Tradicionālā transkripcija

[zinât]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zinɑːˀt]


[z] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[n] – skanenis

[ā] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



zin- – vārda sakne

-ā-piedēklis

-tgalotne

zinā- – vārda celms

-ātizskaņa




zin-ā-t+kār-e

zin-ā-t+kār-s


mant+zin+is, mant+zin+e

nam+zin+is, nam+zin+e

preč+zin+is, preč+zin+e

vis+zin+is, vis+zin+e


zināms




zināt patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 3. konjugācijas 1. grupa

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

zin-u

zin-ām

esmu zinā-j-is

esmu zinā-j-us-i

esam zinā-j-uš-i

esam zinā-j-uš-as

2.

zin-i

zin-āt

esi zinā-j-is

esi zinā-j-us-i

esat zinā-j-uš-i

esat zinā-j-uš-as

3.

zin-a

zin-a

ir zinā-j-is

ir zinā-j-us-i

ir zinā-j-uš-i

ir zinā-j-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

zinā-j-u

zinā-j-ām

biju zinā-j-is

biju zinā-j-us-i

bijām zinā-j-uš-i

bijām zinā-j-uš-as

2.

zinā-j-i

zinā-j-āt

biji zinā-j-is

biji zinā-j-us-i

bijāt zinā-j-uš-i

bijāt zinā-j-uš-as

3.

zinā-j-a

zinā-j-a

bija zinā-j-is

bija zinā-j-us-i

bija zinā-j-uš-i

bija zinā-j-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

zinā-š-u

zinā-s-im

būšu zinā-j-is

būšu zinā-j-us-i

būsim zinā-j-uš-i

būsim zinā-j-uš-as

2.

zinā-s-i

zinā-s-it/zinā-s-iet

būsi zinā-j-is

būsi zinā-j-us-i

būsit/būsiet zinā-j-uš-i

būsit/būsiet zinā-j-uš-as

3.

zinā-s

zinā-s

būs zinā-j-is

būs zinā-j-us-i  

būs zinā-j-uš-i

būs zinā-j-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

zin-ot

esot zinā-j-is

esot zinā-j-us-i

esot zinā-j-uš-i

esot zinā-j-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

zinā-š-ot

būšot zinā-j-is

būšot zinā-j-us-i

būšot zinā-j-uš-i

būšot zinā-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

zinā-tu

būtu zinā-j-is

būtu zinā-j-us-i

būtu zinā-j-uš-i

būtu zinā-j-uš-as 

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-zin-a

ir bijis jā-zin-a

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-zin-a

bija bijis jā-zin-a

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-zin-a

būs bijis jā-zin-a

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-zin-a

būtu bijis jā-zin-a

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-zin-a

esot bijis jā-zin-a

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-zin-a

būšot bijis jā-zin-a

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

zinā-s-im!

2.

zin-i!

zin-iet!

3.

lai zin-a!


Teikumā var būt:

1) izteicējsSkolēns zina atbildi.

2) teikuma priekšmetsTo zināt ir nepieciešams katram cilvēkam.

3) galvenais loceklisZināt visu.



zināt adresi, zināt atbildi, zināt atminējumu, zināt dzejoli, zināt likumus, zināt noteikumus, zināt notikumus, zināt padomu, zināt trūkumus, zināt uzdevumu, zināt vārdu


zināt visu


labi zināt, slikti zināt, vienmēr zināt



zināt, zinu, zini, zina, pag. zināju; trans.

1. Būt tādam, kam ir, parasti pietiekamas, zināšanas.

Zināt jaunā kaimiņa vārdu. Šo to zināt par citiem. Zināt dziesmas vārdus. Zināt savu darbu. Ja es to būtu zinājis! Kā lai es to zinu? Nezināt neko.

Es zinu, cik bezdelīdziņu perē uz kūtsaugšas, cik uz klētsvirsus .. Zinu, cik kurā perēklī bērnu .. Plūdonis 3, 49.

