Tradicionālā transkripcija
[vêzis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[veːˀzis]
[v] – balsīgais troksnenis
[ē] – šaurais, garais patskanis
[z] – balsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ē.
vēz– – sakne, vārda celms
–is – galotne
air+kāj+vēz-is
signāl+vēz-is
sprog+kāj+vēz-is
žaun+kāj+vēz-is
žokļ+kāj+vēz-is
gliem-eņ+vēz-is
tup-ē-tāj+vēz-is
vien-(t)-uļ-niek+vēz-is
vēž+veid+īg-ais, vēž+veid+īg-ā
vēzis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | vēz-is | vēž-i |
| Ģ. | vēž-a | vēž-u |
| D. | vēz-im | vēž-iem |
| A. | vēz-i | vēž-us |
| I. | ar vēz-i | ar vēž-iem |
| L. | vēz-ī | vēž-os |
| V. | vēz-i! | vēž-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Vēži dzīvo tīrā ūdenī.
2) izteicēja daļa – Noķertais loms bija lieli, melni vēži.
3) galvenais loceklis – Cik garšīgs vēzis!
4) papildinātājs – Raitis ilgi pētīja vēzi, līdz uzdrošinājās bāzt roku ūdenī.
5) apzīmētājs – Vēžu zveja šonakt bija neveiksmīga.
vēžu audzēšana, vēžu barošana, vēžu dīķi, vēžu dzimta, vēžu klase, vēžu laiks, vēžu mazuļi, vēžu murdi, vēžu suga, vēžu sezona, vēžu zveja
ķert vēžus
vēzis, -ža, v.
Posmkāju tipa ūdens dzīvnieks, kam galvas posmi saplūduši ar krūtīm, ķermeni klāj čaula un no vairākiem pāriem kāju viena pāra galos ir spīles.
Jūras, upes vēži. Sarkans kā vārīts vēzis.
Sarkans kā vārīts vēzis.
Velkas kā vēzis – ļoti lēni pārvietojas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1167]
vēzis, -ža, v.
Posmkāju tipa vēžveidīgo klases dzīvnieks.
Upes vēzis – upesvēzis.
Platspīļu vēzis – platspīļu upesvēzis.
Šaurspīļu vēzis – šaurspīļu upesvēzis.
Vēžu mēris – infekcijas slimība, kas īsā laikā izraisa vēžu nobeigšanos.
Zemes vēzis – racējcircenis.
Sarkans (arī nosarcis) kā (vārīts) vēzis (arī kā biete) sar. – ļoti nosarcis.
Nosarkst kā (vārīts) vēzis sar. – ļoti nosarkst.
Zivis te [ezerā] vēl nebija manāmas, bet zaļgani pelēkie vēži jau čāpoja pa ezera dibenu, astes atstiepuši, meklēdami barību. Birznieks-Upītis II, 330.
Ja nebija bailes bāzt roku alās, varēja izvilkt brangus vēžus un dažu vēdzeli. Vēl tagad jūtu vēža spīles kniebienu pirkstā! Pasaules spogulī I, 89.
Vēžu mēris Baltijas republiku vēžu bagātībām atkārtoti nodarījis lielus zaudējumus. Dabas kalendārs 78, 106.
Andrejs cienīja stipru pirts siltumu, tādēļ viņa ģīmis vēl tagad bija sarkans kā vēzis. Apsīšu Jēkabs 1, 46.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
vēzis – viezs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
vêzis – vêzis, -ža, -žàm, -zi, dsk. ģen. -žu, deminutīvs vêzĩc, -ša.
Vēžveidīgo klases ūdens dzīvnieks ar krūšbruņām un spīlēm. upês bi traki daũdz vêžu, ta ķêra a klehperìm ùn a rùokãm pa alãm.
Vêža dìenas – laika posms, kad Saule atrodas Vēža zvaigznājā. Vêža dìenâs vislabàk laîst gùovis ganuôs ùn Dvìņu dìenâs.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 708]
Kā vēža spīlēs – ļoti cieši, spēcīgi (tvert, spiest u. tml.).
