Tradicionālā transkripcija
[vãrna]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[vɑːːrnɑ]
[v] – balsīgais troksnenis
[ā] – garais patskanis
[r] – skanenis
[n] – skanenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ā.
vārn- – sakne, vārda celms
-a – galotne
vārn+veid+īg-ie
vārna – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
vārn-a | vārn-as |
|
Ģ. |
vārn-as | vārn-u |
|
D. |
vārn-ai | vārn-ām |
|
A. |
vārn-u | vārn-as |
|
I. |
ar vārn-u | ar vārn-ām |
|
L. |
vārn-ā | vārn-ās |
|
V. |
vārn-a! | vārn-as! |
N. Krišs Vārna – D. Krišam Vārnam
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Kokā nejauki ķērc vārna.
2) izteicēja daļa – Tās abas ir vārnas – gan melnā, gan pelēkā.
3) galvenais loceklis – Vecā vārna.
4) papildinātājs – Pelēko vārnu Latvijā uzskata par kaitīgu putnu.
5) apzīmētājs – Pelēkās vārnas olas ir gaiši zilas ar brūniem raibumiņiem.
6) apstāklis – Kas to būtu domājis, ka vārnā ir tik daudz viltības!
vārnu bars, vārnas bērni, vārnu dzimta, vārnas knābis, vārnas ķērciens, vārnas ligzda, vārnas mazulis, vārnas spalvas
vārna ķērc, vārna lido, vārna uzbrūk
baltā vārna, liela vārna, melnā vārna, nikna vārna, pelēkā vārna
vārna, s.
Lielākais zvirbuļveidīgo kārtas melni pelēks vai melns visēdājs nometnieks putns.
Melnā, pelēkā vārna.
Vārnu dzimta – pieder žagatas, kovārņi, sīļi, riekstroži, bēdroži un vārnas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1152]
vārna, -as, s.
1. Liels zvirbuļveidīgo kārtas putns ar pelēkmelnām vai melnām spalvām.
Pelēkā vārna. Melnā vārna. Vārnu ligzda. Vārnu olas.
Sējas vārna – krauķis.
Zaļā vārna – zaļvārna.
No egļu pudura spārnos paceļas vārnu pāris un ķērkdams aizlaižas. Skujiņš 8, 84.
.. kailajos zaros sakliegdamies nometās uz naktsguļu vārnu bariņš. Kaijaks 3, 6.
.. tur, kur savairojās derīgie putni, parādījās arī kaitīgie – vārnas, sīļi, vanagi un žagatas, visiem pazīstami mazputnu ligzdu postītāji. K. Grigulis 3, 59.
Parādījās [ostā] muitnieki zaļās cepurēs, kungi kaut ko centās paskaidrot. Sākās īsts tirgus. „Gan jau tie salīgs,” Juris teica. „Vārna vārnai acī neknābj.” Lācis VI, 294.
sal. Krists dabūja angīnu un aizsmaka. Tagad viņš runāja šņācot, bet, kad noskaitās, tad ķērca kā vārna. A. Grigulis 9, 126.
pārn. Pilskalni sadeg, pilskalni paliks, pāri griķi un kaņepes augs, pāri krustnešu galvaskausiem melna likteņa vārna krauks… Peters 4, 17.
Krauķis jeb sējas vārna ir melns putns ar baltganu gredzenveida joslu ap knābja pamatu. Padomju Jaunatne 73, 94, 8.
Zaļā vārna ir krāšņākais mūsu meža putnu pārstāvis. Dabas kalendārs 71, 35.
Zaļā vārna perē dobumos un piemērota lieluma būros. Latvijas dzīvnieki 50.
2. dsk.; zool. Zvirbuļveidīgo putnu kārtas dzimta, pie kuras pieder vārnas, kovārņi, krauķi, kraukļi.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
vārna – vuorna
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
vùornu jàu gòn ìr moûsîm dàuʒ, tùos tuȏ ķrc. vistu jàu navàr krtîgi pabarât, uz˙ràiz vùornas kluȏt. es jàu nu tùos šķìrnes nazinu, vùorna palìk vùorna. tuȏc tàcìns ìr: tuȏda vùorna prta, tuȏda naprta. tù jàu soka, ko kaû˙kas nà izmozgajîs tèirs. kraûklis ìr tuȏc lilâks kuȏ vùorna, màls. vùorna ìr pelêcîgâka, gàišâka bišku.
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 118]
Gaida kā vārna uz vāju (slimu) sivēnu – saka, ja kāds gaida uz otra nāvi, cerot no tā gūt sev labumu.
Kā vārnas – barā, nikni, plēsonīgi; ziņkāri.
Ķērc kā vārna – saka, ja kāds runā, kliedz, dzied skaļā, griezīgā balsī.
Vārna ieskries mutē – saka izsmejot, ja kādam ir plati pavērta mute.
Zils kā noplūkta vārna – saka par putru, kam pieliets maz piena, par vājpienu, par vāju kautu putnu.
[Sagatavots pēc: LFV II 1997 : 528–529]
Zooloģijā – vārna, apkakles vārna, Austrālijas vārna, baltkakla vārna, baltknābja vārna, Bismarka vārna, brūngalvas vārna, garknābja vārna, kāpu vārna, mājas vārna, mazā vārna, slaidknābja vārna, svilpojošā vārna, zivju vārna.
Priekšvārdi – Vārna (pirmo un vienīgo reizi reģistrēts Rīgā 1607. g.).
Uzvārdi – Vārna; Kalnavārnis, Kalnavārne.
