Tradicionālā transkripcija
[zìOs]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[zi͜us]
[z] – balsīgais troksnenis
[i] – patskanis
[O] – vokalizējies līdzskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Vienzilbes vārds.
Ortogramma – v.
ziv- – sakne, vārda celms
-s – galotne
ziv+audz-ē-tav-a
zivj+dzen-īt-is
zivj+ēd-āj-i
zivj+ērgl-is
ziv+rūp-niec-īb-a
ziv+saim-niec-īb-a
balt+ziv-s
ež+ziv-s
hai+ziv-s
mēnes-s+ziv-s
tint-es+ziv-s
val+ziv-s
zāģ+ziv-s
zob-en+ziv-s
ziv-j+ēd+is
ziv+kop+is, ziv+kop+e
ziv+kop+īb-a
zivs – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
ziv-s |
ziv-is |
|
Ģ. |
ziv-s |
zivj-u |
|
D. |
ziv-ij |
ziv-īm |
|
A. |
ziv-i |
ziv-is |
|
I. |
ar ziv-i |
ar ziv-īm |
|
L. |
ziv-ī |
ziv-īs |
|
V. |
ziv-s! |
ziv-is! |
N. Vilnis Zivs – D. Vilnim Zivim
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Zivis mitinās dažādās ūdenstilpēs.
2) izteicēja daļa – Līdakas, asari, raudas ir saldūdens zivis.
3) galvenais loceklis – Asakainā zivs.
4) papildinātājs – Šorīt brālis ezerā izvilka lielu zivi.
5) apzīmētājs – Zivs asakas ir asas.
6) apstāklis – Zivīs ir maz saistaudu, bet daudz minerālvielu.
zivs asakas, zivju dīķis, zivju eļļa, zivs galva, zivju ikri, zivju konservi, zivju milti, zivju rūpniecība, zivs spuras, zivju tīkli, zivju zupa, zivs zvīņas
jūras zivis, saldūdens zivis
liela zivs, maza zivs, plēsīgās zivis, svaigas zivis, trekna zivs
audzēt zivis, barot zivis, ceptas zivis, kaltētas zivis, ķert zivis, makšķerēt zivis, saldētas zivis, sautētas zivis, sālītas zivis, tīrīt zivis, vītinātas zivis, žāvēt zivis, žāvētas zivis
zivs, dsk. ģen. zivju, s.
Zemāko mugurkaulnieku tipa dzīvnieks, kas dzīvo ūdenī un elpo ar žaunām.
Jūras zivis. Saldūdens zivis. Ceptas zivis. Zivju zupa.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1201]
zivs, dsk. ģen. zivju, s.
Mugurkaulnieku apakštipa dzīvnieks, kas dzīvo ūdenī, elpo ar žaunām un kam ir abpusēji saplacināts, parasti zvīņām klāts, ķermenis, spuras.
Dziļūdens zivis. Zivju nārsts.
Vilkt zivis – makšķerēt, zvejot zivis.
Zivju eļļa – vitamīnu preparāts, ko iegūst no mencu aknām un kas satur A un D vitamīnu.
Zivju ērglis – liels, plēsīgs piekūnveidīgo kārtas putns ar tumšu muguru un baltu vēderu.
Zivju dzenītis – neliels krāšņvārnveidīgo (zaļvārnveidīgo) kārtas putns ar košu apspalvojumu, nesamērīgi lielu galvu, spēcīgu knābi un īsu asti.
Bruņu zivis – izmirušu zivju klase, kuras pārstāvjiem ķermenis klāts ar bruņām, kas sastāv no atsevišķiem vairogiem.
Lidojošās zivis – vējzivjveidīgo kārtas dažādu dzimšu un dažādu sugu dienvidjūru zivis ar pagarinātām krūšu un vēdera spurām.
.. Jēkuļu Jēcis atstiepis [uz tirgu] krietnu tarbu zivju – raudiņas, asarīši, tādu rupjāku gan maz redzēja, bet tās izķēra viens divi, kad tik būtu vairāk. Austriņš 1, 198.
„Bet kā ar upi? Vai te nav kāda upe tuvumā?” – „Ir. Un tur ir daudz zivju.” – „Tu nekad neesi mēģinājis makšķerēt?” Janovskis 2, 80.
Daugava sakulta balta. Virs zivju ceļa ķērkdamas svaidās dažas kaijas. Ezera 12, 5.
sal. No tālienes tā [sala] izskatījās kā teiksmaina zivs, kas izlīdusi saulē sildīties. A. Grigulis 9, 113.
Jaunais makšķernieks neteica ne vārda, tikai vilka zivis un meta savā kastītē. Saulītis 5, 84.
Fricis nokļuva dispansera reģistros. Viņu sāka ārstēt. Pūta krūšu kurvī gaisu, laida vēnā kaļķi, deva dzert zivju eļļu. Kalndruva 8, 55.
Zivju audzētavas atšķirībā no dīķsaimniecībām neražo gaļas produkciju, bet savvaļas zivju mazuļus, ko ielaiž brīvos ūdeņos, kultūrezeros vai pārdod dīķsaimniecībām uzbarošanai. Dabas kalendārs 78, 165.
