Tradicionālā transkripcija

[zmgaliẽtis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zæmgɑli͜eːtis]

[z] – balsīgais troksnenis

[ȩ] – īsais, platais patskanis

[m] – skanenis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[ie] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Četrzilbju vārds.

zem– – sakne

gal– – sakne

iet– –piedēklis

isgalotne

zemgaliet– – vārda celms

ietisizskaņa

austr-um+zem-gal-iet-is

dien-vid+zem-gal-iet-is

riet-um+zem-gal-iet-is

ziem-eļ+zem-gal-iet-is

zemgalietis patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. zemgaliet-is zemgalieš-i
Ģ. zemgalieš-a zemgalieš-u
D. zemgaliet-im zemgalieš-iem
A. zemgaliet-i zemgalieš-us
I. ar zemgaliet-i ar zemgalieš-iem
L. zemgaliet-ī zemgalieš-os
V. zemgaliet-i!

zemgaliet!

zemgalieš-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZemgalietis lepojas ar savu novadu.

2) izteicēja daļa Aktieris Uldis Dumpis ir īsts zemgalietis.

3) galvenais loceklisStrādīgais zemgalietis.

4) apzīmētājsZemgaliešu lauki bija plaši un sakopti.

5) papildinātājs – Zemgalieti ieraudzīju druvas malā.

6) vietas apstāklisZemgalietī bija daudz spīta.

zemgalieša apģērbs, zemgalieša atmiņas, zemgaliešu cimdu raksti, zemgalieša darbi, zemgalieša dēls, zemgaliešadomas, zemgaliešu druvas, zemgaliešu lauki, zemgalieša mājas, zemgalieša māsa, zemgalieša māte, zemgaliešamežs, zemgalieša novads, zemgaliešu tautastērps, zemgalieša tēvs

 

aizmāršīgs zemgalietis, ātrs zemgalietis, darbīgs zemgalietis, drukns zemgalietis, dzīvespriecīgs zemgalietis, gudrs zemgalietis, īsts zemgalietis, labs zemgalietis, skaists zemgalietis, spītīgs zemgalietis, stiprs zemgalietis, strādīgs zemgalietis

 

atcerēties zemgalieti, domāt par zemgalieti, gleznot zemgalieti, jautāt zemgalietim, mīlēt zemgalieti, pieminēt zemgalieti, rakstīt zemgalietim, redzēt zemgalieti, saukt zemgalieti

zemgalietis

Cilvēks, kura dzimtā vieta ir Zemgale. Zemgales novada iedzīvotājs.

Esmu īsts zemgalietis, dzīvoju Bauskā visu mūžu.

Mana mamma bija zemgaliete.

Zemgaliešu tautastērps. Zemgaliešu cimdu raksti.

Raiņa vecāki bija zemgalieši no Vecumnieku apkārtnes.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

zemgalietis, zemgaliete

Zemgales pamatiedzīvotāji.

Zemgaliešu tautastērps.

Esmu dzimis zemgalietis. Mana dzimtene Vecsērene uz Daugavas krasta. Plūdonis 3, 5.

Ārēji pasmagnējie zemgalieši jau izsenis bijuši temperamentīgi, dzīvespriecīgi ļaudis. Rūja 4, 45.

Ieklausies, kā zemgalieši runā, Ieklausies, kā kurzemnieki dzied: Vārdi smagnējā un gausā dunā Cits pēc cita mūžiem cauri iet. Elksne 7, 33.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

zemgalietis

1) jem., der

zemes galā wohnt: tuo aizvede zemgalieši pašā zemes galiņā BW. 7876, 3;

2) = ze̦mgalis 2 St.

[Sagatavots pēc: ME IV : 710]

Arheoloģijā zemgalieši.

UzvārdiZemgalietis, Zemgaliete.

 

VietvārdiZemgalieši, viensēta Aknīstes novadā; Zemgalieši, viensēta Daugavpils novadā; Zemgalieši, viensēta Dobeles novadā; Zemgalieši, viensēta Jelgavas novadā; Zemgalieši, viensēta Krimuldas novadā; Zemgalīši, viensēta Tukuma novadā; Zemgaļi, viensēta Ventspils novadā; Zemgaļi, viensēta Daugavpils novadā.

 

ErgonīmiZemgalietis, SIA Rīgā; Zemgalieši, brīvdienu māja Neretas novadā; Serviss Zemgaļi, SIA Jelgavas novada Vircavas pagastā; Zemgaļi, folkloras kopa Līvbērzē.

 

Prese Zemgalietis, laikraksts Jelgavā (līdz 1934. gadam).

Vārds zemgalietis darināts ar piedēkli iet– no Zemgale.

 

Senākā forma *ziemgaļi (11. gs. senkrievu Зимъгола, Зимигола, ssk. Sæimgala ‘Zemgale’, senskandināvu seimgaler ‘zemgaļi’, kur ei varbūt no Kursā saglabājušās senākās formas), tātad sākotnējā nozīme ‘ziemeļu gala (novada) iedzīvotāji’, jo zemgaļi pirms letgaļu ieplūšanas Vidzemē bija vistālāk uz ziemeļiem izvirzītie balti. Vēlāk vārds uztverts kā „zemā gala” iedzīvotāji.

Apzīmējumi diferencējušies: zemgaļi – senlatviešu cilts, tautība, zemgalieši – jaunāko laiku Zemgales iedzīvotāji (vai tur dzimušie). Vārdu Zemgale, zemgaļi, zemgalieši vēsturiskā izruna ar šauru [e]. Izruna ar plato [ȩ] kā literārās valodas norma kopš 20. gs. 30. gadiem.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1189]

angļu ‒ inhabitant of Zemgale

baltkrievu ‒ жыхар Земгале

krievu ‒ житель Земгале

lietuviešu ‒ žiemgalietis; Latvijos Žiemgalos gyventojas

ukraiņu ‒ житель Земгале

vācu ‒ der Bewohner von Semgale; in Semgale Geborener

Aitas mazgā un cērp maija un augusta mēnesī, jeb kā zemgalieši runā: miežu un rudzu sējamā laikā. Nereti aitu cirpšana notiek arī ziemā, kad tās nav iespējams peldināt Gaujā vai Ventā, bet tas jādara baļļā.

Trīs meitiņas māmiņai,

Trīs raibites pūriņā.

Pavaicāju māmiņai:

Kuru dosi pirmajai?

– Rupi diegi, lieli raksti,

To es došu pirmajai.

To aizvede mežgalieši

Pašā meža dibinā.

– Pavaicāju māmiņai:

Kuru dosi otrajai?

– Smalki diegi, smalki raksti,

To es došu otrajai.

To aizvede zemgalieši

Pašā zemes galiņā.

– Pavaicāju māmiņai:

Kuru dosi trešajai?

– Zīda diegi, zelta raksti,

To es došu trešajai.

To aizvede jūrmalieši

Pašā jūras maliņā.

– Pavaicāju māmiņai:

Ko tev katra atnesuse?

– Pirmā nesa zīdautiņu,

Otra linu nēzdaudziņu,

Pastarite jūrmalā

Atnes’ zelta gabaliņu. [LD 7876-3]

Apakšzemes ejas Rīgā

Teikās stāsta, ka krievu aplenkuma laikā 1709. gadā kāds nams Mārstaļu ielā ticis sašauts un sagruvis virsū iedzīvotājiem. Viens no dzīvi apraktajiem nama iedzīvotājiem pamudinājis citus izrakties no drupām. Lai nodrošinātos pret krievu bumbām, sagruvušā nama iedzīvotāji nokāpuši pagrabā un sākuši tur rakt eju uz Rātslaukuma pusi. Ceļā viņi uzgājuši vecas velves un pussagruvušus pagrabus, visādas mantas, kā arī kapus. Tikai pēc pusgada viņi iznākuši dienas gaismā pašā Rātslaukumā Melngalvju nama durvju priekšā taisni tanī brīdī, kad tur notikusi pilsētas iedzīvotāju padošanās ceremonija 1710. gada jūlijā.

Cita teika vēsta, ka bruņinieku laikā kādreiz zemgaļi gribējuši uzbrukt Rīgai un nogriezuši visus ceļus uz pilsētu. Pilsētniekiem aptrūcis ko ēst. Tad viņi ķērušies pie ejas rakšanas zem Daugavas gultnes. To dabūjuši zināt zemgaļi un sākuši rakt pretī eju no Daugavas kreisā krasta. Pašā gultnes vidū abas puses sastapušās un izcēlusies nikna cīņa. Kad rīdzinieki redzējuši, ka cīņā virsroku sāk ņemt zemgaļi, viņi izlauzuši ejas griestus. Daugavas ūdens ieplūdis ejā un iznīcinājis visus karotājus. Ejas paliekas esot atrodamas vēl tagad Grēcinieku ielas pazemē. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 191]

Etnogrāfiskie pētījumi ir veikti par seno cilti zemgaļiem, kas ir mūsdienu zemgaliešu priekšteči.

 

  1. gadsimtā uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā, dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi. Auglīgā zeme un tirdzniecība tikai vairoja zemgaļu bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kaklariņķiem vien jau bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Sastopamas gan greznas rotadatas, pārklātas ar sudraba platējumu, gan krustadatas ar tādu galvas rotājumu, kas atgādina ziedlapu. Arī saktas ir diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan plāksnessaktas, gan stopasaktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie ir bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem un paresninātu, vītu vai tordētu priekšpusi.