„Es kaut ko zinu, bet es tev neteikšu,” viņa beidzot iesāka. – „Nesaki vis,” es atteicu un izlikos vienaldzīgs. Janovskis 1, 176.

„Otra vēlēšanās,” Jancis turpināja, „lai es zinātu un mācētu visu, kas tik vien pasaulē: rēķinus, stāstus, burvības vārdus, klavieres spēlēt .., visu un tik labi kā neviens cits.” Valdis 1, 265.

Annele neraud. Vai neesot žēl šķirties, – viņai jautā. Viņa purina galvu. Viņa nezina, kas ir: šķirties. Brigadere 2, 38.

Meitenes soļi ir klusi, sadzirdēt tos nevar, bet viņš zina, ka pašlaik Malda uz pirkstgaliem zogas tuvāk. Dripe 5, 242.

Un zinu un jūtu: kāds nāk man līdz, Kad sirds kā putns nošķirta trīc. Lazda 1, 169.

pārn. Melnis [zirgs] savu zināja, gāja taisni kā pa stīgu .. Upīts 4, 211.

pārn. Līkst, rasas sargāts, pumpurotais zars un zina – košums plauks, un augļi briedīs. Brutāne 10, 8.

// intrans.: savienojumā ar nenoteiksmi. Būt tādam, kam ir tādas zināšanas, ka spēj (ko vēstīt, par ko spriest u. tml.).

Annele par to [Aņus vecumu] ir apjautājusies ir šim, ir tam. Bet kas to zina pateikt? Tik atsaka: Aņus dzīvojot jau šais mājās no mūžības. Brigadere 2, 145.

Mātei viņš liek priekšā jautājumus, uz kuriem tā nezina ne atbildēt. Birznieks-Upītis 1, 35.

// intrans.; savienojumā ar nenoteiksmi. Būt tādam, kas spēj, arī mēdz (piemēram, ko veikt, darīt).

Zināt tikai visu nopelt. Zināt stāvēt dīkā.

.. Andra māte zināja mani arvienu aizstāvēt un aizbildināt .. Apsīšu J. 3, 8.

Targals: Bet tu, kas esi citiem priekšgalā, Uz kura visu acis lūkojas, Tu tik ar jautriem biedriem plītēt zini, Valsts labklājība tev gan maz ko rūp! Aspazija 3, 325.

// Pazīt (parasti cilvēku), arī būt tādam, kas ir iepazinis (piemēram, kādu faktu, parādību).

.. zināja [Mārtiņš] katru garāmbraucēju uz lielceļa, nekļūdīgi pateica, vai tur rej Kalnazarēnu suns .. Upīts 4, 116.

„Bet mums ir kopīga paziņa. Jūs taču zināt Ilgu?” Vilks 5, 85.

Andrejs varētu neskatīties – arī tāpat viņš zina katru Zandas kustību, katru soli. Daudzus rītus viņš tā ir gulējis un skatījies .. Līvs 2, 124.

2. Saprast, apjēgt, būt pārliecinātam (par ko), arī būt tādam, kam ir skaidrība (par ko). Arī apzināties (ko).

Dari, kā zini!

Nezināt (retāk zināt), kur grūst sar. nezināt (zināt), kur likt, kā iztērēt (pārāk lielu daudzumu).

Nezināt, kur dēties sar. nezināt, kur palikt, patverties.

Viņš gluži labi zināja, ka viņš nesapņoja. Šis ledus, šis sāļais jūras vējš, šī rūkoņa, viss, viss bij patiesība .. Blaumanis 5, 36.

Viņš to zināja, Sen jau zināja: Viņam bij jāmirst Šinī sērgā … Rainis I b, 58.

Milzis vairs nezināja, kur likt savas lielās rokas. Tās bij tik stipras un smagas, radītas lieliem un grūtiem darbiem, bet te [virs zemes] bij tik viegls un gaišs, ka bij tīri vai jāizkust. K. Skalbe 1, 111.

