Tradicionālā transkripcija

[zaķ:is]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zɑcːis] 


[z] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



zaķ-sakne, vārda celms

-isgalotne




zaķ+ac-s

zaķ-a+lūp-a

zaķ-a+pastal-a

zaķ+aus-ain-s

zaķ+aus-(t)-iņ-as

zaķ+auz-a

zaķ+ād-a

zaķ+kāpost-s

zaķ+ķep-iņ-as

zaķ+pēd-iņ-a

zaķ+skāb-e

zaķ+skāb-en-e

zaķ+ziv-s

antilop+zaķ-is


zaķ+aus+is

zaķ+aus+ain-s

zaķ+veid+īg-ie




zaķis patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

zaķ-is

zaķ-i

Ģ.

zaķ-a

zaķ-u

D.

zaķ-im

zaķ-iem

A.

zaķ-i

zaķ-us

I.

ar zaķ-i

ar zaķ-iem

L.

zaķ-ī

zaķ-os

V.

zaķ-i!

zaķ-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZaķis ir gan pelēks, gan balts.

2) izteicēja daļa – Pūkainais zvēriņš ir zaķis.

3) galvenais loceklisZaķis mežā.

4) papildinātājs – Vilki medī zaķus.

5) apzīmētājsZaķu dzimta ir piemērojusies dzīvei dažādos apstākļos.



zaķa acis, zaķa apmatojums, zaķa aste, zaķa ausis, zaķa auzas, zaķu barība, zaķu bērni, zaķa cepetis, zaķu dzimta, Zaķa gads, zaķa gaļa, zaķu gans, zaķu grīslis, zaķa kāposti, zaķa ķepiņas, zaķa ļipa, zaķu māte, zaķu medības, zaķu mednieks, zaķa mugura, zaķa pakaļkājas, zaķa pēdas, zaķa priekškājas, zaķu tēvs, zaķa vēders

 

zaķis baidās, zaķis cilpo, zaķis ēd, zaķis lec, zaķis ļepato, zaķis trīc

 

Aļaskas zaķis, baltvēdera zaķis, Lieldienu zaķis, stepes zaķis, tuksnešu zaķis

 

bailīgais zaķis, baltais zaķis, brūnais zaķis, kārns zaķis, liels zaķis, mazs zaķis, pelēkais zaķis, pūkainais zaķis, resns zaķis, skaists zaķis, tievs zaķis



zaķis, zaķa, v.

1. Paliels grauzēju kārtas dzīvnieks ar garām pakaļkājām, īsu asti un garām ausīm. 

Pelēkais, baltais zaķis (sugas). Zaķu māte. Zaķis cilpo. Bailīgs kā zaķis.

2. sar. Pasažieris, kas brauc bez biļetes.

Braukt par zaķi. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1190]


zaķis, -ķa, v.

1. Vidēji liels savvaļas dzīvnieks ar garām ausīm, pagarinātām pakaļkājām un īsu asti.

Pelēkais zaķis. Baltais zaķis. Zaķu medības. Zaķa cepetis.

Zaķa, arī zaķu kāposti – zaķkāposti.

Zaķa, arī zaķu skābene – zaķskābene.

Zaķa auzas – zaķauzas.

Zaķu grīslis – lakstaugs ar šaurām lapām un sīkiem ziediem vārpiņās.

Zaķa lūpa sar.zaķalūpa.

Viltotais zaķis – ēdiens – maizes klaipam līdzīgs veidojums no maltas gaļas un piedevām, parasti krāsnī cepts.

Bailīgs kā zaķis – ļoti bailīgs.

Lieldienu zaķis – simbolisks zaķis, kas Lieldienu rītā apdāvina ar raibām olām, arī ar šādas formas konditorejas izstrādājumiem.

.. slaidiem lēcieniem – viens – divi! – izlēca no apsēm liels zaķis, apstājās malā un uzmeta kupri: laikam bija atradis kādu āboliņa stiebriņu un ēda. Valdis 1, 210.

Tāle .. baidījās no Glāžšķūņu lielajiem suņiem, kas allaž te dauzījās apkārt, zaķus dzenādami. Upīts 4, 90.

Vasarā zaķi pārtiek no dažādiem augiem, bet ziemā galvenokārt no zariem un mizām, pie tam vislabprātāk apgrauž ābeles, bumbieres un apses. Latvijas dzīvnieki 27.

Lielākie bērni, mežā ganīdami, ēda zaķu kāpostus un skābenes .. Mauliņš 2, 171.

Šur tur caur pelēcīgajām adatām bija izspraukušies maigi zaļi zaķu skābeņu pudurīši. Lagzdiņš 1, 43.

Kā kultūraugam zaķa auzai nav nozīmes, jo tā dod mazas ražas ar zemu barības vērtību, šo augu lopi ēd nelabprāt .. Tērauds 1, 82.

Vēl citi grīšļi aug norās, piemēram, zaķu grīslis .. Galenieks 2, 400.

 „Kāpēc jums viņa vajadzīga?” No šī jautājuma Aldis visvairāk baidījās. Ārēji joprojām turējās gluži braši, bet iekšēji bija nobijies kā zaķis. Mauliņš 3, 27.

Es daudz kam ticēju – Ziemassvētku vecītim un Lieldienu zaķim. Gūtmanis 4, 19.

2. dsk.; zool. Zaķveidīgo kārtas dzimta, kurā ietilpst zaķi un truši.

