žagata

žag- – sakne

-at- – piedēklis

-a – galotne

žagat- – vārda celms

-ata – izskaņa

žagatas aste, žagatu barība, žagatu ģints, žagatu ienaidnieks, žagatas ķermenis, žagatas ligzda, žagatu mātīte, žagatu tēviņš, žagatas žadzināšana

liela žagata, maza žagata, pļāpīgā žagata, zaļā žagata

Taisās kā žagata uz perēšanu.

Ja žagata brēc, tad sveši ļaudis jeb viesi nāks mājā.

Ja žagatas pa sētsvidu vai jumtiem lēkā, tad ciemiņi gaidāmi.

Ja žagata žadzina pie mājas loga, tad būs ciemiņi.

Ja žagata nosēstas mājas priekšā uz sētas, tad no tās puses nāk viesi, kur žagatas aste rāda.

Kod žogota atskrīn uz lūga, itys pīzīmēj jaunas ziņis.

Ja žagatai čerkstinot aste uz istabas pusi, būs sliktas ziņas, ja galva – labas ziņas.

Ja žagata pie mājām brēc, tad gaidāmas ziņas; ja labā pusē cilvēkam, tad sliktas, ja kreisā, tad labas.

Ja mājas pagalmā nāk daudz žagatas, tad tajās mājās kāds tiek aprunāts.

Ja žagata laižas mājās un žadzina, tad par tām mājām izcelsies slikta slava.

Kad žagata uz mājas uztupusi žadzina, tad izdzirdēs kādu nelaimi.

Ja žagata čačina koka galotnē, tad tas nozīmē kādu labumu; bet, ja zemē čačina, tad būs liels sliktums.

Kad naktī žagata mājai apkārt laižas un brēc, tad mājai būs nelaime.

Lai žagata nesasauktu nelaimi, tad, to redzot, jānospļaujas un jāsaka: „Kliedz, ragana, pati uz saviem bērniem, ne uz citu nelaimi.”

Žagatas nāk mājā uz sliktu laiku.

Žagata bļauj un danco uz labu laiku; bet sēž klusi un sarāvusies zaros, kad sniegs un lietus taisās.

Kad žagata bļauj mājās, tad zagļi ir tuvumā.

Ja žagatas brēc sētas vidū, tad mājās būs rāšanās.

Ja žagatas vai vārnas tup uz kūts jumta, tad no tās kūts būs kāda maita.

Tik tāds kraķītis

Vakara brālis;

Tik tāda žagata

Vakara māsa. [LD 21095-0]

Nedod Dievis manu namu

Brāļa nama galiņā,

Ik rītiņus brāļa sieva

Kā žagata žadzināja. [LD 23825-0]

Zinu labi, bet neteikšu,

Kur aug manim brūtganiņš;

Muļķe būtu, kad es teiktu,

Kā žagata izpļāpātu. [LD 10683-1]

Ko tie kraukļi krakšķināja,

Ko žagatas čerkstināja?

Tur guļ divi veci puiši

Zaļā bērzu birzmalā. [LD 13063-2]

Ko tie kraukļi kraucināja,

Ko žagatas žvadzināja?

Valodnese pakritusi

Liela ceļa maliņā. [LD 8544-0]

Ko tie kraukļi krakšināja,

Ko žagatas žvadzināja?

Būs kungiem karā iet,

Negulēt spilvenos. [LD 32123-2]

Es atstāju sav’ māmiņu,

Kā vistiņu kladzinot;

Es atradu vīra māti,

Kā žagatu žadzinām. [LD 23257-0]

Kas tie tādi jauni kungi

Tik gariem deguniem?

