Tradicionālā transkripcija

[zàrs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zɑrs]


[z] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



zar-sakne, vārda celms

-sgalotne



zar-s

→zar+iņ-š

→zar+el-is

→zar+ain-e

→zar+ain-is→ zar-ain+īt-is

→zar+ain-s→zar-ain+um-s

               ↓→zar-ain+īb–a

→zar+āj-s

    →zar+ot-s 

  pа+zar+е pа-zar+īt-е

 →at+zar-s

 →no+zar+e→ no-zar+īt-e

   →zar+o-t→ zar-o+šan-a

              at+zar-o-t→ at-zar-o+ties→at-zar-o-j+um-s

                                  → at-zar-o+šan-ās

              →ne+zar-o-t→ne-zar-o+šan-a

              →sa+zar-o-t→sa-zar-o+šan-a

                               ↓→ sa-zar-o+tāj-s/-a

             →zar-o-j+um-s

             → zar-o+ties→ zar-o+šan-ās

                                  →sa+zar-o-ties→sa-zar-o+šan-ās

                                  →ne+zar-o-ties→ne-zar-o+šan-ās


div+zar-u

kļav+zar-s

liep+zar-s

trī-s+zar-u

vad+zar-s

zar+gal-s

zar+kaln-s

zar-a+kann-a

zar+kann-a

zar+veid-a

zar+viet-a


simt+zar+is

zar+veid+īg-s, zar+veid+īg-a




zarspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N

zar-s

zar-i

Ģ.

zar-a

zar-u

D.

zar-am

zar-iem

A.

zar-u

zar-us

I.

ar zar-u

ar zar-iem

L.

zar-ā

zar-os

V.

zar!

zar-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPriedes zars ir līks.

2) izteicēja daļa Jaunā bērziņa dzinumi ir zari.

3) galvenais loceklisNolīcis zars.

4) papildinātājs – Meitene nolauza ievas zaru.

5) vietas apstāklisZaļajā zarā mēs ieraudzījām mazas rievas.

6) apzīmētājsZara gals ir ass.



zara balsts, zaru barība, zaru cirvis, zaru ecēšas, zara gals, zaru grieznes, zara iedobums, zaru izliecējs, zara kanna, zaru kaudze, zaru nozāģēšana, zara pamats, zaru tilpums, zaru valnītis, zaru vītenīte, zaru zāģis

 

ābeles zars, bērza zars, ceriņa zars, dakšas zari, ecēšas zari, egles zars, galotnes zars, grābekļa zars, ievas zars, kadiķa zars, kaula zars, koku zari, krūma zari, ķemmes zari, liepas zars, ozola zars, palmas zars, priedes zars, pūpola zars, sānu zari, skeleta zars, slotu zari, svečtura zari, upes zari, vada zars, vēnas zari, virsotnes zari, vītola zars, žebērkļa zari

 

ass zars, augsts zars, biezi zari, brūns zars, garš zars, irdenais zars, īss zars, jauktais zars, kaili zari, kupls zars, līgans zars, lokans zars, melns zars, neass zars, neparasts zars, netīrs zars, resns zars, reti zari, sauss zars, skaists zars, smags zars, tievs zars, veģetatīvais zars, veselais zars, viegls zars, zaļš zars, žākļains zars, žuburains zars

 

aizdedzināt zaru, apskatīt zaru, apstrādāt zaru, apsūnojis zars, cirst zaru, degošs zars, fotografēt zaru, gleznot zaru, griezt zaru, likt zarus, locīt zaru, mest zaru, nesaaudzis zars, nokrist no zara, nolauzt zaru, paņemt zaru, pielipt pie zara, salapojis zars, salauzt zarus, salijuši zari, skatīties uz zaru, uzmesties uz zara, veidot no zara, zāģēt zaru, ziedošs zars, zīmēt zaru



zars, v.

1. Sānu dzinums; vasas sānass.

Bērza, egles, priedes zari. Vītolam nolīkuši zari.

Pārn.: viņa dzimtai veidojas jauns zars.

2. Smails veidojums, izcilnis – darbarīka vai cita priekšmeta daļa. Grābekļa, dakšu, ecēšu zari. Ķemme ar retiem zariem.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1192]

 

zars, v. lietv.

1. Sānu dzinums, kas attīstās no stumbra; šāds veidojums kopā ar (auga) lapām un ziediem.

Priedes zars. Ziedošs ceriņa zars. Egļu zari. Salapojis zars. Kaili zari. Putns uzmetas uz zara. Mest zarus ugunskurā. Ābeles zari lūst no augļu smaguma.

Sal.: Kā zars pie koka – cieši saistīts (pie kā); nešķirams, nedalāms (no kā); ļoti tuvs, radniecisks (kam).

// Šāda dzinuma sākuma vieta (koka dēlī).

Dēļi ar zariem.

2. Priekšmeta, darbarīka elements – tievs, garens veidojums, kas atdalās no priekšmeta pamatnes.

Grābekļa zari. Dakšas zari. Ķemme ar retiem zariem.

3. Tas, kas ir garenvirzienā atdalījies (no kā) un aizstiepjas prom no galvenā, centrālā.

Vēnas zars. Visi trīs upes zari atgādina nelielus meliorācijas grāvjus plašos laukos.

Dzimtas koka zars – vienas dzimtas asinsradinieku atsevišķa līnija.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]  


zars, -a, v.

1. Augstāko augu sastāvdaļa – veidojums, kas attīstās no stumbra un parasti savieno stumbru ar lapām. Šāds veidojums kopā ar (auga) lapām un ziediem.

Ozola zars. Bērza zars. Priežu zari. Palmas zars. Zaļš egles zars. Ziedošs ceriņa zars. Kupls zars. Salauzt pūpolu zarus. Aizdedzināt kadiķa zaru. Mest zarus ugunskurā. Lapas birst no koku zariem. Kaili zari. Putns uzmetas uz zara. Izzāģēt kokiem sausos zarus.

Vada zars – vadzars.

Skeleta zars – skeletzars.

Zara kanna – zarakanna.

.. ābeles apsūnojušie zari stiepjas viņā pusē augšā līdz akai un šajā pusē pat līdz ceļam .. Birznieks-Upītis 1, 42.

Priežu sils, sakarsis saulē, nopūšas, bet zari virsotnēs sašūpojas tā kā lidojumam. Klīdzējs 1, 442.

Japānas cidonija ir pusmetru augsts krūms ar tieviem, lokaniem              zariem .. Zvaigzne 59, 10, 31.

No pielijušo koku zariem pil smagas lāses. Vanags 9, 30.

.. no vietas šīs man projām neaiziet! No ābelēm, kas maijā baltos ziedos un nolīkušiem zariem – septembrī .. Sirmbārdis 7, 12.

Jāņa tēvs ar Jāņa māti tika vaiņagoti un apdziedāti no visām pusēm. Viņi mieloja Jāņa bērnus, laizdami zara kannu apkārt – no rokas rokā. Austriņš 1, 210.

// Šāda veidojuma sākuma vieta (koka stumbrā, no tā pagatavotajā dēlī).

Divi dēļi gandrīz, gandrīz tā kā noderētu galdiem, bet katram bij pa zaram, un, kad tādi atmirkst un atkal saulē sakalst, tad izkrīt laukā un ratiem sānos paliek caurums. Upīts 4, 145.

2. Priekšmeta, darbarīka elements – tievs, garens veidojums, kas no priekšmeta pamatnes garenvirzienā sadalās vairākās daļās.

Alise aizturēja elpu, dūra dakšu mēslos un cēla. Bet asie zari iecirtās grīdā, un Alisei no veltīgā rāviena iesāpējās pakrūtē. Gulbis 4, 80.

Vislabāk .. lietot raga vai plastmasas ķemmi ar neasiem zariem. Veselība 75, 6, 11.

3. Tas, kas ir garenvirzienā atdalījies (no kā) un aizstiepjas, parasti sānis, prom no galvenā, centrālā (piemēram, par ceļu, upi, dzelzceļa līniju, kalnu).

Ir iespējams, ka senos laikos Daugava ap Staburadzes klinti zarojusies divās daļās: viens zars tecējis pa tagadējo gultni, bet otrs pa skaidri saredzamo sengultni uz Seces pusi. Vanags 8, 99.

