora muzyka. Na vysod muzyka ir īrostuo – koncerts, izpiļdeituoji. Vīna nu pyrmajom muzykys izpausmem ir zvoni i zvonu skanis. Itei muzyka pasaruodeja 9. godu symtā pareizticeigūs bazneicuos. Zvaneišona pareizticeibā teik uztvarta kai svātdareišona i juos laikā zvaneituojam vajag lyugtīs ci dzīduot saļmys.

Koč pareizticeigūs zvonu spēlis tradicejis bolstuos iz kurantu zvaneišonys veidu (eipaša zvonu sistema, kuramā zvoni skaņ nūsaceitā seceibā), ilgu godu gaitā ir izaveiduojs sovs eipatnejs zvaneišonys veids, kas atsaškir i ar sovu skaniejumu, i muzykalū fakturu. Ite kotram konkretam bazneicys dīnys i goda nūtykumam tyka pīmaklāta sova kompoziceja, kas atspīgelej i pastreipoj juo byuteibu, pīmāram, Kasdīnys zvaneišona, Zīmyssvātku zvaneišona, zvaneišona Leluo gavieņa laikā. Kod teik īsvieteiti bazneicys zvoni i nūvītuoti zvonu tūrnī, tod bazneica daboj na viņ sovu uorejū, bet ari vyda bolsu. Itys bazneicys bolss palīk dzieržams vysim apleicīnis īdzeivuotuojim. Zvona skaņa sovā skaistumā i sovā goreigajā nūzeimē nav saleidzynojama ni ar kū cytu. Bazneicys zvons viestej na viņ par dīvkolpuojuma suokom i beigom, bet paviestej ari par pošu nūzeimeiguokū šaļti bazneicys īškejā dzeivē – par Euharistejis Nūslāpumu tamā šaļtī, kod teik pīnasts bezasiņu upers Dīvam par vysim cylvākim. Augšancālušuos Pesteituoja sagaideišona Pashys reita dīvkolpuojuma krysta guojīņa laikā teik paviesteita ar eipaši svineigu zvaneišonu. Zvons viestej ari par Evangeleja laseišonu Vysnakts dīvkolpuojuma i Dīviškuos liturgejis laikā. Taišni partū ticeigajim, izdzieržūt pyrmuos zvonu skanis, juoapzeimej sevi ar krysta zeimi.

Bazneicys zvons ir saisteits ar pareizticeiga kristīša dzeivi vysā juo zemis dzeivis laikā. Zvona skanis pavoda cylvāku juo dzeivis nūzeimeigajuos šaļtīs – piec lauleibu Sakramenta i tod, kod izvodom cylvāku juo pādejā dzeivis ceļā. Pareizticeiguo bazneica nu cytom atsaškir ar eipaši skaistu zvonu skaniejumu. Bazneicu zvonu tūrni agruok beja apreikuoti na mozuok kai ar sešim zvonim. Rēzeknis Vyssvātuokuos Dīvdzamdātuojis pīdzimšonys pareizticeigūs bazneicai ari ir seši zvoni. Tok Krīvejā ir sastūpami zvonu tūrni pat ar 18 zvonim – tys jau ir sarežgeits muzykys instruments. Kab īsavuiceit pareizi zvaneit, cylvāki speciali vuicuos. Itim cylvākim ir juobyun apveļteitim ar lobu muzykalū dzierdi.

Bazneicys zvons saista zemi ar dabasim. Jis īt nu zemis i sasnīdz dabasu augstumus. [..] [Briede-Dzanuška, Groce : https://www.lakuga.lv/2018/12/16/zvonu-goreiguo-dzeive/]

Interesants objekts atklājās Kokneses pilskalna plakumā – kādas akmens celtnes ieejas ovāli konturēts sienas mūrējums, kur akmeņi bija sastiprināti ar vāju kaļķa javu. Stubavs hipotētiski pieļāva, ka tā varēja būt pareizticīgo baznīca [..]. Stratigrāfiski šī celtne tika atklāta 8. slānī, kuru izrakumu vadītājs datēja ar 12. gs. vidu un otro pusi. Celtnes tuvumā atrada arī baznīcas bronzas zvana apakšmalas fragmentu (diametrs 40 cm). Pareizticīgo baznīcas Jersikā 13. gs. sākumā piemin Indriķis savā hronikā, tāpēc Stubava hipotēzei bija zināms pamats. Tomēr vēlāk, kritiski analizējot atraktā mūrējuma aprakstu, baznīcas esamība šajā vietā tika noraidīta [..]. [Vasks 2014 : 26]