Piecas vārnas uztupās,

Vēl bij rūme žagatai. [LD 20109-3]

Sīlis un žagata

Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie draugi. Žagatas agrāki Vidzemē nebijis, tā esot dzimta vāczemniece. Sīlis salielījies, cik Vidzemē esot jauki un labi; tikmēr lielījušies, kamēr iepriecinājis žagatu nākt uz Vidzemi līdzi. Atnākuši Vidzemē pašā jaukā ziedu laikā. Žagata priecājusies un pateikusies sīlim, ka šo atvedis uz tādu jauku zemi, kur esot tik daudz jauku tīrumu, pļavu un mežu. Nu šī varēšot līksmi dzīvot. Bet, kad sākuši labību pļaut, žagata, jau satrūkusies, prasījusi: „Sīl, to labību jau nopļauj!” Sīlis teicis: „Nekas par to, viņu saliks gubās un mums būs vēl labāki.” Kad strādnieki sākuši kult un gubas aizvest, žagata atkal brēkusi: „Sīl, tās gubas jau ved projām!” Sīlis gluži mierīgi atbildējis: „Lai ved vien, mums jau paliekas atstāj zemē!” Bet te nu saskrējušas cūkas un apēdušas arī šīs paliekas. Nu vāczemniece saukusi aiz bailēm: „Sīl, cūkas jau apēd tās pašas paliekas!” Sīlis mierīgi atbildējis: „Lai nu ēd, gan vēlāk atkal izmetīs un mēslos atradīsim barību.” Nu žagata redzējusi, ka ir pievilta. Tādai Vāczemes preilenītei Vidzemes cūku mēslos jākašņājas. Vēl uzkritusi balta ziema, kundzītei stāvu bads klāt. Tad viņa gājusi pie citiem putniem sūdzēt, ka sīlis šo pievīlis, no Vāczemes ievedis tādā badā.

Citi putni iecēluši tiesu, ko tiesa par to sīlim spriedīs. Mazais strazdiņš tiesā bijis par priekšnieku, krauklis ar vārnu piesēdētāji, teteris rakstvedis un pelēkais strazds par sulaini.

Tiesa nospriedusi sīli karātavās nokārt; bet tiesas priekšnieka nebijis klāt, kad sīlim sodu sprieduši. Pie tiesāšanas vārna sacījusi: „Kārt vajaga!” Krauklis gribējis, lai tikai cietumā bāztu, un pēdīgi nosprieduši nokārt.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Sīlis un žagata

Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: „Sīli kārs, sīli kārs!”

Te piegadījies tiesas vīrs; tas teicis: „Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! Vienas bābas žagatas dēļ gudru vīru kārs! Kas nu žagatu nepazīst? Tā jau tik tāda netikle ir: skraida Vidzemes puišiem līdz. Dzīsim to raganu Vidzemē atpakaļ, bet sīli laidīsim, lai izbraucas pa Vāczemi!” Un tā sīlis paticis vaļām un visu ziemu izsērsies Vāczemē, bet žagata netikusi. Ceplītis vēl šodien stāsta, kā toreiz atgadījies, dziedādams: „Sīli kārs, sīli kārs!”
[http://valoda.ailab.lv/]

Vārna un žagata

Visi putni rudenī gājuši uz siltām zemēm, un vārna ar žagatu arī. Bet vārna, aizskrējusi vienu gabalu, iedomājusies, ka saimnieks vēl neesot savus kaujamos lopus notīrījis, vēl palikušas netīrītas zarnas. Viņa nu griezusies atpakaļ un kā uzticama kalpone palikusi tepat. Žagata skrējusi, skrējusi, bet nav varējusi nociesties neizzinājusi, cik tālu īsti aizskrējusi, nākusi atpakaļ lūkot, cik tālu jau ir, un tā nu arī palikusi tepat.
[http://valoda.ailab.lv/]

Žagata

Žagata nometusies uz sētas mieta. Pārradies kuilis no ganiem, atplēsis kūts durvis un ielauzies pie ērzeļa. Ērzelis spārdījis nelūgto un rēcis; bet kuilis draudzībā atrukšķējis: „Urkš, urkš! urkš, urkš!” Beidzot saimnieks, istabā padzirdējis troksni, skrējis abus saglābt. Žagata, mēlnese, gribējusi saimniekam jau iepriekš pastāstīt kuiļa nedarbus, bet ātrumā valoda aizķērusies, nevarējusi vairāk izžadzināt, kā tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valodu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Kādēļ vārna un žagata ziemā paliek tepat

