Tradicionālā transkripcija

[vidzèmniẽks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vidzemni͜eːks]

[v] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[z] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[m] – skanenis

[n] – skanenis

[ie] – divskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

vid– – sakne

zem-sakne

niek– –piedēklis

sgalotne

vidzemniek– – vārda celms

nieksizskaņa

austr-um+vid-zem-niek-s

dien-vid+vid-zem-niek-s

riet-um+vid-zem-niek-s

ziem-eļ+vid-zem-niek-s

vidzemnieks patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. vidzemniek-s vidzemniek-i
Ģ. vidzemniek-a vidzemniek-u
D. vidzemniek-am vidzemniek-iem
A. vidzemniek-u vidzemniek-us
I. ar vidzemniek-u ar vidzemniek-iem
L. vidzemniek-ā vidzemniek-os
V. vidzemniek! vidzemniek-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsVidzemnieks ir latviešu pasaku meistars Kārlis Skalbe.

2) izteicēja daļa Daudzi latviešu rakstnieki ir vidzemnieki.

3) galvenais loceklisLepnais vidzemnieks.

4) apzīmētājsVidzemnieka sēta vienmēr glīti sakopta.

5) papildinātājs – Nesen izlasīju grāmatu par vidzemniekiem.

6) vietas apstāklisVidzemniekā bija daudz spēka.

vidzemnieka amati, vidzemnieka apavi, vidzemnieka apģērbs, vidzemnieka atmiņas, vidzemnieka darbi, vidzemnieka domas, vidzemnieka lauki, vidzemnieka lepnums, vidzemnieka mājas, vidzemnieka mājoklis, vidzemnieka māte, vidzemnieka meita, vidzemnieka mežs, vidzemnieku tautastērps, vidzemnieka tēvs, vidzemnieka vārds, vidzemnieka zirgs

 

attapīgs vidzemnieks, bēdīgs vidzemnieks, darbīgs vidzemnieks, dzīvespriecīgs vidzemnieks, gudrs vidzemnieks, īsts vidzemnieks, labs vidzemnieks, labsirdīgs vidzemnieks, priecīgs vidzemnieks, skaists vidzemnieks, spītīgsvidzemnieks, stiprs vidzemnieks, strādīgs vidzemnieks, talantīgs vidzemnieks, temperamentīgs vidzemnieks

 

atcerēties vidzemnieku, domāt par vidzemnieku, dziedāt par vidzemnieku, gleznot vidzemnieku, izglītots vidzemnieks, jautāt vidzemniekam, noskumis vidzemnieks, pieminēt vidzemnieku, rakstīt vidzemniekam, saukt vidzemnieku, zīmēt vidzemnieku

vidzemnieks

Cilvēks, kura dzimtā vieta ir Vidzeme. Vidzemes novada iedzīvotājs.

Vidzemnieku lauku sēta.

Rakstnieks un dzejnieks Kārlis Skalbe ir vidzemnieks.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

vidzemnieki, vidzemnieks

Vidzemes pamatiedzīvotāji.

Vidzemnieku mājas.

Etnogrāfiskais mantojums – krāšņie dažādo Latvijas novadu tautas tērpi, dekoratīvās kamanu un svītrotās vidzemnieku gultas segas liecina, ka latviešiem piemīt smalka un diapazonā plaša krāsu izjūta.. Māksla 72, 1, 7.

Jānis Ziemeļnieks, kā gandrīz visi mūsu lielie liriķi – Poruks, Bārda, Skalbe, ir vidzemnieks (dzimis Bānūžu muižā pie Smiltenes). Mauriņa 1, 60.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

vidzemnieks

1) vidzemietis Lubn., der Livländer:

vidzemniece māmuliņa BW. 10323 var.;

2) ein Bewohner des livl. Binnenlandes

Salis;

3) ein gewisser Tanz

Etn. IV, 80.

[Sagatavots pēc: ME IV : 581]

vidzemnieks – vydzemīts, vydzemīte

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

Arheoloģijā  vidzemnieki.

UzvārdiVidzemnieks, Vidzemniece.

 

VietvārdiVidzemnieki, viensēta Dundagas novadā; Vidzemnieki, viensēta Dobeles novadā; Vidzemnieki, viensēta Saldus novadā; Vidzemnieki, viensēta Naukšēnu novadā; Vidzemnieki, viensēta Rūjienas novadā; Vidzemnieki, viensēta Pāvilostas novadā; Vidzemnieki, viensēta Talsu novadā; Vidzemnieku grāvis, grāvis Mazsalacas novadā; Vecvidzemnieki, viensēta Madonas novadā.

 

ErgonīmiVidzemnieks, SIA Rīgā; Vidzemnieks NC, SIA Cēsu novadā; Vidzemnieks TM, SIA Cēsīs; Vidzemnieki, kapela Smiltenē; Vidzemnieki, saimniecība Dvietē; Vidzemnieki, SIA Cēsīs; Vidzemnieki 1, SIA Madonas novadā; Vidrižu Vidzemnieks, SIA Vidrižos.

Vārds vidzemnieks darināts ar piedēkli niek no Vidzeme.

angļu ‒ inhabitants of Vidzeme; the Livonian

krievu ‒ житель Видземе

lietuviešu ‒ vidžemietis

vācu ‒ der Livlander; aus Vidzeme geburtig

Sapļautos rudzus vidzemnieki saliek lielākās gubās jeb statiņās, pārklāj ar cepurīti un nosien, lai vējš gubas neizplosa. Kurzemnieki liek mazas statiņas un atstāj neapsegtas. Latgales nomaļu apvidos rudzu statiņu apklāj ar vienu šķērsām pār statiņas virsu pārliktu kūlīti.

Vidzemnieka meita biju,

Kurzemnieka līgaviņa;

Tikmēr vien Vidzemē,

Kamēr pūru piedariju. [LD 7744-3]

 

Lai nu būtu, kas nu būtu,

Man jāiet par Daugavu,

Tur gaid’ Turku robežnieki

Manis daiļa vidzemnieka. [LD 32096-0]

 

Šķitu vērsi maurojamu

Vidzemnieku tīrumā:

Vidzemnieku jauni puiši

Raudādami artu gāja. [LD 12941-0]

 

Vidzemnieku meitiņām

Gailis pūru vizināja;

Kurzemnieku meitiņām

Vilka bēris kumeliņis. [LD 7745-0]

 

Kurzemnieku melni gaiļi

Staigā, spārnus nolaiduši;

Vidzemnieku vistiņām

Apzeltīti cekuliņi. [LD 12849-0]

 

Vidzemnieku ozoliem

Spradzes lapas noēdušas;

Kurzemnieku ozoliņi

Skrūzētām lapiņām. [LD 12854-1]

 

Balti, balti Rīgas mūri,

Kas tos baltus balināja?

Vidzemnieku balti lini,

Tie tos baltus balināja. [LD 31802-3]

 

Balta, balta Rīgas pils,

Kas to baltu balināja?

Vidzemnieku rudzi, mieži,

Vidzem’s bēri kumeliņi. [LD 31802-1]

 

Aiz ko Rīgas dreimanīši

Dārgu tura kļava koku?

Vidzemnieku dzeltanītes

Visas vērpa ratiņos. [LD 6969-0]

 

Tīšam gāju melnu kreklu,

Tīšam mutes nemazgāju,

Lai tie mani neprecēja,

Vidzemnieku lieldzērāji. [LD 10828-0]

 

Vidzemnieku bērniņš biju,

Vakar gāju uz Vidzemi,

Vakar gāju uz Vidzemi,

Vidzem’s ziedus lasīdams. [LD 13227-0]

 

Rīga, Rīga, balta Rīga,

Kas to baltu balsināja?

Vidzemnieku rudzi, mieži,

Tie to baltu balsināja. [LD 31802-6]

 

Kad gribēju, tad dabūju

Vidzemnieku arājiņu:

Parādīju raibus cimdus,

Uz kalniņa stāvēdama. [LD 12060-6]

 

Rīga dimd, Rīga dimd,

Kas to Rīgu dimdināja?

Vidzemnieku sūra vara,

Pakavoti kumeliņi. [LD 31804-0]

 

Kurzemnieki savas meitas

Zediņosi sastādīja;

Vidzemnieku jauni puiši

Garam gāja dziedādami. [LD 12862-1]

 

Kurzemnieku laiskas meitas

Caur krūmiem žūrejās (zīlējās),

Gribēdamas zagt dabūt

Vidzemnieku skaistus puišus. [LD 13468-0]

 

Rīdziņ, tavas staltas ielas,

Kas tās staltas darināja?

Vidzemnieku sūri darbi,

Pakavoti kumeliņi. [LD 464 1315]

 

Reiga, Reiga, skaista Reiga,

Kas tū skaistu darynova?

Vydzemnīku syura vara,

Pakavoti kumeleni.

Reigā nomi tī bej bolti,

Kas tūs boltus darynova?