3. sar. Pasažieris, kam nav braukšanas biļetes. Bezbiļetnieks.

Braukt par zaķi – braukt bez biļetes.

„Diez kāpēc viņš [kapteinis] tā ārdās? Nav taču pirmā reize, kad uz kuģa brauc zaķi. Labāk nelicies zinis.” Lācis 10, 103.
[Sagatavots pēc:
http://www.tezaurs.lv/llvv/]


zaķis začs; pelēkais zaķis – palākais začs; baltais zaķis – boltais začs; zaķu māte – začīne; zaķu medības – začu medeiba; zaķu pēdas – začu pādi; viltotais zaķis kul. – muona začs; braukt par zaķi – braukt par zači; bailīgs kā zaķis – baileigs kai začs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


zaķis 1. kâ (ìetràndîts) zaķisiron.ļoti bailīgs, nedrošs; pārlieku uzmanīgs, piesardzīgs’:folkl. baîlìks k°â zaķis, nab¥dìks k°â kaķis. / tu esi dìez·gòn uzmanìks – nu t°â k°â ìetràndîc zaķis.

2. (skraida, skrien u. tml.) k°â zaķis (cìlpu cìlp*m) ‘(skraida, skrien) loku lokiem, līkumu līkumiem’: kùo tu zaķùo, skràidi k°â  zaķis?

3. m¥t cìlpas k°â zaķis iron. – saka, ja kāds cenšas novērsties, izvairīties no darba, pienākuma.

4. (šķin, šķibī u. tml.) k°â zaķisiron. ‘ātri, steidzīgi, arī kāri, negausīgi (ēd)’: [aita] °àtri pa- âd, škibì [zāli] k°â zaķis.

5. acis sprâgst k°â zaķìm (nùo pìeres ârâ)saka, kad sajūt ļoti liela aukstuma iedarbību (uz sejas ādu).
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 278]


zaķis – garausis
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 438]


Uz zaķa sar. – pavirši, nolaidīgi (izdarīts).

 

Ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus sar.vienā reizē, ar vienām pūlēm iegūt divējādu labumu. 

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1190]


Ausis kā zaķimsaka, ja kādam ir ļoti laba dzirde.

 

Guļ kā zaķis vaļā acīm (arī 1. un 2. pers.) – saka, ja kādam ir trausls miegs, ja kāds nespēj aizmigt.

 

Kā zaķis savienojumā ar bailīgsļoti bailīgs.

 

Kā zaķis savienojumā ar darb. vārdiem, kas izsaka kustību,ļoti ātri, veikli.

 

Kā zaķis viegli, bez lielām pūlēm (iznīcināt, sagūstīt).

 

Noķert zaķi sar., hum. saka, ja kāds (parasti bērns) skrienot, ejot pakrīt.

 

Zaķis pārskrien pār ceļu saka, ja neizdodas gribētais, ja kas negaidīti traucē sasniegt iecerēto.  
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1378–1380]


Zooloģijāzaķis, Aļaskas zaķis, baltais zaķis, baltastes zaķis, pelēkais zaķis, polārzaķis, pūkainais zaķis.


Uzvārdi Zaķis, Zaķe; Zaķēns, Zaķēna; Zaķītis, Zaķīte.

 

VietvārdiZaķa birze, mežs Alūksnes novadā; Zaķa dīķis, dīķis Saldus novadā; Zaķadruva, purvs Saldus novadā; Zaķa ezers, ezers Daugavpils novadā; Zaķakājas, viensēta Gulbenes novadā; Zaķciems, Ventspils pilsētas daļa; Zaķene, pļava Saldus novadā; Zaķenes dīķi, dīķu grupa Kuldīgas novadā; Zaķēnu kalns, kalns Salas novadā; Zaķēnu kapsēta, kapsēta Salas novadā; Zaķēnu senkapi, senvieta Salas novadā; Zaķi, viensēta Rucavas novadā; Zaķi, mazciems Salacgrīvas novadā; Zaķīšu ezers, ezers Alūksnes novadā; Zaķu grāvis, grāvis Pāvilostas novadā; Zaķumuiža, lielciems Ropažu novadā; Zaķupīte, upe Salacgrīvas novadā; Zaķu sala, pussala Dagdas novadā; Zaķu sala, sala Līvānu novadā; Zaķusala, sala Rīgā; Zaķusalas, viensēta Inčukalna novadā; Braču Zaķi, viensēta Jelgavas novadā; Jaunzaķīši, viensēta Gulbenes novadā; Mazzaķīšu pļava, pļava Pārgaujas novadā.


ErgonīmiZaķīši, zemnieku saimniecība; Zaķīši, SIA; Zaķumuiža, dzeramā ūdens uzņēmums.


zaķis, mantots vārds; lš. apv. zuĩkis, narev. zags, kr., bkr. зáяц (bsl. zaję), ukr. зáåöь, č. zajíc, p. zając ‘t. p.’. Vārda cilme ir neskaidra. Tradicionālais uzskats, ka la. zaķis varbūt ir aizguvums no baltkrievu apv. зaéka ar pārveidojumu pēc vārda kaķis parauga (Endzelīns, Fasmers, Frenkels), liekas apšaubāms Narevas izloksnes līdzīgās vārda formas dēļ. Grūti cilmes ziņā saskaņot arī slāvu un lietuviešu apzīmējumus.