Visskaistākais Rūjas [upes] posms ir starp Rūjienu un Virķēniem. .. kā rets un skaists putns zivju dzenītis ir saudzējams. K. Grigulis 5, 98.
Upju krastu klintīs, kā arī izrakteņu lauztuvēs sastopamas seno bruņu zivju plātnītes .. un citi pārakmeņojumi. Dabas kalendārs 66, 185.
Mēness zivs peld ļoti slikti, tāpēc, izbāžot ārā muguras peldspuru, ļaujas, lai viļņi to nēsā. Zvaigzne 58, 3, 25.
Jūra pilna ar lidojošām zivīm. Pirmo reizi mūžā es tās novēroju pirms vairākiem gadiem Vidusjūrā pie Itālijas krastiem. Grīva 8, 150.
// No šāda dzīvnieka kautķermeņa pagatavots ēdiens.
Zivju kotletes. Zivju galerts.
„Tepat netālu ir „Eldorado”, lielisks restorāns, kur var dabūt itin visu. Es vēlētos zivi. Teiksim, sviestā ceptu līni,” sacīja Posa. A. Eglītis 4, 275.
.. [galdā] pildītās zivis, par kurām Klāvs teica, ka mēli varot norīt .. Ērgle 1, 406.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
zivs – zivs, ķert zivis – giut zivs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
zivs – zuvs
1. (mēms) kâ zuvs – ‘nerunīgs, kluss’: m*ms k°â zuOs.
2. kâ zuvs mùrdâ – saka, ja kāds iesaistās riskantā pasākumā, nokļūst nepatīkamā stāvoklī, nelabvēlīgā situācijā.
3. (jūtas, darbojas u. tml.) kâ zuvs ûdenî.
4. kâ zuvs uz sàusuma – saka par nepatīkamā stāvoklī, sarežģītā, nelabvēlīgā situācijā nokļuvušu cilvēku.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 286]
Mēms kā zivs (arī kaps) – tāds, kas neizpauž noslēpumu.
Klusē kā zivs (arī kaps) – saka, ja nekā neizpauž.
Justies kā zivij ūdenī – justies nepiespiesti, brīvi (kādos apstākļos).
Justies kā zivij sausumā (arī uz sausuma) – justies nedroši, piespiesti, nebrīvi (kādos apstākļos).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Barot zivis – vemt, pārciešot jūras slimību.
Kā zivs bez ūdens – saka, ja cilvēkam nav kaut kā ļoti nepieciešama, lai viņš varētu justies labi.
Plāta muti kā zivs sausumā (kā sausumā izmesta zivs) – saka, ja kāds mēģina runāt, bet nespēj izteikt ne vārda apmulsuma, satraukuma, pārsteiguma dēļ, ja nevarīgi plāta muti.
[Sagatavots pēc: LFV II 1997: 636–638]
Uzvārdi – Zivs; Zivtiņš, Zivtiņa.
Vietvārdi – Zivju akacs, ezers Krustpils novadā; Zivju tērce, vecupe Apes novadā; Zivju iela, iela Rīgā; Zivene//Zivenezers//Zivenis, ūdenstilpne Tukuma novadā; Zivtiņas, viensēta Smiltenes novadā.
zivs, mantots vārds; apv. zuve, lš. žuvìs, pr. suckis [zukis], narev. žuwo ‘t. p.’. Daži valodnieki, kā Fiks, Švīcers, Trautmanis, Pokornijs, saista vārdu ar gr. ichthỹs, arm. jukn ‘zivs’, konstruējot ide. *ĝhdū- ‘zivs’, no kā *ĝhāuO– > b. *žuO-.
Varbūt formas variēšanai ar līdzskaņa iespraudumiem ir tabuistisks raksturs, jo ūdeņi un to dzīvnieki senā cilvēka uztverē bija cieši saistīti ar maģiskajiem priekšstatiem par pazemes (veļu) valsti.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 565]
angļu – fish
baltkrievu – рыба
franču – poisson
grieķu – ψάρι
igauņu – kala
itāļu – pesce
ivritā – דג
krievu – рыба
latīņu – pisces
lietuviešu – žuvis
poļu – ryba
somu – kala
ukraiņu – риба
vācu – die Fisch
zviedru – fisk
Kas zivju dienā dzimis, tas ir žigls, liels pasaules gājējs.
Zivju dienā dzimis bērns būs dzīvs kā zivs.
Ja kaķis ar nagiem plēš koku, tad drīz kāds atnesīs zivis.
Ja, zivi tīrot, atrod iekšā noēstu zivtiņu, tad drīzā laikā gaidāmas kāzas.
Ja zivis kuģim seko, tad no kuģa ļaudīm kāds mirs vai slīks.
Vacīji zveinīki stuosta, ka uz azara zivs lein uz augšu un svaidas kai troka, itei pīzīmēj, ka byus tiuleņ lels vējs un ar laivu uz azara braukt navar, var nūsleikt.
