Tradicionālā transkripcija

[zìemas*sv¥tki]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zi͜emasːvæːtkĭ]


[z] – balsīgais troksnenis

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[m] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[¥] – garais, platais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogrammas – Zē.



Ziemsakne

-as interfikss (sastingusi galotne)

svētksakne

-i galotne

Ziemassvētk– vārda celms



Ziemassvētki patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

 

Ziemassvētk-i

Ģ.

 

Ziemassvētk-u

D.

 

Ziemassvētk-iem

A.

 

Ziemassvētk-us

I.

 

ar Ziemassvētk-iem

L.

 

Ziemassvētk-os

V.

 

Ziemassvētk-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Ziemassvētki un Jāņi ir latviešu lielākie svētki.

2) apzīmētājsZiemassvētku eglīte nes mājās meža smaržu.

3) izteicēja daļa – Lietuviešu un igauņu nozīmīgākie svētki ir Ziemassvētki.

4) galvenais loceklisBaltie Ziemassvētki.

5) papildinātājs – Bērni gaida Ziemassvētkus.

6) laika apstāklisZiemassvēkos cilvēkiem ir priecīgs prāts.



Ziemassvētku dāvanas, Ziemassvētku eglīte, Ziemassvētku laiks, Ziemassvēku nakts, Ziemassvētku roze, Ziemassvētku tirdziņš, Ziemassvētku vakars, Ziemassvētku vecītis, Ziemassvētku zvaigzne

 

svinēt Ziemassvētkus



Ziemassvētki, Ziemsvētki dsk.

1. Jēzus Kristus dzimšanas svētki.

Ziemassvētku dievkalpojums, dziesmas, eglīte. Ziemassvētku tirdziņš.

2. Ziemas saulgriežu svētki. 

Ziemassvētku ieražas, tradīcijas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1197]


Ziemassvētki, -u, v.; tikai dsk.

1. rel. Jēzus Kristus dzimšanas svētki. Ziemsvētki.

Baznīcas gada svarīgākie svētki ir saistīti ar Jaunajā Derībā aprakstītajiem notikumiem: Ziemassvētki – Jēzus Kristus piedzimšana, Lielā piektdiena – Jēzus Kristus krustā sišana, Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās, Vasaras svētki – Svētā Gara nākšana. Rubenis 1, 97.

.. Ziemassvētku laiks viņai arvien bija šķitis tāds īpaši pacilāts, kā savādas burvības apdvests .. Pasaules spogulī II, 308.

Pienāca Ziemassvētku vakars. Māte jau bija izcepusi piparkūkas, to smarža staigāja pa istabām .. Zigmonte 17, 117.

Pēc Ziemassvētkiem sals jau brikšķināja ēku pakšķus un reizēm sagriezās tāds putenis, ka cilvēki gāja pār pagalmu aizvērtām acīm. Dziļums 1, 323.

2. Ziemas saulgriežu svētki. Ziemsvētki.

Senie latvieši Ziemassvētkos svinēja nevis Kristus piedzimšanu, bet gan saules griešanos. Lauku Avīze 90, 51, 13.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Ziemassvētki – Zīmyssvātki; svātki; svinēt Ziemassvētkus svieteit svātkus (svieteit Zīmyssvātkus); pirms Ziemassvētkiem zam svātku; Ziemassvētku vecītis svātku veceits; Ziemassvētku vakars Kūču vokors
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Ziemassvētki – Ziemsvētki, ziemas saulgrieži, Jēzus Kristus dzimšanas diena


ZiemassvētkiJāņi, vasaras saulgrieži


Latviešu folklorāZiemassvēki, Ziemassvētku vakars.


ReliģijāZiemassvētki.


VēsturēZiemassvētku kaujas.


Saliktenis ziema(s) + svētki.


angļu – Christmas; Yule 

baltkrievu – Каляды

ivritā – חג המולד

franču – Noël

grieķu – Χριστούγεννα

igauņu Jõulud

krievu  Рождество

latīņu – Nātīvitās

lietuviešu – Kalėdos

poļu  Boże Narodzenie

somu – Joulu

ukraiņu – Різдво

vācu – Weihnachten

zviedru – Jul



Zīmssvātkūs koč i vacs, ka tik bolts, bet Līldīnā, koč i sorkons, ka tik jauns.


Ziemassvētku vakarā jāiet pie klēts durvīm klausīties: ja dzird beram – būs labs gads, ja slaukām – slikts.


Kad pirmo Ziemassvētku nakti apiet ap ābeli, tad vasaru pulka ābolu.


Kad Ziemassvētku vakarā skalus plēš, jēriem līkas ausis.


Ziemassvētkos vajag vilkt krustu uz visām durvīm, jo citādi nāk velns iekšā.


Ziemassvētku naktī runājot visi mājas lopi, bet, kas iet klausīties, tam jāmirst.


Ziemassvētku vakarā uz galda istabā jāatstāj ēdiens, jo tad gari nāk ēst.


Ziemassvētku naktī vajaga ēst zirņus, tad būs pulka naudas.


Ziemassvētku vakarā jātura maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.