Par slāvu vārdu cilmi ir vairāki uzskati. Parasti tos atvedina no ide. *ĝhei- ‘dzīt, skubināt; strauji kustināt, kustēties’, no kā arī lš. žáisti ‘rotaļāties’. 
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1180]


заяц, зайца, м. 1. Зверек отряда грызунов, с длинными ушами и сильными задними ногами, а также мех его. Труслив как заяц. 3.-беляк. За двумя зайцами погонишься – ни одного не поймаешь (посл.). 2. Безбилетный пассажир, а также зритель, проникший куда-н. без билета (разг.). Ехать зайцем. Морской заяц – млекопитающее сем. тюленей. || уменьш.-ласк. зайка, -и, м. (к 1 знач.), заинька, -и, м., (к 1 знач.), зайчик, -а, м. (к 1 знач.) и зайчишка, -и, м. (к 1 знач.). || прил. заячий, -ья, -ье (к 1 знач.). Заячья натура (перен.: трусливая). Заячья губа (природное ненормальное раздвоение верхней губы у человека)
[Sagatavots pēc: http://ozhegov.info/]


angļu – hare

baltkrievu – заяц

franču – lièvre

grieķu – λαγός

igauņu – jänes

krievu – заяц

latīņu – lepus

lietuviešu – kiškis

poļu – zając

somu – jänis

ukraiņu – заєць

vācu – der Hase

zviedru – hare



Ēdiens nav zaķis.

 

Lec kā zaķis.

 

Lēkā kā zaķis pa krūmiem.

 

Lec kā zaķis, bet kā stabs atsitas.

 

Nebūtu suns aizsmilkstējies, būtu zaķi noķēris.

 

Mudīgs kā kaķis, bet bailīgs kā zaķis.

 

Ar vēzi var zaķi panākt.

 

Lai gan vilks lec, tomēr zaķi panākt nevar.


Ja zaķim skrienot uzsauc: „Attup’, Jānīt!”, tad viņš apstājas.

 

Ja, pirmo reizi jaunā gadā zaķi redzot, nenospļaujas, tad vajadzēs pārciest kādu grūtu slimību.

 

Ja zaķis ieskrien mājās, tad nāks zagļi.

 

Zaķi auru laikā varot viegli pievilkt, ja tik aurojot zaķa balsī. Tēviņš aurojot rupjāki, mātīte – smalkāki.

 

Ja kādu lopu vai cilvēku nosauc par zaķi, tad tā nosauktais trīs dienas neaug.

 

Ja zaķi nākot ābelītes grauzt, tad vajagot no meža atnest sūnas un tās izsviest dārzmalā, tad zaķi vairs nenākšot.

 

Ja, pa ceļu ejot, zaķis pārlec pār ceļu, tad gājējs vairs neaizies atpakaļ uz to vietu, no kuras nāk.

 

Ja zaķis pārskrien pār ceļu no labās uz kreiso pusi, tad nelaime; no kreisās uz labo – laime.

 

Ja pa ceļu ierauga zaķi, jānotupjas, lai būtu laime.

 

Ja zaķis skrien caur ciemu, tad būs ugunsgrēks; lai tas nenotiktu, tad tur jāmet trīs reizes kūleņi.

 

Ja kur zaķi izzūd, tad tur tai gadā aitas neizdodas.

 

Ja ziemā zaķa guļas vietā ir sniegs izkusis, tad būs atkusnis.

 

Ja zaķi vasarā nāk uz laukiem, tad gaidāms lietus; bet, ja zaķi ir mežos, tad gaidāms karsts un skaists laiks.

 

Kad zaķi kliedz, tad būs drīzumā silts laiks.

 

Uz atkusni zaķi nāk no meža klajumā gulēt.

 

Ja zaķi ziemas sākumā mežā sniegā iemin takas (celiņus), tad sagaidāma dziļa ziema.

 

Ja zaķis rudenī paskrien tuvu mājai garām, tad būs gara ziema.

 

Ja zaķi aukstā laikā guļ dziļi sniega kupenā ierakušies, gaidāms atkusnis.

 

Ja zaķis ziemā no laukiem aizcilpo lielos mežos, tad sagaidāms auksts laiks.

 

Ja baltais zaķis rudenī agri tērpjas ziemas uzvalkā, tad agri iestāsies ziema.

 

Cik augstu ziemā upes malā zaķi apgrauž kārklus, tik augstu pavasarī būs ūdens.

 

Ja sapnī redz zaķi, tad ar zagli būs darīšana.

 

Ja zaķi redz sapnī, tad paliks slims.



Zaķu varza kalniņā. – Virza.

 

Peld kā zivs – nav zivs;

Lec kā zaķis – nav zaķis;

Runāt grib, bet nevar. – Varde.

 

Zaķīts sēž kalniņā,

Raibs kažoks mugurā. – Akmens.

 

Mazs, mazs zaķītis,

Deviņas ādiņas. – Sīpols.

 

Tup, tup zaķīts

Viens pret otru,

Kā nāk vakars,

Salec kopā. – Loga slēģi.


Kliņģis mežā. – Zaķis.

 

Sapīts dienu, sapīts nakti. – Zaķis.

 

Pats guļ, acis vaļā. – Zaķis.

 

Kā vējš skrien, kā miets atduras. – Zaķis.



Cī, cī, zīle raušus cepa, –

Kādus viesus gaidīdama?