Vietvārdi – Vārna, viensēta Valkas novadā; Vārnas, viensēta Dobeles novadā; Vārnas kalns, kalns Saldus novadā; Vārnas purvs, purvs Valkas novadā; Vārnava, mazciems Viesītes novadā; Vārnukrogs, Jūrmalas pilsētas daļa; Jaunvārnas, viensēta Pārgaujas novadā; Vecvārnas, viensēta Ādažu novadā; Kalna Vārnas, viensēta Kocēnu novadā; Lielais Vārnu ezers, ezers Alūksnes novadā; Vārnu iela, iela Rīgā.
vārna, mantots vārds; arh. vārne; lš. várna, pr. warne, kr., ukr. ворона, bkr. варона, č. vrana, p. wrona. Pamatā ide. *Oer ‘degt, dedzināt, melnot’, no kā skaņumijā b. *Oár > la. *vaxna > vārna.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 489]
angļu – crow
baltkrievu – варона
franču – corneille
grieķu – κοράκι
igauņu – vares
itāļu – cornacchia
ivritā – עורב
krievu – ворона
latīņu – corvus
lietuviešu – várna
poļu – wrona
somu – varis
ukraiņu – ворона
vācu – die Krähe
zviedru – kråka
Vārna vārnai acī neknābj.
Kāda vārna pērta, tāda nepērta.
Vārnas tura galvu allaž pret vēju, no kā var redzēt, no kurienes vējš pūš.
Katrai vārnai reiz par gadu jāaizlaižas uz jūru pērties, citādi viņa paliek par kovārni.
Ja vārna uzlaižas uz sētas pie istabas, tad dzirdēs labas ziņas.
Ja pie mājas bļauj vārna, tad dabūs jaunas ziņas.
Pi kuras muojas zīmu tupstās vuornas, tad tamā pavasari byus kuozas.
Ja vārnas turas partijās, jāsēj rudzi.
Ja vārnas ap kustoņiem brēc, tad tie slimos.
Ja vārnas nometas uz kūts jumta, tad tur govis ies postā.
Ja ziemā uz kūts jumta vārnas tup, tad vasarā tur aitas sprāgst.
Ja vārnas pa nopļautu pļavu stipri kasās, tad nākošu ziemu aitas sprāgst.
Vārnas bļaušana nozīmē visādu nelaimi.
Ja vārna laižas ķērkdama pār galvu, tad gājējam būs nelaime.
Kad vārna sētā plērc, tad nelabs cilvēks būs.
Kad vārnas un kovārņi labību ēd no stiebriem, tad bada gads gaidāms.
Ka vuorna sāstās iz kaidys nebejs ustobys trubys un suoc klīgt, golvu krateidama, itys pīzīmēj, ka tymā ustobā, uz kuris jei sēd un klīdz, byus nabašniks.
Jo vuornas stypri čārc, tad byus leits.
Ja vārnas peras pa sniegu, tad laiks kļūs siltāks.
Ja vārnas sēstas uz koku galotnēm, tad būs silts laiks; ja viņas sēstas uz zariem un brēc, tad būs lietus.
Ja ziemā vārnas sēž koku galotnēs, tad sagaidāms sals, bet, ja pie zemes, tad atkusnis.
Vārnas uz nejauku aukstu laiku paceļas augstu gaisā un skrien brēkdamas pret vakariem; uz dienvidiem skriedamas, tās norāda uz labu laiku.
Ja vārnas taisa ligzdas kokos zemu, tad sagaidāma slapja vasara un plūdi.
Vārna brauc dzelzu ratiem. – Arkls.
Pilna peļķe vārnu. – Bļoda ar karotēm.
Divi vilki vilka,
Divi kumeļi slīka,
Divi vārnas gaida. – Ūdeni smeļot: nesējs, spaiņi un nesienu āķi.
Vārna sēž uz kalna,
Pelēks lakats galvā. – Akmens.
Vārna tup uz perēkļa:
Spārnus vien plivina,
Bet nost tikt nevar. – Vējdzirnavas.
Vārna laižas, oļi birst. – Krusa.
Vārna skrien, tauki pil. – Laiva un airi.
Vārna laižas, tauki pil. – Mākoņi un lietus.
Divi siles, divi šķilas,
Katla dibens, vārnas deguns. – Ozolzīle.
Vārna brēca, vārna sauca:
Kalejam smēde deg!
Nebrēc, vārna, nesauc, vārna,
Nu tik šķīla uguntiņu. [LD 21119-0]
Vārna kliedza, vārna brēca,
Vilki vārnu apstājuši.
Būtu vārna mana rada,
Es tos vilkus noraiditu. [LD 21121-0]
Vārna kliedza, vārna brēca,
Ozolā tupedama:
Būs kungiem karā iet,
Negulēt spilvenos. [LD 32123-7]
Vārna birzi nosēdeja,
Tautiets savu kumeliņu;
Vārna gaida silta laika,
Tautiets mani uzaugam. [LD 10910-0]
Kalejs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā.
