Tradicionālā transkripcija

[vìetv*rc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vi͜etvɑːrʦ] 


[v] – balsīgais troksnenis

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā, ds.



viet-sakne

vārd– – sakne

-sgalotne

vietvārd– – vārda celms






vietvārdspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

vietvārd-s

vietvārd-i

Ģ.

vietvārd-a

vietvārd-u

D.

vietvārd-am

vietvārd-iem

A.

vietvārd-u

vietvārd-us

I.

ar vietvārd-u

ar vietvārd-iem

L.

vietvārd-ā

vietvārd-os

V.

vietvārd!

vietvārd-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsVietvārds ir kādas vietas nosaukums.

2) izteicēja daļaVārds Daugava ir vietvārds.

3) galvenais loceklisLatvijas vietvārdi.

4) papildinātājs – Vietvārdiem ir nozīmīga loma katra etnosa kultūrā.

5) apzīmētājsVietvārdu sistēma ir ļoti sazarota.

6) apstāklisVietvārdos ietverta informācija par tautas vēsturi un kontaktiem ar citiem etnosiem.



vietvārdu analīze, vietvārdu atlants, vietvārdu izpēte, vietvārdu sistēma, vietvārdu standartizācija, vietvārdu vārdnīca

 

Eiropas vietvārdi, Latvijas vietvārdi

 

jauni vietvārdi, seni vietvārdi

 

apkopot vietvārdus, apzināt vietvārdus, klasificēt vietvārdus, pētīt vietvārdus, vākt vietvārdus



vietvārds, v.

Īpašvārds, ar ko apzīmēts kāds ģeogrāfisks objekts.

Vietvārdu saraksts, vārdnīca.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1176]


vietvārds, -a, v.

Īpašvārds, ar ko apzīmē kādu ģeogrāfisku objektu.

Vietvārdu izziņai, mīlestībai uz tiem Vidzemē pamatus licis Fricis Brīvzemnieks. Dzene 8, 22.

Mūsdienās vecāko paaudžu ļaudis vēl atceras senos vietvārdus, kādos saukti Gaujas atvari un attekas, pļavas un purviņi, avoti un apsūnojuši laukakmeņi, atsevišķas birzītes un veseli mežu nogabali. Goba 5, 19.

Katram vietvārdam ir objektīvs pamatojums: tā rašanās ir gan vēsturisku, gan ģeogrāfisku apstākļu motivēta. Zinātne un Tehnika 87, 1, 27.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


vietvārds – vītvuords
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


vietvārds – toponīms, vietas nosaukums, vietas vārds


Katrā nozarē ir ne tikai speciālisti, kuri pēta attiecīgo jomu, bet arī speciāli apzīmējumi, nosaukumi – nozares termini, kurus izmanto gan pētnieki, gan arī citi interesenti.

Izņēmums nav arī toponīmika jeb vietvārdu pētniecība. Kā zināms, latviešu valodā ir ļoti sazarota vietvārdu sistēma – mūsu senči gribējuši nosaukt īpašā vārdā ne tikai vietas, kur dzīvojuši, upes un ezerus, bet arī taciņas, tērcītes, grāvjus un pat atsevišķus kokus. Pētniekiem savukārt nepieciešams visus šos nosaukumus sagrupēt un, protams, katrai grupai dot vārdu. Tāpēc vietvārdu lielās dažādības nosaukšanai tiek izmantoti speciāli termini, lielākoties tie ir aizguvumi – svešvārdi, kuru saknes rodamas latīņu vai grieķu valodā. Kāpēc tā? Ne jau tāpēc, ka mums nebūtu savu vārdu. Zinātnieki visur, kur iespējams, izmanto latviskos terminus, bet dažām vietvārdu grupām tādu tomēr nav, jo latviskais nosaukums līdzinās nevis terminam, bet aprakstam, kas zinātnē nav pieņemams. Protams, ikdienā teiksim, piemēram, meža nosaukums, nevis drimonīms. Bet, kad zinātnieki satiekas konferencēs, kongresos, publicē savus pētījumus, tad ērtāk izmantot starptautisko terminoloģiju, jo tie ir vārdi, kurus vienādi saprot visi nozares speciālisti.