Kurzemnīku ryugta dzeive,

Osi kolti kumeleni. [LD 238 424]

Rīgas celšana

Vidzemnieki norunājuši, ka vajadzīga galvenā pilsēta arī viņiem, jo citās zemēs tā bijis. Tie sabraukuši visi: lieli un mazi, veci un jauni. Darījuši, ko katrs varējis, – cits nesis akmeņus, cits mūrējis utt., līdz beidzot uzcēluši pilsētu, kura sastāvējusi no deviņām mājām un rijas vidū, jo tie domājuši, ka rijā dzīvo latviešu mīļais pilsētas dievs.

Veci ļaudis mūsu pusē vēl tagad paliek pie tā, ka Rīgu cēluši vidzemnieki. Viņi noskaita:

Rīga, Rīga, skaista Rīga,

Kas to skaistu darināj’?

Vidzemnieku sūri darbi,

Pakavoti kumeliņi. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 33]

 

Rīgas cēlēji

Vidzemnieki to Rīgu taisīja. Neviens senāk nav drīkstējis iebraukt Rīgā tukšā, tam bijis jāved akmins Rīgas celšanai; tāpēc saka, ka Rīgu cēla:

Vidzemnieku grūti darbi,

Pakavoti kumeliņi. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 37]

 

Kā Velns gribējis apslīcināt Vidzemi

Senos laikos Vidzemē mājojis velns, kuru vidzemnieki reiz aizkaitinājuši. Velns, viņiem atriebdamies, gribējis Gauju aizdambēt, lai vidzemnieki apslīktu. Vienu klēpi akmeņu jau Gaujā pie Krāča iebēris. Otru salasījis un nesis uz Gauju. Pa nelaimi dziedājis gailis. Velns paspēris akmeņus vaļā un aizbēdzis. Vēl tagad pie Krāča Gaujā ir daudz akmeņu. [http://trikatasvesture.beverina.lv/index.php/vestur/t]

Etnogrāfiskie tautastērpi Vidzemē

Vidzeme ir reģions, kas pazīstams ar gleznainām upēm, daudzām ielejām un pakalniem, plašiem un bagātiem mežiem, vecām pilsētām un skaistu arhitektūru, kā arī vidzemniekiem – cilvēkiem, kas par lielāko vērtību, ar ko tie lepojas, uzskata tieši savu ģimeni un visus Latvijas iedzīvotājus. Vidzemniekiem, protams, ir arī savi tradicionālie tautastērpi, ko tie valkāja un vēl arvien valkā dažādos godos.

Dažādu novadu tērpus var atšķirt pēc to veidošanas paņēmieniem, auduma rakstiem, krāsām, kā arī valkāšanas paražām. Atšķirības īpaši izpaužas sieviešu apģērbā, villainēs, dūraiņos, zeķēs un jostās. [..]

Senākās Vidzemes tautastērpu veidošanas tradīcijas ilgāk saglabājās Austrumvidzemē, kur sastopamas 19. gs. sākumā darinātas villaines, izšūtās sievu apaļās torņu cepures, zīļu vainagi un krāsaini kreklu izšuvumi. Tautastērpi, kas darināti 18. un 19. gs., tiek saukti par etnogrāfiskajiem; iesākumā darbos un godos tos valkāja zemkopji, amatnieki un citi vienkāršie ļaudis, vēlāk arī pilsētnieki. Vidzemē 19. gs. pirmajā pusē bija raksturīgas svītras, savukārt rūtas guva popularitāti gadsimta otrajā pusē.

Vidzemē bagātīgākais un košākais apģērba gabals bija tieši sieviešu brunči, kurus skroderi darināja daudzkrāsainus un dažādos variantos. Sievas valkāja galvassegas – dažāda piegriezuma torņcepures, kas pārsietas ar zīda lakatiem, savukārt neprecētas meitas nēsāja stikla pērlīšu un smeldžu vainadziņus. Klāt goda tērpam sēja arī priekšautus, kas bija skaisti izšūti un rotāti mežģīnēm. Tāpat košas un rakstainas bija arī Vidzemē austās jostas.

Visā Vidzemē izplatīti bija arī ņieburi un jakas, tāpat ļoti daudzos apgabalos bija sastopamas baltās villaines ar krāsainu izšuvumu to galos un malās, kā arī baltās goda villaines, kas tika austas šauras un garas. Skaistās Krustpils un Austrumvidzemes villaines tiek uzskatītas par vienu no mākslinieciski augstvērtīgākajiem latviešu tautas mākslas darinājumiem.

Vīrieši nēsāja vilnas, pusvilnas, pakulu vai linu auduma bikses – gan garas, gan īsas –, kā arī vestes, pusgaros vai īsos svārkus, kā arī garos krunkaiņus vai muduraiņus. Garos svārkus parasti vilka vēsā laikā virs īsajiem svārkiem. Svārkus darināja no pelēkas vai baltas vadmalas ar citas krāsas vadmalas vai aukliņu rotājumiem; virs goda svārkiem savukārt tika apsietas svītrainas vai ziedainas jostas. Tradicionāla vīriešu tautastērpa sastāvdaļa bija arī veste.

Vidzemē gan vīrieši, gan sievietes galvenokārt valkāja pastalas, kuras tikai vēlāk tika aizstātas ar melniem ādas apaviem. Kopā ar apaviem tika vilktas garas baltas vai krāsaini izrakstītas adītas zeķes, kas zem ceļa tika nostiprinātas ar krāsainām prievītēm. Sievietes valkāja arī caurumotā rakstā adītas baltas kokvilnas vai linu diegu zeķes. [https://smiltene.pilseta24.lv/zina?slug=etnografiskie-tautasterpi-vidzeme-kadi-tie-bija-628af2145b]

 

Latviešiem pazīstamas visai dažāda veida galvassegas. To valkāšana saistīta gan ar valkātāja vecumu, ceremonijām, gan arī ar valkātāja (īpaši ‒ valkātājas) stāvokli ģimenē. Daži galvassegu veidi izplatīti visā Latvijā, bet citi valkāti tikai noteiktā apvidū.

Apskatot galvassegas, svarīgs ir arī matu kārtojums, jo no matu kārtojuma galvassega nereti iegūst īpatnēju veidu, turklāt matu kārtojums pats par sevi jau ir galvasrota. Vecākās ziņas par latviešu sieviešu matu kārtojumu iesniedzas 16. gs. [..]

  1. gs. autori sniedz dažādas ziņas par sieviešu matu kārtojumu. Dionīsijs Fabricijs runā par gariem matiem, bet J. Strauss ‒ ka matus griež zemāk par ausīm. [..]

Iespējams, ka 17. gs. ir bijis atšķirīgs matu kārtojums Vidzemē un Kurzemē, jo arī Ādams Oleārijs raksta, ka matus „viņas nesasien un ļauj tiem nogrieztiem nokarāties līdz kaklam, tā ka viņu galvas ļoti līdzinās puišu galvām”. Turpretim 18. un 19. gs. autoru aprakstos lasāms, ka sievietes matus nēsā sapītus bizēs. Par skaistākajiem skaitījās gari un kupli mati. Lai mati labi augtu, tos zieda ar saldu sviestu vai vistas taukiem. Galvas vidū izšķīra celiņu un matus sasukāja gludi uz katru pusi. Matus sapina vienā vai divās bizēs un nēsāja pār pleciem. Bizes galos iepina pirktas garas, sarkanas lentes. Darbā ejot, bizes galus aizsprauda aiz brunču jostas, lai mati netraucētu. Precētas sievas, sevišķi vecākas, bizes pakausī pārlika vienu zem otras un galus sasēja mezglā. Jaunavas divās pīnēs pītos matus ar iepītām matauklām galos aplikušas vainagveidā ap galvu, galvas vidū matauklas sasienot pušķī. [..]

Vidzemē pazīstams matu pīšanas veids ir t. s. skuja. Skujiņu pinot, vidzemnieces matus nesadala vis trijos posmos kā parasti bizēs, bet tikai divos, no katra posma uz pīnes vidu ieliecot sīku posmiņu vienu pār otru. Tā pīta bize izskatījās daudz platāka nekā parasti un neiznāca tik bieza. Aptīta vairākas reizes ap galvu, šāda bize bija skaista galvas rota.

