Tradicionālā transkripcija

[vîtuõls]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[viːˀtu͜oːls] 


[v] – balsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[l] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ī.



vīt-sakne

ol-piedēklis

-sgalotne

vītol- – vārda celms

-ols izskaņa




vīt-ol+lap-a

vīt-ol+veid-a

pūp-ol+vīt-ol-s


vīt-ol+veid+īg-s, vīt-ol+veid+īg-a




vītolspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

vītol-s

vītol-i

Ģ.

vītol-a

vītol-u

D.

vītol-am

vītol-iem

A.

vītol-u

vītol-us

I.

ar vītol-u

ar vītol-iem

L.

vītol-ā

vītol-os

V.

vītol!

vītol-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPār avotu zarus pleš kupls vītols.

2) izteicēja daļaLabs kāpu nostiprināšanas līdzeklis ir smaillapu vītols.

3) galvenais loceklisSēru vītols.

4) papildinātājs – Senāk pie pirts bieži vien stādīja vītolus.

5) apzīmētājsSmaillapu vītols ir vidējs vai liels vītolu dzimtas koks, nereti krūmveidīgs.

6) apstāklisKovārņi ierīkoja ligzdas ceļmalas vītolos.



vītolu dzimta, vītola ēna, vītola galotne, vītola koksne, vītola lapas, vītola miza, vītola pūpoli, vītola saknes, vītola stumbrs, vītola vainags, vītola zari

 

sēru vītols, sētas vītols, sudraba vītols

 

baltais vītols, kupls vītols, nokarens vītols, pelēks vītols, trausls vītols

 

kāpt vītolā, kopt vītolus, kultivēt vītolus, plaukstošs vītols, satrunējis vītols, stādīt vītolus, ziedošs vītols



vītols, v.

Koks vai krūms ar lokaniem zariem, šaurām lapām un viendzimuma ziediem spurdzēs.

Baltais vītols, trauslais vītols, sēru vītols. Vītola klūgas.

Vītolu dzimta pieder vītoli, kārkli un apses.
[Sagatavots pēc:
LVV 2006 : 1187]


vītols, -a, v.

1. Ātraudzīgs vītolu dzimtas divmāju kokaugs ar veselām lapām un pielapēm un spurdzēs (pūpolos) sakārtotiem ziediem.

Garlapu vītols. Baltais vītols. Trauslais vītols. Sēru vītols. Vītolu kaitēkļi.

.. kokveida sugas [vītolu rindā] sauc par vītoliem, bet krūmveida sugas par kārkliem. Galenieks 2, 308.

Vītoliem mirdzēja balti pūpoli kā sudraba pogu rindas. Jaunsudrabiņš 1a, 102.

Mākslinieki Posu dēvēja par Vītolu Posu .., jo viņam nebija gandrīz nevienas gleznas, kurā kādā stūrī nesidrabotos rūpīgi frizēto vītolu palsenās cirtas. A. Eglītis 4, 39.

2. dsk.; bot. Kokaugu dzimta, kurā ietilpst divmāju augi ar veselām lapām un pielapēm un spurdzēs sakārtotiem ziediem (piemēram, vītoli, apses).
[Sagatavots pēc:
http://www.tezaurs.lv/llvv/]


vītols – veituls; baltais vītols – Muoryskūks
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


vîtùols eîtls. pa sùoda molài eîtĺi aûga. ćik dàuć myûs bʹìe ĺelu eîtùlu! eîtùla myzys łyka, ka kùoja bʹìe salaûsta.
[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 574]


Botānikāvītols, baltais vītols, Burjatijas vītols, nokarenais zeltzaru vītols, Pomerānijas vītols, smaillapu vītols, smiltāja vītols, trauslais vītols.

 

Zooloģijā zaļais vītolu koksngrauzis.


UzvārdiVītols, Vītola; Pavītols, Pavītola; Vītoliņš, Vītoliņa; Vītolnieks, Vītolniece; Vītolkalns, Vītolkalna; Vītolbergs, Vītolberga.

 

Vietvārdi Vītoli, viensēta Aizputes novadā; Veituli, skrajciems Balvu novadā; Vītoliņi, viensēta Kuldīgas novadā; Jaunvītoliņi, viensēta Vaiņodes novadā; Lejas Vītoli, viensēta Priekuļu novadā; Mazvītoli, viensēta Apes novadā; Mežvītoli, viensēta Jelgavas novads; Pavītoli, viensēta Kandavas novadā; Vecie vītoli, zemnieku saimniecība Daugavpils novadā.