Zvans ir trauksmes vēstnesis, debesu un zemes saistības simbols. Zvana skaņas bieži simbolizē kosmiskās harmonijas. [Sagatavots pēc: Herdera simbolu vārdnīca 1994 : 169]

Gleznainajā Balvu muižas parkā pie Balvu ezera atklāts arhitekta Didža Jaunzema veidotais instalācijas objekts „Gaiss” – simbolisks koks, kas, reaģējot uz gaisa kustību, ar vēja stabulēm rada mūziku. Tas ir pasaulē lielākais vēja zvanu ansamblis. Vēja zvanu koks sastāv no 324 vēja stabulēm, uz kurām ir attēloti visu Latgales novadu ģerboņi un kuru ieskandina 48 vēja zvani. Pasaulē ir sastopami vēja zvani ar garākām un diametrā resnākām stabulēm, bet nekur nav sastopams vienkopus tik daudz vēja stabuļu.

 

Foto no Balvu TIC arhīva: http://skolenuekskursijas.lv/apskates-vieta/vides-objekts-gaiss/. [Sagatavots pēc: https://jauns.lv/raksts/zinas/251186-balvu-muizas-parka-atklats-pasaule-lielakais-veju-zvanu-ansamblis]

 

1 lata monēta „Ziemassvētku zvaniņi” (2012. gads)

Zvanu skaņas cilvēki pazinuši jau senos laikos. Pagānu tautas šķindinājušas zvanus, lai tumšajās rudens un ziemas naktīs aizbaidītu ļaunos garus. Izplatoties kristietībai, baznīcu zvanus sāka izmantot, lai paziņotu par kaut ko nozīmīgu – briesmu tuvošanos, svinību sākumu, cilvēka piedzimšanu vai nāvi un citiem svarīgiem notikumiem. Vēlāk zvanu skaņas kļuva drīzāk par svinību, nevis briesmu vēstītājām, un īpaši tās saistās ar Ziemassvētku laiku. Lielbritānijā karalienes Viktorijas valdīšanas laikā ļaudis nelielus zvaniņus izmantoja Ziemassvētku korāļu pavadījumam, jo tie bija vieglāki un lētāki nekā tradicionālie mūzikas instrumenti. Egles rotā ar Ziemassvētku gaismiņām (sākotnēji tās bija sveces), vītnēm un vizuļiem, rotājumiem, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām (pirmās Ziemassvētku egles savulaik tika rotātas ar āboliem, riekstiem, cukura gabaliņiem un piparkūkām). Arī zvaniņi kļuva par šādu rotājumu visā pasaulē. Piemēram, Libērijā, kur visbiežāk mājās tiek rotāti palmas zari, tajos tiek iekārti tieši zvaniņi. Ziemassvētku zvaniņi līdz ar citiem zvanu veidiem mūsdienās ir daudzu muzeju kolekciju sastāvdaļa. Īpaši minams Vaskikello Zvanu muzejs (Somija), kur eksponēto zvanu skaits jau pārsniedzis 1500.

Ziemassvētku laikā zvani mūs uzrunā dažādās balsīs. Klusi nošķind zvaniņš Ziemassvētku egles zarā, skujiņai nokrītot, un svecīšu atspulgi liek spožāk iemirdzēties arī bērnu acīm. Populārajā dziesmā Jingle Bells zirga zvaniņi skan draiski un pārgalvīgi. Arī Vilis Plūdons jauku Ziemassvētku vakaru, kad sniegā tīti mežs un lauks, saista ar jautrām un dzidrām zvaniņa skaņām. Savukārt Jānim Porukam „.. maigi dziedot, pulksten’s skan ..” un liek pašam sev jautāt: „.. vai varēšu es mūžīgi tāds skaidrs būt?” Bet baznīcas zvani cēli un svinīgi vēsta par Dieva dēla piedzimšanu miljardiem kristīgo cilvēku visā pasaulē. Taču, lai kāda būtu šo zvanu skaņa, vēstījums ir viens: pasaulē nāk gaisma, un laiks valdīt priekam.

