vilks

vilk- – sakne, vārda celms

-s – galotne

vilka acis, vilka apetīte, vilku bars, vilka galva, vilka gaudošana, vilka midzenis, vilku mēnesis, vilka nagi, vilka niknums, vilku suns, vilka zobi

gudrs vilks, nikns vilks, pelēkais vilks, polārais vilks, spēcīgs vilks

Tik stiprs kā vilks.

Stīvs kā vecs vilks.

Stīvs kā vecs vilks, tomēr labi strādā.

Stīvs kā ar vilka mugurkaulu.

Vilks spalvu met, bet tikumu ne.

Ko līdz suni barot, kad vilks aitās.

Vilks paēdis, un kaza dzīva.

Te vilku piemin, te vilks klāt.

No vilka bēg, uz lāci krīt.

Vilkam esot deviņu vīru prāts, lāčam deviņu vīru spēks.

Vilkam skroderis aizbāzis aiz mugurkaula olekti, no kura laika vilks griežas tikai ar visu muguru.

Dievs noliedzis vilkam uzbrukt aizjūgtam zirgam, kādēļ vilks nedrīkst ēst iejūgtu zirgu.

Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītus skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku.

Vilks neēd laupījumu, ja viņš ir nokritis ar galvu uz ziemeļa pusi.

Kad vilks nes aitu, tad vajaga zemē iedurt nazi, adatu vai citu ko un teikt: „Vilkam sirdi duru.” Tad vilks aitu tūlīt palaidīs.

Ja satiek vilku, tad vajaga gulties zemē ar galvu uz austrumiem. Tad vilks nekad neaiztiks.

Lai izbēgtu no vilka, kas seko uz pēdām, viņa priekšā vajaga vicināt degošu dakti vai degošu malkas gabalu.

Ja ierauga vilku, tad nedrīkst saukt viņa vārdu, jo tad paliek bez valodas.

Kad vilku satiek ceļā, tad jāsaka: „Vīrs, laid mani uz baznīcu Dievu pielūgt!” Tad vilks nekā nedara.

Vilku ceļā satiekot, sacījuši: „Ej tu savu ceļu, es iešu savu ceļu!”

Ja vilki meklē barību sādžu vai pilsētu tuvumā, tad gaidāms bads jeb dārgi laiki.

Gavēņu laikā nedrīkstot vilku pieminēt, bet tas jāsaucot par vecīti.

Lai vilks nebūtu jāmin īstā vārdā, tad to sauc par vecbrāli, vecīti, meženieku, mežakungu, mežavīru, mežalaņķi, mežazvēru un mežonu.

Kad vilku sastopot, tas laimi nozīmējot.

Ja vilki gaudo, tad būs liels karš.

Ja vilki gaudo, tad sagaidāms ļoti auksts laiks.

Kad sapņos vilku redz aitās, tad meitām būšot brūtgāni.

Ja vilku redz sapnī, tad zaglis nāks.

Ja Jurģa dienā ar zemi, tad vilki kož kumeļus.

Jurģa dienā nedrīkst ar zirgiem uz lauka strādāt, jo tad zirgiem esot svētdiena. Ja tā neievēro, tad vilks uzbrūkot aitām.

Jurģa dienā necērt koku, lai vilki nedarītu nekādas kaites.

Jurģa dienā nav galva jāsukā, tad vilks nekož lopus.  

Kliedzat, gani, brācat, gani,

Vilks aiznesa arajiņu!

Gana kliedzu, gana brēcu,

Vilks aiznesa kratidams. [LD 27153-1]

Pieguļnieki, pieguļnieki,

Vilks apēda kumeliņu,

Vilks apēda kumeliņu,

Aste vien nokusteja. [LD 30170-0]

Labak manim vilks norēja

Dārgas naudas kumeliņu,

Ne kā manim cits paņēma

Saderetu līgaviņu. [LD 15850-9]

Lobuok munu kumeliņu,

Sabaruotu vylks apēde,

Na kā munu ļaudaviņu,

Saderētu, cits apņēma. [LD 15850-12]

Labak vilku es ieraugu,

Ne dzēraja tēva dēlu;

Vilkam kliedzu, vilks aizbēga, –

Ko darišu dzērajam? [LD 10134-0]

Ūjā, vilks, neēd jēru,

Man sirdiga saimeniece;

Griežat ceļu sveši ļaudis,

Man vareni bāleliņi. [LD 13760-0]

Žagatiņa kāzas dzēra

Vidū jūras uz akmiņa;

Es gribeju kāzās iet,

Vilks apēda kažociņu. [LD 2516-0]

Kas dzēraja kājas āva,

Kas nojūdza kumeliņu?

