Tradicionālā transkripcija

[vìlks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vilks] 


[v] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



vilk-sakne, vārda celms

-sgalotne




vilk+ast-e

vilk+āb-el-e

vilk+ād-a

vilk+og-a

vilk-a+rī-kl-e

vilk+vāl-īt-e

vilk-a+zob-i


vilk+ac+is




vilkspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

vilk-s

vilk-i

Ģ.

vilk-a

vilk-u

D.

vilk-am

vilk-iem

A.

vilk-u

vilk-us

I.

ar vilk-u

ar vilk-iem

L.

vilk-ā

vilk-os

V.

vilk! vilk-s!

vilk-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsVilki un mājas suņi ģenētiski ir stipri radniecīgi.

2) izteicēja daļaViens no plēsējiem, kas medī barā, ir vilks.

3) galvenais loceklisPelēkais vilks.

4) papildinātājs – Vilkiem ir dzeltenas acis, lielākas ķepas, garākas kājas, lielāki zobi un lielāks
           smadzeņu tilpums nekā mājas suņiem.

5) apzīmētājs Vilku barā parasti ir 5–9 vilki.

6) apstāklisIeklausies vilkā – cik daudz skumju ir viņa gaudošanā!



vilka acis, vilka apetīte, vilku bars, vilka galva, vilka gaudošana, vilka midzenis, vilku mēnesis, vilka nagi, vilka niknums, vilku suns, vilka zobi

 

gudrs vilks, nikns vilks, pelēkais vilks, polārais vilks, spēcīgs vilks



vilks, v.

Suņu dzimtas plēsējs ar spēcīgu ķermeni, druknu kaklu un rupju, pelēku apmatojumu.

Vilks gaudo, kauc. Vilku medības. 

Izsalcis kā vilks ļoti izsalcis.
[Sagatavots pēc:
LVV 2006 : 1178]


vilks, -a, v.

Plēsēju kārtas suņu dzimtas dzīvnieks ar spēcīgi attīstītu ķermeni, garām, spēcīgām kājām, garu, kuplu asti un stāvām ausīm ar melnu apmali.

Melnais vilks. Sarkanais vilks. Polārais vilks. Vilku kaucieni. Medīt vilkus.

Vilku (arī suņu) sēne – neēdama sēne, arī sēne, kuras izmantošana nav zināma.

Vilka oga – vilkoga.

Vilku ābele – vilkābele.

Vilku mēle – vilkmēle.

Vilka (arī vilku) kūla – vilkakūla.

Vilku (arī vilka) vāle, arī vilku (arī vilka) vālīte – vilkvālīte.

Vilka zobi – vilkazobi.

Vilka rīkle novec. – vilkarīkle.

Vilku māte – vilcene.

Vilku suns – vilku šķirnes suns.

Vilku mēnesis – decembris.

Vilka (arī zirga) apetīte sar. – ļoti liela apetīte.

Izsalcis kā vilks – ļoti izsalcis.

Vilkam atšķirībā no suņa ir mazliet atpakaļ atliekti ilkņi ar ļoti asu nažveida smaili. Kronītis 1, 260.

Vilkiem ziemā kažoks ir pelēcīgs, bet vasaras mēnešos – dzeltenbrūns, ar pelēcīgu nokrāsu. Dabas kalendārs 76, 76.

Krēslainajās naktsstundās tundrā gaudoja vilki, redzējām divus brūnus lāčus .. Gūtmanis 4, 175.

Vecķērpiene vēl šodien staigā pa māju kā pelēks vilks – ne lāgā mazgājusies, ne kārtīgu drēbes gabalu mugurā. J. Kalniņš 2, 215.

Toms grauza saknes, laikam tādēļ viņam bija zobi kā vilkam – veseli un balti, un asi. Pasaules spogulī 1, 153.

pārn. Skumju vilks uzklupa tev, riebīgi kaukdams, par spīti stingrajai mietu sētai, ko uzbūvējušas zināšanas un labas domas. Mauliņš 3, 19.

Guna: Kā vilku ābele es ziedēju, No savas smaržas pati apreibusi. Aspazija 3, 391.

Kā zobeni tur [purvā] auga garās vilku mēles. Fimbers 1, 89.

Švirkstēja liesma, cietas vilka kūlas vietā atsmaržoja zaļa zāle. Kaldupe 10, 57.

Turpat aiz žoga zēla pīlādži un lazdas, miltenes, staipekņi, zaķskābenes, smilgas, grīšļi, ciesas, kamolzāle [..] un vilku kūla. Bels 6, 249.

Gar [ezera] krastu sūnu klāts dūksnājs, vilku vāļu puduri. Kalve 3, 191.

.. tālāk [zēns] ieraudzīja vilka vāļu klanu. Brūnās vālītes kā iesmā uzspraustas sveces pulciņā rēgojās virs [ezera] ūdens. Arī tur savā laikā bijis pasauss, tikai plūdos pārplūdis. Vilka vālītes allaž mīl neizsīkstošu dumbrāju. Upīts XV, 169.

Ar vilka zobiem saslimušā rudzu vārpā neizveidojas graudi, bet gan vienu līdz četrus centimetrus gari radziņi .. Lauku Dzīve 71, 12, 10.

