veļi

veļ- – sakne, vārda celms

-i – galotne

veļu aicināšana, veļu aka, veļu bērni, veļu daudzināšana, veļu druva, veļu dzīve, veļu govis, veļu grava, veļu kalns, veļu krūze, veļu kults, veļu labvēlība, veļu laiks, veļu laiva, veļu mēnesis, veļu mielasts, veļu mielošana, veļu pasaule, veļu puiši, veļu saukšana, veļu staigāšana, veļu suņi, veļu upe, veļu vakars, veļu valstība, veļu valsts, veļu vārti, veļu zirgi

bargi veļi, drūmi veļi, labie veļi, labvēlīgi veļi, naidīgi veļi, nelabvēlīgi veļi

veļi aicina, veļi aizver, veļi apmeklē, veļi aiziet, veļi atver, veļi čukst, veļi ēd, veļi gana, veļi iet, veļi kāpj, veļi klausās, veļi mielojas, veļi nerro, veļi paņem, veļi prasa, veļi sauc, veļi staigā, veļi traucē, veļi tur, veļi veļas

aiziet veļos, aiznest veļiem, barot veļus, bīties no veļiem, dzīt veļus, godāt veļus, mielot veļus, pārvērsties par veļiem, pieminēt veļus, saukt veļus, traucēt veļus, vadīt pie veļiem, valdīt pār veļiem

Veļi paši esot miroņu dvēseles, kuras, melnā kamolā satinušās, veļoties tumšās naktīs gājējiem uz kājām. Reiz kāds vīrs gājis tumšā naktī uz riju. Ejot tam sācis velties uz kājām melns kamols (velis), un vēlies tā projām, kamēr ievēlies rijā. Vīrs no tam tā pārbijies, ka palicis tūdaļ slims un pēc maz dienām nomiris.

Ja rudens vakaros kaķi ņaud, tad veļi staigā apkārt pa mājām.

Pie pirts lodziņa jāpieliek kārts, lai veļi labāk tiek iekšā.

Pa rudens vakariem nevajag pārāk stipri runāt, jo tad varot iztraucēt veļus.

Ēdiens, ar ko baroti veļi, jādod slimam kustonim, tad tas paliks vesels.

Tos traukus, no kuriem ir veļi ēduši, nedrīkst mazgāt ar akas ūdeni, jo tad šis ūdens būs rūgts un nelietojams.

Veļiem jāliek rijā ēdiens, lai tie atnestu svētību.

Lietiņš bija saulītē: velēnieši kāzas dzēra. Mans bāliņš jauns nomira, veļās ņēma līgaviņu.

Ja sienu, pa kuru vēlušies veļi, aiznes uz pļavu, tad nākošā gadā būs laba zāle.

No Miķeļiem līdz Mārtiņiem tos pirmdienu vakarus cieti svin par garu vakariem; un to visu svēto un visu dvēseļu dienu tik labi cieti svin, un tad tos garus izvada.

Veļu laiku, novembra mēneša miglas, sauc pie mums par garu laiku, gariņiem, arī gariem.

Kad rudenī vilki gaudo, – sācies veļu laiks.

Pēc Miķēļiem pa nedēļu jāsvētī četri otardienas vakari, pirmdienai izejot, veļiem par godu. Kas šinīs vakaros strādā, tam uzmetas veļu utis visur, kur tik aug spalva, sevišķi uzacis tās noēd. Tās ir mazas kā smiltis un arī lielas, baltas.

Veļu laiks, zemlika, jeb Dieva dienas tika svinētas četras nedēļas, no 29. septembra līdz 28. oktobrim. Šai laikā nedarīja nekāda darba, sevišķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība nedīgst. Viņi sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā, rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājas tēvs ar degošu skalu rokā un sauca skaļā balsī savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka tam drīzumā jāmirst. Kad nu vērojuši, ka uzlūgtās dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atkal atpakaļ, bet lai neiet pār tīrumiem.

Zemlika jeb veļu laiks iesākās ap mūsu Miķēļa dienu un pastāvēja veselas četras nedēļas. Šinīs dienās tie baroja un pamieloja savu mirušu draugu dvēseles, tām visādus ēdienus un dzērienus uz kapiem nesdami.

Veļu laiku Latgalē sauc par tēvu dienām un paminkām. Tās rīkojuši visi pēc kārtas. Ja oktobra mēnesī visi vēl nepaspējuši sarīkot, tad to darījuši vēl līdz Ziemassvētkiem. Uz tēvu dienām saaicinājuši radus un kaimiņus, dziedājuši psalmus un dzēruši alu. Viesi gulējuši arī pa nakti turpat, vismaz kāda daļa. Rītā atkal dzēruši alu un pieminējuši arī mirušos, pirmā kārtā tēvu un māti. Senāk tēvu dienās nesuši ēdienus uz riju vai pirti un rītā gājuši skatīties, vai mirušo dvēseles ir ēdušas. Ja ēdieni bijuši noēsti – ko varbūt izdarījuši kādi nebēdnieki, suņi vai žurkas – tā bijusi laba zīme, jo tad mirušie bijuši mierā. Ja ēdieni nebijuši aizskarti, tad licēji bijuši bēdīgi, domādami, ka mirušie neesot apmierināti.

Rudens laikā lielas dzīres sataisa un mirušos sauc pie vārda, lai nāk, lai ēd un dzer; un, kad domā, ka viņi labi piepildījušies, tad ar slotām un kokiem atkal izdzen no mājas laukā.

Gari tiek sagaidīti pirmdienas vakarā pēc Miķēļa. Tai vakarā liek galdā gaļu, brandvīnu, alu un aizdedzina sveci. Viss tas paliek uz galda līdz nākošam rītam, un tā ir garu uzņemšana. Garu laiks tiek svētīts četras nedēļas. Šā laika pirmdienās nedrīkst galvu sukāt ne arī jaunu kreklu apvilkt. Kas to neievēro, tas dabū veļu utis. Kad laiks pagājis, tad ceturtā nedēļā trešdienas vakarā klāj atkal galdu un aizdedz sveci uz visu nakti. Citi klāj galdu arī rijā jeb pirtī. Visos nama kaktos noliek tīru ūdeni, lai nerastos aklas vistiņas. Trešdienas rītā gaiļos pieceļas visi mājas ļaudis, sēžas pie galda, paēd un iet priekš gaismas gulēt. Tai rītā neviens nedrīkst priekš saules nekā darīt. Tad sanāk visu to ļaužu gari, kas tai mājā ir miruši, paēd un ar saules lēkšanu aiziet atkal uz savu miera vietu. Tad pieceļas mājas ļaudis un izvada garus no mājām. Tā tas ticis katru gadu pēc kārtas izdarīts.

Vecos baro ar gaļu un ar grūsli, ko taisa no zirņiem, kaņepēm un dažādiem miltiem. Ēdienus noliek istabas vidū zemē, bet gaļu sviež arī uz krāsns. Vecos aicina, dauzīdami ar cirvja pieti pie sienām. Ko Veļu māte atstājusi, to tad apēd mājas ļaudis.

Kad vecos baro, tad ienes mālus istabas vidū, sataisa kaudzīti, nokauj sivēnu un cep plāceņus. Visu to apliek ap mālu kaudzīti. Tad ņem skalus, aptin ap to pakulas, aizdedzina un, viens pret otru turēdami, saka: „Veciem bārda svilst!”

Rudenī dod mirušo gariem putru un gaļu, uzliekot to uz rijas krāsns.

Veļu laikā ziedoja dažādiem dieviņiem, kuri dzīvojuši dažādās vietās. Zirgu dievs uzturējies uz zirgu staļļa, kūlēju jeb Rijas dievs mājojis rijā uz vai aiz krāsns, citi dieviņi sagruvušu ēku lielajās akmeņu kaudzēs vai arī lielos, vecos kokos, kuriem izpuvuši vidi (serdes). No visiem ēdieniem, ko veļu laikā vārīja, dieviem ziedoja vispirms, iekām vēl neviens nebija baudījis; to izdarīja saimnieks pats, nolikdams ēdienus dieviņam dažādās vietās, tā ka neviens to neredzēja un nemanīja. Ja dieviņi bija baudījuši, tad saimnieks priecājās, bet, kad ēdiens nebija aiztikts vai trauks apgāzts, tad bēdājās un teica: „Dieviņš dusmojas.”

Pie latviešiem vēl tagad veļu laikā tiek sētā izlikti taukšķēti zirņi un pupas.

Veļu laikā, vakariņas ēdot, labākie kumosi jāmet pagaldē mirušiem gariem.

Ja veļu laikā nakts vidū kapos skatās caur priežu koka zara caurumu, tad redz to cilvēku garus gar kapiem staigājam, kas nākamā gadā mirs.

Rudenī pa veļu laiku saimnieks nedrīkst iet tālu no savām mājām, jo tad veļi var būt nelabvēlīgi viņa mājām.

Veļu laikā nevajagot ne govis, ne zirgus siet pie mieta, tad nebarojoties.

Veļu dienās zirgi stallī jābaro, tad esot stipri un veseli.

Veļu laikā pēc saules noiešanas nedrīkstēja skalus lauzt, jo tad vasarā jēri pārlaužot kājas. Lai tas nenotiktu, tad saimnieks priekš saules noiešanas pārlauza skalus, un, kad tie izdega, tad bija jāiet gulēt.

Veļu laikā nedrīkst dedzināt uguni ilgāk kā līdz pusnaktij, jo citādi piemeklēs visādas nelaimes.

Veļu laikā nedrīkst vilnu cilāt, nedz govis aizlaist. Ja to dara, tad aitām neaug vairs tāda vilna un govis nedod vairs tik daudz piena kā senāk.

Veļu laikā ceturtdienas vakaros nevajag vērpt, lai miroņiem ļautu mierīgi gulēt.

