Tradicionālā transkripcija

[zlc]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zɑːle]


[z] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, platais patskanis

[l] – skanenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.



zelt-sakne, vārda celms

-sgalotne




zelt+ac-īt-e

zelt+adat-a

zelt+audz-īt-e

zelt+brūn-s

zelt+dadz-is

zelt+dzelt-en-s

zelt+dzelt-en-i (apst. v.)

zelt+kok-s

zelt+liet-as

zelt+lij-a

zelt+mat-u

zelt+pīn-īt-e

zelt+plekst-e

zelt+pulksten-īt-is

zelt+rūp-niek-s

zelt+rūp-niec-īb-a

zelt+rak-tuv-es

zelt+sakn-e

zelt+sārt-s

zelt+slot-iņ-a

zelt+spalv-a

zelt+sprog-u

zelt+star-īt-e

zelt+zaļ-š


zelt+galv+is, zelt+galv+e

zelt+galv+īt-is

zelt+galv+īt-e

zelt+kal+is, zelt+kal+e

zelt+kāt+e

zelt+lap+e

zelt+nes+is

zelt+mat+ain-s

zelt+mat+is, zelt+mat+e

zelt+rac+is, zelt+rac+e

zelt+sprog+ain-s

zelt+sprodz+īt-e

zelt+zied+ain-s

zelt+zied+e




zeltspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

zelt-s

Ģ.

zelt-a

D.

zelt-am

A.

zelt-u

I.

ar zelt-u

L.

zelt-ā

V.

zelt!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsZelts ir krāsains dārgmetāls.

2) izteicēja daļa – Runāšana ir sudrabs, klusēšana ir zelts.

3) galvenais loceklisAugstas raudzes zelts.

4) papildinātājs – Vai tu redzi zeltu spīdam?

5) apzīmētājsKatram mākonim ir zelta maliņa.

6) apstāklisBaznīcas kupols mirdz zeltā.



zelta cena, zelta drudzis, zelta gabals, zelta gredzens, zelta kāzas, zelta ķēdīte, zelta medaļa, zelta pulkstenis, zelta rudens, zelta uzpirkšana, zelta vārdi, zelta vērtība, zelta zivtiņa

lapu zelts

iegūt zeltu, pārdot zeltu, iegādāties zeltu, pirkt zeltu, skalot zeltu



zelts, v.

1. Ķīmiskais elements, viegli kaļams, spīdīgs dzeltens cēlmetāls (ko plaši izmanto dārglietu izgatavošanai un kā preču vērtības mēru). 

Zelta gabals, zelta nauda. Zelta gredzens, pulkstenis, medaļa. Maksāt zeltā, ar zeltu. Tīrs zelts.

Zelta fonds – a) dārgmetālu fonds, kas pieder valstij; b) pārn. (kāda krājuma) vērtīgākā daļa.

folkl. Ne viss ir zelts, kas spīd.

2. Zeltainums; spoži dzeltena krāsa. 

Matu zelts. Graudu zelts. Zelta graudi. Lapu zelts.

Zelta rudens – rudens laiks, kad kokiem nodzeltējušas lapas.

3. sar. Tas, kas ir ļoti labs, vērtīgs. 

Šis darbinieks ir tīrais zelts.

4. ģen. zelta, īp. nozīmē Ļoti labs.

Viņš ir zelta cilvēks.

Zelta vārdi – ļoti pareizs, ļoti labs izteikums, pareiza, vērtīga doma.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1193]


zelts, -a, v.; parasti vsk.

Ķīmiskais elements dzeltens, spīdīgs, samērā mīksts, ļoti plastisks cēlmetāls.

Tīrradņa zelts. Lokšņu zelts. Plāksnīšu zelts. Zelta rūda. Zelta dzīsla. Zelta hlorīds. Zelta cianīds. Zelta monēta. Zelta gredzens. Zelta pulkstenis. Zelta medaļa.

Zelta smiltis – zelts sīku graudiņu veidā.

Laistīties zeltā, sudrabā – laistīties zelta un sudraba krāsā. Būt bagātīgi izrotātam ar zeltu, sudrabu.

Brīvā veidā atrod tikai visneaktīvākos metālus – platīnu un zeltu, kā arī nedaudz sudraba un vara. G. Rudzītis 1, 124.

Viņam piederēja arī mazs zelta maisiņš vai arī – maisiņš ar dažiem zelta gabaliem .. Bels 8, 100.

Pils zāles laistās zeltā un sudrabā. Jansons 2, 139.

// ģen.: zelta, adj. nozīmē Tāds, kam ir šim cēlmetālam raksturīga krāsa, arī spīdums. Zeltains.

Zelta dzeltens – zeltdzeltens.

Zelta auza – zeltauzīte.

Zelta lietus – tauriņziežu dzimtas krūms ar dzelteniem ziedu ķekariem.

Zelta pīpenīte (arī pīpene) – zeltpīpene.

Zelta sakne – zeltsakne.

Zelta slotiņa – zeltslotiņa.

Zelta karūsa – zeltainas (kultūršķirnes, arī, piemēram, zeltaini sarkanas, baltas vai melnas) krāsas karūsa.

Zelta zivtiņa – zeltainā karūsa. Folklorā – zivtiņa, kam piemīt pārdabiska spēja piepildīt trīs jebkuras cilvēka vēlēšanās.

poēt. Zelta rudens – sauss un saulains rudens, kad skaidri redzamas dzeltējošo koku daudzveidīgās nokrāsas.

„ .. mums ir pilna sēta bērnu galviņu, .. visi zelta matiņiem, gaiši kā auseklīši ..” Niedra 1, 113.

Aiz mežiem zelta saule grimst. Avotiņa 1, 77.

Zelta zivtiņa peldēja akvārijā . .. Tā viņas zaļganā jūra bija, Kur aļģes un zelta draudzenes .. E. Plaudis 1, 167.

Drīz smagais zelta rudens Būs klētīs noguldīts. K. Skalbe 2, 218.

// pārn.; sar. No šī cēlmetāla darināta medaļa.

Mūsu un gruzīnu ansamblis pretendēja uz zeltu. Žūrijai bija grūti izsvērt… Zvaigzne 73, 6, 8.

// pārn. Tas, kam ir šim cēlmetālam raksturīgā krāsa, spīdums.

Gar pļavas malu .. Kvēl pureņu zelts. A. Grigulis 16, 73.

// ģen.: zelta, adj. nozīmē; pārn. Tāds, kas ir ļoti labs, vajadzīgs, vērtīgs. Arī vislabākais, visvajadzīgākais, visvērtīgākais.

.. Augustam jau bija tuvu pie trīsdesmit, bet Ērikai vēl nepilni divdesmit. Tas tad laikam gadu ziņā ir tas zelta samērs starp vīrieti un sievieti, lai laulības dzīve būtu laimīga .. Rozītis 3, 35.

// pārnTas, kas ir ļoti labs, vajadzīgs, vērtīgs. Arī tas, kas ir vislabākais, visvajadzīgākais, visvērtīgākais.

Tur bija Indra, par kuru visi sacīja: „Zelts, ne bērns ..” Kalndruva 2, 15.

Kā zelts – saka par ko ļoti labu, augstvērtīgu.

.. paps viņu [meiteni] vienmēr ved pie labākajiem fotogrāfiem, un mājās viņam pašam aparātiņš kā zelts. Zigmonte 1, 220.

Zelta kāzas – 50 gadu kāzu jubileja.

Zelta griezums – harmonisks dalījums, kurā viena, lielākā daļa, attiecas pret otru, mazāko daļu, tāpat, kā viss veselais attiecas pret lielāko daļu.

Viņam ļoti patika meitenes profils. Tajā bija kaut kas no zelta griezuma nevainojamās proporcijas, apbrīnojami vienkāršs un parasts .. Purs 4, 101.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


zelts – zalts; spožs zelts – spūdrys zalts
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


z¥lts. 1. tik sma`ki gr¥dz¥ni z¥lta iê m¥xguõja. divi gr¥dz¥ni bi pixkstã. pàdevu linus, bi sìmt rubuļu z¥lta naûda. z¥lta pùlkstìnc. 2. Ļoti labs (par cilvēku). viņa vàr·bût i z¥lta si¡vi¡te, bet, ka tevi uskûda, ta i slikti. // Tāds, kas ir noderīgs cilvēkam, dod augstvērtīgu produkciju (par dzīvniekiem). tã tak i viêna z¥lta vista, tik laba.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 752–753]

z¥`ts. Tas, kas ir ļoti labs, ļoti vērtīgs, arī ļoti noderīgs u. tml. viênc brãls ix dz¥reŠ ¥guxs, uõtys ix z¥`c nuô ci`vek – viênm¥r laĩpqc up palĩdziks. muhs tas kaķs ix tĩreš z¥`c – aka` nuôķêrs diOs li¡ls žuxks. z¥`ta ci`vēks – ļoti labs, izpalīdzīgs cilvēks. tas i z¥`t ci`veks, viņah vax usticetes.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine II 2000 : 538]


Ierakstīt zelta burtiem (vēsturē) saka par kādu sevišķi nozīmīgu notikumu, sasniegumu.

