Tradicionālā transkripcija
[zeme]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[zemĕ]
[z] – balsīgais troksnenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
[m] – skanenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Divzilbju vārds.
zem– – sakne, vārda celms
-e – galotne
zem-es+ceļ-š
zem-es+lod-e
zem-es+rag-s
zem-es+sardz-e
zem-es+sarg-s
zem-es+smēl-ēj-s
zem-es+tauk-i
zem-es+vēz-is
zem+zem-e
ār+zem-es
iekš+zem-es
zem-es+trīc+e
zem+kop+is, zem+kop+e (→ zem+kop+īb-a)
zeme – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
zem-e |
zem-es |
|
Ģ. |
zem-es |
zemj-u |
|
D. |
zem-ei |
zem-ēm |
|
A. |
zem-i |
zem-es |
|
I. |
ar zem-i |
ar zem-ēm |
|
L. |
zem-ē |
zem-ēs |
|
V. |
zem-e! |
zem-es! |
Lieto arī kā īpašvārdu.
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Zeme aiz lielajiem ozoliem piederēja kaimiņiem.
2) izteicēja daļa – Tā bija mālaina zeme.
3) galvenais loceklis – Zeme!
4) papildinātājs – Jānim bija jāmaksā nodoklis arī par zemi.
5) apzīmētājs – Pārvaldnieks gribēja satikt zemes īpašnieku.
6) vietas apstāklis – Sausā zemē augošās orhidejas mīl vienmērīgu mitrumu.
Zemes ass, Zemes atmosfēra, Zemes dzīles, Zemes gravitācija, zemes izmantošana, zemes īpašnieks, zemes īpašums, Zemes jonosfēra, Zemes kodols, zemes kopējs, zemes likumi, Zemes magnētiskie poli, Zemes magnētisms, Zemes mantija, zemes mērīšana, zemes nodoklis, zemes noma, Zemes orbīta, zemes pika, zemes racējs, Zemes rotācija, Zemes uzbūve
Austrumu zemes, Baltijas zemes, dzīvība uz Zemes, kaimiņu zemes, kalnu zeme, kroņa zeme, lēņu zeme, māla zeme, smilts zeme, trūdu zeme
agrāra zeme, auglīga zeme, bagāta zeme, industriāla zeme, liesa zeme, siltās zemes, skāba zeme, smaga zeme, tālas zemes, trekna zeme, tropiskās zemes
apdzīvota zeme, apstrādāt zemi, atgriezties pie zemes, atkususi zeme, atsisties pret zemi, dzimtā zeme, ecēt zemi, iedurt zemē, iedzīt zemē, iegrimt zemē, ieraudzīt zemi, iesakņoties zemē, irdināt zemi, izmērīt zemi, iznomāt zemi, izrentēt zemi, kopt zemi, kultivēta zeme, mantot zemi, mēslota zeme, noliekties līdz zemei, pārdot zemi, pieplakt pie zemes, pieprasīt zemi, piešķirt zemi, pirkt zemi, sagatavot zemi, sasalusi zeme, uzrakt zemi
zeme, -es, dsk. ģen. -mju, s.
1. vsk.; parasti īpašvārda nozīmē Saules sistēmas planēta, ko apdzīvo cilvēki.
Zemes lode – zemeslode.
Zemes ziemeļu un dienvidu puslodes – puslodes, kas veidojas, nosacīti sadalot zemeslodi divās daļās pa ekvatora līniju.
Zemes austrumu un rietumu puslodes – puslodes, kas veidojas, nosacīti sadalot zemeslodi divās daļās pa meridiānu, kurš atrodas 20 grādus uz rietumiem un 160 grādus uz austrumiem no Griničas.
Zemeslodes ārējo čaulu apmēram līdz 60 km dziļumam ir pieņemts saukt par Zemes garozu jeb litosfēru. Liepiņš 1, 3.
Mārtiņš: Nekas, Inesīt, nav stabilāks par māmuļu Zemi, kaut arī tā peld kosmosā un griežas. Gulbis 5, 219.
// Zemeslodes virsa kā cilvēku dzīves un darbības vieta. Pasaule.
Frančesko: Ja kāds jelkad zemes virsū bijis pilnīgi un bez atlikuma laimīgs, tad tas esmu es! A. Eglītis 1, 281.
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks .. Veidenbaums 2, 67.
2. vsk. Sauszemes virsējā kārta, virsējais slānis, ko veido grunts, augsne.
Zemes ceļš – ceļš, kura segums ir dabiska grunts.
Viņš gāja ātri un smagi, atstādams zemē dziļas pēdas. K. Skalbe 1, 110.
.. mēs ceļam no zemes ārā celmu pēc celma. Birznieks-Upītis 5, 38.
// Šo kārtu, slāni veidojošs dažādu iežu daļiņu sajaukums, kopums.
Zemes krāsas – eļļas krāsas, kuru sastāvā ietilpst organiskie pigmenti (piemēram, okers, umbra, mīnijs).
Pelēks kā zeme (arī kā drēbe, audekls) – saka par neveselīgi bālu cilvēku.
Melns kā zeme (arī darva, krauklis, nakts, ogle, piķis) – ļoti melns.
.. pie vecas kartupeļu bedres pagrāba tīru, graudainu smilti, iebēra maisiņā, ko pakāra sev ap kaklu zem drēbēm. Dzimtenes zeme, ko svešumā aiznesīs, kad nekad vairs nevarēs staigāt pa mierīgajiem saulgožu laukiem. Veselis 1, 327.
Leo Svempa agrīnie darbi bija gleznoti ar zemes krāsām pasmagā un tumšā kolorītā, tie izcēlās ar ekspresīvo gleznojumu.. Tēlotāja Māksla 58, 26.
Pēdējos vārdus tēvocis izkliedza, durvis jau atrāvis, tad atkal tās ar visu spēku aizcirta, Strautmanis atrāvās atpakaļ kā pēc sitiena sejā un kļuva pelēks kā zeme. Dripe 2, 64.
// Augsne.
Viegla zeme (arī augsne) – irdena smilts zeme, arī augsne, arī zeme ar lielu ūdens un gaisa caurlaidību.
Smaga zeme (arī augsne) – blīva, mālaina zeme, arī augsne.