Par vilka rīkli sauc šķeltni aukslējās. Tā rodas, ja aukslējas nesaaug un to vidū paliek šķeltne, kas savieno mutes dobumu ar degunu. Bune 1, 217.

Lai ir vilku māte, ja ir vilku māte, tomēr mātes sirds ir tai arī. R. Kaudzīte 1, 100.

Miesniekam esmu iestāstījis, ka man ir vilku suns [..] viņš man reizēm iedod kaulus un piesviež kāda liellopa asti. Janovskis 2, 24.

Vilku mēnesī, kad nakts spīdeklis pie debesīm ieritēja tais griežos, kas noderīgi koku ciršanai, viņš [saimnieks] trina jo asu cirvi un brauca mežā. Lāms 5, 6.

Sekas ir – neraugoties uz [cukurslimnieka] vilka ēstgribu – pastāvīga izsalkuma sajūta, noliesēšana. Skulme 3, 112.

„Esmu izsalcis kā vilks,” Caune [grāmatvedis] ieminējās. Rozītis III, 90.

„Esmu tikai noguris,” Baraviks domāja, „un arī izbadējies kā vilks.” Ezera 5, 104.

// pārn.; sar. Cilvēks ar lielu pieredzi (piemēram, kādā literatūras, mākslas, sporta nozarē). Daudz piedzīvojis cilvēks.

Buka ir vecs frontes vilks, un tie, kas viņu labāk pazīst, vēlāk teica, ka neesot no tādiem, kas ar gadiem paliekot bērna prātā. Dripe 8, 95.

Par laimi, grāfu Čaponi tēloja vecais skatuves vilks Žuburs, kas Teni gluži vienkārši nogrūda no skatuves, mierīgi piebilzdams, ka krodziniekam neklājas dzert pāri mēram… Skujiņš 5, 30.

Zigurds Stūris, vecs sporta vilks (gadu desmiti uz sacīkšu motocikla, tad hokeja un futbola laukumā, visbeidzot – laivā uz ūdens). Liesma 75, 8, 20.

Viss [Ē. Vilka] stāsts dots tādā akcentējumā, ka Urbulis gan dusmojas un ir nikns uz Donžuānu, reizēm mēģina viņam iedzelt, bet pats jūt, ka ir par vāju kaut ko šim rūdītajam vilkam izdarīt, un no šīs nespēcības izveidojas zināms humors, komisms. J. Kalniņš 1, 75.

// pārn. Ļauns, zvērisks cilvēks.

Eba: Manu vienīgo tev nebūs saplosīt, vilks, vilks, tu! – Tavs zvēriskais rēciens, tavas acis sarkanas, apēst tu viņu [dēlu] gribi.. [Saka sieva vīram.] Rainis IXb, 350.

//nom.: vilks, akuz.: vilku, vok.: vilks, izsauk. nozīmē; sar. Lieto, lai paustu neapmierinātību, sašutumu, arī pārsteigumu, sajūsmu.

Vilks, Egils domāja, vilks, nu kam man vajadzēja? Morālās paģiras nāca pirms fiziskajām, bet sevišķi ilgi tās nenoturējās, un ko gan viņš tādu izcili sliktu būtu izdarījis? Zigmonte 4, 71. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


vilks – vylks
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


vìlku sàuc pa peliêci. es reʒeju, ko divi peliêči àiznesa Magaziņàm àiti, abi vìlka. ko vîns palaîda, to ùtris vàirs navareja pavìlkt.  
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 115]


vilks – Dieva suns, lieltaurītis, meža junkurs, meža suns, meža vīrs, mežānietis, meženis, mažainis, pelēkais, pelēcis, spīdacis
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 432]


Vilku (arī lauvu) bedrevieta, kur uzturas, dzīvo ļauni, nesaticīgi cilvēki.

 

Vilka pasenegribēts atbrīvojums, piemēram, no darba, atteikums, saistību pārtraukums.

 

Vilka (retāk veļa) kauls mugurāsaka, ja kādam ir grūti locīties, ir stīva gaita, arī, ja kāds negrib, nevēlas locīties, pieliekties.

 

Vilks avju drānās (arī drēbēs)saka par cilvēku, kas savus ļaunos nolūkus slēpj aiz labdarības, tikumības u. tml. maskas.

 

Izmelot (pašu, arī dzīvu) vilku no mežadaudz un veikli melot.

 

Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīvasaka par atrisinājumu, ko panāk, savstarpēji piekāpjoties.

 

Ne par pašu vilku nebēdātne par ko neuztraukties.

 

(Skriet) vilkam (arī velnam) rīklē(doties) nenovēršamās briesmās.

 

Kā vilks caur Rīguātri, neskatoties, bez apdomas.

 

Vilks ar viņu (arī to)saka, paužot savu noraidošo, arī vienaldzīgo attieksmi pret kādu, pret ko.

 

Vilks (viņu, arī to), (sa)zin(a)! izsaucas neapmierinātībā, sašutumā, ja kas nav saprotams, zināms.

 

Ak tu vilks! arī Ka viņu (arī tevi) vilks! izsaucas neapmierinātībā, sašutumā, arī izbrīnā, pārsteigumā.

 

Vilks ar ārā! saka dusmojoties, lādoties, arī esot neapmierinātam ar ko.

 

Rauj viņu (arī tevi) vilks! – izsaucas neapmierinātībā, sašutumā.