Zelta kalniļoti lielas materiālas vērtības (parasti nauda).

Zelta (arī naudas) bedre (arī ādere) sar. – izdevīgs ienākumu avots.

Zelta vērtsļoti vērtīgs.

Būt zelta cenā sar. – būt ļoti vērtīgam, vajadzīgam, pieprasītam.

Apbērt ar zeltudot, izsniegt lielas materiālās vērtības (parasti naudu).

Nav (ne) ar zeltu (arī ne ar kādu naudu) atsveramssaka par ko ļoti vērtīgu, vajadzīgu, noderīgu.

Zelta teļšnauda, manta; naudas, mantas vara.

Zaļais zelts poēt. – mežs.

Pelēkais zelts poēt. – kaļķakmens.

Zelta cilvēkscilvēks, kura rīcību, izturēšanos nosaka iejūtība, izpalīdzība, sirsnība.

Zelta sirds saka par cilvēku, kam raksturīga liela sirsnība, atsaucība, labsirdība.

Zelta rokassaka, ja cilvēkam ļoti labi veicas, parasti ar rokām darāmi, darbi.

Zelta galvaspēja ātri uztvert, saprast, iegaumēt, arī attīstīts, vērīgs prāts.

Zelta gabals (arī gabaliņš) sar. – labs, ideāls cilvēks.

Zelta fondslabākā, nozīmīgākā (parasti kultūras vērtību) daļa.

Zelta vārdiļoti pareizs, ļoti labs izteikums, ļoti pareiza, ļoti laba doma.

Tīrais zeltssaka par ko tādu, kam ir ļoti daudz labu, augstvērtīgu īpašību.

Zelta vidusceļš rīcība, izturēšanās bez galējībām, riska.

Zelta likumsrīcības princips, motīvs, kas radies, veidojies uz dzīves pieredzes pamata.

Zelta segumslabi pamatota (piemēram, darbība, rīcība, doma).

Zelta laiki (arī laiks)laiks, kad ir patīkami, bezrūpīgi dzīves apstākļi.

Zelta laikmetsuzplaukuma periods kādas tautas (piemēram, mākslas, zinātnes) vēsturē.

Zelta dzīvelaba, viegla, arī pārtikusi dzīve.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

 

Solīt zelta kalnussolīt visādus labumus.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1193]


Zelta vedējs sar. – ateju tīrītājs; asenizators.

Ņemt visu par tīru zeltuatzīt visu par patiesību, vērtēt nekritiski.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1314; 1388]


Ķīmijāzelts, koloidālais zelts, sprāgstošais zelts.

 

Agronomijāzelta jāņoga.

Celtniecībāzelta diegs.

Ģeoloģijāaugstas raudzes zelts, ietērpts zelts, izskalu zelts, peldošais zelts, tīrradņa zelts.

Ekonomikāzelta atruna, zelta valūtas standarts, zelta krājums, zelta kvota, zelta monēta, zelta punkti, zelta sertifikāts.

Sportāzelta medaļa.

Botānikāzelta stīga (Callisia fragrans).


UzvārdiZelts, Zelta; Zeltiņš, Zeltiņa; Zeltītis, Zeltīte; Mazzeltiņš, Mazzeltiņa.

 

VietvārdiZelta kalns, vasarnīcu ciems Daugavpils novadā; Zelta pļaviņa, pļava Dagdas novadā; Zelta purvs, pļava Valkas novadā; Zelta upīte, upe Aglonas novadā; Zelta Dibens, skrajciems Preiļu novadā; Zeltavotiņš, avots Saldus novadā; Zeltarāji, viensēta; Zeltaleja, mazciems Gulbenes novadā; Zeltakalni, savrupvieta Gulbenes novadā; Zeltaiņi, viensēta; Zaļzelti, viensēta Jelgavas novadā; Zeltupe, skrajciems Balvu novadā; Galazeltiņi, viensēta; Jaunzeltiņi, viensēta; Veczeltiņi, viensēta un mazciems Madonas novadā.

 

ErgonīmiZelta sietiņš, tautas deju ansamblis; Zelta Zirgs, sporta centrs; Zelta ābele, grāmatu izdevniecība (1935–1944).

PasākumiZelta ābele, grāmatizdevēju konkurss.


zelts, mantots vārds; lš. apv. želtas (adj.) ‘zeltains, zeltdzeltens, blonds’, pr. sealtmeno (<*zēltmeno) ‘vālodze’ („dzeltenais putns”), kr., ukr. зόлото (ssl. zlato, psl. *zolto), bkr. зόлaтa, bulg. злaтό, č. zlato, p. złoto, ssk. gull (ģerm. *gulþa-), sav. gold, v. Gold, trākiešu zēlta ‘zelts’, si. hári¸ ‘palss, iedzeltens, zaļgans; (subst.) dzeltens zirgs’. Pamatā ide. *ĝhel– ‘spīdēt, mirdzēt’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1187–1188]


angļu – gold

baltkrievu – золата

čigānu – savnakaj

grieķu – χρυσός

igauņu – kuld

itāļu – oro

krievu – золото

latīņu – aurum

lietuviešu – auksas

lībiešu – kūlda

poļu – złoto

somu – kulta

ukraiņu – золото

vācu – das Gold

zviedru – guld



Amatam zelta padoms.

Tik ugunī kausēts zelts īsto vērtību rāda.

Tik uguns tīra zeltu no sārņiem.

Klusēšana ir zelts.

Mātei bērns dārgāks par zeltu.

Darbs – zelts, slinkums – lāsts.

Rīta darbam zelts mutē.

Tīrība labāka par zeltu.


Jaungada naktī vajag no akas smelt ūdeni, tad izsmeļ zeltu.

Ja grib bagāts palikt, tad vajag jaungada naktī mutē zelta naudu turēt.

Jauna gada naktī jāieliek zelta gredzens glāzē un jāskatās vidū, tad redzēs savu līgavaini.

Meteņa vakarā mānīja bērnus. Bērniem iestāstīja, lai lienot maisā, un sacīja, ka liešot zeltu. Kad bērni bija salīduši maisā, tad tiem uzlēja aukstu ūdeni un sacīja, ka zelts līstot.



Zelta kamols pār zemi veļas. – Saule.

Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu. – Vārīta ola.

Zelta ābols skaidienā. – Mēness zvaigznēs.

Zelta ābols paslieksnē. – Sirds krūtīs.

Tievs, tievs vīriņš, zelta galviņa. – Lini.

Zelta piliens staba galā. – Rasa.

Liela sega, zelta pērles. – Debess un zvaigznes.

Zelta gailis pa dēli skrej. – Ēvele.

Sudrabu ieliek,

Zeltu izņem. – Zivis žāvē.

Pilns siets baltu zirņu, vidū zelta ābols. – Debesis, zvaigznes un mēness.

Zils pagalms, zelta dzirksteles. – Debesis un zvaigznes.

Zelta poga pakrastē. – Acis.

Zelta zirnis zem paklēts. – Acis.

Kas tīrāks par zeltu? – Acis.

Brūna govs uz kalna stāv: ragi zelta, acs stikla. – Baznīca.

Bagāts saimnieks – liela govs: platiem ragiem, zelta nagiem. – Baznīca.

Raiba gotiņa, zelta radziņi. – Bites.

Zelta radziņš uz loga. – Mēness.

Zelta šķērītes zem grīdas. – Zivis zem ledus.



Arājiņa līgavai

Sidrabiņa sakta mirdz;

Dravenieka meitiņai

Zelts spīdēja vaiņagā. [LD 28256-0]

Sudrabiņa upi bridu,

Zelta kurpes kājiņā.

Sudrabs tek tekamo,

Zelts pa virsu lidināja. [LD 31012-3]

Liels ar lielu lielījās, –

Abi slīka Daugavā;

Vienam slīka rudzi, mieži,

Otram zelts, sudrabiņš. [LD 30802-1]

Sudrabota upe tek

Caur sīko prieduliņu;

Būt’ skujiņas nebirušas,

Zelts pa virsu līgotos. [LD 31014-4]

Es atvēru govu stalli,

Te ir zelts, sudrabiņš;

Es atvēru aitu stalli,

Te ir baltas vilnanites. [LD 28932-0]

Jūra krāca, jūra šņāca,

Kas guļ jūras dibinā?