Kalejs kala, smēde dedza,
Melna vārna ogles dzēsa;
Ta nebija melna vārna,
Ta kaleja līgaviņa. [LD 33727-0]
Pieguļnieki, pieguļnieki,
Kāda jūsu uguntiņa;
Atskrējuse zaļā vārna,
Nones spārnu galiņā. [LD 30164-2]
Vārnas
Viens baznīckungs turējis muiželi. Apsējis zirņus. Bet vārnas lasījušas un ēdušas tos zirņus. Tad viņš licis darbiniekiem izrakt dīķīti lauka vidū un ielējis tur brandavīna. Vārnas dzērušas; un, kad dzērušas, palikušas pie dīķīša. Tad kungs apjozies divi jostas: vienu zemāku, otru augstāku, un vārnas sabāzis aiz jostas sev apkārt un gājis cierēt. Gājis, gājis – uzreizi vārnas sākušas viņu celt uz augšu, sākušas skriet. Un kā skrējušas pā(r) mežu, tā sācis kratīt laukā. Izkratījis un iekritis tādā lielā mežā. Gājis pa mežu – uzgājis mazu mājiņu. Tur bijuši divi vecīši: sieva un vīrs. Prasījis, lai dod pa nakti pagulēt un paēst. Labi! Izgulējies – prasījis, lai vecītis viņam izdod vecu ķēvīti ar visiem rīkiem. Labi! Ķēvīti dabūjis, iegulies ratos un lūdzies, lai vecītis viņam pā(r)sien striķi pāri, lai viņš neizkrīt. Labi! Vecītis pārsējis un izdzinis ķēvīti pa vārtiem. Ķēvīte gāj(u)se pa ceļu, saticies lācis, sācis ķēvīti ēst un apēdis pavisam. Ka(d) beidzis ēst, uzkrituši ķēvītes rīki lācim uz kakla. Lācis sācis skriet, uzskrējis kokā, un kungs pa ratu pakaļu izkritis. Uzmodies, gājis pa mežu, uzgājis mājas. Tais mājās prasījis, lai parāda ceļu uz viņa muižu. Parādīj(u)ši. Pārgājis uz savu muižu, teicis saviem ļaudim: kau(t) vārnas apēstu visus laukus, arī ta(d) vairs nebāztu tās garām gar jostu.
[http://valoda.ailab.lv/]
Vārna
Vārna redzējusi sētā, ka bērns nolaiza maizes riecienam biezpienu, bet maizi nemaz nekož. Māte rājusies: „Tu esi kārs, kārs, kod maizi arī klāt!” „Kārs, kārs! kārs, kārs!” vārna ķērkusi pakaļ un aizlaidusies rāceņu (kartupeļu (Kurzemē)) laukā, kur neviļot satikusi balodi. Balodis tā kā vakar bij apgājis apsētu miežu lauku un brīnum pielasījies, bet šodien rāceņu laukā nemaz nevedies, tādēļ iesaucies dusmīgi: „Kas, velns, tā par sēklu! Ko arājs sēj, to var dabūt, bet šo sēklu, ko arājs nav sējis, izmeklējies cauru dienu, muļķis palikdams – nav un nav; skaidri acis izspulgo, te skatīdamies!” Bet vārna atteikusi: „Tu esi kārs, kārs! kas tevi, jēlknābi, nepazīst: no tā gribi pārtikt, ko arājs izsējis. Tā tu lielies: puspūr pauts (putnu olas (Kurzemē)) piedēj, puspūr pauts piedēj! un, ja apskatās: vairāk nav kā divi.”
[http://valoda.ailab.lv/]
Vuorna
Kaidam zemnīkam dzyma puisīts, un tāvs nazynuoja, kaidu tom vuordu likt. Saguoja kūmi, suoka streidētīs. Te – kur bijuse, kur na? – vuorna skrēja cauri. Padzierduse, ka cylvaki streiduos, kaidu bārnam vuordu likt, aizbrēce: „Kārls, Kārls, Kārls!” Veči dūmuoja, ka te Laime vuordu stuosta, nūsauce puisīti par Kārli.
[http://valoda.ailab.lv/]
Pelēkā vārna
Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis: pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivīm. Tādam labam puisim kungs apsolījis arī labu sievu.
Kādu dienu tas prasa: „Saki man taisnību, vai gribi precēties?”
„Gribu gan, bet pie manis neviena nenāk. Biju nodomājis tur kaimiņa saimnieka meitu, bet tēvs ne dzirdēt.”
Kungs nu atsauc saimnieku uz muižu un noprasa itin īsi: „Vai dosi savu meitu manam puisim?”
„Kad jau, cienīgs lielskungs, pavēli, tad jādod.”
„Nu tad labi, nākošu svētdienu kāzas.”
Otrā gadā tai pašā dienā jaunais vīrs atkal iet zvejot, bet izvelk tik divas zivis: vienu priekš sievas, otru priekš sevis. Sieva viņam prasa, ko tik vien esot laimējies, bet viņš atteic: „Nekas, sieviņ, – katru dienu māte raušus necep, iešu rītu, gan tad laimēsies citādi.”
Aiziet otrā dienā: izvelk trīs zivis. Bet, kā šis pēc trešās zivs sniedzas, tā gaisā sveša balss sauc: „Trešo zivi dodi tam, ko neesi mājā pametis!” Acumirklī viņš nesaprot, bet pāriet mājā, nu nāk pie jēgas – mājā dēls piedzimis.
Pēc gadiem, kad dēls jau izaudzis, toreizējais zvejnieks atkal zvejo turpat un izvelk trīs zivis. Kā nu domā pēc trešās zivs sniegties, tā tāda pate sveša balss sauc: „Rītu ap šo laiku vajaga tavam dēlam te šinī vietā būt!”
Labi – dēls aiziet. Līdzko labi aiziet, te atbrauc pa gaisu pelēkā vārna spožā karietē, ieceļ dēlu iekšā un aizved pa gaisu vienā lepnā, lepnā pilī. Pils priekšā vārna saka: „Te tev trīs naktis grūti klāsies, bet pacieties tik, nesaki ne pušplēsta vārdiņa – tad ies labi!”
