Tradicionālā transkripcija

[žagata]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʒɑɡɑtɑ] 


[ž] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis 

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



žag-sakne

-at-piedēklis

-agalotne

žagat- – vārda celms

-ataizskaņa




žag-at+tārt-iņ-š

žag-at+veid-a

jūr-as+žag-at-a


žag-at+veid+īg-ie




žagatapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

žagat-a žagat-as

Ģ.

žagat-as žagat-u

D.

žagat-ai žagat-ām

A.

žagat-u žagat-as

I.

ar žagat-u ar žagat-ām

L.

žagat-ā žagat-ās

V.

žagat-a! žagat-as!


N. Uldis ŽagataD. Uldim Žagatam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsŽagata ir visēdāja.

2) izteicēja daļaTas melnbaltais putns ir žagata.

3) galvenais loceklisMūsu sētas žagata.

4) papildinātājs – Žagatu ģints žagatas mēdz saukt arī par melnbaltajām žagatām.

5) apzīmētājsŽagatu ģintī ir trīs sugas.

6) apstāklisKaķis skatījās žagatā un nikni šņāca.



žagatas aste, žagatu barība, žagatu ģints, žagatu ienaidnieks, žagatas ķermenis, žagatas ligzda, žagatu mātīte, žagatu tēviņš, žagatas žadzināšana

 

liela žagata, maza žagata, pļāpīgā žagata, zaļā žagata



žagata, s.

Vārnu dzimtas melni balts putns ar garu asti.

Žagatas žadzina. Žagata garaste. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1206]


žagata, -as, s.

1. Vidēji liels vārnu dzimtas putns ar melnbaltu apspalvojumu un pagarinātu asti.

Žagata .. savu ligzdu apaļa groza veidā savij no žagariņiem biezos krūmājos .. Latvijas dzīvnieki 53.

.. žagata .. ir interesantākā un draiskulīgākā no visiem vārnu dzimtas putniem. K. Grigulis 5, 220.

Alksnājā žadzināja žagata, droši vien pamanījusi kaut ko neparastu un tagad steidzās izklaigāt pa visu pasauli. Purs 6, 90.

2. sar. Cilvēks, kas mēdz daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku, arī baumot).

Karina: Varat arī laikrakstus palasīt, lūdzu… Arī par profesora kungu tur vesela sleja, bilde ar’ ir klāt. Un labs uzņēmums, es uzšķiršu, lūdzu… – Kristofers: Saki tai žagatai, lai viņa paliek reiz klusu! Zīverts 1, 385.

.. velti bija žvadzinājušas kaimiņu žagatas kāzās, ka Līzei, baznīcā ejot, vajadzējis siet lakatu uz acīm, ne miršu kroni likt galvā. Sakse 2, 10.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


žagata – žogota; žagata žadzina (čarkstina) – žogota čačynoj

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


žagata 1. kâ žagata (demin. žagatiņa) iron. ‘tievs, kalsns; ļoti novājējis, izdilis’: [sieva] pasàusa k°â žogata. [sieva] tik vȃjiņa biŠ k°â žagatiņa.

2. žadzina kâ žagata iron. ‘ļoti daudz, nepārtraukti runā, pļāpā, tenko’: kùo jȗs k°â žogatas žaʒinet? 
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 288]

 

žagatažogota. žogota – bòlta àr màlnu aśi. žogota čarińèi – byûś kuôda źiņa, loba vài naloba, a vys byûś. lab́i nabyûś tamâ sàtâ, ka žogotys ik častài skrƒn da tài sàtài.
[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 596]

 

žogatas jàu ìr smukas, ràibas, garâm astêm. moûsu vacìspappa stuôstija, kuô varut atškìert žogatu tàvu nù mùotes: tàOs ešut bòls àr màllu ùn mùote – màls àr bòltu. ja jàu mùojâs kaû˙kù kâva, to bej žogatu ùn vùornu pìls, tùos nùoca visu sakùpt. pļàpîks kuô žogata – soka. ko tuôc klačîks cìlvaks, to soka: tu gòn esi pļàpîks kuô žogata. zùg kuô žogata – tuô arî soka, jù žogata jàu zaglîga. ja lûks vaļâ, to nù go`da àr paķexs kaû˙kù. 
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 118]


žagata saka, paužot negatīvu attieksmi pret kāda rīcību, uzsverot runāšanu nevietā, pļāpīgumu, ziņkāri, zaglīgumu.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 657]

 

Tarkšķēt (žadžināt) kā žagatai saka, ja kāds daudz un bez jēgas runā.