Tur guļ zelts, sudrabiņš,

Dažs māmiņas auklējums. [LD 30767-0]

Viena pati man dziesmiņa,

I tā pati salāpīta:

Visapkārt zelts, sudrabs,

Vidā saule vizināja. [LD 1045-0]

Es izbridu zelta upi

Ar sudraba kurpītēm;

Sudrabs gāja pa apakšu,

Zelts pa virsu vizināja. [LD 31012-1]

Labs ar labu sasatika,

Līktin līka Daugaviņa:

Vienam bija rudzi, mieži,

Otram zelts, sudrabiņš. [LD 30802-0]

Vienas mātes mēs bērniņi

Ne visiem viena laime:

Citam zelts, sudrabiņš,

Citam gaužas asariņas. [LD 3902-0]

Godam zelts, sudrabiņš,

Ne manam siltumam;

Slavas dēļ bāleliņš,

Ne maizītes devējiņš. [LD 3649-3]

Tumša nakte zvejniekam, –

Zelts vizēja laiviņāi;

Melnas kājas arājam, –

Balts biķeris rociņāi. [LD 30887-0]

Bērziņš auga ceļmalā

Trejādām lapiņām:

Pirmajā Saule lēca,

Otrā saule norietēja,

Trešajā lapiņā

Zelts, sidrabis laistījās. [LD 33748-2]

Vangalnieši savas sievas

Pārdevuš’ par tabak’ mārciņ’;

Mēs nepārdot’ savas māses

Ne par siek’ zelt’ naud’,

Ne par siek’ zelt’ naudu,

Ne par zelta gabaliņ’. [LD 20955-1]

Ar godiņu, jaunas meitas,

Ne ar zeltu, sudrabiņu;

Zelt’, sudrabu gan dabūs,

Goda vairs nedabūs. [LD 6535-0]

Talka nāca sētiņā,

Zelt’ ābolu spēlēdama;

Atceliet vara vārtus,

Lai ietek sētiņā. [LD 636-1]

Mēnestiņ’ nezine,

Kur Saulīt’ nakt’ gul:

Vidē jūr’ virs akmiņ’

Zelt’ niedaru galiņē. [LD 33829-5]

Kur tu iesi, bāleliņ,

Baltas kājas audamies?

– Ieš’, māsiņ, pār Daugavu

Zelt’ ozolu darināt. [LD 30347-0]

Bārenīte tā meitiņa,

Ne bārenes sedzenīte:

Zīda pušķi, zelt’ ieloki

Zemi slauka staigājot. [LD 4489-2]

Gauži raud Saulīte

Ābeļu dārzā,

Ābelei nokrita

Zelt’ ābolītis.

Neraudi, Saulīte,

Dievs dara citu

No zelta, no vara,

No sudrabiņa. [LD 33781-0]

Sajāja vedēji

Augstā kalnā,

Sakāra zobiņus

Svētā kokā.

Svētam kokam

Deviņi zari,

Ik zaru galā

Deviņas lapas,

Ik lapu galā

Deviņi ziedi,

Ik ziedu galā

Deviņas ogas.

Atnāca bitīte,

Atņēma vienu,

Aiznesa mīļ’ Māras

Baznīcā.

Vai, mīļa Māriņa,

Tev jauka dzīve:

Glāžu tavs namiņš,

Glāž’ istabiņa,

Sudraba slotiņu

Istabu slauka,

Zeltītu sieku

Mēsliņus nesa.

No tīra demanta
Šūpuli kāra,

Ielika kundziņu

Gulētāju,

Pielika sulaini

Šūpātāju.

Guli, guli kundziņi,

Sulainis šūpe.

Kur ņemšu kungam

Ac’ ūdentiņu?

Sudraba kalnā

Zelt’ avotā.

Kur ņemšu kungam

Slaukāmu dvieli?

Mīļas Māras klētī

Rakstīti dvieļi. [LD 33601-2]

Māra gāja baznicāi,

Mani līdza aicināja.

Māra joza zelta jostu,

Man apjoza sudrabiņa.

Saka Māra apjozdama:

Tev nav tēva, māmuliņas.

Izdzirdēju tos vārdiņus,

Birst man gaužas asariņas.

Kur bij man noslaucīti

Savas gaužas asariņas?

Pate Māra man iedeva

Savu zīda nēzdaudziņu.

Kur bij man izmazgāti

Māras dotu nēzdaudziņu?

Pate Māra parādīja

Zelt’ avotu lejiņā.

Kur bij man izkaltēti

Māras dotu nēzdaudziņu?

Pate Māra parādīja

Zelta kārti kalniņā.

Kur bij man sarullēti

Māras dotu nēzdaudziņu?

Pate Māra parādīja

Zelta rulles klētiņā.

Kur bij man paglabāti

Māras dotu nēzdaudziņu?

Pate Māra pasacīja:

Liec pūriņa dibinā!

Kad tu iesi tautiņās,

Dod savam arājam,

Dod savam arājam

Svētu rītu slaucīties. [LD 5032-0]


Gudrais zeltkalis

Vienam zelta kalējam bijušas divas sievas; viena viņu mīlējusi, otra nemīlējusi. Reiz tās zemes ķēniņš licis zelta kalējam tādu zelta krēslu kalt, kas ne ar kādiem svariem nav sverams, tik smagu. Kalējs ilgi sakalis zelta krēslu un pasauls zelta tur iztērējis. Beidzot krēsls bijis gatavs, aiznesis ķēniņam. Bet ķēniņš nu gudrojis visādi zelta krēslu nosvērt; tomēr kā nevarējis, tā nevarējis. Te kādu dienu aizvilkusies pie ķēniņa tā sieva, kas kalēju nemīlējusi, un teikusi tā: „Es zinu, kā zelta krēsls nosverams. Pārliec dēli lielajam akmenim, uzliec krēslu dēlim vienā galā un otrā dēļa galā krauj tikai akmeņus – akmeņu smagums atsvērs krēslu.”

Labi, ķēniņš tā darījis un patiesi nosvēris zelta krēslu. Nu ķēniņš uzcēlis garu, garu torni – nemaz nezin, cik augstu, – saķēris zelta kalēju un ieslodzījis pašā torņa galā, sacīdams: „Tu man kali zelta krēslu nesveramu, bet nokali sveramu, tādēļ tupi nu te torņa galā trīs veselus mēnešus, redzēsim, vai izcietīsi, jo vienreiz pa nedēļu tikai dabūsi ēst, vairāk ne.”

Nu zelta kalējs tiešām domājis: gals klāt, bet tā sieva, kas viņu mīlējusi, zinājusi padomu. Viņa katru dienu gājusi pie torņa un ar zirnēkli uzsūtījusi vīram pārtiku. Bet pats zelta kalējs arī nestāvējis dīkā. Viņš kalis un kalis dienām un naktim garu, garu redeli no torņa augšas uz apakšu.

Jau redele – tā kā šodien – bijusi gatava, jau gribējis no torņa ārā nākt, te tā sieva, kas viņu nemīlējusi, padzirdējusi knikšķināmies torņa iekšpusē; tūliņ gājusi raudzīt, kas tur ir. Iegājusi: zelta redele no augšienes līdz zemei. Kāpusi tīšu raudzīt, vai kalējs vēl dzīvs. Kādu pusi pakāpusi, saukusi kalēju; bet kalējs izlicies nomiris, lai uzkrāptu šo pašā torņa galā. Labi, uzkāpusi arī. Bet nu kalējs, ātri aizcirtis torņa galā durvtiņas, ieslodzījis viltīgo sievu savā vietā, nokāpis pa trepēm laimīgi zemē, tad noārdījis tās un ar savu labo sievu aizbēdzis Vāczemē.

Pēc trim mēnešiem ķēniņš atradis zelta kalēja viltīgo sievu augšā nomirušu. Nu klaušinājis, kur viņa zelta kalējs palicis. Beidzot padzirdējis, ka esot Vāczemē. Gan izlūdzies, lai nākot atkal atpakaļ, lai nedusmojoties vairs, bet zelta kalējs nenācis vis.
[Sagatavots pēc: http://www.ailab.lv]


Mēdzūlas Gravas pagastā, uz ziemeļa-vakara pusi, kādas mājas tuvumā atrodas tagad gandrīz pavisam aizaudzis avotiņš. Senāk, kad vēl nauda kaltējusies un rādījusies sapņos cilvēkiem, šās mājas ļaudīm rādījies sapnī, ka tai avotiņā esot liels zelta naudas krājums. Bet te reiz, mājas tēvam dienvidu guļot, sapnī piegājis viens briesmīgs cilvēks, kas šo uzrunājis, lai šim paklausot, un arī izskaidrojis, lai tik rokot droši; kad esot tik tālu tikuši, ka varot naudas mucu redzēt, tad šiem esot pie bedres jāpieved balts āzis un tas jāziedo par naudas mucas atlīdzību. Mājas tēvs vairs nebijis slinks paklausīt un ar citu palīdzību devies tūliņ uzcītīgi pie darba. Čakli strādādami, kad jau krietnu gabalu bijuši parakuši, tie patiesi pamanījuši naudas mucu. Tagad aši pieveduši balto āzi un piesējuši īsti tuvu pie bedres, bet paši nogājuši skatīties, kas ar āzi notikšot. Par mazu brītiņu nācis liels vilks un brucis āzim virsū. Šie nu kliegdami un brēkdami aizdzinuši vilku, bet nauda arī tūliņ atkal nogrimusi avotā. Pēc tam mājas tēvam atkal rādījies sapnī tas pats briesmīgais cilvēks un sacījis, tāpēc ka vilkam neesot devuši norunāto āzi, tad naudas muca vairs citādi neesot dabūjama, kā tikai tad, kad ziedojot „vistu ar cāļiem”, tas ir „sievu ar bērniem”. Nu vairs neviens nedomājis rakt pēc tās naudas mucas.
[http://valoda.ailab.lv/]