Tā arī bija – naktī ienāk velns trijām galvām un moka šo tīri nost. Bet viņš ciešas, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau galva balta. Otrā naktī ienāk velns sešām galvām un moka to vēl diktāki. Bet viņš ciešas, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau mugura balta. Trešā naktī ienāk velns deviņām galvām un moka tik briesmīgi, ka tīri dzīvība sprāgst pa muti ārā. Viņš, nevarēdams vairs izturēt, iesaucas: „Vai Dieviņ, kur grūti!” To vārdu dzirdot, visi mocītāji pazūd kā spaļi. Vārna ieskrien iekšā viscaur atkal pelēkā kā bijuse un saka: „Vai tu nevarēji vēl to mazo brītiņu izturēt – viss būtu labi bijis. Tagad kāp man mugurā, es tevi aiznesīšu uz kādu pilsētu, tur tu salīgsi pie kāda kunga par puisi. Tik sargies, dzīvo godīgi, jo tie tevi slepeni kārdinās uz visādiem nedarbiem. Viņi itin labi zinās, ka tagad pilsētā mīti.”
Kādu laiku dēls dzīvo itin godīgi pie kunga. Te uz reizi tas nevar nociesties – jānozog kungam zelta gredzens. Kungs liek bezgodi pie kārtavām vest. Noved pie kārtavām. Te vārna klāt un sauc: „Kad jūs to cilvēku pakārsiet, tad dzīvas ugunis jūs saēdīs!”
Visi, to dzirdēdami, sabīstas un skatās, kur tad tāda balss atskanējuse. Bet, kamēr šie domā skatīties, te vārna klāt, paņem noziedznieku uz muguru un aiznes to uz svešu, svešu jūras salu. Tur nav vairāk nekā, ko ēst, kā zaļas sēnes, zaļas ogas, un nav neviena cilvēka, ko parunāt. Nabadziņš grauž tās pašas zaļās sēnes un sērojas pēc tēva un pēc mīļām mājam.
Te kādu dienu, jaukā laikā, kur jūra tik rāma kā spieģelis, viņš notāļu izdzird runājam un strīdamies. Vientuļnieks paceļ acis un noblenž tāļu, tāļu uz jūru laiviņu tuvojamies. Laiviņa nāk arvienu tuvāk, arvienu tuvāk, kamēr jau tik tuvu, ka var sadzirdēt, ko tur laba runā. Ko nu runā – strīdas uz postu. Beidzot laiviņa pienāk pie salas krasta un pietura. Trokšņotāji nu izkāpj ārā un, ieraudzīdami šo tur, paliek itin priecīgi, sacīdami: „Ta ta brangi, ka tevi satikām! Še tev vienas kurpes, ar kurām vari aiztikt pār ūdeņu ūdeņiem, viens kažoks, kuru apvilcis, vari pārredzēt visu plašo pasauli, viena niedrīte, ar kuru vari tūkstoš velnus apsist. Šo treju lietu dēļ mēs jau blandāmies pār jūru septiņus gadus laiviņā. Tagad diezgan esam izplūkušies – ņemi tu tās, lai dabājam reiz mieru.”
Viņš apvelk kažoku un tūlīt redz to pili, kur mocīts. Ko nu gaidīt – grūž, kurpēs iekāpis, taisni projām un apsit ar niedrīti visus trejgalvjus, sešgalvjus un deviņgalvjus. No rīta pelēkā vārna pārvērtusēs par daiļu meiču. Viņa apķeras savam glābējam ap kaklu un saka tā: „Paldies, ka mani izglābi! Es esmu ķēniņa meita, un citu rīt, saulītei lecot, šī velnu pils nogrims. Bet tai vietā izcelsies liels pilsēts ar divreiz tik skaistu pili. Tā mana tēva pils. Steigsimies tagad ārā uz viņu pakalniņu un noskatīsimies, kas te notiks.”
Jā, no rīta, saulītei lecot, velnu pils verdēdama noiet lejup un tai vietā izceļas varens pilsēts ar tūkstošiem ļaužu.
Dēls nu apprec ķēniņa meitu un paliek pilsētā par ķēniņu. [http://www.pasakas.net/]
Vārna un gulbis
Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži melnu. Kad gulbis atkal pamodies un redzējis sev netīrus svārkus, tad viņš palīdis zem ūdens, noskalojies un pacēlies atkal tikpat tīrs un balts kā agrāk. Vārna nu arī gribējusi nomazgāties balta un sākusi pa ūdeni lieliski pērties, bet palikusi tāda pati melna un pelēka. Tādēļ arī ļaudis saka: „Tāda vārna pērta, tāda nepērta.”
[http://valoda.ailab.lv/]
Vuorna
Vuorna, skrīnūt car dryvu, redzēja, kai zemnīks, aizjūdzis orklā nulīsuojušu vacu zyrgu, dzan tā uz prīkšu, suoka klīgt: „Še kvarts, še kvarts!” Bet ūtra vuorna brēce: „Pardaudz, pardaudz!” [http://valoda.ailab.lv/]
Kā putni mācījušies dziedāt
Putniem sākumā nav bijis dziesmu. Tad tie devušies pie cilvēkiem mācīties dziedāt. Dažs laidies sētā pie saimniecēm, dažs tīrumā pie arājiem, kur nu kurais cerējis dzirdēt jaukāku dziesmu. Vārna laidusies uz kādām mājām. Līdzko ielaidusies sētā, dzird, ka saimniece bar bērnu, kas nolaizījis no maizes biezpienu, bet maizi neēd. Saimniece bārusies, teikdama:
– Kārs, kārs! Tu esi kārs! Ēd taču maizīti arī!
Vārna priecīgi steigusies projām, jo domājusi, ka nu mākot visskaistāko meldiņu. Ieraudzījusi ceļmalā nokaltušu bērzu, uzmetusies uz zara un sākusi dziedāt:
– Kārs, kārs, tu esi kārs!