.. Valdgales stacijā sliežu ceļš sadalās trijos zaros: uz Ventspili, uz Roju un uz Mērsragu. Zvaigzne 58, 14, 17.

// No kāda kopuma atdalījusies grupa, vienība.

Protestanti dalījās trīs galvenajos zaros – luterāņos, kalvinistos un anglikāņos. Bels 7, 104.

4. Daudzu paaudžu asinsradinieku kopums. Vienas paaudzes asinsradinieku kopums.

Viņu [Bimmelšteinu] patiešām bija daudz, neskaitāmas zaru līnijas ar un bez „fon”. A. Deglavs 1, 375.

Jaunākajai meitai Ilzei ir kādi četri vai pieci bērni, Kristjāns pat īsti nezina, cik, bet tie vairs nav Pētertāles. Tiem ir cits uzvārds. Nogriezts zars. Kaijaks 2, 134.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


zars, 1) der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl: tik bailīgs kā putns zara galā; liepas zars; bērziņam smīdri zari; visi zari nuolīkuši; zarā sluoksnes darināju; sulotu zari, die Besenreiser; zaru lukturis, der Armleuchter; aug liniņi zaru zaru; zaru zariem Daugaviņa; 2) das Kind, der Sprössling: atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas. cik tad tev tuo zariņu ir?

[Sagatavots pēc: ME IV : 691]


zars – zors, (dem.) zareņš

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

 

zars – subst. 1. (koka) zors; apcirst nozāģētam kokam zarus – dzenēt nūgrīzta kūka zorus; 2. (darbarīku, priekšmetu) stora; zūbs; dakšas ar diviem zariem – sokumi ar div storom; grābekļa zari – gruobekļa zūbi. [Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


zàrs, subst. – zòrs, vsk. ģ. zora, ak. zoru. 1. Koka zars. egles zòrs uz lîtu lìcâs uz laju.

2. Darbarīku (grābekļu, ecēšu) detaļa, kam ir samērā tievas tapas veids. ecešâm lèiki zori, kas pìstiprinâti pì ràma bej.

3. Daļa, kas veido metāla luktura kroni. zoru skàic(-ts) dažuôc(-ds).

 [Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 685]


Agronomijāzars, zara balsts, zaru grieznes, zaru izliecējs, zaru valnītis, auguma zars, galotnes zars, jauktais zars, konkurences zari, sasteigtais zars, skeleta zars, veģetatīvais zars, jauktais zariņš.

 

Arheoloģijāzars, biezi zari, reti zari, zara pamats, zaru barība, zaru ecēšas.

 

Botānikāzaru vītenīte.

 

Celtniecībāzars, zara iedobums, zaru cirvis, zaru nozāģēšana, zaru zāģis, caurejošs zars, drūpošais zars, irdenais zars, kaula zars, nesaaudzis zars, ovāls zars, veselais zars, žākļains zars, žuburains zars.

 

Dzelzceļāzars, atzars.

 

Informācijas tehnoloģijāzars, zaru un robežu algoritms.

 

Lauksaimniecības tehnikā zars, grābekļa zars.

 

Mežzinātnē melns zars, zara valnīša josla.

 

Muitāzars.


UzvārdiZars, Zara; Alkšņzars, Alkšņzare; Bērzzariņš, Bērzzarina; Jaunzariņš, Jaunzariņa; Jaunzars, Jaunzare; Liepzars, Liepzare; Ozolzars, Ozolzare; Pazariņš, Pazariņa; Pazars, Pazare; Upzars, Upzare; Zarinieks, Zariniece; Zariņš, Zariņa; Zemzars, Zemzare.

 

VietvārdiAtzari, viensēta Krāslavas novadā; Baltzari, viensēta Preiļu novadā; Deviņzare, viensēta Vecumnieku novadā; Jaunzariņi, viensēta Jaunpiebalgas novadā; Kalna Zariņi, viensēta Jaunpiebalgas novadā; Kalna Zariņi, viensēta Priekuļu novadā; Kalnzari, viensēta Gulbenes novadā; Kļavzari, viensēta Dagdas novadā; Lejas Zari, viensēta Viesītes novadā; Lejas Zariņi, viensēta Priekuļu novadā; Liepzari, viensēta Preiļu novadā; Liepzari, viensēta Ventspils novadā; Liepzariņi, viensēta Daugavpils novadā; Livzari, viensēta Preiļu novadā; Mazzariņi, viensēta Talsu novadā.

 

ErgonīmiEgles zars, SIA Alojas novadā; Priežu zars, SIA Rīgā; Zelta zars, SIA Inčukalna pagastā; Zaļais zars K.I., SIA Rīgā; Zars 1, SIA Rīgā.


zars, mantots vārds; lš. apv. žarà, žãras ‘zars, stiebrs’, liter. ‘atspīdums, blāzma, stars’, pr. sari [zari] ‘karstums’, kr. зap, зop (ssl. zarja, zorja) ‘(rīta, vakara) blāzma’. Pamatā ide. *ĝher- ‘starot; spīdēt, mirdzēt’ laikam no senākas noz. ‘stars, zars’. Skaņumijā b. *žer-: *žar-, no kā la. zars, verbs zarot.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1184]


angļu branch

baltkrievu галіна

franču branche

grieķu υποκατάστημα

igauņu oks; puuoks; pii

krievu ветка; cyk

lībiešu oksā

lietuviešu šaka; dantis

poļu gałąź

somu haara

ukraiņu гілка

vācu der Zweig

zviedru gren



Kas ozolam zarus cērt, lai cērt visu ozoliņu.

Pieaudzis kā zars pie koka.

Es tev pamācīšu, kā bez zariem eglē kāpt.

Vecam ozolam kupli zari.

Nekāp tādā kokā, kam zaru nav.

Viena sausa zara labā nevar visu koku cirst.

Nocirsts zars vairs nepieaugs.

Necērt to zaru, uz kura pats sēdi.

Nekāp grābeklim uz zariem – ar kātu dabūsi pa pieri.


Zaļās ceturtdienas rītā jāņem zari klēpī un jāapskrien 3 reizes ap istabu, tad zari jāmet pāri jumtam. Ja to izdara, tad nākošajā vasarā atradīs daudz putnu ligzdiņu.

 

Ja mežā apmaldās, tad vajag skatīt, uz kuru pusi kokiem vairāk ir zaru, uz to pusi ir dienvidi.

 

Jaunā mēnesī vēlams griezt lapu kokiem zarus, lai griezums ātrāk saaugtu.

 

Ja sapnī pie mājas kokam zaru nocērt, tad kāds mirs no dzimts locekļiem.

 

Ja ziemā bērziem zari ir sarkani, tad sagaidāms vējputenis. Istabas slotām zari jāgriež vecā mēnesī, tad blusas neaug.



Dienu uz celma, nakti uz zara. – Cepure.

 

Trīs zari sienu ēd. – Dakšas.

 

Ozols ar divdesmit četriem zariem. – Diena.

 

Zaļš ziemu, zaļš vasaru, ne zari zaro, ne lapas lapo. – Egle.

 

Ir augs ar divējādiem augļiem: vieni aug uz zariņiem starp lapām, otri slēpjas zemē. – Kartupeļi.

 

Liels, liels ozols,

Divpadsmit zaru,

Ikkurā zarā

Četri pērkļi,

Ikkurā pērklī

Septiņas olas,

Ikkurai olai

Savs vārds. – Gads, mēneši, nedēļas, dienas un katrai dienai savs vārds.

 

Simtzaris sienu grābj. – Ķemme.

 

Koks pie koka, zars pie zara, pie katra zara ligzda, katrā ligzdā olas, katrai olai melnums galā. – Pupas.


Tēvs asi garš,

Māte pusasi,

Sīkie bērniņi

Sprīdi gari. – Grābeklis, sieksta, zari.

 

Veca māte purvā sēd,

Krustamice galvā. – Kaudze, ar zariem apkrauta.

 

Māte vidū, bērni apkārt. – Koks ar zariem.

 

Viena pati kāja,

Desmit mēles. – Koks un zari.

 

Līka, greiza grizelīte,

Simtiem bērnu mugurā. – Lazdas zari, rieksti – bērni.