 

Rūdīts vilksdaudz pieredzējis un piedzīvojis (piemēram, dažādās bīstamās situācijās bijis) cilvēks.

 

Jūras vilksbezbailīgs, pieredzējis jūrnieks.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Zooloģijāvilks, krēpjvilks, Andu vilks, Austrumu vilks, Himalaju vilks, pelēkais vilks, sarkanais vilks.

 

Botānikā vilku kārkls (Salix rosmarinifolia), vilku vālītes.


PriekšvārdiVilks (vienīgo reizi pierakstīts Vidzemē (Aizkrauklē) 1526. g.).

 

UzvārdiVilks, Vilka; Vilciņš, Vilciņa; Baltaisvilks, Baltaisvilka; Baltvilks, Baltvilka; Mežvilks, Mežvilka; Mežavilks, Mežavilka; Garvilks, Garvilka; Vilcāns, Vilcāne; Viļčuks, Viļčuka.

 

Vietvārdi Vilks, purvs Ērgļu novadā; Vilksala, mazciems Tukuma novadā.

 

ErgonīmiDzelzs vilks, rokgrupa; Vilki, vīru kopa.

 

AstronīmiVilka zvaigznājs.


angļu – wolf

baltkrievu – воўк

franču – loup

grieķu – λύκος

igauņu – hunt

itāļu – lupo

krievu – волк

latīņu – lupus

ivritā – זאב

lietuviešu – vilkas

poļu – wilk

somu – susi

ukraiņu – вовк

vācu – der Wolf

zviedru – varg



Tik stiprs kā vilks.

 

Stīvs kā vecs vilks.

 

Stīvs kā vecs vilks, tomēr labi strādā.

 

Stīvs kā ar vilka mugurkaulu.

 

Vilks spalvu met, bet tikumu ne.

 

Ko līdz suni barot, kad vilks aitās.

 

Vilks paēdis, un kaza dzīva.

 

Te vilku piemin, te vilks klāt.

 

No vilka bēg, uz lāci krīt.


Vilkam esot deviņu vīru prāts, lāčam deviņu vīru spēks.

 

Vilkam skroderis aizbāzis aiz mugurkaula olekti, no kura laika vilks griežas tikai ar visu muguru.

 

Dievs noliedzis vilkam uzbrukt aizjūgtam zirgam, kādēļ vilks nedrīkst ēst iejūgtu zirgu.

 

Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītus skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku.

 

Vilks neēd laupījumu, ja viņš ir nokritis ar galvu uz ziemeļa pusi.

 

Kad vilks nes aitu, tad vajaga zemē iedurt nazi, adatu vai citu ko un teikt: „Vilkam sirdi duru.” Tad vilks aitu tūlīt palaidīs.

 

Ja satiek vilku, tad vajaga gulties zemē ar galvu uz austrumiem. Tad vilks nekad neaiztiks.

 

Lai izbēgtu no vilka, kas seko uz pēdām, viņa priekšā vajaga vicināt degošu dakti vai degošu malkas gabalu.

 

Ja ierauga vilku, tad nedrīkst saukt viņa vārdu, jo tad paliek bez valodas.

 

Kad vilku satiek ceļā, tad jāsaka: „Vīrs, laid mani uz baznīcu Dievu pielūgt!” Tad vilks nekā nedara.

 

Vilku ceļā satiekot, sacījuši: „Ej tu savu ceļu, es iešu savu ceļu!”

 

Ja vilki meklē barību sādžu vai pilsētu tuvumā, tad gaidāms bads jeb dārgi laiki.

 

Gavēņu laikā nedrīkstot vilku pieminēt, bet tas jāsaucot par vecīti.

 

Lai vilks nebūtu jāmin īstā vārdā, tad to sauc par vecbrāli, vecīti, meženieku, mežakungu, mežavīru, mežalaņķi, mežazvēru un mežonu.

 

Kad vilku sastopot, tas laimi nozīmējot.

 

Ja vilki gaudo, tad būs liels karš.

 

Ja vilki gaudo, tad sagaidāms ļoti auksts laiks.

 

Kad sapņos vilku redz aitās, tad meitām būšot brūtgāni.

 

Ja vilku redz sapnī, tad zaglis nāks.

 

Ja Jurģa dienā ar zemi, tad vilki kož kumeļus.

 

Jurģa dienā nedrīkst ar zirgiem uz lauka strādāt, jo tad zirgiem esot svētdiena. Ja tā neievēro, tad vilks uzbrūkot aitām.

 

Jurģa dienā necērt koku, lai vilki nedarītu nekādas kaites.

 

Jurģa dienā nav galva jāsukā, tad vilks nekož lopus.  



Divi vilki vilka,

Divi kumeļi slīka,

Divi vārnas gaida. – Ūdeni smeļot: nesējs, spaiņi un nesienu āķi.

 

Vilks tup, zobi spīd. – Arkls un lemeši.

 

Divi vilki stāv,

Trešā – lapsa – danco. – Stenderes stāv, durvis danco.

 

Vilks iet pa puru:

Kājas sausas, mugura slapņa. – Galds ēšanas laikā.

 

Pelēks vilks aprij visa gada krājumu. – Dzirnakmens maļot.

