Tradicionālā transkripcija

[zaktis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zɑlˀktis] 


[z] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



zalkt-sakne, vārda celms

-isgalotne






zalktispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

zalkt-is

zalkš-i

Ģ.

zalkš-a

zalkš-u

D.

zalkt-im

zalkš-iem

A.

zalkt-i

zalkš-us

I.

ar zalkt-i

ar zalkš-iem

L.

zalkt-ī

zalkš-os

V.

zalkt-i!

zalkš-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZalktis žigli pazuda aiz mājas stūra.

2) izteicēja daļaLielākā Latvijā sastopamā čūska ir zalktis.

3) galvenais loceklisParastais zalktis.

4) papildinātājs – Vai tu zini, kā var atšķirt zalkti no odzes?

5) apzīmētājsZalkša garums var sasniegt 1,5 m.

6) apstāklisMeitene sastinga un lielām acīm raudzījās zalktī, domādama, ka tā ir indīga čūska.



zalkšu dzimta, zalkšu ķēniņš

 

zalktis lien, zalktis šņāc

 

liels zalktis, mazs zalktis, resns zalktis



zalktis, -ša, v.

Nekaitīga čūska, kam (parastajam zalktim) abās galvas pusēs ir dzeltenīgi oranži vai balti plankumi.

Raibais, rudais, lielacainais, Amūras zalktis (sugas).

Zalkšu dzimta pieder apmēram 200 ģintis, Latvijā – 2 ģintis.

Zalkšu vārdi buramvārdi
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1191]


zalktis, -ša, v.

1. Neindīga čūska ar apaļu galvu, tumši pelēcīgu vai melnu muguru un dzeltenīgi oranžiem, retāk baltiem plankumiem galvas sānos.

Zalktis ir vislielākā no Latvijā sastopamām čūskām; tā parasti [ir] ap 1 m gara, bet gadās arī līdz 1,5 m gari īpatņi. Latvijas dzīvnieki 69.

Zalkša parastākā barība ir vardes, bet, ja tas ir izsalcis, cenšas noķert arī ķirzaku. Kļava 3, 25.

Zalkti var ieraudzīt sildāmies saulītē uz ciņa, veikli aizslīdam zālē, peldam virs ūdens ar izslietu galvu vai nirstam. Lauku Dzīve 90, 2, 12.

2. dsk. Čūskveidīgo apakškārtas dzimta, kurā ietilpst vairākumā neindīgas čūskas, no kurām Latvijā sastopams parastais zalktis un gludenā čūska.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/lvvv/]


zalktis – zaļkts
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


za`tis (iet, skrien u. tml.) kâ za`tis ‘ātri, steidzīgi, veikli iet, skrien’.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 279]

 

za`ktis zadć. dàui kas napaźèiņa zadkšu, dùmava, ka î tùorps.
[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 580]


zalktis – zaltis, misiņausis


Lokās kā zalktisļoti locīties; veidot līkumus.
[Sagatavots pēc: LFVII 1997: 604]


Zooloģijāparastais zalktis.

 

Bioloģijāzalkšu sūrene.


Vietvārdi Zalkši, viensēta Ikšķiles novadā; Zalkšu iela, iela Jūrmalā.

 

ErgonīmiZalktis, grāmatu apgāds; Zalktis, žurnāls; Zalkši, SIA; Zalktis, deju kolektīvs; Zalktis, grāmatvedības datorprogramma.


zalktis, mantots vārds; apv. zalksis, zalksnis, zaltis; lš. žaltȳs, apv. žalktȳs ‘t. p.’. Līdz ar verbu zalgot tās pašas cilmes kā zelt. Forma ar k (laikam no g) izveidojusies paralēli formai zaltis (Būga, Endzelīns), bet apv. zalksis ir jaunāks darinājums. Apzīmējuma pamatā ir zalkša ķermeņa krāsas, kas, zalktim kustoties saules gaismā, variējas dažādos toņos.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 548]


angļu – grass-snake; adder; ringed snake

baltkrievu – вуж

franču – couleuvre

grieķu  χόρτο φίδι

igauņu – harilik nastik

itāļu  biscia

ivritā  דשא נחש

krievu – ужак; уж

latīņu – áspidis

lietuviešu – žaltys

poļu – zaskroniec

ukraiņu – вуж

vācu – die Ringelnatter; die Wassernatter; die Natter; die Schwimmnatter

zviedru – snok; vattensnok



Zalkši naktī izzīž govis tam saimniekam, kas tos neieredz, bet pienu aiznes tam saimniekam, kas zalkšus ieredz.

