Tradicionālā transkripcija
[vĩrs]
Starptautiskā tradicionālā transkripcija
[viːːrs]
[v] – balsīgais troksnenis
[ī] – garais patskanis
[r] – skanenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Vienzilbes vārds.
Ortogramma – ī.
vīr– – sakne, vārda celms
-s – galotne
vīr-a+brāl-is
vīr-a+mās-a
vīr-a+māt-e
vīr-a+tēv-s
ceļ-a+vīr-s
deviņ+vīr-u+spēk-s
diž+vīr-s
kar-a+vīr-s
mās-as+vīr-s
spēk-a+vīr-s
ūden-s+vīr-s
valst-s+vīr-s
var-as+vīr-s
daudz+vīr+īb-a
vīrs – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
vīr-s |
vīr-i |
|
Ģ. |
vīr-a |
vīr-u |
|
D. |
vīr-am |
vīr-iem |
|
A. |
vīr-u |
vīr-us |
|
I. |
ar vīr-u |
ar vīr-iem |
|
L. |
vīr-ā |
vīr-os |
|
V. |
vīr-s! vīr! |
vīr-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Jaunais vīrs ir neizpratnē par pilsētā notiekošo nekārtību.
2) izteicēja draugs ir viņas vīrs.
3) galvenais loceklis – Vīrs un vārds.
4) apzīmētājs – Latvijā un pasaulē pazīstamais Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris „Gaudeamus” ir dibināts 1959. gadā.
5) papildinātājs – Sievas bieži sūdzas par saviem vīriem.
6) vietas apstāklis – Katrā vīrā tiek augsti vērtēta drošsirdība, godīgums un uzticība.
vīra apģērbs, vīra bērni, vīra brālis, vīra darbi, vīra gods, vīru koris, vīru lietas, vīra māsa, vīra māte, vīra neuzticība, vīra pienākumi, vīra radi, vīru sarunas, vīru skrējiens, vīra spēks, vīru spēles, vīra tēvs, vīra zvērests
spēka vīrs, zinību vīrs
jaunais vīrs, svētais vīrs
atbalstīt vīru, kļūt par vīru, nosodīt vīru, paļauties uz vīru, pieņemt vīru, saprast vīru
vīrs, v.
1. Vīrietis attiecībā pret sievieti, ar kuru viņš dzīvo laulībā; precējies vīrietis.
Iziet pie vīra – apprecēties.
2. Vīrietis.
Vīru koris. Nākt vīra gados. Vecs, pusmūža vīrs. Kļūt par īstu vīru.
Esi vīrs! – esi vīrišķīgs!
3. Cilvēks (runājot par vīrieti).
Lāga, goda vīrs. Viņš ir mācīts vīrs.
sar. Liels vīrs – cilvēks augstā amatā.
Zvejas vīrs – zvejnieks.
Vīrs pret vīru. Desmit vīru liela ekspedīcija. Aizstāvēties līdz pēdējam vīram.
Vīrs kā ozols – saka par spēcīgu, staltu cilvēku.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1182]
vīrs, -a, v.
1. Precēts vīrietis attiecībā pret savu sievu. Dzīvesbiedrs.
Gādīgs vīrs. Saticīgs vīrs. Dzērājs vīrs. Vīra māsa. Vīra radi.
Iziet pie vīra – apprecēties (par sievieti).
Ņemt vīru – precēties (par sievieti).
Izdot pie vīra – izprecināt (parasti meitu).
Ģimene ir vēsturiski nosacīta, stabila cilvēku kopības forma, kas balstās uz laulību un asinsradniecību, tas ir, attiecībām starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem .. Tavare 2, 20.
„Jā, viena vēlēšanās man ir. Lai man būtu ģimene un bērni. Vīrs, kurš mani mīl un kuru mīlu es, un bērni, par kuriem rūpēties.” Zigmonte 6, 168.
Mikus tēvs: Tāds veikls un smuks puisis. Un krietns. Laimīga tā meita, kas viņu reiz dabūs par vīru. – Līziņa: Un tevi par vīra tēvu. Blaumanis 6, 318.