Tāpēc minēsim, kādus terminus iespējams izmantot, runājot par vietu vārdiem:

agoronīms – vietvārds, kas nosauc pilsētas laukumu vai tirgu, piemēram, Doma laukums, Herdera laukums, Vidzemes tirgus;

āru vārds, mikrotoponīms vietvārds, kas nosauc samērā nelielu ģeogrāfisku objektu lauku apvidū (tīrumu, mežu, pakalnu u. tml.), piemēram, Šķūņa pļava, Rūča šņores, Pēterkalns;

astronīms – īpašvārds, kas nosauc kādu debess ķermeni (zvaigzni, planētu, asteroīdu u. tml.), piemēram, Zeme, Saule, Venēra;

astrotoponīms – vietvārds, kas nosauc ģeogrāfisku objektu uz kāda debess ķermeņa, piemēram, uz Mēness – Mākoņu jūra, Vētru okeāns, Varavīkšņu līcis;

drimonīms vietvārds, kas nosauc mežu vai meža daļu, piemēram, Ropažu mežs, Lejas birze, Lūtiķu priedes, Svilumi;

dromonīms – vietvārds, kas nosauc ceļu vai satiksmes maršrutu (izņemot ielas), piemēram, Vidzemes šoseja, Īles ceļš, Via Baltica, Ozolkalniņa ceļš, Egļu taka;

eksonīms vietvārds, kas ir no ģeogrāfiskā objekta nosaukuma oriģinālrakstības atšķirīgs atveidojums citā valodā, piemēram, latviešu valodā Igaunija, Lielais Rūgtais ezers (Ēģiptē);

endonīms vietvārds, kas ir kāda ģeogrāfiskā objekta nosaukuma oriģinālrakstībai identisks atveidojums citā valodā, piemēram, latviešu valodā Peru, Oslo (nevis Osla), Turku;

etnotoponīms vietvārds, kas radies no etnonīma jeb tautas nosaukuma, piemēram, Leišmale, Krievupe, Hantimansijska;

fitonīms īpašvārds, kas nosauc atsevišķu augu (parasti koku), piemēram, Raganu priede, Elkozols;

ģeonīms, ģeotoponīms vietvārds, kas nosauc kādu uz Zemes esošu fizioģeogrāfisku objektu, piemēram, Himalaju kalni;

helonīms vietvārds, kas nosauc purvu, piemēram, Ķemeru tīrelis, Peļķes purvs, Sūnākslis;

hidronīms vietvārds, kas nosauc ūdenstilpi vai ūdensteci, piemēram, Maziča, Venta;

hodonīms – vietvārds, kas nosauc ielu vai ceļu (dažreiz par hodonīmiem uzskata tikai ielu nosaukumus), piemēram, Matīsa iela, Ganību dambis;

horonīms vietvārds, kas nosauc teritoriju vai administratīvi teritoriālā iedalījuma vienību, piemēram, Skandināvija, Latvija, Zemgale, Dobeles novads, Latgales priekšpilsēta (Rīgā), Esplanāde, Austrumkursas augstiene;

kosmonīms īpašvārds, kas nosauc zvaigznāju vai kosmiskā izplatījuma zonu, piemēram, Sietiņš, Piena Ceļš, Magelāna Mākoņi;

limnonīms īpašvārds, kas nosauc ezeru vai dīķi, piemēram, Burtnieku ezers, Ķīšezers, Drīdzis, Lubāns, Māras dīķis;

litonīms vietvārds, kas nosauc ar klinti, akmeni saistītu ģeogrāfisko objektu, piemēram, Ērgļu klintis, Kolkas rags, Rosfjords;

mājvārds – vietvārds, kas nosauc zemnieksētu (viensētu), retāk – cita tipa ēku vai ēku kompleksu (parasti lauku apvidū), piemēram, Ores, Vizbuļi, Bušas, Kalna Kaibēni;

nekronīms īpašvārds, kas nosauc apbedījumu vietu, piemēram, I Meža kapi, Lielie kapi, Cirgaļu senkapi;

oikodomonīmsvietvārda paveids, kas nosauc atsevišķu ēku (parasti pilsētā vai ciematā), piemēram, Benjamiņa nams, Tiesu nams, Stūra māja;

oikonīms vietvārda paveids, kas nosauc apdzīvotu vietu, piemēram, Rīga, Bēne, Ragaciems, Ņujorka. Latviešu onomastikā par oikonīmiem pieņemts uzskatīt arī mājvārdus;