Žadzina kā žagata saka, ja kāds bez jēgas runā vienu un to pašu.
[Sagatavots pēc: KLFV2 1974: 85]


Zooloģijāžagata, apkakles koku žagata, Āzijas zilā žagata, baltspārnu žagata, baltvēdera koku žagata, brūnā koku žagata, dzeltenknābja žagata, Eiropas žagata, garastes koku žagata, holarktiskā žagata, īsastes žagata, jūras žagata, koku žagata, Korejas žagata, melnbaltā žagata, melnknābja žagata, pelēkā koku žagata, sprūdratastes koku žagata, zaļā žagata, zilspārnu žagata.


PriekšvārdiŽagata (vārds pirmo reizi pierakstīts Rīgā1454. g.); Žagatiņa (vārds fiksēts Rīgā 1456. g.).

 

Uzvārdi Žagata; Žogots, Žogota; Žagatiņš, Žagatiņa.

 

Vietvārdi  Žagatas, mazciems Rūjienas, Apes novadā; viensēta Tukuma, Krimuldas novadā; Žagatu mājas, viensēta Riebiņu novadā; Žagatnes//Žagatņi, skrajciems Rēzeknes novadā; Žagatiņas, viensēta Brocēnu novadā; Žagatnieki, saimniecība Ventspils novadā; Jaunžagatas, viensēta Alūksnes novadā; Lejasžagatas, viensēta Apes novadā; Žagatu iela, iela Rīgā, Daugavpilī; Žagata, upe Madonas novadā; Žogotu ezers, ezers Rēzeknes novadā; IsmeruŽagatu ezers, ezers Rēzeknes novadā; Žagaturga, strauts Sējas novadā; Žagatas kalns, kalns Saldus novadā; Žagatkalns, kalns Alūksnes novadā; Žagatu iezis//Žagatu klintis, atsegums Apes novadā; Jaunžagatu krauja, krauja Apes novadā; Žagatu grantsbedres, karjers Alūksnes novadā; Žagatiņu purvs, purvs Ērgļu novadā; Žagatu mežs, mežs Alūksnes novadā; Žagatene, mežs Saldus novadā; Žagatnieks, mežs Alūksnes novadā; Žagatu pļavas, pļavas Alūksnes novadā.

 

ErgonīmiŽagata, veikals Ventspilī; Žagatas bode, veikals Rīgā.  


žagata, mantots vārds; apv. žagate; lš. žagatà ‘t. p.’, oset. ɜæg, persiešu zāģ(i) ‘vārna, žagata’. Verbi žvadzēt, žadzināt, apv. zadzināt ‘kliegt kā žagata; daudz pļāpāt’. Vārdu pamatā ir skaņu atdarinājums, no kā ide. sakne *heg-, skaņu mijā b. *žag-. Tās pašas cilmes laikam ir vlv. keken, ‘pļāpāt’ (Becenbergers, Endzelīns) un oset. xäγun ‘teikt’. Vārdu žagata saista arī ar žagot (sk. žagas).

Pēc J. Endzelīna uzskata, žagata ieskaņas ž- dēļ laikam ir aizguvums no lietuviešu valodas. Taču ž- saglabājies daudzos latviešu valodas mantotajos vārdos – vai nu lielākai ekspresijai, vai arī kā izlokšņu īpatnība, kas dažkārt valodā vispārināta.

Izzudis senākais žagatas nosaukums *sarka (lš. šárka, kr. сорóка, sal. vietv. Sarkava Kuršu kāpās), varbūt skaužot homonīmiju ar adj. sarks (siev. sarka) ‘sarkans’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 575]


angļu – magpie

baltkrievu – сарака

franču – pie

grieķu – καρακάξα

igauņu – harakas

itāļu – gazza

ivritā – עורב הנחלים

krievu – сорoка

latīņu – picae

lietuviešu – šarka

poļu – sroka

somu – harakka

ukraiņu – сорока

vācu – die Elster

zviedru – skata



Taisās kā žagata uz perēšanu.


Ja žagata brēc, tad sveši ļaudis jeb viesi nāks mājā.

Ja žagatas pa sētsvidu vai jumtiem lēkā, tad ciemiņi gaidāmi.

 

Ja žagata žadzina pie mājas loga, tad būs ciemiņi.

 

Ja žagata nosēstas mājas priekšā uz sētas, tad no tās puses nāk viesi, kur žagatas aste rāda.

 

Kod žogota atskrīn uz lūga, itys pīzīmēj jaunas ziņis.

 

Ja žagatai čerkstinot aste uz istabas pusi, būs sliktas ziņas, ja galva – labas ziņas.

 

Ja žagata pie mājām brēc, tad gaidāmas ziņas; ja labā pusē cilvēkam, tad sliktas, ja kreisā, tad labas.

Ja mājas pagalmā nāk daudz žagatas, tad tajās mājās kāds tiek aprunāts.

Ja žagata laižas mājās un žadzina, tad par tām mājām izcelsies slikta slava.