Trekna zeme (arī augsne) – trūdvielām bagāta zeme, arī augsne.
Pelēkā zeme (arī augsne) – zeme, arī augsne, ar nelielu trūdvielu daudzumu.
Smilts (arī smilšu) zeme (arī augsne) – smilšaina zeme, arī augsne.
Zemes (arī augsnes) kluči – lieli, sakaltuši augsnes gabali.
„Treknā zemē puķes tikai salapo – nezied.” Dziļums 1, 155.
Annele piespiež vaigu pie zemes. Tā ir valga kā no saldām asarām. Tā smaržo kā medus. Mīļā, mīļā zeme! Brigadere 2, 53.
Koki Viņķu kalnā ieaug stiprām saknēm smagajā zemē, pat vētras tos neizgāž. Tēlotāja Māksla 58, 9.
// dsk. Augsnes, smilšu u. tml. daļiņas, to kopums.
Zemēm aplipušas rokas. Uzbērt dobei zemes.
Vīri vakaros nāk mājās no lauka smiltainām kājām: purina no pastalām ārā zemes .. Birznieks-Upītis 5, 35.
// ģen.; zemes, adj. nozīmē Tāds, kas dzīvo, uzturas augsnē, gruntī (par dzīvniekiem).
Zemes bite – kamene.
Zemes vēzis – zemesvēzis, racējcircenis.
Bet te jau bija tikai slieka. Maza, miermīlīga, aprobežota slieka, .. tas taču bija tikai tāds zemes tārps .. Zigmonte 18, 149.
3. Platība, teritorija, kas atrodas kāda, kā lietošanā, īpašumā un ir izmantojama noteiktam nolūkam.Lauksaimniecībā izmantojamā platība.
Zemes (arī agrārā) reforma – zemes īpašuma un izmantošanas tiesību reforma.
Zemes cena – naudas summa, ko saņem zemes īpašnieks par zemes laukuma vienības realizāciju.
Zemes vērtēšana – metode, ar kuru salīdzinoši vērtē zemes noderīgumu lauksaimnieciskajai ražošanai, tās auglību vai ienesīgumu.
Zemes derīgums – zemes nogabala īpašību atbilstība lauksaimnieciskās ražošanas vajadzībām.
Zemes grāmata – zemesgrāmata.
Zemes banka – kredīta iestāde, kas specializējusies zemes īpašumu kreditēšanā, ieķīlāšanā, pirkšanā un pārdošanā.
.. Amoliņam pieder vislielākās mājas visā pagastā, īsta pusmuiža ar 200 hektāriem zemes .. Lācis 15, 230.
Viņš pa strēmelei vien bija pārdevis no sava lielā zemes īpašuma, un uz šīm strēmelēm savus namus cēla jaunāki īpašnieki. Zigmonte 18, 46.
.. zemes dienesti jau sāk īpašumu reģistrāciju zemes grāmatās. Diena 93, 66, 12.
4. parasti vsk. Sauszeme.
Zemes šaurums – šaura sauszemes josla, kas savieno divas sauszemes daļas.
Zemes mēle – šaura, izstiepta zemes josla, strēle.
Daļa ķirzaku dzīvo uz zemes, dažas nevar iztikt bez ūdens .. Kļava 3, 17.
.. nevar nokuģot [pa Baltijas jūru] ne pāris dienu, pamalē neieraugot zemes strēli. Karogs 82, 10, 86.
Parādījās pazīstamais, kārkliem apaugušais zemes rags, ar kuru sākās līcis, un kreisajā pusē iznira arī Tomariņi. Ezera 7, 220.
5. vsk. Sauszemes virsa kā pamats, uz kura kas atrodas, pa kuru kas virzās vai tiek virzīts, arī kāds segums, grīda u. tml. kā šāds pamats.
Krist pie zemes – strauji gulties zemē.
(No)krist gar zemi – (no)gāzties (parasti par cilvēku); strauji (no)gulties zemē.
(No)likties (arī laisties) gar zemi – strauji (no)gulties, arī (no)krist zemē.
Pasist gar zemi – ar sitienu vai grūdienu panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nogāžas, nokrīt zemē.
.. milzis paķēra akmeni no zemes un saspieda viņu plakanu. K. Skalbe 1, 109.
Ja meža putni daudz pa zemi staigā, – drīz būs īsta ziema. Lauku Avīze 90, 49, 13.
.. koferis tik smags, ka velc kaut vai pa zemi. Svīre 3, 224.
Mājas tuvumā viņam kāja aizmetās aiz maza akmens, un viņš nokrita gar zemi. Blaumanis II, 322.
Mikiņš piesprādzēja slidu pie kreisās kājas zābaka, .. atspērās ar labo un .. nolikās gar zemi .. Vanags 9, 37.
// savienojumā „uz zemi”; apst. nozīmē Lejup, pret zemeslodes virsmu vērstā virzienā.
Krist uz zemi.
Koki visi balti, zari pieķērušies pilni sniega un noliekušies uz zemi. Birznieks–Upītis 6, 115.
Liene nosarka, nodūra acis ātri uz zemi un iznesa dzeramo trauku atkal laukā. Blaumanis 6, 77.
6. Valsts, pavalsts. Teritorija, novads, apgabals.
Tēvu zeme – tēvzeme.
Dzimtā zeme – dzimtene.
Siltās (arī dienvidu) zemes – siltā klimata zemes.
Lai kādi laiki vēlāk nāca pār Latviju, neviens neizdzēsīs lepnos, brīvos gadus, kad latvieši bija paši kungi savā zemē. A. Eglītis 2, 7.
Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm. Man nebija daļas ne viņu priekos, ne bēdās. Pieci seši trimdas gadi? Par maz, lai kļūtu par vienu no viņiem. Janovskis 1, 125.
Bija tāda grāmata .. Par Āfriku, par Ameriku, Austrāliju un citām zemēm tālu pasaulē. Šo grāmatu es šad tad paņēmu līdzi uz ganiem. J. Kalniņš 10, 368.
„Kas mirst par tēvu zemi, svēti mirst. Tā man teica vectēvs, karā vadīdams.” Grīns 1, 373.
„Dzērve ir gāju putns, kas ziemu pavada siltajās zemēs, kur nekad nav sniega ..” Birznieks-Upītis 2, 30.