Veļu laikā sestdienas vakarā nevajag ogles slāpēt, lai miroņiem neklātos grūti.

Kad veļu laikā matus griežot, tad tie vairs neaugot.

Veļu laiks bij īstais mīklu dodamais un minamais laiks.

Ja veļu laikā katru nakti salna, tad gaidāms vēls pavasaris.

Kapu svētkus senos laikos nesvētīja, bet ļaudis gan gaidīja svētku naktīs pie aizdegtas uguns un klāta galda mirušos ciemā nākam.

Oktobra mēneša lietainās naktīs jāejot uz kapsētu un jāklausoties pie kapiem; tad mirušie gari stāstot, kur un kad sējama pirmā labība.

Māmuliņa, māmuliņa,

Tavs bērniņis vairs nebūšu:

Tikko acis kopā gāja,

Tūlīt veļi aicināja. [LD 27364-0]

Cep, meitiņa, baltu maizi,

Veļos mani vadīdama:

Gaidīs mani veļu bērni,

Veļu vārtus atvēruši. [LD 27434-7]

Rokat mani priekš pusdienas,

Pēc pusdienas nerokat,

Pēc pusdienas veļu bērni

Veļu vārtus aizvēruši. [LD 27527-0]

Šuj, māmiņa, man krekliņu

Līdz pat kāju galiņam,

Lai nesaka veļu puiši

Pliku mani novedot. [LD 27426-0]

Viņpus upes tā dziedāja,

Kā tie veļu suņi rēja;

Šaipus upes tā dziedāja,

Kā bitites vīvināja. [LD 895-0]

Trīs vasaras Veļu māte

Med’s plāceni plikškinaja.

Ēd tu pate, Veļu māte,

Vēl es gribu padzīvot. [LD 27411-0]

Laima prieku parādīja,

Veļu māte žēlabiņas:

Laima kāra šūpolīti,

Veļu māte noraisīja. [LD 1135-1]

Laime meitas aizmirsusi,

Veļu māte iedomajsi:

Vīriem sievas apkāvusi,

Meitām vietu taisīdama. [LD 27726-0]

Salna, ragana, nokoda

Manus saldus āboliņus;

Veļu māte pievīluse

Manus daiļus bāleliņus. [LD 27529-0]

Veļu māte pievīluse

Manu vecu māmuliņu!

Izcepuse med’s plāceni,

Ieliek dobes dibenā. [LD 27536-5]

Ne visiem Laima taisa

Labu vietu maliņā;

Citai Dievs, Laima taisa,

Citai taisa Veļu māte. [LD 9246-0]

Kur, Anniņa, tu tecēji

Ar uguns vācelīti?

Aizmigusi Veļu māte,

Izdzisusi uguntiņ’. [LD 27523-0]

Lietiņš lij, saule spīd:

Veļa māte kāzas dzēra.

Veļu bērni dancodami

Dzelzes kurpes noplēsuši. [LD 27799-0]

Es tā goda negaidīju,

Nevelēju galdautiņu;

Veļu māte, tā gaidīja,

Tā velēja galdautiņu. [LD 27432-0]

Veļu māt, mēra māt,

Parādies sapenā,

Vaj ir viegla dusēšana

Baltā smilšu kalniņā. [LD 27414-0]

Dūmi kūp purmalā,

Kas tos dūmus kūpināja?

Veļu māte kūpināja,

Bēdu drēbes dedzināja. [LD 27429-0]

Balta sēd Veļa māte

Baltābola kalniņāji.

Pilna roka baltu puķu,

Klēpei balta villainīte. [LD 49478-224]

Veļi māžojas

Divi zēni gājuši caur Rūjienas Skudriņu kapsētu. Bijusi gaiša mēness nakts. Uz celiņa zēni piepeši ieraudzījuši garu, garu baltu vīru. Vīrs vilcis baltās drēbes uz augšu, zem kurām bijuši redzami miroņa kauli. Zēni pārbijušies un laiduši ļekas vaļā. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140208003]

Veļi māžojas

Priekš kādiem 30 gadiem Jelgavā nomira Elejas grēfene. Drīzi pēc bērēm vienu dienu Elejā ies kalpone uz pīļu dīķi pīles barot. Viņai tek 6 gadus vecā Marija, saimnieces meitenīte, līdz. Nonākušas pie dīķa, kalponei piepeši uznāk maigs miegs – nekur šauties, kā gribas pasnausties. Tomēr kalponei bail, ka Marija neiekristu dziļajā dīķī, tādēļ tā ieliek galvu bērnam klēpītī un liek, lai pinot tai matus vaļā. Marija pin, un šī aizmieg ciešā miegā. Te tai pašā brīdī Marijai pienākot klāt mirusī grēfene, trīs reiz palokoties un atkal pazūdot. Tūdaļ meita atmostoties. Istabā Marija izstāstījusi smalki jo smalki, kādās drēbēs grēfene parādījusies, un – brīnumi – stāstījums saskanējis ar grēfenes miroņa apģērbu, lai gan Marija mirušo nekad nebija redzējusi, ne arī zinājusi, kā tā apģērbta. Dzīva būdama, grēfene mazo Mariju aplam bija iemīlējusi. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140208008]

Velis tiek nēsāts

Dundagā ir veci bruņinieku kapi. Reiz, jaunu kapu rokot, uzrakti veci bruņinieku kauli un pakausti turpat žoga malā. Tukumā vienās mājās dzīvojusi pārāk droša meita. Tā apņēmusies atnest naktī bruņinieka galvas kausu. Bet, tikko liekusies pēc galvas kausa, te viens mežā sauc: „Neņem manu galvu!” Meita paķērusi galvu un sākusi skriet, ko tik māk, uz māju. Bet viens balts vīrs drāžas tai pakaļ un sāk dauzīt logus un durvis, ka visa māja trīc. Tikai gaiļu laikā gars meta mieru. Otrā dienā visi mājas ļaudis aiznesa galvu atpakaļ uz kapiem, paraka un noskaitīja pātarus. Tad bija miers no gariem. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14B1009.htm]

Veļi prasa mieru un cienību

Šķūnī gulējuši siena pļāvēji. Saimnieks gulējis netālu no durvīm un nakts vidū dzirdējis sev zem galvas bērna raudāšanu. Izbrīnējies, izklausījies un neticis pie skaidrības, bet bērns arvien raudājis. Drīz vien viņš aizmidzis, bet pa sapņiem jutis, ka kāds tam biksta ar pirkstu pie sāniem. Uztrūcies no miega. Līdzās stāvējis mazs bērns, gadi četri vai pieci vecs, un pavisam kails. Saimnieks pirmā minūtē ne pa jokiem nobijies, bet tad jautājis, no kurienes tas esot un ko gribot. Bērns stāstījis, ka esot ārlaulībā dzimis, māte to nogalinājusi, aprakusi gluži kailu un bez krusta zīmes, taisni tai vietā, kur saimnieks pašlaik guļot. Lai saimnieks ejot uz citu vietu, viņš gulēdams to spiežot. Viņam esot jāpaliek šķūnī tik ilgi, kamēr māte miršot. Kad māte būšot nomirusi, tad viņš iešot uz kapsētu un māte palikšot šķūnī viņa vietā. Pēc vairāk gadiem saimnieks gulējis atkal šķūnī un taisni tai pašā vietā, kur pagājušo reizi. Pirmo notikumu saimnieks bijis jau sen aizmirsis. Bet pusnaktī tam atkal nebijis miera, kāds to modinājis un dzinis nost no guļas vietas, teikdams, lai iet uz citu vietu un lai neguļ tam virsū. Saimnieks pavēris acis, viņam blakus stāvējusi gara, liela sieviete. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14B1202.htm]

Veļi nerro cilvēkus

Vecos laikos reiz viens puisis rijā strādājis. Te viens mājinieks ienāk ar ziņu: lai izejot laukā – pie vārtiem viens kungs gaidot. Izejot – kungs saka: „Tev jānāk līdz, vai gribi, vai negribi!” Gājis. Iet, iet – kungs vada šo pa Alūksnes veco kapsētu, pa ezeru un aizved uz salu, kur atrodas vecās Alūksnes pils drupas. Aizved, ieved vienā pagrabā, pagrabs pilns ar dārgumiem, bet zem galda guļ melns suns. Puisim meties bail, paķēris tikai no putām taisītu pīpi un uz māju projām. Izskrējis no pagraba, kungs pretim: vai gribot tās putu pīpes dēļ lauzties jeb kauties? Atteicis: lauzties! Bet kā tad kungs sagrābis puisi, vienā sviedienā aizsviedis pa gaisu atpakaļ uz tām pašām rijām, kur strādājis. Kungs esot bijis veca zviedra gars jeb vells.  [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14B1403.htm]

Velis nobeigts

Kurmenes pagastā, netālu no Vērpeļu kapsētas, ir Mēmeles ūdens kritums jeb tā sauktā krāce Rumba. Agrāk pie šīs krāces svētdienas rītos bijusi dzirdama savāda skaņa, kas ļoti līdzinājusies maza bērna raudāšanai. Daudz reiz ziņkārīgākie un drošākie cilvēki meklējuši raudātāju un atraduši mazu kauliņu, rādītāja pirksta lielumā. Šim kauliņam viens gals bijis vaļējs un pa to plūdušas putas ārā. Pats kauliņš lēkājis un raudājis. Tā tas noticis katru svētdienas rītu.