Vīriešu matu kārtojums 18. gs. beigās, tāpat kā 17. gs., ir līdz ausīm apgriezti mati. [Slava 1966 : 76–77 : https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/37908]

 

No senajiem 19. gs. iecienītajiem vidzemnieku labības izstrādājumu ēdieniem minami kami, pītes, pikas, ķēkas, topši, lodes, kas ir no sastampātiem zirņiem vai pupām gatavotas bumbiņas. Dažreiz tām pievienoja arī dažādu labību miltus, kartupeļus, kaņepes, sīpolus un taukus vai saceptu gaļu. Ēda ar saldu vai skābu pienu. Dzimtbūšanas laikā kami skaitījās iecienīts svētku un godību ēdiens. Tos gatavoja gan rudenī – apkūlībās, Katrīnas dienā (25. novembrī), gan ziemas un vasaras saulgriežos, kā arī dažādos ģimenes godos. Ziemeļvidzemē par kārniem jeb kamu putru sauc šķidru strēbekli. To gatavoja, dažādu labību (rudzu, kviešu, auzu, miežu) un pākšaugu parupji samaltus miltus iejaucot svaigā pienā vai rūgušpienā. Šāds ēdiens saukts arī par sutnēm, sutņām, pūteli. Sevišķi iecienīts šāds ēdiens bija vasarā, siltā laikā. Pilnpienā vai pakrējumā iejaukts, tas bija arī viesu cienasts. Krējumā iejauktus sutņu miltus ēda ar vārītiem kartupeļiem. Nobeidzot katru svarīgāku darbu, bija pieņemts vārīt biezputru. Tā, piemēram, sākot un nobeidzot mēslu vešanu, saimniece izvārīja lielu podu biezputras, ar kuru tad tika pacienāti visi mājas ļaudis. Atkarībā no veicamā darba grūtuma ikreiz vārīja savu biezputru. Biezputra skaitījās tik pamatīgs ēdiens, ka pie tās maizi nekad nedeva klāt. Bez dažādām šķidrām un biezām putrām raksturīgākie Vidzemes zemnieku ēdieni bija dažādi, kā, piemēram, posti, arī šauti – šķidri vai biezi virumi no svaigiem vai skābētiem dārza vai savvaļas augiem.

Zemnieku saimniecībās bija parastas trīs maltīšu reizes: brokastis, pusdienas un vakariņas, bet vasarā, kad darba diena bija visai gara, ēda arī vēl launagu. Maltīšu reizes iedalīja tā, lai darba diena starp tām sadalītos apmēram vienādos laika posmos. Arī kulšanas laikā, ja kulšana vakarā ieilga, kūlējiem deva launagu neatkarīgi no gadalaika. Ziemā, kad dienas īsas, ēda tikai trīs reizes. No rīta brokastīs paēda kādu vieglāku ēdienu – pašķidru biezputru, maizi, kaņepes, piena putru, bet pusdienā pamatīgāku, spēcīgāku ēdienu – tauku putru, kāpostus. Launagā atkal ēda vieglāku ēdienu – skābputru, paniņas ar maizi, biezpienu un siļķi, dažkārt arī pusdienas putras pārpalikumu, bet vakariņās – vārītus kartupeļus ar miltu mērci vai arī piena putru ar maizi. Rudeņos vakariņās, arī brokastīs dažkārt gatavoja sēnes miežu miltu tumē, ko ēda ar kartupeļiem vai maizi.

Daudzus senos vidzemnieku ēdienus (zīdeni, grūdeni, spētiķi, šautus, dažādus savvaļas augu virumus u. c.) atceras tikai gados vecākie ļaudis. Dažus senos ēdienus daļēji arī vēl gatavo, kaut arī to pagatavošanas paņēmieni izmainījušies. [Sagatavots pēc: Krastiņa 1963 : 229–246 :  https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/37725]

 

Vidzemnieku sadzīves un mitoloģijas atspulgs „Stāstos”

  1. gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izdevusi Frīdriha Bernharda Blaufūsa darbu „Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753”. Tas ir pirmais latviešu valodā tapušais tautas vēstures apcerējums. Frīdriha Bernharda Blaufūsa rakstītajā vēsturē vidzemnieki redzami kā prasmīga un pašapzinīga tauta. Par šo vērtīgo mūsu valodas un vēstures pieminekli līdz šim ir zinājis tikai šaurs speciālistu loks. Grāmatā ir arī Gvido Straubes, Māras Grudules, Janīnas Kursītes un Pētera Vanaga „Stāstu” tekstu analīze.

Janīna Kursīte uzskata, ka „Stāsti” ir unikāls izziņas avots ne tikai latviešu 18. gadsimta sadzīves apstākļu detalizētākā noskaidrošanā, bet arī kā latviešu šajā pašā laika posmā vēl dzīvās mitoloģijas liecība.

„Stāstu” autors detalizēti iezīmē 18. gs. latviešu (vidzemnieku) sadzīves apstākļus, pretstata „vecos pagānu laikus” un „jaunos laikus”, norādot, ka vecajos laikos latvieši amata darbus nav pratuši, jo mājas, ko latvieši cēluši, esot bijušas pavisam vienkāršas: „Viņi like priežu kokus četros pakšos vienu uz otra kopā, vienu platu galdu like viņi durvja vietā priekšā, un tas jumts bij arī ar kokiem lēti darījums, tad bij viņu dzīvoklis gatavs.”

Vācieši ienāca ar Baltijā līdz tam nepazīstamu mūra ēku celšanas prasmi, kas tiem labi noderēja, bet tikai vienā gadījumā – mūra pilis bija grūtāk ieņemt un nodedzināt nekā koka pilis. Vienlaikus no laukakmeņiem vai ķieģeļiem mūrētās ēkas bija daudz grūtāk piekurināmas nekā zemnieku koka ēkas, un kā vasarā, tā ziemā tajās saglabājās mitrums. Frīdriha Bernharda Blaufūsa darbā „Stāsti” autora pieminētās vienkāršās latviešu guļbaļķu mājas bija veselībai un vietējiem dabas apstākļiem īsti piemērotas, jo tika celtas no koka, tām bija ērts lubu vai salmu jumts. Tiesa, atceļamās durvis nebūs bijušas diez ko ērtas. Ja autors runā par vidzemnieku namiņiem, kuros vārīja ēst vasaras laikā, tad tajos tiešām arī vēl 18. gs. bija atceļamas durvis. Autors kā pozitīvu parādību izceļ Cēsu, Raunas un Smiltenes pusē redzētās zemnieku mājas ar stikla (glāžu) logiem. Tādi, kā konstatējis arhitektūras vēsturnieks Pauls Kundziņš, esot vidzemniekiem bijuši jau pirms Ziemeļu kara, taču vēl ne kā ikdienas parādība.

Ne vienmēr, pat ja bija muižnieka atļauja vai pamudinājums, jaunievedumi no zemnieku puses tika uztverti ar tūlītēju gatavību tos ieviest savās mājās. Latvieši bija piesardzīgi, sagaidot, ka par jauninājumiem nākotnē muižnieki var uzlikt maksāt lielākas nodevas. Gan kalendāros, gan periodikā latvieši tika mudināti ierīkot akmens skursteņus, izstāstot par to priekšrocībām.

Kā atsevišķs amats namdari (senāk saukti par remešiem) vai galdnieki, vai citi amatnieki latviešiem patiešām veidojās tikai muižu laikos, jo līdz tam katrs saimnieks savās mājās prata visus vai gandrīz visus darbus – celt ēkas, gatavot darbarīkus utt.

Atsevišķi autors piemin zemnieku riju celšanu, kas, kā šķiet, attiecas uz t. s. dzīvojamām rijām, kuras līdz pat 20. gadsimtam bija raksturīgas tieši Vidzemes novadam.

Autors, raksturojot vidzemnieku virtuvi, ēšanas, kā arī ģērbšanās paradumus, apgalvo, ka „slikta bija viņu barības vārīšana, tāpat bij viņiem sliktas drēbes”. Latviešiem gan nebija izkopta t. s. pilsoniskā virtuve, jo 18. gs., pat ne vēl 19. gadsimtā nebija izveidojusies pilsoniskā sabiedrība, bet latviešiem (šai gadījumā vidzemniekiem) bija laba (veselīga) reģionālā virtuve. Cita lieta, ka pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas lauki bieži palika neapstrādāti, kas noveda pie neražām un nekvalitatīvas pārtikas (t. s. pelavu maize).

Norādot uz latviešu (vidzemnieku) trūcīgajiem materiālajiem apstākļiem, autoram lielās līnijās bija taisnība, jo 18. gadsimts, kas noritēja jau Krievijas tiešā ietekmē un noteikšanā, bija ne tikai solis, bet vairāki soļi atpakaļ zemnieku tiesību jautājumā.

Grūtajos laikos zemniekiem bija jārod kāds augstāks glābiņš, jo grūtie sadzīves apstākļi neveicināja ne darba, ne dzīves prieku. Pirmkārt, izeja tika meklēta no senlaikiem mantotajā mājas garu un senču dievību pielūgsmē. Otrkārt, glābiņš tika meklēts hernhūtiešu garīgajā kustībā. Vidzemē ar lielu aizrautību kopējās talkās tika celti Brāļu draudžu saiešanas nami, kas arhitektūras ziņā ir izcilākais 18. gadsimta latviešu koka arhitektūras paraugs. Garīgā pacilātība, kas pārņēma daudzus vidzemniekus, rezultējās arī tiecībā pēc labākiem fiziskās dzīves apstākļiem, kā „Stāstu” autors secināja: „Tik labi iekš viņu dzīvošanas, kā iekš viņu mājas būšanas paliek viņi glītāki.”