Vēža (arī gliemeža) gaitā, arī kā vēzis (arī gliemezis) – ļoti lēni, gausi.
Tie paši vēži citā kulītē sar. – saka, ja kas, parasti negatīvs, tiek pārveidots tikai ārēji, tā būtību nemainot.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Zooloģijā – vēža spīles, augstākie vēži, dzeloņvaigu vēzis, jūras vēzis, šaurspīļu vēzis, platspīļu vēzis, upes vēzis, zemes vēzis; airkājvēzis, gliemeņvēzis, signālvēzis, sprogkājvēzis, tupētājvēzis, vientuļniekvēzis, žaunkājvēzis, žokļkājvēzis
Astronomijā – Vēzis.
Vietvārdi – Vēži, skrajciems; Vēži, māju nosaukums; Dižie vēži, māju nosaukums; Vēžu dīķis; Vēžu kalni; Vēža purvs; Vēžu strauts, upīte; Vēžciems, skrajciems; Vēžnieku upīte.
Ergonīmi – Vēži, SIA; Vēži, zemnieku saimniecība; Vēžavoti, SIA.
vēzis, mantots vārds; vārda cilmi saista ar latviešu valodas vārdu vēzēt ‘strauji virzīt’, ar lietuviešu valodas vārdu vóžti ‘vāzt, segt’, senindiešu vāhyakī, vāhakaḥ‘kāds indīgs kukainis’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1151]
angļu – crayfish
baltkrievu – рак
franču – écrevisse
grieķu – ποταμοκαραβίδα
igauņu – vähk
krievu – рак
latīņu – cancer
lietuviešu – vėžys
poļu – rak
somu – syöpä
spāņu – cangrejo
ukraiņu – рак
vācu – der Krebs
zviedru – kräfta
Velkas kā vēzis.
Tik gudrs, kā kad dzirdētu vēzi šķaudām.
Tie paši vēži, tikai citā kulē.
Sarkans kā izvārīts vēzis.
Rāpjas kā vēzis atpakaļ.
Šķauda kā vēzis, bet nedzird pat vēzi šķaudām.
Kniebj tāpat kā vēzis.
Kur vēzis bez ūdeņa aizies?
Zemes vēzi sakaltēja, saberza, saberzto pulveri iebēra ūdenī un dzēra pret krītamo kaiti.
Ja zemes vēzis kurc, tad sagaidāms lietus.
Vēži ir ķerami tādos mēnešos, kur nav r iekšā, t. i., maijā, jūnijā, jūlijā un augustā.
Vasarā, kad zirņi zied, vajag vēžos iet, tad esot vēžiem visgardākā gaļa. Vēžos ejot, vardes nevajag saukt par vardēm, bet vāverēm, tad vēži labi ķeroties.
Vēžojot nedrīkst vēžus skaitīt, ja tos izskaita, tad viņi vairs neķeras.
Ja vēži izrāpjas no ūdens uz zemes, tad gaidāma vētra un slikts laiks.
Pilnā mēnesī vēži ir pilnāki ar gaļu, tukšā mēnesī atkal tukšāki.
Vēža dienās dzimuši kustoņi ir slinki un kūtri un vairāk velkas atpakaļ nekā uz priekšu.
Krītamā vainā jālieto zemes vēzis.
Ja ķeselē uznāk pirmo reizi mazs vēzis, tad zveja nelaimējas.
Ūsas kā kazakam,
Acis kā spijonam,
Divi ragi pierē,
Lejiņām cierē,
Atpakaļ dodas,
Ka ļib ļib. – Vēzis.
Melns kā velns, nav velns;
Skrien kā zirgs, nav zirgs;
Ar asām šķērēm kā skroderis,
Nav skroderis. – Vēzis.
Miesa iekšā, kauli ārā. – Vēzis.
Skroderis zem siekstas. – Vēzis upē.
Melns pirtī ieiet, sarkans iziet. – Novārīts vēzis
Apaļš kā rullis, sarkans kā bullis, šķēres padusē. – Novārīts vēzis.
Vēzi, vēzi, sukā galvu,
Sargi savu cekuliņu!
