zirgs

zirg– – sakne, vārda celms

-s – galotne

zirga arkls, zirga aste, zirgu audzētava, zirgu barība, zirgu ciltsgrāmata, zirgu dārzs, zirgu dzimta, zirgu ezers, zirga gads, zirga galva, zirgu gans, zirgu izjādes, zirgu izstādes, zirgu jāšana, zirgu kopējs, zirgu kopšana, zirga lēkši, zirgu minējs, zirgu muzejs, zirgu noma, zirga pajūgi, zirga pakavi, zirga pase, zirgu pasts, zirgu patversme, zirgu piederumi, zirgu puisis, zirga rati, zirgu reģistrs, zirgu sacīkstes, zirgu sega, zirgu skrejceļš, zirgu smēre, zirgu spēles, zirgu stallis, zirgu šķirnes, zirgu terapija, zirgu tirgotājs, zirgu tirgus, zirgu tramvajs, zirgu treileris, zirgu treneris, zirga uzbūve, zirgu vārdi, zirgu vārdotājs, zirga vecums

darba zirgs, dimanta zirgs, sporta zirgs, sudraba zirgs, zelta zirgs

ātrs zirgs, balts zirgs, brūns zirgs, cēls zirgs, dābolains zirgs, dūkans zirgs, dūmakains zirgs, gaišs zirgs, jauns zirgs, klibs zirgs, lēns zirgs, niķīgs zirgs, paklausīgs zirgs, pelēks zirgs, raibs zirgs, ruds zirgs, sirms zirgs, slims zirgs, spēcīgs zirgs, sportisks zirgs, straujš zirgs, vecs zirgs

art ar zirgu, audzēt zirgus, auļot ar zirgu, barot zirgus, ganīt zirgus, iejāts zirgs, jāt ar zirgu, kopt zirgus, kopts zirgs, nekopts zirgs, novārdzis zirgs, skrieties ar zirgu

Ar zagtu zirgu tālu netiksi. 

Kam zirgs, tam jātur groži. 

Labu zirgu čigāns ar neliela. 

Kas zirgam asti cels, ja ne pats. 

Katrs brauc savā zirgā. 

Vecam zirgam stīvas kājas. 

Zirga vezumu nepanesīsi. 

Lielam zirgam liela galva. 

Liels zirgs, kumeļa prāts. 

Zirga kāju nevar galvot. 

Tam nevar iestāstīt tikpat kā zirgam pasaku. 

Kā nu var tik mazs zirdziņš pie tik lielām redelēm ēst. 

Zirgu pazīst no spalvas, vīru no cepures. 

Zirga darbs, suņa ēdiens. 

Lai gudro zirgs, tam lielāka galva. 

Kā zirgs ēd – kā zvirbulis strādā. 

Zirgs uz četrām kājām un tad klūp, kur nu vēl cilvēks. 

Iejūgtu zirgu katrs māk braukt. 

Kas zirgu mīļo, ietaupa pātagu. 

Pērc zirgu – apskaties labi; domā domu – pārdomā labi. 

Ātrs zirgs ātri klūp. 

Bez zirga nav aršana. 

Izteikta vārdaar zirgu nenoķersi.

Laime nav zirgs, ko var piesiet. 

Taisns kā zirga loks, tīrs kā mālains ūdens. 

Viņš dzīvo kā zirga ausī puteklis. 

Kad zirgs kustina apakšējo lūpu, viņš runā ar Dievu.

Tas zirgs, kam kuplas krēpes, ir stiprs.

Tas zirgs, kam ir tievas kājas, ir ātrs.

Ja redz kādu ar baltu zirgu braucam, tad vajag ko vēlēties, jo tad vēlēšanās piepildās.

No tā ūdens spaiņa, kur zirgs ir dzēris, nevarot dzert, tad naktī miegs nenākot.

Lai zirgi labi barotos, tad viņiem jānoglauda muguras ar auzām, kas silē pāri palikušas.

Ja zirgs, braukt sākot, ceļ labo kāju pa priekšu, tad būs laime; ja kreiso, tad nelaime.

Zirgu nedrīkstot piesiet pie riteņa, tad tas strādājot ātri piekūst.

Ja tēvs zirgu sien pie durvīm, meitas nedabūs precēties.

Pirmo reizi jaunu zirgu kaļ ar neasiem pakaviem, lai viņš neapminas.