// pārn. Vieta, teritorija, kas (kādam) saistās ar ko (piemēram, ar kādu dzīves posmu, ar kādu stāvokli).
Mana dzimtā puse ir Mazsalaca. Tā tuva arī tagad kā jebkuram viņa jaunības zeme .. Avotiņa, Peters 1, 63.
7. ģen.: zemes, adj. nozīmē Tāds, kas ir saistīts ar cilvēka laicīgo dzīvi, pretstatā debesīm, viņpasaulei.
Lai zvaigznes debesīs staigā, Tu esi zemes dēls. K. Skalbe 2, 164.
8. tikai dsk.; parasti savienojumā „uz zemēm”; novec. Lauki.
.. vectēvs aizbrauca atpakaļ uz zemēm pie otra dēla un vairs neatgriezās uz pilsētu. Birznieks-Upītis IV, 150.
Zemes darbs parasti dsk. – būvdarbu komplekss, kas ietver grunts izrakšanu, pārvietošanu un novietošanu noteiktā vietā; augsnes apstrādāšana, kopšana.
Simtiem strādnieku .. ar saviem pajūgiem strādāja abos upes krastos pie uzbēruma veidošanas un citiem zemes darbiem. Dorbe 4, 42.
.. šoreiz arklu vilka kunga bērā ķēve, kas zemes darbus neprata tik labi kā mazais, pieticīgais Jucis. Mauliņš 2; 65.
Zemes tauki – zemestauki.
Zemes tiesa vēst. – privileģēto lauku iedzīvotāju tiesu iestāde (Latvijas teritorijā no 16. gadsimta līdz 19. gadsimtam).
Zemes māte trūkās dziļā miegā, Dīvains sapnis bij tai parādījies .. Rainis 1b, 409.
Zemes māt, mosties un projām triec Raganu viesulī melnā! Zemei no jauna sazaļot liec Nākamā arāja delnā! Pelēcis 1, 20.
Zeme nes – lieto, lai norādītu uz kāda eksistences, darbības vēlamību.
.. vēl tagad zeme var būt lepna, ka nes tādus vīrus. Lāms I, 14.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
zeme – zeme
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
zeme – zemes ru`lis – veltnis, ko lieto augsnes blīvēšanai, pievelšanai. zemi stràdât – gatavot (augsni, tīrumu) sējai; nodarboties ar zemkopību. viênzixgazeme – aramzemes platība (aptuveni 10 ha), kuru var apstrādāt ar vienu zirgu. zemes skuõla – lauku skola.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 753–754]
●
zeme – m¥`ls kâ zeme.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine N–Ž 2000 : 539]
zeme – augsne, grunts, zemeslode, pasaule, cietzeme, valsts
No (arī aiz) kauna (vai) zemē (ie)līst – justies ļoti neērti, izjust ļoti lielu apkaunojumu.
(Kā) zemē ielīst – paslēpties, pazust.
Iekrist kā zemē (arī kā akā, ūdenī, ugunī) – pēkšņi pazust un nebūt vairs atrodamam.
Izlīst (arī izaugt) (gluži) kā no zemes – pēkšņi parādīties.
Kā zemē iemiets – zaudējis kustības spējas (aiz pārdzīvojuma), nekustīgs.
Saule (arī saulīte) ripo (retāk staigā) pa zemi (arī zemes virsu) – saka, ja ir ļoti skaists, saulains laiks.
Staigāt pa zemi (arī zemes virsu) – dzīvot.
Iemīt (arī iemīdīt) zemē (arī dubļos) – iznīcināt, arī pazemot, aizvainot.
Dzīvam zemē (arī kapā) jālien sar. – saka par neciešamiem, nepanesamiem apstākļiem.
Dzīvs zemē neielīdīsi sar. – saka, ja jāsamierinās ar ko vai kas jāpārvar.
Dzīt (stāvus) zemē (arī kapā) sar. – radīt (kādam) smagu dzīvi, neciešamus apstākļus.
Guldīt zemes klēpī – apbedīt, apglabāt.
Atdot zemei (arī zemes klēpim) – apbedīt, apglabāt.
Iegulties (arī iegult) zemē (arī kapā) – nomirt un tikt apglabātam.
Būt zem zemes (retāk zemēm) – būt mirušam un apglabātam.
Dabūt zem (arī apakš) zemes sar. – apbedīt.
Pabāzt zem (arī apakš) zemes sar. – apglabāt.
Zemes rūķis – čakls, strādīgs zemes kopējs.
Zemes urķis sar. – zemes kopējs, apstrādātājs, zemnieks.
Vārdi krīt auglīgā zemē poēt. – saka, ja teiktais dziļi ietekmē klausītājus, rod atsaucību.
Spert zemes gaisā sar. – būt ļoti saniknotam.
Tā, ka nejūt zemi zem kājām – ļoti ātri (skriet, steigties, arī bēgt).
Nejust zemi zem kājām – būt lielā pacilātībā, saviļņojumā, pārdzīvot lielu prieku.
Tā, ka kājas pie zemes nemetas – ļoti ātri (iet, skriet).
(Cieta) zeme (arī pamats) zem kājām – drošs, stabils stāvoklis.
Zeme pazūd zem kājām – saka, ja zūd realitātes izjūta.
Zeme deg zem kājām – saka, ja ir ļoti jāsteidzas; saka, ja radies nedrošs, bīstams stāvoklis.
Zeme grīļojas (arī līgojas) (zem kājām) – saka par nedrošu, bīstamu stāvokli.
Stāvēt (stingri) uz zemes – ievērot reālo situāciju.
Spiest pie zemes – ietekmēt (kādu) tā, ka tas, parasti pakāpeniski, nonāk nevēlamā psihiskā vai fiziskā stāvoklī.
Mētāties pa zemi (arī zemē) sar. – būt lielā daudzumā.
Apsolītā zeme – vieta, kur kāds ļoti vēlas vai cenšas nokļūt.
Kāda tēvu zeme jādala (arī dalāma) – saka, norādot, ka nav iemesla ķildai.
Aiz trejdeviņām (arī deviņām) zemēm, arī aiz trejdeviņām (arī deviņām) zemēm, aiz trejdeviņiem (arī deviņiem) kalniem – ļoti tālu.