Jau vakar līdaciņa
Ledu vien brikšināja. [LD 2715-0]
Tautu meita liepu lapa
Sauca mani dūņu vēzi;
Vēl tu būsi, liepu lapa,
Dūņu vēža līgaviņa. [LD 11499-5]
Trīsdesmit seši putni
Vēzi kūla jūrmalā;
Ikkuram putniņam
Vara pīcka rociņā. [LD 2713-0]
Lielais vēzis mazo kūla,
Kam sajauca ūdentiņu;
Lielā paša vaina bija,
Kam ļipiņu kustināja. [LD 2710-0]
Celies agri, bāleliņ,
Iesim jūras ķīšu ķert;
Ja nāk vēzis, sit pa ļipu,
Lai skrien elles dibenā. [LD 30837-2]
Vēzis un žurkas
Žurka aizgāja upē mazgāties, bet vēzis ierāva viņu dzelmē. Tad žurka teica: „Laid mani vaļā un nāc labāk līdz uz manām mājām!”
Vēzis gāja arī līdz. Aizgāja žurkas mājā, sanāca pulka žurku vēzi skatīties. Bet šī žurka sacīja: „Vēzi vajag notiesāt tā, kā viņš visu mūžu ačgārni staigā!” Un nu žurkas sadabūja melnu šņorīti, iesēja vēzim astē un vilka ačgārni uz upi atpakaļ. Vilka, vilka, krasta malā šņorīte pārtrūka, un vēzis nomocīts, apreibis ačgārni iekrita upē atpakaļ. Un, lūk, vēl šo baltu dienu vēzim ļipā ir melnais šņores galiņš un ačgārni viņš vēl rāpo.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Zvēri rok upi
Kad Dievs jau bijis visus zvērus radījis, tad viņš licis tiem rakt upi, lai būtu visiem ūdens, ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu, un kurmis ar āpšu rakuši pirmo vagu. Līdz ar zvēriem esot strādājuši arī putni, zivis un citi kustoņi.
Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs gājis apskatīties, kā katrs strādājis. Kurmis ar lāci bijuši pavisam melli nošķīduši ar dubļiem, un Dievs licis, lai par piemiņu viņiem spalva ar’ paliktu mella. Vilks esot daudz racis ar degunu un kājām, kādēļ viņam purns un kājas atstāti melli.
Tikai vālodze lēkāsi pa koku zariem un dziedāsi, bet nemaz nav rakusi. Dievs prasīš: „Kādēļ tu nenāci rakt?”
Vālodze atbildēsi: „Man bija žēl savas skaistās drēbes ar dubļiem apšķaidīt. Kā lai es eju rakt?”
Dievs atbildējis: „Kad tu nenāci upi rakt, tad tev arī nebūs brīvi upes ūdeni dzert.”
No tā laika vālodze varot dzert tikai rasu no koku lapām. Sausā laikā, kad kokos vairs nav nekāda mitruma, viņa brēc pēc ūdens, un Dievs tad arī sūta lietu, lai vālodzes nenoslāptu.
Bute vēl rakusies pa dūņām, kad Dievs atnācis. Viņu ieraudzīdams, Dievs prasījis: „Ko mana butīte dara?” Butei nav paticis, ka viņa nav agrāki ievērota, tādēļ viņa Dievu izmēdīsi. Par sodu Dievs viņai devis greizu muti un licis uz galvas staigāt.
Arī vēzis vēl strādājis dūņās, kad Dievs prasījis: „Kur tad mans vēzis palicis?”
Vēzis domājis, ka viņu ievēros pirmo, atbildējis dikti rupji: „Vai tev acis pakaļā?”
Dievs atbildējis: „Par to tev ar’ paliks acis pakaļā.”