Ziemassvētku vakarā meitām jābaro suns un tad jāizlaiž laukā; uz kuru pusi suns skries, uz to pusi meitu aizvedīs tautās.


Ja pēc Ziemassvētkiem labs laiks, tad pēc Jāņiem arī būšot labs laiks.


Ja Ziemassvētku un Jaungada naktīs pie debesīm daudz zvaigžņu, tad nākamā vasarā būs daudz ogu un sēņu.


Sen gaidīju, nu atnāca
Tie bagāti ziemas svētki.
Ziemas svētki atbraukuši
Rakstītām kamanām.
[LD 33303-0]

 

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam lieli svētki;
Ziemas svētki vizināmi,
Liela diena šūpojama. [LD 33293-1]


Eit’ projam, Ziemas svētki,
Ar savāmi karašām;
Es gaidīšu Lieldieniņu
Ar baltāmi oliņām. [LD 33259-0]


Ziemassvētkus jeb ziemas saulgriežus senie latvieši dēvēja arī par Bluķa vakaru, kūķu (koču, ķūķu, kūču) vakaru. Saulgriežu svētki vistiešāk sevi izsaka bluķa vilkšanas tradīcijā, kas tiek skaidrots gan kā auglības simbols, gan kā rituāls, kura mērķis ir palīdzēt saulei atgūt spēku.

Par galveno Ziemassvētku ēdienu allaž uzskatīti kūķi (kočas, ķūķes, kūčas jeb tengas), ko gatavoja no lobītiem, piestā sagrūstiem miežu vai kviešu graudiem – tos vārīja kopā ar cūkas galvas pusi, klāt pievienojot arī zirņus un pupas. Galdā lika arī cūkas galvas pusi, cūkas šņukuru, putraimdesu, zirņus, pupas, pīrāgus.

Ziemassvētkos gāja masku gājienā jeb ķekatās (arī budēļos), lai iegūtu svētību un auglību gan laukiem un mājām, gan cilvēkiem, aizsargātos no ļaunuma. Masku gājienos varēja iet sievietes un vīrieši, arī bērni. Masku gājiens, pārvietojoties no mājas uz māju, pieauga, piepulcējot aizvien jaunus dalībniekus.

Ķekatās iešanai bija maģisks, svētību nesošs spēks, tāpēc katrā mājā budēļus gaidīja cienasts un dāvanas. Došanos masku gājienā sociālā ziņā nozīmēja apliecināt savu piederību kolektīvam. Maskas iedala zoomorfajās (dzērve, stārķis, lācis), antropomorfajās (čigāni, Lielā sieva un Mazais vīrs) un dēmonomorfajās (Nāve). Bija sastopamas arī priekšmetus atveidojošās maskas, piemēram, siena kaudze.

Dažādos Latvijas novados masku gājienu nosaukumi bija atšķirīgi, piemēram, bubuļi – Kurzemē, Zemgalē; budēļi, buduļi – Aizputē, Jelgavā, Dobelē; čigāni – visos Latvijas novados; ķekatas, ķekatnieki – Kurzemē un Zemgalē, ļoti maz Vidzemē; kaladnieki, kaļadi, kaļadnieki – Nirzā, Rēzeknē un citur Latgalē; maskarati – Jaunpiebalgā, Smiltenē, Trikātā; nabagi, ubagi – Straupē, Talsos; ķēmi – Gulbenē, Tērvetē.

Saulgriežos ireālā pasaule sāk sajaukties ar šo pasauli, piemēram, ticēja, ka mājlopi sāk runāt; cilvēki to izmantoja zīlēšanai, lai izzinātu haosa pasaules nodomus. Raksturīga Ziemassvētku sastāvdaļa bija rotaļas, kurās ir saskatāma senā nozīme – Kosmosa un Haosa, Saules un Tumsas cīņa. Daudzās Latvijas vietās Ziemassvētku naktī baroja veļus, atstājot uz galda ēdienu un degošu sveci.

Mūsdienu Ziemassvētku tradīcijas – izpušķota Ziemassvētku eglīte un dāvanas – Latvijā ienāca pamazām vācbaltu kultūras ietekmē tikai 19. gadsimta otrajā pusē.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]



Ziemassvētku roze

 

Meklētāja ceļš ir galā,
Vakars metas, tālu rīts,
Baltā ziemā, svešā malā
Krāšņi uzplaukst blāzmas zieds.

Vai tur Ziemassvētku roze
Debess dārzos ziedus ver?
Brīnišķīgo krāsu kvēlē
Acis atdzerdamās dzer.

Mana Ziemassvētku roze
Debess dārzos ziedus ver?
Brīnišķīgo krāsu kvēlē
Acis atdzerdamās dzer.