 

Tie zalši, kas ar zeltainām ausīm, zīžot govis.

 

Lieldienas rītā nevajag nest ne no vienām mājām puķes, jo tad vasarā nāk zalkši mājā. Ja kādu zalkti nosit, tad atnāk pats zalkšu ķēniņš un nokož lopus.

 

Ja zalkšus grib izdzīt no mājām, tad Zaļās ceturtdienas rītā priekš saules jāpaņem virve un jāapvelk trīs reiz ap mājām apkārt, jāaizvelk uz mežu un, atpakaļ neskatoties, tur jāatstāj. Ja paskatās atpakaļ, tad zalkši sakož, un tad ir neizbēgama nāve.

 

Zalkši un glodenes bijuši neaiztiekami kustoņi. Ja tos nosita, nenotika nekāda nelaime, bet, ja sitot viņi pamuka, tad vēlāk atriebās, t. i., sitējam piemetās kāda slimība. Kad zalktis bija nosists, tad sitamo koku iedūra stāvu zemē. Kas šādu koku iedrošinājās izraut, tam piemetās aiztikuma slimība; aizskarot arī šo kustoņu migas vai tādus krūmus, zem kuriem tie guļ, uzbruka tā pati slimība. Ja zalkti tad nosituši, kad viņš kodis, tad vaina bijusi vieglāki dziedinājama; turpretim, ja tas iekodis pamuka, tad slimība koduma vietā atjaunojās vēl pēc gadiem, kamēr kodējs bija pie dzīvības. Īpaši rudeņos, uz ziemas guļu noliekoties, zalkši atminējās tos, kuriem koduši, un tad koduma kaite arī tūliņ atkārtojās. Runājot par zalkšu un glodeņu aiztikumiem, mēdza sacīt, ka tie „no meža”.

 

Kas zalkšus sit, tas izdzen svētību no mājām.

 

Ja zalkti nosit, saule raud deviņas dienas.

 

Zalkšu ķēniņam esot zelta kronis galvā. Jānoliekot balts lakatiņš zemē, uz kura tad viņš uzliek savu kroni. Kas to dabū, tam liela laime.

 

Kas apēd balto zalkti, tas visu zina.


Es uzaugu māmiņai

Gara ceļa gājejiņis;

Lauvas vīta man grožiņa,

Zalkša pīta pātedziņa,

Lauva manim ziergus jūdza,

Zalktis ceļu ritināja. [LD 31737-1]

 

Nakti brauca mēnesniņis,

Es mēneša ormanītis;

Lauvas vītas man grožiņas,

Zalkša vīta pātedziņa. [LD 31737-2]

 

Akmeņ’ zirgi, akmeņ’ rati,

Akmeņ’ vīris braucejis;

Glodainiņu grožu vija,

Raibu zalkšu loku lieca. [LD 34105-0]


Zalktis par precinieku

Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienasvidū, trīs meitas gājušas uz jūru mazgāties. Mazgājoties viena tikusi: „Nu, redzēs gan, kura no mums pirmā apprecēsies!”

Otra atbildējusi: „Pirmā apprecēsies tā, kura visskaistākā!” Trešā neteikusi nekā. Pēc kāda brīža trešā meita izkāpusi pirmā no ūdens un taisījusies ģērbties. Bet līdzko ņēmusi balto linu kreklu, tā sarāvusies: uz krekla gulējis zalktis. Meita lūgusi zalkti, lai ejot nost, bet zalktis atbildējis: „Apsolies man par līgavu, tad iešu!”