Kad pavasarī izzvejo pirmo zivi, jāapskata viņas žults. Ja žultij priekšgals resnāks, tad labāka būs agrā sēja; ja vidus resnāks, tad labāki izdosies vidējā sēja; bet, ja žultij pakaļgals resnāks, tad labi paaugs beidzamā sēja.
Zivis spēlējas ūdenī uz vētru.
Zivis priekš lietus labāki ķeras.
Kad vasarā zivis lēkā, tad gaidāms jauks laiks.
Pa pērkona laiku zivis nenāk uz ķeselēm.
Ja zivis nāk tuvu pie krastiem, būs lietus.
Kad zivis nērš dziļumos, tad būs sausa vasara, kad seklumā, tad slapja.
Ja zivīm ir daudz asiņu, tad būs lietus.
Ja zivis uzturas dziļumā, būs vēss laiks.
Ja, saulei norietot, zivis lec virs ūdens, būs lietus.
Kad zivis vakaros pa ūdens virsu šaujas, tad būs labs laiks.
Zivis jāzvejo ziemeļu vējā, tad izdodas.
Ja zvejniekam pirmā zivs pasprūk, tad to dienu viņam vairs laimes nav.
Kad pirmo noķerto zivi met maisiņā, tad līdz ar to iespļauj, lai ķertos daudz zivju.
Ja samin zivs pūsli, tad zivis nekožas uz makšķeres.
Kas zivis ar maizi ēd, tam viņas nelien murdā un neķeras pie makšķeres.
Kad zivis sāk ēst no astes, tad nelaimējas zveja.
Kad zivu acis ēd, tad ir redzīgs kā zivs.
Ja zivis ēd ar nazi, tad tīkli plīst.
Ja zivis vāra un ieliek aukstā ūdenī, tad viņas neizšķīst. Bet ja liek siltā ūdenī, tad izšķīst.
Zivis cepot, jāievēro, lai tām astes būtu pret ziemeļiem, bet galvas pret dienvidiem, jo tad viņas būs garšīgākas.
Ja upēs neķeras daudz zivju, tad gaidāma laba raža.
Ja zivīm pavasarī agri ikri iziet, tad agri jāsēj.
Kad priekš ledus iešanas ūdenī redz zivis, tad vasara ļoti auglīga.
Ja vasarā upēs daudz zivju, tad šai gadā būs labs miežu birums.
Ja pavasarī zivis iet uz ūdens malu, tad vasara ir slapja; ja tās dzīvo dzelmē, tad ir sausa.
Kad sapnī ķer dzīvas zivis, tad tas ir uz saltu laiku. Kad ziemā redz nedzīvas vai tik tādas neņipras zivis, tad tas ir uz mīkstu laiku.
Ja pa sapņiem ar zivīm krāmējas, tad būs nauda.
Sapnī zivis zīmējas uz laimi.
Ja sapņos ķer zivis, tad jāslimo.
Visi vienā garumā – ar galvām klanās: zivis bēdājas, putni priecājas. – Lini.
Maza, maza māsiņa, simtiem rubļu mugurā. – Zivs.
Dīva spēks, zivs padūms
Senejūs laikūs dzeivuoja muote ar sovu mozū dēliņu. Dēliņš paauga leluoks, un muote jū nūsyutēja zyvu zvejuotu. Dāls aizguoja iz azaru i zvejoj. Nicik ilgi jis nazvejuoja i izvylka nu azara vīnu zivi, kura runuoja dālam: „Palaid mani vaļā, tad es vysod izpildēšu vysu tū, kū tu padūmuosi!”
Dāls atnese zivi iz sātu un aizbuoze ustobā aiz sejis. Jau dāls izauga pavysam lels, un muote syuta jū iz mežu pēc molkys. Dālam cīši nasagribēja īt iz mežu pēc molkys, un jis izgudruoja, ka nazkod zvejuodams jis sagiva zivi, kura sūlējās vysu izpildēt, kū tik jis īdūmuos. Dāls pajēmja zivi rūkā un soka: „Tu sūlēji man izdarīt vysu tū, kū es īdumuošu! Izdori, ka man navajadzātu īt uz mežu pēc molkas, tad es tevi palaisšu iudinī!”
Dāls napaspēja pasacēt itūs vuordu, kai redz, ka pogolmā stuov vasala guba molkys. Tod dāls pajēme un īlaide zivi iudinī. Kaidu reiz dālam īsavajadzēja braukt iz pilsātu, i jis, sādādams iz cepļa, padūmuoja: „Labi byutu, jo varētu nūbraukt, sēžūt iz cepļa!”
Napaspēja dāls padūmuot, kai jau ar vysu cepļi brauce iz pilsātu. Iz pilsātu vajadzēja braukt car vīna ķēneņa pili. Dāls brauc car ķēneņa pili un redz, ka pils lūgā stuov ķēneņa meita un smejās. Dāls, sādādams iz cepļa, padūmuoja: „Ka byutu bārns ķēneņa meitai par itū smīšonūs!”
