žogs

žog- – sakne, vārda celms

-s – galotne

žoga celšana, žogu fabrika, žoga izskats, žoga kopšana, žoga materiāls, žoga nosaukums, žoga uzbūve, žogu veidi

akāciju žogs, akmeņu žogs, aploka žogs, betona žogs, dārza žogs, dēļu žogs, drāšu žogs, dzeloņstiepļu žogs, dzelzs žogs, eglīšu žogs, guļbaļķu žogs, kapsētas žogs, kāršu žogs, koka žogs, latiņu žogs, mūra žogs, paneļu žogs, režģa žogs, sklandu žogs, slīpkoku žogs, stateņu žogs, stāvkoku žogs, vabu žogs, zaru žogs, zedeņu žogs, žagaru žogs

augsts žogs, caurs žogs, elektriskais žogs, jauns žogs, plats žogs, pīts žogs, sens žogs, zems žogs

celt žogu, krāsot žogu, labot žogu, sakraut žogu, salauzt žogu, sapuvis žogs, uzcelt žogu,apjozt ar žogu, pārkāpt pār žogu

Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. (R. Blaumanis)

Žoga pīšanai žagari jācērt vecā vai dilstošā mēnesī, tad žagari vairs otrreiz nezaļo.

Ja vasarā žogs vizuļo, gaidāms pērkons.

Sētas jātaisa vecā mēnesī.

Sētas jātaisa nedēļas pirmajās dienās, tad kustoņi nelec pāri.

Sētas jātaisa vecā mēnesī, lai pavasaros neceltos mieti no zemes ārā.

Jaunu sētu taisot, mieti neesot jāsit priekšpusdienā, jo tad tie kāpjot uz augšu tāpat kā saule no rīta, bet uz vakaru – tad stāv stingri, jo saule uz vakaru slīd zemāk.

Sētas mieti esot jādzen zemē vecā mēnesī, tad neceļoties no zemes ārā.

Ja jaunā mēnesī sētu taisa, tad mieti tiek izcelti laukā.

Sīku kārklu žogu pinu
Gar baltaju āboliņu;
Tur ielaida svētu rītu
Svainits savu kumeliņu. [LD 29936-0]

Sīku kārklu žogu pinu,
Lai nelīda siveniņi;
Lielu ļaužu sievu ņēmu,
Lai nenīka dzīvošana. [LD 22313-0]

Sudrabiņa žogu pinu
Baltābola kalniņā;
Tur ielaidu svētu rītu
Jauna brāļa kumeliņu. [LD 26727-1]

Pin, brāliti, augstu žogu
Gar to manu rožu dārzu,
Lai tautieša kumeliņš
Neieleca rozitēs. [LD 471-1]

Tautu dēlis man neļāva
Vadīt savus bāleliņus.
Lec’ uz žogu, laužu kārtes,
Vadu savus bāleliņus. [LD 26339-0]

Pats es ēdu, pats es dzēru, –
Kas manam kumeļam?
Kumeliņš žogu grauza,
Iemauktiņus šķindinaja. [LD  19393-0]

Es appinu zelta sētu
Apkārt miežu līdumu;
Tur davīlu tautu meitu
Ar visām telitēm. [LD11112-0]

Garam tautu sētu jāju,
Gar sētiņu raudzijos,
Vaj ir gluds pagalmiņš
Slaveno brāļu māsai. [LD14012-1]

Bur man buri, skauž man skauģi,
Nevar manis izpostit:
Dieviņš taisa dzelžu sētu
Apkārt manu māju vietu. [LD32468-0]

Etnogrāfiskas ziņas par žogiem Latvijā 

No seniem laikiem līdz pat mūsu dienām cilvēki ir centušies norobežot un aizsargāt kādu apmetni, piemiņas vietu, vēlāk lauku sētu, izmantojot dažādas konstrukcijas žogus. Latviešiem žogi bija tradicionāla tautas celtniecības un lauku kultūrainavas daļa, un tiem, kā norāda etnogrāfs S. Cimermanis, „.. bija šādi galvenie uzdevumi:

1. pasargāt cilvēka darba rezultātu – sējumus, stādījumus, īpaši kopjamus un saudzējamus laukumus – puķu, apiņu un bišu dārzus no mājas un meža dzīvniekiem un putniem;
2. uzturēt un virzīt mājdzīvnieku un sētas transporta kustību saimnieka izvēlētajos virzienos;
3. ierobežot zināma rakstura saimniecisko darbību šim nolūkam īpaši izvēlētos zemes gabalos – augļu, bišu, putnu un sakņu dārzos, aitu, cūku, teļu, zirgu un citos aplokos, laidaros un citur;
4. piešķirt sētai sakoptības un organizētības veidolu, kurš zināmos apgaismojuma apstākļos darbojās kā nozīmīgs dekoratīvs elements un mazināja apbūves vienmuļību” (Cimermanis 1996 IX–X, 14). Parasti žogu konstrukciju izvēlējās atbilstoši to uzdevumam.