 

Kad žagata uz mājas uztupusi žadzina, tad izdzirdēs kādu nelaimi.

 

Ja žagata čačina koka galotnē, tad tas nozīmē kādu labumu; bet, ja zemē čačina, tad būs liels sliktums.

 

Kad naktī žagata mājai apkārt laižas un brēc, tad mājai būs nelaime.

 

Lai žagata nesasauktu nelaimi, tad, to redzot, jānospļaujas un jāsaka: „Kliedz, ragana, pati uz saviem bērniem, ne uz citu nelaimi.”

 

Žagatas nāk mājā uz sliktu laiku.

 

Žagata bļauj un danco uz labu laiku; bet sēž klusi un sarāvusies zaros, kad sniegs un lietus taisās.

 

Kad žagata bļauj mājās, tad zagļi ir tuvumā.

 

Ja žagatas brēc sētas vidū, tad mājās būs rāšanās.

 

Ja žagatas vai vārnas tup uz kūts jumta, tad no tās kūts būs kāda maita.



Baltāks par dienu, melnāks par nakti, augstāks par mežu, zemāks par ragu sliedi. – Žagata.

 

Melns kā ogle, balts kā sniegs, danco kā jumprava. – Žagata.

 

Kā ķēve zviedz, kā jumprava danco. – Žagata.

Viens gals kā kalts,

Otrs kā kaplis.

Kā dienas baltums,

Kā nakts melnums.

Zviedz kā ķēve,

Danco kā maršu. – Žagata.

 

Poliski danco, spranciski runā, pa pusi balts, pa pusi melns. – Žagata.

 

Vāczemes jumprava

Spranciski danco. – Žagata.

 

Jumprava ceļu tek,

Skalu kūlis mugurā. – Žagata.

 

Sieva skrien pār tīrumu,

Kārts gals mugurā. – Žagata.

Atslēga garāk apar klēti. – Žagatas aste.

 

Garāka klēts priekšā nekā pati klēts. – Žagatas aste.

 

Trīs aršiņas dārgas drēbes. Žagatas aste.



Tik tāds kraķītis

Vakara brālis;

Tik tāda žagata

Vakara māsa. [LD 21095-0]

 

Nedod Dievis manu namu

Brāļa nama galiņā,

Ik rītiņus brāļa sieva

žagata žadzināja. [LD 23825-0]

 

Zinu labi, bet neteikšu,

Kur aug manim brūtganiņš;

Muļķe būtu, kad es teiktu,

žagata izpļāpātu. [LD 10683-1]

 

Ko tie kraukļi krakšķināja,

Ko žagatas čerkstināja?

Tur guļ divi veci puiši

Zaļā bērzu birzmalā. [LD 13063-2]

 

Ko tie kraukļi kraucināja,

Ko žagatas žvadzināja?

Valodnese pakritusi

Liela ceļa maliņā. [LD 8544-0]

 

Ko tie kraukļi krakšināja,

Ko žagatas žvadzināja?

Būs kungiem karā iet,

Negulēt spilvenos. [LD 32123-2]

 

Es atstāju sav’ māmiņu,

Kā vistiņu kladzinot;

Es atradu vīra māti,

žagatu žadzinām. [LD 23257-0]

 

Kas tie tādi jauni kungi

Tik gariem deguniem?

Piecas vārnas uztupās,

Vēl bij rūme žagatai. [LD 20109-3]


Sīlis un žagata

Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie draugi. Žagatas agrāki Vidzemē nebijis, tā esot dzimta vāczemniece. Sīlis salielījies, cik Vidzemē esot jauki un labi; tikmēr lielījušies, kamēr iepriecinājis žagatu nākt uz Vidzemi līdzi. Atnākuši Vidzemē pašā jaukā ziedu laikā. Žagata priecājusies un pateikusies sīlim, ka šo atvedis uz tādu jauku zemi, kur esot tik daudz jauku tīrumu, pļavu un mežu. Nu šī varēšot līksmi dzīvot. Bet, kad sākuši labību pļaut, žagata, jau satrūkusies, prasījusi: „Sīl, to labību jau nopļauj!” Sīlis teicis: „Nekas par to, viņu saliks gubās un mums būs vēl labāki.” Kad strādnieki sākuši kult un gubas aizvest, žagata atkal brēkusi: „Sīl, tās gubas jau ved projām!” Sīlis gluži mierīgi atbildējis: „Lai ved vien, mums jau paliekas atstāj zemē!” Bet te nu saskrējušas cūkas un apēdušas arī šīs paliekas. Nu vāczemniece saukusi aiz bailēm: „Sīl, cūkas jau apēd tās pašas paliekas!” Sīlis mierīgi atbildējis: „Lai nu ēd, gan vēlāk atkal izmetīs un mēslos atradīsim barību.” Nu žagata redzējusi, ka ir pievilta. Tādai Vāczemes preilenītei Vidzemes cūku mēslos jākašņājas. Vēl uzkritusi balta ziema, kundzītei stāvu bads klāt. Tad viņa gājusi pie citiem putniem sūdzēt, ka sīlis šo pievīlis, no Vāczemes ievedis tādā badā.