Napaguoja gars laiks i ķēneņš pīsacēja sameklēt vaineigū, kurs izdarēje taidu nagūdu ķēneņa meitai un ķēneņam, ka jaunai meitai pīdzyma bārns. Sameklēja gudru veiru, kuri pasacēja: „Vajag, ka nu vysys ķēnests ītu voi brauktu car pils lūgu vysi ļauds. Uz lūga juopasādynoj ķēneņa meitys bārns, kurs, īraudzējis sovu tāvu, suoks smītīs i ar rūkonm siss!”
Kū gudrī veiri pīsacīja, tū ķēniņš izdarīja un pavēlēja vysim ļaudim īt vai braukt car juo pils lūgu, uz kura sēdēja bārns. Pīnuoce tei dīna, kod vajadzēja braukt arī dālam ar sovu cepli. Sāduos dāls iz sova cepļa un brauc. Kod dāls pībrauce pi lūga, ķēneņa meitas bārns īsavēra jū, suoka smītīs un ar rūkom sist. Pats ķēneņš īsauce dālu pi sevis un prosa: „Voi tu esi vaineigs, kam munai meitai ir bārns?”
„Jā, es, ķēneņš tāvs,” atbildēja dāls.
„Pastuosti, kai tys nūtyka!” prosa ķēneņš.
„Kaidu reizi, kod es braucu car pils lūgu, ķēneņa meita vērās lūgā un smējās. Es padūmoju, lai jai ir bārns, un tys tai nūtyka,” atbildēja dāls.
Ķēneņš padūmuoja, padūmuoja, redz, dāls na vīnkuoršs puiss. Pēc tam ķēniņš apprecēja sovu meitu ar dālu un ji šidīņ dzeivoj laimeigi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Lielā zivs
Reiz jūrā redzēta tik liela zivs, ka bēdas: spuri vien stāvējuši gaisā kā vesels mežs, un augums bijis tik liels, ka astes galu nemaz nevarējuši saredzēt. Zivij arī bērns bijis līdz. Un tas jau pabāzis galvu Daugavas grivē; laime, ka nenācis šurpmāk, citādi Rīga būtu noslīkusi. Lielā zivs dažas dienas sastāvējusi jūrā. Beidzot izsūtījuši veselu kara spēku kuģos, lai maitātu nost; bet kāds vecs karavīrs teicis: „Neaiztiksim! citādi pasitīs asti, sašļuncinās ūdeni un noslīcinās vai visu pasauli.” Neaiztikuši arī, un tas bijis labi. Vēlāk zivs, prom iedama, ierijusi zvejnieku ar visu laivu. Zvejnieks citādi gan palicis vesels; tikai zivs vēderā bijis nejauki tumšs un ēst arī gribējies. Te atminējies, ka laivā malka līdz un kabatā šķiltavas. Iešķīlis uguni, sakūris un nu tikai griezis zivs treknumus un cepis un noēdies labi. Zivs tāpat būs manījusi sāpes, tādēļ izspļāvusi šo ar visu laivu atkal dienas gaismā. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Lielā zivs
Jūrā vienā vietā griežoties milzīga vērpute. Pie šīs vērputes glūnot liela zivs. Ja kāds kuģis vērputē iekļūstot, tad zivs aprijot slīkoņus. Reiz kāds kuģis ieskrējis tai vērputē. Bet kuģinieki ātrumā vēl dabūjuši mirušu matrozi virvē iesiet un zivij par ēsmu pasviest, turpretim otru virves galu stipri jo stipri piesējuši kuģī. Lielā zivs tūliņ norijusi mironi un peldējusi projām, bet caur to laimīgi izrāvusi kuģi no vērputes skaidrā jūrā. Nu pārgriezuši virvi un palaiduši zivi, lai iet, kur grib. Tie paši kuģinieki ievērojuši vērputes dzelmē daudz, daudz grimušu kuģu ar salauztiem mastiem, ar veseliem mastiem; cits kuģis bijis sadragāts lupatās, cits vēl riņķojis gluži vesels.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Puika ar zivi
Pie viena ezera reiz dzīvoja skolnieks, viņš bieži gāja uz ezeru un berza tur zivīm maizi. Zivis bija tā pie viņa pieradušas, ka viņš ar tām varēja rotaļāties: viņas no šā nemaz nebaidījās. Sevišķi viņš bija iedraudzējies ar vienu lielu zivi. Viņš varēja sēsties tai pat mugurā un vizināties pa ezeru. Pēdīgi zivs to nesa pāri no vienas ezera malas uz otru. Puikam tas ļoti patika, jo viņa māja bija vienā ezera malā un skola otrā. Katru rītu, kad puikam bija jāiet uz skolu, viņš uzsēdās savai zivij mugurā un pārcēlās pār ezeru, un pēc mācībām tāpat atkal atgriezās atpakaļ. Reiz puika saslima un ilgu laiku nevarēja iet uz ezeru, bet zivs ezermalā to gaidīja un nevarēja sagaidīt. Tā gaidīdama, viņa pēdīgi no bēdām nobeidzās. Kad puika atkal palika vesels, viņš tūliņ aizgāja uz ezeru, bet savas zivs tur vairs neatrada. Arī viņš nu sāka zivs dēļ stipri bēdāties, kamēr beidzot arī pats nomira.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Zvejniekam būt
Ar kramakmens šķembu izvīlēt kaula āķi, iesiet to cīpslā, uzspraust
uz āķa ēsmu un ielaist to senatnes zivju pārpilnos ūdeņos.