Mana Ziemassvētku roze,
Mātes maigo roku dēsts,
Jaukā bērnu dienu gaisma,
Brīnišķīgā Kristus vēsts. [Skalbe 1997 : 110]

 

 

Svētku vakarā

 

Gaisā sniedziņš sidrabaini laistās,
Augsti torņos zvani saldi dzied:
Visas sejas laimīgas un skaistas,
Ielu uguns panorāma zied.
Aizvējā pie dzelzu sētas platas,
Kur zem kokiem gaiši mirdz kāds nams,
Skrandains puisīts stāv viens pats un skatās,
Kailos pirkstus dvašā sildīdams.
Lūk, tur augšā, otrā stāva logā,
Dziesma skan, un sveču gaismā maigs
Noliecas pār bērniem baltā togā
Ziemassvētku vectētiņa vaigs…
Un aiz sētas dzelžainas un saltas,
Kur starp kokiem tikko redzams nams,
Skrandains puisīts stāv uz ielas baltas,
Kailos pirkstus dvašā sildīdams.
[Ziemeļnieks 1933 : 447]


Kad ķekatas pamieloti, tie sapošas un taisās prom, jo ir vēl jāparādās citās mājās. Tos, kas pratuši ķekatiski labi uzvesties, paņem visus līdz. Arī Joskeli.

Aiziet viņi tencinādami un smiedamies, rībēdami un dziedādami. Ilgi vēl birst viņu vārdu un smieklu vārslas pār sniegaino klajumu.

Lielais prieks ir galā, bet vēl var palikt augšā kādu laiku. Var iet lapsastēs, sprēslīcās, kurpniekos, dālderos, un, kad nu daudzi jaunie ir aizskrējuši ar ķekatām, nāk visi lielie pulkā padzīvoties ar mazajiem un arī vecā Aņus ar savu bozīti ir pati lielā jokotāja un smīdinātāja.

Tad arī tam ir jābeidzas, un beidzot atskan tie skumjie, nepatīkamie vārdi: „Nu ir jāiet pie miera.”

Aizplūdis lielais vilnis, Ziemassvētki aizgājuši, un liekas, ka viņi būtu atplēsuši gabalu no sirds, tik žēl viņu, tik žēl.

Vecā Aņus jau krāc. Kristalzaļā loga mijkrēslī cilājas viņas krūtis, baltu pūku noaugušais zods viegli trīc un izskatās tik nepielūdzami ciets un bargs.

Ar simtjūdžu zābakiem steidzas prom Ziemassvētki. [Brigadere 1957 : 88–89]


ANTONIJA. Mums būt Ziemassvētku vakarā?

ELĪNA. Es?… Kam man jābūt?

ANTONIJA. Aleksis nekā nav teicis?… Tev jau tad vēl nebūs piedzimis, citādi sanāktu mums Marija un pats dievabērniņš: kā īstajos Ziemassvētkos. Ja ne meitene! Spārdās?

[Gundars 2009 : http://www.laurisgundars.lv/]



Ziemassvētku eglīte simbolizē jauno, Jēzus dāvāto dzīvi, bet Ziemassvētku zvaigzne – Bētlemes zvaigzni. 
[Sagatavots pēc: http://www.svetdienskola.lv/]



Ieva Iltnere Ziemassvētki.



Latviešu spēlfilma Ziemassvēku jampadracis (1993). Režisors Varis Brasla.


Dziesma Ziemassvētku zvani. Pētera Sutāna vārdi, Nika Matvejeva mūzika.


Dziesma Ziemassvētku eglīte. Pētera Brūvera vārdi, Raimonda Paula mūzika.


Ziemassvētki kristietībā

Ziemassvētki ir reliģiski svētki, ko kristieši saista ar Jēzus Kristus dzimšanu un atzīst, ka līdz ar Kristus dzimšanu visiem cilvēkiem ir sniegta mūžīgās dzīves iespēja.

 

Ziemassvētku eglīte

Par Ziemassvētku eglītes tradīcijas aizsākumu domas dalās, dažos avotos min 1476. gadu, citos – 1510. gadu, bet latvieši ir vienisprātis, ka tas noticis Rīgā. Melngalvju nama izpilddirektors Ojārs Spārītis apliecina, ka vēsturiska informācija par tradicionālo Ziemassvētku koku, kurš ticis rotāts Ziemassvētkos, ir kopš 1476. gada.

Zinot viduslaiku paražas, jāsecina, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Vēlāk šis „koks” (tas varēja būt ne tikai egle, bet arī no koka nūjām veidota instalācija) ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus svinību nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku, un tika sadedzināts turpat Rātslaukumā ap 6. janvāri.  
[Sagatavots pēc: http://firstchristmastree.storednews.com/]

 

Ziemassvētku kaujas

Par Ziemassvētku kaujām sauc Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieku pulku uzbrukuma operācijas Tīreļpurvā un Babītes ezera apkaimē 1917. gadā no 5. līdz 15. janvārim (pēc vecā stila – no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim). Ziemassvētku kaujas bija lielākā krievu armijas militārā operācija Rīgas frontē Pirmā pasaules kara laikā. Latviešu strēlnieku vienības cieta ļoti lielus zaudējumus – Ziemassvētku kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda bez vēsts apmēram 5000 latviešu strēlnieku.

Latvijas Kara muzejam ir filiāle „Ziemassvētku kauju muzejs”, kas atrodas Jelgavas novada Valgundes pagasta „Mangaļu” mājās.
[Sagatavots pēc: http://www.karamuzejs.lv/]