 

Visi vilki šķērsām,

Divi vien garām. – Griesti un sijas.

 

Ādu pārdod, galvu ēd, gaļu neēd ne suns, ne vilks. – Kaņepe.

 

Vilks ar dzelzs zobiem. – Linu suseklis.

 

Divi vilki skrien, abi uz debesīm skatās. – Ragavu slieces.

 

Vilks vecumā,

Zobi asumā. – Slota.

 

Pelēks vilks mājās. – Zeķe zābakā.


Pelēka mājiņa,

Divi lodziņi;

Dienu nespīd,

Nakti spīd. – Vilks.

 

Slīmests kārklos. Vilks.

 

Iesagāju neceļā, sasatiku nebēliņ’, pasaņēmu nepātag’, atsasēdos nekrēslā. – Vilks, čūska, skudru pūznis.

 

Zukatnis, lekatnis, kamols, saiva. – Vilks, zaķis, ezis, čūska.



Kliedzat, gani, brācat, gani,

Vilks aiznesa arajiņu!

Gana kliedzu, gana brēcu,

Vilks aiznesa kratidams. [LD 27153-1]

 

Pieguļnieki, pieguļnieki,

Vilks apēda kumeliņu,

Vilks apēda kumeliņu,

Aste vien nokusteja. [LD 30170-0]

 

Labak manim vilks norēja

Dārgas naudas kumeliņu,

Ne kā manim cits paņēma

Saderetu līgaviņu. [LD 15850-9]

 

Lobuok munu kumeliņu,

Sabaruotu vylks apēde,

Na kā munu ļaudaviņu,

Saderētu, cits apņēma. [LD 15850-12]

 

Labak vilku es ieraugu,

Ne dzēraja tēva dēlu;

Vilkam kliedzu, vilks aizbēga, –

Ko darišu dzērajam? [LD 10134-0]

 

Ūjā, vilks, neēd jēru,

Man sirdiga saimeniece;

Griežat ceļu sveši ļaudis,

Man vareni bāleliņi. [LD 13760-0]

 

Žagatiņa kāzas dzēra

Vidū jūras uz akmiņa;

Es gribeju kāzās iet,

Vilks apēda kažociņu. [LD 2516-0]

 

Kas dzēraja kājas āva,

Kas nojūdza kumeliņu?

Velns dzēraja kājas āva,

Vilks nojūdza kumeliņu. [LD 19984-0]

 

Vilks preceja mūs’ māsiņu,

Mēs vilkam nedosim;

Vilkam kūla mugurā,

Māsai baltas villanites. [LD 15245-0]

 

Es redzeju klibu vilku

Par kalniņu atlecot;

Tas nebija klibais vilks,

Tas bij meitu precenieks. [LD 14391-1]

 

Vaj tu zini, bāleliņi,

Kāda mana dzīvošana?

Vilks nokoda kumeliņu,

Kungs paņēma līgaviņu. [LD 31368-0]

 

Man nebija vilka bail,

Kā man veca puiša bail;

Vilku rīdu, vilks aizskrēja,

Vecais puisis nebēdaja. [LD 13074-0]

 

Kur, vilciņi, čunčināji,

Kaula pieši kājiņā?

– Gar jūrmalu čunčināju,

Zvejniekam lomu spriest. [LD 30923, 30924]


Vilks un krauklis

Vienreiz vilks mežā kā skrējis, tā uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt un sācis jau mirējam acis knābāt; bet vilks kā ķēris, noķēris knābiķi un gribējis jau ēst. Te krauklis attapies: „Vai, brālīti, es nācu tevi dziedināt, tu taisies mani noriet: atnesīšu tev dzīvības ūdeni, apmazgāšu, būsi veselāks par veselu.” Labi! Lai tad nesot! Un nu krauklim bij jātura vārds, bij jāskrien dzīvības ūdenim pakaļ. Aizskrēja arī, pārnesa, apmazgāja slimo kāju, un nu bij abi laimīgi: viens izārstējies, otrs dzīvību izglābis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Vilks baida vecīti

Dzeivoja dāds vecītis ar savu buobu. Jīm beja moza istabiņa, un vysa monta, kū tī veči turēja, beja klybs kaķīts, pusakls sunīts, vuškiņa, gūtiņa un gailīts, nu mīga cēlējs. Veči dzeivuoja laimīgi un vīns ūtru mīļuoja. Reizi vylks saūde, ka večam ir lūpiņi, atguoja uz veča ustabiņu, stuoja pī lūga un soka: „Veci, veci, atdūd man sovu buobu! Jo nadūsi, apēsšu tevi i buobu.” Vecītis nūsabeida, bet sovas vecines nadeve vylkam. Jis pajēmja klybū kaķīti un pasvīde vylkam. Vylks tū apēde un par nagaru laiku otkon īt uz veča ustabiņu, sāst pī lūga un otkon soka: „Veci, veci, atdūd mon sovu buobu! Jo nadūsi, apēsšu tevi un jū.” Vecīts nūsabeida, bet sīvas nadeve. Pasvīde vylkam pusaklu sunīti. Vylks apēde tū un par laiku otkon īt uz dāda ustabiņu, sāst pī lūga un soka: „Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus.” Vecīts otkon nadeve buobas, bet pasvīde vylkam vuškiņu. Vylks apēde tū un par laiku otkon īt uz dāda ustabiņu, syt pi lūga un runoj: „Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus.” Vecīts nūsabeist, bet buobas nadūd; pasvīž vylkam gailīti cēlēju. Vylks apād tū, bet vys vēl nav mīrā. Īt uz dāda ustabiņu, syt lūgā un runoj: „Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus.” Dāds niu aizadusmoj uz naseitus vylka, satver mītu un nūsit tū, nūmauc vylkam uodu, vad uz tiergu, puordūd kungam. Kungs īdūd večam tik daudzi naudas, ka viņš nūpierk sev jaunu gūtiņu, tuklu, meikstu vuškiņu, redzīgu, gudru sunīti, dreizu kaķīti un mudīgu gailīti. Un dāds ar sovu buobu aizdzeivuoja vēl lobuok un vēl niu dzeivoj, juo nav myruši.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Vilks par precinieku