No doņiem izpīt murdu kā līvam, kā kursim, iespraust to Gaužu ezerā,
pašā Reiņu stūrī, un cerēt uz dižo lomu.
Tas ir kā murgs: vaļā āliņģis, ragā sasalis tīkls, stingušas rokas.
Ziemeļi. Trimda. Taimiras pussala. Jeņiseja.
No Virgas valguma Jūrmalciemā atstumt laivu un irties bangotnēm cauri
selgā ar dziesmu: „Jūras māte, jūras māte, valdi savas kalponīt’s…”
Aizsapņoties par smalku jo smalku tīklu, zelta un sudraba zivīm,
jūru kā ziedošu ābelīti, baltu zēģeli laižoties dzelmēm pāri. [..]
Zvejniekam būt – brētliņu karalim, reņģu ķēniņam, lašu hercogam,
tapt apbalvotam ar trīsbušu ordeni, uzlīgot jūras baltajā augstumā, aizšūpoties
aiz apvāršņiem, atdot sevi jūrai kā liktenim, kā
Dieva rokā.
Tas ir kā izvērst uz āru dvēseli – ohoi mans sauciens pāri
zilajai jūrai, hei – zēman! Hei ribak, ti sliškom dolgo plaval! Līgo,
laiva… līdz devītā viļņa bangotnei, līdz okeāns jau zem ķīļa!
Sasaukties ar zvejniekiem visās pasaules malās – Lofotu
salās un Ņufaundlendas sēkļos, pie Āfrikas krastiem un Lielā Rifa, Kaspijā,
Sahalīnā, siltās un saltās jūras, kopš aizlaikiem, gad–
simtiem cauri, ar tiem, kas jau mūžības jūrās un okeānos, un
šodien – šaizemē, šaivietā, šailaikā – zvejniekam būt! [Gūtmanis 2007 : 466]
Zivju valoda
Zivju mēmums ir neizturams.
Bet varbūt
tas nemaz nav mēmums –
tikai valodas nesaprašana
no mūsu puses?
Pa radio ziņo:
siļķu bars;
bet varbūt tai brīdī
viņas dzied bēru korāli
noslīkušam akvalangistam?
Vienkāršām darba zivīm
jāzin
par līdakas tuvošanos.
Un tām pašām līdakām
vajag taču apmainīties savstarpējām
diplomātiskām laipnībām,
pirms lielākā
aprij to mazāko.
Un kā tad lai bute
citādi atklāj
savu mazvērtības kompleksu?
Nevar taču nest sevī
veselu okeānu –
neizrunātu.
Citādi nemaz nevar būt –
zivis runā,
zivis apliecina un noķengā,
zivis laķē un atsedz trūkumus,
un zivis pat dzied…
Bet nedzird stūres vīru dungriņos
dziesmiņu dungojam:
Vai tu dziedi vai nedziedi,
es jau tevi apēdīs… [Čaklais : http://www.mariscaklais.lv/]
Zivtiņa un meitiņa
Tu, zivtiņa, zeltzvīnīte,
Es meitiņa, zeltmatīte –
Abas viena žiglumiņa,
Abas viena daiļumiņa.
Tev spuriņas zaļa vara,
Pakrūtiņas sudrabiņa –
Man bij svārki zaļa zīda,
Sudrabiņa saktiņām.
Iesim abas rotāties
Gar upītes krasta malu:
Tu met baltus burbulīšus,
Es sarkanas magonītes. [Rainis 1978 : 20]
Beidzot viņš sagrāba ir nazi, ir žebērkli un devās pie Janča.
Jancis zīmēm rādīja, lai nāk vairāk no lejas, pret straumi; pie tam viņš, galvu nepagrozīdams, skatījās lielākā uzbudinājumā vienā un tai pašā vietā ūdenī, un, kad Marčs stāvēja pašreiz pie Janča muguras, arī viņam gandrīz aizrāvās elpa: nedziļā radzes plaisā gulēja neredzēti liela, pēdas divas vai trīs gara, melna zivs.
– Dod žebērkli! – Jancis teica, uztraukti čukstēdams.
– Un uzmanies, kur tā skries!
Marčs pasniedza nazi.
– Vai tad?… Dod tak žebērkli!
Marčs padeva prasīto un nobrīnījās pats, kā tad viņš sniedzis nazi.
Jancis paspēra vēl soli tālāk un, dvašu dziļi ievilcis, spēra no visa spēka zivij virsū.
– Vai aizskrēja? – Jancis prasīja pavisam bailīgi, jo ap žebērkli pajuka dūņas.
– Nē!
Acumirklī Jancis nolaida roku gar žebērkli ūdenī.
– Ir! – viņš gandrīz uzgavilēja un tūliņ arī izcēla no ūdens milzīgu zivi.
Abi puisēni devās malā.
– Bet tad tik vēdzele! – Jancis teica, to patāli no ūdens nolikdams.