Hernhūtisms veidoja jaunu reliģisko pieredzi, savukārt ticība gariem, senču dievībām, to pielabināšana ziedojot bija ilgstoši slepus uzturēta zināšana. Tiesa, 18. gadsimtā tā bija jau lielā mērā kristīgās baznīcas (sākumā katoļu, vēlāk luterāņu) mācītāju izskausta.

Latviešu folkloras interesentiem saistoša ir autora veidotā sadaļa par pagānu laikiem, kurus autors sāk no Bībeles Ābrama jeb Ābrahama laikiem, pretnostatot īsto reliģiju (kristietību) fetišismam (lietu dievišķošanai jeb elkdievībai).

Autors sakās pirms pārdesmit gadiem (varētu būt 18. gs. pirmajās desmitgadēs) pats Vidzemes igauņu un latviešu pusē novērojis, kā zemnieki pielūdz Zemes māti. Līdzās Zemes mātei autors min arī Laimes māti un Meža māti. Mātes latviešu folklorā atspoguļo senus matricentriskus priekšstatus, pēc kuriem katrai dzīves un dabas jomai bija sava sieviešu kārtas aizgādne.

„Stāstu” autors apcerējumā min arī Mājas kungu, kam „ikkurš saimnieks pie savas sētas vienu no viena iesvētītu vietu tur, kas jeb dārzā jeb tīrumā un dažkārt ar sētu aptaisīta ir, lai nekāds lops klāt nāk, un tādu vietu viņš tā cienī, ka viņš to par gadskārtu vienu reizi ar alu dzirdina un ar ēdienu baro, jeb viņam vienu melnu gaili upurē”.

Kaut arī saprotams, ka ar Mājas kungu domāts kāds mājas gars un ka tas visdrīzāk ir aizstājējvārds, ziņas par to nāk gandrīz tikai no Vidzemes, vēl konkrētāk, no Ērģemes draudzes.

„Stāstu” autors vēršas ar pārmetumu pie latviešiem, ka tie „arīdzan daudz viltīgas mācības un ļaunus ieradumus no tiem katoļiem paturējuši”. Starp šiem „ļaunajiem”, no katoļiem mantotajiem ieradumiem viņš min tautā iecienītās Māras, Annas, Jēkaba, Labrenča dienas, kurās latvieši neiet pie darba, bet svin.

„Stāstu” autora pamatmērķis nav bijis sniegt diahroniski izvērstu latviešu (vidzemnieku) mitoloģijas pārskatu, ne arī 18. gadsimta vidzemnieku mitoloģisko priekšstatu reliktu detalizētu raksturojumu. Tomēr, kā uzskata Janīna Kursīte, viņa sniegtās ziņas ir nozīmīgs avots latviešu mitoloģijas pētniekiem. [Sagatavots pēc: Kursīte 2015 : 32–42; https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/vesture/latvijas-vesture/vidzemes-stasti.html]

Vidzemniece

 

Es kalnus mīlējusi šinī zemē esmu

Ar blāzmas sārtumu un egļu mežu dvesmu,

Kur skujas smaržoja man rasainajos rītos,

Kad vēros mākoņos un putnos, vēja dzītos,

Kur dienās vasarīgās varavīksnas gaismā

Par gaišmatainu vīru domāju es kaismā,

Kas man tur, kalngalā, starp irbenāju ziediem

Reiz māju uzceltu ar sveķu pilniem dziediem.

Kur putnu gaviles un zaļo mežu šalkas

Man būtu mūžīgas kā lielā Dieva alkas. [Kalnāre 1990 : 14]

 

 

Vidzemniece Rīgā

 

Tur, Vidzemē, kur meži zilgi,

Jau egles mani gaida ilgi,

Un rītos sūnās vēsa rasa

Par mani vējam mūžam prasa –

Kur tagad tā, kas bērzu sulas raudzēs,

Reiz solīja, ka puķes saudzēs,

Un būs ar mākoņiem pa draugam,

Līdz redzēs druvās vārpas augam?

Kur meitene, kas lūdza Dievu

Par balto lielceļu un ievu,

Lai zemes krāšņums viņai tiktu,

Līdz velēnu zem galvas liktu,

Kāds svētvakars, pēc gadiem jaukiem,

Kas nāks pār dzimteni un laukiem? [Kalnāre 1990 : 16]

 

Vārds vidzemniece izmantots Ilzes Kalnāres dzejoļu krājuma nosaukumā Vidzemniece (1940).

Pašiem nemanot, mēs esam sākuši šķiroties pēc guberņām: vidzemnieki par sevi un kurzemnieki par sevi. Pirmo barā vēl šad tad ieskanas jautras valodas un smieklu šalka, bet kurzemnieki ir klusi, drūmām, bālām sejām, un no daudzām acīm redzams, ka šonakt viņas nav slēdzis miegs. [Grīns 1989 : 34]

 

Vidzemes pulks nomaina rīdzinieku rotas, un tūliņ pret viņām vēršas jauns vācu uzbrukums.

To neiztur arī vidzemnieku sestā, pār kuras galvām nolijis šrapneļu lietus, un atpakaļ sāk kāpties septītā daugavgrīviešu rota.

Atkal draud pušu trūkt fronte, granātu trakošanai virzoties uz latvju aizmugures pusi, no meža nāk ārā vācu ķēde pēc ķēdes ar leitnantiem priekšgalā. Un tik biezas šoreiz ir uzbrucēju rindas, ka vienam otram purva pozīciju sargam saplok drosme un dažs jau iesāk steigties atpakaļ. Un vidzemniekiem, kā par postu, apklust viņu tuvākais ložmetējs. [Grīns 1989 : 450–451]

 

– Bet ko tad viņa atkal brunčus audīs? Vai tikai arī netaisās uz precēšanos?

‒ Uz to pusi laikam ir. Esot tur viens tāds – kurzemnieks.

‒ Kurzemnieks… – Brīviņš nicinoši nostiepa. Arī uz kurzemniekiem dīvajieši skatījās mazliet no augšas. – Bet pareizi vien ir, vidzemnieks labprāt vis neņēma tādu, kas pie Līču Mārtiņa dzīvojusi. – Viņš palika tāds paīgns. – Kaut kas mūs te Brīviņos tā kā apsēdis: kas salīgst, tas apprecas, drīz jau apaļu puisi vai meitu nemaz nevarēs dabūt.

‒ Liela muiža tagad no tiem apaļajiem, – Līzbete pukojās apģērbdamās. – Viens tāds tev jau ir. [Upīts 1965 : 407]

 

Vecamtēvam balta māja ar trim istabām, toties muižai vectēvs laiž garām ar diviem zirgiem. Ar vienu jau tikai tādi plukatas baroni vai vidzemnieki brauc. Ai, jā, ar tiem zirgiem Bille vizināta! Brūņi ar dzeltenām krēpēm un astēm, ko vecaistēvs vis necirpa ‒ lai plīvo vējā kā zeltaini karogi, kad zirgi laiž garo riksi vaļā. Vecamtēvam bārda gaisā un arī plīvo. Tā vecaistēvs brauca, tā dzīvoja – bārda lepni gaisā. [Belševica 1992 : 7]

Baudām Blaumani ar smaidu uz lūpām

Valmieras Drāmas teātrī 2018. gadā iestudēta luga „Vidzemnieki”. Dramaturģisko materiālu izrādei, izmantojot deviņus rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa mazāk pazīstamus stāstus, ir veidojusi Justīne Kļava. Viņas trīsdaļīgā kompozīcija ir mērķtiecīgi pakļauta trim izvēlētām tēmām, un tajās ir sižetiski saausti Blaumaņa stāstu motīvi un varoņi ar nolūku „iziet ārpus rēnā latvieša rāmjiem”. Nezinu teikt, vai tas darīts apzināti, bet dramaturģiskais materiāls ietver lielu daļu rakstnieka vēlāko darbu populārākos motīvus un raksturus un veido savdabīgu Blaumaņa īso konspektu skatuviskai lietošanai.

Režisore Indra Roga, sapulcējusi „spēles teātra teritorijā” piecpadsmit dažādu paaudžu aktierus, it kā saka: pamēģināsim šo Blaumaņa konspektu izlaist caur komiski polarizētas darbības prizmu un palūkosim, kā izskatās latviešu iecienītā „kāpšana uz grābekļiem” no tīri teatrāla aspekta. Annas Heinrihsones pasteļtoņos ieturētajā telpā baltos un melnos kostīmos tērpti personāži izvietojas blaumaniskās situācijās un, sekojot režisores taktiskajiem uzdevumiem Ingas Raudingas horeogrāfiskā apdarē, enerģiski ķeras pie trīs latviskā rakstura atklātņu izspēles.