Citi putni iecēluši tiesu, ko tiesa par to sīlim spriedīs. Mazais strazdiņš tiesā bijis par priekšnieku, krauklis ar vārnu piesēdētāji, teteris rakstvedis un pelēkais strazds par sulaini.

Tiesa nospriedusi sīli karātavās nokārt; bet tiesas priekšnieka nebijis klāt, kad sīlim sodu sprieduši. Pie tiesāšanas vārna sacījusi: „Kārt vajaga!” Krauklis gribējis, lai tikai cietumā bāztu, un pēdīgi nosprieduši nokārt.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Sīlis un žagata

Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: „Sīli kārs, sīli kārs!”

Te piegadījies tiesas vīrs; tas teicis: „Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! Vienas bābas žagatas dēļ gudru vīru kārs! Kas nu žagatu nepazīst? Tā jau tik tāda netikle ir: skraida Vidzemes puišiem līdz. Dzīsim to raganu Vidzemē atpakaļ, bet sīli laidīsim, lai izbraucas pa Vāczemi!” Un tā sīlis paticis vaļām un visu ziemu izsērsies Vāczemē, bet žagata netikusi. Ceplītis vēl šodien stāsta, kā toreiz atgadījies, dziedādams: „Sīli kārs, sīli kārs!”
[http://valoda.ailab.lv/]

Vārna un žagata

Visi putni rudenī gājuši uz siltām zemēm, un vārna ar žagatu arī. Bet vārna, aizskrējusi vienu gabalu, iedomājusies, ka saimnieks vēl neesot savus kaujamos lopus notīrījis, vēl palikušas netīrītas zarnas. Viņa nu griezusies atpakaļ un kā uzticama kalpone palikusi tepat. Žagata skrējusi, skrējusi, bet nav varējusi nociesties neizzinājusi, cik tālu īsti aizskrējusi, nākusi atpakaļ lūkot, cik tālu jau ir, un tā nu arī palikusi tepat.
[http://valoda.ailab.lv/]

Žagata

Žagata nometusies uz sētas mieta. Pārradies kuilis no ganiem, atplēsis kūts durvis un ielauzies pie ērzeļa. Ērzelis spārdījis nelūgto un rēcis; bet kuilis draudzībā atrukšķējis: „Urkš, urkš! urkš, urkš!” Beidzot saimnieks, istabā padzirdējis troksni, skrējis abus saglābt. Žagata, mēlnese, gribējusi saimniekam jau iepriekš pastāstīt kuiļa nedarbus, bet ātrumā valoda aizķērusies, nevarējusi vairāk izžadzināt, kā tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valodu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Kādēļ vārna un žagata ziemā paliek tepat

Sensenis līdzi visiem putniem arī vārna un žagata rudenī gājušas uz siltām zemēm. Bet kādreiz gadījies tā, ka vārna ceļā atcerējusies, ka saimnieks vēl neesot savus kaujamos lopus līdz galam apstrādājis: vēl palikušas netīrītas zarnas. Vārna griezusies atpakaļ un palikusi tepat uz visiem laikiem.

Žagata laidusies, laidusies, taču beidzot nav varējusi nociesties, neuzzinājusi, kāpēc vārna aizskrējusi atpakaļ. Griezusies lūkot, ko vārna tur dara. Skatās – vārna knābā lopu ķidas.

Tā arī žagata palikusi tepat. 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Putni

Dievs apsēdies kalnā un licis visiem putniem un zvēriem pa pāriem iet tam garām, lai dotu tiem vārdus. Kam viņa pusē gadījusies sieviete, tam viņš devis sieviešu vārdu: tā vārna, tā dzeguze; kam vīrietis – tam vīrieša vārdu. Citi putni vēl nepratuši izšķirt vīrieti no sievietes, bet žagata jau pratusi. Tāpēc tā sākusi pukoties, kad Dievs teicis: „Tā žagata.”

Žagata, žagata,” viņa sacījusi savam vīram. „Vai tad tu esi sieviete, ka tevi par žagatu sauc?” – „Klusu, sirsniņ,” vīrs atteicis, „mēs jau esam abi viens.”

