Tradicionālā transkripcija

[zvèniks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zve͜ini͜eks]


[z] – balsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ei] – divskanis

[n] – skanenis

[ie] – divskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ej.



zvej-sakne

-niek-piedēklis

 -sgalotne

zvejniek- – vārda celms

-nieksizskaņa




zvej-niek+ciem-s

zvej-niek+puik-a

zvej-niek+svētk-i




zvejniekspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

zvejniek-s zvejniek-i

Ģ.

zvejniek-a zvejniek-u

D.

zvejniek-am zvejniek-iem

A.

zvejniek-u zvejniek-us

I.

ar zvejniek-u ar zvejniek-iem

L.

zvejniek-ā zvejniek-os

V.

zvejniek! zvejniek-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZvejnieks izbrauca jūrā.

2) izteicēja daļa – Cilvēks ar tīklu uz pleca ir zvejnieks.

3) galvenais loceklisIzturīgais zvejnieks.

4) papildinātājs – Mēs lasījām grāmatu par zvejniekiem.

5) vietas apstāklisZvejniekā modās liela drosme.

 6) apzīmētājsZvejnieka darbs ir grūts.



zvejnieka apģērbs, zvejnieku apmetne, zvejnieku artelis, zvejnieku ciemats, zvejnieka darbarīki, zvejnieka darbs, zvejnieka dēls, zvejnieka draugi, zvejnieka dzīve, zvejnieka ģimene, zvejnieka kamzolis, zvejnieku kuģis, zvejnieka laime, zvejnieka laiva, zvejnieka loms, zvejnieka meita, zvejnieku mezgls, zvejnieka mūžs, zvejnieka radi, zvejnieka tīkls, zvejnieka veiksme, zvejnieka zābaki

 

arteļa zvejnieks, ezera zvejnieki, malu zvejnieks, muižu zvejnieks, pērļu zvejnieks, siļķu zvejnieks

 

aktīvs zvejnieks, bagāts zvejnieks, darbīgs zvejnieks, drūms zvejnieks, garš zvejnieks, labs zvejnieks, liels zvejnieks, mazs zvejnieks, nabadzīgs zvejnieks, pacietīgs zvejnieks, priecīgs zvejnieks, veiksmīgs zvejnieks

 

ieraudzīt zvejnieku, mācīt zvejnieku, pateikties zvejniekam, priecāties par zvejnieku, redzēt zvejnieku, sasveicināties ar zvejnieku, satikt zvejnieku, saukt zvejnieku, slavēt zvejnieku, vērot zvejnieku



zvejnieks, zvejniece

Tas, kas zvejo; cilvēks, kura nodarbošanās ir zvejniecība.

Ezera zvejnieki. Siļķu zvejnieks. Pērļu zvejnieks.

Malu zvejnieks – cilvēks, kas zvejo bez atļaujas, ar neatļautiem paņēmieniem, neatļautā vietā vai laikā.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1204]


zvejnieks, zvejniece

Cilvēks, kas nodarbojas ar zveju. Zvejas speciālists.

Zvejnieku zābaki. Zvejnieku kuģis.

Malu zvejnieks – cilvēks, kas nodarbojas ar nelikumīgu zveju.

Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi. Ļaudis bij nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī .. Blaumanis 6, 20.

.. krastā piestājušas zvejnieku motorlaivas. Tiek nestas malā zivju kastes, un vīri brezenta jakās cenšas savu guvumu turpat iztirgot. Dripe 9, 5.

Pēcpusdienā veca zvejniece atnes Viedoliem kaltētas butes, veselu lielu grozu. Zigmonte 13, 132.

Zvejnieki lēnām, pēc rituma veca iznāk pār kāpām ar tīkliem uz pleca, atrotī buras, ved laivu uz selgu. Dziesma 1, 26.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


zvejnieks, zvejenieks. Demin. (verächtlich) zvejnieķelis Janševskis Mežvidus ļaudis II, 8, der Fischer; uztecēja trīs zvejniekus zvejuojam BW. 30894. [Sagatavots pēc: ME 1925–1927 : 769]


zvejnieks – zvejnīks, zvejneica

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


 zvejnieks,  zvejni¡ks, -a, -àm, -u, demin. zvejni¡cĩc, –ĩna.

vìņč bĩšli¡czvejni¡ksùn medni¡ks, vìņč a tùo nùodaxbuõjiês.  zvejni¡ki gãši, visu zâli nùošļaũkãši. [Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 776]

 

zvejnieks – źèińìks. Zvejnieks. taga jàu źèińìḱi smaǵi dàuèļńìejuš.
[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 595]


zvejnieks – zvejas vīrs, zvejs, jūras arājs, jūrasvīrs, reņģu bende


Arheoloģijāzvejnieks, zvejnieku apmetne.

 

Celtniecībāzvejnieku ciemats.

 

Ekonomikāzvejnieku artelis.


VietvārdiZvejnieki, apdzīvota vieta Tukuma novadā; Zvejnieki, apdzīvota vieta Ventspils novadā; Zvejniekciems, apdzīvota vieta Saulkrastu novadā; Zvejnieklīgavas, apdzīvota vieta Limbažu novadā.

 

UzvārdiZvejnieks, Zvejniece.

 

ErgonīmiZvejnieka dēls, zivju restorāns Rīgā; Zvejnieki 2000,  atpūtas bāze, viesu nams Brocēnos; Zvejnieku 18, SIA Rīgā; Zvejnieku parks, sporta un atpūtas komplekss Salacgrīvā; Zvejnieku veikals, SIA Rīgā; Kolkas zvejnieki, biedrība Kolkā; Pie zvejnieka, SIA Alūksnē; Latvijas Zvejnieku federācija, zvejniecības organizācija.


zvejnieks, mantots vārds; no baltu *žuO- atvasināts darītāja vārds *žu(u)e-īs / *žu(u)e-as, no kā leišu žvejs, latviešu apv. zvejs, zvejš ‘zvejnieks’ un analogs darbības apzīmējums leišu žvejà, latviešu zveja. No tā substantīvs zvejnieks un verbs zvejot. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1205]


angļu – fisherman

baltkrievu – рыбак

franču – pêcheur

grieķu – ψαράς

igauņu – kalur; kalamees

krievu – рыбак

latīņu – piscātor

lībiešu – kalāmīez

lietuviešu – žvejys

poļu – rybak

somu – kalastaja

ukraiņu – рибалка

vācu – der Fischer

zviedru – fiskaren



Tas nav zvejnieks, kuram enkura tauva netur.

 

Zvejniekam jāpaliek zvejniekam.
[Laumane 2013 : 54]


Zvejniekam, kad tas iet zvejot, jāsviež ar pagali pakaļ, jo tad zivis ķersies tik garas kā pagale.

 

Zvejniekam pakaļ jāsviež slota, tad labi zivis lien.

 

Kad zvejnieki iet zvejot, tad mājās palikušie sviež viņiem nopakaļis ar šautrām un veciem apava gabaliem (tupelēm), lai labāki veiktos zvejošana.

 

Zvejniekam, uz zveju ejot, nedrīkst prasīt, kur viņš iet, jo tad labi neizdodoties.

 

Ja zvejnieks, pirmo lomu velkot, izvelk raudu vai līdaku, tad laba zveja, bet, ja pirmais ir asaris vai ķīsis, tad slikta zveja.

 

Zvejnieks nedrīkst atņemt dievpalīga.

 

Kad sapnī redz zvejus, tad gaidāms lietus.

 

Kad zvejnīks īt zvejā, vajaga jam pasvīst veizi vai kadaku, tad zivis byus lelas, vai svīst ar kaču, arī labi lūbās.



Mazs, mazs ezeriņš,

Visapkārt zvejnieciņi. – Putras bļoda un ēdēji.

 

Ezers uz galda,

Zvejnieki apkārt. – Bļoda ar ēdējiem.

 

Lielāks zvejnieks nekā ezers. – Zupas bļoda [un ēdējs].



Ezeriņš vizinaja
Sīkajām raudiņām.
Vaj vizin’, nevizin’,
Zvejnieks mans bāleliņš. [LD 30752-0]

 

Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod mani zvejniekam:
Zvejnieks manus baltus kreklus
Jūriņā peldinās. [LD 9548-0]

 

Zvejnieks kūla līgaviņu,
Neba kādas vainas dēļ:
Žāvedama norāvuse
Trīs reņģites no simtiņa. [LD 30942-0]

 

Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod mani zvejniekam:
Zvejniekam zvīņu krekli,
Asakaina apkaklite. [LD 9546-0]

 

Dziļas jūras zvejniekam
Caur cepuri mati auga;
Ūdens viņa laivu nesa,
Vējins matus plevinaja. [LD 30728-0]

 

Jūras māte man vaicaja,
Ko dareja zvejnieciņi.
Zvejniekam sēra laiva,
Pilla laiva sērdienišu. [LD 30773-0]

 

Vēja māte, jūras māte,
Kur jūs laiku pavadiet?
Zvejniekam gara diena,
Uz ūdeņa līgojot. [LD 30910-1]

 

Kur, vilciņi, čunčinaji,
Kaula pieši kājiņā?
Gar jūrmalu čunčinaju,
Zvejniekam lomu spriest. [LD 30923-0]

 

Dod, Dieviņ, arajam
Pilnu klēti rudzu, miežu;
Dod, Dieviņ, zvejniekam
Ni sīdziņas nenokaut. [LD 28258-1]

 

Arājam karsta saule,
Rudzu guba tīrumā;
Zvejniekam tumša nakts,
Balta nauda maciņā. [LD 28255-0]

 

Pieci brāļi, viena māsa,
Kur dosim, nedosim?
Dosim jūras zvejniekam
Tīkla diegu šķeterētu. [LD 12217-0]


Lielā zivs

Reiz jūrā redzēta tik liela zivs, ka bēdas: spuri vien stāvējuši gaisā, kā vesels mežs un augums bijis tik liels, ka astes galu nemaz nevarējuši saredzēt. Zivij arī bērns bijis līdz. Un tas jau pabāzis galvu Daugavas grivē; laime, ka nenācis šurpmāk, citādi Rīga būtu noslīkusi. Lielā zivs dažas dienas sastāvējusi jūrā. Beidzot izsūtījuši veselu kara spēku kuģos, lai maitātu nost; bet kāds vecs karavīrs teicis: „Neaiztiksim! citādi pasitīs asti, sašļuncinās ūdeni un noslīcinās vai visu pasauli.” Neaiztikuši arī, un tas bijis labi. Vēlāk zivs, prom iedama, ierijusi zvejnieku ar visu laivu. Zvejnieks citādi gan palicis vesels; tikai zivs vēderā bijis nejauki tumšs un ēst arī gribējies. Te atminējies, ka laivā malka līdz un kabatā šķiltavas. Iešķīlis uguni, sakūris un nu tikai griezis zivs treknumus un cepis un noēdies labi. Zivs tāpat būs manījusi sāpes, tādēļ izspļāvusi šo ar visu laivu atkal dienas gaismā. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0119601.htm]

 

Pilsētas kalns

Reiz jūrmalā dzīvojis nabags zvejnieciņš. Viņš tikai pārticis no jūras zivīm: ko vienā dienā izzvejojis, to otrā dienā ēdis. Bet nu reizi atgadījies, ka astoņu dienu laikā ne ķīša nenoķēris. Bads jau rēgojies gar visiem pakšķiem. Devītā dienā negājis labāk. Izsalcis, noskumis tas atgriezis muguru uz kāpu pusi un airējis uz mājām. Bet tai pašā acumirklī zvejnieks pamanījis laivu ar deviņiem vīriem tuvojamies. Piebrauc laiva klāt, nav vis deviņi vīri, bet viens pats vīrs deviņām galvām.