Velns dzēraja kājas āva,

Vilks nojūdza kumeliņu. [LD 19984-0]

Vilks preceja mūs’ māsiņu,

Mēs vilkam nedosim;

Vilkam kūla mugurā,

Māsai baltas villanites. [LD 15245-0]

Es redzeju klibu vilku

Par kalniņu atlecot;

Tas nebija klibais vilks,

Tas bij meitu precenieks. [LD 14391-1]

Vaj tu zini, bāleliņi,

Kāda mana dzīvošana?

Vilks nokoda kumeliņu,

Kungs paņēma līgaviņu. [LD 31368-0]

Man nebija vilka bail,

Kā man veca puiša bail;

Vilku rīdu, vilks aizskrēja,

Vecais puisis nebēdaja. [LD 13074-0]

Kur, vilciņi, čunčināji,

Kaula pieši kājiņā?

– Gar jūrmalu čunčināju,

Zvejniekam lomu spriest. [LD 30923, 30924]

Vilks un krauklis

Vienreiz vilks mežā kā skrējis, tā uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt un sācis jau mirējam acis knābāt; bet vilks kā ķēris, noķēris knābiķi un gribējis jau ēst. Te krauklis attapies: „Vai, brālīti, es nācu tevi dziedināt, tu taisies mani noriet: atnesīšu tev dzīvības ūdeni, apmazgāšu, būsi veselāks par veselu.” Labi! Lai tad nesot! Un nu krauklim bij jātura vārds, bij jāskrien dzīvības ūdenim pakaļ. Aizskrēja arī, pārnesa, apmazgāja slimo kāju, un nu bij abi laimīgi: viens izārstējies, otrs dzīvību izglābis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Vilks baida vecīti

Dzeivoja dāds vecītis ar savu buobu. Jīm beja moza istabiņa, un vysa monta, kū tī veči turēja, beja klybs kaķīts, pusakls sunīts, vuškiņa, gūtiņa un gailīts, nu mīga cēlējs. Veči dzeivuoja laimīgi un vīns ūtru mīļuoja. Reizi vylks saūde, ka večam ir lūpiņi, atguoja uz veča ustabiņu, stuoja pī lūga un soka: „Veci, veci, atdūd man sovu buobu! Jo nadūsi, apēsšu tevi i buobu.” Vecītis nūsabeida, bet sovas vecines nadeve vylkam. Jis pajēmja klybū kaķīti un pasvīde vylkam. Vylks tū apēde un par nagaru laiku otkon īt uz veča ustabiņu, sāst pī lūga un otkon soka: „Veci, veci, atdūd mon sovu buobu! Jo nadūsi, apēsšu tevi un jū.” Vecīts nūsabeida, bet sīvas nadeve. Pasvīde vylkam pusaklu sunīti. Vylks apēde tū un par laiku otkon īt uz dāda ustabiņu, sāst pī lūga un soka: „Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus.” Vecīts otkon nadeve buobas, bet pasvīde vylkam vuškiņu. Vylks apēde tū un par laiku otkon īt uz dāda ustabiņu, syt pi lūga un runoj: „Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus.” Vecīts nūsabeist, bet buobas nadūd; pasvīž vylkam gailīti cēlēju. Vylks apād tū, bet vys vēl nav mīrā. Īt uz dāda ustabiņu, syt lūgā un runoj: „Veci, veci, dūd man sovu buobu! Juo nadūsi, apēsšu obejus.” Dāds niu aizadusmoj uz naseitus vylka, satver mītu un nūsit tū, nūmauc vylkam uodu, vad uz tiergu, puordūd kungam. Kungs īdūd večam tik daudzi naudas, ka viņš nūpierk sev jaunu gūtiņu, tuklu, meikstu vuškiņu, redzīgu, gudru sunīti, dreizu kaķīti un mudīgu gailīti. Un dāds ar sovu buobu aizdzeivuoja vēl lobuok un vēl niu dzeivoj, juo nav myruši.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Vilks par precinieku

Kādai mātei divas meitas. Jaunākai reiz gadās caur mežu iet, kur satiek vilku. Vilks vairs nelaiž meitu uz māju, liek putru vārīt. Šī izvārās vienu dienu putras – nelaiž, izvārās otru dienu – nelaiž, izvārās trešo dienu – vēl nelaiž. Tā meita paliek labu laiku mežā pie vilka.

