Zemgale

Zem- – sakne

-gal- – sakne

–e – galotne

Zemgal– – vārda celms

Zemgales iedzīvotāji, Zemgales līdzenumi, Zemgales tautastērps

Zemgales ķēniņa meita Skaistīte

Sensenos laikos pārvaldīja Zemgali slavens ķēniņš, kam bija tik viens vienīgs bērns, meita, vecāku lutekle. Reiz krāšņā pavasara dienā viņa ar savām pavadonēm iziet pils dārzā pastaigāties. Nejauši dzidrā debess malā paceļas tumšs mākulītis un neredzētā ātrumā tuvojas dārzam. Auka loka un lauž kokus, no kuriem ziedi birst it kā sniegs ziemas negaisā. Ķēniņa meitu aiznes mākulis prom kā uz putna spārniem. Pēc tam paliek viss rāms, saulīte atkal spīd. Tikai koki pils dārzā, it kā līdzi sērodamies ķēniņam un visai pilsgalma saimei par zudušo skaistuli, ir nometuši svētku uzvalku un dažs labs no viņiem lauztu serdi guļ zemē.

„Savu ķēniņa vārdu un savu meitu domu tam vīram, kas princesi uzmeklē un atved,” ķēniņš saka un liek to izsludināt pa visu valsti. Labs laiks paiet, bet kā nerodas, tā nerodas neviens, kas ķēniņa godu kārotu. Beidzot viņa uzticīgākais sulainis, savācis pulciņu pavadoņu, dodas princesi uzmeklēt. Pēc dažu dienu gājuma tie uziet jūrmalā neapdzīvotu mājiņu ar saimniecības rīkiem un vecu galdu istabas vidū. Te nu meklētāji apmetas, cerēdami tuvējā dižmežā atrast princesi. Tikko sulainis ar biedriem iziet pirmo dienu medībās, te pieklauvē pie durvīm. Pavārs, kas mājā atstāts, atdara durvis.

„Pārcel mani pār slieksni!” dažus sprīžus garš vīrelis ar pieci pēdu garu bārdu kliedz tam pretī. Pavārs, par tādu ērmu brīnīdamies, pārceļ.

„Gabalu maizes, gabalu gaļas!” maziņais prasa istabā. Viesis, it kā netīši tos zemē nometis, lūdzas: „Pakaci, labiņo, esmu par vecu, nevaru liekties.”

Pavārs paklausa un sniedzas pēc maizes, bet te vīrelis slauks! dod ar milnu pa galvas kausu – un jaunais mājas saimnieks guļ bez samaņas. Vīrelis pabāž pavāru apakš pakša un nozūd.

Skan taures, šķind pieši – biedri no medībām mājā. Un rau! Kāds brīnums šiem! – atrod savu pavāru zem pakša stenam. Viņu atsvabina, bet šis nesaka ne vārdiņa, kā šādā stāvoklī ticis.

Otrā dienā paliek cits mājā, tam tāpat klājas. Tā katrs pēc kārtas izcieš savu daļu. Pienāk sulaiņa reize. Biedri nozūd mežā, taures noskan. Pie durvīm kas pieklauvē, sulainis viņas atver.

„Pārcel mani pār slieksni!” mazais vīrelis kliedz. „Necelšu, rāpies pats! Ja ne – iekšā netiksi!” sulainis atcērt.

„Gabalu maizes un gabalu gaļas!” vīrelis, istabā iesvempies, lūdzas. Sulainis padod, bet vecais tos it kā netīši nomet zemē un lūdzas: „Pakaci, labiņo, esmu par vecu, nespēju locīties!”

„Kā varēji nosviest, tā zini uzņemt! Un ja ne, tad ar rungu tevi mācīšu!” sulainis atteica un ķērās pie milnas.

Vecis liecas pēc gaļas un maizes. Sliuks! slauks! dod sulainis ar milnu pa krusta kaulu. Vīrelis kājeles vien stirina. „Šo ķēmu parādīšu biedriem,” sulainis domā un meklē virves, ar ko varētu vīreli piesiet pie gultas stakles. „Kad tu izčibētu! neviena virves galiņa! Pag, ieķīlēšu tam bārdu gaļas bluķī.”

Domāts – darīts. Taures skan, pieši šķind – biedri mājā. Kur vīrelis? Garā, baltā bārda viņu atlaidusi un viena pati zvīļojas bluķī. Sulainis to saritina un iebāž savā somā. Nākošā rītā, gaismai austot, sulainis ceļ savus biedrus un saka: „Dosimies tālāk! Te sava ķēniņa meitas neatradīsim.”