No tā laika vēzis vairs neiet uz priekšu, bet atpakaļ.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Knišļi maisā
Reiz Velns bija salasījis visus dundurus, odus, mušas, kas viņa lopus bija mocījuši, sabāzis tos maisā un atdevis vēzim, lai nestu uz upi noslīcināt, bet lai pielūkojot, ka maiss neatraisītos, citādi nelāgi būšot. Labi! Vēzis paņēma maisu un aizgāja. Nu šis velk, velk maisu un domā: „Kas tur varētu maisā būt?” Viņš nolika maisu zemē, atraisīja galu un skatījās, kas tur iekšā. Bet tikko mazliet maisam galu attaisīja – viens ods laukā. Vēzis izbijās un dzinās tam pakaļ; bet pa to laiku visi mūdži izlīda no maisa un aizlaidās. Nu vēzis projām pie Velna, stāstīdams savu klizmu. Velns saskaitās, paķēra vēzi un iemeta ūdenī, kur tas vēl tagad dzīvo.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Vēzītis
Vēzīti, vēzīti,
Ko tu darījis?
Ko tik bailīgi
Atpakaļ rāpies?
Seši simti
Sīko putniņu
Vēzītis norējis
Upes malā.
Ak tu nekauņa!
Gan tu sarksi,
Kad tevi katlā
Vēžinieks vārīs. [Rainis 1978 : 15]
Par to, kas ir kāpju galā, un vai tā ir
Es lēni kāpju lielas kāpes,
Un kāpju galā liels NEKAS.
Arvienu retāk uznāk sāpes,
Arvienu retāk – asaras.
Un es jau nemāku vairs smaidīt,
Kaut kur ir pazudis mans prieks,
Un kaut kur tumšā sakņu alā
Guļ lielais Vēzis Vientuļnieks. [Ziedonis 1968 : 47]
Kas to bij redzējis, ka vēzis ir melns! Kad Šukavs gāja vēžot, tad aizvien, no rīta uzcēlies, es atradu lielus traukus vēžu pilnus, un tad tie bija gaiši sarkani. Bet tagad, kad es pats aizgāju vēžotājiem līdz, es ieraudzīju brīnumus. [..]
Līdzko ugunis tika uzrīkotas, tūlīt vēži nāca kulēs cits pēc cita. Es tikai redzēju, kā vectēvs pieliecas, iebāž roku ūdenī, izvelk un iebāž atkal kulē. Tāpat locījās arī saimniece un citi gabaliņu tālāk. Es skrēju ar tāsīm padusē no viena uz otru un lūdzos, lai parāda man kādu vēzi, bet nebij jau nevienam vaļas ar mani varzoties. Nu, kad ne, ne, es bridu ūdenī vecaimātei pakaļ un skatījos pats uz savu roku. Un es varēju tik labi ieraudzīt, ka vēlāk vecāmāte manis nost nelaida. Man esot gaišas acis, lai tikai skatoties. Kā tad arī ne: viņa aizbrien jau, bet es redzu, kā liels, melns vēzis guļ dīgstošā zālē un kustina kājas. Es tā kā satrūkstos un čukstu, lai vēzis neizbītos manas balss un lai neizbēgtu:
„Raug še viens! Bet melns!” [Jaunsudrabiņš 1971 : 96–97]
●
Māra, kas urbās tikai stāstu grāmatās un tamborēja, lai ietu vēžot, bradātu pa upi, mītu un meņģētu? Tik bieži bija dzirdēts sakāmvārds, kādu Neretā nebija trūkums: „Min kā Joza vēžus,” – un vēžošana man likās saistīta ar briesmīgu mīdīšanos. Bet varbūt nemaz nevajadzēja upē brist. Ļūnejas piekrastes varēja mīt no augšas, lai vēži mūk tieši no alām tīklā. [..]
„Man domāt, vēžot vajadzētu iet sestdien pēc pusdienas.”
Turpat bija saimniece, un Māra to teica vairāk viņai nekā man.
„Kāpēc tad taisni sestdien? Sestdienās ir tik daudz kopšanās, ka es viena netikšu galā.”
„Kopšanās tad kopšanās,” Māra ņēmās savu taisnību aizstāvēt, „bet kam tad darba dienā atliek vaļa vēžus ēst? Tas ir tikai svētdienas ēdamais, tāpat kā rieksti vai taukšķēti zirņi. Tad laika diezgan izsūkāt visas kājiņas. Citādi mūsu Janks pat izrauj tikai ļipu un visu aizmet čaulās. Tīrais grēks, kad apdomā.”