„.. varētu domāt, kā sievai, kas pati brīvā prātā izgājusi pie tāda vējaina vīra, jāsaprot, ka dažreiz ar viņu būs ļoti grūti.” J. Kalniņš 8, 294.
Pēc dažām dienām sešpadsmitgadīgo meiteni izdeva pie vīra. Auziņš 1, 134.
// pārn. Dzīvnieka tēviņš, kas dzīvo kopā ar mātīti.
Dzeguze ar vīru viņiem atkal par to pakūkos. Birznieks-Upītis IV, 123.
Dzeguzītes vīrs uz savu sievu par to nemaz nedusmojās, ka tā pati negribēja audzēt bērnus. K. Grigulis 2, 38.
2. Vīrietis. Cilvēks (runājot par vīrieti).
Pusmūža vīrs. Stalts vīrs. Omulīgs vīrs. Lāga vīrs.
Īsts vīrs – tāds (vīrietis), kas pilnīgi atbilst kādiem ideāliem, kādām prasībām.
Goda vīrs – godīgs, apzinīgs, arī godājams cilvēks.
Vīru koris – vīriešu koris.
Vīra (arī vīrieša) cilvēks sar. – vīrietis.
Vīra gadi – brieduma posms (vīrieša mūžā).
Vīra (arī vīrieša) galva – vīrietis, kas vada, rīko.
Kā vīrs ar vīru – noteikti, atklāti, vīrišķīgi.
Vīrs kā briedis (arī ozols) – stalts, spēcīgs vīrietis.
Sniega vīrs – no savelta sniega bumbām, rituļiem izveidota cilvēka figūra (bērnu rotaļās).
Pie stūres sēdēja Sīmaņa tēvs. No ilgā jūras darba viņš bija kļuvis tikpat līks kā visi vecie Grīvas ciema vīri. Lācis 15, 45.
Tija redz [domās] Jāni kādā tālā pilsētā. .. viņš ir tai svešā pilsētā kāds augsti mācīts vīrs. Kurcijs 4, 67.
Pamazām iesauca karā visus spēka vīrus, atstāja mājās tikai sirmgalvjus un bērnus. Birznieks–Upītis I, 414.
Pīlāgs viņu savā laikā bija pazinis kā vīru – īstu vīru, kas ne jaust nedrīkstēja, ka to žēlo .. Bendrupe 2, 28.
„Bet atceries, ka īsti vīri nekad negaužas par to, kas vairs nav glābjams.” Saulītis 12, 340.
Rudbārdis, vienkāršs darba cilvēks, turpat Gudriķu ciemā sirmus matus un goda vīra cieņu iemantojis .. Kalndruva 2, 131.
Ne katrs var uzrakstīt dziesmu vīru korim. Ja komponists jūt vīru kora īpatnības, dziesma skan un vīriem patīk to dziedāt. Zvaigzne 73, 2, 25.
Jaunība uzskata pasauli tādu, kāda viņa nav, vīra gadi – tādu, kādai tai vajadzētu būt, bet vecums – tādu, kāda tā ir. R. Kaudzīte 1, 48.
„Tas puika tev atņem meiteni, aizvilina pie sevis, .. bet tu neliksies ne zinis? Vai tiešām tu nevari ar to Ansi parunāt kā vīrs ar vīru?” Lukjanskis 5, 209.
Zaldātos tam bij jāiet, neko nevarēja darīt, vīrs kā briedis .. Upīts 4, 243.
Bija tik patīkami .. uzcelt pagalmā sniega vīru ar sarkanu burkāna degunu un melnām ogļu ačtelēm baltajā, apaļajā sejā. Bundzeniece 1, 50.
// savienojumā ar apzīmētāju Vīrietis, kas nodarbojas ar ko.
Sardzes vīrs. Tiesas vīrs. Valdes vīri. Pagasta amata vīri. Būvbrigādes vīri. Ugunsdzēsēju komandas vīri.
Darba vīrs – strādnieks, arī strādīgs cilvēks.
Kalpa vīrs – kalps (parasti precējies).
Runas vīrs novec. – delegāts, amatpersona (parasti vēlēta).
Manu acu priekšā stāv bārdainie zvejas vīri: pamatīga auguma bocmanis Jēkabs Truba, .. allaž atturīgais Nikolajs Grīnbergs .. Talcis 7, 152.