Spēles pirmā partija ar nosaukumu „Naids” sižetiski balstās uz Blaumaņa stāstu „Romeo un Jūlija”. Kaimiņu attiecības latviešiem ir tāds īpaši lolojams lauciņš, kura irdināšanai izsenis tiek izmantota skaudība, nenovīdība un nereti arī naids. Visi gan labi zina, ka naids nes vienu vienīgu postu, bet dzīva cilvēka rīcību jau nenosaka tikai zināšana vien. Slaucēja un Silabrieža attiecībās šie valdziņi jau liktenīgi pinas kopš jaunības laikiem, kad abi bija iemīlējušies Annā, bet Slaucējs aiz tīrās spīts apprecēja bagāto Madāmu.

Otrā cēliena precību sižetus dramaturģe ir veiksmīgi sakompilējusi no vairākiem stāstiņiem, un paralēlās līnijas, kas tajos šķir un vieno Ilzes un Jāņa likteņus, izrādē iegūst skumīgi komisku vijīgumu, ļaujot skatītājam ne vien krietni izsmieties, bet arī palauzīt galvu par tām vērtībām, kuras liekam svaru kausos pirms laulībām.

Trešo daļu iestudējuma veidotāji ir nosaukuši par „Zaldātiem” un sāk ar iespaidīgu „sienāžu deju”, kurā jaunie aktieri demonstrē publikai savu fizisko un artistisko sagatavotību. Spēles dinamika ir sasniegusi savu kulmināciju, kā strūklaka izšļākusies spēles teritorijā, un tagad visi kopā varam pievērsties gaidīšanas, kaislības un mīlestības fenomenu teatrālai apcerei.

Izmantojot principu „spēlēsim Blaumani”, grūtākais režisores uzdevums ir atmodināt aktieru iztēli un precīzi ievirzīt to stilizētas spēles gultnē. Indra Roga izrādē ar to tiek galā ļoti profesionāli: forma, ritms un mizanscēniskie risinājumi lieliski kompensē neizbēgamos jēgas retinājumus, taču uzvedumā joprojām ir daudzas epizodes, kas sirgst ar „tukšgaitas sindromu”, – spēles rats griežas, bet priekšnesums nekust ne no vietas. Neraugoties uz šīm nepilnībām, tomēr jāsaka, ka „Vidzemnieki” Valmieras teātra iestudējumu paleti ir padarījuši vien krietni košāku. Ja jau mēs, latvieši, esam „mazo dzīves prieku baudītāji”, kā savulaik izteicās Guntis Berelis, tad kāpēc to nedarīt spilgti un ar smaidu uz lūpām.

[Akots 2018 : https://www.la.lv/baudam-blaumani-ar-smaidu-uz-lupam]

 

Vidzemes brāļu draudze

Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudze ir reliģiska un sabiedriska kustība, kas no 18. gs. 30. gadu otrās puses aptvēra daļu Vidzemes un turpinājās līdz pat 20. gs. 40. gadiem, savus lielākos panākumus sasniedzot 19. gs. 20.–30. gados.

Kustība Vidzemes guberņā ienāca no Vācijas, Oberlauzicas, kur 18. gs. 20. gados sāka darboties t. s. hernhūtiešu brāļu draudze. Par kustības dibinātāju un pirmo vadītāju kļuva grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs (Nikolaus Ludwig von Zinzendorf). Šī reliģiskā brālība turpināja 17. gs. otrajā pusē daudzviet Eiropā populārā piētisma principus. Jau 1729. gadā pieņemtajos statūtos brālība par vienu no savas darbības mērķiem izvirzīja misijas darbu – došanos uz tām vietām, kur kādu apstākļu dēļ vienkāršai tautai nebija brīvi pieejama kristietība vai tā kādu apstākļu dēļ tika sludināta nepilnvērtīgi, sagrozīti. Par šādiem misijas mērķiem kļuva arī nesen Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) rezultātā Krievijas iekarotās un tās sastāvā iekļautās Baltijas guberņas – Vidzeme un Igaunija. Šajās guberņās pamatiedzīvotāji – latviešu un igauņu zemnieki – joprojām bija tuvāki tautas ticībai un pagānismam, nevis kristietībai, jo viņi tika apspiesti gan no vācu tautības muižniekiem un mācītājiem, kuri savas atsvešinātības dēļ nebija atraduši ceļu uz zemnieku dvēselēm, gan arī no valsts, kuras laicīgā vara bija piederīga pareizticībai un neizrādīja īpašas rūpes par viņiem un viņu dvēseles kopšanu. [..]

Sākotnēji pirmie hernhūtiešu misionāri izveidoja kontaktus tikai ar piētiski noskaņotiem Vidzemes mācītājiem un muižniekiem, starp kuriem bija ģenerāļa fon Hallarta ģimene Valmiermuižā un Kampenhauzeni Ungurmuižā, kā arī Valmieras draudzes mācītājs Frīdrihs Justuss fon Brīnings (Friedrich Justus von Brüning).

Tikai pēc tam, kad Vidzemi 1736. gadā apmeklēja grāfs fon Cincendorfs un 1738. gadā Valmiermuižā ierīkotais skolotāju seminārs sāka savu darbību, kur hernhūtieši spējīgākos vidzemnieku jauniešus sagatavoja par latviešu lauku skolu skolotājiem, situācija mainījās. Īsā laikā semināru beidza vairāk nekā 100 cilvēku, kuru liela daļa kļuva par zemnieku skolu skolotājiem un vienlaicīgi hernhūtiešu aģitatoriem. Tas sekmēja kontaktu uzlabošanos starp no Hernhūtes atnākušajiem vācbrāļiem un latviešu zemniekiem, kuri sāka iesaistīties kustībā un kļuva par brāļu draudzes brāļiem un māsām. Īsā laikā tās piekritēju skaits sasniedza 3000, aptverot Valmieras, Cēsu, Straupes, Raunas, Mārsnēnu, Smiltenes un Liepas draudzes. Šo laiku paši brāļu draudzes pārstāvji dēvēja par „pirmajiem ziedu laikiem”, un to var arī definēt par Vidzemes zemnieku garīgo atmodu.

Hernhūtiešu pretinieki, pamatā luterāņu mācītāji un muižnieki, kas piederēja vecajam konservatīvajam novirzienam jeb t. s. luteriskai ortodoksijai, ar apmelojumiem panāca, ka Krievijas imperatore Elizabete Petrovna (Елизавeта Петрoвна) 1742. gadā un atkārtoti 1743. gadā aizliedza hernhūtiešu brāļu draudzes darbību Krievijas impērijā. [..] 18. un 19. gs. mijā kustības piekritēju skaits jau bija daudz lielāks, turklāt būtiski bija pieaudzis kustības izplatības areāls – klāt bija nākusi Vecpiebalga un Jaunpiebalga, Alūksne un Apukalns. [Straube 2021 : https://enciklopedija.lv/skirklis/22195]

 

Valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna Latvijas valsts svētku svinībās Cēsīs

Vidzeme ir novads, kas izauklējis mūsu neatkarības simbolus – ar sarkanbaltsarkano karogu kaujās devās senie cēsnieki, mūsu himnu radīja viļķēnieša Baumaņu Kārļa lūgšana „Dievs, svētī Latviju!”. Vidzemē ir Latvijas augstākais punkts ne tikai ģeogrāfiski, bet arī daudzās citās jomās. Šī gada [2008. gada] augstākais punkts sportā Latvijai bija Olimpiskajās spēlēs, kurās valmierietis Māris Štrombergs ieguva zelta medaļu. Augstākais punkts latviešu teātrī vienmēr paliks Rūdolfa Blaumaņa komēdijas un traģēdijas, augstākais punkts latviešu dzīves gudrībai ieausts Lielvārdes jostā. Vidzeme grezno Latviju – ar saviem cilvēkiem, kultūru, uzņēmumiem. Ar dabu. Jo īpaši ar sakoptajām mājām un dārziem. Vidzeme Latviju grezno ar vidzemnieku uzņēmību, gudrību un neatlaidību. Un ir prieks, ka vidzemnieku mērķtiecībai ir mantinieki. Cēsīs ir vienas no labākajām skolām Latvijā, Valmierā – viena no radošākajām Latvijas augstskolām.

Skatoties šodienas vidzemniekos, redzam to spītu un dzimtenes mīlestību, kas šajā novadā gājusi cauri gadsimtiem. Latvijas neatkarība – jaundibinātā valsts – tika izcīnīta Brīvības cīņās, arī Cēsu kaujās. Cēsīs atradās viena no pirmajām neatkarīgās Latvijas armijas vienībām. Te radās Cēsu pulka brīvprātīgo Skolnieku rota.

  1. gada vasaras sākumā no vairākām Vidzemes pilsētām un pagastiem 14 līdz 20 gadus veci skolnieki pieteicās ar ieročiem rokās karot par brīvu Latviju. Kas toreiz lika jaunajiem latviešu puikām doties karā par pasaulē vēl neatzītu Latvijas valsti? Viņiem bija sapnis, ticība un pārliecība par savu valsti, un viņi bija gatavi to piepildīt un nosargāt.