Atjāj zaķis sarkanbārdis, 

Zīles meitu lūkoties. [LD 2520-1]

 

Tupu, rāpu zaķis lēca

Ap to miežu tīrumiņu;

Tupu, rāpu dēlu māte

Ap to meitu māmuliņu. [LD 23648-0]

 

Ko lielies tu, meitiņa,

Pilns pūriņis klētiņā;

Kad pacēla pūra vāku,

Zaķis ļipu kustināja. [LD 16773-3]

 

Zaķim bija še dzīvot,

Ne tai mūsu māsiņai,

Zaķis gul žagaros,

Kur gulēs mūs’ māsiņa? [LD 25986-2]

 

Zaķis cilpu pārcilpoja

Par arumu arumiem;

Tā cilpoja veci puiši

Uz jaunām meitiņām. [LD 13102-1]

 

Ak tu manu vecu tēvu,

Sila zaķis nobadīja;

Es būt’ gauži raudājuse, 

Aiz smiekliem nevarēju. [LD 33510-3]

 

Zinu, zinu, bet neteikšu,

Kur baltais zaķis gul:

Aiz upītes kalniņā

Sīkā kārklu krūmiņā. [LD 2317-0]

 

Kas to teica, kas redzēja,

Ka jūrā miežus sēja?

– Es to teicu, es redzēju,

Zaķis ara taurēdams. [LD 30786-0]

 

Jostenieku meitiņām

Pilni grāvji bērnu brēca.

Citu bērnu vilks aiznesa,

Citu zaķis nobadīja. [LD 35115-0]

 

Zaķis ara taurēdams,

Žagatiņa pasmējās.

– Ko smejies, žagatiņa,

Kad vīram Dievs līdzēja. [LD 2309-1]

 

Ēd, ēd, vācieti,

Neskaties griestos,

Vēl tev priekšā

Trejāda maltīte:

Cepta pīle, vārīts zaķis,

Trīs līkumi mušu desu. [LD 19238-3]

 

Kas kait manim nedzīvot

Liela meža maliņā:

Pieci brieži man arami,

Sešas stirnas ecējamas;

Vilciņš vagu vagotājs,

Lapsa vagu metējiņa;

Zaķis kūla kankalīšus,

Asariņas slaucīdams. [LD 2665-0]


Sala derības ar zaķi

Sals teicis zaķim, ka viņš šo varot uz vietas nosaldēt. Zaķis atlielījies pretī un teicis, ka nevarot vis. Sals pastāvējis uz savu, bet zaķis nav palaidies. Tā abi strīdējušies un sākuši gandrīz vai plēsties. Te salam iekritis labs padoms prātā. Viņš licis zaķim priekšā saderēt. Zaķis bijis ar mieru. Abi saderējuši. Sals sācis saldēt. Bet zaķis vārtījies pa sniegu un saucis: „Kungam silti, kungam karsti!”

Sals domājis: „Velns, kur tas zaķis stiprs!” un saldējis, cik vien jaudājis. Bijis tik auksts, ka zaķim no aukstuma vai acis sprāgušas laukā. Bet zaķis tik saucis: „Kungam silti, kungam karsti!”

Sals piekusis saldējot, bet zaķis vārtījies un nenosalis. Sals teicis: „Tu neesi nosaldējams!” un beidzis saldēt.

No tā laika zaķis ziemā nenosalst, bet acis uz āru izspiedušās viņam palikušas uz visiem laikiem. 
[Sagatavots pēc: Latviešu tautas pasakas 1964 : 165–166]

 

Kas bailīgāks par zaķi

Zaķis žēlojies pie Dieva par to, ka viņš tāds bailīgs esot radīts. Dievs atteicis: „Par to tev atkal garas ausis, ka vari smalki dzirdēt savu uzbrucēju, un vieglas kājas tam izmukt.”

Zaķis ar to nav tomēr bijis apmierināts un gājis uz strautu slīcināties. Bet varde, redzēdama, ka viņai skrien zaķis taisni virsū, sabijusies un iesprukusi strautā. Nu zaķis redzējis, ka ir taču viens zvērs, kas no viņa bīstas, sācis pilnā kaklā smieties, no kā viņam pārplīsusi virslūpa.
[
http://valoda.ailab.lv/]

 

Zaķis pieviļ lauvu

Reiz kāds liela lauva satiek zaķi un grib to apēst, bet zaķis nav muļķis, droši skatās uz lauvu un saka: „Ko nu tu mani ēdīsi, tādu nieku. Kas tev tur par labumu! Nāc, es tev parādīšu zvēru, kam ķepa vien lielāka nekā es. Tikai baidos, vai tiksi ar viņu galā.”

„Kas, vai es?” lauva dusmīgi saka. „Parādi, kur ir tāds zvērs, kurš stiprāks par mani!”

„Ai,” zaķis iesaucas, „tu nemaz nezini, kas tas par zvēru! Viņš dzīvo akā.”

„Nu tad ved mani turp, gribu šo zvēru redzēt.”

Labi, zaķis ved lauvu pie akas un saka: „Skaties nu iekšā, tad tu redzēsi to briesmīgo zvēru!”

Lauva mudīgi paskatās ūdenī un ierauga savu lielo galvu. Lauva domā, ka tas ir tas briesmīgais zvērs, un tūlīt grib lēkt akā iekšā. Bet zaķis nelaiž: „Pagaidi, vēl nelec! Vai tad tu neredzi, kas tas par briesmīgu zvēru. Viņš tevi tūlīt saplosīs!”

