Tradicionālā transkripcija

[vidzeme]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[viʣeme]



[v] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[z] – balsīgais troksnenis

[e] – šaurais, īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[e] – šaurais, īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – V.





Austr-um+vid-zem-e

Dien-vid+vid-zem-e

Riet-um+vid-zem-e

Ziem-eļ+vid-zem-e




Vidzeme patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

Vidzem-e

 

Ģ.

Vidzem-es

 

D.

Vidzem-ei

 

A.

Vidzem-i

 

I.

ar Vidzem-i

 

L.

Vidzem-ē

 

V.

Vidzem-e!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets Vidzeme atrodas Latvijas ziemeļaustrumos.

2) izteicēja daļa – Daudzu rakstnieku dzimtais novads ir Vidzeme.

3) galvenais loceklisAk, gleznainā Vidzeme!

4) papildinātājs – Vasarā tūristi bieži izvēlas apskatīt Vidzemi.

5) apzīmētājsVidzemes lielākās pilsētas ir Rīga, Jūrmala un Valmiera.

6) vietas apstāklis Latvijas galvaspilsēta atrodas Vidzemē.



Vidzemes augstiene, Vidzemes ceļvedis, Vidzemes ezeri, Vidzemes reģions, Vidzemes iedzīvotāji, Vidzemes karte, Vidzemes kultūra, Vidzemes novadi, Vidzemes pilsētas, Vidzemes skolas, Vidzemes uzņēmumi, Vidzemes teritorija, Vidzemes upes, Vidzemes vēsture, Vidzemes ziņas

 

apceļot Vidzemi



ĢeogrāfijāVidzemes augstiene.


VietvārdiVidzeme; Vidzemes iela; Vidzemes priekšpilsēta, viens no Rīgas pilsētas administratīvajiem rajoniem.


ErgonīmiVidzeme, kinoteātris Madonā; Vidzeme, valsts sociālais aprūpes centrs Rūjienas novadā; Vidzemes apgabaltiesa; Vidzemes Augstskola; Vidzemes Attīstības aģentūra; Vidzemes bibliotēka; Vidzemes Biznesa inkubators; Vidzemes Darījumu centrs; Vidzemes druka; Vidzemes Ģimenes centrs; Vidzemes enerģija; Vidzemes Inovāciju un uzņēmējdarbības centrs; Vidzemes Jauno ģeogrāfu skola; Vidzemes Jogas centrs; Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skola; Vidzemes Katoļu jauniešu centrs; Vidzemes Kultūrvēsturiskā mantojuma pētniecības centrs; Vidzemes Mācību centrs; Vidzemes maiznieks; Vidzemes Mākslas izglītības attīstības centrs; Vidzemes meži; Vidzemes Namu pārvalde; Vidzemes Olimpiskais centrs; Vidzemes Patoloģijas centrs; Vidzemes Pūtēju orķestris; Vidzemes Reģionālā televīzija; Vidzemes Reklāmas aģentūra; Vidzemes slimnīca; Vidzemes Sporta asociācija; Vidzemes tiesa; Vidzemes tirgus; Vidzemes Tūrisma asociācija; Vidzemes Zemes dienests.


Ar vidus saistāmi vārdi Vidzeme un vidzemnieks. 17. gadsimtā salikteņa pirmais vārds beidzās arī ar patskani: Vidu zeme, Vida zeme.

Prūšu teritorijas Sembas (Sembijas) no jūras attālākā daļa 13. gadsimta dokumentos ir Vidland (ar -land kā tulkojumu no prūšu semmē ‘zeme’); sal. Withlandia ‘Vidzeme’ Alberika hronikā 13. gadsimtā. Šāda nozīme varēja būt vietvārda Vidzeme pamatā.
[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 519–520]

 

Vidzemes nosaukums ir latvisks un atvasināts no vārda vidus, un nozīmē ‘vidus zeme’.