Cauri gāju zelta birzi,

Ne zariņa nenolauzu;

Būtu zaru nolauzuse,

Būt’ ar zeltu apbiruse. [LD 30637-4]

 

Es izkāpu kalniņā,

Izskaitīju bērzam zarus.

Tik bērzam sīku zaru,

Tik i manu bāleliņu. [LD 3395-0]

 

Es nelaužu liepas zaru,

Ne ieviņas baltu ziedu:

Lai uzaugu kā liepiņa,

Kā ieviņa noziedēju. [LD 2784-0]

 

Ko es teikšu, tas notika

Staltam tēva dēliņam:

Zirgs aizskrēja meža ceļu,

Zars norāva cepurīti. [LD 33622-2]

 

Aiz Daugavas ozoliņi

Rindiņā saauguši;

Man vienai caurejot,

Zars norāva vainadziņu. [LD 5775-0]

 

Iesim abas mēs māsiņas

Liepienā šūpoties;

Kam aizlūza liepas zars,

Tai atraitnis arājiņš. [LD 9588-0]

 

Reta, reta tā priedīte,

Kam bij viens taisnis zars;

Reti, reti tie puisīši,

Kam bij labs tikumiņš. [LD 12921-0]

 

Līču līču upe tek,

Zaru zaru Daugaviņa;

Aiz to līču, aiz to zaru,

Tur aug mana līgaviņa. [LD 11272-0]

 

Es nelauzu liepas zaru,

Es jau pati liepa biju;

Ozoliņa zaru lauzu,

Man vajaga arājiņa. [LD 9780-0]

 

Krūmu krūmu, zaru zaru

Tautu meitas vainadziņš;

Tie krūmiņi, tie zariņi

Pievils manu bāleliņu. [LD 24249-1]

 

Brālits man linus sēja,

Kur auziņas vairs neaug;

Aug liniņi zaru zaru,

Brālitim spītedami. [LD 28316-0]

 

Ko daram, nedaram

Resnajam ozolam?

Sacērtam zaru zarus,

Saliekam gubiņā. [LD 30559-0]

 

Ozoliņa zaru laužu,

Jāņa nakti līgodama;

Dievs dod man citu gadu

Nolauzt pašu ozoliņu. [LD 33127-1]

 

Kam, brāliti, kaldināji

Sešu zaru zobeniņu?

– Man māsiņas neizvestas,

Tautu zeme nedalita. [LD 15996-0]

 

Bērziņš mani aicināja:

Nāc, meitiņa, slotu griezt;

Griez, meitiņa, zaru zarus,

Negriez pašu virsūniti. [LD 2763-0]

 

Audzēju māsiņu

Kā saules zaru,

Cerēju iedot

Mēneša dēlam;

Nu to iedevu

Vecam puišam. [LD 22049-0]

 

Piecu brāļu māsa biju,

Piecu zaru kroni nešu;

Man galviņa nepanesa

Piecu tautu valodiņu. [LD 6056-0]

 

Gaiša, gaiša uguntiņa

Meitu mātes istabā:

Sešu zaru svece dega

Sudrabiņa lukturī. [LD 14595-0]

 

Ko upīte nenesīs,

Sausu zaru iemetot?

Ko ļautiņi nerunās

Ierunātu valodiņu? [LD 8549-0]

 

Viņpus upes liepa auga,

Šaipus upes ozoliņš;

Ozolam zīļu cimdi,

Liepai lapu villainite.

Sniedz, liepiņa, savu zaru

Pretim zaļu ozoliņu;

Sniedz, meitiņa, savu roku

Pretim daiļu tēva dēlu. [LD 11809-6]


Dārza ābele un meža ābele

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilli un tāpēc noliekušies uz zemi, gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums.

Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

„Vai tev kauna nav,” kādu reizu meža ābele prasīja dārza ābelei, „ka tu dārzniekam ļaujies aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani! Es paceļu savus zarus uz debesīm, un neviens nedrīkst aizskart manus ābolus.”

„Tava taisnība,” dārza ābele atbildēja, „tāpēc manus augļus cilvēki bauda un cienī, bet tavi āboli der tikai cūkām par barību.”

Meža ābele no liela kauna nemaz vairs nedrīkstēja paskatīties uz dārza ābeli. Tā gan vēlējās tikt dārzā iekšā un palikt par dārza ābeli, bet nevarēja neko darīt; tai bija jāpaliek turpat ārpus sētas un jānoskatās ar žēlabām vēl dažus gadus uz skaisto dārza ābeli.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0122501.htm]

 

Apse un kārkls

Kad pagāni ķēruši Pestītāju, lai sistu krustā, Pestītājs paslēpies aiz apses, bet apse to dzinusi nost un solījusies nodot pagāniem. Pestītājs, bēgdams prom, teicis: „Drebi tu visu mūžu, tā kā es drebēju.” No tā laika apse sākusi drebēt un dreb vēl šodien.

Tad Pestītājs paslēpies aiz kārkļu krūma un izglābies no pagāniem. Iedams prom, Pestītājs novēlējis kārklim augt krūmos, kaut vai ūdenī, ka tikai sakne zemē. Tā kārklu krūmi sākuši augt visur, tikai viņu zari nebijuši žuburoti, bet taisni no zemes auguši uz augšu.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0123301.htm]

 

Pats nocērt to zaru, uz kā sēd

Reiz pie viena saimnieka dzīvojis kāds nabadzīgs vācietis. Viņš nepratis ne labi latviski, ne labi vāciski runāt, tāpēc viņu saukuši par kārklu vācieti. Vienu dienu saimnieks saka vācietim, lai aiziet uz mežu sacirst žagarus, ko izkurināt krāsni. Vācietis, nevienam nekā nesacīdams, aiziet uz tuvējo kaimiņa mežu, iekāpj vienā eglē un uzsēžas uz resna zara, un cērt to pašu zaru, uz kura sēd. Nāk no darba viens vecs vīrs un saka: „Ko tu te dari?”

Vācietis atbild: „Žagarus cērtu.”

„Vai tu esi traks! Ko tu cērt to pašu žagaru, uz kura tu sēdi! Tu kritīsi un nositīsies.”

Vācietis, nekā ļauna nedomādams un vecīša vārdus neievērodams, turpināja savu darbu tikai uz priekšu. Brāks! Zars lūst, un vācietis nokrīt uz galvas zemē. Nu steigšus skrien vīram pakaļ kliegdams: „Dieviņ, Dieviņ, pasaki, kad es miršu.”

Vīrs smiedamies saka: „Kāpēc tu mani neklausīji? Būtu klausījis, tad būtu dzīvojis ilgāk, bet tagad tu mirsi ātrāk. Kad tev galva sāks sāpēt un paliks salti, tad tu tūlīt mirsi.”

Vācietis bēdīgs iet uz māju. Ceļā saceļas liels sniega putenis, nāk sniegs ar krusu. Vācietim sāka ģīmis un ausis sāpēt no liela saltuma. Viņš iekrīt sniegā un sāk kliegt. Brauc garām kungi un vaicā: „Kas tev ir?”

Vācietis atbild: „Es mirstu.”

„Kas tev ir par vainu?”

Galva sāpot un esot salti. Kungs, redzēdams, ka ir muļķis, saka savam kučieram, lai sadod ar pātagu, lai ceļas augšā un lai iet uz māju. Kučiers labi spēcīgi trīs reizes uzskaita pa biksām par muļķību un saka, lai vesels iet mājā. „Paldies, kungi, ka atkal tikšu pie dzīvības.”