Baronlielskungs pieiet pie loga un skatās laukā. Bet, kāpēc viņš iet pie loga un ko skatās, to viņš pats nezin. Viņa kustēšanās ir pilnīgi neapzinīga. Upīts 18, 37.

Visas dienas būs vieglas, visi grūtumi panesami, kad viņa zinās sevi saistītu ar šo cilvēku. Veselis 1, 327.

Viņi nebūt necenšas pazust krūmos, bet izturas uzsvērti mierīgi, kā cilvēki, kas zina savu vērtību .. Gulbis 3, 150.

pārn. Govis jau ieraudzīja ganu. Jau zināja savu nedarbu. Atsperdamās lēca atpakaļ, nenogaidījušas barga soda. Brigadere 2, 305.

pārn. Egle zina savu vietu – meža vērī, dumbrājā, kur maize neaug. Ziedonis 18, 31.

3. intrans. Rūpēties, gādāt (par kādu, par ko).

Ieva ir tikai meitene, pa pusei bērns, viņš – vīrs, un viņam jāzina par abiem. Zigmonte 2, 28.

4. parasti pavēles formā. Lieto, lai pievērstu pastiprinātu sarunas biedra, klausītāja uzmanību.

Nu, (vai) zini – saka, lai paustu savu attieksmi (parasti negatīvu) pret sarunas biedra teikto, arī lai pievērstu pastiprinātu sarunas biedra uzmanību kādam faktam (parasti negatīvam).

.. es vakar iepazinos ar mākslinieku. .. Visās gleznās, zini, jūra un laivas. Bet man jau nu jūra vienreizēji ir patikusi. Zemzaris 1, 71.

„Tev dusmas, ka neesi ielūgta pie Mariannas. Zini, mīļā, tās viesības nav domātas zīdaiņiem.” Grebzde 1, 51.

„Ziniet ko, padomus dodiet tiem, kas tos lūdz. Kā redzat, mēs to netaisāmies darīt.” Krūmiņš 1, 28.

Kādu rītu .. Roze vislielākajā satraukumā paziņoja savai draudzenei Verai: „Zini ko! Mārtiņš cehā vairs nestrādās, viņu aicina par meistaru arodskolā!” Skujiņš 5, 33.

„Nu zini, šotēv, kad tev tik slikti iet, – mainīsimies.” Sakse 2, 36.

Kas (to, arī to lai) zina, arī kas (nu) var zināt, arī ko (tur) var zināt – saka, ja nav droši zināms, ja šaubās.

Nevar zināt – saka, ja par ko nav zināms, arī ja nav skaidrības (piemēram, ko darīt, kā izturēties).

Miroņa raugos pirmā atsteidzās Preimaniete tepat no Mežavilkiem. Tikko dabūjusi zināt, kā no dārza cēlusies .. Upīts 4, 221.

Sekretārs : „Man tikai lūgums, lai neviens nedabū tālāk zināt, ko te runājam.” Zīverts 1, 58.

Šīs bailes tad arī bija cēlonis, kādēļ tēvs, pārbraucis mājā, nekā nedabūja zināt par Krustiņa satikšanos ar Paulu. Māte par to cieta pavisam klusu .. Blaumanis 6, 175.

„Vecā saimniece – kas zina! – varbūt nodomājusi pasacīt, ka ar Juri kāzas tev nemaz nevarēs notikt.” J. Kalniņš 11, 136.

Nazis tomēr pazuda. Pļavā, tīrumā vai uz ceļa – kas to zina. Nebija vairs – un viss. Purs 4, 44.

„Laikam manis vairs nepazīstat?” es atkal jautāju. – „Kas nu var zināt … nevaram izprast …” Andra tēvs teica. Apsīšu J. 3, 38.

Visu sprediķa laiku viņš sajuta tādu kā nemieru: ko tur varēja zināt, dažreiz [mācītājs] netaupīja nevienu .. Upīts 4, 268.

Nemaz jau nevarēja zināt, cik tur [vecajam Brīviņam] tās īstās slimības, cik izlikšanas. Upīts 4, 164.