Zemgaļu kapulaukiem parasti izraudzītas grantainas vai smilšainas augsnes. Tā kā Zemgalē pauguri sastopami reti, tad kapulauki parasti ne ar ko neatšķiras no apkārtnes. Atšķirībā no citiem novadiem Zemgalē ugunskapi ir satopami ļoti reti. Zemgaļu apbedījumi parasti ierakti 25–130 cm dziļi zemē; mirušie guldīti ovālās vai taisnstūrveida bedrēs ar noapaļotiem stūriem. Vīriešu kapavietās sastopami šķēpi, naži, cirvji, izkaptis, uzmavas kalti, iemauktu dzelži, pieši, dzeramie ragi. [http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

 

11. gadsimta zemgaļu sievietes tērpa interpretācija

Par senatnē lietoto zemgaļu apģērbu nav daudz ziņu. Metāla rotājumi apģērbam izmantoti visai maz. Kā zīmīgu rotājuma elementu, kas raksturotu zemgaļu villaines, var minēt nelielus spirāļu piekarus, tomēr to izveide, atrašanās vieta un piestiprināšanas veids vēl precīzi nav noskaidrots. Raksturīgākā zemgaļu sieviešu rota bija krustadatas, ar kurām plecu daļā sasprauda brunčus. [http://www.katramsavutautasterpu.lv/tautasterpi/?pn=zemgale]

 

Zemgales novadam raksturīgi grezni, rakstiem bagāti brunči, kas ir samērā jauni. Tie darināti ap 19. gs. vidu. Iedzīvotāju turība zemgaliešiem ļāva tērpā lietot daudz sudrablietu, tai skaitā smagas sudraba krelles. Zemgalē 19. gs. svētku tērps bija ļoti krāšņs. Tas sastāvēja no balta, divvirziena izvilkumā bagātīgi izšūta linu krekla, dažādiem skujotiem, galdainiem, rozīšu vai zvaigznīšu rakstā austiem brunčiem, auduma vestes ar sudraba vai dzintara pogām. Baltās villaines ar grezno ceļu apaudu, kas saspraustas ar lielu sudraba saktu, un rakstainās jostas Zemgalē nāk mantojumā no iepriekšējo gadsimtu tērpiem. [http://www.senaklets.lv/tautas-t%C4%93rpi.php]

 

Kā senāk ģērbās zemgalietes?

Zemgali pazīst pēc rozīšu brunčiem. Brunčus saliek lielās ielocēs, kuras iegludina visā brunču garumā (tām jāstāv taisni no vidukļa līdz pašai apakšai). Senāk to darīja ar karstiem maizes kukuļiem: izcepa maizīti un kārtoja virs ielocēs saliktā auduma, ļāva atdzist. Lai ielocēs saliktie smagie brunči būtu ērtāk valkājami, tiem pie jostas piešuva lences. Līdz ar muižu ražošanas attīstību radās plašākas iespējas greznoties, sievas aiznesa vēveriem [audējiem] dziju, krāsu uztinumu un pasūtīja audumus. Zemgalē ir liela brunču daudzveidība, saglabājies daudz skaistu rakstu un krāsu salikumu, kas līdz ar anilīna krāsām kļuvuši košāki par senajiem, ar dabīgajām krāsām darinātajiem. Un, kad apģērba aizdarē sāka izmantot pogas, zuda skaisto Zemgales jostu patiesā nozīme, taču tās kā košu akcentu sien joprojām.

Zemgalē sievas valkājušas samta ņieburu, ko pašas sauca par brunčeli vai mīderiņu. Tas bija iespējams, jo Zemgalē dzīvoja bagātākie saimnieki, taču, iespējams arī, ka par samtu tolaik sauca mīkstu, samtainu audumu. Tā kā zemgalietes agri pārgāja uz pilsētas modi, tautastērpu paraugu nav saglabājies daudz: viens vienīgs zīda ņieburs ar saitītēm. Tas, ko mūsdienās saucam par īso vai garo Zemgales ņieburu, pēc rakstiem restaurēts pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Ņieburu šuva no pašmāju austa vilnas auduma ar lina oderi un greznām metāla pogām. Brīvvalsts laikā ieviestas arī dzintara pogas. Ņieburi ir bez krūšu iešuves, jo senāk tādu nebija: par skroderiem tolaik strādāja vīrieši, kas šuva pēc vienas piegrieztnes kā vīriem, tā sievām.

Tekstilmāksliniece, tautisko jostu audēja Lilita Līdaka skaidro, ka senākā no jostām, kas pieejama arhīvos, ir nevis Lielvārdes, bet Ceraukstes josta. Visā tās garumā neatkārtojas neviens zīmējums, un tai raksturīgi, ka vidējā joslā pamatzīmējums sānos ir it kā nocirsts, piemēram, rombiņš nebeidzas, satiekoties līnijām, bet paliek nepabeigts. Jostām nav labās un kreisās puses, tās ir skatāmas abējādi. Jostas auž uz stellēm, un arī senāk tās auda starp lielajiem aužamajiem gabaliem – palagiem, segām, lakatiem –, jo stellēs jostas var labi saklapēt (cieši sasist diegu pie diega). Pavisam senos laikos jostas darināja uz koka zara, paminu vietā uzsienot nītis uz kociņa.

Zemgalietes agri pārstāja valkāt vainagus, un, kad sākās aktīva tērpu detaļu apzināšana un kolekcionēšana muzeja krājumiem, ar zīlēm izšūtus vainagus vairs nevarēja atrast, kaut vecāka gadagājuma kundzes teicās atceroties, ka tādi ir bijuši. Pastāvēja Tērvetes zīļu vainags, bet tas uzskatāms par jaundarinājumu, pērlītes un stikla salmiņi uzšūti uz sarkana, tamborēta vilnas pamata, muzejā tas nonācis tikai pagājušā gadsimta 30. gados. Arheoloģiskajos izrakumos Zemgales teritorijā atrasti metāla vainagi, datēti ar 16., 17. gs., ko darina no bronzas skārda loksnes un rotā cizelēšanas tehnikā: ornaments iespiests metālā no kreisās puses. Rotājumu raksts ir ģeometrisks, šaurākiem vainagiem kārtots joslā, bet platākiem – pat līdz 10 cm platiem – rotājumi ir trīsdaļīgi, kur vidus raksts ir dominējošais. Vainaga pamatne apšūta ar sarkanu vilnas audumu. Šie vainagi vairāk piederas arheoloģiskajiem, nevis etnogrāfiskajiem tērpiem. Tāpēc, ja zemgaliete vēlas atrast ko autentisku, var ņemt košu zīda lakatu, salocīt plaukstas platuma lentē un apsiet ap galvu – stūrus aizmugurē krustoja un priekšā sasēja, ja gali par garu, tos aizlocīja aiz aptinuma. Meitas, sienot lakatu, vairāk atsedz pieri, bet sievas tos sien pāri tilla aubei, pieri nedaudz piesedzot. Sievu rota ir tilla cepure, kas viscaur izšūta zvaigznīšu vai puķīšu rakstā. Tā ir goda apģērba daļa, ko latviešu sievas noskatīja no Jelgavas pils galma dāmu galvas rotām, bet mazāk nozīmīgos izgājienos valkāja lakatus. Ziemā sievas vilka ar aitādu oderētas, no četriem gabaliem sašūtas siltas cepures.

Sievietēm patika valkāt melnas gludādas kurpes ar sprādzēm, šņorēm vai siksniņām uz zemiem vai nelieliem stabiliem papēžiem. Bukaišos kurpes darināja ar krustā saliktām bantītēm. Ukru pagastā valkāja melnas, bez dekorējumiem – askētiskas, tādas kā tupelītes.

Zemgale ir vienīgais novads, kur sievas var lepoties ar sudraba krellēm. Tās gatavoja no plāna sudraba skārda lodītēm, vai arī katrs virtenes elements bija valrieksta formā. Krellītes savēra uz lina diega un apsēja ap kaklu. 17. un 18. gs. valkāja gredzenus ar metāla, kvarca vai stikla zīlītēm vai arī izvēlējās metāla gredzenus ar dekoru priekšpusē, ko veido paplašinājums ar ažūru vai gravētu rotājumu. Bija arī pogas, ar kurām savus tērpus zemgalieši sāka pogāt pirmie.

Svarīga rota – villaiņu sakta. 15. gs. visbiežāk valkāja riņķsaktas (Zemgalē tām bija mazs vidusdaļas izgriezums), kuras vēlākos gadsimtos izvēlējās darināt no sudraba. Villaiņu saktu lielums un daudzums liecināja par sievietes turīgumu, un to veidols atšķiras no agrāk valkātajām: gravējumi liecināja par renesanses un baroka mākslas stilu iezīmēm. Tolaik labākie zeltkaļi bija atrodami Jelgavā, Grobiņā un Bauskā. Savukārt burbuļsaktas ar reljefiem izciļņiem – burbuļiem – mēdza būt pat ļoti lielas. Svitenes pagastā Mesteru depozītā atrastajām diametrs ir vairāk nekā 20 cm. Saktu vidus joslā atrodas pielodētu burbuļu rinda ar gravētu zieda motīvu katrā burbuļa virspusē. Loka ārējā un dažkārt arī iekšējā joslā mēdz būt ažūri sirds motīvi. Vēlākos gadsimtos tik lielas saktas vairs nekala un arī burbuļi kļuva mazāk burbuļoti. Savukārt kreklus sasprauda ar riņķa vai sirdsveida saktām, kuru augšpusi rotāja ar divu blakus esošu siržu vai arī kroņa motīviem (kroņa apveids sasaucas ar Dievmātes attēlojumam raksturīgo galvas rotu svētbildēs).

