vectēvs

vec- – sakne

-tēv- – sakne

-s – galotne

vectēv– – vārda celms

vectēva augums, vectēva bārda, vectēva bērni, vectēva dārzs, vectēva gudrība, vectēva mājas, vectēva padoms, vectēva prāts
 

mātes vectēvs, tēva vectēvs
 

atraktīvs vectēvs, brīnišķīgais vectēvs, dusmīgs vectēvs, jauks vectēvs, slims vectēvs, sportisks vectēvs, vecs vectēvs
 

jūsu vectēvs, mans vectēvs, mūsu vectēvs, tavs vectēvs
 

aizbraukt pie vectēva, apmīļot vectēvu, apskaut vectēvu, apsveikt vectēvu, atnākt pie vectēva, jautāt vectēvam, parunāt ar vectēvu, sasveicināties ar vectēvu

Cibu cibu (Čabu čabu) kājiņas
Ūz ciemiņu:
Ūz vectēvu, ūz vecmāti,
Ūz ciemiņu! [LD 2213-1]

Brīnumu zeme un savādi ļaudis

Viens kungs ceļodams ieraudzījis reiz ceļmalā vecu vīru ar baltu bārdu, kas sēdējis uz akmeņa un raudājis. Kungs apturējis zirgus un prasījis vecajam: „Kas tev kait, kādēļ tu raudi?” „Jā,” vecītis atteicis žēlīgā balsī, „kā es neraudāšu, kad tēvs mani kūla?” – „Kā? Vai tev tik vecam ir vēl tēvs?” kungs brīnīdamies prasījis tālāk. „Man ir ne vien tēvs,” vecais atbildējis, „bet arī vēl tēva tēvs.” – „To es gan negribētu ticēt. Kad tik tu mani nemāni?” – „Nāc man līdzi, tad redzēsi.” Vecītis iesēdies pie kunga karītē, un nu abi braukuši uz vecīša māju. Tai mājā bijis daudz cilvēku: bērni, pieauguši un sirmgalvji ar sārtiem vaigiem. Tur nu kungs dabūjis redzēt arī vecā tēvu un tēva tēvu. „Nu, ko tad ēdat, ka tik ilgi dzīvojat un esat tik spirgti?” kungs prasījis. „Pienu, sieru, medu un rupju maizi,” vecītis atbildējis. „Vai jūs alu arī dzerat?” – „Nē, mēs nemaz nezinām, kas alus ir,” šie vientiesīgi atteikuši. Kungs viņus bagāti apdāvinājis un aizbraucis projām domādams. 
[http://valoda.ailab.lv/]

Dēla dēls jautā savam vectētiņam: „Vai tev, vecotēv, zobi ir?”

„Nē, dēls!”

„Nu tad paturi manu speķa rausi!”

2009. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudēta luga „Vectēvs”. Autors un aktieris Vilis Daudziņš, režisors Alvis Hermanis.

„Vectēvs” ir politnekorekta un pretrunīga izrāde. Ļoti, ļoti. Būt partizānu acīm un ausīm, šaut šucmaņus „pēc troikas tiesas” un vēlāk strādāt orgānos, jo „padevās un patika”, apšaubīt holokaustu vai Hitlera dzimšanas dienā izkārt karogu ar kārškrustu – kāda nu kuram izrādes varonim ir patiesības un drosmes definīcija šodien. Bet tieši šī Viļa Daudziņa izvēle būt līdz ekstrēmam godīgam, nevis pareizam „Vectēvu” padara par Notikumu, un ne tikai teātrī. Saasinot konfliktu, varētu teikt – tā atdod balsi veselai paaudzei, ko publiskā telpā nedzirdam. Tā dēļ, ko varētu pateikt, šī paaudze ir izrādījusies lieka šodienas Latvijā, kuras sabiedrībai par vēsturi patīk domāt skaitļos, datumos un skaidrās konstrukcijās. Lai ir smuki – skaidrs, kas ir nelieši, bet kas – upuri. Problēma – ka nav jau īsti skaidrs. Ka shēmā, kastītēs ar melnu vai baltu etiķeti jāieliek dzīvi cilvēki, kas negrib locīties un liekt savu dzīvi, lai tā atbilstu politkorektam standartam. Ka mēs pilnībā esam izlaiduši „pelēko zonu”.
[Radzobe 2009 : http://www.diena.lv/]

Latvijas animācijas filma Vectēva medus (2002), režisors un scenārija autors Vladimirs Leščovs.