Viņi iet uz priekšu, neapstādamies pa kalniem, pa gravām, pa mežiem, klajumiem, dienām, naktīm. Princeses kā nav, tā nav. Sulainis, neparadis bez darba stāvēt, nopin viču ķoci, kur ielikt savas pudas. Beidzot viņi nonāk meža klajumā, kur vidū liels apaļš caurums. Sulainis, kā jau pa laikam nemierīgs gars, grib zināt, kas tur iekšā. Savu pīto ķoci piestiprinājis pie resnas virves, laiž ar viņu vienu biedru caurumā. Bet ielaistais sauc, vaimanā, lai velk ārā. Tā iet ar visiem biedriem. Tagad sulainis pats kāpj ķocī un nolaižas pa caurumu lejā. Ieraudzījis koka durvis ar dzelzs apkalumiem, viņš iet iekšā. Princese sēž pie loga un ada cimdus.

„Sulaini, kā tu iekļuvi?” princese prasa, prieka asaras raudādama.

„Nācu tevi meklēdams; tagad atradu un gribu tevi izpestīt,” sulainis saka, priecādamies par savu atradumu.

„Ne, mīļo,” princese bēdīgi saka, „tu nevari mūsu lielajam tēviņam atturēties, viņam sešas galvas, runādams viņš uguni spļauj. Tu viņam esi nieks, viņš tevi saplosīs gabalu gabalos.”

„Rasi ar dievu palīgu es viņu pārspēšu un sakaušu gabalu gabalos,” sulainis atsaka.

Durvis stirkšķ. Lielais tēviņš iekšā un gāžas sulainim virsū. Milna klaudz, asins plūst, lielais tēviņš guļ nedzīvs gar zemi. Sulainis viņam izgriež mēles un ieliek tās savā somā.

„Tagad nāks viens ar divpadsmit galvām; diezin vai tu to pārspēsi,” princese bailīgi saka.

„Rasi, ar dievu palīgu izdosies,” sulainis atteic. Divpadsmitgalvis parādās. Sulainim tirpuļi vien noskrien gar kauliem. Tomēr, dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū. Cīniņš šaušalains. Milnas lūst, asinis plūst, cīnītāji žņaudzas. Sulainis paklūp, dzirdama smaga stenēšana. Dūcis nozib, un divpadsmitgalvis noveļas kā bluķis gar zemi.

„Tagad esam glābti!” princese priecīgi izsaucas. Sulainis izgriež divpadsmitgalvim mēles; tad, iesēdinājis princesi grozā, viņš dod zīmi, lai velk augšā. Ķoci nolaiž pa otrai reizei lejā. Sulainis, gribēdams pārbaudīt savus biedrus, ieveļ grozā lielu akmeni. Tikko grozs pa pusei pavilkts, te nāk dārdēdams ar akmeni atpakaļ. Sulainis, redzēdams, ka biedri tam gribējuši dzīvību laupīt, noģībst. Atžilbis viņš atradās tumšā cietumā. Iet izeju meklēt, bet velti. Ilgi taustīdamies, atron slepenas durvis, atver – ierauga savu veco pazīstamo, dažus sprīžus garo vīreli, bet bez bārdas.

„Veci!” sulainis kliedz, „ko te guli kā bāba? Rādi man žigli izeju, ja ne – baudīsi, redz, šito!” pie tam asu dunci rādīdams. Vīrelis, bīdamies skaudrā dūča, izlaida sulaini ārā. Sulainis, gribēdams biedriem atriebties, zvērēdams dodas uz Zemgales pili.

Sulaiņa pavadoņi gribēja katrs uzmesties par princeses glābēju, iegūt ķēniņa godu un princesi par sievu. Tādēļ viņi norunāja kādā vietā par nakti palikt un katrs domāja pie sevis naktī, kamēr citi gulēja, uzcelties, citus apkaut. Klusa, tumša nakts. Melns, liels stāvs no gulētāju vidus paceļas pusstāvu un klausās – visi krāc, kā nāves miegā. Tad taustīdams viņš liecas uz vienu, otru vietu – dzirdami it kā puskauti teļi krācam, tad čabināmies, spārdāmies. Pēc maza laiciņa ir viss apklusis.