Bet žagata nebijusi apmierināta. Par šādu netaisnību viņa gribējusi iet pie ķeizara sūdzēties. Skrējusi, skrējusi – pret vakaru ielaidusies kādā eglē nakti pārgulēt. Apakšā sajājuši puiši pieguļā. Tie sarunājušies iet meitās. Atgriezušies tikai uz rīta pusi, bet zirgiem vajadzējis visu laiku stāvēt neēdušiem. Tas vēl vairāk sakaitinājis žagatu, un viņa nospriedusi arī par to sūdzēt ķeizaram. Otrā dienā viņa laidusies tālāk. Vienā vietā ieraudzījusi krustu. Nodomājusi: te nu gan varēs atpūsties, te neviens netraucēs tādā svētā vietā. Nolaidusies arī. Bet krusts, par nelaimi, bijis vējdzirnavu spārni. Drīz sacēlies vējš un spārni sākuši griezties. Žagatai vajadzējis laisties tālāk. Arī par to viņa gribējusi sūdzēties.

Tālāk laižoties, viņa ieraudzījusi ganu, kas tupinājis jēriņu, teikdams: „Diti, diti! Ak tu klupi! Kat tevi velns tā valdinātu, kat tevi ditēt nevar iemātīt!” Žagata nodomājusi: „Tavu mocīšanu: jēriņš maziņš, cipiņas gurst, nevar nozicēt. Tas arī jāpasūdz.” Skrējusi tālāk. Bet, kamēr līdz ķeizaram aizskrējusi, tā aiz uztraukuma nekā vairāk nevarējusi pateikt kā tikai: „Rr!” Ne ķeizars ko sapratis, ne cits kāds.

Tālab arī vēl šodien žagatu sauc par žagatu, puiši iet meitās un vējdzirnavas griežas.
[http://valoda.ailab.lv/]



Pelēka diena

 

Elksnīšu plecos

pelēka diena šūpojas.

Svārciņos vecos

brien lietiņš un miegojas.

 

Žagata kļavā

nelaimi melš.

Apmaldījies bērniņš raud pļavā –

nezin, uz māju kur ceļš.

 

Kalnā stāv, ragus pacēlis,

milzīgs, slapjš, pelēks gliemezis.

Tam krūtīs guļ dzirnavu akmenis.

Arī piekusis… [Bārda 1979 : 87]

 

 

Žagatas

Reiz runcis, pienu nodzēries,

Bij saulē saldi aizsnaudies,

Un, it kā medīt iedams slepu,

Viņš kustināja ķepu.

To noskatījās žagata un – žvīkst! –

Pie kaimiņienes prom kā likts.

– Vai zini, māsiņ, ko no jauna?

Nu runcim gan ir gājis ļauni.

Es noskatījos slepu –

Tam peles sakodušas ķepu. –

Kad otrā žagata ar trešo satikās,

Tai pļāpāt patikās:

– Vai, mīļā! runcim peles uzbrukušas

Un visam ķepas nograuzušas –

Kad trešā ar ceturto,

Tai viņa pačukstēja sekojošo:

– Kāds miljons peļu runcim uzkritušas

Un to ar visām četrām apēdušas –

Bet, kamēr pļāpas runci apraudāja,

Vēl viena atsteidzās un skaļi žvadzināja:

– Ak šausmas! pastardiena nāk,

Jo miroņi jau mosties sāk,

Tas runcis, ko pirmīt apglabāja,

Ir augšāmcēlies, man ar asti māja!

Ak, sargāsimies ticēt žagatām,

Visvairāk – paši piederēt pie tām! [Sils 1978 : 52]


Jā, tālu te varēja redzēt, tomēr nekur nekas sevišķs nebija ne saskatāms, ne sadzirdams. Te viņa izdzirda kaut kur tuvumā savādas jestri skaļas skaņas.

– A! Atkal žagata! – atskatīdamās atpakaļ, viņa tīri kā ielīksmota sevī izsaucās. – Jau vakar tā te žadzināja un nu atkal, atlaidusēs no meža un nometušās vecajā sērmokslī, kaut ko tik ātri, ātri stāsta, garo asti priecīgi žibinādama. Kad žagata divi dienas nojis tā melš, tad kaut kas jauns gaidāms – laikam atnāks kāds cilvēks. Tas ir labi, garastīte. Žadzini vēl, es tavai žadzināšanai ticu.

Kā iepriecināta viņa lūkojās atkal tālu visapkārt, bet nekā jauna nevarēja ieraudzīt, tik žagatu redzēja aizlaižamies atpakaļ uz meža pusi. „Tā man vēsti atnesusi, tā skrien atkal pie citām žagatām,” viņa sevī vēroja, un viņas skati lidoja atkal tālumā. Viņas skati apstājās kalnā, pie Saulesatvāržiem. Senāk, kad no sētas turp paskatījās, aizvien redzēja tur cilvēkus kustamies – vai nu ejam kādu pa gatuvi, vai tīrumā strādājam, vai ganīklā ganāmies lopus, jo Saulesatvārži ir prāvas mājas un tur bija liela saime. Tagad nu jau vairāk dienu neredz tur ne cilvēku, ne lopu. [Janševskis 1981: 21]


Sestais skats

(Pienāk pie tiem pašiem Žagata.)