„Vai tu vēl ilgi te domā palikt?” es jautāju. Nikolajs paraustīja plecus. – „Nevar zināt. No šejienes vēl gribu aizbraukt uz Mangišlakas pussalu.” Grīva 8, 33.

Negribēt (ne, arī nekā) zināt – neinteresēties (par ko), arī būt pret (ko).

Kaut (arī ja) tu zinātu – saka, ja grib pievērst sarunas biedra uzmanību teiktā svarīgumam.

Ko tu zini! sar. – saka, norādot uz sarunas biedra neinformētību, arī neizpratni (par ko).

Zināt (savu) ceļu – zināt iešanas, braukšanas virzienu (uz kurieni, kādu vietu).

Tad stāsta, ka šā tēvs un citi Andra tēva saimnieku radi norunājuši visi braukt Jēča bērēs, lai nesacītu, ka šie lepni un negribot no [par] zemākiem vairs nekā zināt. Apsīšu J 3, 32.

Saimniece iegrūda viņam dunku. „Nemaisies tu! Ko tu zini!” Upīts 4, 211.

„Kāpēc man viņš jāgaida? It kā es ceļu uz ezeru nezinātu!” Vija strupi izmeta un novērsās. Dripe 2, 80.

Zināt, kā rīkoties, arī būt skaidrībā par (savu) mērķi, uzdevumu u. tml.

Zināt mēru – apzināties savas rīcības, izturēšanās atbilstību kādām normām.

Viņa zināja tagad savu ceļu. Tas bija dieva ceļš, pa kuru viņa tagad staigās. Sakse 1, 17.

Vīru daļa ir pierunāt, sieviešu – zināt mēru. Zigmonte 2, 82.

.. ūdensrozes tik baltas, ka sirds vairs nezina mēra un grib tās ezeram atņemt visas, visas. Kaldupe 8, 137. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


zināt zynuot 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


zinât  zinât,u,àm, pag. –ãju,ãjãm.

1. Būt apguvušam, uzkrājušam zināšanas. tas skuõluâtãš bi traku gudris, vìņč pùlku zinãja. tas v¥càis jùms pìestâstîtu tig daũ, ka jũs nevar¥tu pìerakstît. vìņč tak pasaũli [ļoti daudz] zinãja.

2. Prast (ko); būt apguvušam (prasmi, iemaņas). vìņč mâk pa igaûniski runât, vìņč zìn tùo valuôdu.

3. Būt informētam (par ko). vài šĩ nezìn, ku mahma àizgãsi. vài nezìn, cikuôs aũtobuss iêt.

4. Pazīt (cilvēku, tā raksturu). ž¡lîgàis dìes, kâ ta es viņu nepazìstu! es tak viņu nùo b¥ra kãjas zinu.

5. Būt atbildīgam (par ko), pārzināt (ko). viņài vàiguõt zinât pa savìm ĩrni¡kim, kâ ti¡ uzv¥dâs.

6. Pēc kādām pazīmēm konstatēt, secināt, noteikt (ko). nùo kuñnas a var zinât, vài liêtus bûs vài ne.

7. Būt skaidrībā (par ko); saprast aptvert. es jàu nevaru zinât, kad màn tã iêšana iznãks, nàu jàu vaļîgas dìenas.

8. parasti izsaukuma teikumos. Spēj iedomāties, iztēloties. ka jũs gàn zinâtu, kâ tas zixks skr¡ja, abi gali pa gàisu.

9. Uztvert (ko), reaģēt noteiktā veidā (par dzīvniekiem). siv¥ni savu ¥dàmlaĩku zìn, nãk uz êšanu. 
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 763–765]


Nezināt, kur likties būt nemierīgam, satrauktam, nespēt nomierināties un nezināt, ko darīt, uz kurieni iet; būt, neziņā, ko darīt, iesākt, uz kurieni iet.


Nezināt (arī nesaprast), ko ķert, ko grābt sar. saka, ja reizē veicami vairāki steidzami darbi.


Likties zināt interesēties, arī rūpēties (par kādu, par ko).