Monētas aizmugurē (reversā) centrā redzami divi ar lenti sasieti zvaniņi, zem tiem – skaitlis 1, no tā pa labi puslokā uzraksts LATS.

Monēta (vara un niķeļa sakausējums) kalta 2012. gadā Bādenes-Virtembergas Valsts kaltuvē (Vācija). 

Mākslinieki: Holgers Elers (grafiskais dizains) un Laura Medne (plastiskais veidojums) [Sagatavots pēc: https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/lata-naudas-zimes?cid=244:nauda&id=8347:ziemassvtku-zvanii]

Lāzberģa muiža rakstos minēta jau 16. gs. No 1550. gada tā atradās Andreasa Breholca īpašumā, bet vēlāk tās īpašnieki bieži mainījušies. [..] Daļa pils ēku un zvanu tornis celti 1767. gadā. Pils un citas ēkas celtas 19. gs., reizē veidots arī parks un strūklakas. Celtniecības laikā un arī vēlāk šeit atrastas senlietas, kuras datētas ar 11. un 12. gs. [Ikauniece 2011 : 16]

Vitolds Mašnovskis Bātas-Vaiņodes luterāņu baznīcas vecais zvans (2010).

[https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/3227/]

 

Julita Kluša Pilišku kapu vārti ar zvanu, Vārkavas pagasts (2014).

[https://www.dziedava.lv/daba/izveleta_daba.php?fvip=2951&vt=38]

 

Ērskaļu (Airīšu) kapu zvans un zvanu tornis (celts 1871. gadā). Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. [https://www.omnia.ie/index.php?navigation_function=2&navigation_item=%2F92085%2F12959&repid=1]

 

Ausma Melluma Bārbeles Zēnu pamatskolas zvans.

[https://www.redzet.eu/photo/barbeles-zenu-pamatskolas-zvans-V-216-19-AM/view/Zvans]

Dokumentālā filma Balti zvani (1991). Režisors Zigurds Vidiņš. 

Dokumentālā filma Baltie zvani (1961). Režisors Ivars Krauklītis. 

Dokumentālā filma Kam skan zvans? (1996). Režisors Ansis Epners. 

Dokumentālā filma Kurzemes zvans (1995) Režisors Zigurds Vidiņš. 

Dokumentālā filma Pēdējais zvans (2014). Režisore Alise Zariņa. 

Dziesma Zvani un sveces. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Z. Muktupāvels.

Dziesma Sila zvans. A. Lihtenberga vārdi, mūzika un izpildījums. 

Dziesma Aizejot prom. J. Stībeļa vārdi, mūzika un izpildījums.

Dziesma Vēju muzikants. J. Grota vārdi, Ē. Ķiģeļa mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

Dziesma Zvani. O. Gūtmaņa vārdi, G. Mucenieka mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

Dziesma Vecais zvans. K. Priedīša, A. Zaķa mūzika, izpilda N. Rutulis.

Zvoni – viesturis i styla līcinīki

Latgolys regions puorsteidz ar vysaidom sovpateigom kolekcejom, kurys veidoj aizrauteigi cylvāki. Muokūņkolna pogosta Lipuškūs var īsapazeit ar 6000 zvanenim, kuru eipašneica ir Ludmila Merkulova. Ludmila ir viesturis školuotuoja, niule gon peļneitā atpyutā, i kotram kolekcejis skaneigajam eksemplaram ir sovs viesturis i pīdzeivuojuma stuosts.