  1. gs. sākumā valkāja galvenokārt riņķsaktas, ko sasprauda kreklā pa vairākām, piemēram, pa trim. 19. gs. otrajā pusē Zemgalē kreklu un villaiņu saktas vairs nekala. Par tradicionālu aizdares veidu kļuva pogas un saitītes. [Šēnfelde 2020 : https://jauns.lv/raksts/sievietem/398813-latvijas-noslepumi-ka-senak-gerbas-zemgalietes]

 

19. gs. beigu–20. gs. sākuma Zemgales vēveru grāmatas

Aušanai Latvijā ir senas tradīcijas. Tādus auduma veidojošos velku un audu pinumus kā vienkārtnis, trīsnīšu un četrnīšu trinītis Latvijas arheologi, tai skaitā Anna Zariņa darbā „Apģērbs Latvijā 7.–17. gs.” (1999), ir konstatējuši jau 7. gs. materiālā. Arī nākamos gadu simtus aušanas māka Latvija teritorijā attīstījās, balstoties uz iepriekšējo paaudžu pieredzi, līdz 19.–20. gs. mijā tā sasniedza ievērojamus rezultātus gan audēju darba ražīguma celšanā, gan jaunu auduma rakstu radīšanā. Jānis Juškēvičs darbā „Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” (1931) rakstīja, ka 17. gs. zināmu ietekmi uz aušanas mākas attīstību Zemgalē atstāja hercoga Jēkaba saimnieciskā darbība Kurzemes hercogistē, kur, sākot ar 1643. gadu, tika atvērtas muižu austuves, kurās Francijas, Vācijas, Holandes audēju/instruktoru vadībā latviešu zemniekiem bija iespēja papildināties aušanas prasmē. Par to, ka jau 17. gs. latviešu izcelsmes audēji Zemgalē bija sasnieguši augstu profesionālu līmeni, liecina fakts, ka 16. gs. beigās „lielskungs Gothards (viņa valdības laiks 1562–1587) ar īpašu reskriptu solījis audēju amatam piešķirt zināmus statūtus”, kas nezināmu apstākļu dēļ netika realizēts, tomēr audēju amats turpināja attīstīties, kā rezultātā līdz pat 1822. gadam Jelgavā latviešu audējiem piederēja monopoltiesības. Jānis Juškēvičs arī konstatēja, ka 18. gs. Zemgalē darbojās muižu austuves, kuras „kā iestādes pastāvēja pa daļai arī Bīronu laikā; un ap 1790. gadu tās izbeidzās”. No 19. gadsimta sākuma zemgaliešiem nebija svešs ne zīds, ne kokvilna, bet pamatā zemnieki apģērbu turpināja darināt no vietējiem, pašu audzētiem izejmateriāliem (vilnas un liniem). Šai laikā mājas kārtībā pašu vajadzībām tika austi vienkāršākie audumi, bet greznākos un tehniski sarežģītākos auda pilsētu vai lauku amatnieki – audēji (vēveri).

  1. gs. vidū bīdermeiera mākslas stila ietekmē mainījās apģērba piegriezums.

Līdzīgi kā drukātās musturu grāmatas, arī Jāņa Saulītes (seniora) „Vēveru grāmata” sākas ar teksta daļu, kurā skaidrota auduma iekārtošana stellēs un diegu ievēršana nītīs. Parasti nītījumā ir dažādas raporta daļas, kas noteiktā secībā tiek kombinētas, lai panāktu vēlamo auduma rakstu. Bet grāmatas nozīmīgākais pienesums ir paši audumu iekārtojuma tehniskie zīmējumi, kuri rāda vērā ņemamu audumu dažādības un sarežģītības pakāpi. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja fondos glabājas arī 17 audumu rakstu tehniskie atrisinājumi (zīmējumi/skices) uz neliela izmēra papīra lapiņām. Iespējams, šie zīmējumi pārstāv jaunāko kultūras slāni un klāt nākuši jau vēlākos vēvera darba gados. Ar 1877. gadu datētā vēveru grāmata ir ļoti nozīmīgs 19. gs. otrās puses aušanas tehnikas attīstības liecinieks Zemgalē, kas

  • norāda uz augsti profesionālām vēveru amata prasmēm, kas tik sarežģītus un daudzveidīgus audumus mācēja noaust ar samērā vienkāršajām lauku t. s. trizuļu stellēm;
  • sniedz ziņas par audumu rakstiem, vajadzīgā materiāla daudzumu, diegu vērumu un nītījumu;
  • dod metodiskus norādījumus, kam īpaši jāpievērš uzmanība auduma iekārtošanā, lai sanāktu kvalitatīvs audums;
  • glabā atzīmes ar pasūtītāju vārdiem;
  • liecina par Eiropas kultūras tiešo ietekmi (caur musturu grāmatām) uz aušanas prasmju pilnveidi Latvijas teritorijā.
  1. Saulīte zināja teikt, ka „daži meistari baidījušies darbu sākt pirmdienā, tad darbs neveicoties, bet tēvs Jānis Saulīte teicis, ja pats labs meistars, labs materiāls un rūpīgi sakārtots audums, darbs veiksies, lai sāktu vienalga kurā dienā”.

Darinājumi (t. i., audumi) Latvijas muzeju krātuvēs ir diezgan labi pārstāvēti, bet speciālā audēju literatūra, īpaši ar roku rakstītās vēveru grāmatas, ir liels retums, tāpēc tās ir ierakstāmas muzeja un Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. [Sagatavots pēc: Jansone 2016 : 176–192 : https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/37935]

Sprediķis Piņķu baznīcā

 

[..]

– Pulkvedi, jūs zemgalieši gaida;

Dziesma sākta, kādu pavēlējāt. –

 

Un, kad dziesma rupjām balsīm pusē,

Kurā teikta Kunga žēlastība,

Pulkvedis no ģērbkambara iznāk,

Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem. [..]

 

Satraukts pulkvedis. Līp mati pierei.

Lūpas sausas, trakas svelmes skartas.

Grūti kāpj tas. Dvēsele vēl šaubās,

Trīc kā putns, kā smilga vējos celta.

 

Ko tam sacīt savai kara draudzei,

Saviem kvēliem zemgaliešu vīriem,

Kādus vārdus vēl pirms kaujas bilst tiem?

Varbūt puse rīt jau nebūs dzīva.

Tikai viņu dvēseles kā pūkas

Maldīsies virs purva sūrā gaisa.

 

Garo elpas, garo drēbēs miesas.

Nāve paslēpusies durkļu galos.

Zābaki ar trānu sauli pilda.

Un nekad vēl pulkvedis nav jutis

Savu garu tādās dzelmēs grimstam.

 

Kāpj viņš lēnām. Jūt, kāds milzīgs pretspēks

Spiež uz leju viņa druknos plecus.

Jūt viņš: visa ilgā vergu tumsa

Viņam vienam tagad virsū gulstas.

Tikai acis, kara draudzes acis

Ceļ tam spēkus augšup, gaismai pretim,

It kā katrā viņa solī slēptos

Kaut kas dārgs un elpai valgmi sniedzošs.

 

Un tad stāv viņš kancelē virs visiem,

It kā mūžam likts jau tur no gala.

Pierē plaisa. Lūpās visi mūži.

Abās rokās divas karstas dūres.

Zobens likts pie altāra kā krusts tam. [..]

 

Stāv kā rēgs tas. Miesa sviedriem klājas.

Savām acīm trīcošām un karstām

Redz viņš velvju izrobotos logos

Latvju zemi kūpam sev zem kājām,

Mākoņus no pieres skūpstām sviedrus. [..]

 

Tagad zin ko teikt viņš kara draudzei.

Asinis uz mēles top par vārdiem,

Stājas rindās, ceļas lielos pulkos.

 

Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,

Svēto gleznu velvju iedobumā. −

Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.

Balss kā bazūne skan biezos mūros.

 

− Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm

Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,

Savam garam, darbam, ko viņš dara.

Ticiet jūs – un arī nenogrimsit,

Neatslīksit nebūtībā otrreiz,

Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

 

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,

Savam naidam, savai izturībai,

Savām tiesībām un slēptai laimei.

 

Akmenis, uz kā jūs stāvat, − jūsu,

Katra puķe, ko jūs redzat, − jūsu,

Koki, zāle, visa zeme − jūsu,

Debess augšā, telpa apkārt − jūsu

Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,

Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.

Tikai ticiet, zemgaliešu vīri,

Tad ir nāve nebūs vairs par grūtu. [Čaks 1988 : 116–119]

Tad tikpat strauji, kā sākusies, beidz plosīt zemi vācu granātauka – un uzkalniņu atstarpās no jauna saredzamas vācu kājnieku ķēdes.

Nāk viņi atkal biezās rindās, un arī šoreiz, vairs gan nelaižot tik tuvu, iebrucējus pļauj un izklīdina zemgaliešušautenes un ložmeti.

Nav nekur tikuši uz priekšu zemgaliešu kaimiņpulki, nāk atkāpšanās ziņa, un nesteigdamies iet atpakaļ uz saviem ierakumiem virsleitnanta Brieža bataljons. [Grīns 1989 : 512]

Tik vēlā pēcpusdienā iesāk aprimt vācu uguns, un sapļautās strēlnieku ķēdes, kas nokritušas sniegā, salstot krūtīm un sejām un lodēm spindzot pāri mugurām, tagad beidzot var atpakaļ kāpties uz bērzu meža pusi, no kura rītausmā izgājis, sākdams staigāt savu nāves gaitu, komandiera un skaistu meitu lutinātais Zemgales strēlnieku pulks.