pilsētvārds, astionīms vietvārds, kas nosauc pilsētu, piemēram, Cēsis, Oslo, Buenosairesa;

polionīmija daudzu vārdu vai īpašvārdisku nosaukumu piemitība vienam objektam; polionīmija rada iespēju, piemēram, izmantot viena un tā paša strauta apzīmēšanai (Talsu rajonā) nosaukumus Baznīcvalks, Bazoņgrāvis, Krogvalks, Katrīnvalks, vienas un tās pašas pilsētas apzīmēšanai – nosaukumus Sanktpēterburga, Pēterburga, poētismu Pēterpils, sarunvalodā – arī Ļeņingrada;

speleonīms īpašvārds, kas nosauc alu vai citu dabisku pazemes objektu, piemēram, Gūtmaņa ala, Pēterala, Māras kambari;

terronīms vietvārds, kas nosauc ģeogrāfisku sauszemes objektu. Visi Latvijas vietvārdi, izņemot Baltijas jūras un tās daļu nosaukumus, ir terronīmi;

topoantroponīms no vietvārda darināts personvārds, piemēram, uzvārds Gauja, priekšvārdi Īģe (< upes nosaukuma Īģe), Zemga (< Zemgale). Samērā bieži topoantroponīma saistība ar vietvārdu ir pastarpināta, jo tiešais personvārda etimons ir iedzīvotāju nosaukums kā, piemēram, uzvārdiem Rīdzinieks, Daugavietis, pseidonīmam Krāslavietis;

topoetnonīms etnonīms, kas darināts no vietvārda, piemēram, amerikāņi, jaunzēlandieši, nīderlandieši;

toponīmija vietvārdu kopums;

toponīmika, toponomastika onomastikas apakšnozare, kurā pēta vietvārdus;

’toponimizēšanās’, toponimizācija sugasvārda pārtapšana par vietvārdu, piemēram, urga > strauta nosaukums Urga, vizbuļi > mājvārds Vizbuļi, pumpuri > dzelzceļa stacijas un Jūrmalas mikrorajona nosaukums Pumpuri. Palaikam par toponimizāciju dēvē arī vietvārda darināšanu no sugasvārda, piemēram, skuja > Skujene;

urbanonīms vietvārds, kas nosauc pilsētā esošu ģeogrāfisku objektu, piemēram, Rīgas iela, Herdera laukums, Aleksandra vārti;

vietvārds, toponīms īpašvārds, kas nosauc ģeogrāfisku objektu, piemēram, Gauja, Gaiziņš, Valka;

vietvārdu standartizācija vietvārdu oficiālās, valsts dokumentos lietojamās formas noteikšana;

vietvārdu vārdnīca – leksikogrāfiski sistematizēts vietvārdu un ar tiem saistītas papildinformācijas (visbiežāk precīzas lokalizācijas norāžu un cilmes skaidrojumu) apkopojums. Vietvārdu vārdnīcā parasti iekļauj noteiktas teritorijas (piemēram, valsts) vietvārdus.;

zoonīms īpašvārds, kas nosauc dzīvnieku, piemēram, Muris (kaķis), Reksis (suns), Zīmaļa (govs), Ojārs (zirgs).

Šie, protams, nav pilnīgi visi termini, ko izmanto vietvārdu pētnieki. Citus atradīsit gan e-pupas vārdnīcā, gan Valodniecība pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā (Rīga: VVA, LU LVI, 2007).
[Sagatavots pēc: VPSV 2007]


vietvārds; saliktenis, kas radies no vārdu savienojuma vietas vārds.


angļu – place name

baltkrievu – назву месца

franču – nom de lieu

grieķu – τοπωνύμιο

igauņu – kohanimi

itāļu – nome del luogo

ivritā – שם מקום

krievu – название места

latīņu – locus nomen

lietuviešu – vietovės pavadinimas

poļu – nazwa miejsca

somu – paikannimi

ukraiņu – назва місця

vācu – der Ortsname

zviedru – ortnamn



Svarīgs atbalsts tautas un valodas vēstures izzināšanā ir vietvārdu pētīšana. Vietvārdi līdz ar citām leksikas nozarēm liecina par tautu senajām mītnēm un pārceļojumiem. Pētot vietu nosaukumus, var iegūt informāciju par to, kurš etnoss tur kādreiz dzīvojis, jo bieži vien vietvārdi saglabājas arī tad, ja to radītājetnoss ir gājis bojā vai pārvietojies uz citu reģionu.