„Vai ķeras ar kas?” deviņgalvis jautā.

„Nē, neķeras. Tagad jau devīto reizi velti izzvejojos. Esmu izsalcis kā suns, ko lai ēd, kad nevar noķert!”

„Ne vien tas,” deviņgalvis atteic, „tu badā nomirsi, jo zivis tev ātrāk neķersies, kamēr man savu dēlu par puisi atdosi. Nedomā tik, ka tavam dēlam pie manis neklāsies labi: viņam būs laba lone, labas dienas. Ja tā esi ar mieru, tad atvedi rītu šādu laiku dēlu te šurp. Zivis, to apgalvoju, tūlīt ķersies, kā ļum vien.”

Tēvs paklausa un atved dēlu. Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu, un tēvs žēli tam noskatās pakaļ. Sirds gan sāp, bet ko darīt? Tik nelabi vienādi, kā otrādi.

Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu pār jūru vien līdz vienam kalnam. Kalna malā deviņgalvis izlec no laiviņas un pazūd uz kalna. Dēls gaida, gaida savā laiviņā līdz vakaram, bet, nevarēdams nekā sagaidīt, tas atstāj laiviņu un kāpj kalnā raudādams. Beidzot viņš atron caurumu kalnā un ieiet iekšā. Tomēr tāļu arī nevar tikt, jo gadās vara vārti priekšā. Viņš pieklauvē pie vārtiem. Te iznāk daiļa meiča un brīnās: „Vai, puisīt, kur tu te iekūlies?”

„Es esmu te salīgts par puisi. Vai kunga te nav?”

„Kā nu nav? Viņš guļ. Bet saki, vai tu varēsi visu to izdarīt, ko viņš tev liks?”

„Vai varēšu, to nezinu, redzēs!”

„Ja tu apņemies man par vīru palikt, tad es tevi glābšu!”

„Kālab ne!”

„Nu tad labi! Tikko deviņgalvis uzcelsies, tad tas tūlīt sauks tevi iekšā un sūtīs pie darba. Bet tu itin droši atsaki: „Esmu līcis tikai par dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa nakti.” Pēc šiem vārdiem viņš tevi visādi knaibīs, bet tu cieties un ne balsa neparādi, gan tad viss būs labi.” [..] [Džūkstes pasakas 1980 : 77–78]

 

Pelēkā vārna

Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis: pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivīm. Tādam labam puisim kungs apsolījis arī labu sievu. Kādu dienu tas prasa: „Saki man taisnību, vai gribi precēties?”

„Gribu gan, bet pie manis neviena nenāk. Biju nodomājis tur kaimiņa saimnieka meitu, bet tēvs ne dzirdēt.”

Kungs nu atsauc saimnieku uz muižu un noprasa itin īsi: „Vai dosi savu meitu manam puisim jeb ne?”

„Kad jau, cienīgs lielskungs, pavēli, tad jādod.”

„Nu tad labi, – nākošu svētdienu kāzas.”

Otrā gadā tai pašā dienā jaunais vīrs atkal iet zvejot, bet izvelk tik divas zivis: vienu priekš sievas, otru priekš sevis. Sieva viņam prasa, ka tik vien esot laimējies, bet viņš atteic: „Nekas, sieviņ – katru dienu māte raušus necep, iešu rītu, gan tad laimēsies citādi.”

Aiziet otrā dienā: izvelk trīs zivis. Bet, kā šis pēc trešās zivs sniedzas, tad gaisā sveša balss sauc: „Trešo zivi dodi tam, ko neesi mājā pametis!” Acumirklī viņš nesaprot, bet pāriet mājā, nu nāk pie jēgas: mājā jauns dēls piedzimis.

Pēc gadiem, kad dēls jau izaudzis, toreizējais zvejnieks atkal zvejo turpat un izvelk trīs zivis. Kā nu domā pēc trešās zivs sniegties, tā tāda pate sveša balss sauc: „Rītu ap šo laiku vajaga tavam dēlam te šinī vietā būt!” [..] [Džūkstes pasakas 1980 : 103]

 

Zvejnieks un viņa sieva

Dzeivova reizi veirs ar sīvu, juo ustobeņa beja jau nūsaškeibusēs uz suonim. Veceite nūsadorbovuos ar vērpšonu, veirs beja slyms. Sīva prosa veiram: „Iztaisi sileiti!” Bet veirs soka: „Īšu giutu zyvu.” Jis nūgivs labi daudz zyvu un ari vīnu zalta zivteņi. Zivteņa īsuola praseitīs, lai palaiž, tūlaik jei jam dūs, kū tik jis gribēs. Veceitis soka: „Man vajaga sileitis.” Tod zivteņa atbildēja: „Ej iz muojom, sileite byus sataiseita.” Veceits atīt ar zivim da ustobys durovom, veruos: pi durovom stuov sileite. Sīva pajam tū sileiti, breinuojuos un soka: „Kur tu jū jēmi?”
Tūlaik veirs soka: „Es sagivu taidu zivteņu. Jei man pavaicuoja, kuo vajaga. Es paprasēju sileiti, jei man i īdeve.” Tūlaik sīva soka: „Kamtu napalyudzi, lai jei īdud ustobinu?” Tūlaik veceits nūīt da zivteņei i soka: „Alei šur, kū es nu tevis grybu. Īdūd man ustobeņi.”

Zivteņa soka iz juo: „Ei tik uz muojom, vyss kas byus padareits.” Veceits atīt uz muojom i redz, ka sīva vērpj jaunā ustobā, i klētiņā ir daudzi maizeitis. Tod sīva soka: „Navarēji tu nu zivtenas paprasīt gūteņu un zvīdzeņu rotus.”

Tūlaik veceits aizīt da tai zivteņai un soka: „Zivten, man nav ni gūteņis, ni zyrgu, ni rotu.” Zivteņa soka: „Ej tik muojuos, vyss kas byus gotovs.”

Veceits, daīdams da muojom, verās: pi muojom stuov zyrgs, gūvs un roti. Par tū veceits ļūti nūsaprīcova. Tūlaik veceits ar zyrgu nūbrauc pi rodu un rodus palyudze uz muojom. Veceits īsuoka stuostīt: „Mums ir taida zivteņa, jei mums īdeva ustobu, gūvi, zyrgu utt.”

Tūlaik veceite soka: „Vajag palyugt zivteņi, lai attīt da myusu un lai izvuorej ēst.” Veceits nūguoja da zivteņai i soka: „Zivteņ, mož tu varātu izvuoreit ēst.” Zivteņa tikai pamola ar asti i īskrēja yudinī. Veceits atguoja uz muojom, verās: ustobeņa vaca, nav ni zyrga, ni gūteņis, ni rotu, nikuo. Tagad veceits ar gostim nūskuma un bāduojās, ka tai nūtyka. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr07/0701304.htm]


Aukla ar trim mezgliem

Vienreiz zvejnieki no Vidzemes jūrmalas braukuši ar laivu Dundagā lešķu (plekstes) iepirkt un Rīgā pārdot, papelnīties. Un tur Dundagā gadījies vecs zvejnieks, kas pārdevis lešķu labu tiesu par lētāku naudu. Šie nopirkuši pilnu laivu.

Kad taisījušies atpakaļ, vecais iedevis tādu aukliņu ar trim mezgliem, pamācīdams: lai to vienu mezglu jūrā atraisot, būšot labs ceļa vējš, bet, no dieva puses, lai sargoties tos citus mezglus raisīt. Labi. Tūliņ jūras selgā atraisījuši pirmo mezglu. Vadzi, acumirkli saceļas tāds brangs ceļa vējš, jāsaka, svied tikai airu pie malas un ceļ zēģeles augšā.

Nu brauc, brauc, bet šiem pārliekam gribētos zināt, kas tad būšot, ja citus mezglus atraisīšot. Cits gan atrunā: vecis aizliedzis, bet šie nevar taču nociesties – raisīs otru mezglu arī vaļam. Bet, lai dievs pasargā, – tūdaļ saceļas tāda vētra, ka tik spēj zēģeles un stūri valdīt. Laiva skrien kā putns, un jūra met kūliņus pāri pār galvu. Tomēr ļaunums nekāds nenotiek un šie drīz jau pret mājām. Bet nu gribētos tā zināt, kas taču notikšot, ja trešo mezglu atraisīšot. Viens gan atrunā: vecis aizliedzis, bet citi tiepjas: „Eh, ko tur niekus var kaitēt tepat mājas tuvumā!” Nu labi, un tā atraisa arī. Bet še nu mācība: uz reizi saceļas tāds viesulis, tādas sīpas, ka jūra putās balta vārās un šiem izsit visas lestes pār malu. Vēl pateica dievam, ka paši dzīvi iztika malā. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 146]

 

Ezeri

Tur, kur tagad Alūksnes ezers bango un šņāc, kur zvejnieki dziedādami izmet tīklus un ķīri, brēkdami pēc zivīm, skraida – tur vecos laikos divi saimnieki esot dzīvojuši. Viens no tiem kalpojis melniem gariem un bijis ļoti bagāts, tā kā viņam bijušas divas klētis ar labību piebērtas un trešo klēti jau sācis celt. Otrais kalpojis baltiem gariem un bijis ļoti nabags: aizņēmies uzturu no sava bagātā kaimiņa, iekritis dziļos parādos. Reiz kādai augstai svētku dienai nākot, bagātais sataisījis brangu mielastu, lai ar savējiem varētu labi pamieloties. Nabagam turpretim nebijis ne maizes kumosa, ko mutē bāzt. Tas nogājis pie bagātā un lūdzis, lai par šo apžēlojoties un aizdodot vēl kādu mazumiņu. Bagātais sadusmojies, izdzinis nabagu bargi laukā, teikdams: labāk lai gādājot, ka vecos parādus nomaksājot, citādi šis izdzīšot no paša istabas vēl. Nabags raudādams gājis uz māju, nosēdies uz akmeņa, kas bijis abām mājām par robežu, pielūdzis sirsnīgi baltos garus, lai par šo apžēlojoties un izglābjot no niknā kaimiņa rokām. Vēlāk apmierinājies un pārgājis mājā. Ap pusnakti tas uzmozdamies izdzirdis savādu troksni un ieraudzījis pilnu māju baltu garu. Tie teikuši: „Ņem visu, kas tev pieder un bēdz no šās vietas, jo mēs par viņu vadīsim ezeru un izpestīsim tevi no tava nežēlīgā kaimiņa nagiem.” Nabagais saimnieks tūliņ steidzies ar savējiem, ar savu īpašumu no tās vietas projām un apmeties uz kāda kalna. Te briesmīgs negaiss nācis, kas šņākdams, krākdams, ūdeni nesdams, nolaidies zemē un aprijis bagāto ar visu viņa mantu. Bet mākoņa otrā daļa nometusies tur, kur tagadējais Alaukstes ezers. Tur, kur bagāto kaimiņu ūdens apslīcinājis, tur radies Alūksnes ezers. Vēl tagad Alūksnes ezera dibinā varot saredzēt bagātā kaimiņa mājas – pat cirvi, kas jaunceļamās klēts paksī iecirsts. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0103.htm]

 

Ezeri

Senos laikos Idroļa ezers atradies Raunas Kaķīša mājas Aklā ezera vietā. Reiz viena sieviete mazgājusi tai ezerā bērna netīrās drēbes, kādēļ ezers saskaities, pacēlies gaisā un aizgājis uz tagadējo ezera vietu. Tur tai laikā gani ganījuši lopus, kad uzreiz pie debesīm parādījies liels, tumšs mākonis un saucis: „Gani, bēgat, Idrolis nāk!” Gani arī tūliņ aizdzinuši lopus, tikai divi āži palikuši lejā badoties. Tad nokritis ezers zemē un izdalījies divās daļās, kur āži badījušies, tur palikusi zeme starpā. To zemes šaurumu, kas šķir abus ezerus, sauc vēl tagad par āža muguru. Reiz viens zvejnieks noķēris Idroļa ezerā lielu līdaku un piesējis to ar prievītu pie kūjiņas, bet līdaka norāvusies. Pēc kāda laika tā līdaka ar visu prievītu izzvejota Strantes ezerā.