Žogu veidus un lietojumu ir pētījuši gan arheologi, gan etnogrāfi. Arheologu uzmanību žogi ir saistījuši kā seno apmetņu, apbedījumu un viduslaiku piļu aizsargelements. Balstoties uz arheologu, etnogrāfu un valodnieku pētījumiem, kā arī izlokšņu leksikas vākumiem, var iedalīt vairākus žogu veidus un paveidus.

1. Stāvkoku žogs – aizsargsiena, aizsargžogs, kas veidots no augšgalā, retāk abos galos, nosmailinātiem un vertikāli zemē ieraktiem baļķiem vai mietiem. Latvijas teritorijā to sāka būvēt, sākot ar 1. g. t. pirms Kristus cilvēku un lopu aizsargāšanai no plēsīgiem zvēriem. A. Bīlenšteins uzskata, ka ar vārdu sēta Dobelē sākotnēji apzīmēts stāvkoku žogs, bet vēlāk jebkurš žogs. Arī vārd pilsēta radies no vārdiem pils un sēta, resp. stāvkoku žoga nosaukuma, kas iežogojis baltu cilšu pilsētas. Stāvkoku žogi ap Latvijas teritorijas pilsētām redzami zīmējumos un skicēs kopš 16. gs. Stāvkoku žogi saglabājušies vietumis Kurzemē un Latgalē līdz 20. gs. 30. gadiem.

2. Guļbaļķu žogs – no guļbaļķiem celts žogs, kurā baļķu gali ielaisti resnos, zemē ieraktos stabos. Pēc arheologa V. Sedova atzinumiem, Latvijas teritorijā žogs sākts būvēt pilskalnu plakuma malās, sākot ar 1. g. t. pirms Kristus otro pusi. Guļbaļķu žogi ir ierobežojuši arī senās Latvijas pilsētas. Vēlākos laikos saimniecības un lopu ceļu malās guļbaļķu žogus cēla zemnieki, kuri dzīvoja mežiem bagātās vietās. Guļbaļķu žogi bija pazīstami visā Latvijā, bet, pēc etnogrāfu atzinumiem, visilgāk tie saglabājušies Kurzemē, Ziemeļvidzemē un Latgalē.

3. Akmeņu žogs – objekts, kas veidots no dabiskiem vai mākslīgiem materiāliem (kraujot tos vai sastiprinot ar javu). Tā pirmsākumi meklējami 1. gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras. Akmeņu žogi senāk izmantoti apmetņu aizsardzībai, Zobenbrāļu ordeņa piļu nocietināšanai, pilsētu aizsardzībai. Kopš 17. gs. akmeņu žogi sastopami galvenokārt ap kapiem, parkiem un baznīcām, tie krauti arī ganu ceļu un dārzu malās zemnieku saimniecībās, kur apkārtnē daudz laukakmeņu.

4. Slīpkoku žogs – no plēstiem kokiem vai apaļkokiem slīpi celts žogs Latvijas teritorijā visbiežāk taisīts Kurzemē un Ziemeļvidzemē. Šādi žogi veidoti galvenokārt ap cūkaplokiem un laidariem, vietumis ap sakņu un augļu dārziem un redzēti vēl pat 20. gadsimta 70. gados.

5. Zedeņu žogs – no egļu vai paegļu zariem visbiežāk stāvus nopīts žogs. Tas ir sens, visā Latvijā ļoti populārs žoga veids. Liecības par to zināmas kopš 17. gs. Zemnieku saimniecībās izskatīguma un praktiskuma dēļ tas pīts galvenokārt ap ābeļdārziem līdz pat 20. gs. 30. gadiem visā Latvijas teritorijā. Galvenais iemesls, kāpēc šādu žogu skaits samazinājies, laikam ir tas, ka žoga taisīšana prasa daudz darba un speciāla zaru materiāla.

6. Žagaru guļžogs – no sakrautiem vai pie žoga stabiņiem piesietiem žagariem taisīts žogs. Šis žoga veids konstatēts tikai dažviet Latvijas teritorijā, bet, iespējams, ir diezgan sens.