ŽAGATA. Stārks! Ko tu nebeidz klabināt?!

Pie saimnieces sevi labināt!

Bez apstājas babināt!

Visādus niekus grabināt!

Savā neskaidrā valodā žļabināt!

Šis darbus darot!?

Šis visu varot! –

Ar ūdeni grib visus barot!!

(Sānos iespraudusies.)

Īstā darītāja – es!

Tu tik ūdeni nes –

Es istabu slauku!

Es mazgāju trauku! trauku!

Es ar baltu autu –

Sagaidu tautu!

Es staigāju, mēžot ar garu asti!

Visur būs tīri, glīti, – ne prasti!

Es – es – es! –

STĀRĶIS. (Kurš nepacietīgi mīdījies no vienas kājas uz otru.)

Tev mutē trīs mēlītes!

(Aiziet dusmīgs.)

 

Septītais skats

(Tie paši, bez Stārķa.)

SUŅA TĒVS KRANCIS.

Esat gan jūs abi

Runātāji labi!

KAĶE PEĻU GANE.

Žagatu nesmādē!

Kā rīkotāja man jāslavē!

Nau kā Lapsa viltīga,

Bet izveicīga un laipnīga!

ŽAGATA. Jā, un kā es velku deju!

Un visiem rādu laipnu seju!

Es gribu jūs priecināt:

Likšu jums skaisti uzdziedāt!

E! Vārna – čak! čak! čak!

Nāc šurp ašaši! ašāk! [Rainis 1981 : 575–576]

 

Vārds žagata izmantots arī Gunāra Priedes lugas nosaukumā Žagatas dziesma (1978).



Intervija ar melnbalto garasti

Korespondents. Labrīt! Esmu ļoti pateicīgs par to, ka piekritāt šai sarunai. Ja nav noslēpums, pastāstiet, lūdzu, kas ir žagatu pamatbarība.

Žagata. Grūti atbildēt, jo gandrīz neko no tā, ko mēs ēdam, neuzdrošinos neapstrīdami dēvēt par pamatbarību. Barība ir dažāda. Šī dažādība ļoti lielā mērā atkarīga no sezonas. To, protams, ietekmē arī konkrētā dzīves teritorija – kas nu kurā vietā biežāk un vieglāk atrodams.

Rudenī ievērojamai daļai no mums tīk pārvietoties tuvāk jums, jūsu dzīves vietām. Tur, nedaudz pasirojot, parasti paveicas tikt pie augļiem un dārzeņiem, tur var saplūkt pilnu knābi ar ziemājiem. Un nav jau gluži tā, ka pilnīgi visus Latvijas nostūrus tā sauktās Eiropas Savienības prasības paguvušas sagandēt – pagaidām ne vienā vietā vien pat pārtikuši cilvēki spēj un prot dzīvot kā cilvēki, nevis kā ražošanas mašīnas. Savukārt pie nabagiem pieskaitītie ļaudis vietumis joprojām vēl var atļauties neapēst savu dienišķo maizīti pilnīgi visu – līdz pat garozas pēdējai kripatiņai. Tādās vietās gan rudenī, gan tagad, ziemā, atrodami cilvēku pārtikas un mājdzīvnieku barības atlikumi, tur žagatām nereti izdodas nočiept pat kādu neatlikumu – kaut ko gardu no suņa vai kaķa ēdiena bļodiņas, no lopu vai mājputnu barotavas, ja paveicas, tur var izdoties piebeigt kādu neuzmanīgāku zvirbuli, kas noklīdis no sugasbrāļu kompānijas. Ja nobeidzas kāds lielāks mājdzīvnieks vai cūkai vai citam lopam cilvēki sarīkojuši ieplānotas „bēres”, vārnveidīgajiem, pirmām kārtām tuvumā mītošajām žagatām, sākas uzdzīve: spēj tik knābāt krūmos ievilktu sprāgoņu vai tīši nokauta lopa atlikumus.

Arī patālāk no cilvēkiem ziemojošo žagatu ēdienkartē nozīmīgu vietu, pateicoties vilkiem, neveiksmīgiem divkājainajiem medniekiem un sērgām, ieņem dažādi par maitām kļuvuši zīdītāji vai viņu atliekas. Izspiegojot kraukļus – viņi lido augstu, redz tālu un parasti pirmie pamana līķi –, žagatas uzzina, kur šis ēdiens atrodas. Pašas mēs īso, noapaļoto spārnu dēļ diemžēl neesam izcili ātras lidotājas – spārnus nākas ļoti bieži vēzēt, tāpēc lidojums iznāk saraustīti viļņveidīgs… Bet lai nu paliek lidotspēja! Tagad, ziemā, man par visu vairāk rūp ēšana, arī sarunas par to vistīkamākās. Starp citu, piebilde šai kontekstā: tici vai ne, bet ievērojama daļa no žagatu barības rudenī un ziemā ir dažādu augu sēklas.