Ludmila jau sešus godus veidoj vysaidu motivu, materialu i tematikys zvaneņu kolekceju. Īmīļuots motivs ir Anglejis varys mainis i karalīnis. Kotrai nu viesturiskūs personu ir sovs veidūls bronzys zvaneņā, i jī atsarūn kolekcejā. Taišni Anglejā dzeivoj vysleluokī zvonu mīļuotuoji, Anglejis karalīnis Viktorejis laikā zvonus duovynuoja kuozuos, kas soveigs tikai juos vaļdeišonai. Tok „Lady bellzvonu kolekcejā var atpazeit tālus i tārpus sātys kolpuotuojim i ustobys meitom, kotrai nu jūs ir sovs vuords. Symtgadeiguos miseņa jaunkuņdzis kolonialā laikā sauce ustobys meitys pakolpuot. Metala školys zvaneņus Anglejā vēļ da ituo pat laika izmontoj stuņžu suokumam i nūslāgumam.

„Kod es īsaguodoju kaidu zvonu, es par jū mekleju, vuocu i losu informaceju, interesejūs par ražuotuoju. Kolekcejā ir 1774. godā ražuots zamiļksts zvaneņš, meistara Georgeja Teplovanova nu Nižnijnovgorodys meistardorbs. Zvons tyka izmontuots posta zyrgu treisjiugam, tyvojūtīs posta stacejai, skanis beja dzieržamys nu div jiudžu attuoluma i viesteja, ka vajag gataveit zyrgu maiņu. Iz lelajim ceļu traktim viņ posta zyrgim beja atļauts braukt ar itaidim skaneigim zvonim. Metala kuģa kluoja zvonu atškir eipaša skaņa, tys ir „Titanika” zvonu kopeja, ražuota tamā pat kuģa godā. Ir speciali zvaneni, kurus pīkar dzeivnīkim, pīmāram, ari zylūnim, partū ka izaruoda, itī mylzu dzeivnīki puorsavītoj cīš klusu i najauši var sameideit cylvākus.”

Zvonu kolekcejā teik puorstuovātys gondreiž vysys vaļsts, i Ludmila var stuosteit par zvona i vaļstu viesturis nūtykumim: „Cīš ratai goduos zvoni, kurus ražuoja viņ Anglejis karalīnis Elizabetis II krūniešonys svātkim, mozys serejis ar numerim. Kolekcionara mierkis ir savuokt pylnu kaida ražuotuoja zvona sereju. Kotra porcelana fabrika Anglejā, Vuocejā i cytuos vaļstīs, ari ASV i Krīvejā, izgatavejūt nūteiktu trauku lineju, pi ituos trauku serejis pīskaņuoja ari leidzeiga veida zvaneņu. Kotrai fabrikai ir nūteikta sova zvaneņa forma. Tibetys rituala zvaneņš uorstej ar skaņu, partū ka mūki zyna eipašu zvonu ražuošonys tehnologeju. Jī nadaudz atsaškir nu puorejūs, pats skaneiguokais ir pats stypruokais, kura skaņa vēļ turpynoj dimdēt piec zvaneņa nūlikšonys. Tibetys mūki veic ritualu ar itim zvanenim, ari ASV uorstu pietejumūs ir pīzeits, ka zvona skaņa uorstej slymūs.” [Sagatavots pēc: Groce : https://www.lakuga.lv/2018/10/02/zvoni-viesturis-i-styla-liciniki/]

 

Lielplatones muižā atklāts Zvanu muzejs

2020. gada novembrī Lielplatones muižā tika atklāts Zvanu muzejs. Tajā apskatāma unikāla zvanu kolekcija, ko vairākus gadu desmitus veidojis kolekcionārs Valdis Jākobsons un tagad nodevis Jelgavas pašvaldībai. 

To, ka zvaniem katram ir cita skaņa, tagad uzzinās ikviens apmeklētājs, kurš turpmāk iegriezīsies Lielplatones muižas Zvanu muzejā. Valdis Jākobsons pirmo zvanu tālajā 1978. gadā joka pēc iegādājies Ķelnes tirdziņā par tolaik milzu naudu – 10 vācu markām. Kolēģi par pirkumu viņu apcēluši, taču zvani iepatikušies un kļuvuši par kaislību mūža garumā.

Valdis Jākobsons, rādot kolekciju, stāsta: „Uz šodienu man ir 1026 zvani! Piemēram, tas nopirkts Frankfurtes katoļu baznīcā. Tie, kas tur karājas, ir ļoti interesanti, lielākā daļa ir no Krievijas. Tie ir pasta kariešu zvani. Ne katram trijjūgam to zvanu drīkstēja kārt, tas bija paredzēts tikai pasta trijjūgam – un visiem bijis jādod ceļš!”