„Kālab ne?” meita smējusies. „Atstāj tik manu kreklu!” Bet zalktis vēl negājis: lai dodot viņam savu gredzenu. Meita novilkusi gredzenu un iedevusi to zalktim. Acumirklī zalktis pazudis ar visu gredzenu jūras dziļumos. Mājā ejot, trešā meita raudājusi, bet tās divas mierinājušas: „Ko zalktis zin par līgavu?”

Pēc trim nedēļām zalktis nācis savai līgavai pakaļ. Viņš iznācis no jūras ar lielu godu, pats sēdējis zelta karietē, zelta kronis galvā. Iejūgs laistījies tīrā dimantā, gara rinda to pavadījuši koklēdami, spēlēdami.

Līgava, to redzēdama, prasījusi saviem vecākiem: „Tēt, māmiņ, ko nu darīšu? Redz, kur zalktis nāk man pakaļ.”

Vecāki pārbijušies, nezinājuši, ko atteikt, ko iesākt. Bet kāda vecenīte tos pamācījusi: „Ko zalktis zin par līgavu? Iedodiet tam kādu zosi, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.”

Vecāki iedevuši meitas vietā zosi. Zalktis priecīgs paņēmis zosi un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: „Zalktis, vīriņš, zostiņu ved!” Zalktis apmanījis, ka piekrāpts.

Pēc trim nedēļām zalktis otrreiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis sapīcis un itin dusmīgi uzprasījis, lai atdodot līgavu. Bet tā pati vecenīte pamācījusi: „Ko zalktis zin par līgavu? Iedodiet tam kādu kazu, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.”

Vecāki iedevuši meitas vietā kazu. Zalktis priecīgs paņēmis kazu un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: „Zalktis, vīriņš, kaziņu ved, kaziņu ved!” Zalktis apmanījis, ka piekrāpts.

Pēc trim nedēļām zalktis trešo reiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis ļoti dusmīgs, viņš nikni uzsaucis, lai nu vairs nejokojoties, citādi klāšoties ļoti slikti.

Neko darīt, bijusi jādod īstā. Zalktis priecīgs paņēmis savu līgavu un braucis atpakaļ. Ceļa malā zīle dziedājusi: „Zalktis, vīriņš, līgavu ved, līgavu ved!”

Viss garais trācis nozudis ar līgavu jūras ūdeņos.

Pirmā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: „Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?”

Iznākusi varde no jūras, sacīdama: „Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo dēliņu!”

Māte priecājusies par tādu vēsti un gājusi uz māju.

Otrā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: „Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?”

Iznācis vēzis no jūras, sacīdams: „Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo meitiņu.”

Trešā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: „Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?”

To dzirdēdama, zalkša līgava apkampusi savu zalkti un lūgusi, lai laižot viņu ar saviem diviem bērniņiem pie mātes paciemoties. Zalktis gan negribējis, negribējis, bet beigās atlaidis ar uz trim nedēļām.

Zalkša līgava nu paņēmusi savus divus bērniņus klēpī un izbraukusi pie māmuliņas. Divas vardes vilkušas ratus un līdaka bijusi par kučieri. Māmuliņa sagaidījusi meitu abām rokām un priecājusies par viņas abiem bērniņiem.

Trīs nedēļas zalkša līgava paciemojusies un tad gājusi atpakaļ uz jūru.
[LTP 1988 : 162–163]


Kā liecina fakti, latviešu tradīcijās zalktim ir bijusi nozīmīga loma.

Šī nevācu tauta vēl tagad turas slepeni pie lielas elka dievības, sauli, mēnesi, zvaigznes, uguni, ūdeni, upes pielūgdama, zalšus un ļaunus krupjus par dieviem turēdama, kuri, kā es pats pa daļai esmu redzējis, bija resni un uzpūsti. Kad tie sitot jeb sviežot tika pārsisti, tad no viņu ķermeņa tecēja liels daudzums piena. Tad saskrēja vecas burvju brēcējas kopā, bailīgi kliegdamas: „Mana Piena māte, mana Piena māte!”