Zemes sāls – saka par ko būtisku, nozīmīgu.
Starp debesīm un zemi – nenoteiktā vietā, stāvoklī.
Zeme un debess (arī ar debesīm) griežas (retāk jaucas, iet) kopā – saka par stipru sniegputeni, viesuli.
Griež debesis un zemi kopā – saka par stipru sniegputeni, viesuli.
Nolīdzināt (līdz) ar zemi – pilnīgi nopostīt; ļoti nopelt, atzīt par pilnīgi nederīgu.
Noslaucīt (arī izdeldēt) no zemes virsas (retāk virsus) – pilnīgi iznīcināt.
Izputēt (arī pazust, izzust) no zemes virsas (retāk virsus) – aiziet bojā.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
(Kā) caur zemi (cauri zemei) izkritis – pēkšņi pazudis.
Kā zemē atrasts – saka par nejauši, necerēti radušos atspaidu, īstajā reizē noderīgu atbalstu.
Nav zemē metams – saka par ko pietiekami labu, derīgu.
Nav zemē (no zemes) paņemams – nav viegli, bez pūlēm, darba iegūstams.
Nomest (arī nosviest) tikpat kā zemē – veltīgi, nelietderīgi ko iztērēt, izšķiest; nelietderīgi, veltīgi nodzīvot, aizvadīt (laikposmu).
Nospiest (piespiest, spiest, noliekt, liekt) pie zemes – pakļaut savai varai, apspiest, panākt, lai kāds nokļūst ļoti nevēlamā stāvoklī.
Pelēks kā zeme – neveselīgi bāls, novārdzis, nobēdājies, sagrauzts.
Smejas, vai pie zemes krizdams (liekdamies), līdz zemei locīdamies – ļoti stipri, nevaldāmi smieties.
[Sagatavots pēc: LFV II 1996 : 609–623]
Agronomijā – aizlaista zeme, applūstoša zeme, apūdeņojama zeme, iestrādāta zeme, jaunapgūstama zeme, komposta zeme, kūdras zeme, lapu zeme, lecekts zeme, mēslu zeme, neskarta zeme, skuju zeme, trūdzeme,trūdu zeme, viršu zeme.
Ekonomikā – agrāra zeme, agrāri industriāla zeme, apdzīvotnes zeme, apdzīves zeme, bada zeme, industriāla zeme, kopienas zeme, koplietošanas zeme, mazattīstīta zeme, mežu fonda zeme, neskartā zeme, neapstrādātā zeme, piemājas zemes gabals, piemājas zeme, rekreācijas zeme, rūpniecības zeme, valsts zeme.
Hidrometeoroloģijā – ģeogrāfiskā zeme, laikiem pārmitra zeme.
Tiesību zinātnē – aizņemta zeme, dienesta zeme, koloniju zeme, personiskās lietošanas zeme, sabiedriskās lietošanas zeme.
Ķīmijā – diatomeju zeme, infuzoriju zeme.
Radioelektronikā – virtuālā zeme.
Uzvārdi – Zeme; Zemīte; Zemītis, Zemīte; Zemesarājs, Zemesarāja; Zemeskalns, Zemeskalna; Jaunzemītis, Jaunzemīte; Jaunzems, Jaunzeme; Gobzems, Gobzeme; Krogzems, Krogzeme; Mālzems, Mālzeme; Tālzems, Tālzeme.
Vietvārdi – Zemarāji, viensēta Snēpelē; Zeme, vasarnīcu ciems Saulkrastos; Zemes sala, pussala Limbažos; Zemisgols, skrajciems Griškānos; Brīvzemes, viensēta Ancē; Elkuzeme, mežs Vaiņodē; Jaunzemes, viensēta Užavā, Ancē, Ārlavā; Jaunzemji, viensēta Valdgalē; Kapzemes, savrupvieta Staicelē; Krievzeme, mežs Vaivē; Kurzeme, ciema daļa Tārgalē; Līvzemes, viensēta Puzē.
Laikraksti – Ludzas Zeme, Saldus Zeme.
zeme, liet. ž¡mė, pr. semmē, same, latīņu humus ‘zeme, augsne, apvidus’. Pamatā indoeiropiešu sakne*dheĝhem / *dheĝhom ar to pašu nozīmi.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 554]
angļu – land; earth
baltkrievu – зямля; краіна
čigānu – phū
franču – terre; (augsne) sol; (zemes gabals) terrain; (cietzeme) terre ferme; (valsts) pays
grieķu – γη
igauņu – maa
ivritā – אדמה
krievu – земля; страна
latīņu – terra
lietuviešu – žemė
lībiešu – mō
poļu – ziemia
somu – maa
ukraiņu – земля
vācu – das Land
zviedru – land; jord; mark
Kur akmeņaina zeme, tur grūta aršana.
Dzīvs zemē neielīdīsi, jādzīvo vien ir.
Jo treknāka zeme, jo labāka raža.
Labāk savā zemē dzert ūdeni no caura trauka, ne svešā zemē no zelta trauka.
Kāda zeme, tādi augļi.
Ja zemei dosi, tad zeme dos tev.
Zeme griežas ar debesi kopā.
Kas savu zemi kopj, būs maizi paēdis.
Kas zemi kopj, to zeme kopj.
Zemes kopējam maize nāk.
Roc zemi, uzraksi laimi.
Zeme ir visu bagātību avots.
Kur laba zeme, tur labi aug.
No smilšainas zemes negaidi labus augļus.
Kas zemi mīl, to zeme mīl.
Zemnieks bez zemes kā koks bez saknes.
Zeme – milzīgs teātris, kurā ar dažādiem nosaukumiem tiek spēlēta viena un tā pati traģēdija. [Voltērs]
Miers valdītu visā zemē, ja nebūtu jēdzienu mans un tavs. [Fīldings]
Ar sitieniem no zemes var iegūt tikai putekļus, nevis ražu. [Rabindranats Tagore]
Cilvēks glabā sevī jūras klusumu, zemes troksni un gaisa mūziku. [Rabindranats Tagore]
Koks – tas ir zemes tiekšanās pret debesīm. [Kārlis Skalbe]
Ar rīksti nedrīkst sist uz zemes, jo zeme tad esot mūsu māte.
Rīkstes uz zemes sist nevajagot, tad saimniecei galva sāp.