Gaisma aust. Princesi modina. Viņas priekšā atrodas visapkārt asiņu peļķes, kur guļ nedzīvi viņas sargi. Viņai nāk prātā lielais tēviņš, kas laikam šo velnišķo darbu pastrādājis. Viņa krīt ģībonī.

„Zvēri man, mīļā!” slepkava lūdzas tikko atžilbušo princesi, „ka sacīsi savam tēvam, ka es tavs glābējs, bet ja nezvērēsi!” viņš kliedz, dūci cilādams, „tad šis tevi aizvedīs miroņu valstī.”

Princese zvērēja, un abi devās uz ķēniņa pili. Zemgales pils greznojas karogiem, skan taures un priecīgi gavilē malu malās. Ķēniņš ar viesiem svin krāšņi rotātā pils zālē princeses kāzas ar slepkavu. Kāds sulainis pieteic ķēniņam vecu nabagu.

„Ne viņš, bet es, augsto ķēniņ, esmu tavas meitas glābējs,” nabags sauc, nomezdams svētku zālē astoņpadsmit mēles un mazā vīreļa bārdu. Princese krīt viņam ap kaklu, un kāzinieki brīnīdamies skatās cits citam acīs.

Slepkavu vējš svaida gar karātavu stabu. Sulainis, princeses glābējs, dabūja princesi par sievu un valdīja pēc ķēniņa miršanas ilgi jo ilgi pār Zemgali.
[http://valoda.ailab.lv/]

Naudas kalns un Maltītes kalns

Vairāki vietvārdi, starp tiem arī kalnu nosaukumi, radušies zviedru un krievu kara laikos. Te pastāstīsim par Naudas kalnu un Maltītes kalnu.

Naudas kalns atrodas Mārtiņu mežā pie Smiltenes. Zviedri atkāpdamies te aprakuši naudas lādi. Racēji bijuši krievu gūstekņi, četri zviedru augstmaņi stāvējuši klāt ar ieročiem rokā un uzraudzījuši darbus, mudinādami rakt bedri labi dziļu. Kad naudas lāde bijusi nolaista dziļās bedres dibenā, augstmaņi nošāvuši racējus, lai neviens nezinātu vietu, kur nauda aprakta. Nošauto līķus savēluši tajā pašā bedrē, aizbēruši un nolīdzinājuši, lai nepaliktu nekādu pēdu.

Tādēļ neviens skaidri nezinot, kurā vietā īsti nauda aprakta. Meklējuši daudzi, bet nevienam neesot laimējies uziet.

Maltītes kalns ir Zemgalē, Zasas pagastā, netālu no Biržu muižas, neliela purviņa malā. Te zviedri atkāpdamies ēduši savu pēdējo maltīti.

Pēc tam visus ieročus un mantas sametuši purvā, bet paši izklīduši kur kurais.
[http://www.pasakas.net/]

Zemgales novadam raksturīgi grezni, bagātīgi rakstaini brunči, kas ir samērā jauni. Tie darināti ap 19. gadsimta vidu. Tā kā iedzīvotāji bija turīgi, tie tērpā izmantoja daudz sudrablietu, arī smagas sudraba krelles. Zemgales 19. gadsimta svētku tērps bija ļoti krāšņs. Tas sastāvēja no balta, divvirziena izvilkumā bagātīgi izšūta linu krekla, dažādiem skujotiem, galdainiem, rozīšu vai zvaigznīšu rakstā austiem brunčiem, auduma vestes ar sudraba vai dzintara pogām. Baltās villaines ar grezno ceļu apaudu, kas saspraustas ar lielu sudraba saktu, un rakstainās jostas Zemgalē uzskatāmas par mantojumu no iepriekšējo gadsimtu tērpiem.

Zemgali pilsētas kultūra skāra visagrāk, tāpēc tautastērpu valkāšanas tradīcijas šeit izzuda visātrāk. Zemgalē jau 19. gs. vidū pie goda tērpa ir valkāti zīda lakati.
[Sagatavots pēc: http://www.senaklets.lv/]

●

Par tradicionāliem Zemgalē ir uzskatāmi tunikveida krekli gan ar uzplečiem, gan bez tiem. Krekli rotāti ar šaurākiem vai platākiem izvilkumiem balto darbu tehnikās. Raksturīgi arī ar divvirzienu izvilkumiem izšūti krekli. Brunči tradicionāli ir ar ziedainām vai kvadrātveida laukumu svītrām. Pie goda tērpa obligāta sastāvdaļa ir jaka vai ņieburs līdz jostasvietai. Aizdarei lietoja sudraba vai dzintara pogas. Brunčus apjoza ar platām audenēm. Ir raksturīgas baltas villaines, rotātas ar ieaustām svītrām, bagātīgiem, platiem celu apaudiem un bārkstīm. Izšūtas villaines Zemgalei nav raksturīgas. Villaines uz krūtīm sasprauda kopā ar burbuļsaktu. Meitām – metāla vai zīlīšu vainagi, sievām – tilla cepures. Pie tautastērpa nēsātas baltas mežģīņadījuma zeķes.