Kādai mātei divas meitas. Jaunākai reiz gadās caur mežu iet, kur satiek vilku. Vilks vairs nelaiž meitu uz māju, liek putru vārīt. Šī izvārās vienu dienu putras – nelaiž, izvārās otru dienu – nelaiž, izvārās trešo dienu – vēl nelaiž. Tā meita paliek labu laiku mežā pie vilka.

Uz reizi vilks sacīs: „Parītu būs tavai vecākai māsai kāzas. Še tev šie gredzeni, pārej, nosvini kāzas un, tad gredzeni sāk griezties, tad nāc atpakaļ!”

Vilks aiznes meitiņu līdz tēva laukmalai un tad palaiž. Šī nosvin vienu dienu kāzas – gredzeni negriežas, nosvin otru dienu – gredzeni negriežas, nosvin trešo dienu – gredzeni riņķī vien iet. Aiziet uz mežu, bet vilka nav. Izmeklējas, par muļķi palikdama, – kā nav, tā nav. Te beidzot kādā lāmā ieraudzīs šo augšpēdu ūdenī mirkstam. Meita veļ ārā. Izveļ no lāmas – ak tavus brīnumus – vilks pārsprāgst pušu un no ādas izlec slaiks jauneklis. Jauneklis apkampj meitu, sacīdams: „Paldies, ka mani izglābi! Es biju nolādēts par vilku, bet nu caur tevi tiku cilvēks. Nebūtu tu mani tagad izvēlusi, tad dumbrā par vilku sapūtu.”

Jauneklis apprec meitu un dzīvo ļoti laimīgi.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Auns ar vilku

Reiz atklīda auniņš no ganāma pulka un nomaldījās mežā, skrēja bļaudams. Te uz reizi to satiek vilks. Rīkli atplētis, viņš taisās norīt aunu.

Šis izbailēs sāk vilku lūgties: „Nerij mani vēl tagad, es maziņš un vājš, pagaidi, kamēr izaugšu liels, tad tev būšu treknāks kumoss!”

„Labi!” atteica vilks, „tev būs laikam taisnība, es tevi iznesīšu no meža pie citām aitām, kur tad tu varēsi baroties un liels augt, bet turi vārdu!”

„Turēšu!” atteic auniņš, un vilks iznes to no biezumiem ārā.

Pēc laba laika satiekas vilks ar aunu. „Nu, vai turēsi vārdu?” iesaucas vilks.

„Turēšu!” atteic auns, „bet kas tev būs no manis, kad tu mani plēsīsi? Zobi vien pieķersies; es zinu labu padomu: redzi, tur krūmos ir kalns; es uzkāpšu uz kalna, tu stāvi lejā iepletis rīkli; tad es skriešu ar joni no kalna zemē un tev taisni pa rīkli vēderā iekšā. Tā man un tev būs vieglāki.”

Vilks ir mierā, auns to noved pie kalna. Auns uzkāpj augšā, vilks paliek apakšā gaidīdams. Auns, kalnā uzkāpis, iesaucas: „Nu, atplēt rīkli labi platu, lai man būtu vieglāka nāve!”

Vilks atplēš žaunas līdz ausim. Auns dodas kā vējš no kalna zemē, iecirzdams vilkam ar ragiem tā pa pieri, ka tas paliek pusdulls guļot. Auns, pārlēcis vilkam pāri, pa krūmiem projām.

Vilks uzcēlās pēc laiciņa, nopurinājās un teica: „Labs bija gan; bet tikai drusciņ par labu.” 
[http://valoda.ailab.lv/]


Vilki

       Jurģa dienā jāj svētais Jurģis ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus, kurus Jurģis grib: tikai tādus, kuriem dzimstot bijis asinis uz pieres. Tādēļ arī saimnieces agrāk katru kustoni pēc dzimšanas apskatījušas, lai zinātu, kurš vilkam novēlēts.