„Ko, mani?” lauva dusmīgi ierūcas un lec akā iekšā. Bet akā dziļš ūdens, un lauva slīkst nost. 
[Sagatavots pēc: Latviešu tautas pasakas 1964 : 159]


Meža zvēri

Senāk zaķis nav bijis bailīgs. Reiz viņš gājis pa mežu un saticis mednieku. Zaķis prasījis, kādēļ šis neejot pa ceļu. Mežā taču esot grūta iešana lielam vīram, jo tur esot koks pie koka. Mednieks atbildējis, ka viņš zaķus ķerot un dzīvus cepot. Zaķis prasījis, vai sāpot arī, kad cep. Mednieks teicis, ka tik ļoti sāpot, ka nevarot citādi izcept, ja nepiesienot pie pannas, jo citādi lecot nost. Zaķim, nabagam, sametušās balles, un viņš lūdzies, lai viņu šoreiz palaižot vaļā: viņš esot jauns un gribot vēl dzīvot. Mednieks nešāvis arī. Zaķis pastāstījis to arī citiem zaķiem, un no tā laika visi ļoti baidās.

Ir sakāmvārds – „bailīgs kā zaķis, manīgs kā kaķis”.
[
http://valoda.ailab.lv/]


Palaidņi zēni mežā plosījušies. Viens saplēsis drēbes un nodomājis mājā kaut kā izmeloties. Mājās tēvs jautājis: „Kur tu savas drēbes saplēsi?” Dēls atbildējis: „Gāju ar zaķi skrieties!” Tēvs pabrīnījies un prasījis, kurš tad vinnējis. Dēlēns lielīgi atbildējis: „Pret kalnu zaķis mani noskrēja, bet no kalna uz leju es paspēlēju!”

 

Sen atpakaļ dzīvojis kāds „labsirdīgs” lielskungs. Viendien, iedams pa laukmalu, vecais Jānis satiek pašu „lielo” un, pazemīgi cepuri rokās turēdams, to sveicina.

 „Labdien, labdien, Jān!” barons laipni atņem sveicienu.

„Cienīgs, žēlīgs lielskungs, es jums šodien nosūtīju skaistu zaķi, kas bij ienācis manos kāpostos!”

„Tā. Kāpēc tu nešāv to zak?”

 „Nedrīkstēju, aizliegts, tādēļ nosūtīju jums.”

„Jā, jā, tā riktig. Un tu to zak aizsūtīj man?”

„Jā, lielskungs!”

„Nu še tev par to zak pusrubul.”

„Paldies, paldies!”

Pēc dažām dienām atkal lielskungs satiek to pašu zemnieku un sapīcis uzprasa:

„Sak, kur tu to zak sūtīj, es nekā nedabūj.”

„Tā? Ak tad viņš nav aizgājis vis, nu palūk tik, kāds blēdis. Bet es, lūk, viņam stingri pieteicu, lai viņš iet pie jums uz muižu!”

 

Divi mazi zēni – Jānītis un Pēterītis – skrējuši pa pļavu. No kadiķu krūma izskrējis zaķis. Pēterītis saka uz Jānīti: „Jānīt, kāpēc zaķis guļ zem kadiķu krūma?”

Jānītis atbild: „Zaķis jau nav vārna, ka var gulēt virs krūma.”


Latviešu rotaļa „Suņi zaķim pēdas dzina”

1. Suņi zaķim pēdas dzina,

    Purvus, mežus bradājot.

Piedziedājums.

Vau-vau vau-vau-vau!

Purvus, mežus bradājot.

2. Lai gan zaķīts līču loču,

    Tomēr suņi panāk to.

Piedziedājums.

3. Aiz Daugavas suņu muiža,

    Tur aizveda mūs’ māsiņ’.

Piedziedājums.

4. Es ar jātu panākšņosi, –

    Ādas lamši mugurā.

Piedziedājums.

5. Suņi lamšus apēduši,

    Pogas vien pametuš’.

Piedziedājums.

6. Ja uz mutes neuzkristu,

    Ne podziņas nepalikt’.

Piedziedājums.

Sākuma stāvoklis. Rotaļnieki stāv dārziņā.

Pirmais gājiens. Rotaļas dalībnieki dārziņā, dziedot 1. panta 1. rindu, iet dejas ceļam pretējā virzienā. Dziedot panta 2. rindu, rotaļnieki dārziņā iet dejas ceļa virzienā.

Otrais gājiens. Piedziedājumā rotaļnieki teciņu solī iet aplī kolonā pa vienam dejas ceļam pretējā virzienā un sit plaukstas atbilstoši dziesmas ritmam.

Dziedot nākamos pantus, rotaļas dalībnieki atkārto pirmo un otro gājienu.
[Sūna 1965 : 348–349]

 

Latviešu deja „Garausītis”

Teksts

Ai, ai, garausīti,

Kam tu gāji kāpostos?

Noķers tevi, sasies tevi,

Novilks tavu kažociņ’.


Ziņas par deju.

Deja fiksēta Lejasbulānā – latviešu ciemā Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā, kad 1992. gada ziemā tur folkloras pierakstus veica Latvijas Universitātes deju folkloras kopa „Dandari”. Pēc lejasbulāniešu stāstītā var spriest, ka Garausītis daudz dejots līdz 1938. gadam.