Iedarbinājis motoru, stūres vīrs vadīja laivu atpakaļējā gājienā prom no jahtas .. Lācis 10, 176.
„Tas jau mūsu Krišjānis – motorists. Jā, viņš ir tāds mazliet savāds … Melns viņš tāpēc, ka motora vīrs.” Zemzaris 4, 5.
Nav viegla dzīve kalpa vīram. .. Pa muižu kalpu mājām lodā verdzības ēna – vēl vagara gars tur valda. Sēlis 4 a, 142.
Saģērbos ātri, iekodu kā daždien ceļa vīrs, pabrokastojis paņēmu mātes sagatavoto .. ceļa kuli .. Austriņš 1, 164.
„Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek!” Kaudzītes 1, 98.
Viņš taču nebija nekāds vaļas vīrs, viņš bija skolnieks ar savu mājas un skolas uzdevumu tiesu .. Zigmonte 11, 11.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
vīrs – 1. (dzīvesbiedrs) veirs; vīra brālis – dīvers; veirabruoļs; vīra brāļasieva – ītaļa; veira bruoļasīva; vīra māsa – muoseica; veiramuosa; vīra māte – muoteica; veiramuote; vīra tēvs – tāvūcs; veiratāvs; 2. (vīrietis) veirs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
vīrs – dzīvesbiedrs, laulāts draugs, mūža draugs, laulenis sar., vīrišķis sar., otrā puse sar., dēlietis apv., sievinieks apv.
Neskati (arī neskaties) vīru no cepures – nevērtē cilvēku tikai pēc ārienes.
Pie vīra sāniem – kopdzīvē ar vīru.
Turēt vīru zem tupeles – būt stingrai noteicējai pār savu vīru.
Vīra (biežāk kunga) dūšā (arī prātā) sar. – saka par piedzērušu cilvēku, kuram parasti ir tieksme dižoties, izrādīt savu spēku.
Vīrs un vārds – saka, apliecinot, ka solījums tiks izpildīts.
[Sagvatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Kā viens vīrs – vienoti, saliedēti.
Kā vīrs ar vīru – atklāti, droši, kā līdzīgs ar līdzīgu.
Vīrs kā zārds – plecīgs, spēcīgs gara auguma cilvēks.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1371–1383]
Vietvārdi – Vīru dīķis; Vīrnaudas, māju nosaukums; Staļļavīru mežs; Vienvīru grāvis.
vīrs; lš. vyras, pr. wijrs, wirs ‘t. p.’, sallūbaiwīrins (dsk.) ‘laulātie vīri’ go. waír, ssak., sav. wer, ssk. verr, senīru fer ‘vīrs’.
Pamatā ide. *Oƒros ‘vīrs’ (← ‘spēcīgais’), ko saista ar lat. vīs ‘spēks’ no ide. *Oei- ‘virzīties, doties taisnā virzienā, būt spēcīgam. Ide. *Oīros > b. *Oīras > la. vīrs.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1171]
angļu – man; husband
baltkrievu – муж
franču – mari
grieķu – σύζυγος
igauņu – mees
krievu – муж
latīņu – vir
lietuviešu – vyras; žmogus
lībiešu – mīez
poļu – mąż
somu – aviomies
ukraiņu – чоловік
vācu – der Mann
zviedru – man
Vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda.
Viens vīrs, viens amats.
Slinkam vīram kājas sāp.
Devīgam vīram katrs ir draugs.
Vīrs kā lācis.
Kāds vīrs, tāda runa; no runas pazīst cilvēku.
Vīrs kā miets, prāts kā siets.
Redzi bērnu – zināsi, kāds būs vīrs.
Pēriens jaunam par mācību, vīram – par veselību.
Neskaties vīru no cepures, bet no tikuma.
Čaklam vīram čakla sieva.
Mazs vīrs, liela galva.
Vecs vīrs, gudrs padoms.
Ja jauna meita atstāj kodaļu pa svētdienu nesavērptu, būs vīrs ar bārdu.