Siltajā sezonā ikviens žagatu pāris, ikviena žagata var atļauties – un liela daļa arī cenšas – dzīvot tālāk no cilvēkiem. Barības netrūkst nekur. Netrūkst dažādu kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku. Arī augu, protams. Pavasarī un vasaras pirmajā pusē gana ir mazo zvirbuļveidīgo putniņu olu, bērnu un nepieredzējušu jaunuļu. Arī peļveidīgie grauzēji, abinieki un rāpuļi nav smādējams ēdiens. Eh, nevaru vien sagaidīt pavasari!

K. Jūs, žagatas, ja var ticēt putnu noteicējos un enciklopēdijās rakstītajam, žadzināt? Vai jūs žadzināt, lai attaisnotu savu nosaukumu, tāpēc, ka esat nodēvētas par žagatām?

Ž.. Gluži otrādi – latviski esam nosauktas par žagatām tieši tāpēc, ka žadzinām. Žagatas taču žadzina arī tajās zemēs, kurās netiek sauktas par žagatām! Un ne tikai žadzina – siltās sezonas sākumā mūsu tēviņu dziedamās rīkles spēj radīt arī dažādas brīnišķīgi ņaudulīgas skaņas, īpaši jauki tās skan ligzdošanas periodā.

K. Tiesa kas tiesa: skaists vārds – žadzināt! Tik nepatīkamai un, piebildīšu, burtiski grūti aprakstāmai balsij kā jūsējā. Piedodiet, bet tikpat labi varētu teikt: žadzēt vai žagot. Tas, protams, ir mans subjektīvais vērtējums!

Ž. Nu, nu, uzmanīgāk ar izteikumiem, ar vērtējumiem! Man pašai patīk gan savas sugas nosaukums, gan balss, gan balss apzīmējums. Viss ir atbilstošs! Piebildīšu: citiem vārnu dzimtas putniem, atskaitot žagatu un, tiesa, arī kraukli, latviešu valodā dotie vārdi neatspoguļo viņu balsi.

K.: Kā tad dēvē kraukļa izdotās skaņas? Un kā jūs nosauktu citu vārnveidīgo putnu izdotās skaņas?

Ž. Krauklis, protams, krauc, riesta laikā arī klongst. Vārna – negribu teikt krāāc, tāpēc teikšu kāārc. Krauķis kāāc. Kovārnis kjāc. Sīlis vienkārši ķērc jeb, ja gribam iedziļināties viņa balss smalkumos, krēēc, bet riekstrozis šrēēc. Abi pēdējie manis nosauktie, līdzīgi kā žagattēviņi, vēl rada visādas ņaudulīgas skaņas. Sīlis, starp citu, savā repertuārā gandrīz vienmēr mēdz iekļaut no dažādiem citiem putniem (visbiežāk klijāniem) noklausītus balsienus. Par bēdroža dziedātprasmi gan diemžēl neko nevaru pateikt – nekad neesmu viņu nedz redzējusi, nedz dzirdējusi, jo šīs sugas pārstāvji Latvijā iemaldās ļoti reti.

K. Jūs, ja pareizi esmu sapratis, gan nekur nemaldāties. Pirms brīža, atceros, sacījāt, ka žagatas sastopamas arī tur, kur netiek dēvētas par žagatām. Kādās zemēs jūsu suga vispār ir sastopama?

Ž. Lai uzskaitītu konkrētas zemes, būtu jātērē daudz laika. Īsumā: runā, ka mūsu izplatības areāls aptver visu Eiropu, lielu daļu Āzijas, iesniedzas Āfrikas ziemeļos. Jāatzīst, ka vārnveidīgie vispār, ar dažiem izņēmumiem, protams, ir kosmopolītiska dzimta.

K. Nez kāpēc jūs mūsu sarunas laikā uzkrītoši bieži cenšaties uzsvērt, ka piederat vārnu dzimtai? Kāpēc?

Ž. Tāpēc, ka varu būt lepna, varu atļauties lielīties, apgalvojot: šīs dzimtas putni ir vieni no pasaulē gudrākajiem, apķērīgākajiem putniem.

K. Tātad nebūs pārspīlēts, sakot, ka žagatas, vārnas un kraukļi ir putni ar augstu intelektu?

Ž. Jā! Un pārējie vārnu dzimtai piederīgie – kovārņi, krauķi, sīļi, riekstroži un bēdroži – arī. Ne tik gudri kā tevis iepriekš nosauktie, taču, neapšaubāmi, gudri.