Zemgales vīrieša tautastērps varētu būt vismazāk zināmais no visiem vīriešu tautastērpiem. Šeit ļoti agri sāka gatavot tērpus pēc pilsētas modes, tāpēc tautastērpa iezīmes ilgstoši saglabājās tikai trūcīgāko Zemgales iedzīvotāju apģērbā. Līdz ar to apraksti par Zemgales vīrieša goda tērpu ir saglabājušies visai neprecīzi un nepilnīgi. Zemgalieši ir valkājuši melnas un pelēkas ratenes. Kreklus Zemgales rietumdaļā nēsāja vienkāršus, gludus, no lina audekla darinātus, ar atlokāmu apkakli un platiem dūrgaliem. Kreklus greznoja ar uzpleča apkakles galā uzšūtu koši sarkanu drēbes ķīli, bez izšuvumiem. Austrumu daļā valkāja nedaudz greznākus kreklus, kas vairāk līdzinājās Augšzemē raksturīgajiem krekliem. Kreklus sasprauda ar nelielām, gludām sudraba krekla saktiņām. Svārkus šuva no dabiski baltas vadmalas. Zemgalē sastopami garie svārki, kuri sānos veido mudurus. Svārkus sajoza ar zīļu jostu, pašaustās jostas Zemgales vīrieši jau sen vairs nenēsāja. Garās bikses darināja no tāda paša auduma kā svārkus.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Īsmetrāžas dokumentālā filma Latvju pūrs pielocīts (Zemgale) (1990). Režisore Brigita Eglīte.

Dziesma Viestarda cīņa pie Mežotnes. „Skyforger” vārdi un mūzika.

Pēc 2010. gada datiem Zemgalē bija 280 494 iedzīvotāji, kas ir 12,5 % no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Pēc nacionālā sastāva 68,5 % iedzīvotāju ir latvieši.

Dalījums pēc vecuma grupām 2010. gadā bija šāds: iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam īpatsvars Zemgalē bija 14,4 % (Latvijā – 13,8 %), darbspējas vecumā – 66,5 % (Latvijā – 66,0 %) un virs darbspējas vecuma – 19,1 % (Latvijā – 20,2 %).

Lielākā daļa reģiona iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos – 50,3 %. Iedzīvotāju vidējais blīvums 2010. gadā bija 26,1 cilvēks uz km².

Zemgalē ir 22 vietējās pašvaldības, no tām divas republikas nozīmes pilsētas – Jelgava un Jēkabpils – un 20 novadu pašvaldības: Aizkraukles, Skrīveru, Jaunjelgavas, Kokneses, Neretas, Pļaviņu, Bauskas, Rundāles, Iecavas, Vecumnieku, Dobeles, Auces, Tērvetes, Jelgavas, Ozolnieku, Jēkabpils, Aknīstes, Krustpils, Salas un Viesītes novadi.

Zemgalei raksturīga nepiesārņota un maz pārveidota dabas vide. Reģionā ir auglīgas lauksaimniecības zemes, attīstīta lauksaimniecība un lauksaimniecības produktu pārstrāde.

Lielākā daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir reģiona rietumu un centrālajā daļā, bet virzienā uz austrumiem ievērojami pieaug mežu platību īpatsvars. Augļu dārzu platības ir par 18 % lielākas nekā vidēji Latvijā, kas dod vēl lielākas iespējas salīdzinājumā ar citiem reģioniem audzēt augļus.

Reģions ir bagāts ar daudzveidīgiem dabas resursiem: kūdru, smilti, granti, dolomītu, mālu, augstvērtīgu augsni, mežiem.

Zemgali šķērso divas Latvijas lielākās upes – Daugava un Lielupe.

Viena no lielākajām dabas bagātībām ir pazemes ūdeņi. Zemgales plānošanas reģiona teritorijā komunālajā ūdensapgādē tiek izmantoti tikai pazemes ūdeņi. Tie atrodas devona (smilšakmens, dolomīts) un kvartāra nogulumos (smilts). Zemgales iedzīvotāji ir nodrošināti ar dzeramā ūdens resursiem.