7. Kāršu žogs – no pagariem, tieviem apaļkokiem taisīts žogs. Tas ir viens no Latvijas teritorijā izplatītākajiem un vēl šodien sastopamiem žogiem. Pēc etnogrāfu atzinuma, žogs pazīstams vismaz kopš 17. gs. sākuma. Kāršu žogs pamazām ieviesies senāku žogu veidu vietā. Žogi taisīti gar olnīcām, ap aplokiem, ceļa malām un dārziem. Kāršu žogi veidoti no egļu, retāk bērzu, alkšņu, priežu u. c. koka. Vispirms zemē iedzīti mietu pāri, tad tie sasieti ar kārklu, bērzu vai ievu rīkstītēm. Uz sējuma liktas kārtis. Kāršu skaits žogiem var būt atšķirīgs.

8. Stāvžogs – žogs, kas ir veidots no vertikāliem, parasti koka, elementiem. Tas ir viens no jaunākajiem žogu veidiem un izplatīts visā Latvijas teritorijā arī tagad. Latvijas muižās un ap Rīgas ēkām tas veidots, sākot ar 18. gs. Stāvžogi taisīti no nelieliem pusbaļķiem, nomaļiem, dēļiem un latām. Vecākie no tiem ir žogi, kas taisīti no 1,5 m gariem un 8 cm resniem baļķiem, kam augšējais gals notēsts smails un kas pāršķelti uz pusēm. Pāršķeltie baļķi ar naglām pienagloti pie diviem šķērskokiem tā, lai apaļā, netēstā puse nāktu uz āru un starp baļķiem nebūtu spraugu vai tās būtu nelielas. Bez praktiskās nozīmes stāvžogiem ir arī dekoratīva nozīme, jo dēļi un latas var būt pienagloti dažādā rakstā vai izgriezti kokgriezumā.

9. Dzīvžogs – kociņu stādījums ciešā rindā, lai ko norobežotu, aizsargātu vai veidotu dekoratīvu fonu. Tas ir samērā jauns žogu veids un Latvijā pazīstams vismaz kopš 18. gs. vidus. Senāk dzīvžogi veidoti no cieši blakus sastādītām eglītēm. Tie apzāģēti, apgriezti un aizņem plašu vietu. Dzīvžogi stādīti dārzu ziemeļu pusē, kur aizvējā novietoti bišu koki. Vēlāk dzīvžogiem izmantoti dažādi dekoratīvi krūmi, kas ir sastopami arī mūsdienās.

10. Dzelzs kaluma žogs – žogs, kas taisīts no dzelzs kalumiem. Tas sākotnēji ierīkots muižās, ap baznīcām, kapsētās. Pēc Pirmā pasaules kara tas sastopams vietumis ap bagāto latviešu dārziem un mājām. Kaluma raksts var būt dažāds. Dzelzs kaluma žogi sastopami arī tagad.

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā sāka ieviest dzeloņstiepļu žogus, kombinētos dzeloņstiepļu un kāršu žogus, jo pēc kara dzeloņstiepļu materiāls bija plaši pieejams un traucēja tīrumu apstrādē. Sākot ar 20. gs. 20. un 30. gadiem, parādījās arī kombinētie ķieģeļu un dzelzs kalumu (dēļu, latu u. c.) žogi, sietu žogi. Mūsdienās tie ir izplatīti visā Latvijas teritorijā un daudzviet aizstājuši senākos žogu veidus. [Sagatavots pēc: Kurzemniece 2008 : 13–30]

Žogu nosaukumi 

Lielākā daļa žogu nosaukumu ir radušies tiešās nominācijas rezultātā, kad priekšmets apzīmēts ar vārdu, kura galvenā nozīme jau norāda uz attiecīgo pazīmi. Žogu nosaukumiem latviešu valodas izloksnēs raksturīgi nominācijas principi, kas pamatojas, pirmkārt, uz žogu īpašībām, otrkārt, uz to saistību ar cilvēku, viņa praktisko darbību, treškārt, uz žogu izmantojumu.