Lieldienas rītā, kad baznīcā zvana, ir jākāpj uz istabas augšu. Tur pie skursteņa redzēs vecu vīriņu sēžam, kam galvā būs cepure. To cepuri nu vajag steigšus noņemt un bēgt. Kas paspēj ar to cepuri nokāpt zemē, tam būs tāda cepure, kas nesēju padara neredzamu.
Kas netīri sienu grābj, dabūs bārdainu vīru.
Meitas nesēd uz akmens, jo akmens nolād, ka mūžam vīra nedabū vai ilgi jāsēd bāliņos, jeb tiek tālu aizvesta tautās.
Ja sievietei priekšauts nokrīt, tad vīrs vai brūtgāns aiziet pie citas.
Ja vīrs un sieva pēc izskata ir ļoti līdzīgi, tad saka, ka tie labi dzīvojot.
Senāk Dievs nolicis, ka gudram vīram vajagot precēt negudru sievu, bet gudrai sievai atkal iet pie negudra vīra.
Starp laulātiem ļaudīm mēdzot arvienu tā būt: ja vīrs ļoti čakls, tad sieva paslinkāka, un, ja sieva mudīga, tad vīrs mēdzot gausāks būt. Pati laime tā esot reiz nolēmusi.
Divi vīri iet pa ceļu,
Viens otru nepanāk. – Cilvēks un viņa ēna.
Vīrs kliedz, vīrs brēc,
Gaļas gabals uz galvas. – Gailis.
Vīrs iet pa tīrumu,
Rats uz muguras. – Suns ar paceltu asti.
Mazs vīrs, raibi svārki mugurā. – Dzenis.
Vīrs stāv, galva griežas. – Vēja dzirnavas.
Nieks piedzima, nieks uzauga,
Niekam nieka valodiņa;
Vīrs piedzima, vīrs uzauga,
Vīram vīra valodiņa. [LD 20968-0]
Citi vīri man vaicāja,
Ko es ēdu meža vīrs:
Šauju caunes, kāpju bites,
To es ēdu meža vīrs. [LD 30534-0]
Rudentiņ, bagāts vīrs,
Daudz tu mums dāvināji:
Pilnas klētes labībiņas,
Pilnas ķešas sudrabiņa. [LD 28831-0]
Lielai vīrs galvu glauda
Ezeriņa maliņāi;
Mazai glauda māmuliņa
Vēl labāki istabā. [LD 986-3]
Puško, māte, mani mazu,
Es barošu kumeliņu.
Puškots vīrs es uzaugu,
Barots manis kumeliņis;
Gribēs meitas mani pašu,
Gribēs manu kumeliņu. [LD 11410-1]
Dieva dota sieva
Kāds kungs bija atdevis kādam vīram meža stūrīti. Vīrs tūliņ uzcēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tik daudz, cik pārtikai vajadzīgs, vīram tādēļ bija jāiet pie kunga pelnīties. Kungs pavēlēja viņam celmus lauzt. Tomēr celmu laušana grūts darbs, tādēļ ir te nevarējis tik daudz nopelnīt, cik vajadzējis.
„Cik grūti!” vīrs vienu dienu dziļi nopūtās.
Un līdz ko šos vārdus izteica, te – kur gadījusies, kur ne – pienāca daiļa sieviete, sacīdama: „Nu, nu, no šīs dienas nebūs vairs tik grūti!” Sieviete bijusi Laima.
Tā arī bija, otrā dienā darbs šķīrās pavisam citādi, celmi vēlās kā burkāni no zemes ārā – īsā laikā bija salauzta liela grava. [..]
[http://valoda.ailab.lv/]
Nabaga vīra dzirnutiņas
Kādam vecam vīram nebija nekā, ko ēst. Viņš aiziet uz mežu, nosēžas uz celmu un raud vienā raudāšanā. Te pienāk pie noskumušā vecs, vecs vīriņš un prasa: „Ko tu raudi?”
„ Jā, kā neraudāšu? Man nav nekā, ko ēst. ”
„ Labi! Es tev iedošu tādas dzirnutiņas, kuras pagriežot būs ēst un dzert, cik patīk.”
Nu vīriņam bija laimīgas dienas: pagrieza tik dzirnutiņas, un tūdaļ ēdienu, dzērienu papilnam. [..]