[Jaunsudrabiņš 1959 : 149–150]
●
Pie mūsmājas atnākušiem, domāju, ka ņemsim katrs savu vēžu kulīti un šķirsimies. Bet Kārlēns bija punktīgāks. Viņš ienāca līdzi mūsu sētā un izbēra abas kules zālē. Tad sākām lasīt vēžus no jauna un likt katrs savā kulē, viņš lielu – es lielu, viņš vidējāku – es vidējāku, viņš mazu – es mazu.
Tā būšot pareizi un uz pusgraudiem.
Pienāca māte un Māre:
„Ūja, cik vēžu! Jums šodien varen ķēries, tik daudz savēžojuši!”
„Vai tad kāda vēžošana!” Kārlēns lielīgi atteica. „Tā tik bija tāda vēžu lasīšana. Jaunnedēļ no mūsmājām gan brauksim vēžot uz Ģeidas mežu. Tēvs arī no jūsmājām aizņemsies ķeseles.”
Vakarā pēc vakariņām visi mūsmājās sūkājām vēžu ļipas un kājas. Kaimiņos, domājams, tāpat.
[Birznieks-Upītis 1984 : 76–77]
●
Un Knābene nu iet pret Bungatiņu gan no labās puses, gan no kreisās, gan ar vienu savu roku, gan ar abām, bet Bungatiņu pakustināt nevar. Visi smejas, kliedz, plaukšķina. Sievas turas Knābenes pusē, bet vīri vairāk Bungatiņa, un tāpat vienas, kā otri uzmudina savu cīkstoni saucieniem, smiekliem, uzslavām, bet pretinieku nežēlīgi zobo un tītina. Sevišķi tas sakāms par Skriemeltiņu pāri. Jo Knābene niknāki uzbruka, jo Bungatiņš turējās pietvīcis kā vēzis un nežēlīgi lielījās: „Ko tu tam padarīsi, kas turku zemi izstaigājis.” [Brigadere 2007 : 98]
Peld ar pakaļu pa priekšu
Savu peldētspēju vēzis neizmanto vaļaspriekam. Šis ūdensdzīvnieks peld pirmkārt un galvenokārt tad, kad viņam, atrodoties klajā vietā, jābēg – kad nav kur nolīst, bet ir jāglābjas. Bēgot viņš peld ātri un ar pakaļgalu pa priekšu, lai spīles būtu vērstas pret uzbrucēju. Atpakaļgaitā, lai spīles būtu vērstas pret uzbrucēju, vēzis arī iet pa grunti – tad, kad atkāpjas ienaidnieka priekšā. Tad, kad nekas nedraud, viņš staigā tāpat kā lielākā daļa dzīvo radību – ar priekšu pa priekšu, tiesa, ieslīpi. Tātad, pretstatā izplatītajam uzskatam, vēzis nav konsekvents atpakaļrāpulis. [Tīrmanis : http://www.videsvestis.lv/]
Atmuguriskās gaitas dēļ vēzis uzskatīts par nelaimes vēstītāju, taču to izmantoja arī lietus pieburšanai. Tā kā vēzis maina savu čaulu, kristietības simbolikā to saistīja ar augšāmcelšanos no kapa. Tā kā vēzis ir ūdens dzīvnieks, tas simbolizē arī sākotnējos plūdus. Antīkajā pasaulē to uzskatīja par ienaidnieku čūskām, kuras izjutušas sāpes jau no tā vien, ka Saule atradusies Vēža zīmē.
Grieķu teikas par zvaigznāju izcelšanos vēstī, ka vēzis ir dzīvnieks, kas mēģinājis uzbrukt Hēraklam cīņā pret Lernes hidru, deviņgalvainu čūskai līdzīgu nezvēru, un iekniebis viņam papēdī. Hērakls saminis vēzi ar kāju, taču drosmes dēļ šis dzīvnieks pārcelts uz zvaigžņotajām debesīm.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 176–177]
Piedzīvojumu filma Melnā vēža spīlēs (1975). Režisors Aleksandrs Leimanis, „Rīgas kinostudija”.