       Vilku – caur lopiem skrienot – gan redzot, bet jātnieku ne. To redzot tādi suņi, kam četras acis (otras acis tās ripainās uzacis, kas dažiem suņiem mēdz būt), kas tādā brīdī stipri plēsdami rej. Arī tādi cilvēki redzot, kas ačgārniski dzimuši. Ja sievieši gribot jātnieku redzēt, tad tām jāraujot brunči uz galvu un jāskatoties pa kājstarpu. Voikas mājās agrāk dzīvojusi vecene – tā esot redzējusi, ka vilkam, pa ganību skrienot, bijis mugurā vīrs, kas nelaidis vilkam galvu grozīt ne uz vienu, ne otru pusi.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Vilki

Aiz Mālejām, Palsmanes pagastā, pašā lielceļa malā ir vecs ozols, un pie tā ozola viemē bīsi vilku sapulce, un tur sanācis lērums vilku, un šie gaudoši cauras naktis. Reiz akal tāpat vilkim bīš auru laiks un vienc puisis nodomāš novaktēt un noskatīties, ko tie vilki tur tik traki auro. Jau no paša vakara puisis uzrāpies ozolā un gaidīš, ka nu akal sanāks vilki un sāks aurēt. Jau tumsīnā vilki skrēši no malu malām un satupušies ap ozolu. Ka nu bīš skaudīgi dau vilku pieskrēš, ta skrēš vienc lielc vilks un šim mugurā bīš jātnieks. Ka nu tas vilks ar jātnieku pieskrēš pie ozola, ta tas jātnieks prasīš: „Vai visi ir klā?” Nu vilki atbildēši, ka visi citi gan esot, tik klibā vilka vie vē neesot. Ta nu jātnieks izvēlēš visim vilkim barību: vienc vilks drīkstēš to gadu jērus ķert, otris akal kumeļus un tā katram vilkam izvēlēta sava barība.

Bet pa tam klibais ar bīš atskrēš nu ka visim barība izvēlēta, ta klibais pats pēdīgais prasīš: „Bet ko man?”

„Nu tev to, kas ozolā!” sacīš jātnieks un parādīš puisi, kas bīš ozolā uzrāpies.

Ka nu visim vilkim barība izvēlēta, ta tas vilks ar to jātnieku aizskrēš pirmais, un nu citi vilki ar izšķīduši, kur nu kurais, tik klibais vienc pats palicis zem ozola tupot. Nu puisis izgaidījies, ka šis vilksies prom, ka var no ozola rausties lejā, bet klibais tupēš zem ozola un negāš prom. Tonakt bīš skaudīgi auksts laiks un puisis skaudīgi salis. Tā nu viņč notupēš ozolā līdz pašai rīta gaismai un ta tik vē klibais lēni aizvilcies uz mežu. Ka puisis norausies no ozola un aizgāš uz māju, ta palicis vāš un pēc trīs dienām nomiris.

Bet no tās reizas klibais ap to māju vie dauzījies, kur puisis dzīvāš. Puisi aizveduši uz kapsētu un aprakuši, un klibais nekādi neticis pie šā klā.

Bet vē tai pašā bēru naktī vilks aizgāš uz kapsētu, izkasis puisi no kapa un apēdis.
[http://valoda.ailab.lv/]


Rotaļa Kaza un vilks.



***

 

Pa zvēru taku vienā solī

Un pēdu pēdā vilki iet,

Un atkal mēnesnīca nolīst,

Un atkal sniegputenis dzied.

 

Un atkal šermuļi caur kauliem,

Un atkal ziemas tumsas bail,

Un atkal uz tās zvēru takas

Kā malduguņi acis gail.

 

Un atkal mani suņu barā

Neviens par vilku neatzīst.

Un atkal nakts, un mēnesnīca

Uz manas zvēru takas līst.

 

Es atkal suņu acīs raugos –

Kā novēršas, kā lād un nīst.

Un nav neviena sena drauga,

Kas sunī vilku atpazīst. [Gūtmanis 2000 : 181]

 

 

Vilki un vāverīte

 

Vilki lieli lielījās:

„Visos mežos, visos laukos,

Visur pazīst mūs un bijā,

Kas mūs satiek, griež mums ceļu.

 

Mūsu cilts pār visām pāri,

Mūsu vārdu min ar trīsām,

Mēs tā jaunā muižniecība,

Katris lai mums rāda godu!”

 

Vāverīte, nabadzīte,

Sausā zarā tupēdama:

„Tiesa,” teica, „pazīst visi,

Kas lai nepazītu vilkus?

 

Bet kā jums lai rāda godu,

kad jūs esat laupītāji?

Nevis lielīties jums nāktos,

Kaunēties par savu cilti!” [Rainis 1978 : 157]

 

 

Vilku dzejolis

 

Kas tur gāžas, kas tur krīt?

Vilki vilku bungas sit.

 

„Beidzot pietiek,” saka viņi,

„mēs jums neesam sivēniņi!” –

 

„Lapsai – zivis pasakā,

vilkam – tikai asaka!” –

 

Vilks jums vienmēr tikai ļauns…

Labs, kaut muļķis, ir jums auns!” –

 

„Mūsu palicis tik maz,

ka mums vienmēr jābaidās!” –

 

„Kāpēc lāčus glauda vien?

Vilku neglauda neviens!”

 

Brūnām pūkām pieput tāle –

vilki sit ar vilkuvālēm… [Čaklais 1999 : 21]

 

 

Vilks ēd mālu

 

Kas tā ir par traku lietu –

vai uz sniegu, vai uz lietu –

dzirdams tuvu, dzirdams tālu –

vilks ēd mālu, vilks ēd mālu!

 

– Vilciņ, vai tu traks?

– Nē, es būšu smags.