Zirgs jākaļ vecā mēnesī, lai pakavi ātri nediltu.

Kad pirmo reizi iet art, tad vagas galā jāieliek ola, lai tai gadā turētos brangi zirgi.

Kad zirgs braucot sprauslā, tad braucēju mājā gaida.

Ja zirgs zviedz, jāpiesit pie kabatas, tad būs daudz naudas.

Kad zirgi zviedz, tad meitām precinieki brauc.

Ja zirgs pa nakti nosvīst slapjš, tad tam vajag uz muguras uzvilkt lietuvēna krustu, lai lietuvēns nemoka.

Kad zirgu nozog, zirga apauši jāliek dzirnavu acī un dzirnavas jāgriež atpakaļ, tad zaglim ceļi sajūk, un zirgu var atrast.

Kad zirgu redz guļam, tad labs laiks.

Ja sapnī redz zirgus skrienam, tad sagaidāms liels vējš.

Melns zirgs sapnī nozīmē nāves ziņu.
[Šmits 1941 : 2116–2130]

Parād’ man, vīra tēv,

Kurš būs mana vīra zirgs;

Kurš būs mana vīra zirgs,

Tam es likšu raibus cimdus. [LD 25576-0]

Zirgs pa ceļu, zirgs pa ceļu,

Rati ļaužu labībā.

Lūdz tu Dieva, skait’ pātarus,

Tad ies rati pa celiņu. [LD 21055-0]

Ko es teicu, tas notika

Lielam kroga dzērajam:

Zirgs aizskrēja meža ceļu,

Zars norāva cepurīti. [LD 19991-0]

No tālienes es redzēju,

Kurš nelietis tēva dēls:

Zirgs ar arklu tīrumā,

Pats pie meitu māmulītes. [LD 14918-3]

Kungi mani karā sūta,

Es gatavs kara vīrs:

Gatavs man kara zirgs,

Gatavs kara zobeniņš. [LD 32019-10]

Ceļam turu labu zirgu,

Mājās labu saiminieci;

Nepiekusa ceļā zirgs,

Ne mājās saimeniece. [LD 27257-0]

Zirgs zirgam vaicājās:

Kur palika vedamais?

Vedamo pametām

Baltu smilkšu kalniņā. [LD 27664-0]

Vai, māmiņa, vai, māmiņa,

Tautiets jāja baltu zirgu!

Vaj bij zirgs, vaj nebija,

Vaj baltais āzulēns? [LD 14378-0]

Jūra, jūra, Daugaviņa,

Tā man skādi padarīja:

Tur palika zirgs un segli,

Diženais bāleliņš. [LD 30762-1]

Teicamo zirgu pirku,

Peltu ņēmu līgaviņu.

Kūtris bija teiktais zirgs,

Laba pelta līgaviņa. [LD 8954-0]

Zirgs zirgā, loks lokā,

Vis’ uz Rīgu aiztecēja.

Tie atveda mūs’ meitām

Visu Rīgas sudrabiņu. [LD 5740-0]

Ar gailīti Rīgā braucu,

Trīs zirnīši vezumā.

Kamēr pats māju prasu,

Apēd zirgs vezumiņu. [LD 2459-0]

Dieva zirgs un velna zirgs

Reiz velns ar Dievu nolēmuši kopā strādāt, arī dzīvot. Abiem bijuši zirgi: Dievam bijis balts zirgs, velnam – melns. Nolēmuši, ka katram savu nakti jāgana zirgi. Vienā naktī, kad velnam jāiet ganīt, viņš saka: Dieva balto zirgu nu gan aizvedīšot. Dievs aiziet ganos. Otrā rītā stāsta velnam, ka esot gan balts zirgs labs: nemaz nevajagot iet skatīties – pa gabalu redzot, bet melnais zirgs jāiet un jāmeklē. Velns pārdomā, ka laikam gan labāks baltais zirgs un prasa Dievam, ka vajagot mīt. Dievs arī ar mieru, samij arī. Nu Dievs neiet vairs nemaz pieguļā, velnam bijis jāiet katru nakti sava baltā zirga ganīt.
[http://valoda.ailab.lv/]