Zemgaļiem noasiņojot Mangaļu snieglaukos, pa labi no tiem kaujā iet citi otrās brigādes bataljoni un visiem pa priekšu Bauskas strēlnieku pulks. [Grīns 1989 : 428]

– Tagad vairs nevar tā kā agrāk – Maks fon Zīvers saka. Nav vairs tie laiki. Tagad vajag tā, lai nauda nāk. Ar liniem muižai pavisam vairs neatmaksājas krāmēties, ar rudziem tāpat – cik tad pagājušo ruden maksāja pūrs? Cilvēku darba spēku vien nespēja noalgot. No Rīgas tā nauda nāk, Rīga aug, bet pilsētnieki tikai baltmaizi un kūkas vien ēd. Baltie milti nāk no Maskavas, no Rostovas nāk un vēl tālāk, tepat Zemgalē arvien vairāk sāk kviešus sēt. Un dābolu, lai govīm vairāk piena, un sviestu var pārdot.

– Atradis! Zemgalieši vien tie gudrie! – Mārtiņš izslējās un gribēja palielīties, bet aprāvās no saimnieka dusmīgā skatiena.

– Tagad vajag mācēt – Maks fon Zīvers saka. Ar mežiem vajag, tur tā lielā nauda gul iekšā. [Upīts 1965 : 127]

 

Vārds zemgalietis izmantots Voldemāra Rihtera romāna nosaukumā Zemgalieši vēl turas (1981).

BERNEKS.

Viņš ir savādnieks [Indulis].

BRĀLIS.

Lai leišos, zemgaļos sev iekaro.

Bet beigās ordens visu rokās ņems

No Prūsijas caur Lietavu līdz Rīgai!

Nu vaļā ceļš,

Lai visas kopā leišu-latvju zemes.

BERNEKS.

Ko līdzīgu teic Mintauts. [Rainis 1980 : 195]

Uldis Dumpis dzimis 1943. gada 3. oktobrī Bauskā. 1961. gadā beidzis Bauskas 1. vidusskolu, 1965. gadā – Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Kopš 1965. gada Nacionālā teātra aktieris. 50 skatuves gados teātrī nospēlējis 116 lomas, filmējies 72 kinofilmās, 50 televīzijas uzvedumos, 6 televīzijas seriālos, piedalījies vairāk nekā 700 Radioteātra iestudējumos. Tautas skatuves mākslinieks, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis Andreja Pumpura prēmiju, Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmiju, 2002./2003. gada Latvijas teātru skatē „Spēlmaņu nakts” ieguvis balvu – Labākais dramatiskais aktieris, 2015. gada „Spēlmaņu naktī” saņēmis balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Liels pagodinājums Uldim [Dumpim] ir novadnieku augstākā atzinība – Bauskas novada goda pilsonis, jo sirdī visu mūžu viņš palicis zemgalietis. [Blaua 2015 : 7]

 

Zemgales dārgumi – maize un radoši cilvēki. Kā dzīvo zemgalieši?

Pēc iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas Zemgales vēsturiskās robežas ievērojami paplašinājās no Dobeles līdz pat Ilūkstei, ietverot arī Sēliju, Daugavas kreisā krasta teritorijas, kā arī Koknesi un Aizkraukli. No Zemgales nākuši pirmie četri Latvijas prezidenti, un tā tiek uzskatīta par Latvijas maizes klēti. Te pēc sentēvu receptēm cep maizi, grauzdē cigoriņu un ozolzīļu kafeju, kopj latvisko dzīvesziņu, tradicionālos rituālus un godā dabisko pļavu mantojumu.

Latvieši patiešām var lepoties ar savu maizi, jo reti kur pasaulē cep kaut ko līdzīgu mūsu rupjmaizei, kas gadsimtiem ilgi devusi spēku gan kalpu ļaudīm, gan bagātiem saimniekiem. Bet netrūkst arī citu maizes veidu, kas top, radoši pieejot cepšanas procesam. Latviskās maizes cepšanas tradīcijas turpina arī lauku sēta „Caunītes”, kuras centrā ir klēts ar maizes krāsni un kur tiek piedāvātas dažādas citas aktivitātes. Te var izmēģināt malt graudus rokas dzirnavās, aust lupatu deķi trizuļu stellēs, izšūt latviskās zīmes īpaši tām paredzētos galdiņos vai izdziedāt dziesmas kokles pavadījumā, iziet kādu latvisko rotaļu, izveidot koka klucīšu čūskas, izkustēties rotaļu laukumā un uzspēlēt no koka detaļām veidotas galda spēles.

Viena no latviskākajām vietām Latvijā noteikti ir maizes ceptuve „Lāči”, ko maizniekmeistars Normunds Skauģis izveidojis drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1993. gadā. Te maizi cep pēc vissenākajām tradīcijām, turklāt ļoti pamatīgi – īstā, ar malku kurinātā krāsnī, kurā pagales kārto tā, lai katram maizes kukulītim sāni tiktu sasildīti un siltuma netrūktu nedz garozai, nedz viducim. Procesam uzmanīgi līdzi seko pats meistars, gaidot mirkli, kad krāsns mute būs tik karsta, cik vajadzīgs. Kad maize izcepta, jālūko pēc pavalga, ko piekost klāt. Viena no izvēlēm varētu būt siers, kādu lauku mājās „Blūdži” (Jelgavas nov.) gatavo Mālkalnu ģimene.

Zemnieku saimniecība „Vaidelotes” saimnieko viena no īstenajām latvju saimniecēm Daira Jātniece, popularizējot latvisko dzīvesziņu un neļaujot aizmirstībā pazust tradicionālajiem rituāliem. Viesi te tiek cienāti ar dažādiem lauku ēdieniem – putru, pīrāgiem un plātsmaizēm, kas gatavoti no pašu audzētiem un maltiem graudiem. Īpašais ēdiens ir virteņi no rupja maluma pilngraudu miltiem ar biezpienu un speķi. Klāt pēc sirds patikas vēl var dabūt visādu zālīšu tējas, vietējās garšvielas un citus lauku labumus.

[Bekmanis 2019 : https://www.la.lv/zemgales-dargumi-maize-un-radosi-cilveki-ka-dzivo-zemgaliesi]

 

Ar sava novada apziņu, ar Zemgales novada apziņu – stiprinot to un sevi

Uzruna [Oskara Gerta] Latvijas Zinātņu akadēmijas un Bauskas pilsētas domes kopsēdes brīvajā pārrunu daļā 2000. gada 9. jūnijā

Godājamie akadēmijas kolēģi! Dārgie novadnieki!

Runāt savā novadā ir patīkami un arī grūti, jo novadnieki jebkurā brīdī pateiks, kad tu melo. Tajā pašā laikā, atrazdamies novadnieku vidū, tu jūti šo vidi, šo zemi, šīs debesis un jūties stabils.

Nekad neesmu slēpis, ka esmu zemgalietis, – arī tajos laikos, kad neklājās piesaukt Latvijas novadu vārdus. Mana lauksaimnieciskā zeme arī patlaban atrodas Bauskas rajona Švitenes pagasta pašā viņā galā, kur no Lietuvas ietek Liepars. Tur ir mani „Meža Rubeņi”. Tā ir manas vecmāmiņas, vecātēva, tēva zeme. Savukārt pa Lieparu uz leju, Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagasta „Balžos” ir manas mātes zeme. Tātad – ar visām saknēm un ar savu būtību – Zemgalē.

Šajā reizē gribētos pievērsties vienam principiālam jautājumam – par novada un novadniecības apziņas nepieciešamību. Latvijas Republikas Satversmes I nodaļas 3. pantā skaidri ir teikts: „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Pārējie novadi sevi jau ir spēcīgi centušies apzināt, it īpaši Latgale. Savu lepnumu uztur Kursa jeb Kurzeme. Sparīgi darbojas sēļi, kaut arī Satversmē Sēlija nav ierakstīta, – sēļiem ir sava asociācija, savs karogs, top ģerbonis. Bet zemgaliešiem, kuru novads atrodas Kurzemes hercogvalsts pašā vidū, starp Kurzemi un Sēliju, tā visa vēl nav.

Šoreiz negribētos lietot savulaik devalvēto vārdu „patriotisms”. Taču tēvzemes apziņa mums ir vajadzīga. Mēs visi zinām Ojāra Vācieša tēzi: ja tu nemīlēsi savu pajumu, tad nemīlēsi arī neko citu. Tāpēc: lai mēs nepazustu Eiropā, mums gan pieaugušo, gan jauniešu un bērnu sabiedrībā ir jākultivē savas tēvu zemes, savu sakņu izjūta, apziņa, mīlestība. Un to var kultivēt caur novadniecību. Tikai caur savu pagalmu cilvēks iziet tālāk savā pagastā, savā apriņķī un novadā, iziet Latvijā, Baltijā, Eiropā un pasaulē dzīvot, sapņot, mīlēt, darbus darīt. Bez tā tāds kosmopolītisks robots vien iznāk.

Tā kā esmu pragmatisks zemgalietis, jūs sapratīsit, ka mani vispirms interesē, kas praktiski būtu darāms, lai Zemgale un zemgalieši apjaustu savu kopību un vienību.

Acīmredzot šajā situācijā vispirms būtu jālūdz talkā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, ģeogrāfijas profesors Jānis Štrauhmanis un citi zinātāji, jāņem „Jāņa sētas” izdotā lieliskā Latvijas sienas karte un skaidri jāievelk Zemgales robežas. Laiku un varu griežos ir radušies visādi pieaudzējumi un visādi pazaudējumi Zemgales zemei.

Kādreiz jaunībā es interesējos par latviešu kolonijām un tā nonācu Lietuvas pusē, pie Šauļiem, Vismantu kolonijā. Tur dzīvoja tāds Jānis Briņķis, dikti īpatnējs cilvēks, tautas garalietu zinātājs, kas dzirdēja balsis, redzēja vīzijas, apturēja vēju, lietu, gājputnu kāšus. Un kādā lietainā, melnā rudens rītā, vadot mani uz autobusu, viņš pēkšņi sacīja: „Skat, redzi, tas ir zemgaļu pilskalns, tur zemgalieši jāj…” Un pēc kāda brīža vēl tā: „Skat, tur ir zemgaliešu kauli, kapi…” Viņš Zemgali debesīs redzēja.