Katrs izšķiras pa savu ceļu un aiziet laimīgs uz savu māju. Mājā vācietis izstāsta par savu slimību un izārstēšanu.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1106001.htm]

 

Dievs apžēlo atgriezušos grēciniekus

Kaidu reizi senejūs laikūs vīns zemnīks sagiva mežā vīnu luoci un gribēja jū aizvest dzeivu iz sātu. Zemnīks pīsēja luočam pi kokla viervi un vad. Mežā pi vīna pūra luocs brīsmeigi sasadusmuojuos un gribēja saplēst zemnīku. Bet taišni zemnīkam par laimi pošā ceļa molā beja lela dūbe, iz kurys beja apsaguozs nu kūka zors. Jis nu bailēs kai skrēja, tai pasakuora iz ituo kūka iz poša dūbis vyda. Zemnīks, turādamīs ar rūkom aiz kūka, karinuoja taišņi dūbī. Tanī dūbī beja lela čyuska, kura ari gaideja, koleidz zemnīks īkriss dūbī, jei tiuleņ jū apēss. Zemnīks karinej iz kūka un verās, ka nu divas puses jam jīt nuove. Jis sasajēme vysu sovu spāku un suoka klīgt paleiga nu Dīva pusis. Luocs grybēja ari uz šuo kūka izleist, bet, kai leida, tai kūka zors nūsalauze un luocs īkryta taišņi tanī dūbī, kur čyuska gaideja zemnīku. Zemmīks koč ari kryta tanī pošā dūbī, bet par laimi aizaturēja aiz zuolis, kura auga pi pošas dūbis. Tai luocs palyka pi čyuskys, kura jū tiuleņ rausta, bet zemnīks laimeigi izleida no tuos dūbis, kur gaideja jū zynoma nuove. Zemnīks niu guoja pa ceļu; puormeta krystu un pasaceja: „Paļdis Visaugstuokam Dīvam par paleigu, ka as tyku vaļā nu tik brīsmeigys nuovis. Tai jis atguoja iz sātu un nikod vairs nagiva luočus. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1000310.htm]


Kā kokiem zari radušies

Dievam un Velnam bijušas lielas pļavas. Dievam bijis kaltiņš, bet Velnam bijusi izkapts. Dievam bijusi jāpļauj zāle. Dievs paņēmis Velna izkapti un nopļāvis savu zāli. Velns brīnījies: kā Dievs ar kaltiņu varējis nopļaut zāli. Velns paņēmis Dieva kaltiņu un sviedis pa zāli. Kaltiņš iedūries kokā. Toreiz koki bijuši bez zariem. Tā no tā laika kokiem zari radušies. [LTT 2003 : 185]

 

Kā kokiem zari cēlušies

Viņos laikos koki auguši bez zariem. Tikai pašā virsotnē bijis mazs lapu kronītis. Bet Velns sadusmojies, ka galdnieki strādājot maz pieminot Velna vārdu. Aizskrej viņš uz mežu un sāk dzīt kokos tapas, lai galdniekiem būtu sliktāki strādāt. Tā piedzinis visus kokus ar tapām. Bet koki aug, un tā i tapas sāk augt. Tur tie zari i cēlušies. Bet galdnieki vēl šodien zaraino koku dēļ Velna vārdu piemin.

[LTT 2003 : 185]


Kungs brauc ar savu kučieri laukus apskatīt. Te pamana priedē veci, kas zarus lauž.

Kungs: „Kā tevi sauc?”

Vecis: „Kā ta nu, kungs, sauc, tāpat jau par veci vien sauc.”

Lielskungs: „Kāds tev vārds, es pras!”

Vecis: „Kāds ta nu vecam vārds, tāpat jau par veco vien saukā.”

 [LTA 1992 : 68]

 

Kāda meita, atbraukuse no Rīgas, nemācēse vairs pa latviski. Ieraudzījuse grābekli, tā, kāpdama uz zariem, sakot: „Vas ist das cu skripen, skrapen?” Bet te grābekļa kāts ķēris pa pieri, un no sāpēm tā izsaukusies: „Ak tu, velna grābeklis!” [LTA 1992 : 129]


19. gs. Latgalei, tāpat kā visai Ziemeļaustrumeiropas mežu joslai, bija raksturīgas guļbūves tehnikā celtas kūtis. 1840. gada muižu inventāros un 1872. gada Krievu ģeogrāfijas biedrības aprakstos tās minētas gandrīz visās zemnieku saimniecībās. 1963. gada ekspedīcijā bijušā Vīksnas pagasta Dekšņos fiksēta 19. gs. 80. gados celta kūts ar savdabīga govju piesiešanas paņēmiena pēdām: guļbaļķu sienā dažādā augstumā bija caurumi. Lopi sieti pie saites, kuras gals bija izvērts caurumam un otrā pusē sienai nostiprināts ar saitē ievērtu kociņu, kas atspiedās pret sienu. Somu etnogrāfs A. Vilkuna šādu siešanas paņēmienu aprakstījis arī Somijā un uzskata par pierādījumu tam, ka tur pirms cirtņa kūts pastāvējusi vieglāka – zaru – celtne. Cauri šādas kūts sienām govs saiti vienkārši izvēra. Iespējams, ka arī Latvijā starp šo siešanas veidu un 19. gs. vidus dokumentos minētajām norādēm par kūtīm ar zaru sienām ir tieša saikne. Par lopu kādreizējo mitināšanu šādā vieglā zaru sienu celtnē Latgalē zināmā mērā arī var liecināt šeit 19. gs. vēl plaši izplatītais paradums turēt lopus ziemas salā istabā (zaru kūts nespēja pasargāt lopus no aukstuma). [Sagatavots pēc: Arheoloģija un etnogrāfija 1973 : 59–60]

 

Zedeņu žogs – galvenokārt no egļu vai paegļu zariem visbiežāk stāvus nopīts žogs. Tas ir sens, visā Latvijā ļoti populārs žoga veids. Liecības par to zināmas kopš 17. gadsimta. Ir vairāki zedeņu žoga paveidi, piemēram, pīts egļu zaru stāvžogs, kas gatavots no mietiem, kārtīm, nodarinātiem vai nomizotiem egļu, paegļu vai priežu zariem un bērzu, ievu vai kārklu klūgām. Galvenais iemesls, kāpēc šādu žogu skaits samazinājies, laikam ir tas, ka žoga taisīšana prasa daudz darba un speciāla zaru materiāla. Populārs Zemgalē un Kurzemē bija arī pīts egļu zaru (dažkārt arī lapukoku žagaru) guļžogs. Slīpi pīts egļu zaru (žagaru) žogs Latvijā sastopams daudz retāk. Krauts žagaru guļžogs taisīts šādi: nenodarināti skujkoku zari gareniski sakrauti kaudzītēs pa to vietu, kur taisāms žogs. Katrā pusē kaudzītei zemē stāvus iedzīti stabi vai mieti. Siets žagaru guļžogs taisīts tā: zemē ik pa gabaliņam iedzīti mieti. Pie tiem ar stiprāku klūgu guleniski piesieti zari vai žagari.

[Sagatavots pēc: Kurzemniece 2008 : 20–25]

 

Zara kanna, zarakanna, zaru kanna, zarukanna – koka dzeramtrauks, „kanna ar zara snīpi, kas ir izdobts un noder izliešanai” (Bīlenšteins). Zarukanna alus ieliešanai ar izrakstītu koka vāku, no galdiņiem kā spainis taisīta, tikai viens galdiņš iztaisīts kopā ar zaru. Zaram izurbts caurums, un tā no kannas pa caurumu var izliet alu kausos, mazākos koka traukos, kam augšgals šaurāks un dibens platāks (Vecās māmuliņas dziesmu pūrs Zlēkstendē).

[Sagatavots pēc: Kursīte 2012 : 931]

 

Zarainis, zarainītis – no egļu zariem gatavotas ecēšas. Tās gatavoja no tievām eglītēm, sasienot kopā 5 vai 6, nozāģējot galotnītes un apdarinot zarus vienā pusē. Ar tādu susekli varēja smalki sadrupināt zemi un izķemmēt pēdējo nezāļu sakni.

[Kursīte 2009 : 531–532]

 

Neolīta apmetnēs iegūti koka kapļi. Tie parasti darināti no koka stumbra, zara vietā nošķeļot šķembu. Zars kalpoja par kātu, bet stumbra gabals – par darba daļu. Pārejas vietā uz rokturi tika atstāts speciāls uzbiezinājums, lai padarītu rīku izturīgāku. Šie kapļi bija viengabalaini. To garums ap 50 cm, kur darba daļa līdz 20 cm gara un 10 cm plata. Par materiālu izmantots oša, kļavas un alkšņa koks.