Tāpat Baltvilka mājas Bezdibenā reiz viens zvejotājs noķēris vienu lielu zivi un piesējis to valdziņā. Zivs norāvusies un vēlāk ar visu valdziņu atkal izzvejota Idroļa ezerā. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0114.htm]

 

Ezeri

Starp Dzērvi, Apriķiem un Puduri ir liels klajums, Plecis saukts. Vecos laikos šis Plecis ir bijis ezers, bet ezeram vārds Plecis nepagalam nepaticis: viņš jo dienas, jo vairāk iedusmojies, krācis, kaucis viļņodams, putodams, jebšu saulīte spīdējusi un ne vēsmiņa koku lapas nekustinājusi. Te vienu dienu ies nabaga sieviņa ar savu puisēnu gar trakotāja ezera malu un puisēns tāpat ieteiksies: „Skaties, māmiņa, ka Durbe priecīgi viļņo un dej!” Līdz tā iesacījies, Plecis uz reizu mierīgs: puisēns ezeram bija īsto vārdu uzminējis. Visi brīnojušies, ka ezers vienreiz izdarbojies un apklusis. Bet, kad nākamu rītu zvejnieki ar tīkliem, venteriem, žuburiem apkrāvušies, gājuši zvejot, tad atraduši, ka Plecis aizbēdzis uz durbeniekiem. Bet gluži pavisam Durbes ezers toreiz gan nešķīries no vecās vietas, vismaz liela pulka avotu tas atstājis Dzērves Pleča klajumā līdz pašai Durbei. Šo avotu ūdeņi dzirdami tekot pa zemes apakšu uz Durbes ezeru. Tā reiz viens vecs durbenieks, Pleča malā pusdienu gulēdams, skaidri sadzirdējis ūdeņus pa zemes apakšu no Pleča uz Durbes pusi tekam. Reiz Dzērves muižas arams vērsis ar visu arklu iekūlies vienā Pleča bezdibinā un trīs dienas vēlāku Vecpiles zvejnieki šo vērsi ar visu arklu izvilkuši no Durbes ezera. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0143.htm]


 

Latviešu valodā blakus darbības apzīmējumam zveja un verbam zvejot, apvidvārdam zvejāt ar dažādiem piedēkļiem atvasināti vairāki darītāju nosaukumi.

Ar piedēkli -niek- atvasinātais darītāja nosaukums jeb darbības veicējs zvejnieks (‘cilvēks, kas nodarbojas ar zveju, zvejas speciālists’) minēts jau 17. gs. vārdnīcās.

Retāk ar to pašu nozīmi reģistrēts atvasinājums zvejuotājs, piemēram, Saldū.

Blakus vārdam zvejnieks latviešu literārajā valodā aktuāls arī atvasinājums zvejniecība ‘cilvēku nodarbošanās veids’ un adjektīvs zvejniecisks ‘saistīts ar zvejniecību’.

Latviešu literārajā valodā zvejnieka apzīmēšanai reģistrēts arī ar sufiksālo galotni atvasinātais zvejs, ko lieto arī izloksnēs; sal. zvejš, piemēram, Bārtā, Dunikā, Nīcā, Zūrās, Kuršu kāpās.

Latviešu tautasdziesmās sastopams gan zvejs, gan zvejnieks, arī zvejenieks.

Mūsdienu latviešu literārajā valodā vārds zvejs uzlūkojams par poētismu, sastopams galvenokārt poētiskos tekstos.

Tautasdziesmās zvejnieka apzīmēšanai lietots arī vārdkopnosaukums ar vārdu vīrs (sal.: zvejasvīrszvejnieks’).

Ar nozīmes niansi sporādiski rakstu avotos fiksēti salikteņi zvejniekpuisis ‘jauns zvejnieks’ un zvejniekpuika ‘zēns, kas aug zvejnieku ģimenē’.

Salīdzinājums zvejnieks ‘stipri izmircis, viscaur slapjš’ fiksēts Sinolē; iespējams tas sastopams plašāk, jo līdzīgi izteicieni ir arī lietuviešu valodā.

Ar piedēkli -niek- atvasinātais zivinieks ‘zvejnieks’ sastopams galvenokārt Vidzemē, piemēram, Sērmūkšos, Taurenē, Viskāļos, arī Varakļānos; ar nozīmi ‘zivju tirgotājs’ fiksēts Jaunpiebalgā, Kosā, Smiltenē, zivenieks Saldū. Kā dialektāla un arhaiska forma izloksnēs saglabājies arī zuveniekszvejnieks’ Saikavā, Saldū; ar nozīmi ‘zivju tirgotājs’ Galgauskā, Saldū, zuvinieks Lubānā, kas atvasināti ar piedēkli -niek- no zuvs ‘zivs’, ko lieto gan Kurzemē, gan Vidzemē.

Ar piedēkli -iķ- atvasinātie ziviķiszvejnieks’? un zuviķis Sarkaņos sastopami reti.

Ar nozīmi ‘veiksmīgs (bagāts) zvejnieks’ latviešu valodā lieto metaforisku apzīmējumu ķēniņš, piemēram, lašu ķēniņš Mangaļos; lašu karalis Vakarbuļļos; reņģu ķēniņš ‘tāds, kam veicies reņģu zvejā’.

No semantiski līdzīgas iesaukas cēlies latviešu uzvārds Vēžuķēniņš Ērģemē.

Sastopami arī humoristiski apzīmējumi, piemēram, zivju bendezvejnieks’ Liepājā, Pāvilostā.

Ar līdzīgu nozīmi literāros tekstos lietoti nosaukumi reņģu bende, siļķu mednieki u. tml.

Ar nozīmi ‘zvejnieks’ latviešu valodā kā poētismu lieto vārdkopu jūras arājs.

Latviešu tautasdziesmās sastopams arī jūras aršanas motīvs, sal.:

Redzu, jūru aparamu,

Jūras kalnus ecējam.

Latviešu tautasdziesmās izteiksmīgi tēlota zvejnieka sievas loma un atbildība saimniecībā. Sievu apzīmēšanai pēc vīra amata parasti tiek lietots vārdkopnosaukums zvejnieka sieva vai saliktenis zvejnieksieva zvejnieka sieva’, arī ‘zvejniece’, zveja sieva, bet Rucavas Nidā arī zveja mātēnazvejnieka sieva’.

Atdarinot smalkāka stila runu, to mēdz aizstāt arī ar vārdu (zveju) mamas zvejnieku sievas; sievietes’ Papē.

Dzejas valodā zvejnieku sievām dots aprakstošs nosaukums zvejas vīru gaidītājas.

Zvejas sezonā sievietēm bija jāveic ne vien ikdienas mājas solis, bet jāpiedalās arī zvejas spailes sagatavošanā zvejai (ēsmas kabināšana uz āķiem, tīklu tīrīšana, lāpīšana), nozvejotā loma apstrādē (svaigo zivju tīrīšana, sālīšana, kūpināšana), kā arī tā izvadāšanā pārdošanai uz kaimiņpagastiem. Priekšstatu par šiem darbiem un pienākumiem var gūt no zvejnieku ģimenes locekļu stāstījumiem.

Latviešu ticējumos pastāv aizspriedums – sievietes līdzdalība zvejā uz jūras nav vēlama. Sal.: Sieviete uz jūras, caurums laivā – nebūs kārtīgas zvejas Lapmežciemā. Visā piekrastē izplatīts ticējums, ka satikt sievieti ceļā uz zveju nozīmē neveiksmi.

Pavadot zvejnieku ikdienas jūras gaitās, atvadījās ar svētības vārdiem; sal.: laî Diês svêtî! Papē.

Senāk bija parasts, ka sievietes krastā sagaida vīrus pārnākam no jūras, jo bija jāpalīdz izkraut lomu, jāpalīdz piekārtot zvejas rīkus un piederumus. Īpaši svarīga zvejlaivu sagaidīšana bija pēkšņās laika maiņās, uznākot vētrai vai miglai. Tumsai iestājoties, kāpās kurināja ugunskurus, lai zvejnieki saredz krastu.

Izpētes areālā attieksmē pret sievieti vērojami vairāki kopīgi motīvi: ticējumi atspoguļo aizspriedumus pret sievietes līdzdalību zvejā; neiztrūkstoša ir sievietes (sievas, mātes) klātesamība zvejnieku sagaidīšanas tradīcijā (īpaši nelabvēlīgos laikapstākļos); valodā (leksikā) cieņu un mīlestību pret sievieti apliecina zvejnieku sievu nosaukumi un uzrunas. [Sagatavots pēc: Laumane 2013 : 47– 67]

 

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā rudeņos un pavasaros, kad Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē parādās migrējošo putnu bari, daļa zvejnieku nodarbojās ar putnu, tajā skaitā vārnu, ķeršanu. Par saviem novērojumiem Kuršu kāpās 20. gs. 30. gadu sākumā R. Malvess raksta: „.. nevaru paiet garām vārnu ķeršanai rudeņos ar tīkliem, paslēpjot tos smiltīs. Vārnas iesālī un lieto barībai kā labu gardumu. Uzkrītoša ir vārnu nogalināšana ar kodienu galvā. Parasti ar košanu nodarbojas zēni, bet kož arī vecie zvejnieki. Tad notekot mazāk asinis, nekā galvu nocērtot.”

Vecie Kuršu kāpu zvejnieki, kas zvejā vairs negāja, šīs nodarbes dēļ tika saukti par vārnu kodējiem.

Kā liecina H. Frišbīra vārdnīcā dotais skaidrojums, 19. gs. Kuršu kāpu iedzīvotāju iesauka „vārnu kodēji” bija pazīstama arī vācu sabiedrībā.

Dažs izveicīgs putnu ķērājs tika godāts pat par vārnu karali. [Sagatavots pēc: Laumane 2013 : 78– 80]

 

Zvejnieku darbs

Senāk bija tikai airu laivas, un, kad gāja jūrā tīklus mest, tad viens īrās un divi meta tīklus. Tīklu metējus sauca par akmeņu metējiem, jo pie tīkla bija piesieti akmeņi. Parasti akmeņu metēji bija bērni. Tīklu laida lēni, bet, kad nāca akmeņi, tad svieda. Tīklus izmeta no vakara, nakti zvejnieki pārgulēja turpat laivā uz jūras. Ap pulksten diviem, trim cēlās augšā un vilka tīklus laivā. Tie bija jau zivju pilni.

Malā gaidītāji palīdzēja laivu izvilkt. Dulbatos, kur ieliek duļļus, ielika striķus – bičkas – un vilka pār pleciem.