1. Daļa žogu latviešu valodas izloksnēs ir guvuši apzīmējumu pēc materiāla. Norāde uz materiālu ietverta gan vārdkopnosaukumu atkarīgajā, gan salikteņu pirmajā komponentā:

• akmeņi – akmeņa sētiņa, akmeņu krāvums, akmeņu sēta, akmeņu žogs;

• alkšņi – alkšņu žogs;

• egles – eglīšu sēta, egļu žogs;

• paegļi – ērcešu žogs, kadeģu žogs;

• kārkli – kārklu sēta, kārklu vija, kārklu žogs;

• koks – koka sēta, koka sētiņa, koka žogs;

• mūris – mūra sēta, mūra žogs.

Žogu nosaukšana pēc tajā izmantotā materiāla raksturīga arī radu valodām: lietuviešu valodai, piemēram, egliaus tvorą, elksnynė tvorą, karklynė tvorą, krūmynė tvorą, medynė tvorą, lazdynė tvorą, žilvynė tvorą.

2. Vairums žogu nosaukumu ir guvuši apzīmējumu pēc detaļām, kas lietotas, gatavojot žogu. Norāde uz žoga detaļām ietverta gan vārdkopnosaukumu atkarīgajā, gan salikteņu pirmajā komponentā. Nosaukumi atspoguļo žogu veidu dažādību Latvijas novados un žogu vēsturisko attīstību no masīvu apaļkoku vai plēstu koku izmantojuma līdz rūpnieciski apstrādātu detaļu lietojumam tajos. Nosaukumos sastopami šādi žogu detaļu apzīmējumi:

• stabi – stabiņu sēta, stulpeņu žogs(?);

• tievi baļķi – baļķēnu sēta, blanku sēts, kriteņa žogs, kriteņu žogs, kritiņu žogs;

• šķelti koki – lubīnu sēta, šķedēnu sēta, šķilu sēta, šķilusētiņa, šķiļu sēta, žurbuļu sēta, žurbuļu žogs;

• kārtis – ārķu žogs, kāršu sēta, kāršu sētiņa, kāršu sētmalis, kāršužogs, kāršžogs, sklandu žogs, sklandžogs, vārstuļu žogs;

• nodarināti egļu zari vai zedeņi (lai gan nodarināti egļu zari un zedeņi apzīmē dažādas etnogrāfiskās reālijas, tomēr izloksnēs žogu nosaukumos tās netiek šķirtas, tāpēc apvienotas vienā apakšpunktā) – daigu sētmalis, kribiņsēta, kribiņsēts, maigles sēta, maiglīšu sēta, maigļu sēta, maigļsēta, maiļu sēta, nīšu sēta, nīšžogs, pidiņu sēta, pidiņsēts, ribiņu sēta, ribiņu žogs, riču žogs, riku žogs, riķžogs, skadiņu sēta, skadīnu sēta, skadiņu žogs, skribu žogs, slitāja sēta, spriķu žogs, spriķu sēta, spriķgulžogs, spriķžogs, stadīnu sēta, stateņu žogs, statiņu sētmalis, statīnu sēta, stediņu sēta, stateņžogs, statiņžogs, stikalu sēta, stikaļu sēta, stikāļu sēta, tariņu sēta, dabiņu sēta, vabiņu sēta, vabiņu žogs, vabu sēta, vabu žogs, vabu žodzinš, vabiņsēta, vabiņsēts, vibiņu sēta, vībassēta, vibiņsēta, vibiņsēts, virbiņu žogs, virbu sēta, sediņu sēta, zedeņu sēta, zedeņu žogs, zediņu sētmalis, zedīnusēta, zedīnsēta, žagstu sēta, žurda sēta, žurdiņu sēta, žurdīnu sēta, žurdu sēta, žurdiņsēta;

• nodarināti lapu koku zari – mietžogs, sprunguļsēta, zaru sēta, zaru žogs;

• žagari – žagaru sēta, žagaru žogs, žagarsēta, žagaržogs, žeberīnusēta, žebīnu sēta, žeberklīša sēta, žebērkļa sēta, žebursēta, žubursēta;

• nomaļi – nomaļu sēta, nomaļu žogs, šāļu žogs;

• dēļi – dēlīšu sēta, dēlīšu sētmalis, dēlīšu žogs, dēļu sēta, dēļu sētmalis;

• latas – kārtiņu sētmalis, kārtiņu žogs, kārtu žogs, kārtu žodziņš, lakšužogs, laktiņu sēta, laktiņu žogs, laktas žogs, latiņusēta, latu sēta, latu žogs, trelliņu žogs;

• (stiepļu) virves – rīcagu žogs.

3. Atsevišķi žogu nosaukumi ir guvuši apzīmējumu pēc galveno detaļu skaita žogā:

• divas – divkāršu sēta;

• trīs – trīskāršu sēta.