        Minētais kaplis atrasts 1955. gada arheoloģiskajos izrakumos Užavas Sārnates apmetnes mītnē. [Radiņš 2012 : 38]

 

Latviešu tautas spēle „Sist ķerbuli”

Ķerbulis ir pusmetru garš zarots koks, ko iesprauž zemē ar zariem uz leju. Rotaļnieki stāv pa gabalu no ķerbuļa, visiem rokā rungas. Ķerbuli sargā izvēlēts sargs, kuram arī ir runga rokā. Rotaļnieki cenšas izsist ķerbuli no vietas, metot rungu. Ja metējam tas neizdodas, sargs ar savu rungu cenšas pieskarties ķerbulim, kamēr metējs vēl nav rungu pacēlis. Ja sargam tas izdodas, tad viņš kļūst par metēju, bet metējs par sargu. Ja metējs ķerbuli izsit, sargs dodas pie ķerbuļa un iesprauž to zemē.  

[Sagatavots pēc: Mellēna, Muktupāvels, Spīčs, Irbe 2004 : 369]

 

Svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts jeb zaru krusts. Ugunskrustu mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā, ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem, tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/orn11.htm]

 

Stulpiņš

Etnogrāfiskais sēdeklis – stulpiņš (17.–21. gadsimts).

Augstāko vietu sēdekļu hierarhijā vienmēr ir ieņēmis krēsls. Viens vai daži krēsli agrāko laiku vienkāršajos interjeros bija īpaša goda un rituālu mēbele, bet ikdienā sēdēšanai un darbu darīšanai izmantoja daudzkārt vienkāršākus lielus un mazus soliņus.

Meklējot Latvijas sēdekļu kultūru visprecīzāk raksturojošo arhetipu, citu piemēru vidū minams stulpiņš.

Stulpiņš ir darināts no koka saknes un raksturo tādu etnogrāfisko sēdekļu tipu, kura pagatavošanai izmantots minimāli pārveidots dabas materiāls. Tas varēja būt mežā atrasts dabiski izaudzis koka līkums ar zariem vai sakne, kuru, atnesis mājās, zemnieks nedaudz apstrādāja un izmantoja par sēdekli. Bieži pietika ar vienu zaraina koka gabalu, reizēm primitīvajā struktūrā ieurba pāris caurumu un ievietoja tikpat vienkāršas kājas. Tā radās ikdienai un svētkiem piemērots sēdeklis. Rucavā atrastais stulpiņš esot izmantots kāzu rituāliem – mičošanas laikā uz tā sēdināta līgava.

Stulpiņam līdzīgi krēsli ir atrasti visā Baltijas reģionā. Tam ir vienkāršs skaidrojums – mūsu biezajos mežos bija daudz dabas dota materiāla, ko ar minimālu iejaukšanos no meistara puses varēja pielāgot sēdēšanai. Tieši no šiem primitīvajiem sakņu un zaru krēsliem vēlāk attīstījās jau sarežģītākas krēslu formas ar atzveltni un smalkākām konstruktīvajām detaļām.

 [Sagatavots pēc:  Zībārte 2011 : https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/87]



Zars bez putniņa

Aizlaidās putniņš,

Nobira lapas, –

Zars bez putniņa

Kalta un stinga.

 

Sniegmāte stingušo

Sedza ar sniegu:

„Guli nu, stinguli,

Tā tava daļa!”

 

Stingušais zariņš

Guļ, bet sapņo:

Par sauli, ziedoni,

Par zaļām lapām.

 

Par jaunu gadu,

Par jaunu laimi, –

Kad dziedās atkal

Putniņš uz zara. [Rainis 1978 : 264]

 

 

Putniņš uz zara

 

Kas manim kaitēja

Putniņam būt,

Uz zaļa zara

Mūžiņu vadīt?

Vējiņš mani šūpoja

Dieniņām cauri,

Vēsmiņa aijāja,

Naksniņu guļot.

 

Mušas mani baroja,

Garām skrienot,

Lietutiņš dzirdīja,

Mutītē līstot.

 

Dziesmiņas dziedāju,

Kas mani klausās:

Mazajiem rītā,

Mijkrēslī lieliem.

 

Pats sevim dziedāju,

Kad man ēst nebij,

Kad nāca ziema,

Aizskrēju prom.

 

Atstāju circenim

Dziedāt jums dziesmas:

Par ziemu, par sniegu,

Par ragutiņām. [Rainis 1978 : 201]

 

 

Koka spēks

 

Ņem nocērt man, cik gribi, zaru,

Es vienmēr no jauna ataugt varu.

 

Lai mani loka negaiss ar vēju,

Es taisnis atkal atliekties spēju.

 

Met virsū man ledainu krusu,

Es savā šalkā tik elsošu klusu.

 

Lej man uz galvas vasaras versmi,

Es pats savā ēnā radīšu tversmi.

 

Lai nokrīt man rudenī pēdējā lapa,

Es atjaunots atkal celšos no kapa.

 

Ņem cirvi, pie pašas saknes man liec,

Ņem mani līdz zemei nostu triec –

 

Es nāvē vēl neesmu pazudis,

Aug klusi mazs zariņš – mans pēctecis. [Aspazija 1985 : 105]

 

 

Meitenei kafejnīcā

 

Skumjas acis jums šovakar,

sēras tvan zilganos dūmos.

Lūzis vai pēdējais ziedu zars

sapņu līganam krūmam?

 

Dzelmainu smaidu jums šovakar

lūpas ver. Dziļu kā nāve,

nolūst kur mūža kaltušais zars,

blāzmojot moku kāviem.

 

Solveigas dziesmu patafons vaid.

Acis jums izgaro sēras.

Tikai lūpas dzeļ sastindzis smaids,

baigāks kā jūra pirms vētras.

 

Skumjas acis jums šovakar,

skumjas kā gaistoši dūmi.

Nolūzis pēdējais ziedu zars

līganam sapņu krūmam. [Skujiņa 1978 : 15]

 

***

Nē, tāda rūgta, tāda negatava

Es negribu no zara zemē krist,

Lai ēdājs, pielicis pie lūpām savām,

Ar vieglu roku mani nenosviež

Pie sienāžiem un grīšļa drēgnā pļavā…

 

Pie sava koka un pie sava zara

Ar savu tievo kātu turēšos;

Lai nāk kas nākdams, kamēr kāts nav sarauts.

Ar sauli lapas mani dzirdinās,

Ar zemes sāli sakņu stiegras baros.

 

Ja mani vasara ar savu kvēli

Nav varējusi dzidru padarīt,

Tad varbūt nobriedinās rudens vēlais,

Kad atvasara ceļu laimīgu

Uz siltām zemēm gāju putniem vēlēs…

 

Nē, tāda negatava, tāda rūgta

Es nedrīkstu no zara zemē krist –

Kā lapa, bezrūpīgas rokas plūkta,

Kā melīgs, nepiepildīts solījums,

Kā pierādījums bezjēdzības labā… [Elksne 1978 : 105]

 

***

Tu – piedod. Ozols zarus met

Neviena nelauzts. Pats.

Un mizā ruda zīme paliek.

Rūgta acs.

 

Bet sausa. Var jau būt, ka sāp

To stundu apzināt,

Kad klusuciešot jāatsakās.

Mūža rudens klāt.

 

Es tevi nometu. Krīt čukstus

Gadiem lolots zars.

Un tālāk – mēmums. Un aiz ziemas

Sirms pavasars. [Belševica 2000 : 99]

 

***

tu navaicoj manis kur pazuda

pādejais spaids

aiz tuo zora i smylgu daņčūs

tevi mīļuoju puori sirds lylumam

puori laikam i nūlikteibai

niule cytus ceļus īsim

i dzaltonys pārkiunis pārkiuņuos

tai vajag

[Tēraudu Ingrīda 2017 : http://www.lakuga.lv/2017/10/16/dzeja-taraudu-ingrida-ka-var-byut-i-tai/]


 Acumirklī lācēni izspruka no avenāja. Letenīte steigšus uzrāpās kuplā dižeglē un noslēpās zaros. Ķetaurītis žigli uzrausās kailā priedē, kam tikai pašu galotni apņēma rēns zaru vainags un, galotni sasniedzis, apsēdās uz zemākā zara. Pie stumbra turēdamies, viņš raudzījās lejup.

[Jansons 2000 : 79]

 

Tad dārznieks teica: „Tas puika ir gatavais nebēdnis!” – un dusmīgi nospļāvās, jo pār krasta malu neparādījās vis Janča galva, ko arī Marčs bija gaidījis, bet liels klēpis smalku liepas zaru.