Zivis izņēma no tīkliem, sabēra laivās un veda uz Rīgu pārdot. Uz Rīgu ar zivīm parasti brauca viens vatnieks un ēst nesējs. Zvejniekiem parasti ēst atnesa malā, un viņi tūliņ brauca atkal jūrā, jo, kamēr ar mazām laiviņām selgā aizīrās, pagāja ilgs laiks. Uz Rīgu brauca ļoti agri, jo, kad vēlāk aizbrauca, vairs nevarēja zivis izpārdot. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 144]

 

Vastlāvji – zvejas svētki

Zvejnieki senāk Mangaļsalā bija sadalījušies zvejas draudzēs. Desmit vīru bija viena zvejas draudze. Te bija ieskaitīta arī kāda sieva vai zēns. No draudzes izvēlēja vienu stūrmani un vienu lencmani. Tie gāja arī uz jūru līdz un bija kā rīkotāji. Visa nauda, ko ieņēma par zivīm, glabājās pie stūrmaņa. Stūrmanis ar lencmani bija tie, kas visu darīja un kārtoja arī krastā, pārdeva zivis, taisīja aprēķinus un izdalīja zvejniekiem naudu. Galīgā norēķināšanās notika februārī – Vastlāvjos. Tad draudze rīkoja savus svētkus.

Vastlāvji bija zvejas svētki vai stūrmaņu diena. Tas tā bija pieņemts, ka tad izvēlēja stūrmani un sarunāja, kādi zvejnieki nākošu gadu turēsies kopā.

Vastlāvju rīkotājs bija stūrmanis. Viņš rīkoja draudzes dalībniekiem balli, bet tur gāja arī visi piederīgie. Svētkos bija ēšana, dzeršana un dancošana. Parasti vecākie ļaudis paēda, parunāja un drīz gāja mājā. Tad nāca jaunie uz dancošanu. Vecie gāja mājās tāpēc, ka nevienā mājā nebija tik lielas telpas, kur visi varētu saiet. Tā toreiz bija vienīgā lielākā balle visā gadā, jo toreiz nekādu citu sarīkojumu kā tagad nebija. Vastlāvji tika ļoti gaidīti. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 146]

 

Suitu kultūrtelpa

Suiti ir neliela katoļu kopiena luteriskajā Kurzemē, kas mūsu dienās Latvijas rietumu daļā apdzīvo Alsungas novadu, Gudenieku pagastu Kuldīgas novadā un Jūrkalnes pagastu Ventspils novadā.

Vēstures ritumā suitu apdzīvotajā teritorijā mijušās lībiešu, kuršu, skandināvu, vāciešu un poļu kultūras. Katra no tām atstājusi zināmu ietekmi, laika gaitā veidojot tikai vietējo iedzīvotāju – suitu – kultūrai raksturīgas iezīmes. Suitu kultūras savdabību ietekmējis arī reliģiskais citādums, kā arī tradicionālajā zemkopju un zvejnieku dzīves veidā sakņotās tradīcijas. [Pujāte: http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/4/149/]

 

Tradicionāli lauku sēta aptver virkni ēku, bez kurām tā grūti iedomājama: māja, pirts, lopu mītne (kūts, stallis), atsevišķa ēka materiālo labumu novietošanai un glabāšanai (klēts), rija, kur žāvēt un apstrādāt novākto labību. [..]

Savukārt amatnieku un zvejnieku mājās varēja izpalikt rija, toties bija ēkas, kurām bija tiešs sakars ar mājinieku pamatnodarbošanos, piem.:

„Mana dzimta nāk no Vidzemes zvejniekiem. Vecpapam kā latviešu strēlniekam piešķīra zemi jūrmalā pie Kuivižiem. Tur vairāki bijušie strēlnieki ieguva zemi, mājas tika celtas visas pēc tipveida projektiem. „Mazviļņos”, kā sauc mana vectēva māju, ir dzīvojamā ēka un vēl vesela rinda saimniecības ēku. Pirmām kārtām tās ir, ko mēs saucam par lejasmājām, tās varēja tikt izmantotas palīgstrādniekiem kur apmesties. Lejasmājas bija salaistas zem viena jumta ar pirti un malkas šķūnīti. Tālāk sekoja vāgūzis un klēts – arī zem viena jumta. Klētij apakšā bija milzīgs ledus pagrabs nozvejoto zivju uzglabāšanai. Atsevišķi stāvēja zvejas jeb tīklu šķūnis, kur glabāja stāvvadu un murdus.” [..] (Gints Šīmanis, Kuiviži, 2014)

Viensētnieka dzīve izstrādāja rēķināšanās pieradumu tikai ar sevi un saviem tuvākajiem, nedomāšanu par lielākas koptelpas (valsts) veidošanu un kolektīvu uzturēšanu. Tāda pati, uz mazkustību orientēta ir bijusi pirms viensētām kopā dzīvošana cieši blakus ciemos, kas savukārt izveidoja pārāk lielu paļāvību uz kolektīvo viedokli, traucējot izkopt pašiniciatīvu. Zvejniekiem, amatniekiem kopdzīve ciemos, iespējams, bija labākais dzīvesveids, jo biedrošanās bija sekmīga darba priekšnoteikums. [..]

Tā ciemu veidošanos Kurzemē noteica un ietekmēja Kurzemes hercoga Jēkaba politika, kuras pamatā bija gan amatniecības, gan rūpniecības, gan zvejniecības veicināšana.

Dažreiz ciema izveidošanās saistīta ar vairākiem apstākļiem kopā, piem., zvejniecību, mājrūpniecību un zemkopību. Tā, piem., tagadnē lielāks ciems – Uguņciems Upesgrīvas pagastā Talsu apriņķī – izveidojies hercoga Jēkaba laikā līdz ar plašas dzelzs lietuves un daudzo dzelzs apstrādāšanas darbnīcu ierīkošanu. Ciemā dzīvojuši ne tikvien amatnieki, bet arī zvejnieki, kam vēlākos laikos samērā labas zemes dēļ pievienojušies zemkopji. [Kursīte 2014 : 81–112]



Lūgšana

 

Tu, lielā vakara saule,

Tu, kas pār zvejniekiem stāvi,

Tu stāvi pār cilvēku dzīvi

Un zivju nāvi.

 

Tu, lielā vakara saule,

Kuras gaismā deg pamalē gaisi,

Dod maniem zvejniekiem

Dienišķo maizi!

 

Rādi tiem zivju ceļus:

Tur, dziļajā jūras straumē,

Peld visa viņu turība,

Manta un gaume.

 

Peld viņu motocikli,

Ķiršu un ābeļu stādi…

Tu, lielā vakara saule,

Zivju ceļus tiem rādi! [Ziedonis 1983 : 216]

 

Kāds agris rīts

 

Kāds agris rudens rīts – un zeme

salt jau sāka –

Kā zobens blāzmas svītra cirtās pretī.

Pa namiem lampas šur tur aizmirdzējās:

Jau apkalpones bija kājās.

Naktssargi sāka posties projām.

Ar rīkiem apkrauti un maizes tarbām,

Jau nodiluši strādnieki uz jūgu vilkās. [..]

Gar krastu gājām mēs: tu, es un

nakts, ko pavadījām.

Tur zvejnieks tīklus izcēla no upes –

Tam ūdens lāses piesala pie rokām,

Bet laivā gulēja jau balta zivs –

Kā rīta blāzma tā mums cirta sejos. [Laicens 1968 : 16–19]


 

Arvienu vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi. Ļaudis bij nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebij pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij sācis virzīties projām. [Blaumanis 1976 : 543]

 

Saule taisījās uz rietēšanu. Zvejnieki brauca mājās no zvejas, un vienmuļīgā jūras mala, kas visu dienu likās izmirusi, tagad uzreiz atdzīvojās. Cita pēc citas izlīda no zaļgani zeltītā jūras kalna sniegbalti mirdzošas buras, atgādinādamas jo dzīvi fantastiskas nāras. Ar noskārstamu ātrumu viņas slīdēja nokalnis un tuvojās krastam. Bet, kad laivas bij pienākušas jau tik tuvu pie malas, ka vējš vairs neiegula ar pietiekošu stiprumu burās, tad zvejnieki sāka irties. Spēcīgi un droši cilājās viņu muskuļainajās rokās smagie airi, un, izmanīgi izvairīdamās no rāvām un liedegām, laivas viena pakaļ otrai lēni iepeldēja klusajā jūras jomā. [..]

Izžāvuši uz vabām tīklus, zvejnieki tūdaļ devās uz mājām. [Plūdonis 1956 : 340]

 

Asais vējš stindzināja zvejnieku sejas. Tumši sarkanas, baltiem un zilganiem plankumiem, tās kļuva nejutīgas un nekustīgas kā maskas. Laiku pa laikam vīri aptaustīja savus vaigus un degunus. Viņi vairs nevarēja savilkt lūpas uz augšu vai saraukt degunus – tie bija sastinguši. Slapjais treiliņš, noraustīdamies uz mucas, šķaidīja uz visām pusēm ūdens lāses. Zvejnieku zābaki un drēbes apsala biezu ledus kārtu. Izmirkušās rokas, velkot no āliņģiem vada gabalus, vējā svila, un zvejnieki tās tikmēr dauzīja gar sāniem, kamēr tās sāka sūrstēt.

Katrs loms ilga apmēram četras stundas. Pārsaluši un nomocījušies zvejnieki cerību pilnām acīm raudzījās platajā āliņģī, kur parādījās āmis. Bet tas viegls un tukšs cēlās augšup no jūras dziļumiem. Saīguši cits uz citu, it kā tie būtu vainīgi pie tukšā loma, zvejnieki tad savāca savas lietas un brauca tālāk uz citu pusi, kapāja citus āliņģus un vilka citus lomus, tikpat grūtus un tikpat tukšus kā iepriekšējos. Ziemeļrītenis niknām brāzmām joņoja apkārt, un saltā saule gurdena, kā bez spēka slīdēja lejup pa bālajām ziemas debesīm. Bet zvejnieki neatlaidās, viņi nepagura pavisam. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas viņi vilka tukšus un nabadzīgus lomus, bet nebeidza cerēt, viņi taisni dzīvoja no cerībām. [Lācis 1956 : 17–18]

 

Vārds zvejnieks izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Viļa Lāča romānā Zvejnieka dēls (1933– 1934);

Jāņa Poruka stāstā Pērļu zvejnieks (1895).


(Jūras tuvums. Viļņu šalkas un kaiju kliedzieni.)

KAIJAS. Tipinām, tipinām.

Tupiņām, rāpiņām.

Smiltiņas kašājam.

Tārpiņus meklējam.

Knābīšus patrinam.

Gliemīšus palobām.

Vilnīšos patupam.

Guziņas piepildām.

Saulītē pasnaužam.

Spārniņus pataupām.

Bet!

Bet, kad zvejnieki lomus vilks,

Mēs celsimies spārnos!

Kad no dzelmes sudrabu smels,

Mēs celsimies spārnos! [Zālīte 2001 : 307]



Zvejniecība

Zvejniecība ir viena no vissenākajām cilvēku nodarbēm, kas aptver zivju, dažādu jūras dzīvnieku, molusku un augu ieguvi pārtikai. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās harpūnas, āķi, tīklu gremdi un murdu paliekas norāda, ka jau kopš neolīta laikmeta zvejai bijusi nozīmīga loma cilvēku iztikā. Senākās rakstītās ziņas par zvejniecību atrodamas Indriķa hronikā, kā arī Zobenbrāļu ordeņa un bīskapa Alberta Bukshēvdena līgumā par iekarotās zemes sadalīšanu.