Zemē nedrīkst sēdēt, pirms zāle nav uzdīgusi, jo tad slimības metas.
Pavasarī nedrīkst uz zemes sēdēt, pirms nav pērkons bijis, tad cilvēks pievelk zemes ģifti.
Pavasarī nedrīkstot sēdēt uz kailas zemes, jo tā esot pilna ģifts. Kurš sēdot, tas saslimstot ar kaulu sāpēm.
Kad zeme aug (kad uz celiņiem slapjos rītos atrodas slieku izkārnījumi), tad jāsēj mieži. Papuve jāmaisa un plēsumi jāplēš vecā mēnesī, lai zeme labi trupētu; jaunā mēnesī arta zeme netrup un zaļa vien stāv.
Zeme ir kā ripa un visapkārt tai ir jūra. Dievs tur zemi, lai tā nenokristu bezdibenī.
Zemes vainu dabū no tā ūdens, ar ko ir mirons mazgāts.
Zeme jāar vecā mēnesī, tad tā ātrāk un labāk satrūp.
Rudenī zemi vajag apart vecā mēnesī, jo tad zeme labi izpūst.
Zeme jāarot vecā mēnesī, tad velēna labi satrupot.
Ja zeme aparta vecā mēnesī, tad velēna labi trūd.
Jaunā mēnesī arta zeme labāk iztrūd nekā vecā mēnesī artā.
Lauksaimniekam zeme jāsāk art no vidusgabala, tad skauģis nevarot neko padarīt.
Ja aparta zeme ātri žūst, gaidāms lietus.
Ja zemē adatu atrod, tad tā ir laime.
Gailis laktā, zarnas zemē. – Pulkstenis ar ķēdēm.
Zemē vairāk caurumu nekā debesīs zvaigžņu. – Rugāji.
Ziem’ ar palagu,
Vasar’ bez palaga. – Zeme.
Vasaru zaļa, ziemu balta. – Zeme.
Ziemu kreklā, vasaru kažokā. – Zeme.
Liels liels galds,
Par gadu reizi naudu skaita. – Zeme un nobirušas lapas.
Liels liels mātes pūrs,
Neviens nevar izcilāt. – Zeme.
Visi mani min, bet tomēr godina. – Zeme.
Rikums aiz rikuma,
Cauruma nemaz. – Zeme.
Cīrulītis alu dara
Kumeliņa pēdiņā;
Tur dzer kungi, tur stārasti,
Zeme rīb dancojot. [LD 30089-0]
Saule, saule, zeme, zeme,
Ko no manis vairījāt?
Paņem tēvu, māmulīti
Vēl grib īstu bāleliņu. [LD 27402-1]
Krīt’ zemē, gul’ zemē,
Mana cauņu cepurīte,
Kad nenāca tā meitiņa,
Kura tika prātiņam. [LD 15265-0]
Saule, saule, zeme, zeme,
Kam tu līdza nedarīji!
Citam viegli, citam grūti,
Citam dzelzu rokas, kājas. [LD 4380-0]
Sila zeme man arot,
Sila zeme ecējot;
Kas man deva āra zemi,
Kas bagātu mātes meitu? [LD 11219-1]
Tu, māmiņa, nezināji,
Kādu zemi es staigāju:
Smilšu zeme, oļu zeme,
Raudas nāca pārejot. [LD 26394-0]
Kam derēja veca zeme,
Kam vecā māmuliņa?
Griķam der veca zeme,
Padomam māmuliņa. [LD 3186-0]
Sak’, zemīte ļaunu dara, –
Zeme dara visu labu:
Zeme deva ēsti, dzerti,
Glabā manu augumiņu. [LD 27578-0]
Saule, saule, zeme, zeme,
Ko ar mani naidojies!
Kad noņēmi tēv’ ar māti,
Ņem ar’ mani pašu līdz. [LD 4220-0]
Atminiet, sveši ļaud’s,
Kuras zemes šie ļautiņi?
– Prūšu zemes šie ļautiņi,
Sāmu zemes kumeliņi. [LD 26034-1]
Ieslēdz mani apakš zemes,
Pazūd zemes atslēdziņa.
Gulēt man apakš zemes
Līdz jaunai dieniņai. [LD 27554-2]
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakar, zemes māte,
Labvakar, zemes māte,
Glabā manu augumiņu! [LD 27521-0]
Dodiet ēst, dodiet dzert
Svešas zemes putniņam,
Tas atskrēja par jūriņu,
Par deviņi ezeriņi. [LD 18941-0]
Ko, māsiņas, baraties,
Kādas zemes jums jādala?
Lai barās bāleliņi,
Tiem jādala tēvu zeme. [LD 3783-0]
Kas šī zeme par zemīti,
Ka ziediņi neziedēja?
Es atnesu saujiņā
Savas zemes pureniņu. [LD 25923-0]
Es neļaušu ierbitēm
Tēva zemi purināt;
Jemšu pate arājiņu,
Paturēšu tēva zemi,
Paturēšu tēva zemi,
Tēva bērus kumeliņus. [LD 3834-1]
Kādu zemi es gribēju,
Tādu zemi es dabūju:
Visapkārt upe tek,
Vidū saule ritināja. [LD 25917-3]
Uz robežu galvu liku,
Tēva zemes nedodams.
Kas to manu galvu ņem,
Lai ņem manu tēva zemi. [LD 3794-2]
Meklēšana pēc nepazīstamā
Vienam ķēniņam pie pils bijusi liela pļava, kurā augusi ļoti branga zāle; bet ik naktis tā pļava tikusi nobradāta. Ķēniņš gluži brīnījies: „Kas tas tāds varētu būt, kas pļavu tik stipri nobradā?”
Nu kā nu citādi dabūs zināt? Licis vecākajam dēlam sargāt. Vecākais ķēniņa dēls vakarā aizgājis pļavas malā, nosēdies un sācis sargāt. Bet naktī uznācis miegs, šis aizmidzis, un rītā pļava atkal bijusi nobradāta.
Otrā naktī ķēniņš sūtījis vidējo dēlu. Šis apsēdies ežmalā. Bet naktī atkūlies melns vērsis, sācis šo badīt un tā arī nenosargājis pļavu.