Lauva, zirgs un vilks

Citreiz lauva saticis zirgu un sācis lielīties, ka šis esot stiprāks. Zirgs zobodamies atteicis: „Kaķis kāds, mani niecinās; ja es speršu akmenim, ugunis šķīdīs!” „Viss var būt!” lauva atņurdējis, „bet ja es sitīšu akmenim, slapjš paliks.” Un tūliņ arī krāvis akmenim ar ķetnu tik dikti, ka tiešām slapjš palicis. Bet, līdzko zirgs spēris slapjajā vietā, dzirksteles šķīdušas, un lauvam piešķīdušas pilnas acis ar ugunīm. „Vai aklis! Tam ir gan spēka!” lauva nobrīnījies aiziedams. Bet ceļā saticis vilku, tam prasījis: „Vadzi, no kā tev visvairāk bail?” „No cilvēka!” „Re nu, man atkal no zirga.” „Tādi joki!” vilks smējies, „man atkal no tā čurmuļa nemaz nav bailes!” „Ā, putniņ, tad tu zirga laikam nemaz neesi redzējis; nāci kalnā, es tev viņu parādīšu!” Nogājuši kalnā. Lauva sagrābis vilku pa vidu, pacēlis gaisā un rādījis notālēm, kur zirgs ēdis. Bet celdams saspiedis vilku tik dikti, ka nabadziņš tūliņ galvu nolaidis un bijis pagalam, nedabūjis ne mēli izkārt.
[http://valoda.ailab.lv/]

Odi un zirgs

Odi satiek vilku, kurš iet pie zirga, un prasa: „Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” „Iešu uz ganībām, tur no zirga sev sataisīt brangu pusdienu. Es viņu nokodīšu un labi sabarošos.” Odi brīnīdamies saka: „Ko, vai tu viens pats gribi uzvārēt zirgu? Tas jau ne mūžam nav tiesa! Mēs reiz pieci tūkstoši saķērāmies ap vienu un tad tik knapi gar zemi nogāzām un pie tam viņš pusi no mums nospieda. Tevi jau viņš nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu.” Vilks, to dzirdējis, pārdomāja visu labi, atstāja zirgu un gāja labāk citur savu laimi meklēt.
[http://valoda.ailab.lv/]

Sudraba, zelta un dimanta zirgs

[..] Pēc laba laika ķēniņš izlaiž ziņu, ka viņa vienīgā princese nodomājusi to par vīru ņemt, kurš iespēšot ar savu zirgu viņai uz dimanta kalna klāt piejāt. Gudrie brāļi nu baro un baro katrs savu labāko zirgu, bet muļķīgajam iedod vecu, klibu ķēvi barot. Zināmā dienā gudrie izved savus nobarotos zirgus no kūts un smējās par muļķīgo, kurš ar savu klibo ķēvi aplociņā atsprāklis jādelē. Abi aizjāj un atstāj muļķīgo mājā. Bet, tikko gudrie aizjāj, muļķītis papūš pirmo taurīti. Te sudraba zirgs aulēkšiem vien klāt ar visiem sudraba sedliem, sudraba iemauktiem un sudraba jātnieka drēbēm. [..]
[Lerhis-Puškaitis 1991 : 136]

Čūskas gredzens

[..] Tomēr labi paēdušam kājas tik labi vairs neklausa. Arī malkas lasītājs to drusku sajūt un tādēļ, gredzenu mutē ieņemdams, vēlās: „Kaut būtu zirgs pie rokas, kas mani uz ķēniņa pili aiznestu!” Zirgs tūdaļ klāt un aiznes to uz ķēniņa pili, kur pārguļ pa nakti. [..]
[Lerhis-Puškaitis 1991 : 175]

Jauna gada naktī taisni pulksten divpadsmitos zirgi runājot. Ja nu kāds cilvēks gribot zināt, kā šim nākamībā klāsies, tad tam jāejot, jāpalienot pasilē un jāgaidot, ka zirgi sākšot runāties. Kad pienākot pusnakts, tā zirgi nopūšoties. Tad nu tūlīt vajagot prasīt: „Nu bērīti (vai salnīti, vai ar pasaukt zirga vārdu), ko tu tā pūt?”

