Tradicionālā transkripcija

[vãvere]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑːːvere] 


[v] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



vāver-sakne, vārda celms

-egalotne




vāver+ād-a

lid+vāver-e

pigmej+vāver-e




vāverepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

vāver-e

vāver-es

Ģ.

vāver-es

vāver-u

D.

vāver-ei

vāver-ēm

A.

vāver-i

vāver-es

I.

ar vāver-i

ar vāver-ēm

L.

vāver-ē

vāver-ēs

V.

vāver-e!

vāver-es!


N. Ģirts VāvereD. Ģirtam Vāverem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMūsu vecajā liepā dzīvo vāvere.

2) izteicēja daļaŠis nelielais, veiklais dzīvnieciņš ir vāvere.

3) galvenais loceklisVāverīte kuplastīte.

4) papildinātājs – Vāverei ir asi zobi un kupla aste.

5) apzīmētājsVāveres kažoks ir sarkanbrūns.



vāveres aste, vāveres kažoks, vāveres ligzda, vāveres ritenis

 

vāvere lec

 

gudra vāvere, pelēkā vāvere, veikla vāvere, žigla vāvere



vāvere, dsk. ģen. -ru, s.

Neliels sarkanbrūns grauzēju kārtas dzīvnieks ar slaidu, vijīgu ķermeni un garu, kuplu asti. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1154]


vāvere, -es, dsk. ģen. -ru, s.

1. Neliels grauzēju kārtas dzīvnieks, kam ir raksturīga kupla, gara aste, kupls, biezs apmatojums, parasti sarkanbrūnā krāsā, un kas dzīvo galvenokārt kokos.

Parastā (arī Eirāzijas) vāvere. Kaukāza vāvere. Klinšu vāvere. Vāvere čokstina.

Vāveres ritenis – rotējoša cilindrveida ierīce, kas rada nebrīvē dzīvojošām vāverēm iespēju skriet, kustoties šādas ierīces iekšienē.

Vāvere tupēja ne augstu kokā, asiem zobiem lupināja priekšķepās stingri samiegtu čiekuru. Upīts 3, 51.

Lielākos [koku] dobumos .. riekstu vai žāvētu sēņu klēti ierīko vāvere .. Caune 5, 78.

Vāverēm ir neapšaubāmi liela kulturāli estētiska nozīme, jo tās atdzīvina un bagātina apdzīvoto vietu parkus un dārzus. Tauriņš 1, 132.

pārn. Puikas skaudīgi vēro apgaismotājus, kas veikli kā vāveres tekalē pa dzelzs režģu torņiem gar skatuves malām. A. Eglītis 3, 65.

pārn. Jaunajai sievai darbā bija vāveres solis. Kaldupe 8, 29.

pārn. Liesmu vāveres pār malku lēkā .. Ļūdēns 3, 44.

.. katru vakaru [klubā] kas notika, un sabiedriskais kluba vadītājs griezās kā vāvere ritenī. Zvaigzne 75, 11, 14.

Skrienu kā vāvere ritenī, un nekad visi darbi nav apdarīti. Zigmonte 18, 84.

2. dsk. Grauzēju kārtas dzimta, pie kuras pieder sīki un vidēji lieli grauzēji, piemēram, murkšķi, susliki, vāveres. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Kā vāvere ritenī nepārtrauktā kustībā, darbībā.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Acis spīd kā vāvereisaka par priekā mirdzošām, spožām acīm.

 

Kā vāveresaka, raksturojot kustību veiklumu, vieglumu, straujumu.

 

Vāveres ritenisnepārtraukta, bieži vien bezjēdzīga darbība.

 

Vāveres danco pa vēderusaka, jūtot lielu izsalkumu.

 

Zobi kā vāverei ­– saka par stipriem, veselīgiem zobiem. [Sagatavots pēc: LFV II 1997 : 532–533]


Zooloģijā – parastā (arī Eirāzijas) vāvere, Kaukāza vāvere, klinšu vāvere.


PriekšvārdiVāverīte (pirmo un vienīgo reizi konstatēts Rīgā 1523. g.).