Kopā ar zemi iekarotāji piesavinājās arī labākās zvejas vietas. Zemes un ūdeņu jaunie īpašnieki zvejas tiesības parasti iznomāja. No iegūtā loma zemniekam bija jādod t. s. kunga tiesa. Daļai zemnieku zveja tika pieskaitīta pie klaušu darbiem. Brīva zvejošana Latvijas teritorijā bija atļauta vienīgi sešos Kurzemes ezeros un Rīgas līcī tālāk par trīs verstīm no krasta Vidzemes pusē. Jūrmalas ciemos un lielo upju lejtecēs zveja bija galvenais iedzīvotāju iztikas avots. Latgalē zveja bija krievu vecticībnieku amats. Ziemeļkurzemes un Vidzemes jūrmalā zvejoja galvenokārt lībiešu zvejnieki. Kopējam darbam zvejnieki veidoja t. s. vada draudzes. 19. gs. beigās Latvijā zvejai ar velkamo vadu un zvejai no taču aizsprosta dibināja zvejnieku kooperatīvās biedrības. Pakāpeniski uzlabojās arī zvejas rīki un pieauga zivju nozveja. Zivis varēja pārdot arī apkārtnes zemniekiem vai uzpircējiem. Sālītas un kūpinātas tās uzglabāja ziemai.

Latvijas iedzīvotāju apgādē ar pārtiku nozīmīga loma bija jūras zvejniecībai. 20. gs. 20. gadu beigās Latvijā bija > 4 tūkst. zvejnieku, kas bija apvienojušies kooperatīvos (līdz 1940. g. 35 % zvejnieku bija kooperatīvu biedri). 1935.–1938. gadā vidēji tika nozvejots > 13,5 tūkst. tonnu zivju (1913. g. – 9 tūkst. tonnu), bet 1939. g. > 16 tūkst. tonnu. No kopējās nozvejas 39 % tika iegūti Baltijas jūras Liepājas piekrastē, 20 % Ventspils piekrastē, 4 % Kolkasragā un 37 % Rīgas līcī.

Pakāpeniski uzlabojās zvejsaimniecības apstākļi un krasta tehniskais aprīkojums (bākas, vadugunis utt.). [..]

1939. g. Latvijas zvejsaimniecībā pavisam bija 2,7 tūkst. zvejas laivu. Zvejnieku kooperatīvi ierīkoja zivju kūpinātavas un saldētavas. [http://www.letonika.lv/groups/?cid=31796&r=2&lid=31796&q=&h=0]

 

Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā

Zvejai kā vienai no tautas tradicionālās saimnieciskās darbības nozarēm Latvijā ir senas un dziļas vēsturiskas saknes. Rūpala attīstību pirmām kārtām noteica gara, gadu tūkstošiem apdzīvota jūras piekraste, lielais ezeru un upju skaits.

Latvijas ūdeņi kopš tālas senatnes bija pazīstami ar savu tīrību un vērtīgu zivju bagātību – īpaši minami ālanti, butes, laši, līdakas, nēģi, plauži, sīgas, taimiņi, vimbas, zuši. Dzīvoja arī brētliņas, mencas, reņģes un citas zivis. Tāpēc ūdensbaseinu krastos izveidojās zvejnieku apmetnes, kuru iemītnieki nodarbi pārmantoja no paaudzes paaudzē.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Latvijā kā profesionāli zvejnieki (arodnieki) strādāja 10 000–12 000 cilvēku. Daļai no tiem rūpals bija pamatnodarbe, daļai – papildu ienākumu avots (palīgnodarbe). Turklāt tūkstošiem cilvēku zvejoja tikai ģimenes uztura papildināšanai un bagātināšanai.

Visaktīvākās zvejas rajoni izveidojās Latvijas lielo centru tuvumā vai pie svarīgiem transportceļiem, kas atradās jūras piekrastē, lielo ezeru, upju lejteču un grīvu tuvumā. Tādi, piemēram, bija Liepājas un Rīgas pievārte, Kurzemes pussalas zvejniekciemi, Salacgrīvas apkaime, ezeriem bagātā Latgales augstiene un Vidzemes centrālā augstiene, kā arī Latvijas lielākā ezera – Lubāna – apkārtne.

Zvejā kā pamatnodarbē 20. gadsimta vidū un otrajā pusē strādāja desmit etnosu pārstāvji. Pēc 1987. gada tautas skaitīšanas datiem, to īpatsvars bija šāds: latvieši – 83,8 %, lībieši – 5,8 %, krievi – 3,7 %, vācieši – 2,0 %, ebreji – 1,9 %, baltkrievi un poļi – 0,8 % katram etnosam, igauņi – 0,7 %, lietuvieši – 0,5 %. Šo cilvēku vairums veica tiešo fizisko darbu, neliela daļa darbojās kā rūpala organizatori.

19. gadsimtā latvieši kā vienīgie vai kā pārliecinošs zvejnieku etniskais vairākums zvejoja visā Latvijas vidus un rietumu daļā (Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē). Izņēmums – Ziemeļkurzemes pussalas Dundagas un Popes piekrastes, kurās vairums zvejnieku bija lībieši, un Bauskas apriņķis, kurā latviešu zvejnieku izrādījās mazāk par ebreju un vāciešu kopumu. Latvijas austrumdaļā (Augšzemē un Latgalē) latviešu zvejnieku bija mazāk gan par baltkrievu, ebreju, krievu un poļu zvejnieku kopskaitu, gan arī mazāk nekā jebkuru nosaukto četru cittautu zvejnieku. Vairākās Austrumlatvijas pilsētās statistiķi latviešu zvejniekus pat neminēja. Zvejas vīru vairums strādāja kā patstāvīgi zvejnieki individuāli, pašu un muižu veidotās zvejotāju grupās, daļa arī kā lomu vietu nomnieki, muižu zvejas pārziņi, ūdensbaseinu uzraugi, zivju tirgotāji un citādi.

Lībiešu zvejnieki dzīvoja vienkopus Baltijas jūras Irbes šauruma un Rīgas līča piekrastes šaurās joslas 12 ciemos posmā no Lūžņas līdz Melnsilam. 19. gs. pirmajā pusē viņi Kurzemes piekrastē vēl dzīvoja izklaidus starp latviešiem Ģipkā, Ovīžos, Pūrciemā un Žocenē, iespējams, arī dažos citos ciemos, bet Rīgas līča Vidzemes piekrastē – Svētciema un Vecsalacas pagastos, varbūt arī Lielupes un Vitrupes jūrmalā. Lībieši strādāja galvenokārt tiešajos zvejas darbos.

Krievu zvejnieku pārliecinošs vairums dzīvoja un strādāja Daugavpils, Ilūkstes, Jaunjelgavas un Rēzeknes apriņķī. Viņu lielākā daļa bija vecticībnieki, kas izvietojās galvenokārt etniskā ziņā viendabīgās krievu apmetnēs. Tālajā peļņas zvejā braucošu krievu zvejnieku grupas apzvejoja arī citus apvidus, it īpaši Vidzemes ezerus. Krievi visbiežāk bija tiešie zvejas strādnieki, kas nomāja ezerus ziemas darbam.

Nelielā vācu zvejnieku grupa dzīvoja izklaidus dažādos Rietumlatvijas un Viduslatvijas apriņķos un pilsētās. Viņi strādāja visvairāk kā muižu dīķsaimniecību un zvejas pārziņi, vadīja muižu zivju audzētavas un veica citus vadošus pienākumus.

Ebreju pārliecinošs vairums dzīvoja Augšzemē un Latgalē. Viņi darbojās kā ūdensbaseinu nomnieki, zvejas uzņēmēji un zivju tirgotāji. Nereti viena persona uzņēmās pat visus trīs minētos pienākumus.

Baltkrievi un poļi kā ezeru un upju zvejnieki dzīvoja izklaidus tikai pie Augšzemes un Latgales ūdensbaseiniem. Viņi strādāja patstāvīgi vai kā muižas zvejnieki, nereti arī kā algoti strādnieki krievu vecticībnieku vai ezeru nomnieku veidotās zvejnieku grupās.

Igauņi dzīvoja izklaidus Baltijas jūras un Rīgas līča krastos, strādāja kā patstāvīgi jūras zvejnieki un kā algoti strādnieki pie zvejas saimniekiem vai muižu zvejnieku grupās.

Nedaudzie lietuvieši izklaidus dzīvoja Liepājas apkārtnē.

Zvejā kā pamatnodarbē strādāja galvenokārt sīko un vidējo zemnieku sētu iemītnieki, tāpat arī bezzemnieki, kuri nevarēja iztikt no zemkopības, lopkopības, amatniecības un citiem ienākumiem. Lielāku saimniecību nomnieki un īpašnieki zvejoja, lai gūtu papildienākumus. Zvejnieki, tāpat kā zemkopji, bija sociāli noslāņota Latvijas iedzīvotāju daļa. Zvejnieku sociālā noslāņošanās visumā maz atšķīrās no zemkopju sociālās diferencēšanās. Zvejoja sētu saimnieki – īpašnieki, graudnieki un nomnieki, precētie kalpi, vaļinieki, amatnieki, neprecētie puiši, visai dažādie sīkpilsoņi.

Latvijas zvejnieku pamatsastāvu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā veidoja bezzemnieki un sīkzemnieki, kuri zvejoja patstāvīgi, arī kā algoti strādnieki pie saimniekiem, krodziniekiem, dzirnavniekiem, zivju tirgotājiem, muižnieku uzticības personām un citiem. Tomēr katram piekrastes posmam un zvejas vietām bija savdabības. To iespaidā zvejas kopainā iezīmējās novadu lokālās īpatnības (zvejnieku profesionālo un sociālo grupu īpatsvars, zveja kā pamatnodarbe vai papildnodarbe, zvejas saiknes ciešums ar zemkopību, amatniecību un citiem rūpaliem, zvejnieku profesionalizācija, t. i., atdalīšanās no lauksaimniecības un citām saimnieciskās darbības nozarēm u.tml.).

Latvijas zvejai 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā raksturīgas divas strādājošo grupas: 1) universālie zvejnieki (visi jūras, ezeru un daļa upju zvejas vīru), kuri atbilstoši zivju uzvedībai un darba sezonai ķēra visas attiecīgajā ūdensbaseinā mītošās zivis; 2) zvejnieki, kas bija specializējušies vienas vai dažu ūdensbaseinā dzīvojošo zivju sugu zvejai (tie bija galvenokārt upju zvejnieki tačos). Par speciālistiem kādā nodarbes jomā minami arī vēžu zvejnieki un pērļu meklētāji.