Manuprāt, varētu enerģiski rosināt no Zemgales nākušos studentus rakstīt kursa, bakalaura un maģistra darbus par jautājumiem, kas saistīti ar šo novadu. Gan par tautsaimniecību, gan par socioloģiju un demogrāfiju, gan par vēsturi, etnogrāfiju un filoloģiju. Mani pašu, piemēram, ļoti interesē ūdensteču nosaukumi. Visas Lielupes baseina upes sākas Lietuvā, un upju, upīšu, strautu, grāvju nosaukumi ir lituāniski. Mēs sakām Mūsa, bet Lietuvā ir Mūša, Žilpamūšas ciems, un Latvijas pierobežā ir Pamūša. Tāpēc arī es ar novadnieka ierastību saku, ka ir Švitenes pagasts, Švitenes upe, jo Lietuvā ir Švitinys upe un ir Pašvitinys ciems, un es esmu švitenieks. Un man nav filoloģiska pārsteiguma, kas tas par Lieparu, kura krastā atrodas mana zeme un mans mežs, ja zinu, ka viņpus robežai ir tāda pati upe un tālāk Lieporiai ciems. [Gerts 2000 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/8022]

 

„Rex Semigalie” jeb Namejs. Kas viņš patiesībā bija?

Namejs ir viens no retajiem vietējiem valdniekiem, kuru hronikās dēvē par karali (rex) vai ķēniņu (kunic). Viņš saukts arī par karavadoni (houbet, houbetman). Namejs ir vienīgais, kuru godā par visas savas zemes karali, tas ir – Zemgales karali (rex Semigalie). Pirmo reizi Nameja vārdu nosauc „Vecākajā Atskaņu hronikā” – vienā no diviem vēstures avotiem, kuros viņš minēts. Tas notiek saistībā ar 1279. gada notikumiem, kad zemgaļi devās padzīt vāciešus no Tērvetes. Pieņem, ka Namejs bijis starp zemgaļu vecākajiem, kuri 1272. gadā noslēdza miera līgumu ar Vācu ordeni un Rīgas arhibīskapu par desmitās tiesas samazināšanu un tās aizstāšanu ar mazāku maksājumu – kunga tiesu.

  1. gs. 70.–80. gados teju visas Baltijas tautas, izņemot lietuviešus un žemaišus, bija pakļāvušās krustnešu spiedienam. Daži no vietējiem dižciltīgajiem, kā Tālavas valdnieka Tālibalda dēli, kuri jau pirms tam bija pieņēmuši pareizticību no krieviem, to labprātīgi nomainīja pret katolicismu un pievienojās krusta karotājiem.

Par to, ka Namejs bijis viens no zemgaļu vecākajiem, nav šaubu. Tāpat nav šaubu, ka kara laikā viņam pakļāvās visi brīvie zemgaļi. Neskaidrs paliek, vai viņš tika uzskatīts vai vismaz pats sevi postulēja par visu zemgaļu valdnieku arī miera laikā. Abu izcilāko zemgaļu valdnieku – Viestarda un Nameja – rezidence bija Tērvetes pils. Abus gan šķir gadu desmiti – Viestards pazūd no vēstures skatuves ap 1230. gadu, Namejs uznāk 1279. gadā. Ir pamats domāt, ka zemgaļiem jau bija izveidojusies valdnieku dinastija ar sēdekli Tērvetē. Tomēr viss nebija tik gludi. Mežotne, kad vien spēja, rīkojās pēc sava prāta. Viestarda rīcība 1219. gadā, uzbrūkot Mežotnei, pēc tam kad Mežotnes un novada zemgaļi bija pieņēmuši kristietību, nepārprotami liecina par Tērvetes valdnieku centieniem turēt savā varā visus zemgaļus.

Namejs juta personīgu naidu pret ordeni. „Atskaņu hronikas” autors par viņa attiecībām ar ordeņbrāļiem miera periodā raksta: „Man izsakāms jums nava tas,/ cik goda daudz un cienības tam brāļi rādījuši bija./ Bet tagad viņš tos piemānīja.” Daži vēsturnieki domā, ka hronista vārdi jāsaprot tieši, tomēr vairākums tajos saskata sarkasmu.

  1. gadā ordenis atjaunoja uzbrukumu Dobelei, bet zemgaļiem palīgā ieradās lietuvieši. Augustā neredzēti liels livoniešu karaspēks – ap 14 tūkstošiem vīru – devās uz Tērveti. Pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem, lietojot aplenkuma torņus, kad pils jau sāka degt, Nameja sūtņi lūdza mestru noslēgt jaunu miera līgumu. Mestrs atteicās, tomēr ar Rīgas prāvesta Johannesa starpniecību mieru noslēdza. Zemgaļi paturēja savas pilis un valdniekus, bet uzņēmās saistības, līdzīgas iepriekšējām.

Ordenis nebija apmierināts un meklēja iespējas līgumu apiet. Zemgaļu vadoņus uzaicināja uz dzīrēm un tur nogalināja. Nameja gan nogalināto vidū nebija. 1281. gada rudenī viņš devās uz Lietuvu pie Traidena, lai kopīgi cīnītos pret ordeni Prūsijā pie Kristburgas. Par Nameja tālāko likteni ziņu nav. „Viņš Zemgalē vairs nepārnāca,” sausi atzīmē „Atskaņu hronika”.

Nav zināms, kā Nameja vārdu izrunāja paši zemgaļi. Ir tikai viņa vārda pieraksti latīniski – Nameyxe un vidusaugšvācu valodā – Nameise. Latviešu vēsturnieku darbos viņu dēvē par Nameju, Nameiti, Nameisi, Nameiku. Pamatotāks šķiet Nameiks. 14. gadsimtā Nīkrāces tuvumā dzīvojis lauksargs Nameiks (Nameyxe), bet 15. gadsimta Lietuvā – Nameika Martinovičs. Līdzīgas izcelsmes vārdi – nameķi, nammnic, namiķi un tamlīdzīgi – izplatīti visā Latvijā, bet īpaši Zemgalē. Daiļliteratūrā un tautā plašāk lieto Namejs, kamēr zinātniskajā literatūrā – Nameisis. [Zemītis 2018 : https://www.la.lv/rex-semigalie-jeb-namejs]

 

Latviešu folkloras krātuves vadošā speciāliste Māra Vīksna:

no zemgaliešu krātā un dotā tautas garamantu pūra

Uzruna Latvijas Zinātņu akadēmijas un Bauskas pilsētas domes kopsēdes brīvajā pārrunu daļā 2000. gada 9. jūnijā

 

Jau 1844. gadā no Mežotnes un Svitenes vairāk nekā 200 tautasdziesmu nonāk Georga Bitnera krājumā „Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”. Gadsimta beigās Krišjāņa Barona „Latvju dainās” ievietotas 6667 dziesmas no Bauskas puses. To pierakstītāji galvenokārt ir vietējie skolotāji Maturu Atis, Roberts Bērziņš, Žiema, Kleinbergu Jānis; izdevējs Mārcis Šimiņš (Pērkons), vēlākais grāmattirgotājs Purpeteru Andrejs. Vēl šobrīd Leišmalē un Bauskā sastopams uzvārds Miļūns. [..]

Anša Lerha-Puškaiša pasaku un teiku krājumā 265 vienības ir no 18 Bauskas apriņķa pagastiem (no Vecumniekiem – 42, no Grāvendāles – 41, no Mežotnes – 36, no Lieliecavas – 33, no Misas – 31, no Bruknas – 18, no Svitenes – 14, no Rundāles – 13). Vācēji pārsvarā tie paši, kas „Latvju dainās”.

Jurjānu Andrejs savu etnogrāfisko ceļojumu laikā Bauskas novadā nav iegriezies. Vienīgi D. Lauciņš viņam ir atdziedājis 13 senatnīgas dziesmas, ko apguvis no Mades Lielvārdes Rundālē. Emilam Melngailim gan netrūkst teicēju no Bauskas puses, bet tās visas lielākoties satiktas Rīgas un Bauskas nespējnieku patversmēs. Topošajā „Latvijas mūziķu leksikonā” atradīsim teicējas Sofiju Ansoni, Grietu Beltoviču, Madi Lielvārdi, Lību Lingu, Lību Pelbēģi un visu kuplo Jēkaba Graubiņa dzimtu no Zālītes: māti Līzi, tēvu Jāni, māsu Līzi Pinku, mātes māsas Trīni Barīsu, Dārtu Daci un Luizi Luzi Jansones. [..]

Savulaik Latviešu folkloras krātuvei materiālus sūtījušas visas Bauskas puses skolas, no dažiem pagastiem pat vairākas. [..]