UzvārdiVāvere; Vāveriņš, Vāveriņa; Vāvers, Vāvere; Vāverāns, Vāverāne.

 

VietvārdiVāveres, viensēta Smiltenes novadā; Vāveres ezers, ezers Vecumnieku novadā, Vāveres kalns, kalns Jelgavas novadā; Vāveres krogs, viensēta Amatas novadā.


vāvere, mantots vārds; lš. vover­, pr. weware,kr. apv. веверица, вевëрка, бкр. вавëрка, č. veverka, p. wiewiorka, sav. eihhurno, eihhorno (< *aik-wernan), v. Eichorn, persiešu varvarah ‘t. p.’, lat. vīverra ‘baltais sesks, zebiekste’. Pamatā ide. reduplicēts *Oer-‘vāvere; sīks meža dzīvnieks’. Saknes pamatnozīme ‘griezt, liekt’. Dzīvnieks tā saukts lokanā auguma dēļ.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 495]


angļu – squirrel

baltkrievu – бялкa

franču – écureuil

grieķu – σκίουρος

igauņu – orav

itāļu – scoiattolo

ivritā – סנאי

krievu – белка

latīņu – sciurus

lietuviešu – voverė

poļu – wiewiórka

somu – orava

ukraiņu  білка

vācu – das Eichhörnchen; das Eichhorn; das Eichkätzchen; die Eichkatze

zviedru – ekorre



Lec kā vāvere pa zariem.


Vāveri nedrīkst laist klāt ugunskuram, jo tā no turienes paņemot ogli un iespļaudama nodedzinot kādu māju.

 

Ja vāveres nāk mājās, būs ugunsgrēks.

 

Kad vuovere atskrīn uz sātu, tad tei ir juosagiun un juoparauga kuojas. Jo tuos syltas, tad byus guņsgrāks, jo soltas, tad nabašnīks.

 

Kad vāveres ziemu grauž skujas, tad mirst tanī ziemā jauni, bet, kad grauž čiekurus, tad – veci.

 

Ja vāveres pa zemi staigā, tad gaidāms labs laiks.

 

Ja vāveres ligzdā daudz riekstu un čiekuru, tad būs dziļa ziema.

 

Ja sapnī redz vāveri, tad būs ugunsgrēks.



Skribu skrabu vāvere

Atskribu lec. – Atspole.



Cipu, capu, vāverīte

Ar eziti riņķi grieza;

Kamēr ezis riņķi grieza,

Vāver’ koka galiņā. [LD 2358-0]

 

Putniņš raudaja, galviņa sāpeja.

Kam gāji, putniņ, apiņu dārzā

Apiņu ziediņus nolasīt?

Vāvere raudaja, vēders sāpeja.

Kam ēdi, vāverīt, čiekuru daudz? [LD 2680-0]

 

Caune mežu pārdevusi,

Vāverei nezinot.

Ir šodien caunes bērni

Ar vāveres ienaidā. [LD 2412-1]

 

Pieci pierksti vāverei,

Pieci zelta gredzeniņi;

Zeltu vien bierdinaja,

Par eglēm lēkadama. [LD 2346-1]

 

Vakar sniga balti sniegi,

Šodien laba medišana:

Nu pazina caunes pēdas,

Ir vāveres lēkumiņu. [LD 14645-0]

 

Te pārveda tautu meitu

Ka vāveri nosvilušu;

Nu bij smuka tautu meita,

Nu apģērba mūs’ māsiņa. [LD 21579-0]

 

Caunu, caunu, ne vāveru,

Bāliņ, tava cepurite;

Linu, linu, ne pakulu

Šie deviņi paladziņi. [LD 5670-2]

 

Caunitēm, vāverēm

Es taisiju aplociņu;

To reiziņu medīt gāju,

Kad ādiņas dārgas bij. [LD 30531-1]



***

 

Viena maza vāverīte

Pār celiņu pārtecēj…

 

Un izlec no vēriem un damaksņiem

Tūkstošiem vāveru;

No taigas biežņām, ciedru siliem,

No pirmatnības;

Iz mednieka atmiņām.