Sensenis līdzi visiem putniem arī vārna un žagata rudenī gājušas uz siltām zemēm. Bet kādreiz gadījies tā, ka vārna ceļā atcerējusies, ka saimnieks vēl neesot savus kaujamos lopus līdz galam apstrādājis: vēl palikušas netīrītas zarnas. Vārna griezusies atpakaļ un palikusi tepat uz visiem laikiem.

Žagata laidusies, laidusies, taču beidzot nav varējusi nociesties, neuzzinājusi, kāpēc vārna aizskrējusi atpakaļ. Griezusies lūkot, ko vārna tur dara. Skatās – vārna knābā lopu ķidas.

Tā arī žagata palikusi tepat. 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Putni

Dievs apsēdies kalnā un licis visiem putniem un zvēriem pa pāriem iet tam garām, lai dotu tiem vārdus. Kam viņa pusē gadījusies sieviete, tam viņš devis sieviešu vārdu: tā vārna, tā dzeguze; kam vīrietis – tam vīrieša vārdu. Citi putni vēl nepratuši izšķirt vīrieti no sievietes, bet žagata jau pratusi. Tāpēc tā sākusi pukoties, kad Dievs teicis: „Tā žagata.”

„Žagata, žagata,” viņa sacījusi savam vīram. „Vai tad tu esi sieviete, ka tevi par žagatu sauc?” – „Klusu, sirsniņ,” vīrs atteicis, „mēs jau esam abi viens.”

Bet žagata nebijusi apmierināta. Par šādu netaisnību viņa gribējusi iet pie ķeizara sūdzēties. Skrējusi, skrējusi – pret vakaru ielaidusies kādā eglē nakti pārgulēt. Apakšā sajājuši puiši pieguļā. Tie sarunājušies iet meitās. Atgriezušies tikai uz rīta pusi, bet zirgiem vajadzējis visu laiku stāvēt neēdušiem. Tas vēl vairāk sakaitinājis žagatu, un viņa nospriedusi arī par to sūdzēt ķeizaram. Otrā dienā viņa laidusies tālāk. Vienā vietā ieraudzījusi krustu. Nodomājusi: te nu gan varēs atpūsties, te neviens netraucēs tādā svētā vietā. Nolaidusies arī. Bet krusts, par nelaimi, bijis vējdzirnavu spārni. Drīz sacēlies vējš un spārni sākuši griezties. Žagatai vajadzējis laisties tālāk. Arī par to viņa gribējusi sūdzēties.

Tālāk laižoties, viņa ieraudzījusi ganu, kas tupinājis jēriņu, teikdams: „Diti, diti! Ak tu klupi! Kat tevi velns tā valdinātu, kat tevi ditēt nevar iemātīt!” Žagata nodomājusi: „Tavu mocīšanu: jēriņš maziņš, cipiņas gurst, nevar nozicēt. Tas arī jāpasūdz.” Skrējusi tālāk. Bet, kamēr līdz ķeizaram aizskrējusi, tā aiz uztraukuma nekā vairāk nevarējusi pateikt kā tikai: „Rr!” Ne ķeizars ko sapratis, ne cits kāds.

Tālab arī vēl šodien žagatu sauc par žagatu, puiši iet meitās un vējdzirnavas griežas.
[http://valoda.ailab.lv/]

Intervija ar melnbalto garasti

Korespondents. Labrīt! Esmu ļoti pateicīgs par to, ka piekritāt šai sarunai. Ja nav noslēpums, pastāstiet, lūdzu, kas ir žagatu pamatbarība.