 

ErgonīmiVējš vītolos, viesu nams Pāvilostā; Vējš vītolos, restorāns Vecrīgā.


vītols, mantots vārds; apv. vītuls u. c.; lš. apv. výtulas ‘(salmu u. c.) saišķis’, vytuolȳs ‘kamols’, pr. witwan(ak.) ‘vītols’, kr. ветла ‘baltais vītols’, ukr. apv. ветла, ветлина ‘vītols’, skitu vaiti ‘t. p.’. Atv. no verba vīt. Sākotnējā noz. ‘lokans zars’ (Meijē) ‘koks ar vijīgiem, lokaniem zariem, vītols’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 542]


angļu – willow

baltkrievu – вярба

franču – saule

grieķu – ιτιά

igauņu – paju

itāļu – salice

ivritā – ערבה

krievu  ива

latīņu – salix

lietuviešu – gluosnis

poļu – wierzba

somu  paju

ukraiņu – верба

vācu – die Weide

zviedru – vide



Vītolam zari jāapcērt, kamēr vēl nav lapas plaukušas. Ja zarus apcērt jaunā mēnesī, tad vītols dzen atvases, bet, ja vecā, tad nokalst.

 

Vītola kokus nevajag stādīt māju tuvumā, tad tārpi pārejot uz mājām un tās ilgi nestāvot.

 

Vītola un ozola mizu novārījumu dzer pret caureju.


Vītols auga pagalmā,

Es vītola pakrēslī,

Es vītola pakrēslī

Vaiņadziņu darinaju. [LD 17696-1]

 

Vītols auga sētiņā,

Es vītola ēniņā.

Salna koda vītoliņu,

Tautiets manu vaiņadziņu. [LD 17698-0]

 

Visas manas skaistas dziesmas

Vītolā(i) sateceja;

Sāk vītols locities,

Sāk zariņi vīvināt. [LD 1050-7]

 

Vītols auga sētsvidū,

Es vītola pakrēslī;

Vējš nolauza vītoliņu,

Man’ aizveda sveši ļaudis. [LD 17700-6]

 

Vītols auga pie vārtiem

Sudrabiņa lapiņām;

Brāļos auga mūs’ māsiņa,

Zelta kronis galviņā. [LD 6208-0]

 

Grib vītols locities,

Traski vien žagariņi;

Grib tautiets klanities,

Sāp tautieša muguriņa. [LD 13038-0]

 

Aiz ko auga vītoliņš,

Glumajām lapiņām?

Mīļa Māra sviestu sita,

Vītolā rokas slauka. [LD 29163]

 

Māte mani mazu kūla

Ar vītola žagariņu:

Lai es augu tik lokana,

vītola žagariņš. [LD 1711-1]


Sarga dēls

Viņos laikos dzīvoja kāds mežsargs, ko ļaudis bija iesaukuši par Sargu. Šis Sargs kādu dienu izsūta savu dēlu mežā avis ganīt. Tomēr vakarā puika aizmirst vienu avi mežā, par ko vecais nejauki baras. Viņam esot jānosargā tik daudz koku, un šis nevarot ne pāris desmit avis nosargāt, vajagot tik plītenes jaunam lempim. Nu dzīs otrā dienā ganīt, bet nelīdz – pagalam atkal un pie tam vēl – tīri kā par spīti – pats treknākais līkragu aunelis. Tēvam līkraģeļa ļoti žēl, ka skaidri puiku lupatās sist. Tomēr gana puika naģīgs diezgan, izšmaucas caur kūtenes lodziņu un glūn, zobus sakodis, aiz pakšķa, kamēr vecajam dusmas noslāpst. Pie vakariņām tēvs atkal atminas auneļa un nu ņems puiku tāpat vārdiem uz liesta:

„Tu vairāk neesi kā gatavs garkaulis, kas katru darbu gorīdamies iesāk un lingu lengu pabeidz. Tādu auneli mežā atstāt! Ēd ar zobiem un taisies, ka tiec gulēt! Tik to piesaku vēl – ja rītu visas nepārdzīsi, tad sukāšu kā pelu maišeli, lai uz vietas paliec!” Trešo dienu nabadziņš gana un skaita, gana un skaita. Atnāk vakars, vēl pārskaita – jā, visas.

„Tā tad brangi!” puika iesaucās. „Nu varu no priekiem uz augšu lēkt!”