4. Dažos žogu nosaukumos ir ietverta norāde uz žogu detaļu apstrādes veidu:

• gropēt – gropu žogs;

• zēmerēt – zēmera žogs.

5. Daļa žogu ir guvuši apzīmējumu pēc žogu detaļām un novietojuma:

• guļus liktas detaļas – guldēļu sēta, gulkoku žogs, guļbaļķu žogs;

• stāvus liktas detaļas – stādaigu sēta, stādaigu sētiņa, stādaigu sētmalis, stādaigu sēta, stādojsētiņa, stā(v)koču sēta, stāpiņu sēta, stāpuļķu sēta, stāvdēļu žogs.

6. Vairākos žogu nosaukumos ietverta norāde uz žoga novietojumu:

• guļus – gulā sēta, gulu sēta, gulu žogs, gulsēta, gulzedeņi, guļsēta, guļžogs;

• slīpi – slīpā sēta, slīpās sklandas, šķībā sēta;

• stāvus – stāvā sēta, stāvžogs.

7. Vienā žogu nosaukumā ietverta norāde uz žogu dalījumu: posmužogs.

8. Daļa žogu ir guvuši apzīmējumu pēc žoga vai tā materiāla īpatnībām. Norāde uz izmantotā materiāla pazīmi atspoguļojas vārdkopnosaukumu atkarīgajā un salikteņu pirmajā komponentā:

• dzīvs – dzīvā sēta, dzīvais žogs, dzīvžogs;

• ass – pīķužogs, šķēpu sēta, šķēpu žogs, šķēpsēta;

• sens – tēvu sēta.

Žogu nosaukumi, kas saistīti ar cilvēku, viņa praktisko darbību.

1. Daļā žogu nosaukumu ietverta norāde uz darbību, kuras rezultātā tapis žogs. Norāde uz darbību atspoguļojas gan vārdkopnosaukumu atkarīgajā komponentā, gan ar sufiksiem atvasinātajos nosaukumos:

• aizžuoguot – aizžuoguojums, aizžogs;

• pīt – pīta(ā) sēta, pīt(ai)s sētmalis, pīt(ai)s žogs, pīts žagaru žogs;

• režģīt – režģis;

• vīt – vijaine, vijale;

• pogāt, resp., knopēt – knopžogs.

2. Atsevišķos žogu nosaukumos ietverta norāde uz etnosu, kas sekmējis pārņemt attiecīgo žogu veidu Latvijā vai kam raksturīgi šādi žogi:

• lietuvieši – leišu žogs;

• igauņi jeb sāmieši – sāmiešu žogs.

Žogu nominācija, saistīta ar to izmantošanu.

1. Vairāki žogu nosaukumi latviešu valodas izloksnēs ir guvuši apzīmējumu pēc vietas, ko ierobežo vai kur atrodas žogs. Norāde uz vietu, ko ierobežo žogs, atspoguļojas vārdkopnosaukumu atkarīgajā komponentā:

• dārzs – dārza sēta, dārza žogs;

• ganu ceļš – gatvejas žogs, olnīcas sēta;

• laidars – zādraukla sētmalis.

2. Vairāki žogu nosaukumi ir guvuši apzīmējumu pēc šo priekšmetu funkcijas:

• kārstīt – kārsteklis;

• aizsargāt mājlopus no meža zvēriem – lāču žogs, vilku žogs;

• lietot aplokiem – aploku žogs.

Daļa žogu nosaukumu ir radušies pastarpinātajā nominācijā, kad norāde uz izcelto pazīmi izteikta ar salīdzinājumu vai sastatījumu ar kādu citu priekšmetu, kam piemīt tā pati pazīme. Tas ir produktīvs žogu nosaukšanas veids un izplatīts biežāk augšzemnieku dialekta izloksnēs, retāk – lejzemnieku izloksnēs. Žogu nosaukšanā latviešu valodas izloksnēs izmantots metaforiskais un metonīmiskais pārnesums, piemēram, redeļsēta, valnis, vaļņi, trīnītis; daigas, statinis, zedinis, aploks, gatve, sētmalis. [Sagatavots pēc: Kurzemniece 2008 : 164–171]

Par vienu no lielākajiem dzīvžogiem Eiropā tiek uzskatīts žogs, kas ieskauj Rīgas Valsts vācu ģimnāziju Āgenskalna ielā 21A. Akurātais un augstais liepu dzīvžogs garāmgājējiem liek sajūsmā pavērt muti.