Reiz to pašu esot dzirdējis viens izdienējis karavīrs. Noklausīdamies sevī, prātojis: „Jāizmēģina roka, varbūt ka varēšu nošaut.” Nekam nekā neteikdams, viņš izgriezis savam mētelim trīs tīra sudraba pogas, sadauzījis tās apaļas un ielādējis plintē. Pēc tam kādā svētdienas rītā atkal nogājis upmalā tai pašā vietā. Nespējis ne lāgā apstāties, kad atkal izdzirdis spoku stipri iebļaujamies. Tas gājis uz to pusi un atradis minēto kauliņu lēkājot un kliedzot. Viņš atgājis pietiekošā attālumā atpakaļ un izšāvis uz bļāvēju. Kauliņa vietā izcēlusies liela papīru kaudze un izdegusi. Vējš aizpūtis pelnus, un tai vietā iestājies klusums. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14B1705.htm]

Veļu dzīve viņā saulē

Reiz dzīvoja skops puisis, kas bija sakrājis daudz naudas, bet tomēr mērdējās badā un arī nabagiem nekā neatmeta. Viņš reiz nomiris un aizgājis viņā dzīvē, un izsaucies: „Kur mans naudas pods!” Viņš aizgāja pēc tā. Tie, kas tur bija, ielika naudu sietā, no kura izkrita tikai viens vērdiņš, ko no pārskatīšanās viņš bija kādam nabagam iedevis. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas//gr14/14B2002.htm]

Labvēlīgie veļi

Veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Dažreiz veļu laikā viņi izklīstot pa druvām, sētām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas izošķerējot un naudas podus pārraugot. To veļi darot, lai izzinātu, vai viņu piederīgie labi dzīvo. Tā ložņādami, veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukstot labus padomus ausīs. Vecās drēbēs veļi negribot apkārt staigāt, kādēļ viņiem vajagot dot labu apģērbu.

Reiz viens vīrs esot ticis aprakts vecos svārkos. Veļu laikā citi veļi to sūtījuši pasaulē apskatīties, bet vīrs turējies pretī – esot kauns tādā apģērbā staigāt. Reiz nu viņš parādījies savam dēlam sapnī un aicinājis to, lai atnākot uz kapsētu izrunāties. Dēls arī aizgājis uz kapsētu, nolicis galvu pie kapa kopiņas un klausījies. Tēvs viņam sīki jo sīki izstāstījis, kāds laiks būšot nākamā gadā, kur un kad katra labība jāsējot utt. No tā laika dēls tā gājis katru rudeni kapsētā klausīties un, pēc tēva padomiem strādājot, palicis drīz bagāts vīrs.

Reiz tai zemē uznācis bada gads, visiem trūcis maizes, tikai šim ne. Ļaudis brīnījušies, kādēļ šim maize ir, bet citiem nav. Sākuši taujāt viņa sievai, un tā izstāstījusi, ka viņas vīrs katru rudeni veļu laikā ejot pie tēva kapa padomu klausīties. No tā nu šie zinot, kas katru reizi jādara. Jaunās ziņas ļaudīm ļoti patikušas. Tūliņ rudenī veļu laikā sanākusi pilna kapsēta laužu, visi nogulušies gar zemi, nolikuši ausis pie kapiem un klausījušies, ko veļi runā.

Nākošā gadā nomiris viens no tiem, kas gājis uz kapsētu klausīties. Šo nu atkal par nelaimi apģērbuši pavecās drēbēs. Kad pienācis veļu laiks, tad citi veļi šo atkal sūtījuši, lai ejot pasaulē apskatīties. Šis atbildējis: „Kā lai es eju ciemā radoties, ka man vecas drēbes mugurā?”

Citi veļi sacījuši: „Visi radi tagad guļ, kas nu gan tevi naktī saredzēs?”

„Neguļ vis,” šis atteicis, „paskataities tik augšā, ir sanākusi pilna kapsēta veļu noklausīties.”

To dzirdēdami, veļi tūliņ dusmās uzskrējuši augšā un nonāvējuši visus ļaudis, kas atnākuši uz kapsētu. Lai nu uz priekšu cilvēki atkal slepeni nenoklausītos, ko veļi runā, tad viņi nosprieduši likt sargus pie kapsētas vārtiem. Tādēļ kapsētās dažreiz redz spokus, kas nav nekas cits kā veļu sargi. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140219009/lv]

Veļi kapsētā

Viens brālis ar savu māsu braukuši agri no rīta uz baznīcu. Tā kā ceļš gājis ar lielu līkumu ap kapsētas kalniņu apkārt, ka māsa sacījusi, ka viņa iešot taisni caur kapsētu, lai brālis braucot ar zirgu apkārt. Ejot pa kapsētu, māsa redzējusi celiņa malā pie viena kapa kādu pelēki ģērbušos vīrieti ar katoļu lūgšanas krellēm ap kaklu. Māsa, garām ejot, padevusi tam labrītu un vaicājusi, vai neiešot reizā uz baznīcu. Svešais vīrietis tikai paskatījies un neteicis neviena vārda. Māsa gājusi tālāk, nonākusi jau līdz kapsētas vārtiem, paskatījusies atpakaļ un redzējusi, ka pelēkais vīrietis par kādu gabaliņu nāk no pakaļas. Aiz kapsētas vārtiem tecējusi maza upīte, kurai viegli varējis pāriet pāri. Kad nu viņa gribējusi iet pār upīti, viņa jutusi, it kā viņu kas turētu. Paskatījusies atpakaļ, ieraudzījusi, ka pelēkais vīrs viņu tur cieti. Meita gan pūlējusies atsvabināties, bet nekā nav varējusi. Tad viņa metusi krustu, lūgusi Dievu un tā tikai varējusi izrauties un pārlekt pār upīti pāri. Pelēkais vīrs tomēr bijis viņai no muguras puses noplēsis drēbes un tad pazudis. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140205017]

Gandrīz visām tautām senāk pastāvēja ticība, ka dvēseles viņsaulē turpinājušas tos pašus darbus, kādus darījušas šaisaulē. Apglabātam mironim tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu, kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. Tāpēc tā paruna, ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē. Tādi paši ticējumi ir sastopami ne vien lietuviešiem, bet arī citām tautām.

Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami ticējumi, ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs.

Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem, pēc vēlāku laiku ticības, arī eņģeļiem.

Ja nevar apgalvot, ka visi eņģeļi ir dvēseles, tad tāpat var šaubīties, vai visi veļi ir turēti par dvēselēm. Cilvēka fantāzija meklē visās vietās dzīvas būtnes, kas līdzinās pašam cilvēkam. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem mīt ne vien kalnos, mežos, purvos un laukos, bet arī debesīs, ūdenī un apakš zemes. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēku dvēseles. Kā slīkušo dvēseles saista ar ūdensputniem, tā arī zemē apraktie miroņi varēja nonākt pazemes valstībā. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājas kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm.

Veļi tautasdziesmās tiek minēti diezgan bieži un parasti sakarā ar mirušo dvēselēm, bet nav skaidru norādījumu, ka dvēsele visādā ziņā kļūst par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm.

Latvietis vārdā veļi jūt sakaru ar darbības vārdu velties, jo daudzos ticējumos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli”, kaut gan pēc radniecības ar citiem vārdiem, piemēram, skandināvu valr ‘kaujā kritušais’, par to var šaubīties. Kur latviešu ticējumos ir runa par mirušiem senčiem, tur viņi par veļiem netiek saukti.

Tautasdziesmas nereti daudzina veļu bērnus; tas drīzāk norāda uz veļu celšanos no dvēselēm, ja visi veļubērni būtu miruši cilvēku bērni.

Pār veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti, kuras ir dievības, nevis mirušu cilvēku dvēseles vai gari. Ja šāda izcelšanās arī būtu vērojama aizvēsturiskos laikos (par to tomēr ir ļoti jāšaubās), tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevar attiecināt uz veco hroniku un tautas tradīciju Zemes māti un Veļu māti. Zemes mātes un Veļu mātes meitas var pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tātad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. Tāpat nav nekāda pamata izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. Tāpēc ir jāpieņem, ka veļu valstī ir būtnes, kas nav cēlušās no dvēselēm. Turpretī, no otras puses, latviešu tautas tradīcijās nav drošu liecību, ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem.

Augstākā pazemes valdniece, pēc tautasdziesmām, ir Zemes māte. Miruša cilvēka dvēsele ir viņas uzraudzībā vai „glabāšanā”, tāpēc arī dvēsele vispirms griežas ar sveicienu tieši pie viņas. Kapu atslēgas tur gan Zemes māte, gan Veļu māte. Zemes māte ir stingra savā spriedumā, bet nav nežēlīga pret savām dvēselēm. Nepareizas turpretī ir domas, ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. Kaut arī Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis, tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu. Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upurus.

Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei, bet arī Laimai. Līdzīgi Vēja mātei arī Veļu māte „klabina” vai „klauvē” pie „nama durvīm”, kur cilvēks guļ, un tādējādi vēstī viņam par nāvi. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni, un, kad viņa aizmieg, tad uguns izdziest. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte. Veļu māte līdzinās arī Saulei.

Nav zināms nekāds iemesls, kāpēc Veļu māte būtu uzskatāma par dvēseli. Galīgi neizšķirts paliek arī jautājums, vai paši veļi latviešu tautas tradīcijās ir uzskatāmi par mirušu cilvēku dvēselēm vai tikai par apakšzemes gariem. Katrs dievs, kas tika godāts, varēja darīt labu, tāpat kā ikkurš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi.

Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas t. s. Dieva dienās jeb veļu laikā, kas aptvēris kādas četras nedēļas. Šis laiks nav bijis visur vienāds, bet parasti rēķināts ap oktobri, tāpēc tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. Veļu mielošanu atzinušas daudzas tautas kopš seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauku novākšanas. Pēc mielošanas dzinuši atkal garus projām ar slotām un skaliem.

Lai gan dvēseļu mielojamo laiku sauc par veļu laiku, tomēr reti ir runa par veļu mielošanu. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm, gariem, vecīšiem, pauriem, iļģiem, urgučiem un vēl daudzos citos līdzīgos vārdos. [Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 224–225]

●

Šie gari – veļi, iļģi, pauri, urguči, ķauķi, leļi, vecīši, ķekatas – bija saistīti ar dzimtas mirušo kultu. Ticēja, ka visi aizgājušie noteiktā laikā ierodas pie dzīvajiem. Atkarībā no tā, kā tie pamieloti, uzņemti, veļi turpmākajā laika posmā bija dzīvajiem labvēlīgi vai nelabvēlīgi.