Sākotnēji par Vidzemi tika dēvēta senā Idumeja (no lībiešu valodas: Idu – ‘ziemeļaustrumi’, maa – ‘zeme’), kas 13. gadsimta sākumā aizņēma apgabalu Gaujas labajā krastā ap Braslas upi (mūsdienu Auciema, Raiskuma, Stalbes un Straupes novadi) un kur dzīvoja līvi un latgaļi.
[Sagatavots pēc: Ērglis 1940 : 48–49]


angļu – Vidzeme

baltkrievu – Відзэмэ

franču  Vidzeme

igauņu  Vidzeme

krievu – Видземе

ķīniešu – 维泽梅

lietuviešu – Vidžemė

lībiešu – Vidumō, Līvõmō

poļu – Vidzeme

somu  Vidzeme

spāņu – Vidzeme

ukraiņu – Відземе

vācu – Vidzeme, Livland

zviedru – Vidzeme



Vidzemnieku bērniņš biju,

Vakar gāju uz Vidzemi,

Vakar gāju uz Vidzemi,

Vidzem’s ziedus lasīdams. [LD 13227-0]

 

Balta, balta Rīgas pils,

Kas to baltu balināja?

Vidzemnieku rudzi, mieži,

Vidzem’s bēri kumeliņi. [LD 31802-1]


Tur, kur tagad atrodas Līgotnes purvs (Dobeles apriņķī pie Pakaišu muižas), tur senlaikos Babītes ezers esot trīs dienas sagulējis. Ezers nolaidies, kad gaisā vairs nevarējis turēties, bet, kad neviena nav bijis, kas viņa vārdu būtu uzminējis, tad tas cēlies atkal gaisā un ņēmis savu ceļu uz Vidzemi, un zemē nolaidies tur, kur viņš vēl šo baltu dienu ir.
[http://www.pasakas.net/]

 

Senos, vecos laikos krievu ķeizars Pēteris esot saķildojies ar Vidzemes lielkungiem un uz viņiem teicis: „Baltijā tikai atstāšu ūdeni, zemi un akmeņus!”

Bet pirmo reizi, kad atnācis te karot, nekā nepanācis; otrreiz nākdams, teicis: „Tālu nemeklēšu, bet tuvu arī netaupīšu!”, bet arī vēl nepārspējis; trešo reizi nākdams, viņš teicis: „Lai gans gana ceļmalā, lai arājs ar tīrumā, neviena neaiztikšu, bet, ja Dievs man palīdz, tad no šā vidus ņemšu sev sievu!”
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]


Vidzemes novada tērpi

Vidzemi nosacīti varētu dalīt vairākos novados: Piebalgas, Lielvārdes, Krustpils, Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes un Austrumvidzemes. Vidzemes novada tautastērpi pamatā veidojušies uz seno latgaļu un lībiešu kultūras tradīciju pamatiem. Vidzemes lielākajā daļā nēsāja tunikveida kreklus ar balto darbu tehnikā izšūtu rotājumu. Ļoti bagātīgi un koši (svītroti, rūtaini, rakstaini) bija Vidzemes sieviešu brunči. Košas un rakstainas bija arī Vidzemē austās jostas. Arī villaines mēdza aust svītrotas vai skujotas, t. s. snātenes, bet pārsvarā Vidzemē ir izplatītas baltās villaines ar krāsainu izšuvumu galos un malās, arī baltās goda villaines, kas tika austas šauras un garas. Grezni izšūtās Krustpils un Austrumvidzemes villaines ir uzskatāmas par vienu no mākslinieciski augstvērtīgākajiem latviešu tautas mākslas darinājumiem.

Ikdienā nēsāja brūnas, zilas vai zaļas seģenes, lielos rūtainos lakatus vai arī baltās divkārtnes – no diviem gabaliem sašūtas kvadrātveida villaines ar bārkstīm. Izplatīti visā Vidzemē bija arī ņieburi un jakas.

Sievas Vidzemē nēsāja torņa cepures. Meitas rotājās stikla pērlīšu vainagiem. Skaisti izšūtus un mežģīnēm rotātus, pie goda tērpa sēja arī priekšautus. Goda tērps kopumā bija gaišs un svinīgs, saskaņotos toņos darināts.

Vidzemes vīrieši valkāja kā īsos un pusgaros svārkus, tā arī garos muduraiņus (svārkus ar krokotiem ielaidumiem) un krunkaiņus (svārkus ar krunkām, negludumiem). Garos svārkus parasti vilka vēsā laikā virs īsajiem svārkiem. Svārkus šuva no pelēkas vai baltas vadmalas ar citas krāsas vadmalas vai aukliņu rotājumiem. Plaši izplatītas Vidzemē bija vilnas, pusvilnas, linu vai pakulu auduma bikses. Tās varēja būt kā garās, tā arī īsās bikses. Tradicionāla vīriešu apģērba sastāvdaļa bija arī veste. Virs goda svārkiem tika sietas svītrainas vai ziedainas jostas. Izplatītākie apavi gan sievietēm, gan vīriešiem bija pastalas. Zeķes adīja baltas vai krāsainiem rakstiem un/vai strīpām. Kā sievietes, tā arī vīrieši garās zeķes apsēja zem ceļa ar krāsainām prievītēm. Sievietes valkāja arī caurumotā rakstā adītas baltas linu vai kokvilnas diegu zeķes.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Vilciens iet garām

 

Pie žoga bērni izskrej laukā,

Grib redzēt ejam vilcienu,

„Ailā!” tie skaļām balsīm saukā,

Šis vēdina ar mutautu.