Interesanti, ka šādi zvani vēlāk Latvijā kalpojuši skolās, bet vērienīgā kolekcija sakārtota gan pēc materiāliem – metāla, stikla vai porcelāna, gan pēc to izmantošanas nolūka, piemēram, suvenīru zvani, rituālu zvani, ganību zvani, ilkss zvani vai galda zvani.

Zvans ir saziņas jeb informācijas līdzeklis, jo katram zvanam ir sava skaņa, un katra zvana zvanīšana nozīmēja kaut ko, kas noticis – bēdas, prieks, karš sācies! Baznīcā zvans nonāca tikai 13. gadsimtā,” skaidro Valdis Jākobsons.

Zvani esot zvanīti arī, kad sākusies epidēmija, jo pastāv uzskats, ka zvanu skaņas un radītās vibrācijas dziedē. Daži eksemplāri atceļojuši no tik tālām zemēm kā Japāna, Ķīna, Meksika un pat no beduīnu tuksneša.

Ekspozīcijas māksliniece Ieva Lapiņa stāsta: „Man vislielākais prieks par to krāsu salikumu, kas ir atbilstošs un palīdz kolekcijai. Visvairāk sajūsmina figūru zvani, tie ir pasakaini, kā mazas skulptūriņas!” [Muižniece : https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/lielplatones-muiza-atklaj-zvanu-muzeju.a380666/]

 

Zvaniņa stāsts

Sveicot Latviju tās dzimšanas svētkos, piedāvājam stāstu par zvaniņu, kas savulaik esot ieskandinājis neatkarīgās valsts dibināšanu un kas tagad glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Lai gan zvaniņš ir viegli apsūbējis, tā skaņa joprojām ir dzidra un melodiska.

Pagājušā gadsimta [20. gs.] 80. gados, kad kopā ar Elmāru Zemoviču pieņēmām bijušā Nacionālās operas trompetista Voldemāra Lāča arhīvu, kādu dienu viņa atraitne Alma Lāce nolika mums priekšā rakstāmpiederumu komplektu – pelēka akmens pamatni, stikla tintnīcu un citas tintnīcas vāciņu, kā arī nelielu metāla zvaniņu. A. Lāce komentēja, ka tas esot zvaniņš, kas piederējis Gustavam Zemgalam un kas ieskandināts Latvijas valsts pasludināšanas brīdī.

Tajā laikā mēs to pieņēmām zināšanai, bet bez īpašas pārliecības par teiktā patiesīgumu. Jo vienīgajā, šobrīd jau visiem labi zināmajā fotoattēlā, kas uzņemts 1918. gada 18. novembrī tagadējā Nacionālajā teātrī, uz skatuves gan redzams galdiņš un turpat stāv arī Gustavs Zemgals, taču šāds rakstāmpiederumu komplekts nav saskatāms. Tā tas labu laiku palika glabājoties Mūzikas vēstures krājumā neinventarizēts.

Vēlākos gados, papētot sīkāk gan Voldemāra Lāča biogrāfiju, gan vēsturiskos notikumus, kas saistās ar Latvijas valsts dibināšanu un pasludināšanu, noskaidrojās, ka šis rakstāmpiederumu komplekts patiesi atradies priekšā uz galda Gustavam Zemgalam, bet tas bijis dienu iepriekš – 1918. gada 17. novembrī. G. Zemgals tai laikā strādāja Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē (tagadējās K. Barona un Elizabetes ielas stūrī – namā, kurā atrodas K. Barona memoriālais muzejs), un tieši viņa darbavietā notika sapulce, kurā Tautas padomes un citu tā laika sabiedrisko organizāciju un partiju pārstāvji beidzot vienojās par neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanu.

Sapulci vadīja Marģers Skujenieks. Zvaniņš bija nepieciešams, lai paziņotu par sēdes sākumu, lēmumu pieņemšanu un sapulces beigām. Līdz ar to brīdī, kad tika pieņemts lēmums par neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, atskanēja zvaniņa skaņas – pirmais zvans, kas apsveica „jaundzimušo”.