Tad zirgs sākšot stāstīt, kas prasītājam nākamībā būšot. Ja nu zirgs to nakti nenopūšoties, tad cilvēkam, kas pasilē esot, būšot nākamībā liela laime.
[http://valoda.ailab.lv/]

●

Viens vecs vīrī(n)c reiz gribēš par upi pārcelties un lūdziš zirgu, kas upmalā ēdis zāli, lei viņu pārnesot. Zirgs atbildēš: „Man nav vaļas, man jāēd.” Vīrī(n)c, kas bīš pats Dievs, sacīš: „Tad tev arī nekad nebūs vaļas paēst.” Turpat bīš arī viens vērsis, un Dievs tad lūdzis to, lai pārnesot. Vērsis paklausīš un pārnesis Dievu par upi. Dievs sacīš: „Par to, ka tu paklausīji, tu varēsi vienādi mierīgi ēst zāli un tev nebūs nekāds darbs jāstrādā.” No tā laika zirgam nekad nav vaļas paēst, bet vēršam nav jādara nekādi darbi.
[http://valoda.ailab.lv/]

●

Agrāk, kad zirgi (tad vēl viņus tā nesaukuši) vēl nebijuši pie cilvēkiem, viņi veduši karu ar vēršiem, jo tie noēduši visu zāli. Tad zirgs aizgājis pie cilvēka un lūdzis viņu palīgā iznīdēt vēršus. Cilvēks gan negribējis iet, jo sacījis, ka arī viņš nevarot vēršus uzveikt. Zirgs pamācījis: lai kāpjot viņam mugurā un paņemot kādu asu, garu šķēpu. Šis skriešot viņam virsū, un tad lai cilvēks sitot. Ja vērši šiem uzbrukšot, tad viņš ātri skriešot projām un vērši šo nevarot panākt. Tā arī izdarījuši un drīz vien vērši tikuši uzvarēti. Cilvēkam zirgs iepaticies, un viņu vairs nelaidis vaļā. Zirgs gan lūdzies, bet viss velti. Tā zirgs palicis pie cilvēka. Tā kā zirgs bijis ļoti stiprs un veicis to, ko cilvēks nevarējis, tad cilvēks arī viņu nosaucis par „zirgu”. Tā zirgs dabūjis savu vārdu.
[http://valoda.ailab.lv/]

Skolotājs: „Teikumu „Zirgs velk” pārvērtiet par jautājuma teikumu!”

Tenis: „Vai zirgs velk?”

Skolotājs: „Pareizi, tagad sakiet man pavēles teikumu, tas ir, jums jāpavēl, lai zirgs velk.”

Tenis: „Nu–u–u!”

Ūsiņdiena

Zirgu aizbildnis latviešu folklorā ir Ūsiņš, kas tiek dēvēts arī par zirgu dievu. Ūsiņš rūpējas par zirgu labklājību, baro, kopj un sargā tos.

Ūsiņdienu (23. aprīlī) īpaši svinēja senāk, kad katram lauku sētas saimniekam stallī bija vismaz viens zirgs. Zirgs bija palīgs visos smagākajos lauku darbos – zemes aršanā, baļķu izvešanā no meža utt.

Ūsiņdienā zirgus pirmo reizi laiž pieguļā – ganīties laukā, kur tie paliek visu nakti. Līdzi iet puiši – pieguļnieki, kas pieskata zirgus.

Rotaļa „Ratu pirkšana”

Viens, ratu pārdevējs, saņem abās rokās visus rotaļniekus un nostājās istabas dibenā; otrs, pircējs, nāk no durvīm pie pārdevēja izraudzīt un pirkt sev ratus. Piegājis pie rindas, paņem vienu no rindas gala un aiziet ar to griezdamies uz durvīm, šādu dziesmiņu dziedādams:

Raugam ratiņus,

Vai viegli teki.

Ja viegli teki,

Tad laba braukšana,

Tad labi zirgam,

I braucējam,

Tad labi zirgam,

I braucējam.

Pārdevējs ar savu pulku iet uz durvju pusi diedams un dziedādams:

Brauc Rīgā, brauc Maskavā,

Mani rati nelūzīs,

Mani rati nelūzīs!

Un atkāpjas no durvīm atkal atpakaļ uz istabas dibenu savā pirmējā vietā. Pircējs nāk atkal no durvīm un dzied:

Ne uz pirti neaizbraucu,

Ka salūza, ka saplīsa,

Ka salūza, ka saplīsa.