Nosaukums urguči varētu būt atvasināts no indoeiropiešu *uer-, *ur-, kam pamatā skaņu atdarinājums. Urguči varētu būt bijuši gari, kas rūc, ņurd. Savukārt pauri jeb paurīši, šķiet, ir saistāms ar indoeiropiešu vārds akni *pū- ‘pūst; uzpūsts, uztūcis’, no kā arī latviešu pauris ‘apaļš vai ieapaļš priekšmets ar tukšu, dobu vidu’, bet arī ‘galvas augšējā daļa’, arī ‘galvaskauss, pakausis, piere’. Tā kā attiecībā uz dažādiem gariem diezgan bieži minēts, ka tie veļas kā apaļi kamoli, bumbas, tad arī vārdā pauri ietvertā nozīme varētu būt saistīta ar apaļumu, konkrētāk – ar galvaskausu.

Vārds ķekatas atvedināms no indoeiropiešu *kek- ‘liekt, līks’.

Vārda leļi pamatā varētu būt latviešu lelināt, lēlināt, lēļot ‘dziedāt’.

Iļģi ir pārveidojums no vācu valodas aizgūta vārda.

Kauķi/ķauķi/ķūķi – arī šo mītisko būtni var pieskaitīt mirušo gariem, jo vairākās vietās veļu laiku dēvējuši par ķauķu vai kauķu laiku.

Tātad dažādu mirušo garu nosaukumu pamatā bija vai nu apaļuma, izliekuma (kauķis, pauris, ķekata), vai to īpatnējā runas veida (urguči, leļi) ideja. [Kursīte 1996 : 322–323]

●

Ļoti plašs folkloras materiāls ir par Veļu māti, kurā saskatāmi senās pirmmātes – visa dzīvā devējas un ņēmējas dievības ‒ vaibsti. Tā par Veļu māti vairākkārt minēts, ka tā parādās govs izskatā vai arī viņai ir govs kājas. Govs kā indoeiropiešu, tā daudzu neindoeiropiešu tautu mitoloģijā bija htonisko sieviešu dievību, bet arī sieviešu dievību vispār iecienīts zoomorfiskais veidols. Starp tām radībām, ar kurām mielota Veļu māte, minētas ceptas vaboles un ķirzakas, kas arī saistāmas ar htoniskajām dievībām.

Tas, ka Zemes un Veļu māte laika gaitā no htoniskajām dievībām cilvēku apziņā pārgājušas garu, turklāt izteikti negatīvu garu kārtā, ir parādība, kas vērojama daudzām citām tautām – senajām mītiskajām sistēmām izirstot.

Vairākās tautasdziesmās vērojama tendence norobežot Zemes un Veļu mātes funkcijas, piešķirot Zemes mātei pārziņu pār materiālo substanci (kauli), Veļu mātei pār garīgo (dvēsele).

Uz Veļu mātes saistību ar nemateriālo norāda arī tautasdziesmās samērā bieži pieminētā viņas baltā sagša / villaine vai arī vispārināts apzīmējums „Balta sēd Veļu māte”. [Kursīte 1996 : 330]

●

Senajiem latviešiem nozīmīgs bija laika iedalījums atkarībā no gada lauku darbiem, no pārmaiņām dabā. Šie cikli – laikmeti – veidoja nevienādus laika nogriežņus. Tā, piemēram, vasaras laiks ilga 21–23 nedēļas, ziemas laiks 29–30 nedēļas. Par sīkākām robežšķirtnēm kalpoja daudzās svinamās dienas. Atstatumus starp tām parasti rēķināja nedēļās: no Miķeļiem līdz Simjūda dienai 4 nedēļas (veļu laiks), no Simjūda dienas līdz Mārtiņiem 2 nedēļas (vietumis turpinās veļu laiks), no Mārtiņiem līdz Katrīnas dienai 2 nedēļas, no Katrīnas dienas līdz Sveču dienai 10 nedēļas, no Sveču dienas līdz Jurģiem 12 nedēļas, no Jurģiem līdz Jāņiem 8 nedēļas, no Jāņiem līdz Jēkabiem 4 nedēļas, no Jēkabiem līdz Labrenčiem 2 nedēļas, no Labrenčiem līdz Bērtuļiem 2 nedēļas, no Bērtuļiem līdz Miķeļiem 5 nedēļas. Veidojas 5 ziemas un 5 vasaras laikmeti. [Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 200]

●

Daudzos novados Simjūda diena bija veļu laika pēdējā diena, kad mirušo gariem rīkoja pēdējo mielastu. Tā bija tā saucamā „veco barošana”. Pēc tam sākās urguču dzīšana, kad, dažādi trokšņodami, dzen mirušo garus projām. Dažkārt šo dienu sauc pat par urguču dienu. Tai vakarā istabā uz galda salikuši no visiem ēdieniem, dzērieniem no vasaras ražas un graudiem. Pēc kāda laika esot gājuši skatīties, vai urguči esot ko ēduši: ja ēdiens nekur nebija aizskarts, tad palikuši bēdīgi, bet, ja kas bijis ēsts, tad priecīgi. Pēc tam baidījuši ar kokiem pa visiem kaktiem un stūriem, teikdami: „Urguči, ārā, urguči, ārā!” Urguči – tai gadā mirušo radu gari. Tad pievārīja papilnam gaļas un piecepa papilnam plāceņu, bet neviens no mājas ļaudīm nedrīkstēja no tā visa ēst, kamēr nebija urguči izdzīti un labi dievekļi no tā ēduši. Dažās vietās arī urgučiem uzlika pilnu bļodu gaļas uz krāsns, bet citu visu aiznesa uz klēti. Kad urguči bija izdzīti, saimnieks gāja uz klēti pēc ēdamā. Vispirms tam nu vajadzēja visu to, atpakaļgaitā ejot, apnest ap dzīvojamo māju, un tikai tad drīkstēja nest iekšā un celt priekšā citiem mājas ļaudīm. No visa tā vajadzēja baudīt saimniekam pašam pirmajam.

Kaut gan parasti ēdienu izvēlē šai dienā nav nekādas noteiktības, tomēr atsevišķos gadījumos ir arī zināmi norādījumi. Simjūdā ēduši ēdienus visvairāk pagatavotus no jauniem augļiem. Izvārīja gaļu, iztaisīja alu, izcepa plāceni. To visu saimnieka tēvs aiznesa uz riju urgučiem. [Līdeks 1991 : 217–218]

Veļu laiks

Līdz ar tumšajiem rudens vakariem nāk veļu jeb dievaiņu laiks, kad aizsaulē aizgājušo senču gari nāk ciemoties pie dzīvajiem. Šī tradīcija, kuras uzdevums bija uzturēt dzīvu dzimtas vienotības ideju, izpaudās sakrālajā veļu mielastā, kad vienreiz gadā satikās senču dvēseles ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Mirušie te joprojām paliek savai dzimtai piederīgi, ar savām tiesībām, kuras dzīvajiem jārespektē.

Veļu laika sākumu parasti iezīmē Miķeļi (29. septembrī) un beigas – Mārtiņi (10. novembrī). Tā tas ir Limbažos, Lēdmanē, Sidgundā, Ungurmuižā, Kazdangā, Smiltenē, Garozā un citur. Taču to nevar viennozīmīgi attiecināt uz visu Latviju. Bērzaunē un Nītaurē veļu laiks sācies deviņas dienas pirms Miķeļiem un beidzies deviņas dienas pirms Mārtiņiem. Bruknā un Vecumniekos tas ildzis no Mārtiņiem līdz 12. decembrim; Kazdangā – no 4. oktobra līdz 1. vai 3. novembrim (trejdeviņas dienas). Secē un Sērenē tas sācies vienu nedēļu pirms Miķeļiem un beidzies vienu nedēļu pirms Mārtiņiem.

Ērgļos tas sācies trīs dienas pirms Miķeļiem, bet beidzies ap Simjūda dienu (28. oktobrī); Zlēkās sākums ir trīs dienas pēc vecajiem Miķeļiem un beigas trīs dienas pirms vecajiem Mārtiņiem. Daudzviet Kurzemē un arī Sērenē to rēķina no 29. septembra (Miķeļi) līdz 28. oktobrim (Simjūda diena). Morē veļu laiks sācies vienu nedēļu pēc Miķeļiem un beidzies vienu nedēļu pirms Mārtiņiem; Ilūkstes apriņķa Ilzu pagastā tas sācies četras nedēļas pirms un beidzies divas nedēļas pēc Miķeļiem. Limbažos un Valmieras apriņķa Dauguļos šis laiks ir pavisam īss – viena nedēļa līdz adventei. Savukārt Svētciemā un Pālē tas sākas pusotru nedēļu pirms, bet beidzas pusotru nedēļu pēc Mārtiņiem.

Garozā veļu mielošana notikusi vakarā no 1. uz 2. novembri; Ērgļos – Simjūda vakarā; Nīgrandē – naktī no 1. uz 2. novembri, un šo nakti te sauc par iļģu nakti. Ir zināmi arī dažādi šī klusā perioda nosaukumi, kur visbiežāk lietotais ir veļu laiks (Aizkrauklē, Bērzaunē, Ērgļos, Ikšķilē, Krustpilī, Lēdmanē, Limbažos, Lubānā, Nītaurē, Secē, Sēlpilī, Suntažos, Ungurmuižā, Bruknā, Īlē, Vecumniekos, vietumis Kurzemē). Kazdangā un Nīgrandē tas ir iļģu laiks; Valtaiķos un Lielplatonē – garu laiks, Aumeisteros – garu dienas, Puzē – ķauķu laiks, Prodē, Asarē – kouku vakari, Zemītē – pauru laiks; Limbažos vēl arī paurīšu laiks. Daudzviet Kurzemē un Vidzemē dzirdēts nosaukums Dieva dienas, Dzelzavā – Dievaiņu laiks; Cesvainē, Virānē, Kosā – Dievaines; Kurzemē – zemlika. Latgalē izplatītākie nosaukumi ir dvēseļu dienas (dzirdēts arī Straupē un Ezerē) un tēvu dienas. Zlēkās, Ēdolē un Nītaurē tas ir gariņu laiks, bet Rūjienā, Mārupē un Rencēnos – vecļaužu dienas. Jezuīts Teofils Kveks, aprakstīdams četrus latviešu lielākos svētkus, kā otrus piemin Veceles, t. i., vecajo svētkus, dvēseļu mielošanu.