 

Teic princīts: „Tas, no Bauskas nākdams,

Ar pastu iet uz Vidzemi.

Cik steidzīgi viņš drāžas šņākdams,

Un pakaļ nokūp garaiņi.”

 

„Ak, kā es labprāt arī brauktu,

Uz pašas spožās mašīnas,

Tik aši es kā vēji trauktu,

Ka zibētu tik stacijas!” [Rainis 1978 : 106]

 

 

Skroderdienas Silmačos

 

Druvienas baltajos ceļos sastopas Blaumanis, Poruks,

Sastopas Rīgas un gleznainās Vidzemes ļaudis;

Silmaču sētā, ja vēji un lietus nav skaudis,

Teātri spēlēt un ielīgot gaidāmos Jāņus.

 

Kurš kuru dabūs – lai režisors izšķir uz vietas.

Aktierus pulcējot Silmaču pagalmā;

Tā, lūk, te izlems tās āķīgās precību lietas

Divdesmit pirmā jūnija vakarā.

 

Druvienas baltajos ceļos satiekas Blaumanis, Poruks,

Nokalnē blakus sēž Ērgļu un Malienas ļaudis;

Rakstnieka vārdu no Silmaču skatuves paudis,

Cilvēks iet tālāk zem varas debesīm. [Zanders 2006 : 117]

 

 

Vidzemnieks

 

Vidzeme, gaišā, tu mums māte esi.

Tavas lejas tīksmi rada,

Tavi kalni augšup vada,

Savā klēpī gads no gada

Mūs kā bērnus nesi.

 

Vidzeme, gaišā! Kaut, pie zemes placis,

Druvā pūlos katru dienu,

Sētā tēva dubļus brienu,

Laika diezgan man arvienu

Augšup pacelt acis.

 

Vidzeme, gaišā, cietusi daudz briesmu,

Priecājies! Nu pavasara.

Ziedi māj no katra zara.

Bet tam, kas tev ļaunu dara,

Atmaksā ar dziesmu. [Jaunsudrabiņš 1995 : 92]


Veltīgi nelaimīgie Vidzemes dēli vēl trīspadsmitajā un četrpadsmitajā gadsimtenī vairākkārt saņēma spēkus, lai nokratītu nepelnītās važas. Katrs tāds mēģinājums viņus vēl dziļāk iedzina postā, viņi zaudēja patglebae adscriptic – cilvēka tiesības. Kalnraktuvju Vidzemē nav, par laimi tās īstajiem kungiem; citādi viņiem, tāpat kā meksikāņiem, būtu bijis jānosmok tajās. Tagad viņiem pietika ar to, ka bija jāapstrādā savi lauki svešinieku labā, kuriem viņi paši bija kļuvuši par īpašumu, un pie tam jāmirst badā, ka bija jānoskatās, kā tie piesmēja viņu sievas un meitas, ka viņus dzina nāvē pēc apreibušo varmāku iegribas mājiena. [Merķelis 1969 : 60]

 

– Ievēro labi, dēls, celiņu, ka sestdien zini atnākt mājās. Īpaši te, – abi ceļinieki bija jau Daugavai pāri un gāja pa ledus virsu gar stāvo, klintaino Vidzemes krastu, kur augstu gaisā stāvēja bērziņi un liepas un noliekušies skatījās ziņkārīgi abos gājējos, – īpaši te šajā vienā neskaties aplam apkārt, jo, redz, te šur un tur zvejnieki izcirtuši murdiem āliņģus, kur neuzmanībā drīz var iekrist. Tāpēc uzmanies labi, ka nenotiek nelaime.
[Valdis 1950 : 242]

 

 