Trešā naktī aizgājis jaunākais dēls un paslēpies aiz zedeņiem, ka nevar neviens pats šo ieraudzīt. Nu gaidījis, gaidījis pļavas bradātājus. Kas ir? Ap pusnakti sagaidījis trīs spārnotas meitas. Tās nolikušas ežmalā spārnus un sākušas pa pļavu dancot. Bet par to laiku ķēniņa dēls klusiņām paņēmis tai jaunākai spārnus un nosēdies atkal aiz zedeņiem. Labi izdancojušās, šīs gribējušas projām doties un gājušas pēc spārniem, bet jaunākai spārnu nebijis vairs. Nu meklējušas, meklējušas; te – itin neviļot – ķēniņa dēls cēlies augšā un gājis meitām klāt. Meitas stipri sabijušās. Bet kad jaunākā ieraudzījusi savus spārnus šim rokā, tad lūgusies, lai atdodot. Tomēr ķēniņa dēls ātrāk nedevis: lai izstāstot, no kurienes tāda esot, tad ja. Šī, nabadzīte, negribējusi, negribējusi teikt, bet, kad ieraudzījusi savas abas draudzenes jau aizlaižamies, tad stāstījusi arī. Viņa dzīvojot no mēneša devītā zemē un kalpojot velnam. Labi!
Nu ķēniņa dēls atdevis jaunākai meitai spārnus un paņēmis tai vietā viņas vilnaini, lai būtu zīme, ko tēvam parādīt, ka pļavu nosargājis.
Rītā parādījis tēvam ķīlas, meitas vilnaini. Tēvs priecīgs bez gala, ka nu vienreiz zinot, kas tie tādi, kas pa pļavu bradā. Bet ķēniņa jaunākais dēls stipri gribējis vēl reiz redzēt to meitu un tādēļ apņēmies iet uz devīto zemi. Tikai viena ķibele: kas pateiks, kur šī zeme ir? Neko darīt, gājis vaicāt vienai raganai. Tā bijusi valdniece par visiem zvēriem. Ragana sasaukusi visus zvērus; bet tie arī nezinājuši devīto zemi no mēneša. Nu ragana devusi padomu griezties pie šās māsas; tā esot valdniece par visām zivīm un laikam zināšot pateikt. Aizgājis uz šo, tā sasaukusi visas zivis, bet neviena nezin nekā. Nu tā ragana atkal devusi padomu griezties pie šās trešās māsas; tā esot valdniece par visiem putniem un droši vien zināšot pateikt. Aizgājis uz šo raganu, tā sasaukusi visus putnus un jautājusi pēc devītās aizmēneša zemes; bet putni visi cietuši klusu. Te – pēc brīža – viens vecs krauklis atsaucies, ka šis zinot gan tādu zemi, priekš trim gadiem esot bijis tur.
Nu ķēniņa jaunākais dēls palicis priecīgs un sasolījis vecenei (raganai) labu maksu, lai liekot krauklim viņu aiznest uz minēto zemi. Labi! Vecene mierā. Un tad ķēniņa dēls sēdies kraukļam mugurā. Krauklis pacēlies gaisā un skrējis ar nesamo uz devīto aizmēneša zemi. Trīs gadi saskrējis, un tad tikai sasnieguši tālo zemi.
Ķēniņa dēls nu iegājis velna dzīvoklī un saticis savu meklējamo. Šī gauži lūgusies, lai atstājot pili, jo še dzīvojot velns, un, kā tas nākšot, tā šo tūliņ saplosīšot. Bet šis atbildējis, lai tikai nākot, gan sarau(stī)šot velnu gabalos! Un tur velna istabā bijuši divi akmens trauki: vienā bijis stipruma ūdens, otrā nestipruma. Ķēniņa dēls sadzēries stipruma ūdens un ielējis nestipruma ūdeni tai vietā. Te pēc brīža atnācis velns savā istabā un sacījis: istabā esot kristīta cilvēka smaka. To sacījis, velns klupis pie stipruma trauka klāt un sadzēries, lai dūša tiek; bet iedzēris ielieto nestipruma ūdeni un palicis gauži nestiprs. Ķēniņa dēls, kas par visu to laiku bija paslēpies, nu izvilcis zobenu un nocirtis velnam galvu.
Meita vareni priecājusies, ieraudzīdama velna galvu ķēniņa dēlam rokā. Bet ķēniņa dēls ņēmis skaistuli līdz, sēdinājis kraukļam mugurā un devies mājā, kur tad apprecējis pārvesto un sadzīvojis laimīgu mūžu.
[http://valoda.ailab.lv/]
Dievs rada pasauli
Pirmajos laikos, kad Dievs jau bija radījis debesi, zemi un visus citus radījumus, tas allaž staigāja pa zemes virsu, sarunādamies ar saviem radījumiem. Tā reiz, zemi pārstaigādams, tas ievēroja, ka zeme par lielu un visu nevarot viņa radījumi apdzīvot.
Tas pārdomāja, ka zemi varētu pamazināt, jo jūra gremdēt vairs negribēja, tādēļ ka jūra jau tā bija diezgan liela. Tā domādams un lēni iedams, tas satika ezi, kam toreiz bija viscaur vēl tāda mīksta, pelēka spalva, kā tagad zem vēdera. Dievs izstāstīja savas domas ezim, tam padoma prasīdams.
Ezis teica: „Zemi vajaga saraut kroķēs – tas ir, kalnos!” Tad tā tikšot mazāka. Šitais eža gudrais padoms Dievam labi patik, un tas arī tā darīja: zemi sarāva kroķēs, un tā cēlās kalni. [..]
[http://www.pasakas.net/]
Ražas dalīšana. [http://valoda.ailab.lv/]
Sumpurņi. [http://valoda.ailab.lv/]
Septiņi ķēniņa dēli. [http://www.pasakas.net/]
Pasaules radīšana
Sensenajos laikos zemes nebijis. Pats Dievs, staigādams pa pasauli, sadomājis radīt zemi, bet nezinājis, kā to izdarīt. Galu galā izgudrojis, ka vajagot zemi ar sēšanu iesēt. Kā domāts, tā arī darīts. Piebēris skalenīti smilšu un gājis sēdams. Jau tikko bijis arī iesējis, zeme augusi tāda līdzena. Nebijis neviena kalna, ne lieknas, ne grāvja. Te – kur bijis nebijis – pieskrējis Velns un vaicājis: „Ko te dari?” Dievs atsacījis, ka zemi sēšot. Tad sacījis: „Iedod man arī kādu sauju iesēt.” Dievs, nekā ļauna nedomādams, atļāvis. Tas kā grābj, kā sviež, tā pieaug visādi kalni.