No šīs daudzveidības izriet arī lielā dažādība pašu mirušo garu apzīmējumos: veļi – Alsungā, Aizputē, Bērzaunē, Bruknā, Cēsīs, Garozā, Gulbenē, Jelgavā, Līgatnē, Mazsalacā, Palsmanē, Rundālē, Sēlpilī, Stendē, Vecumniekos, Talsos un citur; velēnieši – Odzienā, Biksērē, Raunā; velānieši – Meņģelē, Valmierā; velčnīši – Līvānos; gari, gariņi – Aumeisteros, Cīravā, Dunalkā, Kolkā, Lielplatonē, Liepājā, Lutriņos, Nītaurē, Puzē, Sēlpilī, Valtaiķos un citur; dieviņi – Rāmuļos; iļģi – Kazdangā, Nīgrandē; ķauķi – Puzē; pauri, paurīši – Liepupē, Limbažos, Zemītē; urguči – Bērzaunē, Naudītē; vecie, vecajie – Liepupē; vecīši – Garkalnē, Krimuldā, Nītaurē, Sidgundā; ēni, māžekļi, mānikļi – Smiltenē.

Sēlpilī, veļu laikam tuvojoties, saimnieks izdarījis alu un sagādājis dažādus ēdienus, ar ko garus pacienāt. Te veļu laiku svinējuši trejdeviņas dienas. Mielastam tika sacepti pīrāgi un plāceņi no visām labības šķirnēm (protams, no tām, kas augušas paša saimnieka laukos). Vajadzēja būt gaļai no visiem mājkustoņiem. Turpat novietojuši alus spaini ar dzeramo trauciņu. Tad saimnieks sācis saukt visus gaidāmos garus vārdā, aicinādams nākt iekšā. Kad visi nu bija sasaukti, tad prasījis: „Nu, vai esat visi sanākuši?” Pats arī atbildējis: „Jā, esam visi.” Tad lūdzis vēlreiz, visus vārdā saukdams, sēsties pie galda, sacīdams, lai droši ēdot, dzerot un nebīstoties. Vai šim šogad – paldies Dievam! – neesot labi rudzi, mieži un citas labības? Vai šim lieli un sīki lopiņi neesot labi izdevušies un vai visi darbi druvā, pļavā un mājā neesot labi sekmējušies? Lai tik nu gari par to laba darījumu krietni saēdoties un sadzeroties un lai arī turpmāk viņu neaizmirstot. Visbeidzot noprasījis, vai visi esot labi paēduši, uz ko pats atbildējis apstiprinoši. Pie atlikušā ēdiena saimnieks saaicinājis kopā visus mājas ļaudis. Tad ziedojis savu daļu no visiem ēdieniem krāsnij, ugunskuram, zemei, sunim un kaķim. Tad ēdis pats, ņemdams no visiem ēdieniem pēc kārtas un alu klāt piedzerdams. Tad tikai citi mājas ļaudis drīkstējuši ķerties pie mielasta. Slikti klājies tam, kurš neatļautā laikā pieskāries veļu ēdieniem, arī saimnieka lopiem tad piemetusies kāda vaina. Kārlis Straubergs no 80 gadus vecās Cerbuku mātes Kraukļos dzirdējis šādu stāstījumu: „Simjūda dienā notiek veco barošana. Sasauc visus miroņus un dod tiem ēst un dzert. Barību liek zem kokiem, sevišķi ozoliem. Kausiņus liek uz pirts krāsns ko pērties. Vecajiem dod arī kāsīšus, lai vij auklas [dod darbu]. Beigās liek viņiem atkal iet projām. Svešiem veco laikā nav devuši nekā ēst, tādēļ arī paši nekur nebraukuši ciemā.” [Olupe 1992 :  162–167]

●

Video: deja „Veļu druva, iļģu lauks”. A. Daņiļeviča horeogrāfija, tautas mūzika I. Tālbergas apdarē, izpilda grupa „Dzirnas”. [https://www.youtube.com/watch?v=UCxmddB9nxU]

Oktobra beigas, novembra sākums – tumsas, drēgnuma, miglas, vēju, lietu laiks – izsenis uzskatīts par veļu, aizgājušo dvēseļu godināšanas un diemžēl arī dažnedažādu nelabo garu aktivitāšu laiku. Gaistot valstu ģeogrāfiskajām robežām, līdz mums no Vecās Eiropas un ASV atnākusi seno ķeltu tradīcija – pēdējā oktobra naktī svinēt Helovīnu (Halloween) – Visu Svēto nakti. Bet kāda ir mūsu tautas vēsturiski mitoloģiskā atmiņa, vai mākam godināt aizgājēju piemiņu, un vai tiem būtu jābaidās no globalizācijas – sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti.

– Velis mūsdienu izpratnē?

– Ja es to zinātu! (Smejas.) Visdrīzāk – miruša cilvēka, aizgājēja dvēsele. [..] Mirušajam aizejot, tas netveramais, kas viņā bijis, sakoncentrējas neredzamā formā. Senči uzskatīja – veļi pie mums atnāk kā sabiezinātas miglas kamoli. Domāju, mūsdienās mēs vairs neuztveram veļus to tradicionālajā izpratnē. Esam mainījuši domāšanu no konkrētās uz abstrakto, veselais saprāts diktē – cerēt, ka veļi materializēsies, ir, mazākais, naivi. Šāds rituāls būtu dēvējams par sastindzinātu un nedzīvu. Jāmeklē cits ceļš. Šodienas apstākļos transformējies svecīšu vakaros.

– Mūsu sarunas sākumā teicāt: „Re, kā veļu pasaule ienāk dzīvajā…”

– Jā. Vakar iedomājos ticējumus par pārejas situācijām, kad dzīvais saskaras ar mirušo pasauli. Arī pašiem tā gadījās. Pie krematorijas noņēmām puķēm papīru, skatāmies – nav, kur likt, domājam – liksim mašīnā, te pēkšņi viens no pavadītājiem ieteicas – nē, no kapiem neko nedrīkst vest projām! Tobrīd iekšēji it kā sastingu… Ir virkne simtgadīgu lietu, par ko ikdienā nedomājam, bet kas vienā brīdī nostrādā. Droši vien tāpēc vēl arvien par tik smagu noziegumu uzskata kapu apzagšanu – tiem vairs nav cilvēciska veidola, kuri ņem mirušajiem atstāto. Kā vēl šīs pasaules saskaras? Caur pārdomām. Tieši veļu laikā, vēlā rudenī, mēs biežāk aizdomājamies – tagad aiziet kāds cits, bet būs laiks, kad būs jāiet pašam, un te pat visracionālākajā cilvēkā sāk darboties cita loģika.

– Mūsu senči aizgājēju veļus / garus mieloja / labināja rijā. Kāda šī mielošana varētu būt mūsdienu izpratnē?

– Protams, veļu mielošana „tīrā veidā”, atstājot klusā, tumšā vietiņā biezputras katliņu, šodien būtu anahronisms, mēs to darām citādi – iededzot svecīti, pamielojam viņu piemiņu. Man šķiet, veļu laikā svarīgākais – saredzēt garīgo tiltu, ko dzīvie grib un var veidot ar mirušajiem. Ne velti šai laikā vissvarīgākais vienmēr bijis – konkrētu cilvēku atcerēšanās un nosaukšana vārdā, vēsturiskās atmiņas veidošana. Latgalē šo laiku sauc par tēvu dienām, kad cilvēki piemin un sauc vārdos savus tālākos senčus.

– Kā īsti notiek saziņa starp dzīvajiem un veļiem?

– Senatnē saimnieks aizbrauca ar ratiem līdz kapiem, atvēra vārtus, miglas kamoli savēlās ratos, un, kad tie kļuva smagi, saimnieks ar veļiem pajūgā brauca mājās. Protams, šodien nevar rīkoties tāpat, ar auto piestājot pie kapsētas, atverot durvis un aicinot veļus iekāpt. Mēs paplašinām izpratni par iespējamiem saziņas veidiem – tie var būt arī simboliski, piemēram, sapņi, caur kuriem mūsu aizgājēji var sūtīt brīdinājumus, zīmes, vēstījumus.

Tomēr līdz pat mūsdienām saglabājušās arī tradicionālās saziņas formas, piemēram, nesen bijām Novosibirskas apgabala Timofejevkas ciemā, kur no 170 iedzīvotājiem puse runā 19. gs. latgaliešu valodā (šo Sibīrijas latgaliešu senči 19. gs. devās uz „brīvajām zemēm”). Tur vēl arvien mielo veļus kā sendienās – kapiņos bļodiņas, šķīvīši… Kad prasījām, kas tas, drusku saminstinājās – nu, pieminot mirušos… Garākai atbildei nebija gatavi.

– Veļu laiks kalendārā izpratnē?