– Nu ko tu gan darītu, ja viņa būtu aizbēgusi?
Un Marčs mirdzošām acīm noskatījās varenajā lomā.
– Es nemaz nezinu… – Jancis atteica un sāka ģērbties. [Valdis 1983 : 75]
●
Un Jancis bija pilnīgi vienis prātis ar tēvu.
Sevišķi attiecībā pret viņa pēdējiem vārdiem Jancis jau sen zināja, ka vajag tikai būt manīgam, noķert Daugavā zivis un nodot mammai. Tad droši otrā dienā parādīsies maltīte galdā, par ko katram – papum, mammai, ir pašam Jancim – bija prieks.
Neviens taču neprata zivis tā sagatavot kā mamma; mazākais, Jancis nezināja vairs otra tāda pasaulē. Tālab viņš jau sen vērīgi bija noskatījies šajā mammas darbā un zināja visu recepti pilnīgi no galvas.
Vispirms mamma rūpīgi nomazgāja katrai zivij lieko sāli, ko Jancis vakarā priekš tam bija uzkaisījis.
Kad Jancis kādreiz gāja zvejot, tad jau pirms vakara nenāca mājās un tad pašam vajadzēja medījumu notīrīt.
Tā kā darbs brīžam vilkās diezgan ilgi, sevišķi, ja darīšana bija ar asariem, tad zivis vakariņām vairs nevarēja pagatavot un tās bija jāatstāj otrai dienai un kārtīgi jāiesāla.
Pēc rūpīgas nomazgāšanas mamma iemērca zivis sakultās olās (Jancis zināja arī, no kurienes tās cēlās, lai gan pašiem vistu nebija, – tās atnesa pavasaros saimnieces, pie dārznieka pēc sēklām nākdamas) un tad apviļāja smalki bīdelētos miltos – ja tādi bija – vai arī tāpat maizes miltos un lika pannā, kur jau čurkstēdams burbuļoja izkausētais sviests.
Beigās, kad zivis bija izceptas, mamma ielēja pannā nedaudz krējuma mērcei un – cepetis bija gatavs.
Ak Dievs! Cik tas bija vienkārši un tomēr – cik labi garšoja!
Sevišķi – mazā garoziņa, kas cēlās no olām un miltiem, – tā bija vai par pašām zivīm gardāka.
Un Jancis arī šorīt gandrīz to vien meklēja.
Bet, tā kā garoziņa bez zivīm nebija dabūjama, vajadzēja ēst arī pašas vēdzeles, kurām tik patīkama un balta gaļa kā reti kādai citai zivij un pie tam – bez mazajām asakām, kuras Jancis nemaz nevarēja ieredzēt, jo tās brīžam spiedās kaklā.
Visi ēda klusēdami. Varēja redzēt, ka katram brokastis gāja pie sirds. [Valdis 1983 : 79–80]
●
Nokļuvis kaut kur svešā vietā, es aizvien vispirms meklēju upes vai ezera. Ne tāpēc, ka man būtu kāre nāvēt dzīvības. Nē. Zivis var arī neķerties, gluži kā viņām tīk, bet es eju un makšķerēju. Man ir liels baudījums stāvēt vaigu vaigā ar skaistāko no dabas veidiem. Kāda dažādība, cik simtējādu varbūtību! [Jausudrabiņš 1982 : 8]
●
Bet arī zivis ir šai nieka strautā. Zilas raudas un apaļi sapali šaudās gar stiebriem. Strīpaini asari lēni staigā, sašķiebušies uz vieniem sāniem, kā noguruši aiz mūžīgās līdzsvara turēšanas un kā pētīdami, vai nav kas aizdomīgs tuvumā.
Es attinu makšķeri un klusi iemetu.
Kā uz burvju mājienu mazā dzelme sāk kūsāt aiz dzīvības. Zivtiņas, sīkas kā auzas, šaudās pa ūdens virsu. Vesels bars mailīšu vijas ap grimstošo kumosu. Bet tad uzreiz paceļas raibs asaris, un tārps ar visu āķi pazūd viņa kaulainajā mutē.
Pēc sekundes kārumnieks jau mētājas pa zāli un tad pāriet uz manu tarbu.
Es metu atkal, velku un metu no jauna.
Kas to varēja domāt, ka tādā nieka peļķē būs tik daudz zivju? [Jaunsudrabiņš 1982 : 10]
Zivis Gaujā ir, jāprot tik paņemt
To, ka zivis Gaujā ir, atzīst vai visi makšķernieki. Cita lieta – mācēt tās no upes dabūt ārā. Skaidrs, ka meistars no debesīm nekrīt, arī liels loms pats no ūdens ārā nelēks. Jebkura ūdenskrātuve, arī Gauja, jāiepazīst, jāatrod īstās vietas, piemērotākie mānekļi, barība, tad jau nekad tukšā nebūs mājās jābrauc.
Darba dienas rītā devos uz Gauju pie Cēsīm, lai paraudzītos, kā vīriem sokas ar copi. Īstie makšķernieki jau pie ūdens ir līdz ar gaismiņu.