Viņiem bija ticība, ka latvieši var un spēj būt brīvi no svešām varām.

Viņiem bija pārliecība, ka mēs spēsim izveidot latvisku un stipru Latvijas valsti.

Tagad mēs esam stipra valsts. Vai gan citādi ar tādu lepnumu mēs šodien svinētu savas valsts svētkus? Vai gan citādi aptaujās mēs atzītu, ka arī tagad būtu gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt savu valsti, ja vien tas būtu nepieciešams? Vai gan citādi mums būtu tik daudz ieceru un plānu? [..]

Vidzemnieki, mēs esam izaudzinājuši centīgu, mērķtiecīgu jaunatni, un esmu pārliecināts, ka viņu mērķis piepildīsies. Mēs varam būt droši par Latvijas nākotni. Tā mums visiem ir kopēja.

[Zatlers 2008 : https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-uzruna-latvijas-valsts-svetku-svinibas-cesis]

Zviedrijas uzvara pār Žečpospolitu 1629. gadā ļāva tai pievienot savai zemei vēl vienu daļu no bijušās Livonijas – teritoriju, ko latvieši sauca par Vidzemi. Domājams, ka latviešu valodā nosaukums „Vidzeme” radies jau Livonijas ordeņa un bīskapu laikos. Tā sauca teritoriju, kura atradās Livonijas vidusdaļā, jo tolaik tā sniedzās no Kurzemes dienvidos līdz Igaunijai ziemeļos. Landtāgi pulcējās Valmierā, Valkā, Cēsīs un Rīgā. Taču vēlāk latviešu Vidzemes vārds tika attiecināts tikai uz Zviedru Livoniju, kurā līdzās vidzemnieku apdzīvotajām zemēm ietilpa arī mūsdienu Dienvidigaunija, ieskaitot Tartu, Vīlandi un Pērnavu. Vācu un zviedru valodā Vidzeme arī mūsdienās joprojām tiek saukta par Livoniju jeb Līvzemi (Livland). Mūsdienās latvieši par Vidzemi sauc tikai Latvijas kultūrvēsturisko novadu. [Klišāns 2018 : 93]

 

Pēc Ziemeļu kara, kas bija stipri iedragājis Vidzemes ražošanas spēkus un kultūru, vidzemnieki atradās grūtā sociālekonomiskā stāvoklī. Kara un mēra postījumu dēļ iedzīvotāju skaits Vidzemes latviešu daļā 1711. gadā bija sarucis līdz apmēram 52 000 (2,3 cilvēki uz 1 km2). Līdz 1783. gadam Vidzeme bija sadalīta divos (Rīgas un Cēsu) apriņķos. Ar 1782. gada 3. decembra ukazu Katrīna II Krievijā ieveda t. s. vietniecības pārvaldes iekārtu. Vidzemē tika nodibināta t. s. Rīgas vietniecība. Līdzšinējie divi Vidzemes apriņķi tika sadalīti četros apriņķos – Rīgas, Valmieras, Valkas un Cēsu. Apriņķi savukārt sadalījās pagastos. Ar 1783. gada līgumu no Kurzemes hercogistes Vidzemei pievienoja dažus Daugavas kreisā krasta apgabalus, ieskaitot Sloku. [Strods 1963 : 9 : https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/37725]

 

Vārds vidzemnieki ir minēts arī latgaliešu folklorā. Par to pētījumu veikusi Antra Kļavinska. Viņa norāda, ka kopumā latgaliešu folkloras tekstos etnonīmiskās leksikas kontekstuālā semantika latvieša tēla nominatīvajā jeb nosaucošajā laukā ir šāda:

1) lauka kodolu veido etnonīms latvīši ‘latvieši’ kā hiperonīms visas latviešu tautas apzīmēšanai kopumā, ar kontekstuālo nozīmi „tauta, mūsdienu Latvijas teritorijas pamatiedzīvotāji, runā latviešu valodā, luterāņi un katoļi”;

2) lauka tuvāko perifēriju veido latviešu apzīmēšanai lietots barbarisms latyši; mikroetnonīmi latgali ‘latgaļi’, latgalīši/latgoļīši ‘latgalieši’ ar nozīmi „latviešu tautas etnogrāfiska grupa, Latgales pamatiedzīvotāji, runā latgaļu/latgalīšu volūdā, katoļi”; baltīši ‘baltieši’ un čyuli ‘čiuļi’, kas folkloras kontekstā uzskatāmi par sinonīmiem ar nozīmi „latviešu tautas etnogrāfiska grupa, (agrāk Krievijas impērijas Baltijas guberņu) mūsdienu Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Sēlijas teritorijas pamatiedzīvotāji, runā pa baltyskam/čyuļu volūdā, luterāņi”; kūrzemnīki/kūrzemīši ‘kurzemnieki’ ar nozīmi „latviešu tautas etnogrāfiska grupa, Kurzemes pamatiedzīvotāji”; vydzemnīki/vydzemīši, ‘vidzemnieki’ ar nozīmi „latviešu tautas etnogrāfiska grupa, Vidzemes pamatiedzīvotāji”;

3) nosaucošā lauka tālākajā perifērijā atrodas leksēma ar desemantizēšanās pazīmēm (metaforiska nozīme).

  1. Kļavinska, salīdzinot analizēto leksikogrāfijas avotu datus ar latgaliešu folkloras tekstu korpusa datiem, secina, ka folkloras tekstos nav konstatēti seno baltu cilšu apzīmējumi, tos aizstāj vārdu savienojumi sanī latvīši, latvīšu ciļts ‘senlatvieši’. Savukārt no latviešu tautas etnogrāfisko grupu apzīmējumiem latgaliešu folklorā nav pieminēti zemgalieši un sēļi. Šie apzīmējumi, iespējams, nav aktuāli agrākā Krievijas impērijas guberņu iedalījuma dēļ: latvieši dzīvoja galvenokārt Kurzemes (mūsdienu Kurzemes, Zemgales un Sēlijas teritorija), Vidzemes (mūsdienu Vidzemes teritorija) un Vitebskas (mūsdienu Latgales teritorija) guberņās. Tāpēc latgaliešu folklorā pārnovadnieku apzīmēšanai lietotas leksēmas baltīši (Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas tika dēvētas par Baltijas guberņām), kūrzemnīki/kūrzemīši un vydzemnīki /vydzemīši. [Sagatavots pēc: Kļavinska 2015 : https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31016/298-51022-Klavinska_Antra_ak05177.pdf?sequence=1&isAllowed=y]

 

Vidus dialektu runā Vidzemes vidienē, sākot no Mazsalacas ziemeļrietumiem līdz Valkai ziemeļaustrumos, tad pāri Smiltenei, Valmierai un Cēsīm virzienā uz Rīgu.

Pēc valodas īpatnībām vidus dialektā mēdz nošķirt trīs izlokšņu grupas – Vidzemes vidus izloksnes, zemgaliskās izloksnes un kursiskās izloksnes. Šais izlokšņu grupās kādā mērā vēl parādās samērā tālas pagātnes – senlatviešu cilšu valodu ‒ atspulgi.

Uz vidus dialekta pamata ir izveidojusies latviešu literārā valoda, tāpēc šai dialektā atšķirību no literārās valodas ir mazāk nekā citos dialektos.

Vidzemnieku valodai, proti, izloksnēm, ir raksturīgas no agrākiem valodas attīstības posmiem mantotās skaņas. Tas vērojams, salīdzinot saknes, piedēkļa un gala zilbes patskaņus un divskaņus visos trīs dialektos.

Ziemeļrietumu Vidzemē – no Ainažiem un Rozēniem pāri Staicelei, Alojai un Limbažiem līdz Saulkrastiem – runā lībisko dialektu. Tajā ir zuduši gala zilbju īsie patskaņi, piedēkļu un gala zilbēs ir saīsināti garie patskaņi, sieviešu dzimtes vietā bieži lieto vīriešu dzimti.

Austrumu Vidzemē ap Ērgļiem, Madonu, Pļaviņām un Koknesi pamatā ir senā sēļu cilts valoda. Ziemeļaustrumu Vidzemes un Latgales izlokšņu pamatā ir seno latgaļu valoda. [Rudzīte 2005 : 23–35]

 

[Markus-Narvila, Ozola; Agruma, Kapeniece-Klauža : http://www.lulavi.lv/media/upload/tiny/files/Re%C4%A3ion%C4%81listika_VPP_LiepU2.pdf]

2015. gadā Cēsu Izstāžu nams ar izstādi „Dižie vidzemnieki” un sava novada profesionālo mākslinieku darbu kataloga klajā nākšanu svinēja 30 gadu darbības jubileju. Izstāžu nams kļuvis ne tikai par gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, foto un citu mākslinieku, bet arī mūziķu, literātu un sabiedrisko darbinieku tikšanās vietu. Izstādē „Dižie vidzemnieki” bija skatāmi 20. gs. latviešu mākslinieku – vidzemnieku Vilhelma Purvīša, Kārļa Miesnieka, Ludolfa Liberta, Kārļa un Eduarda Brencēnu, Kārļa Jansona, Teodora Zaļkalna un Gustava Šķiltera ‒ darbi. [Sagatavots pēc: Strautmane, Rikše 2015 : https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/dizie-vidzemnieki-cesis.a49026/?highlight=zelta%20griezums]

Marta Liepiņa-Skulme Vidzemniece (1928–1933). Slīpēts granīts. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija.