To sacīdams, tas – viens divi – uzlec vītolā, nogriež zaru, izlobj stabulīti un sāk pūst. Bet – tavu sasodītu nelaimi! – kamēr ar stabulīti darbojas, viena avs atkal pagalam. Nu gans, no sukām baidīdamies, pārtriec avis līdz vārtiem un tad aizbēg atpakaļ mežā. Še tas uzlien resnā ozolā, sapin no lapām, skujām guļasvietu un guļ līdz rītam. Jā, guli nu, guli mežā, cik ilgi gulēsi? Ēst jau gribas. Otrpus meža gan ķēniņam pils, kur pilnīgi pārtiku katrs zaļoksnis jauneklis diezin kā nopelnītu, bet, taisnību sakot, tam gandrīz kauns tik noskrandušās gana drēbēs svešām acīm rādīties. Nu domā, domā, kamēr sadomā tā: viņš izpušķo savu cepuri, savus svārkus ozola lapām, lai skrandas neredzētu, un tad iet, stabuli pūzdams, pie ķēniņa. [..]
[LTP 1988 : 398–399]


Vītols

Upes malā redzams resns, resns vītola celms. Par viņu tiek stāstīta šāda teika. Vītols reiz bijis ļoti kupls un stalts, bet tur, pie šī vītola, piemituši daudz ļauni gari un spoki. Katru nakti divpadsmitos tur parādījušās sievietes baltās drēbēs un rāvušas katru garāmgājēju upē. Šejienes ļaudis dzīvojuši vienās bailēs un nezinājuši, kā no šī ļaunuma atsvabināties. Te, kā par laimi, gadījies kāds pareģis, kas devis padomu – nocirst stalto vītolu, tad arī visi ļaunie gari pazudīšot. Vītols arī ticis nocirsts, un patiesi, ļaunie gari vairs nerādījušies.
[http://valoda.ailab.lv/]



Sīkstums

 

Vītola sīkstumā iesīkstēt sīksti,

Tik sīksti, lai neiznīksti!

 

Kaut vai par milnu, kaut vai par mietu –

Bet stāvēt par taisnu lietu!

 

Un, notrauktām lapām skaidienā čabot,

Pagalei cauri vēl lapot!

 

Un, zāģim vispēdīgo korāli dziedot,

Vēl zaļoksnus dzietus dziedot!

 

Un, pēdējo šķēpeli šķēpelējot,

Spīvrūgtenu dvašu vēl vējot!

 

Un beigās, visbeidzamo skabargu sargot,

Pretī vēl atskabargot!

 

Un cīnīties, nelaikā nenomirstot,

Pat skaidām birstot!

 

Kaut vai par vabu, kaut vai par mietu –

Bet stāvēt par taisnu lietu! [Vāczemnieks 1989 : 147]

 

 

Koki

 

Tad vītols prasa upei:

– Zilais koks,

Tu, kas no galotnes un zaru zariem audz,

uz savu sakni,

dziļo jūru,

Vai tev nav grūti tā – gar zemi vien,

Ja zars ne pazarīti gaisos nepaslien?

 

Tad upe saka:

Vītol, zaļais koks,

Tu, kas uz nesniedzamu sauli gaisos audz,

Vai tev nav grūti vējiem līdzi līkt

Un zaļo zaru straumēm bulā neizsīkt?

 

– Tu mani dzirdi.

– Mani mākonis.

 

– Man zaros putni.

– Man zivis šūpojas.

Uz taviem putniem

Manas zivis noraugās.

 

– Ko mani zari tevī raksta, salasi?

– Vien projām tekot,

Projām augot, salasu.

Uz mūžu manī

Aug tavs atspīdums.

– Uz mūžu tikai garām

Jāaug mums. –

 

Tā zilam kokam runā zaļais koks.

Tā zaļam kokam runā zilais koks.

Un zaru zaros zeme, zaros debesis

(Zem sīkas puķes saknes zarojas,

Un manī karsti pulsē sarkans koks,

No sirds uz sirdi zaru zari stīdz),

Un netic koki savam kaltumam,

Un zaru zari nāvi nepieņem –

Vai garai tic vai mirkļa mūžībai,

Ar kuru gaisos zaro zibens koks.

 

Tad ko es raudu?

Viss man garām aug?

Tad ko es?

Manī mūžīgs atspīdums.

Tik paļāvīgi viļņo zilais koks.

Tik uzticīgi vītols, zaļais koks.

Vai neredz iznīcību? Nebaidās nemaz?