Uz Gauju Armands nāk ar pludiņmakšķeri; kā pats atzīst, tā esot interesantāk: „Nekad nevari zināt, kas paņems – sapals, rauda, asaris. Daudziem apstākļiem jāsakrīt, lai tiktu pie loma. Turklāt svarīgi, lai zivis tajā laikā grib ēst. Vajag arī piebarot, citādi nekas nenotiks.”
„Gaujā zivju daudz, un vasarā ķeras ļoti labi,” stāsta Armands. „Jūnija otrajā pusē un jūlijā var vilkt lielus lomus, pa 10–15 kilogramiem. Vislabāk ķeras rīta agrumā, bet, tiklīdz upē parādās pirmās laivas, vārda tiešā nozīmē var tīt makšķeres, jo zivju vairs nav. Lielākie Gaujas lomi viņam esot trīs kilogramus smags sapals un divkilogramu breksis. Jūlija otrajā pusē sākot ķerties lielas raudas, patlaban tās vēl negribot ņemt. Par vērā ņemamu lomu varot uzskatīt brekšus un sapalus, smagākus par kilogramu. Ja mazāks, nekāda prātīgā zivs tā neesot, asaku jūra un viss. Bet voblas varot taisīt. Viņam esot sava recepte: kārtīgi apber ar sāli, saliek kārtās un trīs dienas patur zem sloga. Tad var likt kaltēties.
Pie Gaujas tilta Cēsīs esot patiešām labas copes vietas. Tur dzīvojot prāvas meža vimbas, tādas ap trim četriem kilogramiem, bet noķert gan nevarot. Armands stāsta, ka tikai reiz redzējis, ka kādam gados jaunam spiningotājam tas izdevies, lai gan vīri mētājot vienā laidā. Vasarā, kad tīrs ūdens, no tilta lielās zivis labi varot redzēt, kā peld, bet nākoties samierināties ar redzēšanu, klāt tām netiek. Tilts esot laba zivju vērošanas vieta.
[Gabrāns: http://www.edruva.lv/]
Tautasdziesmās, pasakās, ticējumos visbiežāk minētā zivs ir līdaka, samērā bieži (īpaši tautasdziesmās) minēts arī zutis, asaris un rauda, kā arī ķīsis. Maz minēts sapals un lasis, arī sams, tomēr, spriežot pēc folkloras tekstiem un liecībām, kas saglabājušies līdz mūsdienām, zivīm ir bijusi svarīga loma senajos mītiskajos priekšstatos. Tādas zivis kā plekste/bute, siļķe, reņģe, menca, lai arī tautasdziesmās (jāpiezīmē – saturiski jaunākās) figurē, zivju mītiskajā kodā neietilpst. Savukārt vēzis, nepiederēdams pie zivīm, folkloras tekstos ir cieši ar tām saistīts un parasti figurē kā asara sāncensis zivju kāzu mītā.
Zivis pasaules tautu folklorā ir nozīmīgs elements mītiskajā sistēmā. Trejdaļīgajā pasaules vertikālajā dalījumā zivis pieder lejasdaļai, ūdeņiem. Šis dalījums īpaši akcentēts iniciācijas pasakās, kur muļķītis iegūst pārdabiskas spējas pārvērsties par zivi, putnu, dzīvnieku, kas ļauj viņam sekmīgi veikt pārbaudījumus trīs līmeņos jeb trīs pasaules daļās – augšējā (putns), vidējā (dzīvnieks) un apakšējā (zivs).
Priekšstati, kas latviešu folklorā saistīti ar zivīm, ir ļoti bagātīgi un daudzveidīgi.
Meitas totēmiskais apzīmējums latviešu folklorā ir rauda un līdaciņa, puiša – asaris, līdakas dēls, vēzis, ķīsis, sapals, zutis. Nereti tautasdziesmās puiša un meitas zivju totēms tiek minēts negatīvās analoģijas veidā. [..]
Visspilgtāk zivju simboliskā loma atklājas kāzu un bedību iniciācijā. [..]
Daudzu tautu mītiskajos priekšstatos zivs cieši saistīta ar auglības ideju. Apēdot zivi, var palikt stāvoklī, tāpēc pastāvēja vesels aizliegumu un atļauju saraksts, kas drīkst un kas nedrīkst ēst zivis. [..]
Raganas, burves izmantojušas zivis gan dziednieciskos, gan kaitnieciskos nolūkos. [..]
Pēc zivju uzvedības ūdenī, kā arī pēc zivju iekšām pareģoja, kāds gads gaidāms, kāda būs raža, kā arī to, kad jāsāk sējas darbi.
[Kursīte 1996 : 349–367]
Agita Ansule Klusā daba ar zivi.
Nikolajs Breikšs Klusā daba ar zivīm.
Maija Eliase Klusā daba ar zivi, zaļo krūzi.
Sarmīte Caune Vēja zivis un ķirši.
Nora Drapče Klusā daba ar zivīm.
Artūrs Ņikitins Klusā daba ar zivīm.
Jēkabs Spriņģis Klusā daba ar zivīm un sīpoliem.