– Laika izteiksmē var runāt par „īsajiem veļiem” un „garajiem veļiem”. Īsie – „garu dienas”. Senajā nedēļā (latviešiem un arī citām Vecās Eiropas tautām) bija deviņas dienas, attiecīgi – no 1. līdz 9. novembrim ilga „veļu dienas”. Otrs variants – no Miķeļiem (29. IX) līdz Mārtiņiem (10. XI). Pats garākais veļu laiks ilga no Miķeļiem līdz Meteņiem (februārim) – visu ziemu, šajā gadījumā „veļu laiks” sakrita ar dabas nomiršanas laiku, kad cilvēki pieminot un atceroties, ziedojot un upurējot gaida jaunu gaismas un dabas atdzimšanu, reizē domājot par dvēseļu atdzimšanu.

– Dažādu tautu mitoloģiskā un kultūrvēsture glabā informāciju, ka oktobra un novembra mija ir laiks, kad „Aizsaules vārti vairākas dienas un naktis stāv vaļā, un virs zemes sanāk mošķi, rēgi un ļaunie gari”… Dažviet naktis no 31. oktobra līdz 2. novembrim dēvētas par velna, citviet – par burvju, raganu un mošķu vai klīstošo dvēseļu naktīm, kam seko Visu Svēto diena.

– Tā ir dažādu seno kultūru izpausme, laika gaitā papildinājusies ar reliģiskām ceremonijām. Parasti kristīgās baznīcas tika celtas pagānisko svētvietu vietā vai tām līdzās; ļoti bieži kristīgā baznīca, apkarojot pagāniskos ritus, daļu no tiem uzņēma sevī un pārveidoja saskaņā ar jēdzieniem Dievs un Velns – Jahve un Sātans, kas, piemēram, latviešu folklorā radījis zināmus pārpratumus – latviešu Velns nav Sātans. Atgriežoties pie šiem datumiem – tas ir tas pats veļu laiks, kad atveras kapsētas vārti un mirušo dvēseles iznāk virs zemes. Spilgts piemērs – 18./19. gs. mijā Viļānu apkaimē Visu Dvēseļu dienas izpausmes bija visai dramatiskas – uzskatāmi ilustrējot nāves mistēriju, baznīcas vidū nolika zārku, tajā iegūlās mācītājs, bet gar zārka malām nobēra smilšu kaudzītes, tajās iesprauda egļu zarus, bet blakus zārkam novietoja sešus dēļus, uz kuriem bija attēloti seši nāves veidi, sākot no ģiltines (skeleta) ar izkapti rokās un beidzot ar skaistu jaunavu, kurai rokā blašķe, no kuras tiek lieta darva (dzērāja nāve). Latviešiem šīs figūras ļoti patikušas, bijis tik baigi uz tām skatīties, ka drebuļi gājuši pār kauliem, bet vienlaikus nevarējuši acis novērst… Vēlāk baznīca šādas mistērijas aizliedza un pievērsās abstraktākai nāves uztverei. Šobrīd šīs pasauļu sliekšņa funkcijas veic svecīšu svētki – tu esi dzīvo pasaulē, bet svecīšu liesmiņas it kā no citas pasaules. Ne velti pat vispragmatiskākie šādos brīžos izjūt trīsas…

– Nu jau vairākus gadus ap Helovīna laiku sabiedrībā uzvilnī diskusijas – kā pret to izturēties, vai tas mums vajadzīgs, varbūt – kaitīgs?

– Dažkārt pret to izturamies ar nosodījumu – kā pret ko svešu, pat briesmīgu, taču faktiski tas ir viens no veļu laika izpausmes veidiem. Līdzīgi maskošanās gājieni ar ne šīs pasaules tēliem (Nāve, Dzērve) bijuši arī latviešiem, kulmināciju sasniedzot Ziemassvētkos. Arī budēļi ir veļu valsts pārstāvji. Nepiederu tiem, kas uzskata, ka var iet tikai vienu ceļu: uz baznīcu, kapsētu vai Helovīnu masku gājienos, nē, tie ir paralēli ceļi, kurus pa brīdim savieno taciņas, ļaujot no viena nokļūt pie nākamā.

– Kā jāuzvedas veļu laikā, lai būtu saskaņā ar šo un to pasauli?

– Katrs to izjūt iekšēji, bet varbūt tomēr veļu laikā ierobežot troksni un demonstratīvas aktivitātes. Troksnis – disharmonija, haoss. Piedomāt par saviem aizgājējiem – kaut uz brīdi atminēties aizgājušos tuviniekus, draugus, kolēģus. Varbūt piedomāt par tiem, ko personīgi nepazini, bet kuri tev dzīvē bijuši svarīgi. Varbūt svecīšu vakarā aizdegt svecīti ne tikai uz „savējiem”, bet arī uz kāda vientuļa, tumša kapa kapsētā – kas zina, varbūt reiz, kad būsi aizmirsts, kāds tā noliks uz tavējā? Veļu laikā galvenais ir atmiņa – tilts starp dzīvo un mirušo pasauli: tu atceries, un tevi atcerēsies. [Judina 2004 : https://www.apollo.lv/4706824/janinas-kursites-velu-laika-pardomas]

●

Rudens mēnešus nereti uzskata ne tika par drēgnu, lietainu vai nomācošu periodu, bet arī par veļu laiku. Latvijas Radio 2014. gadā piedāvāja iespēju izzināt veļus un to pasauli sīkāk, piedāvājot īsus stāstus par veļiem, veļu laiku, veļu satikšanu.

– Kādēļ mirušajiem pievēršam tik lielu uzmanību – kādēļ cilvēki nes cienastus uz kapiem?

–„Latvijā un baltu zemēs kopumā mirušajiem tiek veltīta ļoti liela uzmanība, jo – kas gan nezina slaveno anekdoti par rūpīgo latviešu sievu, kas vīrietim būtu jāapprec vecumdienās, jo šī ideāli sakopšot kapiņu,” stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesore kultūras teorijās Rūta Muktupāvela.

– Un Latvijā mirušo kults ir – paradoksāli varbūt skan – tāds ļoti dzīvīgs, un mēs mēdzam teikt, ka pret mirušajiem izturamies labāk nekā pret dzīvajiem. Kāpēc tā tas ir, protams, ļoti grūti spriest, un šeit mēs varam tikai interpretēt, un viens no tādiem skaidrojumiem, kas šķiet samērā loģisks, varētu būt šis, ko piedāvā psihoanalītiķi, starp citu, Zigmunds Freids vēl 20. gadsimta pirmajā pusē izklāstīja darbā „Totēms un tabu”,” klāsta Muktupāvela.

„Viņš, piemēram, raksta, ka šo mirušo senču godināšanu veicina bailes no atriebības. Uzskata, ka pēc nāves cilvēks iegūst pārdabiskas, ar ķermeni un matēriju vairs nesaistītas spējas, un, protams, ja mēs turpināsim pret viņiem slikti izturēties arī pēc nāves, nu tad viņi var nākt un atriebties. Tādi priekšstati ir ļoti izplatīti, tas nav raksturīgs tikai baltiem, tā ir tāda vēl viena universālija, kas balstās novērojumos un daudzu citu kultūru aprakstos,” viņa piebilst. [Upīte 2014 : https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/velu-laiks-cienasts-kapos-un-uzmaniba-mirusajiem.a107862/]

Gars, velis, dvēsele

Mirušais folklorā tiek saukts galvenokārt par veli, taču tiek lietots arī dvēseles un gara jēdziens. Arī citās valodās šie jēdzieni tiek diferencēti, tā, piemēram, „angļu valodā tiek skaidri nošķirti vārdi soul, ghost un spirit. Soul (vācu Seele) nozīmē cilvēka vai dzīvas būtnes dvēseli, kas ir šķirama no miesas. Ghost (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. Par spirit (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu, kas nav cēlies no cilvēka vai dzīvnieka”.

Latviešu folkloristikā piedāvāti vairāki veļa, dvēseles un gara skaidrojumi, līdz ar to šāda uzskatu dažādība rada jēdzienu un to savstarpējo attieksmju neskaidrību, tādēļ nav vienotas izpratnes.

Etimoloģiski velis latviešu valodā tāpat kā lietuviešu valodā nozīmē ‘mirušais’, senskandināviem valr – ‘kritušie kaujas laukā’; valholl – ‘kritušo karavīru mītne’. Indoeiropiešiem aizkapa dzīve bijusi iedomāta kā ganības: latviešu folklorā mirušie gana veļu govis.

Veļi, atkarībā no reģiona un laika, saukti par vecajiem, ēniem, māžekļiem, mānikļiem, iļģiem, pauriem, ķauziem, gariem, nelaiķiem, lēļiem, urgučiem, tēviem, dieviņiem, vecļaužiem u. c. Jēdziens velis lietots, lai apzīmētu cilvēka būtību / veidolu pēc nāves, tas tiek uzskatīts par fiziskā auguma līdzinieku (cilvēka īpašībām un ārējam izskatam atbilstošu), kas pretēji trūdošajam augumam turpina noteiktā veidā pastāvēt (saglabājot savu iepriekšējo nodarbošanos, sociālo statusu, rakstura iezīmes, esot kontaktā ar saviem dzīvi palikušajiem tuviniekiem).

Senlatviešu ticējumos sastopams pirmatnējs uzskats par ‘dzīvo mironi’, kas aizgājis viņā saulē, bet var arī parādīties vēl šai dzīvē pilnīgi tāds pats, kāds bijis, būdams dzīvs. Velis uzskatīts par ‘attēla’ jeb ‘veidola dvēseli’, kas, šķirts no miesas, turpina eksistēt tālāk tā sauktajā miroņa gara veidā, kas līdzinās mirušajam cilvēkam. Arī Kārlis Straubergs veli nosauc par „dzīvo mirušo”, tikai papildus uzsverot tā ciešās saiknes ar tuviniekiem. Latviešiem, tāpat kā pārējām baltu tautām, dominē priekšstats par nemirstīgo un dzīvo mirušo, kas parasti tiek saprasts ar veļa jēdzienu. [..] Ticējumos velis dēvēts gan par garu, gan dvēseli: „Vecie cilvēki zina daudz stāstīt par vecajiem. Par vecajiem tie dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kuri gadā divi jeb trīs reizes apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušiem draugiem svētību, bet ienaidniekiem ļaunumu. Vecaji bijuši cilvēka izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā; viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem, gar ceļa malu, kā arī gar sētmalēm. Vārds „vecaji” cēlies no tā, ka visiem bijis vecs, gandrīz vienāds izskats. Vecaji jeb paurīši bijuši neredzami gari”.