 

Pa vaigu zaru zariem asaras. [Belševica 1987 : 86–87]

 

 

Vītoli

 

Iz upēm dziļumā aug vītoli pret vēju,

Iz ēnām, akmeņiem, iz māla un iz smilts,

Iz cīruļdziesmām un iz stropu skrejām,

Iz vienas nopūtas un dziesmu cilts.

 

Un pavasaris, vējiem līdzi skrējējs,

Nu pinas vītolos kā lakats silts,

Kūp ausmas starā priecīgs suņa rējiens,

Un zalkša zobos odžu pēdas svilst.

 

Es – vītols viens – pie citiem ieaugt drīkstu,

Ar sakņu plaukstu māla gultnē smelt,

Es platos plecos varu ziemu celt.

 

Es pastāvu zem baltas ugunsspelts.

Ir visām vētrām vītoli par sīkstu,

Kā strēlniekloki tie, kā šūpuļlīkstis. [Ļūdēns 1980 : 44]

 

 

Mēs ar cilvēciņu

 

Mēs abi ar cilvēciņu

esam kā zvaigžņu puduriņi:

kad aiziet saule – – – tiekamies,

kad mostas blāzma – šķiramies.

Naktī ar ilgu lukturiem

klīstam pa tumšajiem plašumiem.

Satiekam ceļā

zilus vītolus.

Zem tiem pin eņģeļi

sapņu vainagus.

Zem zilajiem vītoliem

apstājamies

un prasām: ko dara

pats sapņu dievs?

– Sapņu dievs vītola zaros snauž… –

Bet eņģeļi klusiņām

matos mums mirdzošus vainagus sprauž

Vītola zari sakustas –

laikam pats sapņu dievs pamostas!

Strūklās birst zilas uguntiņas,

uz rokām, uz pleciem paliek mums viņas.

Mēs abi ar cilvēciņu

aizejam kā zvaigžņu puduriņi. [Bārda 1990 : 63]

 

 

Sēru vītols

 

Uz mana kapa – uz mana kapa

tik sēru vītols lai zeļ!

Pār mani raudās dzeltainie zari.

Atnāks un aizies pavasari.

Kad rudeņi dzeltēj’šas lapas sāks sēt,

nāks sapņi, sendienās sapņotie,

zem sēru vītola pulcēsies tie,

nāks vakara krēslā mani pieminēt.

Un sēru vītola asarās

tie seno mirdzumu aizdedzinās.

 

Uz mana kapa – uz mana kapa

tik sēru vītols lai zeļ! – – [Bārda 1992 : 196]

 

 

Vārdi par pūpoliem

 

                                                       – Kas tas ir? – Prasīja ierēdnis.

                                                       – Meitene, – atbildēja redaktors.

                                                       – Un kas viņai rokā? – atkal

                                                       prasīja ierēdnis. – Pūpoli, – sacīja

                                                       redaktors. – Lieldienu simbols

                                                       uz padomju žurnāla vāka?! –

                                                       brēca ierēdnis. Un tad es teicu:

 

Izcērtiet kārklus un vītolus! Izcērtiet visā Latvijā! Citādi jūs no pūpoliem neglābs, neglābs neviens! Vītolu apaļās galvas sirmo ap katru gatvi. Kārklu spurīgie cekuli no katras grāvmalas lien.

Pirmie pār sniegotiem laukiem – mirstošās ziemas

                                                       simbols –

Cauri salam un puteņiem koki pūpolus rieš.

Pūpoli – ziemeļu svētie – staro zeltainos putekšņu

                                                       nimbos

Un zemes atmodas mokas par ticību vasarai cieš.

 

Ierēdņi, varu jums zvērēt: par lieldienu svētkiem zināms

Latvijas kārkliem un vītoliem mūžam nav bijis nekas.

Tikai lūstoša ledus un palu dzīres tiem svinamas.

Kad zeme uz sauli griežas, plaukst pūpolos zemes ass.

 

Tas, kas nav bērnībā jutis pūpola glāstu pie vaiga,

Tas, kas nav kūstošā sniegā taku uz vītoliem minis,

(Cērtiet un iegaumējiet!) nepazīs dzīvē maiguma.

Un tad jūs tiesāsiet atkal. Jūs vaimanāsiet – aug ciniķi!

 

Un vēl – no dzejas un vārdnīcām izcērtiet vārdu

                                                       „pūpols”.

Pūpolu koks pat no rīkstes jaunu atvasi dzen.