Žagata. Grūti atbildēt, jo gandrīz neko no tā, ko mēs ēdam, neuzdrošinos neapstrīdami dēvēt par pamatbarību. Barība ir dažāda. Šī dažādība ļoti lielā mērā atkarīga no sezonas. To, protams, ietekmē arī konkrētā dzīves teritorija – kas nu kurā vietā biežāk un vieglāk atrodams.

Rudenī ievērojamai daļai no mums tīk pārvietoties tuvāk jums, jūsu dzīves vietām. Tur, nedaudz pasirojot, parasti paveicas tikt pie augļiem un dārzeņiem, tur var saplūkt pilnu knābi ar ziemājiem. Un nav jau gluži tā, ka pilnīgi visus Latvijas nostūrus tā sauktās Eiropas Savienības prasības paguvušas sagandēt – pagaidām ne vienā vietā vien pat pārtikuši cilvēki spēj un prot dzīvot kā cilvēki, nevis kā ražošanas mašīnas. Savukārt pie nabagiem pieskaitītie ļaudis vietumis joprojām vēl var atļauties neapēst savu dienišķo maizīti pilnīgi visu – līdz pat garozas pēdējai kripatiņai. Tādās vietās gan rudenī, gan tagad, ziemā, atrodami cilvēku pārtikas un mājdzīvnieku barības atlikumi, tur žagatām nereti izdodas nočiept pat kādu neatlikumu – kaut ko gardu no suņa vai kaķa ēdiena bļodiņas, no lopu vai mājputnu barotavas, ja paveicas, tur var izdoties piebeigt kādu neuzmanīgāku zvirbuli, kas noklīdis no sugasbrāļu kompānijas. Ja nobeidzas kāds lielāks mājdzīvnieks vai cūkai vai citam lopam cilvēki sarīkojuši ieplānotas „bēres”, vārnveidīgajiem, pirmām kārtām tuvumā mītošajām žagatām, sākas uzdzīve: spēj tik knābāt krūmos ievilktu sprāgoņu vai tīši nokauta lopa atlikumus.

Arī patālāk no cilvēkiem ziemojošo žagatu ēdienkartē nozīmīgu vietu, pateicoties vilkiem, neveiksmīgiem divkājainajiem medniekiem un sērgām, ieņem dažādi par maitām kļuvuši zīdītāji vai viņu atliekas. Izspiegojot kraukļus – viņi lido augstu, redz tālu un parasti pirmie pamana līķi –, žagatas uzzina, kur šis ēdiens atrodas. Pašas mēs īso, noapaļoto spārnu dēļ diemžēl neesam izcili ātras lidotājas – spārnus nākas ļoti bieži vēzēt, tāpēc lidojums iznāk saraustīti viļņveidīgs… Bet lai nu paliek lidotspēja! Tagad, ziemā, man par visu vairāk rūp ēšana, arī sarunas par to vistīkamākās. Starp citu, piebilde šai kontekstā: tici vai ne, bet ievērojama daļa no žagatu barības rudenī un ziemā ir dažādu augu sēklas.

Siltajā sezonā ikviens žagatu pāris, ikviena žagata var atļauties – un liela daļa arī cenšas – dzīvot tālāk no cilvēkiem. Barības netrūkst nekur. Netrūkst dažādu kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku. Arī augu, protams. Pavasarī un vasaras pirmajā pusē gana ir mazo zvirbuļveidīgo putniņu olu, bērnu un nepieredzējušu jaunuļu. Arī peļveidīgie grauzēji, abinieki un rāpuļi nav smādējams ēdiens. Eh, nevaru vien sagaidīt pavasari!

K. Jūs, žagatas, ja var ticēt putnu noteicējos un enciklopēdijās rakstītajam, žadzināt? Vai jūs žadzināt, lai attaisnotu savu nosaukumu, tāpēc, ka esat nodēvētas par žagatām?