Latviešu Folkloras krātuvē ir horeogrāfiskās folkloras pieraksti par šīs dejas izplatību Latvijā 20. gadsimta sākumā. Mūsdienās jaunieši un pieaugušie to dejo tikai īpašos sarīkojumos.


Dejas raksturs.

Garausītis jādejo, tēlojot draudus. Dejas noskaņa pirmajā daļā var būt gan mierīga, gan nerātna, gan uzstājīga. Otrās daļas grieziens atbilst pirmās daļas noskaņai, vai nu tieši, vai arī ir tam kontrastā. 
[Spīčs 2003 : 20–21]



Zaķīšu pirtiņa

 

Garausīts zaķīts pa pakrēslu

Kurina pļaviņā pirtiņu.

Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties,

Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.

 

Pičiņu, pačiņu – austiņām:

Modriņi, modriņi sadzirdēt tām!

Pičiņu, pačiņu – actiņām:

Tāliņi, tāliņi saredzēt tām!

Pičiņu, pačiņu – kājiņām:

Viegliņi, vieglini patecēt tām! …

 

Strupausīts sunīts pa pakrēslu

Savā nodabā skraida pa pļaviņu.

Kas gan tur miglā kūņojas, kust?

To vajag zināt! to vajag just! …

 

Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk,

Ka negantnieks jūs nepanāk!

 

Vau! vau! vau! vau!

Cibric! cibric!

Vau! vau!

Cibric!

Spudūc! [Plūdonis 1981 : 73–74]

 

 

Ziemas miegs

 

Zaķēns mežā ezi sauc:
– Kur gan palicis mans draugs?
Sniegi snieg un puteņo!
Kā lai tagad atrod to? –

Vāverīte kokā smej:
– Velti draugu meklēt ej.
Kamēr sals un kamēr sniegs,
Ezim mežā ziemas miegs. [Rinkule-Zemzare 1960 : 18–19]

 

 

Zaķi un olas

 

Zaķi pavasarī dējot olas?

Krāsojot?

Pa mājām iznēsājot?

 

Putniem par to nāk smiekli! [Baltvilks 1999 : 34]

 

 

Zaķu rotaļa

 

Meža malā zaķi skraida,

Mednieks stāv un visus skaita.

Gaiši pelēks –

Projām nelēks.

Tumši pelēks –

Projām nelēks.

Zili pelēks –

Projām nelēks…

Katrs zina krāsu savu.

Tas, kurš nezin, –

Bēg no mednieka pār pļavu! [Osmanis 1972 : 22]

 

 

šņiku šņaku zaķis pļāva

 

zaķīt vilnas kamzolīt

vai tev silta gulēšana

nāc palīdzi rudzus pļaut

tad kreklā vien staigāsi

 

šņiku šņaku zaķis pļāva

kaudzē tīri locīdams

trešās dienas vakarā

visi rudzi vēderā

 

ak tu zaķi badakāsi

tāda tava palīdzība

ņemšu smalkus žagariņus

putēs tavs kamzolīts [Zandere 2002 : 48]


Iekodis brokastīs āboliņu, Zaķis nolemj ceļot uz ezera viņu krastu. Zālē mirdz dzidras rasas pērlītes. [..] Aiz meldriem Zaķis iztraucē Pīli. Kopā ar mazuļu saimi tā, panikā pēkšķēdama, metas ūdenī. Ieraudzījusi Zaķa garās ausis, Pīle nomierinās. Ne mazuļiem, ne viņai briesmas nedraud. Zaķis putnus neaiztiek.

– Uz kurieni steidzies? – izriezusi pūkainās krūtis, Pīle grozās mazuļu vidū.

Zaķis apstājas.

– Ceļoju, – viņš strupi nosaka.

– Ja ceļo, tad jābūt kādam mērķim, – nerimstas Pīle.

– Domā, man tāda nav? – atcērt Zaķis. – Ezera viņš krasts! [..]

Kur īsti atrodas ezera viņš krasts? Vai tālu? Uz brīdi Zaķis apstājas, papēta krāšņos ūdensrožu ziedus un dodas tālāk. [Plotnieks 1984 : 104]


(Meža skats. Emīls iet, apkārt skatīdamies, ik pa laikam saukdams māmiņu.)

EMĪLS (satraukti). Mammu, mammucīt, atsaucies! (Nokar galvu un apsēžas uz celma.)

(Draiskodamies uzskrien divi zaķēni, aiz viņiem Zaķene ar groziņu pilnu zaļumiem. Zaķene kaut ko plūc un liek groziņā, zaķēni izbrīnīti apstājas blakus zēnam, viens piedur ar ķepiņu.)

ĻIPUCĪTIS. Ei, ko tu te pinkšķi?

EMĪLS. Es nepinkšķu, es raudu.

ĻIPUCĪTIS. Ak tā? Sauc kā gribi, slapjums vienalga tek pa acīm ārā.

ŪŠUKIŅŠ. Kāpēc tu nāc pieraudāt mūsu mežu, tev mājās vietas nav?

EMĪLS (elsodams). Ma… ma… māmiņa.

ĻIPUCĪTIS (smejas). Ko? Māmiņa neļauj? Tad nu joki. Mūsējā gan ir laba – varam raudāt, cik tik tīk.

EMĪLS. Nē taču, es māmiņu mežā pazaudēju.

ŪŠUKIŅŠ. Ko tad tu ņem līdzi uz mežu tik mazu māmiņu, ka var pazaudēt?