Tie bija varen kupli un tik pilni bālgani dzeltenajiem ziediem, ka gandrīz ir lapu nevarēja saredzēt.

Dārznieks izraisīja zarus un nosvieda sāņus. [..]

– Paskaties, pap, – vai tu tādus zarus tik esi redzējis? Citu tikpat kuplu te pakrastē nemaz vairs nav! Un tad vēl – re – ziedi! No pieciem sešiem sauja pilna!

Un Jancis pacēla kādu no izvilktajiem zariem.

[Valdis 1983 : 65–66]

 

Stadalas galā pļaviņa ar bērziem, stīgainie zari nostiepušies ar roku pasniedzami. [Upīts 1965 : 19]

 

Straumēnu radniecības koks bija liels, un visos apkārtējos pagastos iespiedās tā zari, bet, cik tālu tie arī neaizgāja, neviens neaizmirsa vietu, no kuras bija cēlies. [Virza 1989 : 210]

 

Dārzā ir veca ābele. Nē, nu vecu ābeļu jau ir daudz, bet šī ir īpaša. Izskatās pilnīgi kā atvērta sauja. Tieši pieci resni zari izauguši no pazema, apsūnojuša stumbra. Bez lielām pūlēm Laura var ierāpties ābeles atvērtajā saujā. Var atspiesties pret visiem pieciem saujas pirkstiem. [..] Visādi izaugumi zaros, kaut kādi bumbuļi un grubuļi sāk spiest un asumi sāk durt, ja ilgāk pasēž. Laura atceras spilvenu istabaugšā. [Zālīte 2013 : 261]

 

Ja jau džungļi, tad Laura ir Mauglis. Viņa ir uzrāpusies pašā ābeles galotnē. Ar mazo fuksīti ir jāizzāģē ūdenszari. Lapotne ir pārāk bieza. Saulīte netiek cauri. Nav tik vienkārši. Daži ūdenszari tik resni, ka kļuvuši par pamatzariem. Fuksītim tie jāliek mierā. Fuksītis nav no tiem asākajiem, tikpat labi varētu vīlēt ar nagu vīli. Nekas. Šo to Laura ir spējusi nozāģēt, viņa mēģina zarus sviest zemē, bet tie, kā par spīti, ieķeras citos zaros un lejā nekrīt. Buka ar grābekli mēģina ķeksēt no apakšas. Viņām abām iet, Bukas vārdiem izsakoties, kā krupim pa arumiem. Labi, ka sausie zari nemaz nav jāzāģē, tie ir ķērpjiem apauguši un trausli. Laura tos lauž gan ar rokām, gan ar kājām sperdama. Atspiežas pret drošāku zaru un spārda vecos nost. Laurai patīk ņemties kā Mauglim pa koku galiem. Var tālu redzēt. [Zālīte 2018 : 264]

 

Latgola ir klūgu stāsts, domā Jezups, tālāk braukdams. Ne velti balto vītolu sauc par Māras koku, bet Latgolu par Māras zemi. Jo kur vienu stumbru vējš izgāž, tur septiņas atvases ataug, bet lapas – smalkas un greznas. Ja Vidzeme viņa iztēlē līdzinās ozolam, kas, cietiem zaru pirkstiem vienlīdz spēcīgi ieķēries mālā un debesīs, slēpjas brikšņainās Gaujas gravās, ja Kūrzeme ir mastu priede, kas kailām saknēm rāpjas visaugstākajā kāpā, lai kā apburta raudzītos jūras zilā augstumā, bet stumbrs tai tik biezi noklāts ar medainas mizas šķēpelēm, ka arī ļaunāko no ļaunumiem – uguni – tā nicina, [..] tad Latgola nav nekas viens, tā allaž un mūžam ir bijusi daudz – dzeraunēs, solās, saimēs. [Ābele 2014 : 405–406]


MAIJA (Samtcepurem).

Palīdz tu atminēt!

SAMTCEPURE.

Mans prātiņš pa zemes skursteņiem izkūpēja.

MAIJA (drosmīgi).

Tad es zinu pate!

Pa zaru zariem,

Pa stīgu stīgām,

Pa lapu lapām,

Pa ziedu ziediem

Uzkāpj princese

Līdz debess vārtu.

Tā ir pupa, baltā pupa, vectētiņ! [Brigadere 1956 :144–145]

 

(Vāzi ar ozola zaru, kalmēm, margrietiņām un peonijām izgaismo Jāņu rīta saule. Nāk virsmāsa. Brīdi lūkojas ziedos, tad pieiet pie tālruņa, zvana.)

VIRSMĀSA. Uzņemšana? [Priede 1977 : 99]

 

SPĪDOLA (ierauga tāpat vēl neredzamo Lāčplēsi).

Ā, ā, ā!

Kāda vara! Liels un spēcīgs!

Pilns ar dzīvi līdz malām;

Jauns, kā zaļojošs ozols;

Ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!

Pa šķiesniņai saplūkāt to, kā puķi!

Tas dižāks daudz par tevi, mans Koknesi.

Uguns, mans tēvs, dod man zarus, ko degt! [Rainis 1980 : 182]

 

ĀRIJA.

Kur tēvs, tur es;

Viņš mājas man, viņš biedris un viņš aukle.

Pie viņa mana dzīve karājas

Kā smalkais zirnekļauds pie zara vējā,

Bet mana dvēsle klīst no zara nost,

Ar viegliem saules pavedieniem ritot,

Un ilgās sniedzas pietverties – pie tevis.

 

INDULIS.

Pie manis nevar tverties. Sauss mans koks,

Ne ēnu saulē dod, ne sargu lietū.

Es teicu tev, ko velti plosi vāti? [Rainis 1980 : 89]



Valsts aģentūra „Tautas mākslas centrs” sadarbībā ar Mazsalacas pilsētas, Daugavpils rajona [tagad Daugavpils novada] un Saldus pilsētas domi 2008. gadā organizēja kokļu mūzikas festivālu „Saules koka zari” [..]. 

Festivāla mērķis – aktivizēt kokles spēles attīstību Latvijas reģionos, kā arī iepazīstināt sabiedrību ar labākajiem kokļu ansambļiem, to vadītājiem, solistiem, komponistiem.

[Lūsiņa 2008 : https://www.diena.lv/raksts/kd/muzika/sacies-koklu-muzikas-festivals-saules-koka-zari-636708]

Zari kā gleznas, stumbri kā skulptūras. Rubenieti Jāni Spēku iedvesmo īpatnēji koki

Jānis ir pārliecināts: šādus dekorus var uzmeistarot katrs. Sastiprinot četras līstes, pagatavo vienkāršu rāmīti. Tad tam piemeklē gleznu – dārzā noskata spurainu zaru čemuru. To iestiprina rāmī un karina pie sienas. Ja vieta ļauj, vēl skaistāk izskatās vairāki zaru rāmji. Tā kā zars neprasa ne lielu darbu, ne dārgi maksā, ar šādām glezniņām var dekorēt arī ēku ārsienas. Kad zars kļuvis neglīts, liek jaunu vietā. [Šteinberga 2015 : http://www.la.lv/speka-koki skulpturas/hidehead/3/]

 

Kā sagriezt pirtsslotas

Pēc senām paražām pirtsslotas jāsagatavo jūnija sākumā un vidū, to var paspēt arī vēl jūlija sākumā, lai gan tad slotiņas var sanākt plānākas. Pirtsslotas jāgriež jaunā mēnesī. Vēlams izvēlēties ūdens tuvumā vai mitrā vietā augošu koku, tad zari būs īpaši lokani un elastīgi. Slotām griež tikai sānu zarus 50–60 cm garumā, zari no galotnēm ir cieti un mazāk lunkani nekā tie, kas aug tuvāk zemei.

[Sagatavots pēc: https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/ka-sagriezt-pirtsslotas-14060995]


Izveidotās pasaules centrā – vidū vai arī malā, kas iezīmē kosmizētās telpas robežu – izaug neparasts koks. Neparasts tajā ziņā, ka saknes tam iet dziļi pazemē, bet galotne sniedzas debesīs vai arī – saknes ir no vara, zari no zelta, bet lapas no sudraba. Šis koks ir izveidotās pasaules – kosmosa – tēls.