Pienācis pie pārdevēja, tas rauga atkal citus ratus, tāpat kā pirmo reizi, un aizved otru rotaļnieku griezdamies un dziedādams uz durvīm. Tā atkārtojās rotaļa, līdz visi rati paņemti. 
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

Maska „Jātnieks uz zirga”

Puisis „jāj” uz kārts, kuras vienā galā koka galva, otrā – aste. Zirga sega – jebkurš paklājs. Kārti ar cilpu pakar plecā. Zirga mugurkauls veidots no krusteniski sasietām kārtīm. Ribas – stiepļu riņķi, ko piestiprina pie Zirga mugurkaula. Citā variantā jātnieka kājas gatavo, bikšu staras piebāžot ar salmiem vai citiem materiāliem. Šīs kājas dalībnieks piesien sev pie vidukļa, pats uzsēžas Zirgā, izbāž kājas caur segā izgrieztiem caurumiem.
[Sagatavots pēc: Začeste 1993 : 35]

Rotaļa „Jātnieki un zirgi”

Rotaļnieki nostājas retinātā divrindu līnijā. Priekšējie ir zirgi, aizmugurē stāvošie – jātnieki.

Pēc rotaļas vadītāja attiecīgas komandas zirgi ņem jātniekus kukuragās un skrien, cik ātri spēj, līdz apzīmētai robežai. Kurš rotaļnieku pāris pirmais sasniedz mērķi, ir uzvarētājs.

Rotaļu turpinot, lomas mainās: zirgi kļūst par jātniekiem, jātnieki – par zirgiem.
[Sagatavots pēc: Ošs, Rinks, Slavietis 1993 : 79–80]

Pērku zirgu!

Zirga šķirne, tās īpatnības un raduraksti ir vectēvs. Tīrākas šķirnes zirgs parasti ir temperamentīgāks un grūtāk strādājams. Ja jāšana ir hobijs, tad prātīgāk izvēlēties nosvērta, mierīga rakstura zirgu ar labu gaitu. No zirga gaitas ir atkarīgs, cik ērti jātnieks jūtas seglos. [Zaiceva 2007 : 56]

Lai stress nebūtu zirga sabiedrotais

Zirgiem patīk ierastas lietas, piemēram, labi pazīstama barība un fiziskās aktivitātes noteiktos laikos. Tas ir šā dzīvnieka psiholoģiskās labsajūtas stūrakmens. Zirgs lielu vērību var pievērst tik sīkām detaļām kā izmaiņas viņa guļvietā. Tāpēc, ja zirga uzvedībā ir pamanāms tramīgums, iespējams, zirga redzeslokā nonācis kas jauns. [Petrova 2007 : 43]

Baltu tautu dzīvē zirgam, līdzīgi kā ģermāņu tradīcijās, bija ierādīta cilvēka likteņa izšķīrēja loma (Livonijas Indriķa hronika), tas tika īpaši godināts. Zirgs simbolizēja saikni starp Sauli un Zemi. Senlatviešiem izplatīta bija zirga upurēšana (zirgu galvaskausi likti celtņu pamatos, piemēram, Talsu pilskalnā, Rāmera torņa pamatos Rīgā u. c.). Zirgs bijis kulta dzīvnieks un auglības simbols. To uztvēra arī kā dievības iemiesojumu un valdnieka varenības simbolu. Zirgam piedēvēja spējas piešķirt vadonim fizisko spēku un atdzimšanu pēc nāves. Senlatvieši ticēja, ka zirgs spēj paredzēt nākotni, redzēt garus un spokus.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 188–189]

Dziesma Zirgs, kas naktī dzied. Ojāra Vācieša vārdi, Mārtiņa Brauna mūzika, izpilda grupa „Sīpoli”.

Kā izgatavot rotaļlietu

Lai pagatavotu dābolainu, sirmu, bēru vai raudu zirgu, nepieciešams kartons. Uz tā uzzīmē zirga siluetu un pēc tam to izgriež.