Birkenbaums savilka laipni lūpas un paskatījās vienā un otrā. Viņam bij brīnišķīgi skaidras un laipnas bērna acis un sārto vaigu vidū bij balsnēji laukumiņi, it kā tur kāds būtu piedūris baltu pavasara ziedu puteklīšus. Visi citi sajuta, ka Grīntāls puisi piezoboja, tikai viņš pats vien zvejnieka vārdus turēja par glaimu. Viņš zīmēja tos uz savu ārējo izskatu, un visi citi tos attiecināja uz viņa dabu. Un par to ikkatrs domāja ļoti slikti. Birkenbaums nebij kurzemnieks, bet uz turieni no Vidzemes vidienas noklīdis. Papriekšu tas bij laidis plostus no Ogres Daugavā, tad no Daugavas uz Rīgu. No Rīgas tas bij aizkūlies uz Jelgavu, Kuldīgu, Liepāju un beigās bij salīdzis par puisi pie Zaļgas, kas savrup viens pats dzeltens un samisis stāvēja.

Birkenbaums zvejnieku starpā bij pazīstams kā liels stiprinieks un mūžīgs kauslis. Viņš ar saviem spēkiem bij dzīvojis tik bezbēdīgi kā amerikāņu miljonāra izlutināts dēls ar tēva naudu. Bet tie nebij bijuši izšķiežami. Sārts un ar visai dzīvām acīm viņš skatījās savos likteņa biedros. [Blaumanis 1955 : 11]

 

Burvestību pilni bijuši Vidzemes piejūras sili jau izsenis senos laikos. Kurš gan no Salacgrīvas zvejniekiem nebija sastapis savādo sievu, kas līkņajās priedājā, sirmos briežu ķērpjus priekšautā lasīdama? Vēlāk burve – tautā viņu sauca par Gudro sievu – visu piekrasti baltās miglās ietīņāja, sila ķērpjus par miglas gabanām pārvērzdama. Tādās dienās zvejnieki negāja jūrā. Pareizi darīja neiedami. Tūliņ aiz miglas dienām pie jūras vārtiem dūres vīstīja vētra. [Kaldupe 1979 : 11]

 

„Laika grāmata” it sevišķi tālab izpelnījās Ādama īpašu atzinību, ka še minētās dienas tanī bija apzīmētas sarkaniem burtiem, kādēļ viņš arī „Vidzemes kalenderi” atmeta un ar varenu dedzību pieķērās „Laika grāmatai”. „Laika grāmatu” pa ieradumam Ādams mēdza pirkt Labrenča tirgū, tā ka līdz jauna gada iesākumam viņam atlika diezgan vaļas apdraudzēties ar jauno „Laika grāmatu” un apskatīties, kā „ķeizera dienas” krīt nākošā gadā. Cik augstu Ādams minētās īpašības dēļ cienīja „Laika grāmatu”, noskārtīs no šā piemēra.

Reiz Ādamam pašam kādu nekādu kavēkļu dēļ neizdevās notapt Labrenča tirgū. Aizgāja Ieva viena pati un pārnākot atnesa Ādamam atkal to pašu veco „Vidzemes kalenderi”. Ādams neskatījās pārnestam kalenderim ne virsū, bet tik bārās.

„Kur to lai liek? Man viņa nevajag.” [Apsīšu Jēkabs 1958 : 29]

 

Vārds Vidzeme izmantots arī Ž. Karlsona izdotās vēstures grāmatas nosaukumā Zviedru laiki Vidzemē (1935).


 JAUNATNĀCĒJI AICINĀTĀJI.

 Ko jūs guļat? Ko jūs guļat?

 Nākat sargāt latvju zemi!

 Sveši nāca zemi ņemt,

 Latvju zeme mūsu zeme!

 

VIENS.

 Daugav’ abas malas

 Mūžam nesadalās:

 I Kurzeme, i Vidzeme,

 I Latgale mūsu.

 

 Laime, par mums lemi!

 Dod mums mūsu zemi!

 Viena mēle, viena dvēsle,

 Viena zeme mūsu.

 

DAUDZAS BALSIS.

Viena mēle, viena dvēsle,

Viena zeme mūsu. [Rainis 1981 : 222]




Valērija Baidas gleznu izstāde Pa skaisto Vidzemi Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā (Rīgā, Alberta ielā 12–9) 2013. gada janvārī un februārī. Izstādē bija skatāmas Vidzemes augstienes ainavas ziemā, vasarā, marta atkušņos un rudens dienu dzidrumā.
[Sagatavots pēc: http://www.km.gov.lv]



Vidzemes ģerbonis – sarkanā laukā sudraba grifs ar tādu pašu zobenu labajā ķetnā. Ģerbonis apstiprināts 1930. gadā, atjaunots 1993. gadā. Mākslinieki – J. Ivanovs, G. Kirke, L. Šēnbergs.