Ž.. Gluži otrādi – latviski esam nosauktas par žagatām tieši tāpēc, ka žadzinām. Žagatas taču žadzina arī tajās zemēs, kurās netiek sauktas par žagatām! Un ne tikai žadzina – siltās sezonas sākumā mūsu tēviņu dziedamās rīkles spēj radīt arī dažādas brīnišķīgi ņaudulīgas skaņas, īpaši jauki tās skan ligzdošanas periodā.

K. Tiesa kas tiesa: skaists vārds – žadzināt! Tik nepatīkamai un, piebildīšu, burtiski grūti aprakstāmai balsij kā jūsējā. Piedodiet, bet tikpat labi varētu teikt: žadzēt vai žagot. Tas, protams, ir mans subjektīvais vērtējums!

Ž. Nu, nu, uzmanīgāk ar izteikumiem, ar vērtējumiem! Man pašai patīk gan savas sugas nosaukums, gan balss, gan balss apzīmējums. Viss ir atbilstošs! Piebildīšu: citiem vārnu dzimtas putniem, atskaitot žagatu un, tiesa, arī kraukli, latviešu valodā dotie vārdi neatspoguļo viņu balsi.

K.: Kā tad dēvē kraukļa izdotās skaņas? Un kā jūs nosauktu citu vārnveidīgo putnu izdotās skaņas?

Ž. Krauklis, protams, krauc, riesta laikā arī klongst. Vārna – negribu teikt krāāc, tāpēc teikšu kāārc. Krauķis kāāc. Kovārnis kjāc. Sīlis vienkārši ķērc jeb, ja gribam iedziļināties viņa balss smalkumos, krēēc, bet riekstrozis šrēēc. Abi pēdējie manis nosauktie, līdzīgi kā žagattēviņi, vēl rada visādas ņaudulīgas skaņas. Sīlis, starp citu, savā repertuārā gandrīz vienmēr mēdz iekļaut no dažādiem citiem putniem (visbiežāk klijāniem) noklausītus balsienus. Par bēdroža dziedātprasmi gan diemžēl neko nevaru pateikt – nekad neesmu viņu nedz redzējusi, nedz dzirdējusi, jo šīs sugas pārstāvji Latvijā iemaldās ļoti reti.

K. Jūs, ja pareizi esmu sapratis, gan nekur nemaldāties. Pirms brīža, atceros, sacījāt, ka žagatas sastopamas arī tur, kur netiek dēvētas par žagatām. Kādās zemēs jūsu suga vispār ir sastopama?

Ž. Lai uzskaitītu konkrētas zemes, būtu jātērē daudz laika. Īsumā: runā, ka mūsu izplatības areāls aptver visu Eiropu, lielu daļu Āzijas, iesniedzas Āfrikas ziemeļos. Jāatzīst, ka vārnveidīgie vispār, ar dažiem izņēmumiem, protams, ir kosmopolītiska dzimta.

K. Nez kāpēc jūs mūsu sarunas laikā uzkrītoši bieži cenšaties uzsvērt, ka piederat vārnu dzimtai? Kāpēc?

Ž. Tāpēc, ka varu būt lepna, varu atļauties lielīties, apgalvojot: šīs dzimtas putni ir vieni no pasaulē gudrākajiem, apķērīgākajiem putniem.

K. Tātad nebūs pārspīlēts, sakot, ka žagatas, vārnas un kraukļi ir putni ar augstu intelektu?

Ž. Jā! Un pārējie vārnu dzimtai piederīgie – kovārņi, krauķi, sīļi, riekstroži un bēdroži – arī. Ne tik gudri kā tevis iepriekš nosauktie, taču, neapšaubāmi, gudri.

K. Vēl tikai pāris jautājumu! Ļoti gribu uzzināt, vai jūsu sugai ir kaut kāda saistība ar itāļu virtuvi? Paskaidrošu, kāpēc uzdodu šo jautājumu: kad gatavojos mūsu sarunai, mazliet ielūkojos dažās grāmatās, kurās aprakstīti putni, un, izlasījis žagatas latīnisko nosaukumu Pica pica, iedomājos, ka jūsu miesa tiek vai vismaz agrāk tikusi izmantota dubultpicās…

Ž. Ņirgājies? Vai tiešām nezini, ka latīņu valodā burts c jālasa kā k? Tātad nekāda pica neiznāk! Jālasa un jāizrunā pika.