Latvijas pamatiedzīvotāju zvejas tiesības 19. gs. un 20. gs. sākumā izrietēja no cittautu muižnieku un pārējo zemes īpašnieku feodālajām tiesībām, ko Latvijā 13.–14. gs. iedibināja vācu feodāļi un vēlākajos gadsimtos attīstīja viņu pēcteči. Muižnieku un citu zemes turētāju juridiskais priekšstats atzina, ka feodālajam īpašniekam vienīgajam pieder tiesības uz zemi un uz visu, kas atrodas virs zemes gaisā, zemes dzīlēs un ūdenī. Praktiski neierobežotas zvejas tiesības Latvijā piederēja krievu, poļu un vācu muižniekiem, Rīgas pilsētai, baznīcām un klosteriem, valsts muižu nomniekiem. Latviešu, lībiešu un citu tautību zemniekiem zveju atļāva tikai tādā apjomā, kādu to noteica zemes īpašnieki, kuri radīja juridiskos un ekonomiskos šķēršļus zemnieku zvejai: tiešus aizliegumus, zvejas ūdeņu iznomāšanas atteikumus, augstas nomas klaušas vai maksas, murdu, taču, tīklu un citu zvejasrīku, laivu un citu piederumu daudzuma un lieluma ierobežojumu, atsevišķu zvejas paņēmienu aizliegumu u. tml. Izņēmums bija vienīgi Kuldīgas novada kuršu ķoniņi un atsevišķi Latgales ciemi, kuru kopīpašumā skaitījās daļa nelielu ezeru un upju. Daudzi ūdensbaseini piederēja vairākiem īpašniekiem. Tas radīja daudz strīdu un asu ilgstošu konfliktsituāciju. [..]

Kopš 19. gs. 70.–80. gadiem zemnieki aktīvi izpirka savas sētas par dzimtu. Laukos veidojās samērā patstāvīgu, nereti turīgu zemnieku slānis, kurš cīnījās par savām tiesībām, to skaitā arī par iespējām zvejot un saglabāt ezeru un upju zivju krājumus. Muižnieki savukārt gādāja par veco feodālo zvejas privilēģiju saglabāšanu, atteicās pārdot zemniekiem kopā ar zemi ūdensbaseinus un līdz ar to zvejas tiesības tajos. [..] 20. gs. sākumā no jauna aktualizējās jautājumi par zvejas tiesību nodošanu zemniekiem. Vienkāršā darba kooperācija lielākoties skāra zveju un zvejasrīku izgatavošanu, mazākā mērā – lomu apstrādi un pārdošanu. Zvejnieku grupu (kolektīvu) lielumu noteica galvenokārt zvejas veids, loma vietu plašums un tam piemērots rīku – āķu, bridņu [zvejas rīks, ar ko zvejo zivis, brienot ūdenī], laižamo un metamo tīklu, piekrastes un dziļjūras tīklu, taču, vadu u. c. izmēri. Zināma loma bija arī ģeogrāfiskajiem un sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, it īpaši ūdensbaseinu raksturam, zvejnieku māju izvietojumam viensētās vai sētu grupās. Zvejnieku grupas sastāvs parasti nemainījās ilgu laiku. Šādas kopdarba grupas bija tīklu un āķu laivu komandas, vadinieku draudzes, taču zvejas kolektīvi u. c. ar mazajiem āķiem, brideņiem, tačiem [aizžogojums upē zivju ķeršanai], tīkliem un citiem rīkiem zvejoja individuāli.

Balstoties uz zvejas kopdarba dziļajām tradīcijām, uz lauksaimniecības un citādu biedrību pieredzi, 20. gs. sākumā dibinājās zvejnieku biedrības. Tās bija darba kooperācijas augstāka forma, kas apvienoja plašās zvejnieku aprindas nolūkā nodrošināt savstarpēju izpalīdzēšanu zvejā, lomu apstrādē un pārdošanā, tāpat arī zvejasrīku, piederumu un cita vajadzīgā sagādē.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Latvijā pastāvēja trīs lomu izlietošanas un pārdošanas formas:

1) lomu pilnīga vai daļēja izlietošana zvejnieka ģimenes vai sētas vajadzībām, ietverot naturālo nodevu kārtošanu baznīcā, muižā, skolā un citur;

2) zivju maiņa pret lauksaimniecības produktiem, amatnieku izstrādājumiem, tīklu un vadu linumiem un citām zvejniekiem vajadzīgām materiālām vērtībām;

3) zivju pārdošana par naudu, kas izvērsās, augot miestiem un pilsētām, attīstoties preču un naudas saimniecībai, rūpniecībai un citādai kapitālistiskai ražošanai. [..]

Sociālā ziņā lomu pārdevējiem pieskaitāmi zvejnieki un viņu ģimenes locekļi, visbiežāk zvejnieku sievas; dažādu Latvijas apvidu zemnieki; lietuvieši un Sāmsalas igauņi, kas atbrauca uz zvejas vietām; no zvejnieku vidus izvirzījušies zivju uzpircēji; krodzinieki, zivju tirgotāji un citi veikalnieki; konservu fabrikanti un to uzticības personas, kas piederēja zemniekiem (zvejniekiem) un dažādām sīkpilsoņu grupām. [..]

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Latvijas zvejnieki nereti strādāja nelietpratīgi un neperspektīvi: uzmanību veltīja gandrīz vienīgi zvejai, kurai nereti bija nesaudzīgs raksturs; tikai nedaudzas muižas kopš 19. gs. pēdējā ceturkšņa pievērsās zivju mākslīgai audzēšanai; nepastāvēja vispārēji zvejas laika, zivju sugu ķeršanas, zvejasrīku un to acu lieluma, zvejas veidu ierobežojumi; tika noteikti vienīgi lokāli ierobežojumi, kurus īstenoja atsevišķi muižnieki, Rīgas pilsēta un citi ūdeņu īpašnieki.

Latviešu un lībiešu zvejas un zivsaimniecības, tajā skaitā zivju mākslīgas audzēšanas, attīstību kavēja muižnieku un citu zemes feodālo īpašnieku privilēģiju ilgā saglabāšanās ūdensbaseinu izmantošanā. Tomēr aktīvas zvejas apvidos izveidojās savdabīgs iedzīvotāju nodarbinātības saimnieciski kulturālais tips. Tajā ietilpa zveja un zivju apstrāde, lauksaimniecība, amati, jūras un upju transports, mežu darbi un kokmateriālu izvešana, tirdzniecība u. c. nozares. Zvejnieku ģimenes saimnieciskajai rīcībai nereti bija komplekss raksturs: tās locekļi strādāja visus apvidū un gadalaikā iespējamos darbus vai vismaz to lielāko daļu. [Cimermanis 1999 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/23478]


Tīkls ir visa esošā saistības, ķeršanas un savākšanas simbols; tas minēts arī saistībā ar apustuļiem kā „dvēseļu zvejniekiem”. [Sagatavots pēc: Herders 1993 :145]


Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks ir viens no unikālākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem ne tikai Austrumbaltijā, bet visā Ziemeļeiropā. [..]

Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks atrodas Valmieras raj. [tagad Valmieras novada] Vecates ciemā [..] teritorijā pie Zvejnieku mājām, Rūjas upes labajā krastā, netālu no tās ietekas Burtnieku ezerā. Tas situēts ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā izstieptā, šļūdoņa veidotā grants paugura, t. s. drumlina, dienvidaustrumu daļā. Paugurs, tikai 4–7 m paceļoties virs tagadējā ezera līmeņa, stiepjas gar Burtnieku ezera ziemeļu krastu un izbeidzas pie Rūjas upes. Tā ziemeļu un dienvidu malas ieskauj purvainas pļavas, kas pavasaros vai slapjās vasarās parasti pārplūst. [..]

Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ paugurs jau kopš pēcledus laikmeta sākuma bija piemērota apmešanās vieta senajām zvejnieku un mednieku ciltīm. [Zagorskis 1987 : 7–9]



J. Feders Zvejnieku ligzda. [Latviešu glezniecība 1981 : 23]

J. Liepiņš Zvejnieki. [Latviešu glezniecība 1981 : 163]

J. Pauļuks Mangaļu zvejnieki. [Konstants 1992 : 139]

J. Pauļuks Mangaļsalas zvejnieki. [Konstants 1992 : 138]

J. Pauļuks Mangaļsalas zvejnieki (pirms došanās jūrā). [Konstants 1992 : 180]

J. Pauļuks Lašu zvejnieks. [Konstants 1992 : 149]

J. Pauļuks Zvejnieku meitene. [Konstants 1992 : 150]

J. Osis Skultes zvejnieku mājas. [http://paintings.lv/lv/art/6413]

I. Zeberiņš Zvejnieki pie tīkliem. [http://paintings.lv/lv/art/6371]


Piemineklis jūrniekiem un zvejniekiem Ventspilī

Ventspils Ostas ielas rietumu galā atrodas piemineklis, kas veltīts visiem zvejniekiem un jūrniekiem, kuriem atdusas vieta ir jūras dzelme. No laukakmeņiem veltīto kompozīciju uzstādīja 1938. gadā, idejas autors – bijušais Ventspils ostas kapteinis V. Ābelnieks. [Sagatavots pēc: http://www.celotajs.lv/lv/e/piemineklisjurniekiemzvejniekiem]

 

Piemineklis bojā gājušiem jūrniekiem un zvejniekiem Liepājā

Piemineklis atrodas Liepājā Kūrmājas prospekta turpinājumā pie gājēju ietves, kas ved uz jūru. Tas uzstādīts 1977. gadā un simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti – jūrnieku un zvejnieku. [Sagatavots pēc: http://www.celotajs.lv/lv/e/piemineklisliepaja]


Salacgrīva. Zvejnieku svētki Salacgrīvā. [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/20499/]

Ainaži. Zvejnieks Bērziņš ar savu saimi (1908). [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/30323/]



Spēlfilma Zvejnieka dēls (1939). Režisors V. J. Lapenieks.

Spēlfilma Zvejnieka dēls (1957). Režisors V. Krūmiņš.

Filma Zvejnieks uz ledus (1976). Režisors V. Mass, „Rīgas kinostudija”.

Dokumentālā filma Zvejnieku ciematā (1951). Režisors H. Šuļatins.

Dokumentālā filma Zvejnieks (1981). Režisore R. Celma-Kello.

Dokumentālā filma Zvejnieku ciema teika (2014). Filmas veidotāji H. Beķeris, M. Kustavus, J. Vaičunas, H. Apogs, U. Burjāns, M. Andersons.

Spēlfilma Nāves ēnā (1971). Režisors G. Piesis.

Leļļu animācijas filma Vanadziņš (1978). Režisors A. Burovs.

 

„Nāves ēnā”

Spēlfilmas scenārija autori Jānis Kalniņš, Gunārs Piesis; uzņemta pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles „Nāves ēnā”. Režisors Gunārs Piesis, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Herberts Līkums, komponists Marģeris Zariņš. Lomās: Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Kārlis Sebris, Alfrēds Videnieks, Ģirts Jakovļevs, Edgars Liepiņš u. c.

Askētiskiem līdzekļiem panākts maksimāls efekts, lakoniskas un tāpēc ārkārtīgi iedarbīgas psiholoģiskas drāmas fenomens. Izcils paraugs radošai, nevis burtiskai literatūras klasikas interpretācijai.

Filmas eksistenciālais skarbums un norišu traģiskums tiek izspēlēts ierobežotā darbības vidē – uz kūstoša ledus gabala, uz kura jūrā aizskaloti zvejnieki. Ekstremālā situācija, kas saasina izdzīvošanas instinktu, atkailinot katra uz ledus gabala palikušā būtību, cīņa par līderību, cīņa par dzīvību, kas kulminē fināla sērkociņu vilkšanas ainā: kuram tad būs lemts izglābties, kuram – palikt uz dilstošā ledus, – viss šis norišu kopums kalpo kā nospriegots dramaturģiskais materiāls. Pēc kārtas otrā režisora spēlfilma „Nāves ēnā” ir kļuvusi par Gunāra Pieša izcilāko darbu.