Zīmīgi, ka veļi pārvietojas pa vietām, pa kurām parasti nestaigā cilvēki. Grāvis, no vienas puses, uzskatāms par mitru vietu, no kuras ceļas migla, veļi saistīti ar miglas laiku; no otras puses – grāvis, tāpat kā pati ceļa mala vai sētmale, uzskatāmi par robežu, ko mirušie atgriežoties šķērso, tai pašā laikā tālu no tās neatejot. [..] Ļoti izplatīts folkloristu vidū ir viedoklis par dvēseles kā nemirstīgas substances veidu; latviešu folklorā sastopami vairāki iespējamie varianti, kas notiek ar dvēseli un ar ko tā saistīta pēc nāves: 1) tā var būt saistīta ar veli, kas nonāk kapu kalniņā; 2) tā var palikt uz zemes gara formā (ļauna, dzīvajiem kaitējoša); 3) tā var doties pie Dieva debesīs vai arī 4) iemājot dabā esošajā. Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė), skaidrojot duālismu (veļu un dvēseles atšķirību) uzskatos par pēcnāvi, raksta: „Velis ir bezmiesas, bezasiņu substance, bet dvēsele – mūžīgais dzīvības spēks, enerģija. Duālisms izskaidrojams ar to, ka šie jēdzieni mantoti no dažādām reliģijām: velis no indoeiropiešu, bet dvēsele no pirmsindoeiropeiskās Senās Eiropas.”

Interesants un atzīmēšanas vērts ir dievtura Paliepu Jāņa viedoklis par veļu idejas būtību:

„Neaizmirsīsim, ka mūsu pagātne bija mūsu tēviem viņu tagadne, ka mūsu tagadne bija mūsu tēviem nākotne un ka mūsu nākotne kļūs mūsu bērnu pagātne. Tas nozīmē, ka mūsu bērni var savu nākotni jau tagad saskatīt savu vecāku tagadējā, šīsdienas dzīvē. Šādi saprasts dzīves turpinājums no paaudzes uz paaudzi mūsu dzīvei piedod dziļāku jēgu un vērtību un dziļāku dzīves izpratni, un dainu latvieša veļa veidols ir spēcīgākā saite, kas ceļ tiltus pāri daudzām paaudzēm, tā nodrošinot daļu no tā turpinājuma jeb nemirstības, pēc kuras cilvēks tik ļoti, ļoti ilgojas.”

Folklorists Ansis Lerhis-Puškaitis raksta, ka, „cilvēkam mirstot, dvēsele atstāj miesas – izlido no mutes, ieiet gara miesās un dodas tad tauriņa, putniņa veidā uz viņsauli”, kas saukta par veļu valsti, un tajā gars pārvēršas par veli. Iespējams, ka šeit saskatāma sliekšņa jeb pārejas situācijas trīsdaļīgā struktūra: pārejas sākumā mirušais joprojām ir saistīts ar dzīvo pasauli (elpa – dvēsele – dzīvība), pašā pārejas brīža kulminācijā dvēsele pārvēršas par garu; tas ir visnedrošākais laiks, tāpēc arī raksturīga dažādu ambivalentu garu klātbūtne, kas var klīstošo jeb ceļā esošo dvēseli – garu ietekmēt (mirušā gars var pārvērsties par lietuvēnu, vadātāju, spoku), un nobeiguma fāze – iekļaušanās jaunajā sabiedrībā, kur gars kļūst par veli, nonākot veļu valstī.

Noslēgumā var secināt, ka mirušajam jāizdzīvo trīs transformācijas, lai veiksmīgi varētu uzsākt jaunu posmu – dzīvi veļos. Dvēsele, gars un velis uzskatāmi par savstarpēji vienotiem, citam citu nomainošiem veidoliem jeb formām; visi trīs jēdzieni apzīmē mirušo, tikai katrs no tiem apzīmē atsevišķu tā transformēšanās veidu un posmu. [Jirgensone 2011 : 67–73 : https://core.ac.uk/download/pdf/71748912.pdf]

Veļi un to mielošana. Sena ieraža Ziemassvētku un Jaungada priekšvakarā

Senie latvieši ne tikai mieloja veļus, bet arī deva līdzi ziedu mirušajiem. Vīrieša un sievietes apbedījumā Mežotnes centra kapulaukā zemgaļu vīrietim līdzi dots šķēps, zobens, cirvis, arī saktas, sprādzes un gredzeni. Sievietei mūsu senči līdzi devuši nazi, īlenu, kapli, greznu krūšu rotu ar važiņām, aproces un gredzenus, kaklariņķi.

Cilvēki visos mums zināmajos laikos ir ticējuši, ka līdz ar fizisko nāvi cilvēks, viņa personība neiet bojā, ka pastāv viņsaule, „aizkapa dzīve”, „dzīve pēc nāves”, kurā viņš turpina dzīvot reālu dzīvi; ir ticējuši, ka cilvēkā mīt nemirstīgs gars, nemirstīga dvēsele. Šādu pārliecību pauž ļoti senu un jaunāku, tai skaitā Latvijas teritorijā konstatētu baltu un somugru cilmes, apbedījuma vietu izpēte, atrodot tajās darbarīkus, traukus un to paliekas, ieročus, rotaslietas, uzturvielu paliekas u. tml. – lietas, kas, kā domāja senči, mirušajiem vajadzīgi „viņā saulē”; vēl pat visjaunākajos laikos, kad arvien vairāk prevalējuši kristīgās ticības priekšstati par aizkapa dzīvi, mirušajiem zārkā doti dažādi sadzīves priekšmeti, laikam gan vairāk kā „sena tiesa”.

Dzīvo cilvēku attieksme pret mirušajiem tuviniekiem Latvijā bija divatnīga, pretrunīga. Jau līdz ar nāves brīdi, pat fiziski vēl „šajā saulē”, vismīļākais tuvinieks – māte, tēvs, brālis, māsa, meita, dēls – piederēja pilnīgi citai – svešai, mirušo pasaulei. Lai mēs kaut daļēji tuvotos šādai divatnības izpratnei, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka līdz pat jaunākiem laikiem tautas apziņā bija saglabājušies latviešu folkloras, tautas ticējumu un ieražu materiāli, kuros ir dažāda vecuma slāņi. Otrkārt, dzīvā cilvēka psihe, viņa priekšstatu, viņa emociju pasaule acīmredzot izsenis nav bijusi brīva no iekšēja pretrunīguma, kas izpaudies arī viņa attieksmē pret mirušajiem tuviniekiem.

Pēc latviešu tautas ticējumu un teiku materiāliem (kristiāniska un pirmskristiāniska tipa motīvu savijums) mirušie naktīs dažreiz sapulcējas baznīcās (baznīcas apgaismotas), kur dziedāja Dieva dziesmas, spēlēja ērģeles; sprediķi teicis mācītājs, kas pēdējais tanī apgabalā miris un glabāts. Dzīvie šais mirušo sapulcēs piedalīties nedrīkstēja. Ja kurš dzīvais ienāca mirušo dievkalpojumā, to veļi nogalināja. Zīmīgi, ka labvēlīgu brīdinājumu nekavējoties atstāt baznīcu dzīvajam ienācējam dod miris radinieks.

Ir latviešu tautas teikas un pasakas, kur parādās veļu labvēlība. Šie sacerējumi pauž vecāku un bērnu attieksmes.

Lai gan distance starp mirušo gariem – veļiem – un dzīvajiem neizzūd nekad, gada ritējumā ir periodi un laiki, kad krasa distancēšanās starp veļiem un dzīvajiem, īpaši dzīvajiem veļu tuviniekiem, mazinās.

Veļu laikā, veļu dienās dzīvie gaida veļu ciemošanos, veļi labprāt neredzamā veidā ierodas pie dzīvajiem. (Ir paņēmieni vai to nosacījumi, kurus ievērojot veļus varot ieraudzīt vai pat dzirdēt, taču dzīvajam tad tai pašā gadā vai tūdaļ jāmirst.)

Veļu ciemošanās Ziemassvētku vakarā ir daudzināta un attēlota latviešu daiļliteratūrā, piemēram, Antona Austriņa un Edvarta Virzas dzejā. „Ķūķu vakars. Saimniec, / Vakariņas galdā liec. / Spraustuvē drīz dzisīs skals, / Ārā zvaigznes, sprēgā sals. / Meitas kūtī aitas ķer; / Kurais auns – tā kāzas dzer / Citu gad’ – ek, kur tad prieks: / Atjās gaidīts precinieks… / Jārauga, vai bites dzied, / Kupla vasara tad zied. / Zirņu bļodā – savu ties’, / Miroņiem ko mieloties (A. Austriņš „Ķūķu vakars”). Edvarts Virza attēlo, kā saimnieks Ziemassvētku vakarā sapulcina tukšā lauku mājā veļus – senos, mirušos šīs mājas kādreizējos saimniekus un saimnieces.

Svētku un ievērojamu tautas gadskārtu svinamdienu reizēs veļi tika baroti arī Metenī, Lieldienās u. c. [Rudzītis 1997 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/53015]

●

Jēdziens htoniskā pasaule ir zinātnieku radīts un folkloras tekstos nav atrodams.

Termins htonisks aizgūts no grieķu valodas ar nozīmi „zem zemes esošs”, vai arī „tas, kas saistīts ar zemi, pazemi, lietas zem zemes”, kas veidojies no vārda chtõn ar nozīmi „zeme”.