 

Viena maza vāverīte…

Un pēkšņi žēlums,

Jo vāverīte tika maza, mazītiņa,

Tik kuplastaina,

Mīlīgu purniņu,

Tik līdzīga kādai citai būtnei,

Sīkām, ņirbīgām ķepiņām

Asiem nadziņiem,

Pēdiņas atstādama.

 

Viena maza,

Viena maza vāverīte

Pār celiņu pārtecēj. [Gūtmanis 2000 : 295]

 

 

Vāvere un meitene

 

Ugunīgs ērkulīts

Uzšaujas kokā:

– Šmūkš! šmūkš! cilvēciņ,

Ķer mani rokā! –

Pazarē šūpojas,

Uz zemi lūkojas,

Tad augstāku metas –

Spudūkš!

Un snaikstās, un vaikstās:

– Šmūkš! šmūkš!

 

Vāverīt! vāverīt!

Ļauj sevi apskatīt,

Kāda tev rotiņa:

Aste – vara slotiņa,

Pie ausīm cekuli

Kā zelta pušķīši,

Un nagi – sidrabāķīši asi.

– Šmūkš! šmūkš!

 

– Vai tu, zvēriņ, ko prasi?

Actiņas spridzīgas gail:

Laikam no manis tev bail…

Nebaidies! Prāts man nav ļauns.

Pāri tev darīt – man kauns.

Neesmu mednieks;

Tevi tik redzēt – man prieks,

Veiklā vāverīt,

Siliņa dvēselīt. [Plūdonis 1981 : 51]


Tad aiziet pie citas, tālākas egles, kurā laikam vāvere strādājusi, jo tur pilna zeme izlobītu, spurainu čiekuru. Salasa priekšautos visus, cik ir, un nober pār vietu, kur aprakti lakatiņi. Nu vairs neko nevar manīt. Brāziens mājās būs, bet kas ir brāziens pret cietumu? [Belševica 1996 : 9]

 

Te jēriņam aiz muguras nobira brūnas čiekura zvaigznes. Bille pacēla acis. Vāvere? Krustknābis?

Vāvere gan. Tupēja uz zara ar čiekuru ķepās. Negrauza vairs, tikai pikti raudzījās uz Billi. Bille piebikstīja Anitai, lai viņa arī paskatās, bet Billes elkoņa kustība vāveri iztrūcināja. Vāvere uzbrēca: – Čak! Čak! –, sašūpojās zaros, noplīvoja kuplā aste, nokrita zemē aizgrauztais čiekurs, un ne miņas vairs no vāveres. [Belševica 1996 : 62]

 

Vakar uzkrita pirmais sniegs. Nu viss ir balts. Tik balts, ka nekā nevar atšķirt. Baltā vistiņa izdēja baltu olu un pazaudēja to sniegā. Baltais gailis dziedāja baltu dziesmu, tā ieskrēja pažobelē, piesala tur un palika karājoties kā balta lāsteka. Baltajai vāverei piedzima balti vāverēni, ielēca baltajos koku zaros, un vāvere nevar vairs tos atrast. Visi koki – balti, eju pa mežu, nevaru saprast, kur koks, kur baltā diena.

Dūmi no skursteņiem kāpj balti, un tintes pudelē tinte kļuvusi balta – nezinu, vai jūs redzēsiet, kas te uzrakstīts. Ēdam tikai baltu maizi un dzeram baltu kafiju. Šorīt tīrīju zābakus – zābaksmērs arī balts.

Gauja balta – iemetu spiningu, izvilku baltu līdaku, uzšķērdu līdaku – vēderā tai balts pīlēns (norijusi rīļa), iespraudu pīlēnam astē šito zīmīti, palaidu, lai lido. Ja saņemsiet, pabarojiet, apgrieziet spārniņiem galus, lai neaizlaižas, un katru vakaru sildiet šim vēderu ar baltu termoforu.

Kad izdēs zelta oliņu, tad man atrakstiet!

Mana adrese: BALTAIS KURMIS JŪRMALĀ

P. S. Varat arī to visu uzzīmēt, tikai – ar baltu krāsu, bez nevienas melnas svītriņas. [Ziedonis 1983 : 6]


VĀRNA. Klusi, tu Bezdelīga!