Gadu vēlāk, 1919. gada 11. novembra rītā, kad Latvijas armija atbrīvoja Rīgu no Bermonta karaspēka, esot zvanījuši visi Rīgas baznīcu zvani – ar to tad arī faktiski sākusies jaunās valsts nostiprināšanās.

Trompetists Voldemārs Lācis savulaik strādājis jau minētajā kredītiestādē par bankas ierēdni (un vakaros spēlējis Nacionālās operas orķestrī); viņš interesējās par dažādām tēmām, tostarp Latvijas vēsturi. Pilnīgi iespējams, kāds no vecākajiem kolēģiem varēja viņam izstāstīt stāstu par Latvijas valsts dzimšanu un atdot tobrīd jau novecojušo, nemoderno galda piederumu komplektu – diemžēl šobrīd nav vairs iespējams noskaidrot, kā tieši tas noticis. [Āboltiņa 2016 : https://rmm.lv/sveiciens-latvijas-dibinasanas-svetkos-zvanina-stasts-2/]

 

Otrs lielākais zvans Baltijas valstīs

Rēzeknes Sv. Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nama tornī ir otrais lielākais zvans Baltijas valstīs (lielākais atrodas Tallinā).

Dievnams celts 1895. gadā, bet 1906. gadā pārbūvēts. Tā tornī ir trīs zvani, kas lieti no vara sakausējuma, kam pievienots sudrabs, bet šobrīd izmanto tikai divus, jo viens no mazajiem zvaniem ir ieplīsis. Lielais zvans ir teju piecas tonnas smags, bet tā mēle sver 200 kilogramu. Zvani atlieti Gatčinā, Krievijā, kas atrodas 45 kilometru attālumā no Sanktpēterburgas. Visi sudraba rubļi, ko ticīgie ziedojuši, līdz pēdējam sabērti katlā, kur kausēts zvanu metāls. Kad Rēzekne vēl nebija tik blīvi apbūvēta, zvana skaņas varēja dzirdēt desmitiem kilometrus tālu. [Sagatavots pēc: Čudare : https://www.delfi.lv/turismagids/latvija/lugsanu-nams-rezekne-kur-atrodas-otrs-lielakais-zvans-baltijas-valstis.d?id=52863519]

 

Baznīcās zvanus izmanto apmēram kopš 6. gadsimta. Torņi reizē ir gan arhitektonisks akcents, kas baznīcu ļauj pamanīt jau no tālienes, gan arī izdevīgākā vieta zvanu novietošanai. Zvanu izgatavotāji māk izliet tādus zvanus, kuriem atkarībā no masas un diametra ir katram savs tonis.

Sv. Franciska baznīcā Rīgā Svētā Floriana zvanu agrāk zvanīja arī no rītiem. Tagad – pusdienlaikā pulksten 12.00 lūgšanai „Kunga Eņģelis” un vakarā piecpadsmit minūtes pirms Svētās Mises. Svētdienās un Baznīcas svētku dienās abi zvani iezvana dievkalpojumu apmēram pusstundu pirms tā sākuma. Elektriskā zvanīšanas sistēma izveidota 1976. gadā.

Līdz Pirmajam pasaules karam Sv. Franciska baznīcai bija trīs zvani. Tos izgatavoja Vācijā, Bohuma biedrībā 1892. gadā, bet uz Rīgu zvanus atveda arhitekts H. Hilbigs. Tie bija Svētā Franciska zvans (640 kg), Svētā Floriana zvans (544 kg) un Svētās Sofijas zvans (448 kg).

Pirmā pasaules kara laikā (1915. gadā) visus zvanus aizveda uz Krieviju. 1920. gadā divus zvanus atveda atpakaļ, bet Sv. Sofijas zvans pazuda. [Sagatavots pēc: https://franciskadraudze.lv/baznica/zvani/]

 

Rīgas Doma zvani: https://www.youtube.com/watch?v=cGuUiF4EPVU.

Rātsnama zvani atskaņo R. Paula melodijas: https://www.youtube.com/watch?v=rukzte_65wE.