Vēžiem ir divi pāri antenu jeb taustekļu, saliktas acis uz kātiņiem, galva un krūtis, kas parasti klātas ar vairogu jeb karapaksu, kura priekšējā daļa bieži ir pagarināta un veido izaugumu, ko sauc par rostrumu. Krūtīm ir dažāds posmu skaits. Vēžu vēders beidzas ar anālo daivu jeb telsonu. Vēžu kājām ir divi zari, un tās ir specializējušās dažādu funkciju veikšanai, piemēram, lai pārvietotos, lai uztvertu apkārtējo vidi, lai elpotu. Pie kājām vēži piestiprina olas vai mazuļus. Krūšu kājas daļai vēžu noder iešanai, bet pie vēdera posmiem piestiprinātās kājas palīdz peldēt.
Vēži barojas dažādi. Vairums lielo vēžu upuri noķer, apdullina, saspiež vai sarauj gabalos. Daudzi vēži ir filtrētāji – viņi izmanto krūšu kājas, lai izfiltrētu no ūdens sīkas barības daļiņas; tās viņi savāc un iestumj mutē. Mazie vēži var nokasīt barības daļiņas, piemēram, mikroorganismus, no virsmas.
Vairums vēžu ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Viņi pārojas, dēj olas īpašā perējamā kamerā vai piestiprina tās pie kājas. Parasti no olām izšķiļas sīki kāpuri; viņi aizpeld, lai barotos un augtu. Kāpuriem augot, palielinās krūšu posmu un kāju skaits.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 579]
Zodiaka zīme – Vēzis (22.06.–22.07.)
Valdošā planēta – Mēness.
Krāsa – violetā.
Laimīgās dienas – pirmdiena un ceturtdiena.
Dārgakmeņi – mēness akmens, opāls, smaragds.
Metāls – sudrabs.
Ietekme – zemlāpstiņas rajons, krūtis, vēders, elkoņu locītavas.
Slimības – gastrīts, čūlas, tūska, skleroze, dispepsija, audzēji.
Harmoniski augi – rozmarīns, kressalāti, salvija, akmeņlauzīte.
Jāattīsta pašpārliecinātība un emocionālais līdzsvars.
Jāizvairās no garastāvokļa maiņām, agresivitātes un pārēšanās.
Pirmais ūdens stihijas zīmju pārstāvis – Vēzis – ir pacietīgs, neatlaidīgs, sirsnīgs, taču viegli ievainojams, spējīgs uzupurēties tuvinieku labā, ar stipri izteiktām aizbildnieciskām un mātišķām jūtām. Viņš ļoti mīl savu ģimeni un māju, tāpēc necieš disharmoniju personiskajā dzīvē. Vēzis ir patriots, kurš gatavs aizstāvēt tēvzemes tradīcijas, brīvību un taisnīgumu.
Pārlieku saasinātās pašcieņas jūtas un biklums dažkārt var būt traucēklis, taču stiprā intuīcija un telepātiskā uztvere savienojumā ar uzcītību ļauj Vēzim sasniegt izcilus panākumus, it īpaši profesijās, kurās viņa jūtīgā daba ir ieguvums, nevis traucēklis (reklāmas bizness, tirdzniecība, māklera darbs, aģentūras jauno talantu atklāšanai u. c.). Šīs zīmes pārstāvis varētu gūt sekmes arī politikā un skolotāja darbā.
Nav nozīmes pakļaut Vēzi bargai disciplīnai, jo viņš tik un tā turpinās uzsākto ceļu, turklāt izjuzdams dusmas un neiecietību pret noteikumu diktētāju.
Vēzis ir pārlieku sentimentāls. Viņš visiem līdzekļiem, arī sūdzēdamies par veselību, cenšas piesaistīt apkārtējo cilvēku uzmanību. Šā tipa raksturā mežonīgs lepnums un neatkarība mijas ar bezpalīdzību un vientulības izjūtu.
[Sagatavots pēc: Cebura 2011 : 45–46]