EMĪLS (raudulīgi). Es viņu aizdzinu uz mežu, un tagad viņa ir pazudusi.

ĻIPUCĪTIS (domīgi). Tad taču tu esi galīgi dumjš. Kurš gan dzen māmiņu projām? [Šteinberga 2011 : 13]



Zem eglītes pelēks zaķītis

Cilvēks iet pa lauku ceļu un ierauga – netālu savā nodabā ļepato zaķis. Cilvēks turpina iet, zaķis turpina ļepatot. Piepeši dzīvnieks satrūkstas, tad apstājas, izslejas pustupus uz pakaļkājām un, galvu piešķiebis, ar vienu aci blenž cilvēkā. Arī cilvēks apstājas: jāizmanto iespēja – kamēr zaķis nebēg (jo vēl nav noskaidrojis, ko redz, tātad vēl nav attapis, ka veras savā sensenā ienaidniekā), viņš jāaplūko. Nekā īpaša! No sāniem mazliet saplacināts rumpis, garas – par priekškājām bezmaz divreiz garākas – pakaļkājas, īsa astīte jeb ļipa un, protams, garas – uzkrītoši garas – ausis. Cik viņš sver? Kādus četrus piecus, varbūt pat nedaudz vairāk kilogramu. [..]

Garauši ir tipiski augēdāji. Barības diapazons – ļoti plašs: gan savvaļas augu, gan kultūraugu dažādas daļas. Tomēr visos gadalaikos dominē lakstaugi. Ja lakstaugu nepietiek vai ja tie ir nepieejami – parasti ziemā, kad izveidojusies ļoti bieza sniega kārta vai sērsna, kas sedz pļavas, ganības, ziemāju laukus, – zaķi, lai neciestu badu, vairāk pievēršas kokaugiem: grauž krūmus, bebru nogāztu lielāku koku zarus un mizu, apgrauž nelielus lapu kokus, tostarp augļu kociņus, kas viņiem īpaši garšo.

Nujā, zaķiem taču ir graušanai labi pielāgoti, visu mūžu augoši kaltveidīgi priekšzobi – kā grauzējiem. Tā kā zaķiem starp priekšzobiem un dzerokļiem katrā mutes pusē ir pa īpašai starpai jeb diastēmai, nav jābrīnās, ka savulaik zaķi sistemātiski tika piepulcēti grauzējiem [..]. Tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, zaķi nav grauzēju kārtai piederīgi. Šie zīdītāji pārstāv patstāvīgu – zaķveidīgo – kārtu. Viena īpaša anatomiska zaķu atšķirība no grauzējiem: augšžoklī aiz abiem īstajiem priekšzobiem ir vēl slīpi novietotu, nelielu tā saukto papildpriekšzobu pāris. [..]

Jā, nekustīgus objektus garauši pazīst ar grūtībām. Viņiem arī nav ne jausmas, kas ir krāsa. Melns, balts, pelēks, gaišs, tumšs – to gan dzīvnieku acis spēj saprast. Rezumējot: redze zaķiem samērā vāja. [..]

[..] mātītes riesta laikā paklusi purpina. Bet arī tēviņi par savu vīrietību nereti paziņo no attāluma, ar balsi – viņi svilpj. [..]

Cik garš ir pelēkā zaķa mūžs? Teorētiski – desmit un pat vairāk gadu. Tomēr praktiski ļepatotāju, kuram izdevies nodzīvot līdz četru piecu gadu vecumam, jau var uzskatīt par veiksminieku. [..]

Čakla vairošanās – pelēko zaķu izdzīvošanas pamatu pamats. Ticiet vai ne, bet zaķene, kas sasniegusi četru gadu vecumu, jau savas astoņas reizes laidusi pasaulē pēcnācējus. [..]

Pieļauju, ka starp lasītājiem ir kāds, kurš dzirdējis pekstiņus par to, ka daža zaķu māte savus bērnus pazīda tikai vienu – pirmo – reizi, pēc tam mazuļus baro citas – garām ļepatojošas – zaķenes. Nav tiesa! Nebaidoties kļūt smieklīgs, liekot roku uz sirds, apgalvoju, ka katra zaķu māte savus bērnus zīda pati. To viņa dara vienu vai divas reizes diennaktī, parasti vakarā, pēc saulrieta, un no rīta. To viņa dara vismaz pusmēnesi.

Zaķi kļūst vai skaitās pieauguši tad, kad top vairoties spējīgi, – nākamā gada pavasarī vai vasaras sākumā. [Tīrmanis 2007 : 42–45]

 

Marta zaķa trakums

Zaķa dzīve paiet bēgot, slēpjoties un vairojoties. Drosmīgs viņš ir tikai cīņās par zaķenes uzmanību. Visa viņa dzīve paiet, pūloties netikt apēstam. Grūti iedomāties biklāku radījumu par zaķi. Piemēram, iekams potenciālais ienaidnieks nav pienācis pavisam tuvu, zaķis guļ noslēpies, pieplacis zemei un nekustas: kas zina – varbūt maskējošās krāsas kažociņu nepamanīs. It īpaši mazie zaķēni, kuriem vēl piedevām nav tikpat kā nekādas smakas. Tā ir dabas gadu tūkstošos iemācīta izdzīvošanas taktika. Tās dēļ ļaudīm radies populārs, taču aplams priekšstats, ka garausis guļ ar vaļā acīm. Viņš vienkārši gaida un skatās: būs jādiebj prom vai ne. Taču ne vienmēr un ne pret visiem draudiem tas līdz. Zaķu skaits Eiropā un Latvijā pagājušā gadsimtā ir krietni sarucis. [..] Visvairāk tajā vainojama intensīvā ķimikāliju izmantošana lauksaimniecībā 20. gs. 70. un 80. gados un zaķu nespēja atkopties pēc tās. [Galenieks  2002; pieejams: http://www.diena.lv/]