Latviešu pētniecībā pārsvarā izmantots jēdziens pazeme vai arī lietots kāds no folkloras materiālos atrodamajiem apzīmējumiem; visbiežāk izmantotas dažādas metaforas, kuras pārsvarā aizgūtas no folkloras materiāla, piemēram, viņsaule, veļu upe, citpasaule, Vāczeme, poļu zeme, velēnu kalniņš.

Htonisko telpu kā veļu valsti definē un raksturo arī Roberts Mūks savā pētījumā „Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā”, kas ir veltīta astrālā ķermeņa iztirzājumam latviešu tautas mītos un ticējumos. Tomēr šajā gadījumā lielākoties uzmanība vērsta uz psiholoģiskajiem dvēseles aspektiem, mazāk uz veļu valsti kā folkloras fenomenu. Citā pētījumā velis (un nosacīti arī veļu valsts) tiek definēta tiešāk: „Mūsu „mīļie aizgājēji” (veļi) nebūt nav spocīgas būtnes, bet dvēselītes, kas uzturas starplaukā starp visu miesīgo un garīgo.” Šis secinājums nav nepareizs, tomēr ir nepilnīgs. Roberts Mūks htoniskās telpas analīzei pievērsies vairākkārt, nonākot pie vispārzināmas atziņas, ka „senajās kultūrās nāve nav absolūts gals vai neira, bet iniciācija – sagatavošanās jaunai dzīvei. Tā ir atpestījoša un tāpēc – nepieciešama, jo tai seko jauns dzīvesveids.” Folkloras pētījumos atkārtoti norādīts, ka veļu valstī mitinās mirušo gari, piemēram, „dzīvie zināja, ka pēc nomiršanas tie paliks joprojām saskarē ar savējiem, nāks pie tiem ciemoties. Ar to arī izskaidrojama savdabīgā latviešu attieksme pret nāvi.” Tomēr kopumā šīs interpretācijas ir vērtējamas kā vienas no iespējamajām, jo folkloras tekstos par htonisko veļu valsti atrodams arī pretējs priekšstats – nāve kā sastingums, pasīvs stāvoklis, atrašanās Lielās pirmmātes klēpī. Jāpiebilst, ka latviešu folkloristikā līdz šim jēdziens htonisks ir skaidrots samērā viennozīmīgi, pārsvarā to bāzējot tikai uz reprezentantiem (dievībām, gariem), taču mazāku uzmanību pievēršot htoniskajai telpai, kas gan tikusi definēta (J. Kursīte, I. Barovskis); htoniskā laika sistēma līdz šim latviešu mitoloģijas pētījumos nav definēta vispār, izlīdzoties pārsvarā ar aprakstošiem apzīmējumiem. [Barovskis 2015 : 4–25 : https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/28363/298-47667-Barovskis_Ingus_ib10203.pdf?sequence=1&isAllowed=y]

Zalkša zīme

Zalkša zīmi mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, jo Māra mēdzot iemiesoties čūskā. Māras zīme ietver arī Veļu mātes simbolu, un zalktis savukārt ir cieši saistīts ar veļu pasauli.

Zalkša zīme bieži ir sastopama sieviešu apģērbos un uz pirts lietām. Zalkša zīmei ir saistība ar veļiem un veļu pasauli, rakstos uz svētakmeņiem tā atrodama kā pazemes simbols jeb kā svētā dzīvnieka, pazemes valstības sūtņa simbols. [http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/orn13.htm]

Dziesma Veļu upe pārplūdus’. Latviešu veļu laika tautasdziesma. Izpilda grupa „Skandinieki”.

Dziesma Veļu laiks. Grupas „Auļi” mūzika, izpilda grupa „Auļi”.

Dziesma Ziedi, ziedi, veļu druva. Tautas mūzika, izpilda grupa „Baļķi”.

Dziesma Aizver vārtus, veļu māte. Uģa Prauliņa un Ilgas Reiznieces skaņdarbs, izpilda Latvijas Radio koris un grupa „Iļģi”.

Brīvdabas muzejā veļu vakarā kopā ar folkloras kopām tiek runāts par tradīcijām, mieloti veļi, dziedātas dziesmas.

Video: Veļu laika tradīcijas. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=ynvDXz7MVXQ]

●

Video: Veļu saukšana. Līvu diena.

Veļu saukšanas un mielošanas tradīcijas kopā ar folkloras grupu „Skandinieki”. [https://www.youtube.com/watch?v=GXtFhPOtlp0]

●

Video: Veļu laiks. Krapas krusta priede.

Aktieris Egons Lipors stāsta par veļu laiku, par kādu no Gulbenes puses nostāstiem – Krapas krusta priedi un teiku „Labvēlīgie veļi”. [https://www.youtube.com/watch?v=7gYM0NB8bC0]

●

Folkloras un seno cīņu kopas „Vilkači” līderis Dāvis Stalts savās mājās Torņakalnā veļu laikā pēdējos gadus sarūpē mielastu aizgājušo dzimtas senču gariem, latviskajā dzīvesziņā sauktiem par veļiem. D. Stalts uzskata, ka senais rituāls, kas dabiski iekļaujas lauku mājas ritumā, iespējams arī pilsētas dzīvoklī.

„Šos rituālus veicu, kā mācēdams un juzdams, un varu tikai teikt, ka mani tuvākie velīši pavisam reāli ir kā atnākuši, tā aizgājuši. Pilnīgi reāli esmu sajutis savu vectēvu Oskaru Staltu, kas man iemācījis daudz laba un arī lībiešu valodu. Vīru, kura plauksta bija divu parastu plaukstu lielumā,” ar sirsnību atceras Stalts. „Šīs tikšanās ar vectēvu mani ļoti uzlādē un dod daudz spēka visu nākamo gadu.”

Veļu mielošanas rituālus Stalts veic trīs vai pat deviņus vakarus laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem: „Esmu viens pats mājās. Ja ir kāds tuvinieks, tas ir citā istabā. Es pagatavoju ēdienu, piedāvāju Dieviņam, tad uzrakstu uz papīra lapas sev tuvo veļu vārdus, paņemu fotogrāfijas, ja ir. Nolieku tās goda vietā. Aizdedzinu sveci. Nolieku uzrakstīto lapu zem goda mielasta šķīvja. Dziedu dziesmas un aicinu veļus…”

Tad Dāvis aiziet uz kādu brīdi, atstājot veļus vienatnē pie mielasta galda, bet atgriezies plaukšķina plaukstas un sauc: „Prom velīši uz savām mājām! Prom! Prom!” „Izplaukšķinos kārtīgi, tad sadedzinu lapu, nodziedu kādu spēka dainu un izkūpinu ar kadiķi istabas,” atklāj Dāvis.

Stalts nav vienīgais, kas piekopj senos rituālus. Daudzās lauku sētās saimnieki kā tēvutēvu laikos aiznes ēdiena bļodiņu uz klēti, citviet folkloras draugi mēģina atdzīvināt senos rituālus kādreizējā krāšņumā. [Leiškalne 2009 : https://jauns.lv/raksts/zinas/225666-sencu-velu-mielosana-pilsetas-apstaklos]

Veļu kalni

Smiltenes novadā ir dabas taka „Veļu kalni”. Tā sākas Veļu kalnā un ved lejup dziļajā Veļu gravā, kur sastopama daudzveidīga augu valsts, čalo upīte un šalc mežs. Labiekārtotas atpūtas un piknika vietas. Takas garums ir aptuveni 1 km. Visskaistākā ainava baudāma pavasarī, vizbulīšu ziedēšanas laikā. [Sagatavots pēc: https://thebaltictravel.com/lv/velu-kalni]

Veļu laika Dzīvības koks

Krājums „Dievaines” (2018) ir dzejnieces Dainas Sirmās trešā grāmata.

Krājums ir veltīts veļu laikam jeb dievainēm, kas latviešu gadskārtu ritumā ir rudenī, laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Laikā, kad tiek pieminēti, mieloti un godāti mūžībā aizgājušie un kad visspēcīgāk izteiktas izjūtas par senču garu klātbūtni dabas un darba procesos. Latviešu mītiskajā apziņā veļu laiks ir viens no vecākajiem priekšstatiem par cilvēka vietu pasaulē.

Krājumā būtiska vieta ir ierādīta arī kokam. Koks ir vidutājs starp veļiem un dzīvajiem. Kompozicionāli krājums ir veidots kā vienots veselums, proti, pat literārā redaktora Ronalda Brieža krājuma ceļa vārdi ievada grāmatas kopnoskaņā: „Šajā vakarā kamolos savēlusies migla iegūst sen aizgājušu cilvēku vaibstus, sabiezē durvju ailā un pārkāpj sava bijušā nama slieksnim. Vāri apgaismotajā un šaurajā lauku sētas istabā pulcējas paaudzes, radam līdzās nosēžas kaimiņš, tautiešiem līdzi ienāk kāds svešu zemju ciemiņš. Viņu ir tik daudz, cik saglabājusi mūsu atmiņa. Viņi nāks tik ilgi, cik tos aicinās pie saimes galda. Pēc gadiem no viņiem paliks bildes laika krāsu un smaržu uzsūkušā fotoalbumā, ko pēcteči šķirstīs kā senu dzimtas rēbusu, mēģinot uzminēt, kas slēpjas zem nekad neredzētajām, bet dīvaini pazīstamajām sejām. Šovakar viņi visi ir vienkopus – bijušie un pašreizējie; vēsturiskie, mītu apvītie un fantāzijas radītie. Vienā lielā episkā kopbildē.”

Krājuma noskaņa liecina par lūgšanu nezaudēt saikni ar tautas un zemes pagātni, lai arī cik skarba tā būtu bijusi. [Ratniece 2018 : https://www.la.lv/velu-laika-dzivibas-koks]