Tāpat arī zalši tika cienīti, kurus mājās ēdināja un kas bija tā pieradināti un lēni, ka ne cilvēkiem, ne lopiem viņu mājās nekaitēja: pat viņu bērni ar tiem rotaļājās. Tāda paraža pastāv pie viņiem līdz šai pašai dienai, kur pat guļas vietās guļ kopā ar zalšiem.

Citi ēdina ļoti lielus zalšus, kas kaimiņu lopiem zog pienu un pārnes to mājas ļaudīm.

Zalši senāk dzīvojuši kopā ar cilvēkiem mājās, kas atradušās mežos un purvos, ēduši kopā ar bērniem no vienas bļodas un arī gulējuši bērnu šūpuļos.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Zalkša zīme

 

Te, Leišmalē, mēs zalkša zīmē

Jau esam sen, te savijas

Ik gredzenā ar Žemaitiju

Caur zalkša zīmi Latvija.

 

Te Sventāja kā zalktis lokās

Un miglu lok, līdz pielaksies

Un cauri kāpām baltu jūrā

Kā ūdens čūska ievīsies.

 

Mēs klausāmies ar zalkša ausīm,

Kā mūsu mūži kopā rit,

Ko mūsu kunigaiši zavē,

Kad dobji liktens stundas sit.

 

Nav indes zobu zalkša mutē –

Tā sargātāja zīme stāv

Pār Kurzemi un Žemaitiju,

Pār brāļu tautām Baltijā. [Gūtmanis 2007 : 99]


– Nu mūsu sēta nebūs vairs klusa kā miroņu ciems, – Irbe čukstēja. – Nu mums būs savi Circenīši, savi sētas gariņi, kas mums labas vēstis vien katruvakar vēstīs. Zini ko, Ziemeli, – mums būs labi! Citur ļaudis turējuši sev par sētas kungu tikai krupi vai zalkti, dažiem atkal ir kāds savāds akmens, ko tura noslēptu vībotņu krūmā, patiltē zem kādas laipas vai kur citur. Bet tad ļoti bija jāsargājas, ka mūki, baznīckungi vai muižā nedabūn to zināt, jo tad sētas kungu tūliņ nosita, visus svētumus iznīcināja un ļaudis pašus sodīja. Bet mūsu sētas gariņi, mūsu labuma sargātāji būs mani Circenīši. Tie dzīvos mūsu aizkrāsnī un citur mūsu rijas pamatos, un nevienam ne prātā nešausies, kas tie mums ir. Ja grib, lai nāk diez kādi baznīckungi meklēt pie mums dieviņus un sētas gariņus, – nekā tie neatradīs! [Janševskis 2000 : 216–217]

 

– Te, dziļa meža vidū, kur nei kungi, nei mācītāji mūžam nespers savu kāju, patiesi būtu laba vieta celt godā atkal vecos kuršu svētumus, – ieminas Krūtaiņu Mika. – Ja mēs te izmeklējam kādu milzīgu ozolu un padievinām to svētu, tad droši varam tur nest un dedzināt dažādus augļus zieda tiesai, – neviens mums to te neliegs, un nav jābaidās, ka kāds dabūs to zināt ārpus meža. Te mums ir pašiem pilnīga vaļa par sevi un saviem dieviem. Varam arī turēt paslieksnē, vībokšņu krūmā druvmalē vai pie vārtiem palaipē kādu svētu akmeni vai barot kādu svētu zalkti vai krupi, – neviens tos nenāks meklēt, un neviens mūs tālab ne uz kādu muižu nevedīs. [Janševskis 2000 : 582]


SARMA. Zīda auklas saraustītas,

Gredzentiņi nobraucīti, –

Pūra lādes sudrabvākam

Visi zelti atlauzīti.

SIEVA. Visas saimes kopu manta

Laupītāju kabatās.

MEITA. Ak tā lielā zelta sakte:

Divas zaļas akmeņacis!

CITA. Vai vēl dzīvas roku sprādzes?

Zelta zalktis, sarkanmēle?