Latvijā, piemēram, ir daudz vietvārdu, kuri no latviešu valodas viedokļa neko neizsaka, bet, ja tos salīdzinām ar somugru valodām, tad iegūstam informāciju, ko izsaka šo vārdu sakne (celms).

No vēstures zināms, ka Vidzemes rietumu daļā dzīvojuši lībieši. Cik tālu lībiešu apdzīvotās vietas sniegušās, vislabāk rāda lībiskie vietvārdi, pie kādiem Vidzemē pieder Ikšķile, Suntaži, Allaži, Limbaži un daudzi citi.

Latviešu un lietuviešu vietvārdi var dot daudz arī mūsu vēsturiskajā dialektoloģijā, t. i., rādīt, cik tālu bijušas izplatītas ciltis, no kurām izveidojusies latviešu tauta, un kādas valodas īpatnības tām bijušas.

Reizēm vietvārdi ir vienīgais valodas piemineklis par izzudušām tautām, piemēram, par 11. un 12. gadsimtā starp Okas pietekām Upu, Protvu un Ugru dzīvojušiem austrumu galindiem. Bet vietvārdu pētīšanā ir lielas grūtības.

Pirmkārt, vietvārdi ir tikai nosaukumi, kuri attiecas uz zināmu vietu, bet kuriem bieži vien nav izprotamas leksiskas nozīmes. Šis apstāklis dod iespēju dažādiem vietvārdu skaidrojumiem, bieži vien nepareiziem, ja šos skaidrojumus neierobežo ar konkrētiem vēsturiskiem komentāriem.

Otrkārt, vietvārdi ir saistīti ar noteiktu vietu. Ciltis un tautas ar savām valodām ir nākušas un gājušas, bet vietvārdi palikuši. Katra tauta, nonākusi kādā apvidū, parasti neizdomāja jaunus vietu nosaukumus, bet centās atdarināt jau esošos nosaukumus. Taču jauno ienācēju mutē vietvārdi, pat gluži negribot, stipri pārgrozījās pēc viņu izrunas īpatnībām. Dažreiz tautas etimoloģija vēl vairāk attālināja vietas nosaukumu no tā pirmformas. Tā, piemēram, tautas etimoloģijas rezultātā Sārciems (somu Saarkla) pārvērtās par Carciemu. Šādas vietvārdu sākotnējā skaņu veidola pārmaiņas stipri apgrūtina to izskaidrošanu un var vedināt uz nepareiziem skaidrojumiem.

Vietvārdu izskaidrošanu apgrūtina arī tas, ka bieži vien nav zināmas visas tautas, kas tālajā aizvēsturē dzīvojušas kādā teritorijā. Mēģinot kādas izmirušas tautas dotos vietvārdus izskaidrot ar dzīvo tautu valodu palīdzību, bieži vien iznāk absurds. Tā, piemēram, Vislas nosaukumu daži izskaidro kā cēlušos no indoeiropiešu saknes vei- ar nozīmi ‘vīt siet’.

Vietvārdu zinātniska izskaidrošana prasa, lai pētnieki pazītu ar vietvārdu nosaukto vietu, zinātu tās raksturīgākās īpatnības un būtu bruņoti ar dažādu valodu un vēstures faktu zināšanu. Ar vietvārdiem saistītie ģeogrāfiskie apstākļi un vēsturiskās ziņas var stipri palīdzēt noskaidrot vietvārdu īsto nozīmi.
[Sagatavots pēc: Pētersons, Āboltiņa-Auziņa : http://valoda.ailab.lv/]

 