Zirgu var izrotāt, kā vien vēlas, – apgleznojot ar guašas krāsām vai krāsu zīmuļiem, aplicējot ar dažādiem audumiem vai papīriem. Dābolainas muguriņas iespaidu var panākt, pielīmējot pirkstos savirpinātas bumbiņas no kreppapīra. Lai izveidotu krēpes, kartonā iegriež robiņus, kuros ievieto dzijas pavedienus. Lai pavedieni neizkristu, robiņu augšdaļu noklāj ar līmi. Lai izveidotu asti, dzīparus sasien pušķī un piešuj ar adatu.
[Sagatavots pēc: Klints 2005 : 30–31]

Zirga lūgšana

Profesors Pauls Lejiņš 20. gs. sākumā ir sacerējis Zirga lūgšanu Dzīvnieku aizsardzības biedrībai. Šī lūgšana ir veidota, lai aicinātu tos, kas darbojas ar zirgiem (audzētājus, kopējus, sportistus un trenerus) un kam rūp zirgu liktenis,  nebūt vienaldzīgiem un uzņemties atbildību par dzīvnieka uzturēšanas un labsajūtas nodrošināšanu:

„Es esmu tikai zirgs, bet mana sirds ir silta un patiesa. Es gribu strādāt visgrūtāko darbu tev par prieku. Labas auzas, siens un svaigs ūdens ir viss, ko es vēlos, un siltu, sausu guļas vietu, kur varētu atpūsties, kad esmu beidzis dienas darbu.

Es griežos pie katra līdzjūtīga cilvēka ar lūgumu: ja redzi, ka esmu nokļuvis nežēlīga cilvēka rokās, kurš mani moka un nodzen līdz nāvei, mērdē badā un slāpēs, sasit klibu, ar jēli nobrāztām krūtīm un kaklu dzen smagā darbā, piekrāmējot pārmērīgus vezumus, un dauza mani ar pātagām, tad savaldi šo necilvēku un paziņo par viņa rīcību kārtības sargiem.”
[Sagatavots pēc: Lejiņš 1984 : 90]

Latvijas šķirnes zirgi

Latvijas šķirnes zirgu tiešie priekšteči ir Latvijas vietējie zirgi, kas, iespējams, cēlušies no tagad izmirušajiem tarpaniem.

Pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1918. gadā tika uzsākta mērķtiecīga darba šķirnes zirgu uzskaite un audzēšana. 1921. gada tika izveidota pirmā valstij piederošā zirgaudzētava Oktē. Pirmais Latvijas braucamo zirgu šķirnes ērzelis Oktē bija no Holandes importētais Oldenburgas šķirnes Bajārs (Neidhart). Pārējie Groningenā un Oldenburgā iepirktie ērzeļi lika pamatus Latvijas braucamo zirgu šķirnes galvenajām līnijām – Ammona, Siego, Germino, Demokrāta, Kru Kru, Juveela, Banko, vēlāk arī Gotenfirsta un Spēkoņa.

1923. gadā tika izdoti obligātie noteikumi šķirnes zirgu izlasei, bet 1925. gadā – Latvijas zirgu ciltsrakstu pirmā nodaļa.

1925. gadā uzsāka darbu valsts zirgaudzētava Svētciemā. Tur tika izmantotas no Oktes atvestās Oldenburgas krustojuma ķēves, kā arī no Hanoveres un Melkenburgas iepirktās Hanoveres tīršķirnes ķēves. Kā vaislas ērzeļi tika izmantoti no Hanoveras importētie Altmeisters H 11 un Alvīns H 14. Šie zirgi kļuva par kodolu Latvijas zirgu šķirnes sporta tipa veidošanai.

Otrā pasaules kara laika zirgu skaits Latvijā samazinājās par apmēram 46 000. Lai gan karš postoši ietekmēja zirgkopību, turpinājās darbs Latvijas šķirnes zirgu audzēšanā.

1965. gadā tika uzsākts Latvijas šķirnes zirgu eksports – 19 zirgi tika eksportēti uz Angliju. Kopš 1972. gada nemitīgi pieauga Latvijas šķirnes sporta zirgu eksports. Lai gan 80. gadu beigās un 90. gados zirgu skaits kopumā turpināja samazināties, Latvijas šķirnes sporta zirgu audzēšana turpinājās un zirgu eksports uz ārzemēm pieauga.

Latvijas šķirnes zirgu talantu un atbilsmi dažādiem sporta veidiem pierāda šo zirgu panākumi sportā. Pasaules slavenās Ullas Salcgēberes iejādes zirgs Rusty 049 ir Latvijas šķirnes zirgs, kas dzimis Burtnieku zirgaudzētavā kā Rotors. Arī vācu sportistes Helēnas Veinbergas konkūra zirgs Kasting Horses Vento ir Latvijas šķirnes zirgs, kas dzimis Tērvetes zirgaudzētavā kā Vējš.
[Sagatavots pēc: Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija : http://www.lszaa.lv/]