Domāju, ka vārnu dzimtas pārstāvjus cilvēki vispār nekur neēd. Droši zinu: Latvijā par ēdamiem putniem mūs noteikti neuzskata. Kas attiecas uz itāļu virtuvi – neko par to nezinu, nekādas atliekas no itāļu galda neesmu pat nobaudījusi. Mēs, žagatas, pa pasauli neblandāmies, neesam gājputni, esam tipiski nometnieki. Ceru, nav jāpaskaidro, ko nozīmē nometnieki?

K. Visticamāk, nometnieki ir tie, kas dzīvo nometnēs.

Ž. Nometnieki – tas nozīmē: dzīvnieki, kuri, ja vien viņus nespiež kaut kādi īpaši apstākļi, visu mūžu uzturas vienā noteiktā, pastāvīgā vietā un neklejo – kur reiz apmetušies, tur aizvada savu dzīvi.

K. Stāsta, ka žagatas esot kāras uz dažādām spožām un koši krāsotām lietiņām: kad tādas atrod vai kad cilvēku neapdomīgi atstātās nočiepj, stiepj uz savu ligzdu vai, ja nav ligzdošanas sezona, nobēdzina kaut kur citur. Tātad – zaglīgi putni?

Ž. Nu vai zini!? Šāds jautājums – tā jau ir goda un cieņas aizskaršana! Neko vairs tev neteikšu. Kas tev to stāstīja, tam arī prasi! Man uz muļķīgiem jautājumiem nav jāatbild. Visur jums, žurnālistiem, jābāž savs snurķis!
[Tīrmanis 2003: http://www.videsvestis.lv/]

Dziesma Žagatas. P. Sila vārdi, Ā. Skultes mūzika.

Žagata ir vārnu dzimtas sugas putns ar spēcīgu ķermeni, kājām, knābi un ļoti garu asti. Tās ķermeņa garums kopā ar asti ir aptuveni 46 cm, masa – 200–250 g. Apspalvojums melnbalts, kontrastējošs – pleci, sāni un vēders balti, pārējais apspalvojums spoži melns ar zaļganu un zilganu metālisku spīdumu. Rada žadzinošas, arī dažādas ņaudošas skaņas. Lido lēni, manevrēšanai izmanto asti. Žagatas ir piesardzīgas un ziņkārīgas, tās mēdz savākt ligzdā vai citās slēptuvēs spožus priekšmetus.
[Sagatavots pēc: Latvijas daba VI 1998 : 160]

●

Informācija par žagatu. 
[http://www.ornitofaunistika.com/]

●

Žagatas (Pica pica) balss.
[http://www.ornitofaunistika.com/; http://www.ornitofaunistika.com/]

●

Jūras žagata (Haematopus ostralegus).
[http://www.ornitofaunistika.com/]

Taivānas zilā žagata jeb Formozas zilā žagata (Urocissa caerulea) ir vidēja auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas pieder zilo žagatu ģintij (Urocissa). Putna nosaukums ķīniešu valodā nozīmē garastainā kalnu lēdija. Taivānas zilā žagata ir endēma putnu suga, kas dzīvo tikai Taivānā. Tā ir sastopama kalnos 300–1200 metru virs jūras līmeņa. Taivānas zilo žagatu 2007. gadā oficiāli pasludināja par Taivānas nacionālo putnu.
[Sagatavots pēc: http://www.birdingintaiwan.com/]

●

Korejas žagata ir Dienvidkorejas simbols.
[http://slitere.lv/]

●

Žagata ir attēlota uz Bangladešas naudaszīmes.
[Sagatavots pēc: http://www.visapasaule.lv/]