[http://www.pasakas.net/]
Vīrs meklē zudušo sievu
Reiz viens vīrs apprecējis raganas meitu. Kad ragana meitu izvadījusi pie vīra, tad stingri noteikusi, ka viņai nav brīv līdz desmit gadiem iet baznīcā. Meita ar to apņēmusies. Bet vīrs bijis liels dievvārdu cienītājs. Vai katru svētdienu braucis uz baznīcu un aizvien mudinājis sievu braukt sev līdz. Viņa jau deviņi gadi bijusi atturējusies nebraukusi vīram līdz uz baznīcu. Bet desmitā gadā pēc kāzām nevarējusi vairs atturēties vīra mudinājumam un pret savas pašas gribu aizbraukusi līdz uz baznīcu.
Baznīcā sieva labu laiciņu smējusi. Kad dievkalpojums bijis cauri, braukuši uz māju. Mājā vīrs prasījis sievai, kādēļ šī baznīcā smējusi. Sieva negribējusi, negribējusi nemaz teikt, bet vīrs neatlaidies, tirdījis vai visu svētdienas pēcpusdienu, kamēr sieva beidzot ar pateikusi. Baznīcā starp baznīcēniem bijis arī velns ar vērša ādu un zīmuli rokā. Uz ādas viņš rakstījis visus tos, kas baznīcā esot gulējuši. Āda esot bijusi pilna pierakstīta, bet gulētāji vēl visi neesot bijuši uzrakstīti. Tad velns esot ņēmis ādu ķepās un zobos un stīvējis lielāku, lai būtu arī rūme tos uzrakstīt, kuri guļ un kuriem uz ādas vietas pietrūcis. Par to viņa esat smējusies.
Vīrs tagad bijis apmierināts. Vakarā sieva nogaidījusi, kad visi jau bijuši aizmiguši. Tad paņēmusi slotu. No tās izsituse ārā kātu. Atvedusi klusām savus abus bērnus, jo laulībā viņiem bija dzimuši divi bērni. Ķēķī sieva uzsēdusies uz slotas kāta, katru kāju savā pusē. Tāpat uzsēdinājusi savus abus bērnus, mazāko priekšā, lielāko sev aiz muguras. Nomurminājusi kaut kādus vārdus un pazudusi, pa ķēķa lodziņu aizlaižoties.
Visu redzējusi kāda vecāka sieviņa, kura vēl nav bijusi aizmigusi. Bet tas viņai izlicies it kā pa sapņiem. Otrā dienā patiesi saimniece bijusi ar bērniem pazudusi.
[http://valoda.ailab.lv/]
Par Vestienas baznīcu stāsta šādu teiku. Baznīcu neesot varējuši uzcelt: nakti meita no Kuilīšu mājām pieteikusies. To tad ņēmuši un iemūrējuši. Baznīca nu vairs negruvusi.
[http://valoda.ailab.lv/]
Pie bērza tāss
Jums, bērzi pakalnā, jums, zaļie vīri,
Daudz svešu vēju pāri šņākuši,
Un tomēr balti palikāt un tīri,
It kā no pirts tik tikko nākuši!
Kad audeklu priekš dvieļiem balināja,
Ar lepnas darba sievas staltumu
Pie baltiem bērziem mūsu mātes gāja,
Lai pārbaudītu drānas baltumu.
Un arī mēs pie bērziem ceļu zinām,
Lai kādu kurš nu cērtam līdumu,
Pie bērza tāss palaikam salīdzinām
Mēs savas sirdsapziņas spīdumu. [Skalbe 1982 : 132]
Lietus vīriņš
Ruds rudiņš pa krēslu
čabina lietiņš.
Kā pelēks vīriņš
gar logu iet viņš –
kaklā zīļu vācelīte –
tumšpelēka debesīte –
vasarā tā būšot pērļu sietiņš.
Tēvs liels tam un stipris –
kuļ jūras un ledu lauž.