Pie Patkula Īvānu mājas ir liels akmens, saukts Leišu kārkla akmens. Reiz gani ganījuši lopus netālu no šā akmens. Te ap pusdienas laiku melns kungs pienācis un solījis dot ganiem visu mucu zelta naudas, ja šie atdošot brangāko vērsi. Labi, atdevuši melnajam. Pēc tam kungs nozudis, bet tad no akmens apakšas izcēlusies pilna muca naudas skanēdama vien. Pašu laiku gribējuši naudu ņemt, te ieraudzījuši, ka liels vilks nāk un ejot pārdotam vērsim klāt. Gani sākuši kliegt un rīdīt vilku ar suņiem. Bet, tiklīdz vilku čamdījuši, naudas muca pavēlusies zem akmeņa. Nu tikai gani nopratuši, ka melnais bijis pats nelabais, kas vilka izskatā nācis vērsim pakaļ.
[http://valoda.ailab.lv/]

Par cilvēka dvēseli

Divi ceļa gājēji gājuši pa ceļu, bijuši noguruši un nolikušies pie vienas mazas upītes gulēt. Viens tūliņ aizmidzis, bet otram miegs nenācis. Tā šis otrs skatās un redz, ka biedram no mutes iznāk maza pelīte un aiziet pie upītes. Viņam bijis zobens klāt, un tas to pārlicis pār to upīti. Pelīte pārgājusi pa zobenu pār to upīti un ielīdusi otrā pusē vienā cinatā. Pēc brītiņa pelīte atkal izlīdusi, pārskrējusi pār zobenu un ielīdusi atkal biedram mutē. Nu gulētājs sācis kustēties un pamodies. Tad biedrs tam prasījis, vai šis neesot redzējis kādu sapni. Tas sācis stāstīt, ka šis sapnī nonācis pie vienas upes, pār kuru vedis liels dzelzs tilts. Viņš pārgājis pār to tiltu un tad iegājis vienā kalnā, kur bijis daudz zelta naudas. Nu biedrs visu izstāstījis, ko šis redzējis, kamēr otrs gulējis. Tad gājuši uz to cinatu, norakuši to un atraduši tur arī patiešām daudz zelta naudas.
[LTT 1991 : 370–371]

Reiz divi siena pļāvēji nogūlušies diendusā. Viens ātri aizmidzis, bet otrs vēl bijis nomodā. Te tas redzējis, ka no biedra mutes izlien zila mušiņa. Ziņkārības dzīts, tas skatījies, kur mušiņa paliks. Kokā bijušas pakārtas viņu izkaptis. Mušiņa uzlaidusies uz izkapts muguras. Brīdi viņa staigājusi pa izkapts muguru, tad tā ielīdusi atpakaļ biedra mutē. Biedrs uzmodies un stāstījis, ka viņš redzējis sapni. Sapnī viņš gājis pa augstu kalnu. Pie tā kalna bijis bezdibens, un bezdibenā viņš redzējis zeltu spīdam. Tad viņš uzmodies. Otrs biedrs pastāstījis, ko viņš redzējis, kamēr viņš gulējis. Abi nosprieduši, ka zem koka vajagot būt zeltam. Sākuši rakt, un pareizi – atraduši zem koka podu, pilnu ar zelta naudu.
[LTT 1991 : 371]


Divi vīrieši lielveikalā uzskrien viens otram virsū.

– Atvainojos!

– Nē, nē, es atvainojos! Es aizskatījos. Ziniet, es meklēju savu sievu. Veikalā izšķīrāmies, un tagad viņu meklēju.

– Es arī meklēju savu sievu. Kā jūsējā izskatījās?

– Skaista sieviete ar kupliem, zeltainiem matiem, garām kājām, skaistām krūtīm. Bija apģērbta sarkanā minikleitiņā ar lielu dekoltē. Un jūsējā?

– Nav svarīgi. Meklēsim jūsējo!



***

 

lido trīs zelta mušas

trīs zelta adatas izbirušas

labrīt! saka Zeltamute

tev zelta vēders, bute

un no zelta lodes, ko šaus

zaķim uz mēles sauss

viss zelta tīra

zelta princese pieķepst pie vīra

un arī nāve lokās

ar zelta izkapti rokās [Ziedonis 1979 : 11]

 

 

Saules glaimi

[..]

Tā jau allaž saule dara,

Jeb, kā saka, dabas māte:

Panāk maigi lielos mērķus,

Nelietojot rupju varu.

Ne dēļ baudas mūsu dzīve,

Pienākumā mēs to nesam, –

Esam likti dzīvē pildīt

Pasaul’s dzīves uzdevumu.

Šinī zvaigznē dzīves sargi,

Dzīves raugu sevī nesam –

Laužam nāves nebūtību

Kā tie īstie saules bērni.

Mūs še tīklā tura daile

Siltos, skaistos saules staros,

Zelta zīda pavedieniem

Esam mēs pie sāpēm sieti.

Sola tādus debess priekus,

Ka mēs apmulstam no laimes:

Kvēlodami, smaidīdami

Ejam rūgtu nāves gaitu. [Rainis 1970 : 15]

 

Skudras rīta dziesmiņa

Ak, cik tā pļava

no rītiem ir skaista!

Ak, cik tā pļava

no rītiem ir skaista!

Viss vienā zeltā!

Viss vienā zeltā!

Viss vienā zeltā

Un skudrabā laistās! [Baltvilks 1990 : 52]

 

Rudzi

Lūdzu, piecelies no snauda,

ej un skaties rudzu graudā.

Ja ir zeltīti un slaidi,

tad sev zelta maizi gaidi.

Bet, ja ir pa graudam melnam,

tad tiks arī mazam velnam.

Un tiks arī katrā ziņā

putnam maza drupatiņa.

Tikai vienu ļoti lūdzam,

peli nelaid tuvu rudzam.

Teiks, ka paņems vienu pašu

aizstieps graudu pilnu tašu. [Vācietis 1988 : 60]

 

Manu dienu jauna saule

Cik man nākas savā gaitā

Atcerēties bērnu dienu,

Tik es redzu gara acīm

Zelta sauli atmirgojam.

Ij, kad neskatos uz viņu

Jūtu vieglu, siltu staru,

Tā kā agrā pavasarā

Cauri salam sila vaigi.

Es nekad gan nebūt spējis

Izturēt šīs dzīves smagmi,

Ja ne jaunu dienu saule

Sildot devusi man spēku.

Sasmēlies es esmu saules,

Manim pietiek visam mūžam, – –

Ziemas rītu sakur krāsni,

Pietiek visai garai dienai.

Tur, kur dienu vizēj’ gaisi,

Vakaru vēl atviz blāzma,

Tur, kur vasar gulēj’ saule,

Ruden’ zeltītas vēl lapas. [..] [Rainis 1970 : 9]

 

Rudenītis

Atčāpoja rudenītis

Sarmainām kājiņām,

Uzviznīja ūdentiņi,

Zelta bārkstis birztiņām.

Daba klus, un putni klausās –

Sirmie bērzi čukstēt sāk:

Atkal balta, skarba, skarba,

Sudrabota ziema nāk. [Štrāls 2004 : 30]

 

Pienenītes

Pienenītes, pienenītes

Sēd uz zaļas pakalnītes,

Iet garām mīļā saule,

Dod viņām laburītu:

– Pienenītes, pienenītes

Mums tā skaisti radoties,

Visa esmu tīra zelta,

Jums zeltīti lindraciņi. [Blaumanis 2004 : 90]

 

Zelta sapnīt!

Zelta stellēs sapnīts auž,

Smalkāk auž par zirneklīti

Plānu plānu plīvurīti.

Brīnumains un neskatīts,

Viss vēl zilā miglā tīts,

Viegli viļņo plīvurīts.

Zelta sapnīt, aud vien, aud!

Aud kā rīta blāzmojumu:

Laimes tālo atspīdumu,

Sēru maigo miglojumu,

Visus saldos brītiņus

Sien kā zelta mezgliņus.

Sāpju ziņas, prieka miņas,

Augšup, lejup paminiņas;

Ak, cik aši mainās viņas!

Ak, cik agri acis raud!

Zelta sapnīt, aud, vēl aud!

Sapnīt, sapnīt, ko tā steidzi!

Nebeidz, ak, vēl nenobeidzi!

Aud vēl spožas maliņas:

Aud vēl apkārt atmiņas –

Ņem vēl vienu pavedienu,

Vienu zelta saules dienu,

Vienu pašu, tikai vienu!

Ak, cik tumša tumsa draud! –

Zelta sapnīt, aud, vēl aud! [Aspazija 1959 : 97]

 

Saulriets Rīgā

Saule dzinkst kā pilna glāze,

Kad pie krēslas pieskandina.

Auto, auto, smagas gāzes,

Tomēr pārlīst zelts pār svinu.