Citādi cilvēkus ilgi vēl atmiņu vītoli šūpos

no dūnotā vārda, kam nozīme izcirsta sen. [Belševica 1987 : 14]


Vecā Bauskas lielceļa malā, kur trīs reizes dienā dzied zvani un zaļa, noputējuša diližona kulba, smagi līgodamās smiltīs, kūpēdama pazūd zaļos tīrumos, stāv sarkans ķieģeļu namiņš. Nomelnējušais dakstiņu jumts ar jauniem, sārtiem ielāpiem nesniedzas pāri ābeļu galotnēm. Pie vārtiem stāv divi veci vītoli, nolaiduši zarus kā palsas sudraba straumes līdz pat pelēkām lielceļa smiltīm. Tie līkst kā divas klusas krāces, kuras rāmā laikā top gluži mēmas, un viļņos šūpojas skumjas. Arī zedeņu sēta ir gandrīz sudrabaina aiz vecuma, un tai pāri raugās bālas saulespuķes. Viņu zelts ir viegli aizmiglots, tāpat kā koku lapas, no ceļa putekļiem. Iegrimusi ābeļu zaros tā, ka redzamas tikai logu augšējās rūtis, mājiņa vēda vienkāršību, pazemību un mieru. [Skalbe 1980 : 76]

 

Lejā, pašā ceļa malā, auga liels, vecs un līks vītols, nātrām apaudzis. Tam bij tik trapani zari, ka paši no sevis bira nost, sevišķi ziemā.

Vēl drusku lejāk stāvēja vesela rinda vītolu pa kāpostdārza malu. Pie pēdējā vītola bij dziļa, nekad neizsīkstoša bedre. To sauca par lejas aku. Šī aka bija ļoti patāga, jo pavasaros, kad vajadzēja dārzus laistīt, no sētas akas ūdeni nest būtu bijušas gatavās mokas. [Jaunsudrabiņš 1971 : 21]

 

Tur lejā, kāpostdārza galā, pērnajā pavasarā bija nozāģēti daži veci vītoli. No tiem bija ataugušas atvasas, smuidras un līdzenas kā stiebri. Es uzrāpos līdz atvasām un nožilīju vienu. Tad es šļūcu zemē, sēdos sulas pilnajā zaļumā un sāku strādāt. Spīdēja saule, un visapkārt ziedēja pienenes. Man bija silti. Man bija silti un jautri ap sirdi. Es te biju pilnīgi viens; tikai zāles zaļums mani apņēma kā mīkstām rokām.

Ilgi man vajadzēja griezt un graizīt, līdz gludais koka gabaliņš dabūja stabules veidu. Tad es liku to sev uz ceļa un sāku ar tuteniņa spalu to bez žēlastības dauzīt. Es situ vienādā taktī un pie tam skaitīju bez apstājas, reizi pēc reizas, pazīstamos burvības vārdus, bez kuriem stabule neatlec:

Atlec, manu

Stabulīti;

Vilkam kauliņš,

Man tā ādiņ…

Gaišā vītola miza ar katru sitienu kļuva tumšāka un tumšāka, jo sasistajās vietās spiedās cauri mizai ūdens. Beidzot es ņēmu stabules atmizoto galu zobos un ar abām rokām griezu. Prakš – un miza griezās svabadi ap koku. Nu tikai vēl vajadzēja atgriezt priekšējam kauliņam tādu sloksnīti, lai dvaša var tikt līdz mizā iegrieztajam robam, aizbāzt tievgalim koku priekšā un – stabule gatava. [Jaunsudrabiņš 1971 : 109–110]



No dievībām vītols visvairāk saistīts ar Māru, bet arī ar Sauli, Saules meitām, Laimu. Tikai atsevišķos gadījumos tam sakars ar vīriešu dievībām (Dievu). Tā kādā tautasdziesmā Dievs per savus nepaklausīgos kalpus ar vītola žagaru. Vītola žagars minēts vairākās dziesmās, gandrīz vienmēr piedēvējot tam maģiskas īpašības:

       Es būt’ sen gulejuse

       Daugaviņas dibenā,

       Kaut laimiņa nemetuse

       Vītoliņa žagariņu. [LD 30735-0]

 

        Lai tie citi, ko tie citi,

        Māsiciņa raganiņa:

        Tā atslēdza manu pūru

        Ar vītola žagariņu. [LD 23798-4]

Māra, no dievībām arī Saule, vītolā pin vainagu. Šo vainagu kā īpaši vēlamu sev lūdz meita, gatavojoties iešanai tautās:

       Māra sēd vītolā,

       Pina zīļu vainadziņu.