Viru, viru, virgs,

drīz es būšu zirgs. –

 

Mēness skatās jautru vaigu

spīdēdams, vizēdams.

– Vilciņ, kāpēc neguli?

– Vēl šis kalns man izēdams.

Viru, viru, virgs,

tad es būšu zirgs. –

 

Saule kāpj debesīs.

Vilciņam vēders plīst.

Un viņš saka nogūlis:

– Žēl, ka te nav spogulis,

viru, viru, virgs,

varbūt jau esmu zirgs? [Čaklais 1984 : 30]

 

 

 Vilks brauc uz Rīgu

 

 Vilkam pa mežiem ir apnicis.

 Rīga ir vilka sapnis.

 

Viņam līdz kaklam tai laukā,

 kur vēji bez jēgas saukā:

Aū!

 

Rīgā, tur gan

viss zib un skan.

Rīgā ir lieli tilti

un arī siltāks, ir siltāks.

 

Starp diviem suņiem, trīs kaķenēm

uz Rīgu brauc vilks par zaķi.

 

Rīgā ir gaļīgāks kauls.

Kas tikai Rīgā nav!

 

Vilks ieklausās vilciena klaboņā:

Rīgā labi, Rīgā labi, Rīgā labi, labiņi.

 

…Ak dies, cik Rīgā to zvēru!

Re, viena ap kaklu nes jēru.

 

Bez skaita, bez skaita

vairāk gan lapsu, mazāk aitu.

 

Kaut kas priekšā tur šķindēja.

Un vilks iestājās rindā.

 

Glābiet vilks! iekliedzās lapsa,

tas ir, kāda dāma.

Vilks caur zobiem:

Palieciet rāma.

Bļauj kā no spoka kapsētā…

It kā pati nebūtu lapsa…

 

Vilks ieraudzījis trusīti.

Sveiks! viņam pa plecu uzsita.

 

Atskatījās, iekliedzās, pazuda ūsas.

Pavisam liels un tomēr trusītis.

 

Šai gaita kā stirnai spraunai,

šim – kā bullēnam spītīgam,

bet šai kā gotiņai jaunai.

Esi sveicināts, tītar!

 

Un nāk un nāk tikai pretī…

Vispār pat domāt netīkas

pa četri

uz katra metra.

 

…Ceļu grūtu un ilgu

uz mājām brauc vilks par vilku.

 

Un vilciens nu skaita tam gurds:

Kā te, tā tur. Kā te, tā tur.

Kā te, tā tur.

 

Kā gan var apnikt tur laukā,

kur vēji pēc manis saukā:

– Aū! [Čaklais 1984 : 35]


– Nu, atpūsties nav nemaz slikti – tālāk veiksies labāk, – tēvs turpināja. – Arī sestdien vari, redz, tepat atsēsties; tas jau gluži kā ierīkots atpūtai. Nu, un, ja varbūt kādreiz iegribas ēst vai kā, – tepat vari ieturēt pusdienas; tik daudz jau tev gan atliks no līdzdotā. Ceļā vajag stiprināšanās. Vai arī tagad neuzkodīsim kādu kumosu?

– Nē, pap! Man negribas. Bet – pap, vai te nedzīvo arī vilki? – Un Jancis atkal paskatījās meža biezoknī.

– Vai tev jau bailes? – Un papus iesmējās par savu puiku. – Te jau ir zaķis lāgā negrib dzīvot, kur nu vēl vilks! Cik tad nu te meža: pāris soļu – ir redzēsi, būsim cauri. [Valdis 1983 : 194]



Vilks latviešu mitoloģijā ir ēdelīgs, veikls un izturīgs zvērs. Bieži viņu saista ar Velnu un pazemi, kā arī viņš spēj savienoties ar cilvēku pārdabiskā būtnē – vilkacī. Šos uzskatus veicinājusi bieziem mežiem un purvājiem bagātā teritorija, bargais klimats un ar to saistītie biežie vilku uzbrukumi cilvēku mītnēm. Arī 20. gs. zinātniskie pētījumi liecina, ka mitoloģiskie priekšstati par cilvēku, kas, izdarījis smagu noziegumu (slepkavību vai sievietes nolaupīšanu), tiek izdzīts no cilts kopienas un pārtop vilkā, ļoti dziļi sakņojas daudzu Eirāzijas tautu tradīcijās.

Latviešu mitoloģiskajās teikās vēstīts, ka Velns, gribēdams, līdzīgi kā Dievs, sev radīt suni, izveido vilka ķermeni, tomēr nespēj tam iedvest dzīvību. Tikai atkārtojot Dieva priekšā pateikto formulu: „Vilks, celies un saplēs velnu!” – šis Velna radījums iegūst dzīvotspēju. Taču tūdaļ šis izveidotais radījums uzbrūk savam radītājam – Velnam. Kopš tā brīža Velns vairās no vilka, kas to nemitīgi vajā. Šī epizode ir it kā pretrunā ar folklorā parādīto vilka dēmonisko, ļauno dabu. Latviešu u. c. tautu mitoloģijā vilka ļaunums izpaužas galvenokārt kā cilvēka un vilka divdaba, respektīvi, vilkacī. Vilka mitoloģiskā saistība ar velnu savukārt ir folklorā paspilgtinājusies kristietības ietekmē un vairāk saskatāma slāvu, ģermāņu un skandināvu mitoloģijā.