K. Vēl tikai pāris jautājumu! Ļoti gribu uzzināt, vai jūsu sugai ir kaut kāda saistība ar itāļu virtuvi? Paskaidrošu, kāpēc uzdodu šo jautājumu: kad gatavojos mūsu sarunai, mazliet ielūkojos dažās grāmatās, kurās aprakstīti putni, un, izlasījis žagatas latīnisko nosaukumu Pica pica, iedomājos, ka jūsu miesa tiek vai vismaz agrāk tikusi izmantota dubultpicās…

Ž. Ņirgājies? Vai tiešām nezini, ka latīņu valodā ’burts’, [ō], [uo]. ‘] c jālasa kā k? Tātad nekāda pica neiznāk! Jālasa un jāizrunā pika.

Domāju, ka vārnu dzimtas pārstāvjus cilvēki vispār nekur neēd. Droši zinu: Latvijā par ēdamiem putniem mūs noteikti neuzskata. Kas attiecas uz itāļu virtuvi – neko par to nezinu, nekādas atliekas no itāļu galda neesmu pat nobaudījusi. Mēs, žagatas, pa pasauli neblandāmies, neesam gājputni, esam tipiski nometnieki. Ceru, nav jāpaskaidro, ko nozīmē nometnieki?

K. Visticamāk, nometnieki ir tie, kas dzīvo nometnēs.

Ž. Nometnieki – tas nozīmē: dzīvnieki, kuri, ja vien viņus nespiež kaut kādi īpaši apstākļi, visu mūžu uzturas vienā noteiktā, pastāvīgā vietā un neklejo – kur reiz apmetušies, tur aizvada savu dzīvi.

K. Stāsta, ka žagatas esot kāras uz dažādām spožām un koši krāsotām lietiņām: kad tādas atrod vai kad cilvēku neapdomīgi atstātās nočiepj, stiepj uz savu ligzdu vai, ja nav ligzdošanas sezona, nobēdzina kaut kur citur. Tātad – zaglīgi putni?

Ž. Nu vai zini!? Šāds jautājums – tā jau ir goda un cieņas aizskaršana! Neko vairs tev neteikšu. Kas tev to stāstīja, tam arī prasi! Man uz muļķīgiem jautājumiem nav jāatbild. Visur jums, žurnālistiem, jābāž savs snurķis!
[Tīrmanis 2003: http://www.videsvestis.lv/]



Selga Bērziņa. [http://www.selgasfoto.lv/]

Daina Feldmane. [http://latvijasputnufoto.wordpress.com]

Jānis Jansons. [http://putni.info/]

Ainars Mankus. [http://ainars.mck.lv/]



Dziesma Žagatas. P. Sila vārdi, Ā. Skultes mūzika.


Žagata ir vārnu dzimtas sugas putns ar spēcīgu ķermeni, kājām, knābi un ļoti garu asti. Tās ķermeņa garums kopā ar asti ir aptuveni 46 cm, masa – 200–250 g. Apspalvojums melnbalts, kontrastējošs – pleci, sāni un vēders balti, pārējais apspalvojums spoži melns ar zaļganu un zilganu metālisku spīdumu. Rada žadzinošas, arī dažādas ņaudošas skaņas. Lido lēni, manevrēšanai izmanto asti. Žagatas ir piesardzīgas un ziņkārīgas, tās mēdz savākt ligzdā vai citās slēptuvēs spožus priekšmetus.
[Sagatavots pēc: Latvijas daba VI 1998 : 160]

Informācija par žagatu. 
[http://www.ornitofaunistika.com/]

Žagatas (Pica pica) balss.
[http://www.ornitofaunistika.com/; http://www.ornitofaunistika.com/]

Jūras žagata (Haematopus ostralegus).
[http://www.ornitofaunistika.com/]

Taivānas zilā žagata jeb Formozas zilā žagata (Urocissa caerulea) ir vidēja auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas pieder zilo žagatu ģintij (Urocissa). Putna nosaukums ķīniešu valodā nozīmē garastainā kalnu lēdija. Taivānas zilā žagata ir endēma putnu suga, kas dzīvo tikai Taivānā. Tā ir sastopama kalnos 300–1200 metru virs jūras līmeņa. Taivānas zilo žagatu 2007. gadā oficiāli pasludināja par Taivānas nacionālo putnu.
[Sagatavots pēc: http://www.birdingintaiwan.com/]

 

Korejas žagata ir Dienvidkorejas simbols.
[http://slitere.lv/]

 

Žagata ir attēlota uz Bangladešas naudaszīmes.
[Sagatavots pēc: http://www.visapasaule.lv/]

t