Pēdējā pusgadsimtā notikušas divas lielas ekspedīcijas Bauskas rajonā: pirmā – 1951. gadā, otrā – 1965. gadā. 1951. gadā bija viena no klasiskākajām padomju folkloras ieguves ekspedīcijām. Tās galvenais uzdevums bija meklēt tautas jaunradi. Visa Bauska bijusi sabangota ar dzejiņu sacerēšanu, folkloristi pat baidījušies iet pa pilsētiņas galvenajām ielām, lai kāds atkal nepiedāvātu savus pantus. Gribas salīdzināt divu dižu zemgaliešu vākumus šajā ekspedīcijā. Etnogrāfijas un folkloras institūta Materiālu vākšanas, kārtošanas un publicēšanas sektora vadītājs sesavnieks Pēteris Birkerts centies atspoguļot tikai jauno, viņa krājumā ir vietējās jaunietes ar pavārdu Spīdola dzeja, biešu kaplētāju un slaucēju dancis utt. Tā paša institūta Folkloras sektora vadītājs mežotnieks Jānis Alberts Jansons izjautājis vecākos Bauskas iedzīvotājus, veicis veselības aptauju, kurā jautājumi par ēšanu, dzeršanu, pīpēšanu, gulēšanu un pirtī iešanu. Sakopoti raksturīgākie baušķenieku izteicieni, teikas, nostāsti. Lai nu kā strādājuši abi zemgalieši, godprātīgi, nereaģējot uz vadošiem norādījumiem vai arī maksājot nodevas laikmetam, tomēr abi tika atzīti par nederīgiem darbam folkloristikā Zinātņu akadēmijā. Šajā ekspedīcijā savu sašutumu par jauno skolotāju Gunu Breikšu paudusi Alma Ancelāne, jo konkursam „Pazīsti Padomju Latviju” viņas skolēni iesūtījuši Rundāles pils spoku stāstus un slavinājumu labajam Mežotnes firstam Līvenam. Pirmās ekspedīcijas laikā darbība bija koncentrēta vairāk Bauskā, Skaistkalnē un Bārbelē, bet otrajā ekspedīcijā vācēji devās uz rietumu pusi, strādāja Rundālē, Mežotnē, Svitenē, Žeimē.

Raksturīgākais Bauskas novada folklorā ir apdziedāšanās dziesmas, kas visvairāk saglabājušās no atmiņām par linu talkām. Dzīvas ir Jāņu dziesmas, kaut mazāk izplatīta kļuvusi tradīcija iet Jāņu naktī no mājas uz māju. Spilgtākās teikas ir par Bauskas pili, par pazemes ejām no tās uz Mežotni, Borsmindi, Jumpravu un pat Rīgu, par tur apslēpto mantu, par zviedra cepuri pils logā; par nogrimušo Mežotnes Viestura pili, par spokiem Rundālē, par Skaistkalnes baznīcu u. c. Ļoti daudz nostāstu ir par māžiem, ēnām, parādībām pie kapiem. Varbūt vairāk nekā citur Latvijā ir nostāstu par ebrejiem. Žīdi kalpojuši par preciniekiem, jo labi zinājuši apkārtnes jaunās neprecētās meitas. Tā, ieradies Vecsaulē, paunu žīds vēstījis par Rundāli: „Oi, tur ir vesels meitu līdums!” Folkloras vākšanas darbs Bauskas novadā nav beidzies, to turpina folkloristi, studenti, skolēni un vietējie novadpētnieki. [Vīksna 2000 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/8025]

Zemgaļi ir senlatviešu cilts, ko pētījuši daudzi vēsturnieki arheologi, piemēram, Arnis Radiņš, Valdis Klišāns, Juris Urtāns, Ernests Vasiļausks, Roms Jarockis (Romas Jarockis), Guntis Zemītis u. c. Pētījumos parasti tiek runāts par mūsdienu zemgaliešu – Zemgales iedzīvotāju – priekštečiem – seno baltu cilti zemgaļiem. [Sagatavots pēc: Pētījumi zemgaļu senatnē 2004]

 

Jau 11.–13. gs. rakstītajos avotos zemgaļi – Seimgaler, Semigalli, Semegallen – pieminēti gan skandināvu sāgās un rūnu uzrakstos, gan Senās Krievzemes hronikā, gan pirmajās šodienas Latvijas teritorijā sarakstītajās hronikās un dokumentos. Iespējams, ka viņu vārds pirmo reizi atzīmēts jau 9. gs.

Par zemgaļiem pilnīgi noteikti var runāt, sākot ar 5. gs., kad norisinājās pāreja uz apbedīšanu līdzenos kapulaukos. Ar 7. gs. izzuda zemgaļu pieminekļi Daugavas lejtecē. Viņu ziemeļu robežu tagad iezīmēja Misas upe. Zemgaļu apdzīvotā teritorija vēlajā dzelzs laikmetā aizņēma visu Lielupes baseinu un Ventas upes vidusteces baseinu.

Zemgaļi nebija apvienoti vienā valstiskā veidojumā. 13. gs. sākumā viņiem bijušas vismaz septiņas zemes – Žagare, Silene, Dobene, Spārnene, Dobele, Tērvete un Upmale.

Zemgaļu sievietēm kopš 5. gs. raksturīgi bronzas spirālīšu lentes vainagi ar masīviem taisnstūrveida vai kvadrātveida starpelementiem.

Gan vīrieši, gan sievietes lietojuši dzelzs un bronzas rotadatas – vīrieši tās nēsājuši pa vienai, bet sievietes – pa pāriem, savienojot adatas ar važiņām.

Rotadatu saglabāšanās līdz pat 13. gs. ir viena no zemgaļu īpatnībām.

Zemgaļiem līdz 8. gs. raksturīgi dzelzs uzmavas šķēpa gali. Pie visbiežāk sastopamajiem dzelzs izstrādājumiem pieder naži. Sievietēm raksturīgi vidējā un vēlā dzelzs laikmeta rīki bija dzelzs kaplis, sirpjveida nazis, īlens, vērpjamās vārpstas skriemeļi. [Sagatavots pēc: Radiņš 2012 : 107–117]

 

  1. gads, kad tika ieņemta pēdējā zemgaļu pils Sidabre, ir uzskatāms par Zemgales iekarošanas noslēgumu.

Daži pētnieki apgalvo, ka pēc krustakariem Zemgale palika neapdzīvota. Taču daži savrupatradumi no Kalnjeles apkārtnes liecina, ka daļa iedzīvotāju tomēr palika te dzīvot. Viens no tiem ir 11,6 cm garš uzmavas šķēpa gals ar nelielu rombveida formu lapu, kas pāriet 8,7 cm garā uzmavā, kuras apakšā ir caurumiņš. Šis šķēpa gals pēc formas ir datējams ar 14. gs.

Ka Kalnjele un citas Dienvidzemgales vietas (piemēram, Pelanišķi) varēja būt apdzīvotas arī 14. gs. pirmajā pusē, apstiprina vēsturnieka Roberta Jurgaiša pētījumi. [Vasiļausks 2004 : 115]

 

14.–15. gs. zemgaļu zemes tika izpostītas visvairāk. To iedzīvotāji vairākkārt bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas un doties citur. Arheoloģiskie un rakstītie avoti norāda uz iespējamām zemgaļu apmešanās vietām Lietuvā. Tādas ir Saules zeme, Upītes zeme, arī galvaspilsēta Kernava u. c. Interesanti, ka Lietuvas lielkņazs Ģedimins sevi uzskatīja un titulēja arī par Zemgales valdnieku.

Zemgaļi, sēļi un kurši, un viņu valoda piedalījās ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu tapšanā. Tagadējā robeža starp Latviju un Lietuvu atbilst krustnešu iekarojumiem 13. gs. un neatspoguļo pirmskrustakaru laika etnisko un politisko iedalījumu. [Radiņš 2012 : 265]

 

Dažādi faktori rosināja pakāpenisku Livonijas tautību saplūšanu. Visātrāk savas specifiski etniskās iezīmes zaudēja tās tautības, kuru pārstāvji bija skaitliski mazākumā, t. i., kuras bija vairāk cietušas. Jau 13. gs. beigās no vēstures avotiem pazuda sēļu vārds. Zemgaļus par atsevišķu tautību uzskatīja līdz 15. gs. vidum, taču vēlāk par viņu kādreizējo eksistenci liecināja tikai Zemgales novada nosaukums. 15. un 16. gs. daudzu Latvijas novadu zemniekus jau dēvēja par latviešiem.

Daži mūsdienu vēstures pētnieki uzskata, ka latviešu tautība izveidojusies ne tik daudz saplūšanas jeb mazāko etnosu asimilācijas, cik sociālo iemeslu dēļ. Pēc tam kad krustnešu iebrukuma rezultātā vietējo tautību nelielās valstiņas zaudēja politisko patstāvību un nonāca vācu virskundzībā, sēļiem, zemgaļiem un citu tautību pārstāvjiem arvien grūtāk kļuva saglabāt iekšējās etniskās atšķirības. Ar laiku vietējo tautību pārstāvji galvenokārt tika uzskatīti vienkārši par zemniekiem, kaut arī viņu etniskā izcelsme bija dažāda. Arī vācieši pret viņiem sāka izturēties kā pret vienotu zemnieku kārtu. Livonijas zemnieki kā kārta vēstures avotos pirmo reizi minēti 14. gs. beigās. [Klišāns 2018 : 75]

 

Zemgaļu valoda

Austrumos no kuršiem dzīvoja zemgaļi, kas bija tuvu rada ar latgaļiem. Rakstu pieminekļu zemgaļu cilts valodā nav, tāpēc par šo valodu mēs varam spriest tikai pēc zemgaļu vietvārdiem un personvārdiem, kas saglabājušies dažādos rakstu pieminekļos, pēc bijušajā zemgaļu cilts teritorijā sastopamo mūsdienu vietvārdu īpatnībām un to latviešu un lietuviešu valodas izlokšņu īpatnībām, kuras skaidrojamas ar zemgaļu valodas substrātu.

Dažas raksturīgākās zemgaļu valodas fonētikas īpatnības bija šādas.