Uz reizi vilks sacīs: „Parītu būs tavai vecākai māsai kāzas. Še tev šie gredzeni, pārej, nosvini kāzas un, tad gredzeni sāk griezties, tad nāc atpakaļ!”

Vilks aiznes meitiņu līdz tēva laukmalai un tad palaiž. Šī nosvin vienu dienu kāzas – gredzeni negriežas, nosvin otru dienu – gredzeni negriežas, nosvin trešo dienu – gredzeni riņķī vien iet. Aiziet uz mežu, bet vilka nav. Izmeklējas, par muļķi palikdama, – kā nav, tā nav. Te beidzot kādā lāmā ieraudzīs šo augšpēdu ūdenī mirkstam. Meita veļ ārā. Izveļ no lāmas – ak tavus brīnumus – vilks pārsprāgst pušu un no ādas izlec slaiks jauneklis. Jauneklis apkampj meitu, sacīdams: „Paldies, ka mani izglābi! Es biju nolādēts par vilku, bet nu caur tevi tiku cilvēks. Nebūtu tu mani tagad izvēlusi, tad dumbrā par vilku sapūtu.”

Jauneklis apprec meitu un dzīvo ļoti laimīgi.
[http://valoda.ailab.lv/]

Auns ar vilku

Reiz atklīda auniņš no ganāma pulka un nomaldījās mežā, skrēja bļaudams. Te uz reizi to satiek vilks. Rīkli atplētis, viņš taisās norīt aunu.

Šis izbailēs sāk vilku lūgties: „Nerij mani vēl tagad, es maziņš un vājš, pagaidi, kamēr izaugšu liels, tad tev būšu treknāks kumoss!”

„Labi!” atteica vilks, „tev būs laikam taisnība, es tevi iznesīšu no meža pie citām aitām, kur tad tu varēsi baroties un liels augt, bet turi vārdu!”

„Turēšu!” atteic auniņš, un vilks iznes to no biezumiem ārā.

Pēc laba laika satiekas vilks ar aunu. „Nu, vai turēsi vārdu?” iesaucas vilks.

„Turēšu!” atteic auns, „bet kas tev būs no manis, kad tu mani plēsīsi? Zobi vien pieķersies; es zinu labu padomu: redzi, tur krūmos ir kalns; es uzkāpšu uz kalna, tu stāvi lejā iepletis rīkli; tad es skriešu ar joni no kalna zemē un tev taisni pa rīkli vēderā iekšā. Tā man un tev būs vieglāki.”

Vilks ir mierā, auns to noved pie kalna. Auns uzkāpj augšā, vilks paliek apakšā gaidīdams. Auns, kalnā uzkāpis, iesaucas: „Nu, atplēt rīkli labi platu, lai man būtu vieglāka nāve!”

Vilks atplēš žaunas līdz ausim. Auns dodas kā vējš no kalna zemē, iecirzdams vilkam ar ragiem tā pa pieri, ka tas paliek pusdulls guļot. Auns, pārlēcis vilkam pāri, pa krūmiem projām.

Vilks uzcēlās pēc laiciņa, nopurinājās un teica: „Labs bija gan; bet tikai drusciņ par labu.” 
[http://valoda.ailab.lv/]

Vilki

       Jurģa dienā jāj svētais Jurģis ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus, kurus Jurģis grib: tikai tādus, kuriem dzimstot bijis asinis uz pieres. Tādēļ arī saimnieces agrāk katru kustoni pēc dzimšanas apskatījušas, lai zinātu, kurš vilkam novēlēts.

       Vilku – caur lopiem skrienot – gan redzot, bet jātnieku ne. To redzot tādi suņi, kam četras acis (otras acis tās ripainās uzacis, kas dažiem suņiem mēdz būt), kas tādā brīdī stipri plēsdami rej. Arī tādi cilvēki redzot, kas ačgārniski dzimuši. Ja sievieši gribot jātnieku redzēt, tad tām jāraujot brunči uz galvu un jāskatoties pa kājstarpu. Voikas mājās agrāk dzīvojusi vecene – tā esot redzējusi, ka vilkam, pa ganību skrienot, bijis mugurā vīrs, kas nelaidis vilkam galvu grozīt ne uz vienu, ne otru pusi.
[http://valoda.ailab.lv/]