Nelikties (ne) zinot (biežāk (ne) zinis) neinteresēties, arī nerūpēties (par kādu, par ko).


Katrs bērns zina (arī prot, māk, var pateikt) saka par ko vispārzināmu, ļoti vienkāršu.


Zināt kā (savus) piecus pirkstus sar. – ļoti labi zināt.


Nevar zināt (arī kas zina), kuros kapos glabās (arī zvanīs) sar. – saka, ja turpmākais nav zināms, paredzams.


Dievs (vien, arī vien to, arī to) zina sar.– saka, ja kas nav zināms vai skaidrs.


Piķis (arī vilks) (viņu, arī to) zina! sar. – izsaucas neapmierinātībā, sašutumā, ja kas nav saprotams, zināms.


Velns (viņu, arī to) zina! vienk. – izsaucas neapmierinātībā, sašutumā, ja kas nav saprotams, zināms. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


zināt; lš. žinóti, pr. –sinnat [zināt], kr. знать (ssl. znati), bkr. знаць, ukr. знáти, bulg. (tag. vsk. 1. pers.) знáя, č. znáti, p. znač, go. kunnan, ssk. kunna ‘t. p.’, si. jānāti, jānīté ‘zina’, gr. gignōskō ‘pazīstu, atzīstu’, lat. nōscere ‘(ie)pazīt, atzīt’. Pamatā ide. *ĝen– : * ĝnō– ‘atzīt, pazīt, zināt’. Redukcijas pakāpē *ĝen-tei > b.*žin-tei/ti > la. zīt ‘zināt, pazīt’ (tag. zīstu, pag. zinu), no kā iteratīvs un duratīvs zināt.

Sakne *ĝen- ‘atzīt, pazīt, zināt’ laikam ir vienas cilmes ar *ĝen- ‘radīt’, no kā ‘dzimt; būt radiniekam’→ ‘būt pazīstamam’. Šīs nozīmes savstarpēji mijušās.

La. zināt ir sens i-celma verbs. Atv.  ziņa, kam iepriekšējos gadsimtos bijusi ļoti plaša semantika. Citu nozīmju vidū 19. gs. beigās arī ‘zinātne’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 562–563]


angļu  know

baltkrievu – ведаць; знаць

franču  savoir

grieķu – ξέρω

igauņu  teadma

ivritā – לדעת

krievu – знать

latīņu – scīre

lietuviešu  žinoti

poļu – wiedzieć

somu – tietää

ukraiņu – знати

vācu – wissen

zviedru – vet



Kas vecs.


Kas visu zina, tam drīz jāmirst.


Ne zināt nezināju,
Kur pādīte gadījās:
No Dieviņa nolaidās
Sudrabiņa ķēdītēm. [LD 1156-2]


Būt’ bij man to zināt,
Ka neveiklis manis gaida,
Es būt’ savu vainadziņu
Priežu skuju darinājsi. [LD 5812-0]

 

Bija man to zināt,
Kuru dienu tautas jāj,
Es būt’ savu vaiņadziņu
Ar oglēm nobēruse. [LD 15685-1]


Metat zeltu, sudrabiņu,
Vara tikai nemetat!
Gan jūs paši to zinat,
Kas būs vara metējam:
Alvas acis, svina deguns,
Tie būs vara metējam. [LD 1775-0]


Kāds zēns, gribēdams izlikties par lielu stiprinieku, stāstījis otram: „Reiz es gāju ar garo Miķeli kauties. Ka tik tu zinātu, cik viņš švaks! Kā es šim smērēju pa ausi, tā šis gar zemi un es apakšā. Šis sabijās no manis tā, ka uz reizes bēga prom. Un es tik skrēju pa priekšu, lai viņš man neaizskrietu garām!”



Autore K. Sergejeva.



Dziesma Neko nevar skaidri zināt. Ārijas Elksnes vārdi, Gunta Veita mūzika, izpilda grupa „Credo”.

 

Dziesma Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. Imanta Ziedoņa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Edgars Liepiņš.