  1. Aiz sākotnējo īso patskaņu tautosillabiskajiem savienojumiem ar sonantu r ticis iesprausts īss anaptikses patskanis. Šis patskanis vēl saglabājies daudzās latviešu valodas zemgaliskajās izloksnēs, piemēram, varana ‘vārna’.
  2. Tautosillabiskie savienojumi an, en, in, un zemgaļu valodā bija pārvērsti par divskaņiem uo, ie un garajiem patskaņiem ī, ū. To pierāda vairāku Zemgales vietvārdu rakstība, kuri fiksēti XIII–XIV gadsimta dokumentos latīņu un viduslejasvācu valodā, piemēram, zemgaļu Mytowe, Mithovia, Mitowe, Mitovia ‘Jelgava’.
  3. Zemgaļu valodā tāpat kā latviešu valodā lietuviešu valodas šņāceņiem š, ž atbilda svelpeņi s, z. Par to liecina viduslaiku dokumentos sastopamie zemgaļu vietvārdi un personvārdi un mūsdienu vietvārdu formas bijušajā zemgaļu cilts teritorijā, piemēram, zemg. Missa: latv. Misa (Iecavas pieteka), liet. Mìše (ezers). [Breidaks I 2007 : 583–584]

 

Vidus dialektu runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemes dienvidu pusē. Pēc valodas īpatnībām vidus dialektā mēdz nošķirt trīs izlokšņu grupas – Vidzemes vidus izloksnes, zemgaliskās izloksnes un kursiskās izloksnes. Šais izlokšņu grupās kādā mērā vēl parādās samērā tālas pagātnes – senlatviešu cilšu valodu ‒ atspulgi. (Latgaļu, sēļu, zemgaļu un kuršu saplūšana vienotā latviešu tautā pamatvilcienos bija notikusi līdz 17. gs.) Savā starpā tuvākas ir Vidzemes un zemgaliskās izloksnes. Augšzemnieku dialektu runā austrumu Vidzemē, austrumu Zemgalē jeb Augšzemē un visā Latgalē. [Rudzīte 2005 : 23–35]

 

[Markus-Narvila, Ozola, Agruma, Kapeniece-Klauža : http://www.lulavi.lv/media/upload/tiny/files/Re%C4%A3ion%C4%81listika_VPP_LiepU2.pdf]

Zemgaliešu tautas lietišķās mākslas izstāde

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā 2012. gadā bija skatāma Latvijas kultūrvēsturisko novadu tautas lietišķās mākslas izstāde – šoreiz aptverot Zemgales novada tradīciju bagātību un piedaloties arī meistariem no Augšzemes. Izstādē tika eksponēti 57 zemgaliešu darbi no Jelgavas, Jelgavas novada, Bauskas, Dobeles, Auces un Jaunjelgavas.

Ekspozīciju veidoja Zemgalei raksturīgās zvaigžņu segas, niansēti smalkas toņu pārejas šatiersegās un lielajos lakatos, kā arī dažādās dreļļu tehnikās austi galdauti. Dzīvespriecīgi krāsās un materiālu faktūrās bija austie grīdas celiņi. Bija iespēja apskatīt arī izstādēs reti redzētus Jaunjelgavas meistara Pētera Grauduļa kokamatniecības darbus – svečturus un šķīvjus, kas veidoti koka inkrustācijas tehnikā.

[Sagatavots pēc: http://xn--atpta-nfb.lv/lv/arhivs1/4692_zemgaliesu_tautas_lietiskas_makslas_izstadearhivs/

Bruņotie auto „Sargs” un „Zemgalietis”.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/52567/]

Dokumentāla filma Baltu ciltis: Eiropas pēdējie pagāni (2018). Režisores Raita Ābele un Laura Ābele.

Spēlfilma Nameja gredzens (2018). Režisors Aigars Grauba.

Spēlfilma Dvēseļu putenis (2019). Režisors Dzintars Dreibergs.

Dziesma Zemgaliešu zēni. A. Reinika mūzika, izpilda grupa „Dobeles zemessargi”.

Dziesma Kauja pie Saules. Vārdi, mūzika un izpildījums – grupa „Skyforger”.

Pēc septiņiem gadsimtiem Mežotnes pilskalnā atkal var satikt senos zemgaļus. Šoreiz gan tie ir trīsdimensiju telpiski objekti, kas pastaigā dodas ar bezmaksas lietotnes palīdzību. Virtuālajiem tēliem doti arī vārdi, un tie ietērpti autentiskā vēsturiskā apģērbā. Mežotnes pilskalns ir lielākā seno zemgaļu novada Upmales centrs un otrs lielākais zemgaļu nocietinājums.

„Pie Mežotnes bijusi liela osta, un mums ir arī ļoti interesants fakts, ka, iespējams, arī arābu vēsturnieks ir minējis Mežotni savos pierakstos un pasaules kartē atzīmējis kā lielu, plaukstošu pilsētu, kur vietējie cilvēki pielūdz uguni. Intensīvs apdzīvotības posms tur ir bijis, sākot no 9. gs. līdz pat 14. gs. vidum,” stāstīja Tērvetes vēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums.

Paplašinātās realitātes tēlu ģeolokācija ir virs Mežotnes pilskalna plakuma. Pārvietojoties senie zemgaļi dodas kopā ar skatītājiem, bet dažādās vietās tie skatam parādās no dažādiem leņķiem. Tēliem piešķirtas arī kustības un skaņa.

„No pilskalna nāk tāda senatnība, un te ir salaists senatnīgais ar moderno kopā, lai tas būtu interesanti gan bērniem, gan jauniešiem,” atzina projektu vadītāja asistente Ilze Puķāne.

Senajiem zemgaļiem atkal atgriezties Mežotnes pilskalnā palīdzējis pārrobežu projekts, bet galvenā vēlme esot bijusi parādīt bagātīgos zemgaļu tērpus.

„Puisim Madim ir Mežotnes kapulauka tērpa atdarinājums pēc izrakumiem, un līdz ar to 3D animācija tika veidota uz konkrēta arheoloģiskā apģērba pamata,” skaidroja Tērvetes vēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums.

Trīsdimensiju tēliem doti arī vārdi. Madis vēstures liecībās minēts 13. gadsimta sākumā novada vecāko sapulcē, bet Zīle esot izdomāts tēls, jo seno sieviešu vārdi vēstures liecībās praktiski neesot atrodami.

Satikties ar Madi, Zīli un vēl kādu noslēpumainu dāmu Mežotnes pilskalnā būšot iespējams piecus gadus [līdz 2025. gadam]. [https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/mezotnes-pilskalna-atdzivojas-senie-zemgali–3d-teli.a398775/]

 

  1. gadā Latvijas simtgadei tika sagatavoti četri koncertuzvedumi „Vēstures palos”, ceturtais no tiem – „Zemgales gredzens” – tika veltīts Zemgalei un zemgaliešiem. Zemgales plašums, Lielupes pali, stiprie zemgalieši, latviešu valodas rašanās parādīta kinokoncerta formā. Tas apvieno kino, mūziku un deju. Režisors Eduards Ozerinskis, libreta autore Inese Zandere. Ideju koncerta scenārijam rakstniece paņēmusi no dzimtās izjūtas, jo dzimusi un augusi Zemgalē. [Sagatavots pēc: https://straume.lmt.lv/lv/kultura/kultura/zemgales-gredzena-stasts/1034222]

 

Zemgale var lepoties ne tikai ar skaistākajām Latvijas pilīm un muižām, bet arī tiek saukta par Latvijas maizes klēti, un ne velti – tās plašie un auglīgie līdzenumi jau kopš seniem laikiem ir bijuši kā radīti dažādu graudaugu un dārzeņu audzēšanai. Pacietīgie un darbīgie zemgalieši savukārt par lielāko vērtību uzskata savus tautiešus, kā arī skaistos kultūrvēsturiskos objektus.

Zemgale gan nav zināma tikai saistībā ar iepriekš minētajām lietām, bet arī ko baudāmu un patīkamu tieši garšas kārpiņām, proti, saviem ēdieniem. Viens no tradicionāliem, seniem un gardiem zemgaliešu ēdieniem ir virteņi – sālsūdenī vārītas klimpas ar biezpiena, žāvētas cūkgaļas un zaļumu pildījumu. Virteņus pasniedz kopā ar skābo krējumu.

Kuģelis ir sātīgs un ļoti garšīgs rīvētu kartupeļu un kūpinātas cūkgaļas sacepums jeb pīrāgs, ko zemgaliešimēdza gatavot rudenī un ziemā. Kuģeli cep cepeškrāsnī, līdz garoziņa kļuvusi zeltaini brūna.

Tas, ka Zemgale ar tās auglīgajiem līdzenumiem ir zināma kā Latvijas maizes klēts, devis arī zināmu pienesumu šī reģiona tradicionālajā virtuvē. Iecienīts zemgaliešu ēdiens ir dažādu veidu pankūkas, ko cepa no dažādiem miltiem – rudzu, kviešu, miežu, auzu, griķu un pat zirņu. Pasniedza ar ievārījumu.

Ēdiens, kas raksturīgs tieši Sēlijā, ir škvarkas – grūbu biezputra ar saceptu speķi (ko, starp citu, dēvē arī par circeni). Zemgaliešu virtuvē ļoti iecienīta ir ne tikai škvarka, bet arī visdažādākās biezputras.

Viens no zemgaliešu tradicionālajiem ēdieniem ir arī mums visiem labi zināmā karaša – no rupja maluma kviešu vai miežu miltiem cepta maizīte, kas ierasti ir apaļas formas.

Kur nu bez aromātiskajām un garšīgajām kūpinātajām zivīm? Tās ir Zemgales piejūras reģionam raksturīgs gardums, ko vēl arvien var nopirkt piejūras ciemos. Kūpinājumi tiek gatavoti no Baltijas jūras brētliņām, reņģēm, lučiem, butēm, kā arī citām zivīm; tās kūpināja (un vēl arvien kūpina) gan karstā, gan aukstā veidā.