Šo dziesmu vārna dzied vēl šodien.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]
***
Vārna ar zelta vālodzes sirdi,
Vārna ar lakstīgalas gavilēm krūtīs –
Aizķērkšus, kluburiem arumos melnos…
Kas tevi pasaulē sūtījis?
Kas tevi nolādējis uz ķērcienu,
Kas tev uzdevis netīro svārku,
Smagos, lempīgos spārnos nēsāt
Sevi – ilgotās dziesmas zārku?
Tie paši ievziedi, kas lakstīgalai,
Tā pati saule, kas cīrulim gaisos.
Augstumi skandie, atbalsu āres
Vienā vienīgā knābī aizsmok.
Aizsmok un noslāpst. Ķērciena pelni
Pagurus plēnēm uz skumjā spārna.
Mēmuma piekalta arumiem melniem
Vārna… [Belševica 1987 : 68]
***
Man patīk, kā no rītiem klaigā vārnas.
Tās savu skaļo optimismu pārnes
Uz mums ar savu saķērkšanos korī
Pa bariem un pa galotnēm, pa korēm.
Var būt, ka tās ir vienkārši tik pļāpas.
Un man tikai tā sagadās un trāpās
Šo kori klausīties – vien gadījumā,
Kas varbūt neko neizsaka jums,
Bet man tā ir kā skaļa rīta rosme.
Kā tirgus bābu nerimstošā drosme
No jauna katru rītu saukt: „Nāc pērc!”–
„Ir vērts!” man vārnas ķērc. „Ir vērts! Ir vērts!”
Var vārnas iemīlēt, es teikšu, un pat – ļoti.
Tām ligzdās lati – zagti, sidraboti,
Un ligzdas – žagaros, bet sapņos – zelta smilgas.
Man patīk melno vārnu spožās ilgas. [Ziedonis 1988 : 97]
Vārnas Vecrīgā
Satupušas, saklupušas Doma kupolā,
kas tur trokšņo tā?
Melnas sievas skaļām rīklēm –
vārnas krauc Vecrīgā.
Vārnu vīri Rātē sēž;
kamēr spriežams tiem,
vārnu sievas – ministrienes –
krauc jau gadsimtiem,
krauc, ka viss uz galu iet
(nevar novērst to);
birģerienes – zvirbulienes –
pažobelēs piebalso.
Krauc un krauc, un arvien skaļāk,
satrauktāk ik katru reiz.
Tup starp melnām viena zaļā,
bet i zaļai skatiens greizs:
upes pusē pašķiras migla,
pēdējais KRĀ iesprūst rīklē tai:
Lielais Kristaps nes Kristus bērnu
pāri Daugavai. [Čaklais 1996 : 24; http://www.mariscaklais.lv/]
Pa vairākām audzītēm mums bija kādu desmit pērkļu vārnu. Būtu bijis vairāk, bet mēs jau dažus bijām iztukšojuši uz Lieldienām, jo vajadzēja taču olu. Tomēr, pēc mūsu aprēķina, ja arī katrā pērklī būtu tikai divi vārnēni, ir tad jau būtu gaļas diezgan visai saimei. Kad nu vārnu bērni bij tik lieli paauguši, ka varēja gandrīz jau pērkli atstāt, tad Dārtīte no tiem gribēja iztaisīt brangu cepeti. Viņa nolēma vienā dienvidā izkāpt visus pērkļus, putnus nomaitāt un atnest saimniecei, lai tikai plūc un liek katlā.
Es teicu, ka papriekšu vajaga aprunāties, diez vai saimniece būs ar mieru, bet Dārtīte atteica, ka es nekā nezinot. Kura saimniece tad likšot vārnas mājā nest? Viņas tak baidoties, ka pasaule nesāktu runāt, ka saimi baro ar vārnas gaļu. [Jaunsudrabiņš 1971 : 113]
●
Vārnu pār mūsu galvām salasījās aizvien vairāk un vairāk vesels padebess. Reizēm mums vējš vien gar ausīm nošalca, tik tuvu bija vārna garām aizbrāzusies, gribēdama uzbrukt, bet pēdējā brīdī tomēr izbijusies… [..] Vārnas bij pavisam apdullušas. Visās audzītēs tās ķērca bez sava gala. Te viena iemetās netālajos lejas vītolos un sāka kliegt pavisam nedzirdētā balsī. Viņa sita kā ar āmuru pie sausa bērza kluča: „Kalla! Kalla!”
„Paukš!” es kliedzu, un vārna bija prom. [Jaunsudrabiņš 1971 : 115]
●
Pie slimnīcas bija pieklīdusi slima vārna, kurai laikam bija ievainots viens spārns un kura nevarēja labi laisties. Kopēja bija vārnu ienesusi istabā un rādīja bērniem.
„Viņu vajaga pārsiet un likt gultā, kamēr izveseļojas,” teica Maiga.
„Vai viņa ir veca vai vārnas bērns?” jautāja Viktiņš.
„Tā ir pieaugusi vārna,” atteica kopēja.
„Tad viņa nepieder bērnu slimnīcā,” noteica Viktiņš.
„Lai paliek pie mums!” lūdzās Valdis.
„Nē, vārnām nav še vietas, še cilvēku bērni tiek dziedēti,” kopēja atbildēja.
„Bet kur tad vārnām slimnīca?” jautāja Mudīte.
„Bieriņos, pie līkā bērza,” kopēja smējās.
„Bet kustoņiem taču arī sāp,” teica Mirdziņa.