Pārlīst zelts pār sejām maigi –

Tutanhamoni mēs visi:

Zelta pieres, zelta vaigi,

Zelta matu smalkais risums.

Neticami – kāds te būtu

Vīlis, nodevis un skaudis!

Saulē cēli, gudri vaibsti,

Pūlis – vieni zelta ļaudis. [Cielēna 1988 : 20]

 

Usmas ezers

Pelēku viļņu svītras,

Egļu sirmums,

Alkšņu jaunība

Un kaut kur dziļi, dziļi

Sakšu Morica zelts.

Kur gan tas slēpjas?

Tā pietiktu vienam

Vai tūkstotim ļaužu.

Tikai ne visiem.

Bet ir arī cits zelts.

Saulrieta zelta stari pār ūdeņiem,

Zelta lietus, ko sijā mēness,

Sietiņa zeltainais atspulgs.

To pasniedz rīts, vakars, diena un nakts

Uz zila, melna un sarkana fona.

To zeltu nevar nopirkt un pārdot,

Par to zeltu nevar nopirkt un pārdot,

Un tad ir kāds neievērojams alksnītis,

Kas vējā trīc,

Uz vienas no spītīgi zaļajām lapām

Zeltaina rasa lās.

Šis alksnītis izaug no manas elpas,

Un, jo stiprāk es elpoju,

Jo dziļāk ar saknēm tas ieaug ezera krastā.

Pat ja nopļautu vai nocirstu to,

Viņš ieķertos saknēm zemē un izaugtu atkal.

Un vēl ir kādas meitenes kurpītes.

Meitene noāva tās un peldēties aizgāja,

Un tagad pār kurpītēm skudra pārtek

Un noliecas zeltaina smilga.

Sakšu Moric, var būt, ka tavs zelts,

Kamēr vēl tas nav atrasts,

Kamēr tas vēl melnā un pelēkā dzelmē dus

Un ļaužu atmiņās, un ļaužu teikās,

Mazliet ir līdzīgs

Manam zeltam. [Ļūdēns 1980 : 64]

Vārds zelts izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Imanta Auziņa dzejoļu krājumā Zem zibens zelta saivas (2012);

Kārļa Krūzas dzejas izlasē Ar zelta irkli (1984);

Raiņa dzejoļu krājumā bērniem Zelta sietiņš (1920).


Ezis aizgāja pasaulē lepnāks par lepnu, bet – ak vai! Jau ar pirmo soli sākās posts un nedienas.

– Re, re, re, kāds ķēniņš iet! – spiedza putneļi un sīkie zvēriņi. – Re, re, re, zvaigzne pa zemi staigā! Kājeles līkas, vēders resns, zelta kažoks mugurā!

Tā viņi klaigāja aiz tīras, plikas skaudības, bet to ezis nesaprata un ļoti noskuma.

Lielie zvēri toties gribēja ezi ķert un ēst. Viņam bija garda gaļa, jo dieviņš taču bija viņu iecerējis par cūciņu, un vai nu nezināms, ka cūkai pati gardākā gaļa. Un kur lai eži glābjas, kur lai slēpjas, ja zelta kažoks pat dienā spīd pa lielu gabalu, bet naktī vēl jo spožāk.

Cilvēki metās viņu medīt zelta kažoka dēļ, jo līdz ar dzīvību dieviņš bija netīšām iepūtis viņiem lielu kāri pēc zelta. Atliek vienīgi pabrīnīties, kā ezim izdevās dzīvam pie dieviņa atpakaļ tikt. [Belševica 1987 : 6]

Brīdi viņš [Fīlips] noraudzījās tumšajos ūdeņos, kas blāvi zaigoja viesnīcu uguņu atspulgos. Liels, sarkans mēness pūlējās uzvelties melnas pussalas spurainajā mugurā. „Jūs zināt,” viņš piebilda mazliet noslēpumaini, „kādreiz Akapulko bija svarīga spāniešu osta. Daudzi šejienes jaunieši joprojām meklē zeltu, kas nogremdēts līča dibenā vai paslēpts apkārtējās saliņās.”

„Šiem depozītiem nebūtu ne mazākās nozīmes,” teica Jolanta lietišķā, sausā balsī. „Spānieši bija nožēlojami barbari un mēdza nolaupītos zelta izstrādājumus sakausēt vai sadauzīt ērtāk pārvadājamos stieņos.” [Eglītis 2001 : 25]

– Esmu redzējis ceremonijas, kurās laulību noslēgšanai ir nepieciešami divi tulki un ir skaidrs, ka līgava un līgavainis nesaprot viens otru. – Viņš pašūpoja galvu. – Citi rādītāji ir, ja pie vīrieša ir visi sievietes dokumenti, ja līgava un līgavainis nezina viens otra adresi, ja līgavai uz ceremoniju līdzi nav ieradies neviens draugs. Turklāt dažādas ceremonijas bieži vien apmeklē vieni un tie paši cilvēki.

Latvijas meiteņu laulības ar imigrantiem patiešām bija kļuvušas par tulkojumu aģentūru zelta bedri.
[Jolkina b. g. : 471]

Annele sēd un domā. Viņas galvas ēna ir plata un gul tai uz ceļiem. Saule rauc ēnu arvienu īsāku.

Par to pašu zemi viņa domā. Atmatā tā ir par daudz plika un nabaga. Laiks jau būtu sen līst laukā puķēm, bet tādu nejaud. Arī zāle garāka nestiepjas. Vietām lieli laukumi noauguši tikai dadžiem. Ar basu kāju tur tu nerādies starpā!

Tēvs teic: šai plikajā zemē gulot zelta bedres. Nu labi, tas bij līdzībā teikts. Tās zelta bedres būs rudzi, kvieši, mieži un kartupeļi. Un varbūt arī āboliņa lauks. [Brigadere 1993 : 227]

Bez kliņģerītēm auga un ziedēja vēl daudzas citas skaistākas puķes. Zilās kurpītes, kurās kukaiņi pa nakti mēdza pārgulēt, un tām blakām zelta krāsā bišu krēsliņi. Vai viņus tādēļ tā sauca, ka tur sēdēja bites? Kādēļ ne! Ja turpat blakām kukaiņi gulēja zilajās gultās un vālodzes dzēra no rasu podiņiem, kādēļ lai bites nesēdētu zelta krēslā? [Aspazija 1968 : 127]

Vārds zelts izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Zigmunda Skujiņa romānā Gulta ar zelta kāju (1984);

Andreja Upīša romānā Zelts (periodikā 1914, grām. 1921).


ARTA. Mūs apdraud mūsu pašu likstas.

Ar tām ir jākaro.

Bez zobena, bez cepures.

Ar kailu galvu, kailām rokām

Un Dvēseli.

Un nedrīkst baidīties to izģērbt kailu.

Jel nodzēs liesmu.

Nav tiesību tev nīdēt Māras balvu.

NIKLĀVS. Nē, nē, tā māņu cepure.

To vajag iznīcināt.

MADARA.

Lūk, mani pirksti saliekti,

Lūk, mani mati sirmi. Bet dvēsele man – pēkšņi

Tukša tukša…

ARTA. Tukša, tukša dvēselīte.

Visiem tukša…

Nē, man nav!

Vara zari, zelta saknes

Ir Austraskoks – vai jūs to aizmirsuši? [Zālīte 1996 : 81]

MAIJA (izved vectētiņu no pirts baltu kā gulbīti). Cik nu tu esi stalts, vectētiņ!

VELĒNU VECĪTIS. Nu jau esmu gan, meitiņ!

MAIJA. Pirtī vēl gars tik jauks un košs. Vai nelaidīsim tavus gariņus arī?

VELĒNU VECĪTIS. Vai tu viņiem to novēli, meitiņ?

MAIJA. No visas sirds!

VELĒNU VECĪTIS. Viņi paši pirtiņā netiek. Kas viņiem, skrandaiņiem, kraupaiņiem, klāt ķersies? Kas viņus apmīļodams aizvedīs?

MAIJA (Kraupiņu un Samtcepuri glāstīdama). Nākat, vecīši! No sirds jums laba vēlu, vieglus kauliņus smaržainā garā dabūt. (Ved tos uz pirtiņu.)

ABI. Paldies, paldies, tu zelta meitiņ!

(Visi pirtiņā.)

VELĒNU VECĪTIS (noņem no velēnu plaukta 3 šķirstiņus).

MAIJA (iznāk no pirts). Vai pa prātam tevi nopēru, vectētiņ?

VELĒNU VECĪTIS. Pa prātam gan, meitiņ! Nāc nu savu algu saņemt.

[..]

VELĒNU VECĪTIS. Trijos šķirstiņos trijādi labumi. Pirmā dārgas zīžu drānas –

MAIJA. Kam man zīžu drānas? Paijai ir zīžu drānas. Viņas labuma nedod. Viņas baidās darba.