Sarkano Saules koku senais cilvēks uztvēra kā neizsīkstošas dzīvības enerģijas krātuvi. Sarkanais koks, citos variantos koks ar zelta zariem, vara saknēm un sudraba lapām ir daudzu tautu mitoloģijā sastopamais kosmiskais koks. Tas figurēja gan kā Saules, gan arī kā mūžīgās dzīvības, neizsīkstošās jaunības koks. Apēdot tā augļus vai dabūjot tā zaru, varēja iegūt nemirstību. Zelta krāsas piederumi ir pārdabiskas varas zīme. [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 15; 58–59; 79]

 

Kā atdzimšanas simboli latviešu folklorā visbiežāk minēti zaļa zāle, zaļa velēna, zaļi koka pumpuri, kā arī zaļa niedre, egles zars un zaļa zīda nēzdogs/linauts. Visai aizplīvurota ir senā paraža bērēs izkaisīt istabas un āra celiņus ar zaļām skujām un, atgriežoties no bedībām, salauzt egļu zarus. Arī kapu no iekšas izsprauduši ar skuju zariem, kas katram bijuši no mājas līdzi paņemti. Zaļiem egļu zariem, šķiet, šajos rituālos bija maģiska funkcija – aizsargāt dzīvi palikušos no veļu valsts iemītniekiem un gariem. [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 67–68]

 

Pie likteņdievību atribūtiem pieder zars jeb žagars, arī koks. Koku (iespējams, tas ir lielāks zars ar daudziem sīkiem atzariem), arī zaru Laima iemet govju kūtī. Pēc līdzības ar daudzajiem koka zariem, tikpat daudz jaunu teļu kūtī jābūt citugad. Vai arī Māra, Laima iemet laidarā raibu koku kā zīmi, ka dzims raibi teļi.

Sudraba, zelta, bet arī vītola zars saistībā ar likteņdievībām ir dzīvības zīme. Sudraba u. c. zars, ko Laima vai Dēkla met cilvēkam vai pati tur rokās, reizē ir laba likteņa zīme un zīme tam, ka krīzes situācija beigsies labvēlīgi.

Zars latviešu, tāpat kā daudzu citu tautu folklorā cieši saistīts ar dzīvības koka simboliku. [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 241]

 

Osis latviešu folklorā saistīts ar skaitļa 9 kā telpas, kosmosa simboliku. Latviešu mītiskajos priekšstatos kosmoss nav homogēns, to veido deviņi atsevišķi nodalījumi, deviņas telpas. Astoņiem oša zariem – telpām – caurejot, Saule vakarā noriet devītajā, devītajā viņa arī uzlec nākamajā rītā.

Vairākās tautasdziesmās oša vāle vai oša zars kopā ar liepas slotu parādās kā likteņdievības Dēklas atribūts.

Bērzs atspoguļo galvenokārt pasaules vertikālo trejdalījumu vai horizontālo četrdalījumu. Trejdalījumā līdzās telpiskajām koordinātām, kā šķiet, iezīmēts arī laika trejdalījums (pagātne – tagadne – nākotne), ko simbolizē bērza trīs lapas vai trīs staras/zari.

Ar pīlādža zaru vai nūju atkratījās no ļaunajiem gariem, kas bija iemiesojušies dažādās sērgās (mēris, drudzis u. tml.). Tādā gadījumā noteiktā laikā un vietā (parasti pārejas laikos un pārejas vietās) vajadzēja izpildīt zināmu rituālu, kas ļāva atbrīvoties no mocītājiem.

[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 187, 194–195]

 

Kocēnu novada ģerbonis

Ģerboņa apakšējā laukā zelta dubultsaule – virsējā no 8 taisniem un apakšējā no 8 liektiem zariem, zem tās pāļa virzienā sudraba zobens – pa kreisi.

[Sagatavots pēc: http://gerboni.kulturaskarte.lv/emblem/details/170]


Pazīstami četri vasas zarošanās veidi: dihotomiskais jeb dakšveida, monopodiālais, neīsti dihotomiskais un simpodiālais. [..]

Monopodiālā zarošanās veida gadījumā no galotnes pumpura attīstās galvenā ass (stumbrs), bet sānzari izaug no sānpumpuriem. Šie sānzari nekad nepāraug stumbru. Monopodiālā zarošanās pazīstama kailsēkļiem (priedei, eglei, balteglei) un lapu kokiem – segsēkļiem (ozolam, kļavai, osim u. c.). [..]

Simpodiālā zarošanās raksturīga segsēkļiem. Uzskata, ka tas veidojies no dihotomās un monopodiālās zarošanās. Ja simpodiālā zarošanās veidojusies no dihotomā veida, redzam, ka viens no zariem aug spēcīgāk un atbīda otru zaru uz sāniem, pats augot galvenās ass virzienā. Šāda tipa simpodiālā zarošanās sastopama selaginelām. Otrā gadījumā galotnes pumpurs pēc kāda laika pārstāj augt, to aizvieto zars, kas izaudzis no žākles pumpura. Šādi zarojoties, izveidojas kupls vainags. [Vimba 1985 : 75–76]

 

Zaru tilpums – koka fitomasas sastāvdaļa. Zaru tilpums atkarīgs no koku sugas vecuma, kokaudzes biezības un tās kopšanas paņēmieniem. Zaru tilpumu ietekmē vainaga forma, lielums un blīvums. [..] zaru tilpumā ieskaita arī skujas un lapas (zalenis), kas sastāda vidēji 10–20 % no stumbra tilpuma (biezās kokaudzēs                 5–6 %, vidējas biezības – 8–10 %, izretinātās kokaudzēs – 12–15 %). Zinātniskās pētniecības darbos zaru tilpumu nosaka ar ksilometru, praksē – sakrauj zarus grēdā un mērījumu pārrēķina no steriem uz ciešmetriem, lietojot tilpīguma (blīvuma) koeficientu 0,30.

[Meža enciklopēdija 2003 : 352]

 

Zaļā zara tipa lūzumi [lūzuma veids, kad kauls lauzts, bet kaula plēve to notur vietā] parasti notiek bērniem vecumam raksturīgu kaula īpatnību dēļ. Traumatiskā spēka iedarbības rezultātā periosta bojājums tā elasticitātes dēļ ir minimāls. Tādēļ zaļā zara tipa lūzumus dēvē arī par subperiostāliem lūzumiem.

[Traumatoloģija un ortopēdija 2016 : 15]



M. Neikena Zari (2014).


Kārļa Zemdegas piemineklis Džūkstes un Slampes draudzes dēliem

Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Džūkstes un Slampes draudzes dēliem atklāts 1935. gada 17. novembrī. Tā centrā – gigantiska somu granīta urna, kas simbolizē kritušo dvēseles, kurām nav mājvietas dzimtajā zemē, uz pakāpieniem stāv sērojoša sieviete un karavīrs ar šķēpu un ozola zaru. Tas ir viens no labākajiem K. Zemdegas darbiem.

[Sagatavots pēc: http://dev.tukums.lv/lv/Ko-skatit/Pieminekli-un-skulpturas/Karla-Zemdegas-piemineklis-Dzukstes-un-Slampes-draudzes-deliem]


Monēta Nr. 06

 

 

Trīs Baltijas valstis – trīs Gaismas koka zari. Koks kā simbols Baltijas tautu sīkstumam, spēkam un gribai. Gaisma kā Saule – sargātāja, sildītāja, gaismas nesēja. Mūsu saknes ir dziļas, un mūsu zari turpina lapot pretim saulei.

[Sagatavots pēc: https://www.baltijasmoneta.eu/lv/coins/coin18]

Austras koka svečturis

Latvisks darinājums no koka – svečturis. Austras koka lapas bija no sudraba, saknes no vara, bet zari no zelta.

 

[Sagatavots pēc: http://www.irgroup.co/us/austraskoks]

 

Koka izstrādājums Ziedošs zars.

 

[http://www.meistardarbs.lv/ziedoss-zars]

 

Ievas Raitas rokdarbi Ziedošs zars.