„Kopiet, kopiet slimus māju kustoņus un nedarāt pāri nevienai dzīvai radībai,” atteica kopēja.
Šodien bērniem bij daudz ko pārrunāt, un arī dzejoļi tecēja veiksmīgāk. [Rainis 1978 : 302]
●
Dziļā bijībā atnācēji notālēm lūkojās uz abiem dievu kokiem. Visapkārt valdīja miers un klusums. Tik kādā vietā klajumā ieparkšķinājās zaļā vārna, tad pacēlās neaugsti gaisā un, žigli vēcinādama ar saviem zili zaļajiem spārniem, aizlaidās mežmalē, kur nometās pirms uz kārkla krūmu un tad pēc brītiņa uzlaidās tuvējā lielā apsē un pa resna zara caurumu ielīda dobumā, kur tai bija perēklis, jo dzirdēja tur mazos vārnēnus, barību saņemot, citu par citu ķērcam un čiepstam. Kaut kur tālāk īsos, dzedri spēcīgos saucienos dzirdēja ieķērcamies sīli; drīz arī redzēja šo lidotāju valsts vidus šķiru lepni greznīgo bruņinieku raibi krāsainos svārkos un skaistu, cekulainu ķiveri galvā priecīgi steidzīgi aizlaižamies savās laupītāja un mazo brāļu slepkavošanas gaitās uz otru mežmali.
– Tie ir dieviņu putni, kas te mīt. Tos neviens neaiztiek, – teica Launadze, ar galvu pamādama ir uz zaļo vārnu perēkli, ir uz aizlidojošo sīli. [Janševskis 2000 : 171–172]
●
Jau ceturto dienu viņa [Irbe] gulēja uz jumta, vērīgi un ar ilgošanos lūkodamās visapkārt, vai kur neieraudzīs kādu cilvēku nākam vai ejam, jājam vai braucam, bet, kamēr vien acis sniedza, nekur neredzēja nevienu dzīvu dvēseli kustamies. Nedzirdēja arī ne uz vienu pusi ne suni ierejamies, ne gaili dziedam. Dzirdēja tik dienā cīruļus tilinām gaisā un tepat žagaros čivinām zvirbuļus; šad tad pārlaidās arī viena vai vairāk vārnas pār sētu un dārzu, skarbi ieķērkdamās, it kā vēstīdamas viena otrai ko jaunu. Naktī dzirdēja kaut kur mežā tālu vilkus kaucam, bet tepat sētā čirpstināja pāris circeņu: izlīduši no nama ārā, tie siltās vasaras naktīs dziedāja savu pazīstamo circeņu dziesmu, paslēpušies kaut kur ēkas akmeņu pamatā. Citādi visur tas pats parastais dziļais klusums, kurā viņa velti klausījusēs ko sadzirdēt un kurā ilgāki klausoties, pašai sāk ausis žvinkstēt. [Janševskis 2000 : 15]
●
Diena bija skaļa.
Kaiju daudzbalsīgā ķērkšana pārskanēja vēja šalkas un gājputnu balsis virs galvas.
Bija sācies pelēko vārnu pārlidojums.
Visā Kuršu kāpas garumā, no Melnraga kāpas ziemeļos līdz Augstajai kāpai dienvidos, gan Melnkrantē, gan pie Smilšu kroga, gan Preiļos, Pērvelkā un Nidā vārnu kodēji iesāka savu rūpalu.
Vārnu kodēji jau bija piesējuši piejaucētas pievilinātājvārnas un tagad, zaru būdās paslēpušies, gaidīja guvumu.
Ik pa brītiņam vārnas nolaidās smiltīs, kur piejaucētie un piesietie putni rāmi tupēja.
Vārnu kodēji pavilka aukliņas, atsprūdot putnu nāvi, un smalks, gandrīz nesaskatāms tīkls, līdz šim turējies uz pagariem žākļiem, nokrita pāri.
Baiļu pārsteiguma un sašutuma kliedzieni plēsa gaisu. Cilvēks ar jutīgāku dzirdi un vājākiem nerviem nevarētu uzturēties vārnu kodēju tuvumā ilgāk par minūti.
Gaiss bija pilns ar putnu balsīm un spārnu švīkstoņu kā bieza zirņu zupa.
Tad nāca viens rāms vīrs ar pītu klūgu grozu rokās.
Līdzās gāja otrs, tāds pats, ar gandrīz vai svēta cilvēka vaibstiem.
Trešais izlīda no priežu zaru slieteņa, vīram bija līks deguns, apaļa un gludena seja, bet acīs spīdums vai nu no jūras, vai debesīm.
Līkdegunīgais vīrs ik pa sprīdim pacēla un atlocīja tīklu, ar otru roku saudzīgi izvilkdams pa vārnai.
Noķertie putni nikni ķērca, sita spārnus, centās ieknābt.
Vīra kustības bija lēnas un pārdomātas, uzvedība iestudēta līdz pēdējam sīkumam.
Nevarētu teikt, ka viņš censtos izrādīt īpašu saudzību, vārnas no tīkla izņemot, nē, viss iznāca it kā pats no sevis.
Pat visniknākajiem un dusmās uzkurinātākajiem putniem viņš nesaburzīja ne spalviņas.
Labajā rokā vīram bija uzvilkts biezs, melns roņādas cimds ar garu uzroci līdz pat elkonim.
Putni neganti knāba biezajā, krāsotajā cimdā, izlocīdami kaklus gandrīz vai neiespējamos leņķos.
Ik saņemto putnu vīrs brīdi saturēja, ar pirkstiem pārtvēra pie kakla, ātri pacēla pie mutes un ar aso acs zobu neganti pārkoda vārnai pakausi.