[http://valoda.ailab.lv/]
Pasaules radīšana
Pasaules sākumā Dievs taisījis zemi. Kad zeme bijusi gatava, tad Velns to gribējis pa nakti Dievam nočiept un sācis ēst zemi. Kad Velns apēdis pusi no zemes, tad tam sācis briest vēders un briest ģīmis. Velns nav varējis nekur no sāpēm dēties. Tas skrējis un vēmis zemi ārā. No tā laika ir radušies visi kalni.
[http://valoda.ailab.lv/]
Brīnumu zeme un savādi ļaudis. [http://valoda.ailab.lv/]
Nauda parādās par uguni. [http://valoda.ailab.lv/]
Lejputrija. [http://valoda.ailab.lv/]
Reiz klasē skolotājs jautā: „No kā mēs zinām, ka zeme ir apaļa?”
Skolēns: „No globusa”.
●
Skolotājs: „Kārli! Saki man trīs pierādījumus, ka zeme ir apaļa!”
Kārlītis: „Jā, skolotāja kungs, tā stāv grāmatā rakstīts, tā jūs sacījāt, un mamma tā saka.”
●
– Zeme! – atvieglots iesaucas kuģa katastrofā cietušais, beidzot izkļūdams krastā.
– Svaiga gaļa! – nopriecājās iezemieši, izskriedami no piekrastes krūmiem.
●
Skolotājs ģeogrāfijas stundā: „Jūs, bērni, jau būsiet dzirdējuši, ka Zeme griežas ap Sauli.”
Skolēns: „Bet ko Zeme dara naktī, kad Saule nespīd?”
●
Jānis saka Pēterim: „Mēness ir tik liels, ka uz tā varētu saiet visi Zemes cilvēki.”
Pēteris atbild: „Bet padomā, kāda drūzmēšanās būtu pusmēness laikā!
Zeme
Ai, zeme, cik tu pasakaini skaista!
Ar ošu zariem, kuri vējā plīvo,
Ar pērkonnegaisiem, kas rudzus laista, –
Un kā mēs neprotam uz tevis dzīvot!
Mēs aram, sējam, jaunus namus ceļam,
Mēs cenšamies no purviem padzīt spilves,
Bet tavos tālē sazarotajos ceļos
Var atnest laimi cilvēkam vien cilvēks…
Nakts tavas debesis ar zvaigznēm apsēj,
Tumšs priekškars nolaižas gar jūras krastu,
Un sirds man atkal dreb kā jauna apse:
Kaut drauga acīs melus neatrastu…
Ai, zeme, kas tev tādu daili devis!
Kādēļ mēs dzīvot neprotam uz tevis? [Elksne 1978 : 51]
Uz tavu veselību, zeme
Par aiziešanu atvasara
jau parakstās ar dzērvju kāsi,
Es, kļavu lapām apbirusi,
ar rudens sauli pildu glāzi…
Uz tavu veselību, zeme,
lai pavasari drīz mēs redzam!
Paldies, ka līdz šai vietai mani
tu nesusi uz sava pleca!
Uz tavu veselību, zeme,
lai izdziest visi naida sārti,
Lai nepārtrūktu strazdu dziesmas
no sagrūstošu namu dārdiem,
Lai, maija tumsā iebridusi,
tu māsās zvaigznēs lepni skaties,
Par to, ka cilvēks darbā laimīgs
un mīlestībā tīrs un patiess!
Lai godinot un apbrīnojot
nav galva jānoliec par zemu,
Es leju rudens sauli glāzē –
uz tavu veselību, zeme! [Elksne 1978 : 56]
Zemes dēls
Tu rokās ziedu
pinekļus nesi.
Tu zemes ziedu
gūsteknis esi…
Ai, zemes ziediem
maigi var siet:
šķiet brīžam – pašas
rokas tev zied …
Šķiet brīžam – šie ziedi
pēdējs un viss.
Tik tāla teika
ir debesis.
Bet, nakts kad un mūžība
zvaigžņājā kāp, –
tu kluss tieci: pinekļos
rokas tev sāp… [Bārda 1970 : 7]
***
Mums ir zemes panesība –
Zemi visi kājām min.
Zemē paliek minēji.
Zeme viņus neatmin.
Mums ir zemes pazemība –
Allaž citiem zābakiem
Maigu zāļu zīdu paklāt,
Rasas kausus pacelt tiem.
Mums ir zemes nedzirdība.
Pravietis – un vai pats Dievs –
Zaļā tuksnesī sauks velti:
– Zeme, atveries! –
Mums ir zemes nemirstība.
Zemi griež, un zemi plēš.
Zeme aizvelk katru rētu.
Lai to zemi iznīdētu,
Saule jānodzēš. [Belševica 2000 : 172]
●
Vārds zeme izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Māra Čaklā dzejas krājumā Cilvēks, uzarta zeme (1976);
Vizmas Belševicas dzejas krājumā Zemes siltums (1959).
Tomēr tā varbūt arī labāk, kad tīrā debess sega neaizsniedz zemi: zeme vēl mitra un irdena, kā jau pavasarī. Varbūt tāpēc pakrastē viss tik kluss, tik silti kluss, jo tur gaisos krāšņais saules plīvurs aizsargā leju pret aukstajiem pasaules vējiem.
Jancis skatās un klausās, klausās, gandrīz vai dvašu aizturēdams. Viņam tiek tā ērmīgi, tā kā bailīgi ap dūšu, lai gan vēl pavisam gaišs.
Un Jancis stāv, joprojām pie staba piespiedies, un nedrīkst kustēties.
Mazā dvēsele jūt, ka šādos vakaros arī zālīšu saknītes un puķu dīglīši uzmanīgi klausās apakš zemesmātes segas, vai nedzirdēs aiz kalna briesmīgo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem.