Latviešu folklorā vilks ir arī vientiesīgs zvērs. Vilka ienaidnieki (lapsa, lācis, briedis, zaķis, suns, zirgs, auns, vērsis) arvien ir gudrāki un vilka draudu priekšā tiek cauri ar veselu ādu. Dievs vilkam atļāvis nogalināt un apēst visu dzīvo radību, izņemot cilvēku. Tomēr arī cilvēkam jābūt piesardzīgam, pēkšņi sastopoties aci pret aci ar vilku. Vilks šādos gadījumos jāuzrunā par ceļa vīru, ciemiņu vai brāli un jānovēl tam laba veiksme. Vilku nekad nedrīkst saukt vārdā, bet tas jādēvē par Dieva suni, Meža vīru, Pelēci, Pelēksvārci u. tml.

Tauta centusies izskaidrot vilka ārējās pazīmes. Tā, piemēram, vilka stīvā mugura un kakls (vilks griežas sāņus ar visu augumu) esot radusies tāpēc, ka Velns tā radīšanas procesā vilkam mugurkaula vietā ielicis kārti vai slotaskātu. Sarkanā rīkle un mēle savukārt – no tā, ka saimniece, pie kuras vilks kalpojis par aitu ganu, maizes vietā viņam iesviedusi mutē nokarsētu akmeni. Šādi motīvi ir abu baltu tautu folklorā.

Pastāv arī uzskats, ka vilku spēj savaldīt cilvēka acu skatiens. Nereti mitoloģijas sacerējumos vilkam piedēvēts lielāks saprāts nekā citiem meža dzīvniekiem. Tā, piem., vilks neaiztiekot jaundzimušu bērnu, godprātīgi pildot doto vārdu, tāpēc tas pasakās arvien zaudējis iepretim viltīgākajiem „darījumu” partneriem (lapsai, zirgam, aunam, vērsim u. c.).
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 227–228]



Gundega Kalendra Sargājošais vilks (2010).


Koka skulptūra Auns un vilks Jelgavā (2010). Tēlnieks Zigmunds Bielis. 

 

Vilka skulptūra Marijas parkā (Spārītes parkā) Gulbenē.



Dziesma Uijā, uijā, nikni vilki. J. Kaukuļa vārdi, J. Kaukuļa mūzika, izpilda grupa „Dzelzs vilks”.

 

Dziesma Vilku miglā. A. Alksnes vārdi, A. Alkšņa mūzika, izpilda grupa „Credo”.

 

Dziesma Šūpuļdziesma vilka bērnam. V. Atāla vārdi un mūzika, izpilda V. Atāls.

 

Dziesma Vilku dziesma. O. Gūtmaņa vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda O. Rajecka.


Zvaigznājs Vilks

Zvaigznāja karte ar tā robežām

Vilka zvaigznājs ir blāvs dienvidu puslodes zvaigznājs. Senāk, kad tam vēl nebija dots atsevišķs nosaukums, to uzskatīja par Centaura medījumu.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv/]

 

Bērnudārzniekiem jauni koka rotaļu „draugi”

2012. gada oktobrī noslēdzās pirmais starptautiskais koka skulptūru simpozijs „Balti”. Tā laikā Jelgavā pie piecām pirmsskolas izglītības iestādēm mājas sev atradušas koka skulptūras – pieci kaķi, auns, vilks, gailis, šūpuļzirdziņš un ābols. Bērni visi kā viens atzīst: „Mums patīk!”

Naivā vilka un atjautīgā auna attiecības var vērot bērnudārza „Zemenīte” teritorijā, kur mākslinieks Zigmunds Bielis uz kalniņa izveidojis koka skulptūru „Vilks un auns”. Kaut arī divgadnieki vēl īsti neizprot pasakas, viņi visi kā viens zina teikt, ka viņiem labāk patīk auns, kam skaisti ragi, bet ne vilks, kuram lieli zobi.
[Sagatavots pēc: http://www.jelgavasvestnesis.lv/]

 

       Vilka tēls ir izmantots arī naudaszīmēs, piem., Baltkrievijā, Lietuvā u. c.

 

Vilks redzams Balvu pilsētas ģerbonī un Volfu dzimtas ģerbonī.

Fon Volfu dzimtas simbols ir vilks. Iespējams, tas saistīts ar uzvārdu, kas vācu valodā nozīmē vilku. Fon Volfu ģerboņa vilks ir pelēkā krāsā. Simboliski vilks tiek saistīts ar spēju redzēt tumsā, ar spēku un varenību, kā negatīvās vilka tēla iezīmes ir zaglīgums, nesātība un skopums. Kopā ar vilku ģerbonī ir atainots sudrabkrāsas franču lilijas zieds, kas apzīmē karaļa varu, dižciltību un šķīstumu. Pēc ģimenes leģendas lilijas ziedu dzimtas ģerbonim esot piešķīris karalis Šarls Anžū. Volfu dzimtai Vidzemē (Stāmerienā, Vecgulbenē, Jaunlaicenē, Litenē u. c.) piederēja daudzas muižas, pilis vai kungu mājas.
[Sagatavots pēc: Minde: http://www.arhivi.lv/; Jefimova, Jefimovs: http://www.pilis.lv/]