Māte pie septiņām ugunīm
debesīs varvīksnas auž,
bet dēliņš – pa krēslu čāpo
un snauž…
Kad iedegas zvaigznīte
mākoņmaliņā,
viena zīlīte dreb tam
pašā degungaliņā…
Ak tu Dieviņ – ka tik to snīpi nenolauž! [Bārda 1970 : 12]
Divus solus atstatu ar seju pret mani sēdēja kāds vīrs pāri pusmūžam sarkanu, vēja noārdītu seju, raupjiem vaibstiem un arī neko neredzošām acīm raudzījās uz priekšu. Ko gan domāja šis cilvēks? Kas viņš bija? Patlaban pusvienpadsmit no rīta. Darbdiena. Strādnieki strādāja rūpnīcās, kalpotāji kantoros, visa zeme rūca kā darbīgs bišu spiets, darbīgs un jaunu veidojošs, bet divsimt cilvēku traucās uz priekšu cauri dabai vienā vagonā un nesarunājās. Vilciens gāja uz Jūrmalu, protams, lielākā daļa še atpūtnieku, arī vīrs ar vējā noārdīto seju laikam bija atpūtnieks. [Bels 2007 : 246]
JĒKABS (smej). Ja krietns vīrs – var iekortelēties pie mums. (Rāda uz jaunekļiem.) Ne pirmais, ne pēdējais…
KĀRLIS. Paldies! (Smej.) Bet par to krietnumu pats nevar zināt…
FRICIS (svarīgi). Kārlis ir krietns vīrs.
JĒKABS. To jau drīz mana. (Pamāj uz pārējiem jaunekļiem.) Zeņķi no rīta sēž reālskolā. Pēcpusdienā skolojas amatā – tepat darbnīcās. Vakarā pilda mājas gabalus. [Putniņš 2001 : 116]
●
SAUCĒJS no āra pa lūku. Lieli vīri, stipri vīri! Nāciet uz ķēniņa pili!
Ķēniņa divas meitas velns aiznesis, šovakar nāks pēc jaunākās: kas drošs, lai nāk glābt!
SPRĪDĪTIS vērīgi. Ķēniņa meitu glābt! – Oho! Nāc iekšā!
SAUCĒJS ienāk. Vai te ir kāds stiprs vīrs?
SPRĪDĪTIS. Es! Es iešu glābt!
SAUCĒJS smejas. Tu, knēveli? Ha! Ha! Ha! Ak tu sisenis tāds! Ha! ha!
Krietni izsmejas, tad –
Bet pavēle man ir visus ņemt līdz, kas grib. Tā kā tā jau visi vīri pagalam. Tad nāc tūlīt!
SPRĪDĪTIS, skriedams pie Sīkstuļa durvīm. Pag, paņemšu apsēju! [Brigadere 1996 : 42]
●
GRANTS. Panāc tuvāk, pateikšu. – Bēdz! Vēl ir laiks! Purvā tu pazīsti katru cini. Tur ceļš vēl brīvs. Dzirdi: ceļš vēl brīvs!
INGA. Kā? Es lai tevi pametu? Gluži vienu? Kas tevi kops? Tu nomirsi badā.
GRANTS. Tagad runa par tevi.
INGA. Tu esi mans vīrs!
GRANTS. Vīrs! Kāds es tev vīrs! Ar diviem spieķiem tikko varu parāpot…
INGA. Kā tu runā?
GRANTS. Tev jau bez runāšanas vajadzētu saprast, ko es gaidu. Redzi, tagad karš nāk pie manis, ja es nevaru aiziet pie viņa. Tagad esmu tur, kur ir mana īstā vieta. Tikai tava vieta nav te, Inga. Bēdz!
INGA. Nē, Grant: ja būs jāmirst, tad mirsim, bet kopā.
GRANTS. Tu tā saki? Es jau zināju, ka tu tā teiksi, tik labi es tevi pazīstu. Bet, skubinādams tevi bēgt, es baiļojos, ka tu mani nepaklausi. Jo ko gan es iesāktu bez tevis? Tu man esi viss. Kopš esmu sakropļots, tu mani kop kā bērnu. No rīta līdz vakaram tu esi pie manis. Un, kad laiks iet gulēt, tu man pasniedz miega zāles, bez kurām es vairs neaizmigtu. Bet es baidos, ka mans labums tev būs dārgi jāmaksā. Kā dēļ tu tagad riskē ar savu dzīvību? Vai ir vērts kropļa dēļ?
INGA. Es jau teicu: tu esi mans vīrs. [Zīverts 2004 : 484]