 

Vidzeme 17. un 18. gadsimtā

17. gs. sākumā cīņā par kundzību Baltijas jūras austrumu piekrastē iesaistījās Zviedrija. Pēc gandrīz 30 gadus ilga postoša poļu-zviedru kara zviedri leģendārā karaļa un karavadoņa Gustava Ādolfa vadībā ieņēma Rīgu, bet 1629. gadā Zviedrijas varā nonāca arī Vidzeme.

Vidzeme kļuva par galveno Zviedrijas maizes klēti, tādēļ varas iestādes interesēja galvenokārt lauksaimniecības produktu ražošana un Rīgas pilsētas saimnieciskais uzplaukums. Kaut arī Zviedrijā zemnieki bija brīvi, Vidzemē dzimtbūšanu neatcēla.

Zviedrijas valsts izglītības politika Vidzemē ievērojami paplašināja izglītības iegūšanas iespējas. Rīgā un Tērbatā izveidoja pirmās ģimnāzijas un licejus. 1632. gadā Tērbatā atklāja universitāti. Tā kā Zviedrija bija luterāniska valsts, par oficiālo reliģiju Vidzemē kļuva luterānisms. Luterāņu baznīca rūpējās par elementāro izglītību, lai sagatavotu cilvēkus apzinīgai līdzdalībai baznīcas dzīvē. Kārlis VI izdeva pavēli katrā draudzē veidot skolu, kā arī latviski un igauniski iztulkot Bībeli. 17. gs. beigās draudzes skolu skaits Vidzemē sasniedza 70. Ievērojamākā no latviešu draudzes skolām – Alūksnes draudzes skola, ko dibināja vācu mācītājs Ernests Gliks. Skola sagatavoja vairākus desmitus pirmo latviešu skolotāju. E. Gliks kopā ar palīgiem arī iztulkoja latviski Bībeli.
[Sagatavots pēc: Butulis, Zunda 2010 : 36–37]

 

Ievērojamas personības no Vidzemes

Vidzemē ir dzimuši daudzi Latvijas kultūras darbinieki. Zināmākie:

  • rakstnieks Juris Neikens (Limbažu novads);
  • dzejnieks un jaunlatvietis Juris Alunāns (Madonas novads);
  • dzejnieks un publicists Auseklis (Alojas novads);
  • rakstnieki Reinis un Matīss Kaudzītes (Vecpiebalgas novads);
  • rakstnieks Apsīšu Jēkabs (Gulbenes novads);
  • komponists, diriģents, folklorists Andrejs Jurjāns (Ērgļu novads);
  • rakstnieks Doku Atis (Madonas novads);
  • rakstnieks Augusts Saulietis (Madonas novads);
  • rakstnieks, žurnālists Rūdolfs Blaumanis (Ērgļu novads);
  • rakstnieks Jānis Poruks (Gulbenes novads);
  • komponists un mūzikas kritiķis Emīls Dārziņš (Janpiebalgas novads);
  • tēlnieks Teodors Zaļkalns (Siguldas novads);
  • gleznotājs un grafiķis Aleksandrs Štrāls (Pļaviņu novads);
  • ģeogrāfs, mācību grāmatu autors Zelmars Lancmanis (Gulbenes novads);
  • komponists, folklorists un diriģents Emilis Melngailis (Limbažu novads);
  • dzejnieks Fricis Bārda (Limbažu novads);
  • dzejnieks un žurnālists Jānis Ziemeļnieks (Smiltenes novads);
  • rakstnieks, tulkotājs Jānis Ezeriņš (Madonas novads);
  • rakstnieks Kārlis Skalbe (Vecpiebalgas novads);
  • kordiriģenti Gido un Imants Kokari (Gulbenes novads).

 

Vidzemes vasara 2013

Vidzemes vasara 2013” ir otrais starptautiskais Limbažu šaha festivāls, kas notiek jūlija beigās. Festivāla mērķis – popularizēt šahu Limbažu novadā, Vidzemē un Latvijā, iesaistot kaimiņu un citu valstu šahistus. Festivāls ir daļa no „Vidzemes Lielās balvas izcīņas”.
[Sagatavots pēc: http://www.sahafederacija.lv/]

 

Gaiziņkalns

Gaiziņkalns (saukts arī par Gaiziņu) ir Latvijas augstākais kalns, kas atrodas Vidzemē. Kalna absolūtais augstums ir 311,6 m vjl., relatīvais augstums – 61,6 m, tas stiepjas apmēram 1 km garumā un 650 m platumā.