[https://bauska.pilseta24.lv/zina?slug=zemgale-tas-tradicionalie-edieni-851e2c793b]

 

Uldis Ģērmanis „Zemgaliešu komandieris”

Ulda Ģērmaņa apcerējums „Zemgaliešu komandieris” ir pirmā daļa no vēsturiskās monogrāfijas par latviešu strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti, kuru sarežģītā notikumu attīstība noveda līdz padomju armijas pirmā virspavēlnieka postenim. „Zemgaliešu komandierī” apskatītas J. Vācieša gaitas vecajā Krievijas armijā līdz 1917. gada beigām, kad šis karaspēks galīgi sabruka un izira un viņš pats atstāja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku.

Kā atsevišķs pētījums (licenciāta disertācija) tas tika sarakstīts zviedru valodā un pabeigts 1965. gadā. Šī darba latviskā versija nav tiešs tulkojums no oriģināla. [Sagatavots pēc: https://jaunagaita.net/jg76/JG76-90_Germanis.htm]

 

Šarmants vai smagnējs zemgalietis?

Gleznotājs Ģederts Eliass latviešu mākslā ir savrupa personība un viens no savdabīgākajiem, erudītākajiem, interesantākajiem māksliniekiem, it īpaši 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Gleznotājs bieži savus darbus ne parakstīja, ne datēja, ir arī pārgleznojis daudzus audeklus, kas stipri sarežģī dzīvi ne tikai mākslas zinātniekiem, kas iedziļinās viņa daiļradē, bet arī vērotājiem – interesentiem. Eliass ir ne tikai savdabīgs mākslinieks, kas centies individuāli iedziļināties divdesmitā gadsimta pirmās puses modernisma mākslas strāvojumos, bet arī ļoti tipisks sava laika mākslinieks, jo līdzīgi daudziem citiem meistariem aizrāvās ar postimpresionisma, kubisma, fovisma, ekspresionisma formālo stilistiku, cenšoties šos gleznieciskos principus realizēt arī savā daiļradē.

Platones zemnieka dēls Ģ. Eliass zīmēšanu mācījās pie Kārļa Vīsnera Jelgavas reālskolā, praktiskus norādījumus glezniecībā viņam sniedza Jānis Valters Jelgavā un Vilhelms Purvītis Rīgā. Kā jau palaikam tas mēdz atgadīties ar turīgu vecāku atvasēm, arī bagāto Zīlēnu saimnieka dēlu aizrāva revolucionārās idejas 1905. gadā, kādēļ viņam nācās bēgt uz Rietumeiropu un dzimtenē atgriezties vien 1914. gadā. Ārzemēs ap 1907. gadu viņš mācījās Kopenhāgenā.

Tomēr Eliasa daiļradē raksturīgākie ir reālistiskā manierē gleznotie lauku skati un žanra ainas, kas novērotas Zīlēnos ikdienas dzīvē. Mākslinieks bija populārs sava laika kultūras vidē gan kā gleznotājs, gan kā profesors Mākslas akadēmijā, gan kā erudīts mākslas aprakstītājs (Purvīša rediģētā mākslas vēsture, Konversācijas vārdnīcas redkolēģijā Mākslas nodaļas vadītājs, kopā ar brāli Kristapu sarakstīja apcerējumu par franču jaunlaiku glezniecību), gan kā atzīts sabiedrisks darbinieks. Tomēr viņš bija un palika savrups, noslēdzies savā darbnīcā. Tikai pēc Eliasa nāves tika atklāts viņa bagātais mākslas mantojums – 774 gleznas, 600 akvareļi, 252 pasteļi, 3023 zīmējumi un skices, 11 tēlniecības darbi, kas tagad glabājas Jelgavas muzejā. [Sagatavots pēc: Kaufmanis 1997 : https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/sarmants-vai-smagnejs-zemgalietis-10005134]

 

Korporācijas „Fraternitas Vesthardiananosaukums veidots, izmantojot 13. gs. zemgaļu valdnieka Viestarda (arī Viestarts, latviskoti – Viesturs; latīņu Viesthardus, Vesthardus, Vestardus) vārdu.

Korporācijas mērķi formulēti 1924. gada redakcijā: „Ieaudzināt un izkopt viņas locekļos nacionāli valstisku garu, goda prātu, vīrišķību un pienākuma apziņu. Izaudzināt viņas locekļus par vienotiem, krietniem un priekšzīmīgiem tautas dēliem, kuriem arvienu un visur būs svēti biedrības uzstādītie mērķi un mūsu senču tikumi.”

Korporāciju dibināja 1924. gada 8. oktobrī 16 Latvijas Universitātes studenti no Zemgales. Kaut arī dibinātāji bija tieši zemgalieši, jau drīzumā korporācijai pievienojās latviešu studenti no citiem valsts novadiem. [Zeļenkovs 2020 : https://enciklopedija.lv/skirklis/107752-studentu-korpor%C4%81cija-%E2%80%9CFraternitas-Vesthardiana%E2%80%9D]

 

Zemgalieši trimdā

Voldemāra Rihtera romāna „Zemgalieši vēl turas” pamatā ir satīriski tverta latviešu sabiedrības dzīve kādā Amerikas pilsētā, kur daži simti tautiešu un divas draudzes. Darbības gaitā prātus satrauc domstarpības ap sarīkojumu telpu pārbūvi un šim pasākumam vajadzīgās naudas sagādi. Lietas tomēr nokārtojas, nauda rodas un pašu spēkiem atjaunoto namu var iesvētīt ar runām, kora dziesmām un goda mielastu, papriekš vēl izlūdzoties Visvarenā aizgādību.

Autora satīra ir diezgan dzēlīga. Cilvēku vainas un trūkumus viņš atklāj nesaudzīgi. Jau pats grāmatas sākums, kas apraksta kādas tautiskas dzimšanas dienas svinības brīvā dabā, izvēršas par veselu grēcīgu īpašību katalogu. Te parādās negausība un skopums, godkārība un skaudība, liekulība un aizdomība. Ainu vēl papildina apkārtējo amerikāņu zaļumnieku vulgārā izturēšanās.

Pēc tāda tīri mizantropiskā noskaņā rakstīta ievada turpinājums sniedz kā gaišāku humoru, tā sākotnēji šķietami kariķētu raksturu padziļinājumu. Vecie zemgalieši nav visumā nekādi sērīgie sēdētāji zem vītoliem. Viņi lepojas ar savu materiālo labklājību, bauda pensijas gadu brīvību un labprāt pulcējas plaša mēroga svinībās, kuru attēlojums grāmatā ir reizē spilgti krāsains un reālistisks. Pats dižākais zemgalietis ir atraitnis Tedis Sukums, agrākais Platones lielsaimnieks. Amerikā raudamies, no jauna bagāts kļuvis, viņš tagad ir „brīvkungs” un vietējās latviešu sabiedrības pīlārs.

Zemgalieši vēl turas” ir itin daudzslāņains darbs. Te ir labsirdīgs humors un griezīgs sarkasms, bramanīgas plātības troksnis un vientulības klusums, pašapmierinātības dvaka un nemiera gruzdums, dzīšanās pēc iedomātiem labumiem un nīcības izjūtas, jaunības protests un meklējumi un vecuma rezignācija.

Romāns par zemgaliešiem trimdā ir izteiksmīgs un vitāls humorā, satīrā un komplicēto raksturu attēlojumos, bet mazāk padevies un pabāls t. s. pozitīvo personu veidojumā un savās cēli nopietnās ainās.

[Lasmanis 1984 : https://jaunagaita.net/jg150/JG150_gramatas_Lasmanis.htm]

 

Ievērojamākie zemgalieši

Latvijas Valsts prezidenti

Jānis Čakste (1922–1927)

Gustavs Zemgals (1927–1930)

Alberts Kviesis (1930–1936)

Kārlis Ulmanis (1936–1940)

 

Rakstnieki, dzejnieki, folkloristi, valodnieki

Aspazija (Johanna Emīlija Lizete Rozenberga), dzejniece, dramaturģe (Zaļenieku „Daukšas”)

Paulīna Bārda, dzejniece (Jelgava)

Vilis Plūdons, dzejnieks, rakstnieks (Bauskas „Lejenieki”)

Augusts Deglavs, rakstnieks (Šķibes pagasta „Vīganti”)

Monta Kroma, dzejniece (Jelgava)

Vitauts Ļūdēns, dzejnieks (Jelgava)

Elza Stērste, dzejniece (Vecpiebalgas Nautrēni)

Inese Zandere, dzejniece (Dobele)

Krišjānis Barons, folklorists, rakstnieks, publicists (Jaunpils pagasta Struteles muiža)

Vilis Olavs, publicists (Bauskas pagasta Pilsmuižas „Olavas”)

Ludis Bērziņš, folklorists, dzejnieks, pedagogs (Džūkstes pagasta „Rīpeles”)

Augusts Bīlenšteins, valodnieks, etnogrāfs (Jelgava)

 

Sportisti

Jānis Lūsis, šķēpmetējs (Jelgava)

Viktors Ščerbatihs, svarcēlājs (Dobele)

Edgars Krūmiņš, basketbolists (Jelgava)

 

Mūziķi, gleznotāji, aktieri

Ringolds Ore, komponists, diriģents (Jelgava)

Nora Bumbiere, dziedātāja (Jelgava)

Niks Matvejevs, dziedātājs, komponists (Bauska)

Sergejs Jēgers, dziedātājs (Jelgava)

Lauris Reiniks, dziedātājs, komponists (Dobele)

Auseklis Baušķenieks, gleznotājs (Jelgava)

Ģederts Eliass, gleznotājs (Platones pag.)

Indra Roga, aktrise, režisore (Jelgava)

Uldis Dumpis, aktieris (Bauska)

Lāsma Kugrēna, aktrise (Bauska)

Kristīne Nevarauska-Atkočūne, aktrise (Bauska)

Renārs Kaupers, dziedātājs, komponists (Jelgava)