[https://www.reitingi.lv/lv/news/kultura/27917-telnieces-martas-liepinas-skulmes-1890-1962-darbu-izstade.html]

Šveices mājas Krimuldā. Sveiciens no vidzemnieku Šveices.

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=vidzemnieks&id=2441521&&g=3]

 

Rīga. Latvju 6. vispārējie Dziesmu un mūzikas svētki. Apģērbu paraugi: kurzemnieks un vidzemnieks (1926).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/31585/]

Vidzemē man būt!

Gaidot Latvijas valsts simtgadi, tapa fotoalbums „Vidzemē man būt!”, kas ir patriotisks foto stāsts par Vidzemi un vidzemniekiem. Stāsta koncepciju veido Vidzemes daba un kultūrvēsturiskā vide, tikpat nozīmīgs ir sabiedrības atspoguļojums caur tautiskām dejām, koru dziedāšanu, novadu un pilsētu svētkiem, koncertiem, amatniekiem, uzņēmējiem un sportiskām aktivitātēm. Albumā iekļautas fotogrāfijas no tolaik vēl 49 Vidzemes novada pašvaldībām, tādējādi atklājot Vidzemes būtību. Albums ir izveidojies par Vidzemes vizītkarti – mākslinieciski un estētiski pārdomātu, interesantu vidzemniekiem, Latvijas iedzīvotājiem un ārvalstu viesiem, jo ir tulkots angļu un krievu valodā. Albumā apkopotas 195 fotogrāfijas; fotogrāfiju autori – 100 fotogrāfi no visas Vidzemes. [https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/maksla/fotomaksla/vidzeme-man-but.html]

Latviju 2009. gadā apmeklēja Sicīlijas aristokrāts, Lampedūzas princis Džoakīno Lanca Tomasi un itāļu producenti no kompānijas „Seven Hills”, lai iepazītos ar Latviju un iespējām uzņemt vēsturisku mākslas filmu Licypar prinča vecāku – slavenā itāļu rakstnieka Džuzepes Tomasi di Lampedūzas un Stāmerienas baroneses un psihoanalītiķes Aleksandras Volfas ‒ mīlasstāstu.

  1. gadā Lampedūzas prinča priekštecis Rīgā apprecēja augstdzimušu dāmu no Stāmerienas. Šo sievieti, kas reiz kļuva par Itālijas Psihoanalītiķu apvienības prezidenti, sauca par Līsiju – tieši tāpat kā topošo mākslas filmu par sicīlieša un vidzemnieces mīlasstāstu.

Sicīlijas aristokrāts, Lampedūzas prinča titula mantinieks un muzikologs, 75 gadus vecais Džoakīno Lanca Tomasi ir slavenā rakstnieka Džuzepes Tomasi di Lampedūzas un Stāmerienas baroneses un psihoanalītiķes Aleksandras Volfas adoptētais dēls.

G. Bonafede norāda, ka princis jau ilgus gadus pētījis mīlasstāstu, kas cieši saistīts ar 20. gs. svarīgākajiem notikumiem, tostarp Otro pasaules karu. [Sagatavots pēc: Bonafede :  https://m.travelnews.lv/?pid=49987]

Dziesma Pie Dzintara jūras. Kārļa Baltpurviņa vārdi, Jakoba Pfeila mūzika.

Inta Rogenbuka „Vidzemnieku uzvārdi”

  1. gadā izdota Intas Rogenbukas grāmata „Vidzemnieku uzvārdi”.

Tas ir viens no plašākajiem līdz šim publicētajiem pētījumiem, kas veltīts uzvārdu došanai Latvijas lielākajā kultūrvēsturiskajā novadā – Vidzemē.

Filoloģes un filozofijas pasniedzējas Intas Rogenbukas vairāku gadu garumā tapušajā pētījumā „Vidzemnieku uzvārdi” uzmanība pievērsta Vidzemes lauku ļaužu uzvārdiem. Gatavojot šo pētījumu, autore izvirzījusi mērķi iespējami plaši atspoguļot gan kārtību, kādā uzvārdi vidzemniekiem 19. gs. pirmajā pusē tika piešķirti, gan pētīt par uzvārdiem izvēlēto vārdu semantiku. Grāmata sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā autore analizē uzvārdu došanas procesu, savukārt otro veido pēc dzimtbūšanas atcelšanas iegūto uzvārdu saraksts. Tik plašs vidzemnieku uzvārdu saraksts publicēts pirmo reizi. Izpētei un uzvārdu saraksta izveidošanai izmantots plašs arhīva dokumentu materiāls – vairāk nekā 400 Vidzemes muižu uzvārdu ruļļi, kur ierakstīti zemniekiem dotie uzvārdi, kā arī 1826. gada muižu dvēseļu revīzijas dokumenti. [Sagatavots pēc: Leščinska 2017 : https://www.ziemellatvija.lv/valasprieki/lasitprieks/inta-rogenbuka-vidzemnieku-uzvardi-128099]

 

Nākdama tieši katoliskās Polijas pārvaldībā, Vidzeme nepiedalījās latviešu luteriskās grāmatniecības nodibināšanā. Poļu varu salauza zviedri, kas sāka pār Vidzemi valdīt 1621. gadā. Toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs bija karstākais Lutera ticības aizstāvis, kas krita cīņā par to. Vidzemē nostiprinādamies, viņš tūliņ gādāja par zemāko un augstāko izglītību, dibinādams skolas un atvērdams 1632. g. Tērbatā universitāti. Tālākās pamatīgās reformas zemnieku labklājībai un apgaismošanai par labu izdarīja viņa pēcnācēji, sevišķi Kārlis XI (1660–1697), kas līdzējis arī latviešu literatūrā likt vienu no pamatakmeņiem, gādājis par latviešu Bībeles iespiešanu.

Vidzemnieki un kurzemnieki gan savrup, gan kopā strādāja darbus, kas palika neizdzēšami no latviešu gara dzīves un pa daļai dzīvo tautā vēl šodien. Še izceļas trīs lielas personas: Mancelis, pa daļai vidzemnieks, pa daļai kurzemnieks, Fīrekers, kurzemnieks, Gliks, vidzemnieks. Viņu vārdus uzglabā trīs lieli darbi latviešu literatūrā: Sprediķu grāmata, Dziesmu grāmata un Bībele. [Zeiferts : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/7.Iposms/2IIgarig/1-6.html]

 

Latvijā zinošākie par dabai draudzīgām tehnoloģijām ir vidzemnieki

Latvijā vislabāk informēti par atjaunojamajiem enerģijas resursiem un to izmantošanu, piemēram, mājokļa apkurināšanā un elektrības iegūšanā, ir vidzemnieki, bet vājākās zināšanas šajā jautājumā ir Kurzemē dzīvojošajiem, pavēstīja „Baltic International Bank” korporatīvās komunikācijas vadītāja, atsaucoties uz jaunākā „Baltic International Bank Latvijas barometra” pētījuma datiem 2017. gadā.

Viņa norādīja, ka viens no aptaujas mērķiem bija noskaidrot Latvijas iedzīvotāju informētības līmeni par dažādām atjaunojamajām tehnoloģijām un vēlmi tās ieviest. „Vislabāk informēti par atjaunojamajiem enerģijas resursiem un to izmantošanu mājsaimniecības vajadzībām ir vidzemnieki, savukārt vismazākās zināšanas šajā jautājumā ir Kurzemē dzīvojošajiem. Piemēram, par saules kolektoru iespējām Vidzemē zina 68 %, kamēr Kurzemē – 30 % aptaujāto. Attiecīgi Vidzemes pusē ir vislielākais īpatsvars to cilvēku, kuri būtu gatavi maksāt vairāk par enerģiju, kas iegūta dabai draudzīgā veidā,” teica vadītāja.