Zaķis ir nakts dzīvnieks, tāpēc tas tiek saistīts ar Mēnesi, iekāri un auglību. Iespējams, ka zaķa saistība ar auglību ir pamatā Lieldienu zaķa tēlam, kas nozīmē pavasari un jaunas dzīves sākumu.
[Sagatavots pēc: Brūsa-Mitforda 2005 : 60]

 

Zaķis dažkārt simbolizē bailes un gļēvulību, jo ir bikls un tramīgs. Reizēm zaķis ir modrības simbols, jo tas spējot gulēt vaļējām acīm. Zaķis simbolizē arī dzīves straujo ritējumu, jo pats ir ļoti veikls. Bībelē zaķis minēts kā nešķīsts dzīvnieks.
[Sagatavots pēc: Herders 1994 : 161]


Animācijas filma Zaķa kāposti (1970). Režisors A. Noriņš.

 

Animācijas filma Zaķīšu pirtiņa (1979). Režisore R. Stiebra.


Dziesma Bailīgie zaķi. I. Priedītes vārdi, V. Siliņas mūzika.

 

Dziesma Švīk, švāk zaķi nāk. I. Priedītes vārdi, V. Siliņas mūzika.

 

Dziesma Rīta vingrošana. V. Ļūdēna vārdi, S. Bērziņas mūzika.

 

Dziesma Ziemas miegs. Dz. Rinkules-Zemzares vārdi, A. Žilinska mūzika.

 

Dziesma Zaķīšu pirtiņa. V. Plūdoņa vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Autobuss debesīs”.


Zaķa cepetis

Sastāvdaļas. 1 zaķis (2–2,5 kg), 100 g dūmota speķa, 100 g tauku, 25 g sīpolu, 100 g skābā krējuma, sāls, pipari, lauru lapas.

Pagatavošana. Zaķi marinē 12–24 stundas etiķa un garšvielu novārījumā, noskalo un ar asu nazi atdala plēves. Tad cērt ribu gabalu līdz muguras mīkstumam, kā arī priekšējos stilbiņus un kaklu. Pakaļējos stilbiņus atstāj pie muguras gabala. Zaķi pirms cepšanas iespeķo, pārkaisa sāli, liek uz cepešpannas sakarsētos taukos un cepeškrāsnī apcep brūnu. Tad pielej verdošu ūdeni, pieliek sagrieztus sīpolus, lauru lapas, piparus un vidējā siltumā cep 1–1,5 stundas, bieži aplaistot. Cepšanas laikā vairākas reizes pārziež ar skābu krējumu. Cepeti sadala šādi: vispirms atdala pakaļējos stilbus un muguras gabalu sadala gabaliņos. Gabaliņus sakārto cepešbļodā, izveidojot zaķi, un pārlej ar cepeša mērci.

Pasniedz ar ceptiem kartupeļiem, cepeša mērci, augļu salātiem.
[Sagatavots pēc: http://www.e-pavargramata.lv/]

 

Augšlūpas šķeltne – novecojis apzīmējums zaķalūpa – ir iedzimta augšlūpas anomālija, kas veidojas embrionālās attīstības otrajā mēnesī, nesaaugot augšlūpas trim sastāvdaļām – vidējai daļai un divām sāndaļām. Ārstēšana – lūpas plastiskā operācija (pēc 5–6 mēn. vecuma sasniegšanas).
[Sagatavots pēc: PME 1984 : 81–82]

 

Kāpēc tieši zaķis nes Lieldienu olas?

Reizē ar olu krāsošanu parādījās arī īpaši olu nesēji. Dažādās valstīs un laikos tie ir bijuši dažādi zvēri un putni, piemēram, gailis un stārķis.

Pat lapsa šo amatu esot piepratusi. Visticamāk tāpēc, ka izslavēta kā vistu zagle. Taču viltīgo rudasti izkonkurēja visparastākais zaķis, kas savu karjeru sāka Vācijā. Jau senie ģermāņi atzīmēja pavasara svētkus „Ostra” (vācu val. das Ostern – Lieldienas), kuru simbols bija zaķis un ola, par godu dievībai Ostaram. 
[Sagatavots pēc: Ilustrētā Junioriem 2013 : 16]

 

zaķene, zaķenīca

Nosaukumi zaķene un zaķenīca ir latviešu literārās valodas vārdi. Zaķene – ‘ausaina zaķādas, arī trušādas cepure’. Kā latviešu literārās valodas vārdi nosaukumi zaķene un zaķenīca izmantoti oriģinālliteratūrā, piemēram, Nesasietās zaķenes ausis slējās augšup, atšļukušas no galvas, nokarenas.

Nosaukumi ar sakni zaķ- fiksēti latviešu valodas izlokšņu materiālos, kā arī nosaukums zaķene iekļauts K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā”.

Visi šie nosaukumi ir motivēti un norāda uz izejmateriālu, no kura galvas sega ir izgatavota.
[Sagatavots pēc: Jansone 2003 : 199–200]