Vilki

Aiz Mālejām, Palsmanes pagastā, pašā lielceļa malā ir vecs ozols, un pie tā ozola viemē bīsi vilku sapulce, un tur sanācis lērums vilku, un šie gaudoši cauras naktis. Reiz akal tāpat vilkim bīš auru laiks un vienc puisis nodomāš novaktēt un noskatīties, ko tie vilki tur tik traki auro. Jau no paša vakara puisis uzrāpies ozolā un gaidīš, ka nu akal sanāks vilki un sāks aurēt. Jau tumsīnā vilki skrēši no malu malām un satupušies ap ozolu. Ka nu bīš skaudīgi dau vilku pieskrēš, ta skrēš vienc lielc vilks un šim mugurā bīš jātnieks. Ka nu tas vilks ar jātnieku pieskrēš pie ozola, ta tas jātnieks prasīš: „Vai visi ir klā?” Nu vilki atbildēši, ka visi citi gan esot, tik klibā vilka vie vē neesot. Ta nu jātnieks izvēlēš visim vilkim barību: vienc vilks drīkstēš to gadu jērus ķert, otris akal kumeļus un tā katram vilkam izvēlēta sava barība.

Bet pa tam klibais ar bīš atskrēš nu ka visim barība izvēlēta, ta klibais pats pēdīgais prasīš: „Bet ko man?”

„Nu tev to, kas ozolā!” sacīš jātnieks un parādīš puisi, kas bīš ozolā uzrāpies.

Ka nu visim vilkim barība izvēlēta, ta tas vilks ar to jātnieku aizskrēš pirmais, un nu citi vilki ar izšķīduši, kur nu kurais, tik klibais vienc pats palicis zem ozola tupot. Nu puisis izgaidījies, ka šis vilksies prom, ka var no ozola rausties lejā, bet klibais tupēš zem ozola un negāš prom. Tonakt bīš skaudīgi auksts laiks un puisis skaudīgi salis. Tā nu viņč notupēš ozolā līdz pašai rīta gaismai un ta tik vē klibais lēni aizvilcies uz mežu. Ka puisis norausies no ozola un aizgāš uz māju, ta palicis vāš un pēc trīs dienām nomiris.

Bet no tās reizas klibais ap to māju vie dauzījies, kur puisis dzīvāš. Puisi aizveduši uz kapsētu un aprakuši, un klibais nekādi neticis pie šā klā.

Bet vē tai pašā bēru naktī vilks aizgāš uz kapsētu, izkasis puisi no kapa un apēdis.
[http://valoda.ailab.lv/]

Rotaļa Kaza un vilks.

Vilks latviešu mitoloģijā ir ēdelīgs, veikls un izturīgs zvērs. Bieži viņu saista ar Velnu un pazemi, kā arī viņš spēj savienoties ar cilvēku pārdabiskā būtnē – vilkacī. Šos uzskatus veicinājusi bieziem mežiem un purvājiem bagātā teritorija, bargais klimats un ar to saistītie biežie vilku uzbrukumi cilvēku mītnēm. Arī 20. gs. zinātniskie pētījumi liecina, ka mitoloģiskie priekšstati par cilvēku, kas, izdarījis smagu noziegumu (slepkavību vai sievietes nolaupīšanu), tiek izdzīts no cilts kopienas un pārtop vilkā, ļoti dziļi sakņojas daudzu Eirāzijas tautu tradīcijās.

Latviešu mitoloģiskajās teikās vēstīts, ka Velns, gribēdams, līdzīgi kā Dievs, sev radīt suni, izveido vilka ķermeni, tomēr nespēj tam iedvest dzīvību. Tikai atkārtojot Dieva priekšā pateikto formulu: „Vilks, celies un saplēs velnu!” – šis Velna radījums iegūst dzīvotspēju. Taču tūdaļ šis izveidotais radījums uzbrūk savam radītājam – Velnam. Kopš tā brīža Velns vairās no vilka, kas to nemitīgi vajā. Šī epizode ir it kā pretrunā ar folklorā parādīto vilka dēmonisko, ļauno dabu. Latviešu u. c. tautu mitoloģijā vilka ļaunums izpaužas galvenokārt kā cilvēka un vilka divdaba, respektīvi, vilkacī. Vilka mitoloģiskā saistība ar velnu savukārt ir folklorā paspilgtinājusies kristietības ietekmē un vairāk saskatāma slāvu, ģermāņu un skandināvu mitoloģijā.

Latviešu folklorā vilks ir arī vientiesīgs zvērs. Vilka ienaidnieki (lapsa, lācis, briedis, zaķis, suns, zirgs, auns, vērsis) arvien ir gudrāki un vilka draudu priekšā tiek cauri ar veselu ādu. Dievs vilkam atļāvis nogalināt un apēst visu dzīvo radību, izņemot cilvēku. Tomēr arī cilvēkam jābūt piesardzīgam, pēkšņi sastopoties aci pret aci ar vilku. Vilks šādos gadījumos jāuzrunā par ceļa vīru, ciemiņu vai brāli un jānovēl tam laba veiksme. Vilku nekad nedrīkst saukt vārdā, bet tas jādēvē par Dieva suni, Meža vīru, Pelēci, Pelēksvārci u. tml.