Putns acumirklī bija beigts.
Tad vīrs iesvieda putnu pītajā klūgu grozā, ko nesa otrs.
Vārnu kodējs virzījās uz priekšu ar likteņa neatlaidību, izvilkdams noķertās vārnas un nogalinādams.
Ja tīklā gadījās pa strazdam vai kādam sīkākam putnam, tad vārnu kodējs mazo spārnaini atbrīvoja un uzmanīgi padeva savam biedram – tam ar svētā cilvēka vaibstiem.
Šis vīrs aiznesa mazo putnēnu līdz priežu slietenim un nolika pie lēzena šķīvja, kurā bija ieliets saldūdens.
Lai padzeras un lido tālāk!
Vārnu kodēji – tā Kuršu kāpās dzīvojošos zvejniekus dažkārt sauca vācieši.
Redzams, iesaukai bija zināms pamats.
Protams, ka vārnu ķeršana un nogalināšana nenotika aiz kādas samaitātības vai gardēdības.
Bet gan tikai tāpēc, ka garajos ziemas mēnešos, kad jūra bija aizsalusi un zemledus zveja dažreiz nedeva ne asakas, daudzās mājās būtu jācieš bads.
Vārnu kodējiem – un Melnkrantē tādu bija četras ģimenes – bija daudz bērnu, sīki zemes pleķīši, slikti tīkli un līdz pēdējam nodeldēts pārējais zvejas inventārs.
Tāpēc Valtaiķu, Lipaiķu, Tadaiķu un Apriķu saimnieki vārnu pārlidošanas laikā apvienojās kopējā artelī. Divas ģimenes pie tīkliem, bet otras divas apstrādāja noķertās vārnas. [..]
Izķidātās vārnas sālīja lielās mucās.
Kā jau sāla gaļu.
Vienu kārtu ar vārnām, vienu kārtu ar sāli, virsū dilles, ķimenes, pētersīļu lapiņas, atkal kārtu ar vārnām, atkal kārtu ar sāli, dillēm, ķimenēm, pētersīļu lapiņām.
Tā strādāja, kamēr vārnas ķērās.
Ziemu, bada dienās, tad ēda.
Vārītas vārnas pusdienā ik darbdienu, bet svētdienās pēc dievkalpojuma – ceptas vārnas.
Ceptās bija garšīgākas. [Bels 1987 : 44–46]
●
Vārds vārna izmantots arī Jāņa Grīziņa grāmatas nosaukumā Vārnu ielas republika (1929).
Tie paši. Atčāpo Vārna.
VĀRNA. Te esmu! Es dziedāšu dziesmu
Par zvirbuļkāzu briesmu!
Lai priecājas saimnieki,
Ka viņu bērnu kāzās daudz skaistāki!
KUSTOŅU BARS (pamazām salasās ap dziedātāju, velk dziesmu līdz).
VĀRNA (dzied). Zvirbuli, zvirbuli,
Kad ņemsi sievu?
Rudeni, rudeni,
Pa miežu laiku!
Darīšu alu,
Vārīšu gaļu,
Vedīšu zīlīti
No prūšu zemes!
Visi putni dzēra
Zvirbuļa kāzas,
Trīcēja cekuli,
Noreiba galvas.
Zvirbulis zīlītei
Uzknāba astē:
Kam zīle apēda
Treknāko tārpu.
Zīlīte aizskrēja
Pūcītei sūdzēt, –
Pūcīte nomina
Zvirbulim kāju.
Zvirbulis aizskrēja
Vanagam sūdzēt, –
Vanags norāja
Sievu un vīriņu.
KUSTOŅI (smejas un plaukšina).
SUŅA TĒVS KRANCIS. Brangi! brangi! bis! bis! bis!
ŽAGATA. Ko? Vārna dzied skaistāk kā cīrulis!
KAĶE PEĻU GANE (uz Žagatu). Hā! Zīlītes! Nāc, Žagata, Man mielasta lietā kas jāsaka! (Aiziet abas ar Žagatu.) [Rainis 1981 : 577]
Zaļās vārnas
Indriķis Krams: Jums ir liela pieredze ar zaļajām vārnām.
Kārlis Vilks [ārsts un ornitologs]: Ar zaļajām vārnām pieredze ir liela. Tas bija galvenokārt pierobežā – zaļo vārnu tur bija ļoti daudz, un es tās daudz gredzenoju. Lielu mežu tur nebija – galvenokārt tādi nelieli mežiņi ar eglēm un apsēm. Tieši apses ir tās, kam bija dobumi, kuros zaļās vārnas ligzdoja.
Māris Strazds: Kas varētu būt par cēloni tam, ka viņu ir palicis tik maz? Tikai dobumu trūkums tas nevar būt.
K. Vilks: Šajā jautājumā es gribētu tiešām jums teikt – esiet tik laipni un par šo lietu painteresējieties! No bērnības un arī no jaunības man palicis atmiņā, ka bija ļoti daudz vaboļu. Ļoti daudz bija skrejvaboļu, dažādas sugas, kuras toreiz neatšķīru. Manuprāt, tagad skrejvaboles ir gandrīz iznīkušas – es tās vairs neredzu, bet tolaik viņas bija uz katra soļa! Arī mēslu vaboles manā bērnībā bija ļoti bieži sastopamas. Pa vakariem viņas lidoja – pilns pagalms, un skanēja viss gaiss! Man šķiet, ka ar tām vabolēm ir notikusi milzīga katastrofa. Ar mēslu vabolēm tas saprotams, bet kāpēc ar skrejvabolēm, to es nevaru saprast. Var jau būt, ka es drusciņ maldos, bet domāju, ka tur ir notikušas milzīgas pārmaiņas.