VELĒNU VECĪTIS. Otrā zelta pils –

MAIJA. Vai, vectētiņ, vai es zelta pilī kā zelta būrītī sēdēšu! Man mežs un lauks, un pļava, un druva, kam man zelta pils? [Brigadere 1956 : 140–142]

EBERHARDĪNE (pie galdiņa rīkodamās). Beidz nu, beidz to „Lauvas uzmošanos”, viņš jau tev tikpat nekad neuzmodīsies! Viesi drīz ieradīsies, būs jāspēlē priekšā, un tev tas gabals vēl neiet nekādā garšā.

JOHANNA. Bet, māmiņ, uz tām klavierēm nevar nekā uzspēlēt.

EBERHARDĪNE. Vai re! Nu sāks vainu meklēt pie klavierēm. Lai saka viens cilvēks, ka tās klavieres ir sliktas: tik skaisti nopulierētas, ka tur var vai spoguļoties, un klāt vēl divi zeltīti lukturi.

JOHANNA. No ārienes jau nu viņas gan ir labas, bet pašas skaņas ir sabojājušās. Lūk, te pašā vidū neskan divas oktāvas no vietas.

EBERHARDĪNE. Ak, nu tev vajag īsti pašā vidū! Ķer tik vienā galā un otrā, gan jau tad skanēs.

JOHANNA. Bet es jau tik varu ņemt tās notis, kuras stāv gabalos, un man nav neviena tāda gabala, ko uz viņām varētu uzspēlēt.

EBERHARDĪNE. Te nu atkal atdursies pie gabaliem! Vai tad es tev nepērku arvien visus jaunākos, kuri iznāk: Bēthovena „Donavas viļņus”, Jurjāna Andreja „Korneviļas zvanus”, Punšeļa valcerus, Baha polkas, visus, visus!

JOHANNA. No Punšeļa jau tikai ir korāļi, un Bahs arī tikai baznīcas mūziku ir komponējis.

EBERHARDĪNE. Vai nu korāļi jeb valceri, kad tikai skan! Bet tev jau nekas neskan, priekš tevis es savu naudu esmu izgāzusi par velti. Kad jau nu arī neiet ar mūziku, būtu jel pratusi citu ko. Tā, piemēram, mācētu jel sarunāties ar kungiem par grāmatām, tas būtu vēl pievilcīgāki.

JOHANNA. Ak, māmiņ, kur lai nu es visas tās gudrības sasmeļos?

EBERHARDĪNE. Vai mums nav mājā grāmatu pilns plaukts dārgos zelta sējumos? Lasi tik, tur tu atradīsi visu, kas apgaismo un pacilā prātu. [Aspazija 1959 : 258–259]

KRUSTIŅŠ. Taisnība gan. Esmu arī šonakt dzēris: savas precības.

ILZE. Savas precības?… Tu?

KRUSTIŅŠ. Es.

ILZE. Tu mīlē Matildi?!

KRUSTIŅŠ. Atminēji. Skaties: viņas gredzens… Ticība, mīlestība un cerība… viss no tīra zelta… mīlestība no vistīrākā… Ar labu rītu! (Ieiet klētiņā.) [Blaumanis 1983 : 9]

VEŠERIENE (sāk raudāt). Manu dieniņu! Vai tev prāts pavisam sajucis! Kristīn, lūdzama, klausies jel šoreiz savā mātē! Tu tak teici, ka tas Edgars… tu dzirdēji, ko viņš nosolījās?

KRISTĪNE. Es dzirdēju. Un ja viņš veselu gadu noturas uz ceļa?

VEŠERIENE. Nu tad es arī teikšu: ar žēlīgu dievu, ņem viņu! Bet tā jau nu nebūs! Pēc trim četrām nedēļām gulēs grāvī pa vecam. Esi nu tādēļ prātīga un, ja arī neapsolies, tad tak arī neatlaid tā Akmentiņa pavisam. Meitai tak nu reiz jāprecas vien ir. Apdomā to zelta cilvēku, apdomā manas vecuma dienas! [Blaumanis 1983 : 324]

Vārds zelts izmantots Raiņa lugas nosaukumā Zelta zirgs (1909).



„Veci laiki – zelta laiki!” Kaut gan mēs neticam šai romantiskai ilūzijai, kura apzeltī visu, kas bijis, tomēr tautas pagātnē var saskatīt arī tādas parādības, ka patiesi gribas likt roku uz sirds, nopūsties un sacīt: „Veci laiki bij zelta laiki!” Tauta ir atstājusi mums lielu tikumisku mantojumu. Viņa ir uzglabājusi vērtības, kuras ir līdzvērtīgas ugunij, ko cilvēks kādreiz nozadzis dieviem, lai pats varētu kļūt viņiem līdzīgs un iekārtot savu dzīvi uz gaišiem kultūras pamatiem. [Skalbe 1990 : 130]

Agrākajos gadsimtos, kad nauda kalpoja par visu vērtību mēru, tās ekvivalents bija zelts – īpašs materiāls, kas izcēlās ar retumu, spožumu, dārgumu. Vēl Otrā pasaules kara laikā cilvēki centās saglabāt zelta dārglietas, ja tādas bija, lai riska brīdī būtu ar ko tirgoties un varbūt pat izglābt dzīvību. Mūsdienās zelta nozīmīgums ir sarucis. Zelta vara ir kļuvusi niecīga. Rīgā lombardā par gramu zelta patlaban dod piecus latus. Zelta rotaslietu prestižs pastāv tikai vēsturiskās atmiņas rezultātā, saistot tās ar aristokrātisko izsmalcinātību. Zelta ķēdes ap kaklu mūsdienu Latvijā drīzāk raksturo aristokrātiskās izcelsmes trūkumu un piederību pie mazizglītoto jaunbagātnieku (reketieru) pulka, nevis informē par pašas zeltlietas vērtību. Pēc akmens, bronzas, arkla, zobena, grāmatas un pārējiem laikmetiem ir iestājies neredzamās naudas laikmets. Vēsture, kas balstījās uz zeltu kā universālu vērtību mēru, ir beigusies. [Kūle 2006 : 201]

Apzeltīs Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles centrālo kupolu

Līdz ar Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles centrālā kupola 380 kvadrātmetru virsmas laukuma apzeltīšanu būs īstenojusies katedrāles arhitekta Roberta Pflūga XIX gadsimtā dzimusī iecere, projektējot katedrāli, – apzeltīt tās zvanu torni un centrālo kupolu. Kupolu jau kādu laiku sedz milzīgas sastatnes, bet garāmgājējus un sabiedriskā transporta gaidītājus Rīgas centrā pārsteidz neparastas un skaļi biedējošas putnu balsis.

„Zeltīšana notiks ar 23 karātu zelta lapiņām, projekta izmaksas ir lielas,” Ir.lv stāsta rekonstrukcijas projekta vadītājs Modris Seļakovs. Viņš gan precīzākas projekta izmaksas negrib atklāt, sakot, ka tas esot pāragri, jo zelta lapiņas vēl esot iepirkuma procesā.

Svarīgākais sagatavošanas darbos esot pasargāt kupolus no ārējās vides iedarbības pirms apzeltīšanas. Tāpat arī jāizdomā, kā atbrīvoties no dažādu putnu nodarītā kaitējuma pēc kupola apzeltīšanas, stāsta Seļakovs.

Viena no idejām, kā atbaidīt katedrāles apkārtnes zvirbuļus, kaijas un baložus, ir īpašas ierīces izmantošana, kas atskaņo šo pašu putnu sugu trauksmes kliedzienus. „Tie signalizē par briesmām, bet nenodara putniem kaitējumu,” par centrā dzirdamo putnu kliegšanu stāsta rekonstrukcijas projekta pārstāve Anna Blaua. Projekta realizētāji uzņēmums „Skonto būve” pašlaik vērtē, cik efektīvi tādējādi no putniem tiek pasargāts ap kupolu apvilktais aizsargpārklājums, lai līdz kupola atsegšanai un nodošanai ekspluatācijā būtu skaidrs, vai šis risinājums ir labākais.

„Lai nenotiktu kapara oksidēšanās, nedrīkst pieļaut pat ūdens piles nokļūšanu uz apzeltīšanai paredzētās virsmas, [tāpēc] būtiski ir ap katedrāles centrālo kupolu izveidot aizsargpārklājumu,” Ir.lv skaidroja Seļakovs. Sadarbojoties Vācijas un Latvijas sastatņu konstruēšanas speciālistiem, uz katedrāles jumta izvietotas kopumā 900 kvadrātmetru plašas un 14,5 tonnas smagas sastatnes, kuru uzdevums ir aizsargāt galveno kupolu no vides ietekmes.

Sastatņu konstrukcijas unikalitāte esot sarežģītākais projekta elements, jo darbi notiek lielā augstumā pie lielām vēja slodzēm un putnu uzlidojumiem, piebilst Seļakovs.

Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles rekonstrukcijas projekts „Svet” tika sākts 2002. gada decembrī pēc uzņēmuma „Skonto būve” vadītāja Gunta Rāvja iniciatīvas. Tā pirmajā posmā 2005. gadā tika atjaunota katedrāles fasāde. Tās ietvaros pabeigti arī unikālie sienu gleznojumi katedrāles iekšpusē un atbilstoši tradīcijām apgleznota katedrāles aizmugurējā siena.