VĒL CITA. Spožas čūskas ritināja:

Baltas rokas, zelta loki!

VARELS. Līdām mežus, plēsām zemi,

Sūrus sviedrus slacinājām –

Nu paņēma bajārļaudis, –

Ko nu, sievas, klaigājat? [Rainis 1981 : 38]

 

ATSLĒDZNIECE (mierinādama un glaudīdama).

Tautu meita, zeltenīte!

Ko tik aši pārbijies?

Zalktis šņāc platu muti,

Pēc ap pirkstu ritināms.

 

Garš mūžiņš dzīvojot,

Ne tā pļava pārtekama:

Ciņi bija, purvi bija,

Asi ērkšķi kājas plēsa.

 

Lai lemj laime kā lemdama,

Kā nolēma, tā dzīvot,

Sievām lēma sūrāko,

Kas zināja manu mūžu.

 

(Citā balsī.) Nāc, rādīšu kāzu balvas,

Tev par prieku sagādātas!

Zaļas, zilas, sarkanbaltas –

(Rāda apģērbu un rotu gabalus, kurus tura kalpones.) [Rainis 1981 : 95–96]



[..] Lai iepazīstinātu jūs ar šoreiz aprakstāmo dzīvnieku zalkti, nevarēju kā iepriekšējos „Vides Vēstu” numuros izlikties par naivu žurnālistu un izmantot kustoņa intervēšanu. Vai zināt, kāpēc? Nu, protams: nevar intervēt to, kas nedzird! Ne tikai zalkši, visas čūskas ir kurlas – nespēj uztvert skaņu, kas izplatās pa gaisu, – jo viņām nav ausu. Toties šie rāpuļi ar sava ķermeņa virsmu ļoti labi sajūt pat niecīgus zemes satricinājumus. [..]

Ja uz pilnīgi horizontāli novietotas pavisam gludas virsmas (teiksim, galda) izdotos nolikt mūsu stāstiņa galveno varoni, viņš, lai gan enerģiski un ātri kustētos, tomēr gandrīz nemaz nespētu pārvietoties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tāpēc, ka viņam trūkst ne tikai kāju, viņam nav arī piesūcekņu, viņam nav ne ne gļotainu, ne lipīgu izdalījumu. Tiesa, zalkša vēderpuse klāta ar atpakaļvērstiem vairodziņiem, kuru galvenā funkcija – dzīvniekam pārvietojoties, nodrošināt ķermeņa saķeri ar substrātu. Bet uz gludas virsmas taču nav ar ko saķerties, aiz kā aizķerties.

Pavērojiet, cik veikli zalktis turpretim pārvietojas zālē! Kāju vai lipekļu trūkums vairs itin nemaz nekavē. Dabā nav gandrīz nekā, aiz kā nevarētu aizķerties čūskas vairodziņi. Ja ir, aiz kā aizķerties, tātad ir, no kā atgrūsties. Lai atgrūstos, protams, nepieciešami muskuļi. Zalktim tie ir, turklāt spēcīgi. Zalktis ir gan stipra, gan arī virtuoza čūska – tas vītin uzvijas niedru cerā, krūma un pat koka zarotnē.

Ikviens zalktis ir veikls ne tikai uz sauszemes, viņš arī ūdenī jūtas „kā zivis ūdenī”. Zalkši nudien ir apskaužami labi peldētāji un nirēji! Nav brīnums, ka lielāko savas dzīves aktīvā perioda daļu šie rāpuļi pavada ūdenstilpes piekrastes augājā un ūdenī. Neviena kārtīga ūdenstilpe neiztiek bez zalkšiem. Nē, pareizāk sakot, zalkši neiztiek bez kārtīgām ūdenstilpēm. Ja manāmi zalkši, netālu noteikti jābūt vai nu kādai upei, vai ezeram, vai zemajam purvam, vai dīķim, kur tiem meklēt glābiņu no apēst gribētājiem, kur tiem meklēt kaut ko apēdamu, galvenokārt vardes un nelielas zivtiņas.