Tauta centusies izskaidrot vilka ārējās pazīmes. Tā, piemēram, vilka stīvā mugura un kakls (vilks griežas sāņus ar visu augumu) esot radusies tāpēc, ka Velns tā radīšanas procesā vilkam mugurkaula vietā ielicis kārti vai slotaskātu. Sarkanā rīkle un mēle savukārt – no tā, ka saimniece, pie kuras vilks kalpojis par aitu ganu, maizes vietā viņam iesviedusi mutē nokarsētu akmeni. Šādi motīvi ir abu baltu tautu folklorā.

Pastāv arī uzskats, ka vilku spēj savaldīt cilvēka acu skatiens. Nereti mitoloģijas sacerējumos vilkam piedēvēts lielāks saprāts nekā citiem meža dzīvniekiem. Tā, piem., vilks neaiztiekot jaundzimušu bērnu, godprātīgi pildot doto vārdu, tāpēc tas pasakās arvien zaudējis iepretim viltīgākajiem „darījumu” partneriem (lapsai, zirgam, aunam, vērsim u. c.).
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 227–228]

Dziesma Uijā, uijā, nikni vilki. J. Kaukuļa vārdi, J. Kaukuļa mūzika, izpilda grupa „Dzelzs vilks”.

Dziesma Vilku miglā. A. Alksnes vārdi, A. Alkšņa mūzika, izpilda grupa „Credo”.

Dziesma Šūpuļdziesma vilka bērnam. V. Atāla vārdi un mūzika, izpilda V. Atāls.

Dziesma Vilku dziesma. O. Gūtmaņa vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda O. Rajecka.

Zvaigznājs Vilks

Zvaigznāja karte ar tā robežām

Vilka zvaigznājs ir blāvs dienvidu puslodes zvaigznājs. Senāk, kad tam vēl nebija dots atsevišķs nosaukums, to uzskatīja par Centaura medījumu.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv/]

Bērnudārzniekiem jauni koka rotaļu „draugi”

2012. gada oktobrī noslēdzās pirmais starptautiskais koka skulptūru simpozijs „Balti”. Tā laikā Jelgavā pie piecām pirmsskolas izglītības iestādēm mājas sev atradušas koka skulptūras – pieci kaķi, auns, vilks, gailis, šūpuļzirdziņš un ābols. Bērni visi kā viens atzīst: „Mums patīk!”

Naivā vilka un atjautīgā auna attiecības var vērot bērnudārza „Zemenīte” teritorijā, kur mākslinieks Zigmunds Bielis uz kalniņa izveidojis koka skulptūru „Vilks un auns”. Kaut arī divgadnieki vēl īsti neizprot pasakas, viņi visi kā viens zina teikt, ka viņiem labāk patīk auns, kam skaisti ragi, bet ne vilks, kuram lieli zobi.
[Sagatavots pēc: http://www.jelgavasvestnesis.lv/]

●

       Vilka tēls ir izmantots arī naudaszīmēs, piem., Baltkrievijā, Lietuvā u. c.

●

Vilks redzams Balvu pilsētas ģerbonī un Volfu dzimtas ģerbonī.

Fon Volfu dzimtas simbols ir vilks. Iespējams, tas saistīts ar uzvārdu, kas vācu valodā nozīmē vilku. Fon Volfu ģerboņa vilks ir pelēkā krāsā. Simboliski vilks tiek saistīts ar spēju redzēt tumsā, ar spēku un varenību, kā negatīvās vilka tēla iezīmes ir zaglīgums, nesātība un skopums. Kopā ar vilku ģerbonī ir atainots sudrabkrāsas franču lilijas zieds, kas apzīmē karaļa varu, dižciltību un šķīstumu. Pēc ģimenes leģendas lilijas ziedu dzimtas ģerbonim esot piešķīris karalis Šarls Anžū. Volfu dzimtai Vidzemē (Stāmerienā, Vecgulbenē, Jaunlaicenē, Litenē u. c.) piederēja daudzas muižas, pilis vai kungu mājas.
[Sagatavots pēc: Minde: http://www.arhivi.lv/; Jefimova, Jefimovs: http://www.pilis.lv/]