2011. gada vasarā tika apzeltīts katedrāles zvanu torņa kupols, bet tad sākti sagatavošanās darbi centrālā kupola apzeltīšanai.

Katedrāles centrālā kupola diametrs ir 13,5 metri, virsmas laukums – 380 kvadrātmetri, savukārt augstums no zemes ir 40 metri. [Sīle 2013; http://www.ir.lv/]


Jau no seniem laikiem zelts tiek uzskatīts par viscēlāko no metāliem. Tas ir mūžības un pilnības simbols, jo ir plastisks, mirdzošs un izturīgs pret dažādu ārējo apstākļu iedarbību. Savas krāsas dēļ zeltu saista ar sauli un uguni, tāpēc tas simbolizē arī atziņas gaismu. Kristietībā zelts tiek saistīts ar mīlestību.

Reizumis zeltam piešķir arī negatīvu nozīmi – pasaules labumu iemiesojums. Zelts tiek uztverts kā naudas sinonīms un līdz ar to apzīmē arī alkatību un tiekšanos pēc materiālajiem labumiem.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 162]



Pauls Duškins Zelta rudens.

Kristīne Kvitka Zelta upe (2011).

Kristīne Kvitka Rudens zelts (2001).

Jānis Pauļuks Pašportrets ar zeltītu fonu (no kosmiskās tēmas). [Konstants 2006 : 308]

Ludmila Pereca Zelta klusā daba (2001).

Raimonds Staprāns Zelta blāzma ar laivām (1962).

Māris Upzars Sudrabs un zelts I (2010).

Māris Upzars Sudrabs un zelts II (2010).

Ieva Iltnere Zelts (2011).

Dace Saulīte Zelta liepas (2012).


A. Kronenbergs Ilustrācija grāmatai „Zelta laiki” (1932). [Latviešu tēlotāja māksla 1986]


Natālija Laminska Zelta zivtiņa (1993; porcelāna vāze).


Pēterbaznīcas zelta gailis – apzeltītais gailis ir 158 kg smags, no krūtīm līdz astes galam 2,10 m garš, no sekstes augšas līdz vēdera apakšai – 1,53 m augsts. Gailis un zem tā esošā lode veidota no vara skārda, kas pārklāts ar ļoti plānām zelta plāksnītēm. 2009. gadā pabeigtajā gaiļa restaurācijā izmantots 140 gramu zelta.
[Sagatavots pēc: http://www.diena.lv/]



Animācijas filma Zelta sietiņš (1975). Režisore Roze Stiebra.

Animācijas filma Tīģeru zelts (1995). Režisore Signe Baumane.

Animācijas filma Zeltītas vasaras (1995). Režisore Roze Stiebra.

Animācijas filma Neparastie rīdzinieki (2001). Režisore Roze Stiebra.

Animācijas filmā Rīga ir parādīta kā pasakaina, noslēpumiem pilna, dažādu fantastisku būtņu apdzīvota pilsēta, kurā kopā ar cilvēkiem mājo arī citas, ļoti neparastas, apbrīnojamas radības. Filmas galvenais varonis cālēns Justiņš sapņo kļūt par Rīgas sargu – zelta gaili pilsētas augstākajā tornī.
[Sagatavots pēc: http://www.filmas.lv/]


Dziesma Zelta ābele, sidraba avots. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu tautasdziesma Krauklīts sēž ozolā.

Dziesma Zelta dziesma. J. Petera vārdi, I. Vīgnera mūzika.

Latgaliešu tautasdziesma Guoju pa mežu.

Maza, maza ābelīte. Latviešu tautasdziesma.

Lībiešu tautasdziesma Es redzēju jūriņā.

Dziesma Ar mīlestības pinekļiem. J. Petera vārdi, I. Vīgnera mūzika.

Dziesma No rīta. R. Fomina vārdi, A. Hermaņa mūzika.

Dziesma Pasaule, pasaulīt. D. Dreikas-Matules vārdi, B. Rezņika mūzika.

Dziesma Salmu vīriņš. J. Petera vārdi, M. Brauna mūzika.

Dziesma Ziemeļblāzma. L. Paegles vārdi, J. Vītola mūzika.

Latviešu tautasdziesma Kālabadi galdiņami? J. Ustinskova apdare.

Latviešu tautasdziesma Saule brida rudzu lauku. I. Rupaines apdare.

Latviešu tautasdziesma Līgo! Ā. Šķepasta apdare.

Dziesma Mēness starus stīgo. Aspazijas vārdi, E. Dārziņa mūzika.

Dziesma Circenīša Ziemassvētki. Aspazijas vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Div’ upītes. E. Zilberta vārdi, K. Auzāna un E. Zilberta mūzika.

Latviešu tautasdziesma Klusiet, jauni, klusiet, veci.

Dziesma Mazā bilžu rāmītī. I. Ziedoņa vārdi, R. Kaupera mūzika.

Dziesma Nāk saule, nes kastaņu sveces… J. Petera vārdi, I. Vīgnera mūzika.

Dziesma Svētvakars. I. Ziedoņa vārdi, R. Paula mūzika.

Dziesma Meitu māte bēdājās. A. Vintera vārdi un mūzika.

Latviešu tautasdziesma Sidrabiņa upi bridu.

Dziesma Zelts un sudrabs patīk man. P. Blaua vārdi.

Latviešu tautasdziesma Meita gāja uz avotu.

Dziesma Mīlas rudens. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika.


Motocentrs „Zelta zirgs”

Ķegumā atrodas Baltijas Kausa fonda motocentrs „Zelta zirgs”. Tur katru gadu notiek ne tikai Latvijas un Baltijas mēroga pasākumi, bet arī Eiropas un pasaules čempionāti motokrosā.

Ikdienā motocentrs „Zelta zirgs” ir pieejams sportistu treniņiem.

Pēc sportistu un līdzjutēju vērtējuma motocentrs „Zelta zirgs” tiek atzīts par vienu no labākajiem kā Eiropā, tā pasaulē. Baltijas Kausu fonds ir ieguvis tiesības 2014. gadā motocentrā „Zelta zirgs” rīkot Nāciju motokrosu (tas ir augstākās iespējamās sacensības pasaules motokrosā).
[Sagatavots pēc: http://www.bkf.lv/]

Cik daudz Latvijai vēl atlicis valsts zelta rezervju?

Kas šobrīd ir atlicis no tā cēlmetāla, kas bija pirmās brīvvalsts rīcībā, un kur mūsu valsts zelta stieņi tiks glabāti nākotnē?

Civilizācijas attīstībā zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim ir bijusi būtiska loma. Latvijas valstī zeltam ir vairāk simboliska vērtība. Par Latvijas zelta krājumu pirmsākumu var uzskatīt izveidoto Latvijas Sieviešu zelta fondu.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atrodas grāmatas par tautā mīlētu rakstnieci I. Kaiju. Tieši viņa 1919. gadā nāca klajā ar aicinājumu Latvijas sievietēm ziedot vērtslietas, lai atbalstītu Latvijas armiju smagajās brīvības cīņās. Iedzīvotāju atsaucība bija milzīga. Uz latviešu biedrības namu tika nesti zelta pulksteņi, laulības gredzeni, ikonas un pat zelta zobi.

1920. gadā valsts izdeva rīkojumu par Valsts zelta fonda izveidi, kas savā īpašumā pārņēma arī tautas ziedotās vērtslietas. Tās ietilpa 99 kastēs, 6 čemodānos, 3 kurvjos un vienā maisiņā.

Saziedotie dārgmetāli tika pārkausēti zelta stieņos. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados nodrošināja valsts valūtas stabilitāti.

Latvijas zelta likteni no 1940. gada līdz 1990. gadam izpētījis prof. Antonijs Zunda.

Līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā Latvijai piederēja 12,2 tonnas zelta. 1600 kilogrami atradās Latvijas Bankas glabātavā. Pārējais tika nosūtīts uz ārvalstīm.

Pēc Antonija Zundas teiktā, Latvijas valsts, jūtot, ka tuvojas briesmas, pieņēma lēmumu zelta rezerves izvietot nevis LB, bet ārvalstu bankās. Pirmā no valstīm, uz kurieni Latvija pārsūtīja zeltu, bija Lielbritānija.

Anglijas Bankā atradās 6,5 tonnas, ASV – trīs tonnas, Francijā – 999 kg (gandrīz tonna), bet Šveices bankā – aptuveni 100 kilogramu. Padomju okupācijas laikā zeltu, kas atradās Latvijā, – 1600 kilogramus – piesavinājās padomju vara.

Drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas visas valstis, kurās glabājās Latvijas dārgmetāls, to atdeva. Līdz ar to Latvijas Bankas īpašumā nonāca 9,6 tonnas zelta, kas ir par tonnu mazāk nekā divdesmitā gadsimta 40. gados.

Latvijas Bankā skaidro, ka 1 tonnu zelta okupācijas gados Latvija izmantoja, galvenokārt lai sniegtu palīdzību bēgļiem no Latvijas un iegūtu līdzekļus Latvijas vēstniecības ASV uzturēšanai.