Un Jancis taču nedrīkst traucēt mazos vaņģiniekus šajā svarīgā darbā: viņš arī klausās uzmanīgi, it kā palīdzēt gribēdams, klausās un skatās, un redz, ka drošākie asniņi jau bāž zaļo galviņu ārā, lai pārliecinātos, vai tad tiešām ziemelis nenāk šos ar baltajām sniega pikām triekt atpakaļ zemē. [Valdis 1992 : 19]
●
Mana tēvu zeme! Ak, es gribētu krist ceļos uz tevis, ietverties dziļi, dziļi tevī savām rokām, izplēst gabalus iz tevis un spiest tos pie savas krūts, tik ļoti es tevi mīlu! Ilgi, ilgi es tā negribēju nevienam teikt, jo mīļas jūtas nemēdz izpaust, bet, lūk, es svešumā uz svešām smiltīm jūtu, ka tās nav radītas manam kapam, manai atdusai pēc ilgām, nevienam nezināmām ciešanām, ka tāpēc es nevaru iegulties zemē un atpūsties, ka es tevi esmu atstājis, tu, mana mīļā, mīļā tēvu zeme! Un nu es klīstu un sēstos, domāju un atkal klīstu.
[Poruks 1973 : 283–284]
●
Vārds zeme izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Andreja Upīša romānā Zaļā zeme (1945),
Egīla Ventera eseju krājumā Zemeslēkts (2010),
Alfrēda Dziļuma autobiogrāfiskajā romānā Zeme dzīvo (1962),
Zentas Mauriņas eseju krājumā Zemes dziesma (1976),
Aleksandra Grīna vēsturiskajā romānā Zemes atjaunotāji (1939),
Ilzes Indrānes romānā Zemesvēzi dzirdēt (1986).
ILJA. Še es esmu, krievu varons – zemniekdēls,
Ilja Muromiešu ļaužu, Jāņa tēva!
Nāc nu laukā, briesmas! – pretspēks, nāc!
(Apstājas un klausās.) Drebi trīs.
Tikai gari, klusi pīkstēja kā zemes pelēns.
(Sauc vēlreiz skaļāk.) Aidā! aidā!
(Ar roku atmezdams, klusu.) Eh!
Rokas, kājas jāatstiepj no jātiņa.
Ausmā ceļoties, līdz azaidam,
Saulei sāņis jājot, noskriets jūdžu simts.
Jau līdz saulei veikti četridesmit karaļi.
(Atspārda notirpušās kājas.) Nu tik zeme dreb un lapas birst!
(Atviļņo tvaiki, gar zemi vilkdamies.) [Rainis 1981 : 249–250]
Astronomiskais rudens Zemes ziemeļu puslodē sākas brīdī, kad Saule atrodas rudens punktā – Saules diska centrs šķērso debess ekvatoru virzienā no debess sfēras ziemeļu puslodes uz dienvidu puslodi. To sauc par rudens ekvinokciju, savukārt Zemes dienvidu puslodē tad iestājas pavasaris.
Šajā laikā abas Zemes puslodes saņem vienādu Saules gaismas un siltuma daudzumu. Diena un nakts visā pasaulē ir aptuveni vienāda garuma. Laiku ap 23.–26. septembri mēdz dēvēt par rudens saulstāvjiem, jo saule stāv līdzsvarā, vai vienādībām, jo nakts un diena ir aptuveni vienāda garuma. [BNS 2011 : http://zinas.nra.lv/]
Gata Šļūkas karikatūra.
Spēlfilma Mūsu zeme (1931). Režisors Konstantīns Tumilis-Tumilovičs.
Aktierfilma Tēva zeme (1961). Režisors Ivars Kraulītis.
Dokumentālā filma Zemes atmiņa (1965). Režisors G. Piesis.
Dokumentālā filma Zemes krāsas (1970). Režisore Irina Masa.
Dokumentālā filma Ceļojums uz Zemi (1977). Režisors Uldis Brauns.
Doumentālā filma Turi zemi ciet (1995). Režisors Arvīds Krievs.
Dokumentālā filma Dievs, Tava zeme deg (1988). Režisori Rodrigo Rikars un Antra Cilinska.
Filma par kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” pirmatskaņojumu. 1944. gada 15. martā ļaužu pārpilnajā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā notika Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” pirmatskaņojums – pēc ilgiem padomju okupācijas gadiem, kad šo darbu nedrīkstēja pat pieminēt. Kantātes augšāmcelšanās Latvijā sākās tikai 1988. gada pavasarī, kad Imanta Kokara vadītais koris „Ave Sol” koncertos pulcēja klausītāju pilnas zāles.
[Sagatavots pēc: http://www.ltv1.lv/]
Dziesma Latvju zeme vaļā stāv (no rokoperas „Lāčplēsis”). Māras Zālītes vārdi, Zigmāra Liepiņa mūzika.
Dziesma No tēvu zemes. Viktora Avotiņa vārdi, Aigara Grāvera mūzika.
Dziesma Zemes virsū jātiek mums. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Ai, zeme zemīte. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Tēvu zeme. Eduarda Treimaņa-Zvārguļa vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika.
Dziesma Zeme laimīgā. Normunda Beļska vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika.
Dziesma Mūsu zeme. Raiņa vārdi, Jāņa Norviļa mūzika.
Dziesma Teic, kur zeme tā. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Tirzmalietes vārdi, Jēkaba Graubiņa mūzika.
Dziesma Ir tāda zeme. Ivetas Priedes vārdi, Māra Priedes mūzika.
Dziesma Pie tēvu zemes dārgās. Nezināma autora vārdi un mūzika.
Zemesgrāmata – zemes īpašnieku un zemes lietotāju reģistrs, zemes kadastra pamatdokuments, kurā ieraksta nekustamo īpašumu un nostiprina ar to saistītās tiesības.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija V 2009 : 906]
●
Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums, kura mērķis ir iesaistīt Latvijas Republikas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā. Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa.
[Sagatavots pēc: http://www.zs.mil.lv/]
●
Zemesvēzis jeb racējcircenis (Gryllotalpa gryllotalpa), tautā saukts arī par ķireli, kārkuli, purva circeni, alu circeni un drudžēzeli, ir kukainis, kas pārtiek no augu apakšzemes daļām, sliekām, gliemjiem, kukaiņiem.
[Sagatavots pēc : http://majadarzs.delfi.lv/]