Vai tev tāda runa piederīga?

Tu esi ķēķa meita!

Balts priekšautiņš, melna kleita!

 

VĀVERĪTE. Lai katrs dar’ savu darīšanu!

Lai netraucē manu!

Man kupla astīte plauka,

Tā labi traukus slauka!

 

VĀRNA (sāk kapāt gabalu gaļas, pa starpām to ēzdama).

Es kapāju gaļu, gaļu!

Ņemu ij savu daļu!

Vajaga naski gaļu cirst,

Ij sevi neaizmirst! [Rainis 1981 : 578–579]

 

DIDZIS. Bet viņa jau tev sen sarunāta.

 

ULDIS. Sen, sen; sāk jau aizmirsties.

Bet vecene nerāda visas meitas.

Viņai ir trīs, te tik divas.

 

DIDZIS. Ak, tā otra ir varens skuķis!

Tavu asu mēlīti kā odzītei!

Tavu ašu skriešanu kā sila vāverītei!

Žēl tikai, ka pēc tevis vien acis laiž.

 

ULDIS. Kur tā trešā?

 

DIDZIS. – Kāda tev trešā?

– Kad nebūtu braucis ar tevi reizē, es jau gan būtu noķēris to vāverīti.

Mana zīda josta viņai vareni tīk. [Rainis 1980 : 359–360]



Vāvere, kas ļepato kā zaķis

Pie mums laikam grūti būtu atrast cilvēku, kurš vāveri nepazīst; un katram droši vien šķiet, ka par šo dzīvnieku jau nu gan viņam viss ir zināms… Vāvere izsenis izraisījusi ļaudīs simpātijas, bieži pieminēta tautas dziesmās, pasakās. To varētu izskaidrot arī ar šī zvēriņa populācijas samērā lielas daļas tieksmi sinantropizēties – apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā. [..] Pie mums, Latvijā, sastopama tikai viena no bezmaz divsimt septiņdesmit pasaulē kopumā zināmajām visai dažādajām grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas sugām; tā ir Eirāzijas jeb parastā vāvere (Sciurus vulgaris) – slaids, 18–25 centimetrus (neskaitot asti) garš, 200–400 gramus sverošs zvēriņš – tipiskākais pārstāvis savā apmēram trīsdesmit kustoņu sugas ietverošajā vāveru ģintī. [..]

Būdama grauzēju kārtai piederīgs zīdītājs, vāvere pēc sistemātiskā iedalījuma skaitās „radiniece” bebriem, pelēm, žurkām, strupastēm. [..] vāveres apmatojuma jeb, maigāk izsakoties, kažociņa krāsa ir vasarā gandrīz viscaur (izņemot balto vēderu) vairāk vai mazāk ruda, bet ziemā – pelēcīga. Ziemas kažociņš viņai krietni kuplāks, biezāks par vasaras ietērpu. [..]

Vāveres pakaļkājas, samērojot ar rumpi, ir garas, pie tam – tās daudz garākas un spēcīgākas par priekškājām. Nu gluži – kā zaķim! Tādēļ pa zemi zvēriņš arī pārvietojas kā zaķis – lec, izsviežot pakaļkājas uz priekšu aiz priekškājām, – ļepato. Jā, vāvere ļepato kā zaķis! [..] Pēdu nospiedumos redzams, ka vāveres priekškājām labi attīstīti tikai četri pirksti, bet pirmais (īkšķis) – praktiski nepamanāms, jo rudimentāls. Pakaļkāju pēdas ir garenas, tām labi attīstīti visi pirksti. [..]

Taču vāvere, kā zināms, ir dzīvnieks, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada, uzturēdamies kokos. Tieši šai dzīves daļai evolūcija pielāgojusi ne tikvien vāveres atsperīgās pakaļkājas, lokanos pirkstus un to smailos nagus, bet arī (vai pat – pirmkārt) viņas asti, kas izveidota par apmēram divdesmit centimetrus garu, teicamu ķermeņa stabilizatoru jeb līdzsvara noturēšanas līdzekli, par stūri un zināmā mērā pat par planieri. [..]