Katrs no zvejniekiem filmā ir izteiksmīgs, katram – individuāls raksturs, kuru sadursmēs atklājas viņu principi un vērtības. Drāmas galveno psiholoģisko slodzi filmā iznes aktieri Kārlis Sebris (Zaļga), Eduards Pāvuls (Grīntāls), Gunārs Cilinskis (Birkenbaums), Ģirts Jakovļevs (Jānis), Alfrēds Videnieks (vecais Dalda) u. c. Gunāra Pieša režiju raksturo dziļš psiholoģisms, dramatisks sabiezinājums, tēlu emocionālās eksplozijas un pašatklāsmes, savukārt filmas vizuālais tēls, tās lakonisms un spēks ir operatora Mārtiņa Kleina nopelns. Filma uzņemta ar kustīgu kameru, taču emocionālos spriedzes brīžos īpaša uzmanība tiek pievērsta tuvplāniem, kas iegūst spēcīga dramatiska akcenta jēgu. [Sagatavots pēc:  Rietuma : http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/10/107/]

 

„Vanadziņš”

Leļļu animācijas filmas režisors Arnolds Burovs, scenārija autori Jānis Rokpelnis un Arnolds Burovs, pēc Viļa Lāča stāsta, mākslinieks Gunārs Cīlītis, skulptore Ilze Kiršteina, operators Pēteris Trups, komponists Imants Kalniņš.

Monumentāls lakonisms un precīzas, emocionāli iedarbīgas detaļas, traģēdija bez afektācijas, veiksmīgi izvairoties no sentimentalitātes – leļļu kino klasiķa Arnolda Burova estētiski viengabalainākais darbs.

Pēc V. Lāča stāsta veidotais „Vanadziņš” ir viens no izteiksmē lakoniskākajiem un spēcīgākajiem A. Burova darbiem. Filmas darbība un emocionālais piesātinājums centrējas ap trim galvenajiem varoņiem: mazo puiku Vanadziņu, viņa rotaļbiedru kaķēnu un zvejnieku vīru – tēvu.

Filmas askētiskā, dramatiskā izteiksme, kurā uzdzirkstī poētiskas metaforas izmantojums (tēva rokās Vanadziņš jūtas „kā ar spārniem”), atturīgā, ziemeļnieciskā krāsu gamma spēj radīt nabadzīgās zvejnieku būdiņas atmosfēru, jūras un zvejnieku ikdienas skarbumu, kas kulminē traģēdijā – kādu dienu Vanadziņa tēvs nepārnāk…

A. Burovs ir prasmīgs dramatisma meistars, viņam izdodas panākt traģismu un neviltotu līdzpārdzīvojumu saviem varoņiem. Filmas nesteidzīgais ritms, pat rituālā ikdienas rutīnas atkārtošanās, tēva un Vanadziņa tuvība – tas viss sagatavo eksistenciāli skarbajam finālam.

A. Burova filmās tradicionāli nozīmīga ir mūzika. [Sagatavots pēc: Rietuma : http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/10/115/]


Dziesma Daugavas zvejnieku dziesma. F. Brīvzemnieka vārdi, Ā. Ores mūzika, izpilda vīru kori.

Dziesma Pērļu zvejnieks. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda J. Sproģis un zēnu koris.

Dziesma Cēsu parkā. L. Rimšas vārdi, A. Šīranta mūzika, izpilda grupa „Vēja runa”.

Dziesma Laša kundze. K. Krūmāja vārdi, J. Mediņa mūzika, izpilda R. Bērziņš un dubultkvartets „Tēvija”.


Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja zvejnieku sēta „Vītolnieki”

Brīvdabas muzeja zvejnieku sētas „Vītolnieki” apbūves kompleksu veido tradicionālā piejūras ciematiņa zvejnieku un zemnieku sēta, kas raksturo 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma celtniecību, saimniekošanas veidu un sadzīves tradīcijas. Sēta ir tipiska un bez būtiskām izmaiņām atspoguļo Papes Ķoņu ciema apbūvi un plānojuma struktūru.

Dzīvojamai mājai ir niedru jumts, kas korē nostiprināts ar tā saucamajām tupelēm un rotāts ar „stēgu gaiļiem”. Apkārt mājai ir veci koki. Mājai ir stiklota veranda un izrakstīta durvju aploda. Istabā var apskatīt senas koka mēbeles un sadzīves lietas. Blakus mājai atrodas klēts, lauku virtuve, pirtiņa, smēde un bijusī cūku kūtiņa, kur ierīkota ekspozīcija ar dažādiem zvejnieku un rokdarbu rīkiem. Muzejā ir apskatāma arī vairāk nekā 1000 gadus veca ozolkoka laiva – vienkocis. Tā tikusi izmantota braukšanai ezerā. [Sagatavots  pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/latvijas-etnografiska-brivdabas-muzeja-zvejnieku-seta-vitolnieki]

 

Jūrmalas Brīvdabas muzejs

Jūrmalas Brīvdabas muzejā izveidota zvejnieku sēta, te apmeklētāji ikdienā var iepazīties ar jūrmalnieku senākās pamatnodarbes – zvejniecības – vēsturi. Dzīve starp Lielupi un jūru noteica zvejniecības lielo nozīmi Jūrmalā vairāku gadsimtu garumā.

Muzejā izveidota 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma piekrastes zvejnieka sēta ar tai raksturīgām ēkām – dzīvojamo māju, klēti ar ratnīcu, tīklu būdu, zivju kūri [zivju apstrādes ēku], pirti un citām būvēm. Ēkas uz muzeju ir atvestas no dažādiem Jūrmalas un Kurzemes zvejnieku ciemiem. Muzejā var apskatīt arī enkuru un zvejas laivu kolekciju, bet virvju vīšanas darbnīcā – bagātīgāko virvju vīšanas rīku un materiālu kolekciju Latvijā. Kolekcijā ir 49 jūrnieku mezgli, dažādu striķu, auklu, sviedlīņu [glābšanas virve] un fenderu [gumijas, korķa vai cita materiāla aizsargi gar kuģa bortiem] paraugi, virvju vijamie rati, salaidēji un tītavas.

Vasarās ikvienam interesentam ir iespēja iepazīties ar zivju kūpināšanas amata prasmēm un piedalīties kūpināšanas un zivju baudīšanas procesā.  [Sagatavots pēc: http://www.jurmala.lv/lv/kultura/muzeji_un_izstazu_zales/6863-brivdabas-muzejs]

 

Lauku atbalsta dienests apstiprinājis Ventspils novada pašvaldības iesniegto projektu „Livōd kalāmīe kōrand” jeb „Lībiešu zvejnieku sēta”.   To realizē Tārgales pagasta „Bitnieku” viensētā. Šī sēta ir piemērotākā vieta vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem, lai izbaudītu lībiešu sētas piedāvājumu. Izveidojot jauno objektu, tiek saglabātas un respektētas lībiešu piekrastes ciemu ēku vēsturiskās proporcijas, tādējādi nodrošinot lībiešu kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu.

Sētas apbūvē tiek iekārtota dzīvojamā māja ar saimes galdu un soliem, kūts, zivju kūpinātava, tīklu žāvētava, pulcēšanās laukums ar ugunskuru un kāpa. Lībiešu zvejnieku sēta piemērota tradicionālo maltīšu gatavošanai zivju kūpinātavā un vakarēšanai pie saimes galda dzīvojamā mājā. Sētu labiekārto ar mazās arhitektūras formām, piemēram, uzstādot karoga mastu ar lībiešu karogu, iekārtojot dārziņu, kurā iestādīt dārzeņus. Pagaidām lībiešu gadskārtu tradīciju un saulgriežu svētkus svin pie Tārgales estrādes, bet, lai stiprinātu lībiešu tradīcijas kā piekrastes zvejniecības mantojuma saglabāšanas un popularizēšanas iespēju, nepieciešama lībiešu sēta. [Sagatavots pēc: http://www.ventspilsnovads.lv/ct-menu-item-348/ct-menu-item-392/2919-targale-iekartos-libiesu-zvejnieku-setu]

 

Gar jūras krastu

Stundas braucienā no Rīgas sākas Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste. Te ir vairāki zvejnieku ciemi, kuros vecās zvejnieku būdiņas mijas ar modernām vasarnīcām, bet smilšainas pludmales – ar akmeņainu jūras krastu.

Bigauņciems ir pirmā apdzīvotā vieta. Nostāstos teikts, ka ciems iesācies ar četriem atbēgušiem igauņiem, tāpēc ļaudis sākuši šo vietu dēvēt par Igauņciemu, un tikai vēlāk vārdam pievienots B burts.

Nākamais ir Lapmežciems. Pēc nostāstiem, kādreiz šeit auguši simtgadīgi ozoli, oši, melnalkšņi, kļavas, bērzi un citi lapu koki, kuru dēļ ciemam dots Lapmežciema nosaukums. Blakus Lapmežciemam atrodas Kaņiera ezers – īsta ūdensputnu un zivju pasaule. Te lomā var gadīties gan līdakas un līņi, gan asari un zelta karūsas.

Ragaciems savu nosaukumu ieguvis no asā zemes raga, kas diezgan tālu iestiepjas jūrā.

Klapkalnciems par zvejnieku ciemu izveidojies 19. gs. beigās. Līdz tam te, pie Lāčupītes ietekas jūrā, atradies tikai robežsargu kordons. 1939. un 1956. gadā te uzņemtas filmas „Zvejnieka dēls” epizodes.

Apšuciems ir sens zvejnieku ciems, pirmais Kurzemes pusē, kur vietējo ļaužu spēkiem, ieklausoties meistaru padomos, savulaik uzbūvēti seši lielāki un mazāki burinieki.

Plieņciems ir ne tikai ļoti vecs zvejnieku ciems, bet arī kopš sendienām izslavēts kūrorts.

Ķesterciems vienmēr ir bijis saistīts ar Enguri, un par Ķesterciemu nosaukts, jo tajā kādreiz dzīvojis Engures baznīcas ķesteris.

Engure vēstures dokumentos pirmo reizi minēta 1567. gadā. Valodnieki uzskata, ka ciema nosaukums nācis no lībiešu valodas un tādēļ tulkojams kā „zutis”, jo turpat blakus esošajā Engures ezerā bijis daudz zušu. Kurzemes hercogistes laikā Engure bijusi pazīstama kā manufaktūru centrs, bet 19. gadsimtā – ar savu jūrskolu. Arī Engurē būvēja buriniekus.

Abragciems ērti izvietojies starp diviem jūrā izvirzītiem zemes ragiem. No tā tad ciems arī ieguvis savu nosaukumu – „abu – ragu – ciems”. Arī Bērzciems ir sens zvejnieku ciems. Mājas te izvietojušās abpus ceļam apmēram 3 km garumā. [Sagatavots pēc: http://www.turisms.tukums.lv/index/vietas/marsruti/marsruti/gar]

 

Zvejniekciemiem ir sena vēsture, piemēram, ostu Rojā savulaik izmantojuši vikingi, bet Kurzemes hercogistes laikā Rojā būvēti kuģi.

Jūras krastu no Kolkas līdz Ovišiem dēvē par Lībiešu krastu, jo to vēsturiski apdzīvojusi somugru  tauta lībieši jeb līvi. Lībiešu krasts ietver 12 ciemus – katru ar savu pievilcību.

 

Sīkrags

Sīkrags ir viena no vecākajām lībiešu apmetnēm, kas dokumentos kā ciems minēta jau 1387. gadā. 17. gs. Sīkragā izveidota viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. Tā beidza pastāvēt 18. gadsimta sākumā (Ziemeļu karš, Kurzemes hercogistes saimnieciskais un politiskais pagrimums). Pēc tam to izmantoja tikai kā zvejnieku ostu.