Tēlnieka Ojāra Feldberga skulptūra Atvars Kandavā.
Skulptūras Atvars centrālais tēls ir no ūdens iznirstoša zivs, kas veidota granītā. Apļveida bruģa klājumu noslēdz baļķu soli, kuri ataino atvarā ierautus koka zarus. [http://www.visitkandava.lv/]
Dziesma Lielā zive. Jāņa Baltvilka vārdi, Zigmunda Žukovska mūzika, izpilda grupa „Eolika”.
Dziesma Elektriskās zivis. Māra Čaklā vārdi, Ērika Ķiģeļa mūzika, izpilda grupa „Līvi”.
Dziesma Zivis. Grupas „Labvēlīgais tips” vārdi un mūzika, izpilda grupa „Labvēlīgais tips”.
Latvijas iekšējos ūdeņos sastopamas 42 zivju un 2 nēģu sugas, no kurām lielākā daļa – 32 – ir saldūdens zivis, bet 10 – ceļotājzivis. Cilvēka darbības rezultātā iekšējos ūdeņos aklimatizējušās tādas zivju sugas kā karpa, sudrabkarūsa, rotans un sīgas ezeru forma.
[Sagatavots pēc: Birzaks: http://www.fishing.lv/]
Jubilejas monēta „Sudraba lasis”
Nominālvērtība: 20 latu
Svars: 11.00 g, diametrs: 21.75 mm
Metāls: 925° sudrabs, kvalitāte: proof
Kalta 2013. g. UAB Lietuvos monetų kalykla (Lietuva)
Mākslinieki: Gunārs Lūsis (grafiskais dizains), Jānis Strupulis (plastiskais veidojums)
Monētas priekšpuse (averss):
Centrā Latvijas lielā valsts ģerboņa attēls, zem tā gadskaitlis 2013.
Monētas augšā puslokā uzraksts LATVIJAS, apakšā – REPUBLIKA.
Monētas aizmugure (reverss):
Augšpusē attēlots lasis (Latvijas ūdeņu bagātības simbols) lēcienā virs ūdens no kreisās uz labo pusi. Apakšpusē – skaitlis 20, zem tā puslokā uzraksts LATU.
Jubilejas monēta „Sudraba lasis”.
Daudzi Latvijā viena lata monētu mīļi un sirsnīgi dēvē par lasīti, jo nu jau 20 gadu tā reversā, slaidā lokā liekts, no ūdeņiem lec Latvijas lasis. 20. gs. 90. gadu sākumā to izveidojis viens no Latvijas labākajiem dizaingrafiķiem Gunārs Lūsis. Mākslinieks pats ir izcils lašu ķeršanas meistars, bet to ķermeņa grācijā pratis saskatīt arī simbola nozīmi.
Lasis nav tikai Latvijas ūdeņiem raksturīga garšīga zivs, tas ir ūdeņu karalis un arī simbols, kas apliecina tuvību ar dabu. Būt dabā – tas ir dzīvesveids un pasaules uztvere. Ar laša lēciena vitalitāti latvietis reiz ienācis urbanizētajā un civilizētajā pasaulē. Lasis ir darba vērtības norāde tiešā un pārnestā nozīmē, jo tikai ar darba sparu, sudraboto lasi pie laša liekot, ļaudis tikuši pie turības. Lasis liecina arī par vienu no nācijas pamatnodarbēm – zvejniecību – un uz mūsu ūdeņu (upju, ezeru, jūras) ietekmi dzīves plūdumā. Monēta atbalso arī dižo Krišjāņa Valdemāra aicinājumu: Latvji, brauciet jūriņā! Vairojiet labumu, labklājību un labestību! Celiet savu māju, būvējiet Gaismas pili! Lai lats cēlos darbos ir kā ķieģelītis!
Naudas apriti salīdzinot ar tautsaimniecības asinsriti, viens lats tajā ir mazais asinsķermenītis. Lata svars, spēks un enerģija atspoguļo arī visas sabiedrības darba varēšanu un intelekta spējas. Lats iekustina lielus darbus, un ar tā spēku darbi sokas.
20 gadu – tas ir teju tikpat ilgs laikposms, kādu Latvija pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, kad tā ar pirmā latu laidiena atbalstu piedzīvoja toreizējo ekonomisko uzplaukumu. Apbrīnojami steidzīgs izrādījies laika skrējiens arī mūsdienās. 20 gadu daudziem var likties kā mazs mirklis pēc tik nesenās barikāžu vakardienas, bet tas ir laiks ar milzīgu vēsturisku notikumu un darbu ietilpību – gan ar lielām cerībām un panākumiem, gan ar maldiem, kļūmēm un kritumiem. Dažkārt dulli un lepni, dažkārt pieticīgi un taupīgi, čakli un vēl visādi dzīves daudzveidībā, stingri stāvam lielajā pasaulē.
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]
●
Zivs tēls izmantots arī citu zemju naudas zīmēs, piemēram, Brazīlijas, Zimbabves, Islandes papīra naudaszīmēs un monētās u. c.
[http://www.visapasaule.lv/; http://www.visapasaule.lv/; http://www.visapasaule.lv/]