Pārvēršot šo vienu tonnu zelta vērtspapīros, Latvija sniedza palīdzīgu roku arī kaimiņvalstij Lietuvai.

Lai izveidotu atjaunotās Latvijas naudas sistēmu, 1992. un 1993. gadā teju divas tonnas zelta tika pārdotas starptautiskajā tirgū, pretī iegūstot ārvalstu valūtu. Līdz ar to sākotnējās zelta rezerves no 10,6 tonnām 1940. gadā samazinājās līdz 7,7 tonnām 1993. gadā.

Un līdz pat šodienai tās ir palikušas nemainīgas.

Valsts rīcībā ir 7,7 tonnas zelta, aptuveni 303 miljonu eiro apmērā.

Latvijas Bankas pārstāvis Mārtiņš Grāvītis skaidro: „Šobrīd viss šis daudzums – 7,7 tonnas – glabājas Londonā, kur koncentrējies Eiropas zelta tirgus.”

Pasaulē zelta rezerves veido tikai simt četrpadsmit valstis. Kopumā šīm valstīm ir 30 tūkstoši tonnu zelta – pusotra triljona dolāru vērtībā.

Pēc zelta apjoma rezervēs Latvija atrodas aptuveni 70. vietā pasaulē. Absolūts līderis ir ASV. Tai pieder ceturtā daļa no pasaules centrālo banku zelta. Tad seko Vācija, Itālija un Francija. Lietuvas zelta rezervju apmērs ir 5,8 tonnas, bet Igaunijai pieder tikai 200 kilogramu zelta.

Kādreiz zelts bija visu vērtību mērs, taču šobrīd situācija ir krasi mainījusies, uzsver investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. „Zelts nerada vērtību. Par zelta glabāšanu jāmaksā. Tas rada izmaksas. Un tā vērtība pieaug tikai tad, ja dzīvojam pasaulē, kurā ir spēcīga inflācija.”

No zelta daudzuma Latvija varētu nopelnīt vien tad, ja to pārdotu. Zigurds Vaikulis, „Citadele Asset Management” Portfeļu pārvaldīšanas daļas vadītājs, norāda, ka visa peļņa, kamēr zelts nav pārdots, ir virtuāla.

Tikmēr Latvijas Bankā skaidro, ka zelts kā finanšu aktīvs papildus tiek glabāts riska mazināšanas nolūkos, kā arī tiek gaidīts laiks, kad atkal ar to varēs pelnīt naudu. Iestājoties eirozonā, Latvijai 4,4 % no savām kopējām ārējām rezervēm bija jānodod Eiropas Centrālajai bankai Frankfurtē – gan ārvalstu valūta, gan cēlmetāla stieņi, kas šobrīd tiek uzglabāti Lielbritānijā.

Pasaulē ik gadu tiek saražots 4000 tonnu zelta. Puse no tā tiek realizēta juvelierizstrādājumos, bet mazāko daļu – aptuveni 10 % – sev paņem centrālās bankas.
[TVNET 2013 : http://financenet.tvnet.lv/]

Katru gadu Francijā Kannās notiek kinofestivāls, kura augstākais apbalvojums ir Zelta palmas zars. Tas ir Eiropas prestižākais filmu festivāls, kas Francijā notiek jau kopš 1946. gada.

Paralēli oficiālajai konkursa programmai notiek arī dažādas alternatīvās filmu skates, kā arī vērienīgs filmu tirgus un kinoprofesionāļu tikšanās, prezentācijas un kontaktu apmaiņa.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]

Tradīcija pasniegt dāvanas kāzu gadadienās aizsākās jau viduslaikos, toreiz gan tika svinētas tikai 25 un 50 gadu kopdzīves jubilejas. Vīrs tādos gadījumos uzlika sievai galvā sudraba vainagu, ja kopā bija nodzīvot 25 gadi, vai zelta vainagu, ja abi laulātie bija nodzīvojuši kopā 50 gadus.

Zelta un sudraba kāzu svinēšanas tradīcija joprojām ir saglabājusies.

Arī Rīgas pilsētas svētkos par tradīciju nu jau ir kļuvis Rīgas mēra apsveikums Zelta kāzu jubilāriem.

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/; http://www.delfi.lv/]

VEF Kultūras pils tautas dejas ansamblis „Zelta sietiņš” dibināts 1958. gadā. Kopš tā dibināšanas mākslinieciskā vadītāja ir R. B. Šteina. „Zelta sietiņš” ir lielākais bērnu deju ansamblis Latvijā.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija V 2009 : 899]

Zelta medaļa tiek pasniegta par augstākajiem sasniegumiem sportā un zinātnē.

Mājas apstākļos zelta izstrādājumu tīrīšanai var izmantot trauku mazgāšanas līdzekli „Fairy”, tas noņems no izstrādājuma netīrību, aptaukojumu un atgriezīs tā spīdumu.
[Sagatavots pēc: http://www.e-rotas.lv/]

Zelta drudzis Jukonā

Šons Raiens atceras izsalkumā pavadītos gadus pirms pirmā nozīmīgā zelta atraduma. Zelta meklētājs ar ģimeni dzīvoja metāla būdā Dousonas nomalē. No Klondaikas upes krastā reiz plaukstošās pilsētas ziedu laikiem pāri bija palikušas vien atmiņas. Viņiem bija mazāk nekā 300 dolāru un vajadzēja iztikt bez ūdensvada un elektrības. Kādu vakaru, vējam zēģelējot caur metāla plātņu šķirbām, Raiena sieva Ketija Vuda raizējās, ka viņu divi bērni varētu nomirt no aukstuma.

Šodien pāris varētu nopirkt un apsildīt gandrīz ikvienu māju pasaulē. Raiena atklājums, kas galu galā izrādījās miljardiem dolāru vērti aprakti dārgumi, veicināja Jukonas zelta drudža atdzimšanu – laimes meklētāji ir pārplūdinājuši šo Kanādas teritoriju tādā skaitā, kādu tā nav piedzīvojusi kopš XIX gs. deviņdesmitajiem gadiem.

Izrakteņu drudzis ir iedvesis jaunu elpu Dousonas vēja sašķiebtajiem bāriem un viesu mājām, kuru fasādes vasaras vidus vēlajā saulrietā atspīd dažādos pasteļtoņos. Tāpat te varēja izskatīties vairāk nekā pirms gadsimta – bārdaini vīri steidzīgi pārvietojas pa dēļu klātajām ietvēm un dubļainajām ielām, skaļi izsaukdamies un apspriezdami baumas par jaunākajām atradnēm un straujiem cenu kāpumiem.

Pirmā Klondaikas zelta drudža laikā zelta meklētāji, bruņojušies ar cirtņiem, skalojamajām kastēm un lāpstām, „ķemmēja” apkārtnes strautus un upītes. Mūsdienās izrakteņu ieguvi veic mehanizēta buldozeru, urbjtorņu un citzemju strādnieku armija. Kopš zelta cenas stabilizēšanās paziņojumi par zemes piederību ir mazinājušies, tomēr esošais augstais pieprasījums pēc izrakteņiem un rūpniecību veicinošie noteikumi Jukonā turpina piesaistīt derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumus pat no Ķīnas.
[Klainss 2014 : http://www.nationalgeographic.lv/]

Kāpēc mēs tā sakām?

Teiciens Solīt zelta kalnus (latīņu valodā Montes auri pollicens) nozīmē solīt bagātību, pārticību un dzīvi bez rūpēm. Teiciens ieviesies no romiešu dzejnieka Terencija komēdijas „Formions”, kurā vecu vīru apmāna ar vēstuli, kas sola gandrīz vai zelta kalnus.

Teicienu zelta aunāda lieto, runājot par bagātību vai lietu, ko vēlas iegūt, iekarot. Izteiciens cēlies no sengrieķu leģendas par argonautu braucienu uz Kolhīdu, lai iegūtu tā valdniekam piederošo zelta aunādu.

Teicienu zelta teļš lieto, apzīmējot naudu, bagātību, naudas varu. Bībelē, Otrajā Mozus grāmatā, stāstīts, ka pa to laiku, kamēr Mozus Sīnaja kalnā sarunājās ar Dievu, viņa tauta izlēja zelta teļu, ko sāka pielūgt kā dievu. Uzskata, ka zelta teļš bija darināts pēc ēģiptiešu auglības dieva vērša Apisa parauga.

Ar teicienu zelta vārdi (latīņu valodā Verba aureae) saprot vērtīgus, īstajā brīdī pateiktus vārdus. Izteicienu lietojis romiešu dzejnieks Tits Lukrēcijs Kārs poēmā „Par lietu dabu”. Teiciens Zelta vidusceļš (latīņu valodā Aurea mediocritas) raksturo mērenu nostāju, izvairīšanos no riska un kompromisus. Izteiciens atrodams romiešu dzejnieka Horācija darbā „Odas”.
[Sagatavots pēc: Aldersons 2004 : 125–146]