       Dod, Māriņ, manim vienu,

       Man jāiet tautiņās. [LD 54974,4]

Vainaga simbolika folklorā ir daudznozīmīga. Šajā gadījumā tas, kā šķiet, norāda uz dievības piešķirto dzīvības spēku, enerģiju, gatavojoties pārejas brīdim ­ kāzām.

Otrs motīvs, kas saista vītolu ar Māru, ir piena slaukšana, sviesta gatavošana (sišana, nīšana). Ar to, ka Māra pēc šīm nodarbībām vītolā slauka rokas, tiek pamatotas minētā koka glumās un mīkstās lapas, kuplie zari.

       Aiz ko auga vītoliņš

       Glumajām lapiņām?

       – Mīļa Māra sviestu sita,

       Vītolā rokas slauka. [LD 29163-0]

 

        Aiz ko auga vītolam

        Kupli zari, glaumas lapas?

         – Mīļa Māre govis slauce,

         Vītolā(i) rokas slauka. [LD 29163-1]

Uz to, ka tas nav vītola glumo lapu izcelšanās skaidrojums (vismaz tas nav galvenais), bet piena un sviesta rašanās un vairošanās rituāls, norāda kā šo tekstu slēptā valoda, tā sakrālā dialoga forma. Vītols šajā gadījumā figurē kā koks, pie kura tiek veikta maģiska darbība. Līdzīga funkcija vītolam arī govju skaitīšanas rituālā. Šī tipa tautasdziesmās neiztrūkstošs motīvs ir tas, ka Māra, kas skaita govis, pati sēž vītolā.
[Kursīte 1996 : 283–284]



Nikolajs Karagodins Vecie ceļmalas vītoli. 


Aivars Gulbis Nokarenais zeltzaru vītols



Latgaliešu tautasdziesma Nadūd Dīvs veitulam.

 

Dziesma Vecie vītoli. A. Krūkļa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda E. Zveja.

 

Dziesma Vītoliņš. Autori nezināmi. Izpilda Igauņu ģimene no Gaigalavas.


Vītoli

Vītoli un kārkli ietilpst vītolu (Salix) ģintī. Latīniskā ģints nosaukuma Salix pamatā, pēc zinātnieku domām, ir vārds salire, kas nozīmē ‘lēkt’, iespējams, tā norādot uz vītolu ģints raksturīgo īpašību – ātraudzību. Sugu izskats un izmēri ir ļoti dažādi – no liela auguma kokiem līdz miniatūriem sīkkrūmiem. Kokveida sugas pieņemts dēvēt par vītoliem, bet krūmveida – par kārkliem.

Vītoli ir nozīmīgs pavasara nektāra un putekšņu augs biškopībā, vītolu medum piemīt maiga garša. Vītolu mizas ir ražošanas izejviela, kuru izmanto dažādām vajadzībām, piemēram, no dažām sugām iegūst miecvielas un melnu krāsvielu, agrāk ieguva arī salicilskābi, kuru izmanto dažādu pretsāpju līdzekļu sastāvā un kosmētikas ražošanā.

Vītoli labi aug Latvijas klimata apstākļos, visbiežāk tie ir kā pioniersuga – pirmie, kas ieviešas aizaugošās teritorijās vai arī no kokaugiem attīrītās vietās, izcirtumos. Tie pacieš mitras vietas, labi aug smilšainās un skābās augsnēs. Būtiska ir vītolu šķirņu salcietība, noturība pret gaisa piesārņojumu, slimībām un pieticība augsnes prasību ziņā, tādēļ vītolu šķirnes labprāt izmanto apstādījumu veidošanā. Dārzu un parku stādījumos tiek kultivētas dekoratīvas vītolu sugas un šķirnes, kam raksturīgi krāsaini dzinumi – sarkani, dzelteni, sudrabaini –, kā arī dažādas lapojuma krāsas un auguma formas – nokarens vainags un izlocīts zarojums.