Viņa arī atzīmēja, ka vīrieši biežāk nekā sievietes interesējas par jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem un viņu informētība kopumā ir lielāka nekā sievietēm. [Sagatavots pēc: https://jauns.lv/raksts/zinas/236665-latvija-zinosakie-par-dabai-draudzigam-tehnologijam-ir-vidzemnieki]

 

  1. gadā vidzemnieki tika aicināti iesaistīties akcijā „Meklējam kaimiņu, kurš iedvesmo!” un pieteikt zināmus jaunienācējus – kaimiņus, kuri pārcēlušies uz dzīvi Vidzemes laukos vai mazpilsētā un varētu būt iedvesmas stāsts arī citiem potenciālajiem vidzemniekiem. Stiprinot pārliecību, ka dzīve arī reģionos var būt piesātināta un rosīga, Vidzemes plānošanas reģions un Latvijas Lauku forums meklē aktīvus jaunienācējus, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, dzīvojot savā lauku sētā, vai arī ir atveduši jaunas idejas un svaigas vēsmas un tās iedzīvina vietējā kopienā. Jaunienācējs var būt izbijis pilsētnieks, ārvalstu iedzīvotājs vai latviešu migrants, kas pārcēlies uz dzīvi Vidzemē, taču tas noticis ne senāk kā pirms septiņiem gadiem.

Digitālajā atlantā jau lasāmi vairāk nekā 10 pieredzes stāsti no visas Eiropas, tostarp arī viens no Latvijas – Burkānciema siera darītavas saimnieki atklājuši savu dzīvesstāstu par pārmaiņām, kas notikušas pēc pārcelšanās uz dzīvi laukos Madonas novadā. [Sagatavots pēc: https://laukuforums.lv/lv/archives/12271]

 

Valmierā tapusi izstāde par muzicēšanas tradīcijām

Vidzemes pusē aizvadītā gadsimta sākumā lauku zaļumbaļļu un lustīgu muzikantu nav trūcis, jo teju katrā ciematā bija sava lauku kapela vai pat orķestris. Kādas ir vidzemnieku muzicēšanas tradīcijas un kādi mūzikas instrumenti agrākos laikos bijuši populāri – par to 2014. gadā tika izveidota ekspozīcija Valmierā.

  1. gs. pirmajā pusē Vidzemē viens no populārākajiem mūzikas instrumentiem bija Ieviņu ermoņika. Savu nosaukumu tas ieguvis, pateicoties meistaram Augustam Ieviņam, kurš bija viens no pirmajiem šo mūzikas instrumentu izgatavotājiem Vidzemē.

Lauku kapelās ermoņikas galvenokārt spēlēja kopā ar cītaru vai vijolēm. Vēlākos laikos kapelas papildināja metāla pūšamie instrumenti, un pamazām sāka veidoties orķestri.

Etnomuzikologs Oskars Patjanko uzskata, ka šai ekspozīcijai bija ļoti liela vērtība, jo savulaik teju katrā lauku mājā bija kāds mūzikas instruments un muzicēšana dažādos godos bija neatņemama latviešu tradīcija.

Valmieras muzejā tapušajā izstādē galvenokārt tika izvietoti senie mūzikas instrumenti, kas aizvien ir spēlēšanas kārtībā. Ekspozīciju papildināja vēsturiskas fotogrāfijas, kā arī nostāsti par muzicēšanas tradīcijām Vidzemes pusē. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/valmiera-tapusi-izstade-par-muzicesanas-tradicijam.a91316/]

 

Vidzemes stāstnieku festivāls „Stāsti krēslā”

Vidzemē stāstniecības jomā nav norisinājušies lielāki regulāri pasākumi, ir bijušas tikai atsevišķas iniciatīvas, piemēram, Stāstnieku vasaras skola Limbažos 2013. gadā. Vietējās kopienas saliedēšanas un attīstības jomā lielu darbu ar labiem panākumiem veic Valmieras bibliotēka, kas vāc un apkopo valmieriešu vietu stāstus un tos popularizē. Valmieras bibliotēka ir arī viena no UNESCO LNK tīkla „Stāstu bibliotēkas” dalībniecēm. Savukārt biedrība „Haritas” 2014. gadā realizēja projektu „Stāstnieku skola Vidzemē”, kurā 18 dažādu nozaru cilvēki pilnveidoja savu stāstītprasmi, lai radītu priekšnosacījumus Stāstnieku festivālam Vidzemē.

Vidzemes stāstnieku festivāls „Stāsti krēslā” norisinājās Valmierā un tās apkaimē 2021. gadā. Festivāla mērķis – veicināt stāstniecības tradīciju kā nozīmīgas nemateriālā kultūras mantojuma daļas saglabāšanu, attīstīšanu un tālāknodošanu nākamajām paaudzēm Latvijā, īpaši pievēršoties Vidzemes reģionam.

Festivāla uzdevums ir jauna Vidzemes kultūras notikuma – Stāstnieku festivāla – radīšana, lai saglabātu un attīstītu Vidzemei raksturīgās vērtības, tradīcijas un kultūrvidi, kā arī iepazīstinātu vidzemniekus ar citu reģionu vērtībām un stāstniecības tradīcijām. Festivālā iepazīts Latvijas nemateriālais kultūras mantojums un tautas mutvārdu daiļrade dažādās Latvijas izloksnēs. Tāpat radīts jauns kultūras produkts vidzemniekiem – Stāstnieku festivāls, kas papildinās jau esošo kultūras piedāvājumu. Festivāla režisore – Māra Mellēna. [Sagatavots pēc: http://www.folklorasbiedriba.lv/sakums/aktuali/i-vidzemes-stastnieku-festivals–stasti-kresl/index.php?cmd=print]

 

Ievērojami vidzemnieki

Dzejnieki, rakstnieki, valodnieki

  • Juris Neikens, rakstnieks (Limbažu novada Ārciema muižas „Kānadži”)
  • Juris Alunāns, dzejnieks (Madonas novada Jaunkalsnava)
  • Auseklis, dzejnieks un publicists (Alojas novada Ungurpils „Sīpoli”)
  • Reinis un Matīss Kaudzītes, rakstnieki, skolotāji (Vecpiebalgas novada „Mādari”)
  • Apsīšu Jēkabs, rakstnieks (Lizuma pagasta „Kalaņģi”)
  • Rūdolfs Blaumanis, rakstnieks, žurnālists (Ērgļu novada Ērgļu muiža)
  • Jānis Poruks, rakstnieks (Druvienas „Prēdeļi”)
  • Fricis Bārda, dzejnieks (Pociema „Rumbiņi”)
  • Jānis Ziemeļnieks, dzejnieks un žurnālists (Smiltenes novada Bākūžu muiža)
  • Eduards Veidenbaums, dzejnieks (Cēsu novada Priekuļu „Glāznieki”)
  • Jānis Ezeriņš, rakstnieks, tulkotājs (Madonas novada Biksēres pagasts)
  • Kārlis Skalbe, rakstnieks un dzejnieks (Vecpiebalgas pagasts)
  • Jānis Endzelīns, valodnieks (Kauguru pagasts)
  • Pēteris Krumberģis (pseidonīms Kāds Vidzemnieks, Viens Vidzemnieks), dzejnieks, publicists, valodnieks (Vietalvas–Odzienas pagasts)
  • Marta Rudzīte, latviešu valodniece, valodas vēsturniece, pedagoģe (Valmieras novada Braslava)

 

Mūziķi

  • Andrejs Jurjāns, komponists, diriģents, folklorists (Ērgļu pagasta „Meņģeļi”)
  • Baumaņu Kārlis, komponists, dzejnieks, pedagogs (Limbažu novada Viļķene)
  • Jānis Cimze, ērģelnieks, pedagogs, Vidzemes skolotāju semināra vadītājs (Rauna)
  • Emīls Dārziņš, komponists un mūzikas kritiķis (Jaunpiebalgas novada „Jāņa skola”)
  • Emilis Melngailis, komponists, folklorists un diriģents (Igates pagasts)
  • Jāzeps Vītols, komponists, mūzikas pedagogs un mūzikas kritiķis (Valmiera)
  • Alfrēds Kalniņš, komponists (Cēsis)
  • Gido un Imants Kokari, kordiriģenti (Gulbenes novads)
  • Andris Riekstiņš, komponists, vijolnieks, diriģents (Cēsis)

 

Tēlnieki, gleznotāji, mūziķi, aktieri

  • Teodors Zaļkalns, tēlnieks (Allažu pagasts)
  • Aleksandrs Štrāls, gleznotājs un grafiķis (Pļaviņu novads)
  • Juris un Andrejs Žagari, aktieri (Cēsis)
  • Mihails Gruzdovs, režisors (Valmiera)
  • Bruno Artmanis, arhitekts (Valka)
  • Vilhelms Purvītis, gleznotājs (Zaubes pagasta „Jauži”)
  • Kārlis Miesnieks, gleznotājs (Jaunpiebalgas pagasta „Vecviņķi”)

 

Sportisti

  • Jānis Daliņš, soļotājs (Valmiera)
  • Māris Štrombergs, BMX riteņbraucējs (Valmiera)
  • Oskars Melbārdis, bobslejists (Valmiera)
  • Oskars Ķibermanis, bobslejists (Valmiera)
  • Mārtiņš Cipulis, hokejists (Cēsis)

Andrejs Rastorgujevs, biatlonists (Alūksne)