Grauzējiem ir gari, uz iekšu saliekušies priekšzobi – četri: divi augšžoklī, divi apakšžoklī. Vāvere nav izņēmums. Priekšzobiem trūkst sakņu, un tie aug visu mūžu. [..] Vāveres mutē atrodas īpaši muskuļi, bez kuriem viņai neiztikt, ēdot ozolzīļu un lazdu riekstu sēklas. [..]

Bet ne jau tikai ozolu un lazdu sēklu dēļ vāvere lielāko savu mūža laiku pavada kokos. Nebūt ne. Tagad – ziemā – galvenā, bet ne vienīgā šī zvēriņa barība ir skujkoku sēkliņas; tās viņš izgrauž no priežu, egļu un lapegļu čiekuriem. [..] vāvere, ar priekšķepiņām pieturot, nokož čiekuru, tad satver zobos un spriņģo uz kādu jau iepriekš izraudzītu horizontāli augošu zaru, kur, stabili iekārtojusies (apsēdusies un ar astes palīdzību nolīdzsvarojusies), saņēmusi čiekuru plaukstās, veikli to groza un apstrādā – aši, aši izloba sēkliņu pēc sēkliņas; lejup virpuļo zvīņa pēc zvīņas. [..] nieka divās trijās minūtēs čiekurs iztukšots; palikusi vien smalki apgrauzta serde, kas nokrīt lejā [..]. Bet vāvere nekavējoties dodas pēc nākamā čiekura, lai ar to zobos steigšus atgrieztos ēdamvietā. [..]

[Tīrmanis: http://www.videsvestis.lv/]



Nams Alberta ielā Nr. 12, ko projektējis arhitekts K. Pēkšēns (1903), celts nacionāli romantiskajā jūgendstilā, tā ornamentālajos ciļņos redzami stilizēti vietējās augu un dzīvnieku valsts motīvi – skujas, čiekuri un vāveres –, bet tornis akcentē ielas stūri. Mūsdienās ēkā ir iekārtots Jūgendstila muzejs.
[Sagatavots pēc: http://liveriga.com/]



Dziesma Pa vāveres ceļu. E. Plauža vārdi, U. Šteinberga mūzika, izpilda Brenča muzikanti.


Baldones novada ģerbonī uz sudraba lauka atainota sarkana vāvere ar dabiskas krāsas priežu čiekuru ķepās. Vairoga galvā zilā laukā trīs sudraba pilieni, savukārt Baldones pilsētas ģerbonī uz sudraba lauka redzama sarkana vāvere ar dabiskas krāsas priežu čiekuru ķepās. Galvā – zilā laukā trīs zelta pilieni.
[Sagatavots pēc: http://www.baldone.lv/]

 

Jauna suga – Prevosta vāveres

Prevosta vāveres, kuras dēvē arī par krāšņvāverēm, Rīgas Zooloģiskais dārzs ieguva jau 2010. gada pavasarī, tās atceļoja no Čehijas. Jaunajiem dzīvniekiem bija nepieciešams adaptācijas laiks, tāpēc tās kādu laiku pavadīja apmeklētājiem liegtā teritorijā.

Tagad skaistais un žiperīgais vāveru pāris ērti iekārtojies mītnē Ķenguru mājas ekspozīcijā un ir apskatāms katram apmeklētājam. Krāšņvāverēm mugurpuse ir melna, vēderpuse spilgti oranžbrūna, bet gar sānu stiepjas plata, balta josla. Protams, lielisks krāšņuma papildinājums ir kuplā, pūkainā aste. Vāveru iecienītākais gardums ir neizlobīti rieksti. Savvaļā Prevosta vāveres dzīvo Āzijas dienvidaustrumu tropu mežos un īpaši aktīvas ir krēslas stundās. Līdzīgi vāveres uzvedas arī zooloģiskajā dārzā – dienas pirmajā pusē atpūšas ērti iekārtotajos koku dobumos un mājiņās, lai vakarpusē aktīvi apsekotu savu mītni un pamielotos ar izliktajiem augļiem, sēklām un riekstiem.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv/]