Apstādījumos un lielāka mēroga ainavās parasti izmanto šādas vītolu sugas:

  • pūpolvītols (Salix caprea) – līdz 15 m augsts koks ar zaļganpelēku lapojumu, zied agrāk nekā citas sugas – martā, aprīlī;
  • baltais vītols (Salix alba) – liela auguma koks (20 m) ar sudrabaini baltas krāsas lapojumu;
  • trauslais vītols (Salix fragilis), parasti šķirne ‘Bullata’ (augstums ap 7 metriem) – tautā saukts par pudurvītolu, dekoratīvs, raksturīga puslodes vainaga forma, vienmērīga blīva lapojuma virsma;
  • nokarenais zeltzaru vītols (Salix x sepulcralis) – 8 līdz 10 m augsts koks ar izteikti nokareniem, tieviem, līdz 1 m gariem gada dzinumiem;
  • matsudānas vītols (Salix matsudana) – vidēji liels krūms ar spirālē savītiem dzinumiem.
    [Sagatavots pēc: http://www.galantus.lv/]

 

Vecrīgā atklāj jaunu restorānu „Vējš vītolos”

2013. gada jūlijā Vecrīgā, Audēju un Kalēju ielas krustojumā, tika atvērts jauns vasaras restorāns un terase „Vējš vītolos”, kurā viesiem piedāvā gan muzikālu programmu, gan mēmo kino.

„Vējš vītolos” terases atklāšanas apmeklētājiem bija iespēja novērtēt restorāna šefpavāra Ivo Lamberta sagatavoto cienastu.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

 

Braku vītoli

Braku kalnā ēkas radušās ap 1810. gadu. Blaumaņu ģimene te ierodusies 1868. gadā – vecāki atstāj Ērgļu muižu un sāk rentēt „Brakus”, kad dēlam Kārlim Leonīdam Rūdolfam ir pieci gadi. Mājas izskatījušās nolaistas – nebija ne koku, ne košumkrūmu, ne augļu dārza. Vēlāk Blaumanis šo vietu iemīļojis un pēc paša ieskatiem sācis veidot to skaistu un pievilcīgu. Rakstnieka stādītie koki – liepu aleja, ābeļdārzs un dzīvžogs ap to, vecie vītoli pie Pirtsdīķa un par „Braku” simbolu kļuvušais baltrozīšu krūms sētsvidū – stāsta par viņa dabas mīlestību un daiļuma izjūtu.
[Sagatavots pēc: http://www.braki.lv/]

 

Komponists Jāzeps Vītols

Jāzeps Vītols dzimis 1863. gada 26. jūlijā Valmierā, Neimaņa dzirnavās, ģimenei ciemojoties pie radiem. Pirmie viņa mūzikas skolotāji bija vecāki. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš iestājās Pēterburgas konservatorijā, kuru pabeidza 1886. gadā ar zelta medaļu. 23 gadus vecais latviešu mūziķis saņēma tūlītēju piedāvājumu strādāt savā alma mater par mācībspēku. Te aizsākās viņa pedagoģiskā prakse – no ierindas skolotāja līdz profesoram – kā autoritatīvam teorētisko priekšmetu speciālistam, N. Rimska-Korsakova pēctecim Pēterburgas konservatorijas kompozīcijas klasē.

Pēterburgas periods bija bagāts arī J. Vītola radošajā biogrāfijā. Šajā laikā radīti tādi nozīmīgi skaņdarbi kā „Gaismas pils”, „Beverīnas dziedonis”, „Karaļmeita”. Veidojās J. Vītola cieša saplūsme ar tautas atmodas laikmeta nacionālajiem ideāliem. Dzīvojot Pēterburgā, J. Vītols piedalījās vairāku dziesmu svētku organizēšanā Latvijā un diriģēja korus.

1918. gada rudenī profesors J. Vītols pārceļas uz Rīgu, kur 1919. gadā nodibina Latvijas Konservatoriju un ir tās rektors līdz 1944. gadam.

Jāzeps Vītols atstājis ļoti nozīmīgu muzikālo mantojumu. Lieli nopelni viņam ir arī jauno mūziķu audzināšanā.

Par izciliem nopelniem latviešu tautas mūzikas kultūras attīstībā Latvijas valdība 1922. gada pavasarī profesoram J. Vītolam piešķīra bijušo Gaujienas barona fon Vulfa pili ar visu muižas centru. Taču J. Vītols no tās atteicās par labu gaujieniešiem, kuru vēlēšanās bija rudenī pilī atvērt ģimnāziju. Muižas pils vietā Jāzeps Vītols ar gandarījumu pieņēma savā īpašumā kādreizējo muižas aldara māju, dīķi un pusi no muižas dārza, kā arī lauksaimniecībā izmantojamu zemes gabalu. Jau kopš bērnu dienām Jāzeps Vītols bija liels dabas mīļotājs, tāpēc Gaujiena ar tās ēnainajām alejām, simtgadīgo parku un gleznaino Gauju komponistam ļoti iepatikās.