Vietvārdu pētniecība – Vallijas Dambes mūža darbs

V. Dambes (1912–1995) darbs valodniecībā un līdz ar to viņas līdzdalība vārdnīcas Latvijas PSR vietvārdi tapšanā sākusies 1951. gada 1. aprīlī, kad akadēmiķis Jānis Endzelīns pieņēmis Valliju Dambi par palīgu darbā ar vietvārdiem. Viņas nopelns Latvijas vietvārdu vārdnīcas tapšanā ir gan pirmo divu sējumu rediģēšana un papildināšana, gan šīs ieceres aktualizēšana turpmāko gadu laikā – viss, ko viņa ir darījusi gan kā vietvārdu vākšanas organizētāja un Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēkas veidotāja, gan arī kā vārdnīcas turpmāko sējumu teksta daļas autore. Kad jau trešajā gadu tūkstotī iznāca trīs Latvijas vietvārdu vārdnīcas sējumi (2003, 2006, 2010, aptverot vietvārdus, kas sākas ar P-), katrā no šiem sējumiem bija iekļautas V. Dambes autordaļas (2003. gadā izdotā sējuma Paeglis– – Piķu– autorība pilnībā pieder V. Dambei). Tādējādi V. Dambes darbība Latvijas vietvārdu izpētē un leksikogrāfiskajā sistematizācijā aizsākusies 1951. gada visnenopietnākajā datumā, vismaz simboliski iesniegusies arī 21. gadsimtā. Šo darbu sekmīgi turpina viņas kolēģi Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā, izstrādājot un publicējot arvien jaunus vietvārdu vārdnīcas sējumus.

Latvijas vietvārdu vārdnīcas sējumi noteikti būtu tapuši daudz straujākā tempā, ja vien starplaikā V. Dambes un viņas tuvāko līdzstrādnieku galvenie pūliņi vairāk nekā desmit gadu garumā nebūtu veltīti Jāņa Endzelīna Darbu izlases sagatavošanai – sastādīšanai, rediģēšanai, korektūru lasīšanai.

1963. gadā V. Dambe par darbu kopumu Pētījumi Latvijas PSR toponīmikā ieguva filoloģijas zinātņu kandidāta grādu. V. Dambes nozīmīgākie valodnieciskie raksti Vietvārdu vākšana un pētīšana Latvijas PSR (1954), Blīdienes vietvārdi kā pagātnes liecinieki (1959), Zemgalisko izlokšņu intonācijas (1960), Saknes bal(Š)-, pal(Š)- (skaņu mijā) ar slapjas vietas nozīmi vietvārdos (1972) u. c., apkopoti 2012. gadā izdotajā V. Dambes Darbu izlasē. Vērtīgs toponīmiskais materiāls iekļauts V. Dambes sastādītajā grāmatā Latvijas apdzīvoto vietu un to iedzīvotāju nosaukumi (1990). Turklāt V. Dambe viena no pirmajām aizstāvējusi viedokli par senkuršu valodas piederību pie rietumbaltu valodām.
[Sagatavots pēc: http://www.lulavi.lv/]

 

Vietvārdu datubāze

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra (LĢIA) ir vadošā iestāde valsts politikas īstenošanā ģeodēzijas, kartogrāfijas un ģeotelpiskās informācijas jomā. Viens no tās uzdevumiem ir veidot un uzturēt Vietvārdu datubāzi un pārzināt vietvārdu informācijas sistēmu. Vietvārdu datubāzē tiek ievadītas, uzturētas un aktualizētas ziņas par vietvārdiem (ģeogrāfiskajiem nosaukumiem jeb toponīmiem) un tiem atbilstošajiem ģeogrāfiskajiem objektiem – gan dabas objektiem, gan cilvēku veidotiem.

Datubāzes informācija aptver visu Latvijas teritoriju, kā arī kaimiņvalstu pierobežas zonu.

2013. gada 1. janvārī Vietvārdu datubāzē ir uzkrāti 130 514 nosaukumi 103 830 ģeogrāfiskajiem objektiem.

Ir publicēta Vietvārdu datubāzes publiskā versija (6. izdevums), kas lietotājiem piedāvā ziņas par 89 tūkstošiem nosaukumu, kas attiecas uz 65,6 tūkstošiem Latvijas Republikas teritorijā esošu ģeogrāfisko objektu.

 

LĢIA tīmekļa vietnē pieejamas arī vairākas interesantas publikācijas par vietvārdiem:

  • interesantie un savādie vietvārdi;
  • Rutas Avotiņas savāktais materiāls par Papes ezera un tā apkārtnes toponīmiem;
  • Latgales mazo sādžu nosaukumi kā kultūrvēsturiska vērtība un to saglabāšanas iespējas mājvārdu masveida piešķiršanas apstākļos;
  • IV starptautiskās Latgalistikas konferences rakstu krājums.
    [Sagatavots pēc: http://vietvardi.lgia.gov.lv/]