Lielākoties zalkšu zobos nokļūst dīķa vardes [..]. Zalktis savu laupījumu notiesā dzīvu. [..]

Zalkši, kā jums jau zināms, ir oldējēji rāpuļi. Katra pavasarī apaugļotā zalktene vēlāk – vasaras vidū (parasti jūlija beigās) – izdēj vidēji divdesmit ar pergamentveidīgu, elastīgu apvalku segtas, divarpus centimetrus garas, ovālas olas. Dējamvietai jābūt pietiekami mitrai un siltai, lai pilnvērtīgi varētu notikt olu inkubācija. Visbiežāk olas tiek iedētas satrupējošos celmos, kūdras, pūstoša siena, kūtsmēslu, komposta un zāģskaidu kaudzēs, retāk grauzēju alās un citos pazemes tukšumos. Vienā piegājienā izdētās oliņas vienmēr salīp kopā. [..]

Aplams ir samērā izplatītais uzskats, ka zalktenes sargā savu ligzdu. Visticamāk, šis uzskats radies tāpēc, ka netālu no jau izdētām olām uzturas vēl nedējušās mātītes, kas gaida savu kārtu jeb nobriedumu. Patiesībā, līdzko visas olas izdētas, ikviena mātīte tūdaļ pamet dētuvi un atgriežas savā pastāvīgajā vasaras dzīvesvietā. [..]

Nopietnākie zalkšu skaita samazinātāji ir baltie stārķi, vārnas un vistas. [..] Jebkāda lieluma zalkšus ķer un ēd arī āpši, caunas, seski, ūdeles, mežacūkas, lapsas, jenotsuņi un dažu sugu dienas plēsīgie putni.

Veģetācijas periodā neapēstie un nesabrauktie zalkši ziemu pavada dziļi koku satrupējušu sakņu tukšumos, zem celmiem, zem būvēm un tamlīdzīgās vietās. Ja zeme nav blīva, čūskas, urbjoties tajā, spēj pašas izveidot sev ziemotavas. Parasti ziemo vairāki zalkši vienviet, nereti arī kopā ar odzēm. [..]
[Tīrmanis 2005: http://www.videsvestis.lv/]


Čūskas vai zalkša zīme ir sens dzīvības enerģijas un atjaunotnes simbols, kas rakstā pazīstams gan ģeometrisku, gan plastiski zoomorfu veidojumu formā.

Zīmes nosaukums nāk no mitoloģizētiem aizvēstures laikiem, kad līdzās sievišķajai dievei Čūskai visdrīzāk eksistējis arī vīriešu kārtas Zalktis. Čūskas vai zalkša zīme [..] savā būtībā ir nemitīgi mainīgas un plūstošas kustības jeb laika viļņa enerģētisko izpausmju zīme. Tās struktūra uzsver divu savstarpēji papildinošu spēku jeb procesu sadarbību vienā veselumā.
[Celms 2007 : 213]

 

Zalkša zīme simbolizē gudrību un zintniecību. Zalktis tiek uzskatīts par svētu dzīvnieku, kam ir pieejama visa gudrība. Visspēcīgākais esot baltais zalktis.

Zalkša zīmi mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, jo Māra mēdzot iemiesoties čūskā. Māras zīme ietver arī Veļu mātes simbolu. Zalkša zīmei ir saistība ar veļiem un veļu pasauli, rakstos uz svētakmeņiem tā atrodama kā pazemes simbols jeb kā svētā dzīvnieka, pazemes valstības sūtņa simbols. Zalkša zīme bieži ir sastopama sieviešu apģērbos un uz pirts lietām.

Zalkša zīme pēc uzbūves ir līdzīga ugunskrusta zīmei, bet nav pareizs uzskats, ka, krustojot divas zalkša zīmes, var iegūt ugunskrustu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Jūlijs Madernieks. Žurnāla Zalktis vāks.



Ivonnes Lūvenas pētījums Egle – zalkša līgava. Pasaka par zalkti – baltu identitāti veidojošs stāsts. Pieejams:

http://www.lu.lv/