„Gaujiena ir mana paradīze” – mēdza teikt profesors Jāzeps Vītols, vadīdams „Anniņās” laimīgas vasaras.

Gaujienieši atceras Jāzepu Vītolu kā ļoti sirsnīgu, dzīvespriecīgu cilvēku. No viņa dvesusi enerģija un optimisms. Komponists bija ļoti asprātīgs. Pret vietējiem Gaujienas ļaudīm komponists izturējies ļoti vienkārši, draudzīgi. Nekad viņš nav centies izcelt savu talantu vai sabiedrisko stāvokli un iemantojis Gaujienā daudz draugu.
[Sagatavots pēc: http://www.apesnovads.lv/]

 

Vītolu fonds

Vītolu fonds reģistrēts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā 2002. gada 4. aprīlī. Tā dibinātāji ir Vilis un Marta Vītoli

Ar 2004. gada 27. decembra kopsapulces lēmumu mainīta fonda juridiskā forma, atklātais sabiedriskais fonds tika pārveidots par nodibinājumu.

Fonds ir iespēja cilvēkiem un uzņēmumiem, kas tic Latvijas nākotnei un jauniešiem, atbalstīt un finansēt jaunus, neatlaidīgus un talantīgus studentus. Fonds piešķir savas un administrē citu ziedotāju stipendijas.

Fonda mērķis ir stipendiju veidā palīdzēt spējīgiem, centīgiem, bet maznodrošinātiem jauniešiem studēt Latvijas augstskolās.

Vilis Vītols dzimis Rīgā. 1944. gadā kopā ar ģimeni atstāj Latviju. Četrus gadus pavada Vācijā, no tiem lielāko daļu Eslingenes latviešu nometnē. 1948. gadā pārceļas uz Venecuēlu. Tur mācās, beidz vidusskolu, 1956. gadā – Venecuēlas Centrālo universitāti ar civilinženiera grādu. Pēc studijām strādā Venecuēlas lielākajā būvfirmā Precomprimido C. A.

1964. gadā kopā ar tēvu atver savu projektēšanas biroju. Sabiedriskā darbā strādājis Venecuēlas Latviešu apvienībā un kādu laiku arī Dienvidamerikas Latviešu apvienībā, divus gadus bijis tās priekšsēdētājs.

Sešus gadus bijis Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes loceklis. Bijis Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Venecuēlā kopš tā dibināšanas. No 1992. gada līdz 1999. gada sākumam pildījis Latvijas Republikas goda konsula pienākumus Venecuēlā. 1999. gada 23. martā Vītolu ģimene atgriežas Latvijā.

Marta Vītola (dz. Grīnšteina) dzimusi Aucē. 1944. gadā kopā ar ģimeni divu gadu vecumā aizbrauc no Latvijas. 1948. gadā ģimene pārceļas uz Venecuēlu, tur viņa beidz pamatskolu un vidusskolu spāņu valodā. Marta Vītola 1968. gadā beidz Venecuēlas Centrālo universitāti ar zobārstes grādu.

2005. gadā Marta un Vilis Vītoli nodibināja „Kokneses fondu”. Tā uzdevums: izveidot Likteņdārzu – atceres un piemiņas vietu uz salas, Daugavas vidū, netālu no Kokneses pilsdrupām un Kokneses luterāņu baznīcas.

Likteņdārzā paredzēts iemūžināt to latviešu piemiņu, kas kļuvuši par 20. gs. totalitāro režīmu upuriem.
[Sagatavots pēc: http://www.vitolufonds.lv/; http://www.liktendarzs.lv/]

 

Valmieras teātrī pirmizrāde bērniem „Vējš vītolos”

2013. gada 10. janvārī Valmieras teātra Lielajā zālē notika pirmizrāde – Feliksa Deiča izrāde bērniem „Vējš vītolos”.

Skotu rakstnieka Keneta Greiema (1859–1932) grāmata „Vējš vītolos” ir pasaules bērnu literatūras klasika. Tā ir tapusi no gulētiešanas pasakām, ko Kenets Greiems izdomāja savam dēlam Elisteram.

„Vējš vītolos” ir tāda pati bērnu literatūras pērle kā grāmata par Vinniju Pūku. Šī stāsta varoņi ir draugi Ūdensžurks un Kurmis, kuri kopā ar prātīgo Āpsi mēģina pāraudzināt avantūristu un sapņotāju Krupi, bet arī paši nespēj turēties pretī viņa šarmam un aizrautībai.
[Sagatavots pēc: http://www.vdt.lv/]