[https://www.draugiem.lv/irrokdarbi/gallery/?pid=342975761]

Zars dod gaismu. Interesants interjera elements

Rudenī nolūzis kļavas zars mēbeļu veikala „Skābardis” pagalmā rosināja interjera dizaineru Raimondu Šiferi to izmantot oriģinālam biroja gaismeklim. Griestu lampa tapusi mēbeļu veikala telpās.

[Sagatavots pēc: Lapsa 2012 :  http://praktiski.la.lv/zars-dod-gaismu-interesants-interjera-elements/]


A.    Gulbis Ziedošs ābeles zars.

 

A.    Gulbis Ziedošs ievas zars

 

Liezēres pagasts Zaru ecēšas.

 

Ķirša zars. Foto Dz. Knohenfelde.

 

Zari pēc vētras. Foto Dz. Knohenfelde.

 

Zari pāri upei. Foto Dz. Knohenfelde.

 

Rododendra zars. Foto Dz. Knohenfelde.

 

Nolūzis zars. Foto Dz. Knohenfelde.

 

Stirnas un zari. Foto L. Garančs.


Pēc M. Eizenšteina projektiem uzcelts vairāk nekā 15 daudzstāvu mūra dzīvojamo ēku Rīgā. Starp solīdi akadēmiskajām kaimiņu ēkām Rīgas bulvāros M. Eizenšteina būves burtiski mutuļo un verd. Te var redzēt gandrīz visu, kas Eiropas arhitektūrā sastopams pēdējo                    1000 gadu laikā. Ir arī daudz kā vēl neredzēta – tāda, kas parādījās līdz ar jūgendstilu: dažādas liektas līnijas un ģeometrizētas formas, kā arī augu motīvu ornamenti, maskaroni ar teiksmainām frizūrām, kurās sapinušies augu zari, ziedi un saknes, putnu spalvas, spārni.

[Sagatavots pēc: http://www.jugendstils.riga.lv/lat/JugendstilsRiga/eizensteins/]



Dokumentālā filma „Zem ozola kuplajiem zariem” (2007). Režisors I. Seleckis.


Dziesma Putniņš uz zara. Raiņa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda grupa „Dzeguzīte”.

 

Dziesma Dziesma par sapumpuroto zaru. M. Melgalva vārdi, J. Kulakova mūzika, izpilda grupa „Pērkons”.

 

Dziesma Meitenei kafejnīcā. A. Skujiņas vārdi, V. Krieviņa mūzika, izpilda Igo.


Guntis Eniņš ir pētījis Latvijas savdabīgos jeb īpatnējos kokus, kurus pats nosaucis par brīnumkokiem, jo to veidoli ir tik neparasti, ka tur ir ko brīnumbrīnīties un pētīt. Viņš uzskata, ka brīnumkoki jāsaglabā kā pētniecības objekti dendroloģijā. Brīnumkoku savdabības cēlonis parasti ir kādas ģenētiskas novirzes, slimības vai traucēkļi augšanas gaitā.

 Zaru tilti – starp diviem kokiem izveidojies savienojums, saaugums kā nabas saite starp Siāmas dvīņiem. Šāds zaru tilts var būt līdz pāris metru garš un dažāda resnuma. Pats lielākais zaru tilts ir vērojams milzīgam krūmozolam, kas aug Nītaurē.

Priedes ar egles zariem. Tādi gadījumi Latvijā zināmi divi. Unikāla bija Olaines priede – egle, kurai apakšējā daļā visriņķī stumbram bija egles zari, bet augšā – priedes zari. Unikālo dabas brīnumu 1972. gadā nolauza vējš.

Smiltenes mežniecībā vēl saglabājusies priede ar lielu egles zaru. Pie tās kā vienīgais zinātājs dziļajos mežos var aizvest tikai pats apgaitas mežsargs. Atšķirībā no Olaines priedes, kas bija ar daudziem kupliem egles zariem, Smiltenes priedei ir tikai viens prāvs egles zars.

 

Priede ar lielu egles zaru Smiltenes mežniecībā, ņemta aizsardzībā kopš 1977. gada. G. Eniņa foto.

[Sagatavots pēc: Eniņš 2001 : http://www.dabasretumi.lv/Raksti/GEnBrinumkoki.htm]

 

Pavasaris vāzē jeb plaucēti zari – pavasara iedvesmas un veselības deva mājoklim

Zaru plaucēšana Latvijā ir skaista tradīcija, kas ļauj pasteidzināt pavasara atnākšanu. Plaucēti zari ir ne vien iedvesmojošs interjera objekts un iespēja uzskatāmi vērot vienu no skaistākajiem dabas procesiem, bet arī veselības deva mājoklim, jo piepilda telpas ar svaigu gaisu. Zaru plaucēšanas laiks mājas apstākļos ir atkarīgs no telpas un ūdens temperatūras, arī izvēlētā koka sugai ir liela nozīme tajā, cik ātri no pumpuriem „izsprāgs” pirmās lapiņas. Piemēram, ķirši vāzē uzziedēs vien pēc 20 dienām, savukārt bērza zari zaļos desmit dienas pēc to nogriešanas.

Lai plaucējamie zari priecētu ar savu izskatu pēc iespējas ilgāk, tie ir pareizi jākopj.

Plaucējamie zari ir jārasina, jo īpaši ķirši – to pumpuri var iekalst.

Zari jāgriež slīpā griezumā, lai tie saņemtu maksimāli daudz ūdens.

Zaru plaucēšanai vislabāk izmantojams lietus ūdens vai izkausēts sniegs – šāds ūdens ir mīkstāks un zari to labāk uzņems.

Zariem ir bieži jāmaina ūdens, lai neļautu tiem apglumēt – tas traucēs uzņemt ūdeni.

Ūdenim var pievienot nedaudz cukura, kas zariem dos „enerģiju”. Var pievienot arī citronskābi.

Plaucēti zari ir skaists papildinājums mājas interjeram, atliek vien izvēlēties krāšņākos zarus. Lai arī dažādu koku zarus ir ieteicams turēt dažādās vāzēs to atšķirīgā plaukšanas laika dēļ, reizēm var eksperimentēt ar formām un krāsām, panākot ekstravagantas dabas kompozīcijas. Labi izskatīsies kopā plaucēta lazda ar bērzu. Īpaši saulainam noskaņojumam ikdienā var izmantot dažādu grimoņu šķirnes ar sarkaniem un dzelteniem zariem. Tie atrodami ceļmalās, dīķu krastos, tos mēdz izmantot arī kā dzīvžogu.

[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/zala_zeme/zala_dzive/555166-pavasaris_vaze_jeb_plauceti_zari_pavasara_iedvesmas_un_veselibas_deva_majoklim]

 

Pavasara auglības rituālos zari attēloja visu koku, no kura tie bija nogriezti. Palmu vai olīvas zari svinīgās ceremonijās bija triumfa zīme, savukārt āmuļa zars, it īpaši ķeltu apdzīvotajos apgabalos, bija augšāmcelšanās simbols. Vergilija „Eneīdā” (ap 50 p. m. ē.) galvenais varonis Ainejs nes āmuļa zaru, lai droši šķērsotu mirušo valstību. Rietumu viduslaiku ikonogrāfijā ziedošs zars nozīmē loģiku.

[Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 216]

 

  2013. gadā dziedātāja Ieva Akuratere un komponists Juris Kulakovs par godu savai55 gadu jubilejai rīkoja īpašu jubilejas koncertturneju ar nosaukumu „Sapumpurots zars”. Uz skatuves kāpa leģendārā grupa „Pērkons”.

Jubilejas koncertu devīze: „Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars.”

Juris Kulakovs: „Sapumpurots zars ir tāpēc, lai mēs vienmēr būtu ziedoši un prieku nesoši sev un pasaulei, un visiem saviem tuvākajiem, tālākajiem un mīļajiem.”

[Sagatavots pēc: http://www.madona.lv/lat/?ct=kulturasnotikumi&fu=read&id=3239]

 

2017. gada novembrī klajā nāca Liepājas postfolkloras žanra grupas „Zari” pirmais albums „Sazaroti”. Tajā apkopotas 12 skaistākās latviešu tautasdziesmas.

[Sagatavots pēc: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/muzika/grupas-zari-albuma-prezentacija-211911]

 

Video: Zelta zarus zarodami. Dejo ansamblis „Daiļrade”.

[https://www.youtube.com/watch?v=msSulNG9Wmo]