Gaiziņa vārds cēlies no vārda Gaiszinis, jo kalns arvien tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā vai no tā ceļas miglaina dūmaka, tad, ne vēlāk kā trešajā dienā, gadāmi nokrišņi.

Kāda teika vēsta, ka sen senos laikos Vidzemē dzīvojuši arī kurši un Latgales latvieši, bet ap Gaiziņu bijusi Vidus zeme, no kā tad arī radies vārds Vidzeme.

Ap Gaiziņkalnu plešas dabas parks ar tādu pašu nosaukumu „Gaiziņkalns”. Dabas parks izvietojies Madonas novada Vestienas, Bērzaunes un Aronas pagastos. Tas aptver pauguraini ap Talejas ezeru un Viešūra (Kaķīša) ezeru ar Latvijas augstāko virsotni Gaiziņkalnu vidū. Kopumā Gaiziņkalna dabas parka platība ir 2026 ha.
[Sagatavots pēc: http://www.madona.lv/]

 

Gūtmaņala

Gūtmaņa atrodas Siguldā, Gaujas senlejas labajā krastā netālu no Turaidas. Ala ir sākusi veidoties pirms 10 000 gadiem. Alas apjoms ir 500 m2, grīdas laukums – 170 m2, platums – 11 m, griestu augstums – līdz 10 m, garums jeb dziļums – 18,8 m.

Gūtmaņala ir vispopulārākā Latvijas ala. Gūtmaņala pirmoreiz literatūrā minēta vācu valodā 1774. gadā, bet alas iekšpusi ceļotāji ar saviem iegrebumu rakstiem ir aprakstījuši daudz agrāk. Vēl līdz šodienai ir daļēji saglabājušies ieraksti no 1677. un 1670. gada. Latviešu valodā vecākās rakstītās ziņas par Gūtmaņalu ir atrodamas 1869. gada 13. augusta „Baltijas Vēstnesī”.

Tagadējo Gūtmaņalas nosaukumu sāka lietot vācieši pēc tam, kad dabas pētnieks Jākobs Benjamins Fišers 1778. gadā publicēja savas domas par alas burvību. [Sagatavots pēc: Eniņš 2012 : 24–25]

 

Bānītis

20. gadsimta sākumā Vidzemes pievedceļu sabiedrība vietējā transporta vajadzībām uzbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Stukmaņi (Pļaviņas)–Gulbene–Alūksne–Valka. No tās saglabājies un joprojām tiek izmantots 33 km garš dzelzceļa posms Gulbene–Alūksne jeb Gulbenes–Alūksnes šaursliežu dzelzceļš, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par Bānīti.

Kopš 1998. gada Gulbenes–Alūksnes šaursliežu dzelzceļš, tostarp sliežu ceļi, ritošais sastāvs, inženierbūves, aprīkojums un dzelzceļa ēkas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

Bānītis, būdams Eiropas tūrisma un muzejdzelzceļu federācijas dalībnieks, no citiem (vairākiem simtiem) Eiropas muzejdzelzceļiem atšķiras ar to, ka joprojām ikdienā pārvadā pasažierus.

Bānītis ir iecienīts tūrisma objekts, kas piesaista apmeklētāju interesi ne tikai kā senās dzelzceļa tehnikas liecība, bet arī kā atraktīvs transporta līdzeklis ceļojumam pa Vidzemes gleznaino apkārtni.

Bānīša apsaimniekotāji sadarbībā ar pašvaldībām un dzelzceļa entuziastiem regulāri rīko dažādus pasākumus, galvenais no kuriem ir gadskārtējie Bānīša svētki (septembrī).
[Sagatavots pēc: http://www.banitis.lv/]

 

A. Priedītes, L. Franckevičas veidotā viena lata monēta Vidzeme (2004). Monētas priekšpuses (aversa) augšdaļā ir Vidzemes ģerbonis, zem tā ir zemnieks ar divjūga vilktu ori. Monētas aizmugurē (reversā) ir attēloti divi dzimtzemnieki, kas sagatavo zāģmateriālus. Fonā ir redzams dēlītis ar kokā grieztiem burtiem, tam abās pusēs sānos ir mērcirkuļi. Lejasdaļā puslokā ir uzraksts VIDZEME.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]