20. gs. sākumā ciema apbūve sablīvējās, jo dažādās vietās tika uzceltas zvejnieku mazistabas un jaunsaimniecības. Ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.

 

Mazirbe

Agrāk (20. gs. sākums, vidus) Mazirbe bija lībiešu zvejniekciems un kuģniecības centrs, lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā.
20. gs. 30. gados ciems ekonomiski uzplauka – zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. Lībiešu kultūras uzplaukumā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Mazirbes ciemam bija liela nozīme. Šeit 1923. gadā tika nodibināta lībiešu sabiedriskā organizācija Līvu savienība, ar kuras pūliņiem un igauņu, somu, ungāru atbalstu 1938.–1939. gadā uzcelts Lībiešu tautas nams – lībiešu kopā pulcēšanās vieta svētkos, priekšlasījumos un pārrunās.

Mūsdienās nams saglabājis savu nozīmi – pulcināt kopā lībiešus. Katru gadu augusta pirmajā sestdienā pie Lībiešu tautas nama tiek svinēti Lībiešu svētki. Šobrīd Mazirbē dzīve vairs nav tik dinamiska kā 20. gs. vidū, taču dzīvība ciemā nav izsīkusi – šeit ir internātskola, veikals un vairākas viesu mājas, bijušās jūrskolas ēka, kā arī zvejnieku laivu kapsēta. Zvejnieki nodarbojas ar piekrastes zveju.

 

Košrags

Košrags tiek uzskatīts par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu – zvejniekciemu, kas veidojies 17. gs. un pastāvējis jau vismaz 17. gs. 80. gados. Vēl 1680. gadā kā vienīgā sēta Košragā minēti „Kūkiņi”. Tā bija samērā blīvi apbūvēta apmetne. Sētas izvietojās viena otras tiešā tuvumā tā, ka saskārās to dārzi. Nelielais Košrags bija ievērojams lībiešu jūrmalas saimnieciskais un kultūras centrs: 19. gs. vidū tur darbojās pirmā lībiešu ciemu skola; 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajos gadu desmitos tajā darbojās „Kine-Dīķu” vējdzirnavas un Kukšu ūdensdzirnavas, strādāja laivu būvētāji. Didriķis Volganskis – laivu būvētājs un lībiešu kultūras darbinieks – 1932. gadā organizēja ostas izbūvi Košragā. 1938. gadā ar D. Volganska līdzdalību uzbūvēts mols mudas (jūras mēslu) vākšanai. Košraga ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.

 

Pitrags

Pitrags vēstures dokumentos pirmo reizi minēts 1582. gadā. Stāsta, ka reiz tur ieradušies četri brāļi sāmsalieši un uzcēluši mājas: Kurg, Tōriz, Sīm, Jōk (Dzērves, Sumbri, Sīmi, Jāki). 19. gadsimta vidū Pitragā atvērts krogs un radušās dažas nelielas sētas. Pitraga sēkļos guļ daudz nogrimušu kuģu, bet jūras krastā pēc vētrām var atrast senu kuģu paliekas.

 

Kolka

Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts. Kolkasraga sēklis iestiepjas sešus kilometrus jūrā, un tā muguru jūra apskalo 0,5–3 metru dziļumā. Uz sēkļa viļņus šķeļ Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis. Vētras laikā to augstums sniedzas līdz pat 7 metriem. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas Kolkas bāka. Kolka kā apdzīvota vieta – ciems – pirmo reizi rakstos minēta 1387. gadā Lībekas domkunga Varendorfa tiesas spriedumā ar nosaukumu „Domesnes”, kas bija Kolkas senākais nosaukums un oficiālos dokumentos tika lietots līdz pat 20. gs. sākumam, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu.

Kolka sāka strauji attīstīties kopš 19. gs. vidus, kad aktivizējās saimnieciskā darbība. Kolka ir vienīgais lībiešu jūrmalas ciems, kas, pateicoties savam īpašajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, pēdējos piecdesmit gados ir attīstījies. 20. gs. vidū Kolka kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50.–60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits. Tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas. Sabiedriskās organizācijas Līvu savienība Kolkas grupa izveidojusi Līvu centru „Kūolka”. [Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/raksts/kurzemes-piekraste; http://visit.dundaga.lv/destinations/libiesu-krasts/libieshu-ciemi]

 

Papes Ķoņu ciems

Pape veidojusies no 3 apdzīvotām daļām – trim nelieliem zvejniekciemiem – Priediengala, Papes Ķoņu ciema un Papes ciema. Papes Ķoņu ciems ir viens no diviem Latvijas zvejniekciemiem, kas līdz mūsdienām saglabājis savu autentiskumu un kur joprojām pastāv bagāts kultūrvēsturiskais mantojums. Ķoņu zvejniekciema apbūves komplekss ir tautas celtniecības arhitektūras piemineklis.

Ciems sastāv no 11 tautas celtniecības objektiem – zvejnieku mājām – Ķaupjiem, Klibajiem, Jūrniekiem, Gatveniekiem, Saknēm, Kūpelēm, Gāršām, Vītolniekiem, Mikjāņiem, Margrietniekiem un Smēdniekiem. Papes Ķoņu zvejniekciema attīstība notikusi 19. gs. vidū un otrajā pusē, turpinoties 20. gs. sākumā. Feodālisma periodā Kurzemes lauku celtniecībā dominēja zemnieku viensētas, kas vairumā sastāvēja no koka ēkām. Ciemi atradās tikai vietumis, pārsvarā gar jūrmalu, kur iedzīvotāji nodarbojās ar zveju.

19. gs. otrajā pusē arī zvejnieki pakāpeniski sāka veidot viensētas, un senie piejūras zvejnieku ciemi jau tad ieguva svarīgu vietu piekrastes kultūrainavas vēsturiskajā atspoguļojumā. Šis periods saglabājis vislielāko skaitu arhitektūras un tautas celtniecības pieminekļu: zvejnieku sētas, atsevišķas dzīvojamās un saimniecības ēkas, ražošanas būves (vēja un tvaika dzirnavas), mūra un koka kulta celtnes, kā arī jūrmalas zvejnieku ciema kompleksu – Papes Ķoņu zvejnieku ciemu. [Sagatavots pēc: http://www.pdf-pape.lv/lv/apskates-objekti/4-dabas-un-kulturvestures-objekti/64-papes-konu-ciems]

 

Zvejniekciems Īdeņa

Īdeņa, kas senajos rakstos saucas kā Iudiņu (Ūdeņu) ciems, ir vienīgais zvejniekciems, kas neatrodas pie jūras. Tas izvietojies uz paugura un paceļas pāri plašajam Lubāna līdzenumam.

Īdeņā mājas izvietojušās nevis gar ceļa malām, bet gan stāvajā ezera krastā, jo satiksmei un zvejai galvenokārt tika izmantotas laivas. Te var aplūkot zvejnieku mājas ar niedru jumtiem. Vecajām zvejnieku mājām uz ezera pusi nav logu, lai lielie vēji neizpūš siltumu. Visur žāvējas zvejas tīkli, jo visi Īdeņas vīri iet zvejā un svaigu zivju te nekad netrūkst. [Sagatavots pēc: http://zvejnieki.lv/lv/zvejniekciems_%C4%ABde%C5%86a]

 

Pirmās ziņas par Gaujas ieteku jūrā minētas Indriķa hronikā, kas atspoguļo, ka jau no seniem laikiem šeit aktīvi darbojušies zvejnieki. 17. gadsimtā celtajai Carnikavas muižai nēģu zveja bija viens no galvenajiem peļņas avotiem. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģi bijuši gan Varšavā, gan Berlīnē. Šodien Carnikava ir vienīgā vieta Gaujas krastā, kur atļauts zvejot nēģus. Vēl šodien Carnikavā nēģus ķer zvejnieki un tos pārstrādā vietējie uzņēmēji. Augustā Carnikavā tiek rīkoti Nēģu svētki, kas simbolizē nēģu zvejas sezonas atklāšanu un ir tradīcijām bagāts vasaras pasākums. [Sagatavots pēc: http://www.tourism.carnikava.lv/en/news/655-carnikavas-negi]

 

Stāsts par Īdeņas zvejnieku dzīvi un nākotnes nodomiem. [https://www.youtube.com/watch?v=fhALBVVMUGE]

 

Filma stāsta par Salacgrīvas zvejnieku priekiem un dažādām nebūšanām. [https://www.youtube.com/watch?v=bJe6EekZ1bE]

 

Jānis Poruks. Pērļu zvejnieks

Dzejnieks un prozists Jānis Poruks (1871–1911) ir latviešu literatūras romantiskā atzara pamatlicējs. Viņš lauza stereotipu par latviešu prozu kā lauku dzīves aprakstītāju, izgāja ārpus brāļu Kaudzīšu definētās telpas un ienesa literatūrā Rietumeiropā gadsimtu mijā valdošo garīgo un literāro strāvojumu elpu – daļēji arī tā iemesla dēļ, ka Poruks bija viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, kam izdevās izglītoties ārzemēs (pateicoties kāda mecenāta atbalstam, viņš 1893.–1894. gadā studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā).

J. Poruks sarakstījis aptuveni 150 stāstu. Daiļrades sākumposmā tapa daļēji autobiogrāfiskais garstāsts „Pērļu zvejnieks” (1895), kas ir nozīmīgākais Poruka darbs un kuru var uzskatīt arī par pirmo romantisma manifestu latviešu literatūrā. Līdz tam latviešu prozā nebija sastopams pasaules literatūrā plaši izplatītais ceļa motīvs: pirmo reizi tas parādījās „Pērļu zvejniekā”, turklāt diezgan spilgtā formā – gan kā ceļojums telpā, tālu ārpus savas sētas robežām, – trūcīgā lauku rakstveža dēla Anša Vairoga ceļš uz Rīgu, bet pēc tam, tāpat kā Porukam, uz Drēzdeni studēt mūziku, gan arī kā ceļojums sava „es” meklējumos. Citiem vārdiem, Vairogs ne tikai apgūst pasauli, bet arī izzina pats sevi. Pirms Poruka latviešu prozā aprakstītās personas neko daudz nerūpējās par pašrefleksiju – esamības pamatproblēmas viņus nesaistīja. [..] Stāsta virsraksts ir simbolisks – tas apzīmē gan naivā jaunekļa mēģinājumus atrast pērles piemājas upītē, gan arī pērļu meklēšanu sevī: īsi pirms nāves Vairogs redz sapni, šķiet, pirmo īsti simbolisko sapni latviešu literatūrā: kāds svešinieks, atradis pērli, sniedz to viņam, teikdams, ka tā ir viņa sirds. „Pērļu zvejniekā” acīm redzamas vācu romantiskās prozas atbalsis un Nīčes ideju ietekme (Poruks labi pārzināja Nīčes darbus); Vairoga māte runā, gluži vai citējot Tolstoju; liela vieta atvēlēta reflektējošiem dialogiem, apcerēm par Vāgneru un Gēti un muzikālām reminiscencēm. [Berelis : http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/8/173/]

 

Literatūras ceļvedis „Pērļu Zvejnieks”

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvais centrs izdod jaunākās literatūras ceļvedi „Pērļu Zvejnieks”, lai pievērstu uzmanību kvalitatīvai literatūrai un rosinātu to baudīt. [Sagatavots pēc: https://www.lnb.lv/lv/iznacis-otrais-literaturas-celveza-perlu-zvejnieks-numurs]