Šī animācijas filma par kāda vectēva mūža nogali kopā ar viņa ģimeni – bitēm ir atzinīgi novērtēta ne vien Latvijā, bet arī saņēmusi 4 balvas starptautiskos festivālos. Filmu raksturo īpaša tehnika – tā veidota ar eļļas krāsām uz stikla vairākos slāņos.

Dziesma Vectētiņš un vecmāmiņa. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Ojārs Grīnbergs un Margarita Vilcāne.
 

Dziesma Balāde manam vectēvam. Arnolda Auziņa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Valdemārs Zandbergs.
 

Dziesma Vectēvs bija karavīrs. Ulda Streipa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Čikāgas piecīši”.
 

Dziesma Ūdensnesējs. Laimoņa Strelēvica vārdi, Gunāra Freidenfelda mūzika.

Dzīvesstāsti

Portāls www.dzivesstasts.lv piedāvā elektronisko Laika grāmatu, kas ir sistemātisks dzīvesstāstu kārtojums, kurā pieejami gan Latvijas laukos un pilsētās ierakstīti atmiņu stāsti, gan pasaulē uzklausīti trimdas latviešu dzīvesstāsti – kopumā vairāk nekā 3000 liecību.

 Atmiņas nav pagātne – caur dramatiskām, traģiskām, reizēm komiskām un atjautīgām pieredzēm tās uzrunā savu laikmetu. Dzīvesstāsti paplašina apzinātā laika dimensiju. Atmiņas atsauc un blakus nostāda līdzcilvēkus, kas dzīvojuši un noteiktu mērķu vadīti darbojušies iepriekš. Vai viņu mērķi joprojām kaut ko nozīmē tagadējam cilvēkam?

Tā, piemēram, Zentas Upmanes dzīvesstāsts ir fiksēts un e–grāmatā iemūžināts 1993. gadā. Neliels fragments: „Mans vecaistēvs (manas mātes tēvs) ir bijis no senas latviešu ģimenes un viņu, tādu pusaudžu zēnu, ir paņēmusi muižniece, Alsviķu muižas ciemmāte, pie sevis, lai izmācītu, kā apkalpot viesus, nu tā, lai būtu izskatīgs un grezns kalps viņai. Tā sakot, par sulaini vai pāžu. Viņš ar tāds ļoti izskatīgs bij, tumši brūniem, lokainiem matiem. Tāds augumā ne pārāk liels, bet ļoti uzņēmīgs, drošs un iznesīgs. Tad viņa izskoloja viņu, iemācīja vācu valodu. Tad viņš arī, kad paaudzies lielāks, muižā bijis kā staļļmeistars, rūpējies par zirgiem un komandējis kučierus.

Interesanti tas, ka mana vecāmāte, kas dzīvoja Rīgā, bija aizbraukusi pie tās pašas muižnieces par rokas meitu strādāt. Tad nu viņi abi bija satikušies tai muižā un apprecējušies. Tanī laikā visi runājuši vāciski, arī mana vecāmāte ar vecotēvu. Kad viņi apprecējās, bija iepirkuši zemi un cēluši māju, ko nosauca par „Plinku mājām”. It kā jau bija kaut ko ietaupījuši, bet tāpat nevarējuši uzreiz izpirkt to zemi no muižnieces. Daļu iemaksājuši, sākuši celt māju, pārējo nodevu bij jāatmaksā pa gadiem. Tad līdz ar to tā dzīve bij diezgan trūcīga, neskatoties uz to, ka bija tā māja. Mana mamma vēl atceras, ka visus skolas gadus ir izgājusi ar vienu kleitiņu, kas bij apgriezta uz otru pusi, pārkrāsota un kaut kā piestiķēta. Katra kapeiciņa bija jātaupa un neko daudz nevarēja atļauties.”
[Sagatavots pēc: http://www.dzivesstasts.lv/]