Dobeles novada teritorijā atrodas gāzes glabātavas ierīkošanai atbilstoša pazemes struktūra.

Reģions ir bagāts ar nozīmīgu kultūrvēsturisko mantojumu – nacionālas nozīmes kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem un tūrisma objektiem: Jelgavas, Rundāles, Mežotnes, Bauskas un Krustpils pili, Kokneses un Dobeles pilsdrupām, Tērvetes Dabas parku, Pokaiņu mežu, Ložmetējkalnu u. c.

Zemgales reģionam ir izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums – tas atrodas Latvijas centrālajā daļā tuvu valsts galvaspilsētai.

Zemgalē ir labi attīstīts ceļu tīkls, kas veicina pieejamību apdzīvotām vietām ne tikai reģionā, bet arī ārpus tā un nodrošina galvaspilsētas Rīgas sasniedzamību pusstundas laikā.

Zemgali šķērso nozīmīgi transporta koridori un to krustpunkti, valsts galvenās automaģistrāles un dzelzceļa līnijas, maģistrālie dabasgāzes un naftas cauruļvadi, optisko šķiedru kabeļi.

Zemgalē ir optimāls vispārējās izglītības iestāžu tīkls: 2009./2010. mācību gadā Zemgalē bija 121 skola, to skaitā 62 pamatskolas, 46 vidusskolas, 4 sākumskolas un 9 speciālās skolas.

Zemgalē atrodas trešā lielākā augstskola Latvijā – Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 12 citu augstskolu filiāles, viena koledža, viena koledžas filiāle un 10 profesionālās izglītības iestādes, kas dod plašas iespējas reģiona cilvēkresursu attīstībai.

Īpaša vieta Zemgalē ir Pokaiņu mežs netālu no Dobeles, kur esot jūtama neparasti spēcīga enerģētika. Zemgale ir arī piemērota vieta, kur interesenti var iepazīties ar senajiem arodiem un tradīcijām.
[Sagatavots pēc: http://www.zemgale.lv/]

●

Sākot ar 2. gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9. gadsimtam piedzīvoja lielāko saimniecisko un kultūras uzplaukumu. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm – zemgaļiem, kuri, pēc 13. gadsimta vēstures avotiem, apdzīvoja šo reģionu un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu.

Vēsturiski Zemgalē ietilpst arī Sēlija, kura 13. gadsimtā, pēc Indriķa hronikas ziņām, bija viens no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Latvijā. Sēlpils esot bijusi kā patvērums visiem Daugavas pārnācējiem un iebraucējiem. Sēlijas ziemeļu robeža 13. gadsimtā bija noteikta gar Daugavu, bet dienvidu robeža joprojām ir nenoteikta.

Zemgaļu leģendārā osta Mītava (tagad – Jelgava) 13. gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai. Arī Daugavas senleja ir bijusi apdzīvota jau aizvēstures laikos. Līdz 13. gs. Daugavai bija īpaša nozīme kā dabiskam ūdens ceļam starp dienvidu un ziemeļaustrumu Eiropu.

13. gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret vācu feodāļiem, kam, par spīti militārajam pārspēkam, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289. gadā zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un devās uz Žagari Lietuvā; līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas un viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14. gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. To saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvides pārmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.

No 1561. līdz 1795. gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos minēta kā Kurzemes hercogiste), kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs 1570.–1775. g. bija Dobele, bet pēc 1775. g. apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu. Hercogistē bija četri virspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā.

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko uzplaukumu piedzīvoja hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.–1681. g.). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirta brūži.

1710. gada Ziemeļu karš un mēris bija galvenie iemesli, kas būtiski pārmainīja gadsimtiem ilgo dzīvesveidu; sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.

1795. gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgavas pilsēta.

1866. gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā. Izbūvēja satiksmes ceļus Jelgava–Rīga, Jelgava–Tērvete, Jelgava–Dobele, kā arī ceļus no Zemgales pilsētām uz Lietuvas pilsētām. Sākās regulāra diližansu un tvaikoņu satiksme. Tāpat 1868. gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga–Jelgava, Jelgava–Mažeiķi, bet jau 1902. gadā atklāja līniju Krustpils–Jelgava–Ventspils u. c.

Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts „maizes klēts”, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika izmantotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas. Reģiona pilsētas veica kultūras un izglītības centru funkcijas, kā arī bija reģiona rūpnieciskās ražošanas centri. Daudzas no tām tieši tad ieguva pilsētas statusu, kas liecināja par to saimniecisko izaugsmi.

Otrā pasaules kara laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās, saimniecības ēkas un ganāmpulki, tika nopostīta Jelgava, bet daļa Dobeles novada atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no smagākajām cīņām šī kara laikā.

Turpmāko periodu raksturo liela PSRS bruņoto spēku dislokācija reģionā un forsēta rūpniecības attīstība. Tas veicināja lielu iedzīvotāju migrāciju no PSRS republikām, tāpēc, piemēram, Jelgavā, latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50 %. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.
[Sagatavots pēc: http://www.zemgale.lv/]

●

Vēsturiski Zemgales novads jau pirms vairākiem gadsimtiem iezīmējis savu vienreizību un daudzpusību Latvijas kultūrā, kā arī devis savu nozīmīgu ieguldījumu citās jomās, to skaitā arī valsts pārvaldes attīstībā. 870. gadā skandināvu hronikā „Annales Ryenses” ir pirmās ziņas par zemgaļiem un Zemgali, kurās stāstīts, ka dāņi pakļāvuši visu Prūsiju, Zemgali un Karēliju.

9.–14. gadsimtu vēstures avotos zemgaļi ir raksturoti kā pastāvīga tauta. Par viņu valodas īpatnībām var spriest pēc vietvārdiem un izloksnēm. Zemgaļu vidus dialekta izloksnes ir pamatā latviešu literārajai valodai. Zemgaļi, līdzās citām tautām Senlatvijā, minēti Senās Krievzemes hronikā „Pagājušo gadu stāsts” ap 1113. gadu. Būtiska ir norāde, ka zemgaļiem ir bijusi sava valoda.

Kurzemes un Zemgales hercogiste devusi īsta valstiska veidojuma pieredzi. Hercogistes posms šai Latvijas daļai veidojis administratīvo un saimniecisko struktūru, kuras pēdas var atrast vēl tagad. Poļu komisija ar Kulmas bīskapu J. Kučborski priekšgalā 1617. gadā izstrādāja Kurzemes un Zemgales satversmi, t. sk. valdības formulu un likumu krājumu – Kurzemes statūtus. Šo satversmi, kuru izsludināja 1617. gada 18. martā, uzskata par vienu no senākajām konstitūcijām Eiropā. Tā noteica hercogistes valstisko iekārtu, valsts varas orgānu un amatpersonu funkcijas un kompetenci, kā arī administratīvo iedalījumu. Valdības formula sadalīja Kurzemes hercogisti četros virspilskungu apriņķos: divi Zemgalē (Sēlpilī un Jelgavā) un divi Kurzemē (Kuldīgā un Tukumā).

Zemgalē veidojusies pirmā augstākā mācību iestāde Latvijas teritorijā – Academia Petrina Jelgavā 1775. gadā, bet 1782. gadā Pētera Akadēmijas tornī sāka darboties pirmā astronomijas observatorija Latvijā.

Ap 1667. gadu dibināta lielākā tipogrāfija Baltijā, un tajā pašā gadā vācu valodā iznāca pirmais zināmais darbs, kas iespiests Jelgavas tipogrāfijā, – apsveikums kādam Kurzemes valstsvīram.

Latvijas teritorijā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija vienīgais valstiskais veidojums, kas radīja galma kultūru.

Reģionā ir daudz zīmīgu un tradicionālu kultūras pasākumu: Senās mūzikas festivāls Bauskā, Starptautiskais ledus skulptūru festivāls Jelgavā, Pļaujas svētku gadatirgus Vecaucē, Starptautiskais kantrimūzikas festivāls Bauskā, Senās mūzikas festivāls Gārsenē, Pūtēju orķestru festivāls Aucē, Kanapenes svētki Skaistkalnē, Piena, maizes un medus svētki Jelgavā, Jaunsudrabiņa dienas Neretā, Daugavas svētki Zvejnieklīcī un Skrīveros, Mūzikas dienas Sēlijā, starptautisks teātru festivāls „PITONS” Dobelē, Zemgaļu svētki Tērvetē, Zemgales pilsētu svētki u. c. Līdz šim reģionā maz uzmanības pievērsts tieši Zemgales kultūras savdabības izcelšanai un popularizēšanai.
[Sagatavots pēc: http://www.zemgale.lv/]