M. Strazds: Lielo skrejvaboļu ir ļoti maz, bet zaļajām vārnām tās ir galvenā barība.
K. Vilks: Tas tiesa, tāpēc laikam arī zaļās vārnas būs pazudušas.
I. Krams: Vai dobumi, kuros zaļās vārnas perēja, bija dzilnu izkalti? Melno dzilnu?
K. Vilks: Vai tad tik daudz to dzilnu tur bija… bet dzeņa dobumā zaļās vārnas tak nevar ielīst? Dobumu tur tiešām bija daudz, vai dzilnu bija daudz – to es nezinu. Mežiņi bija nelieli, un gandrīz vai katrā kokā vai katrā otrajā bija dobums, un tajos bija zaļās vārnas. [Strazds, Krams: http://www.lob.lv/]
●
[..] Kuršiem pamatā galdā bija zivis un rāpuči (kartupeļi). Eksotiskākais ēdiens bija vārnas. Pēc garšas, labi pagatavotas (ar majorānu), tās, pēc zinātāju vērtējuma, atgādinot vistas vai baloža gaļu.
Pāri Kuršu kāpām pavasarī un rudenī migrēja lieli ceļotājvārnu bari. Vietējo vārnu gaļa nederēja, bijusi stiegra un nebaudāma. Vārnu rāvēji vai kodēji (tā sauca kurseniekus, kas ķēra vārnas) ar speciāli mājās pieradinātu vārnu iemānīja citas vārnas uz īpašiem tīkliem izliktās ēdiena lamatās. Kad vārnas bija notvertas, tām (uzliekot katrai uz galvas baltu drāniņu – jaunākos laikos, par vecākiem nerunāsim šeit) ar zobiem (saviem, asiem) pārkoda skaustu. Pēc tam vārnas sālīja un parasti vārīja zupā. Nostāsti vēsta, ka pirms kara [domāts Otrais pasaules karš] kā delikatese vārnas pasniegtas smalkākajos Kēnigsbergas restorānos (iespējams, ar segvārdu „vistas gaļa”). 60. gados Nidā internacionālajā zvejasvīru kopienā (krievi, lietuvieši, kursenieki) iecienītas bijušas vārnu balles. Vārnas smeķējušas ne tikvien kurseniekiem, bet arī pārējiem. [..] [Kursīte: http://www.diena.lv/]
Liepājas himnas tēlu skulptūra Vārna.
Jānis Ķuze Pelēkā vārna.
Dziesma Melnā vārna. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Ance Krauze.
Pelēkās vārnas (Corvus cornix) balss.
[http://www.ornitofaunistika.com/; http://www.ornitofaunistika.com/; http://www.ornitofaunistika.com/]
●
Melnās vārnas (Corvus corone) balss.
[http://www.ornitofaunistika.com/]
●
Zaļās vārnas (Coracias garrulus) balss.
[http://www.ornitofaunistika.com/]
●
Latvijas pasts 2010. gada 18. jūnijā laida klajā divas jaunas pastmarkas ar putniem – ūpi un zaļo vārnu. Markas ar zaļo vārnu izdotas pusmiljonu lielā tirāžā, kas ir astronomiski liels daudzums ne tikai salīdzinājumā ar Latvijā mūsdienās sastopamo zaļo vārnu skaitu (šobrīd zināmi 22 pāri), bet pat ar kopējo šīs sugas putnu skaita vērtējumu visā Eiropā kopā – 53 līdz 110 tūkstošiem pāru.
[Sagatavots pēc: http://www2.pasts.lv/]
Uz Vārnu raugoties, sveicinās Čaklo
2010. gada 7. novembrī Liepājā tika atklātas dziesmai „Pilsētā, kurā piedzimst vējš” veltītās skulptūras. Imants Kalniņš šo veltījumu Liepājai un liepājniekiem sarakstījis jau 1973. gadā, teksta autors ir Māris Čaklais. Pirmā to izpildīja Austra Pumpure 1975. gadā.
Par Liepājas himnu šī dziesma apstiprināta 1999. gadā.
Atklāšanas pasākumā piedalījās pats Imants Kalniņš, atgādinot dziesmas tapšanu un to, ko nozīmē Vārna, Telefonists un citi Māra Čaklā dzejā radītie tēli. Tie esam visi mēs – domā komponists. Tieši tā viņš skaidro Māra Čaklā sarakstītos dziesmas vārdus, jo dziesma nav par tiem, kas gozējas televizoru ekrānos vai uz žurnālu vākiem. „Es domāju, ka Vārna ir pats dzejnieks – viens varen gudrs putns, kas skatās, vēro un tāpēc visu zina.” Ejot garām Vārnai, I. Kalniņš teikšot: „Esi sveicināts, dzejniek!”
Piecu mākslas darbu atklāšanas gaitu vadīja Dace Gruntmane, virzot ļaužu straumi no Laivinieka (autors Ģirts Burvis), kurš atrodams pie bijušās jūrskolas, tagadējās prokuratūras ēkas, uz Vārnas tēlu (autors Kārlis Īle), tad pie Ģirta Burvja darinātā mirdzošā Dzintara latviešu galda ar alus kausiem. Tad – uz Kārļa Ūliha ielas stūri, kur novietojies vēsturiskais, simtgadīgais telefona stabs ar Telefonistu augšā. Šis atkal ir Ģirta Burvja darbs.
Un visbeidzot – pie zemei pieplakušā Cilvēku meža, kurš saskatāms un sataustāms pakājē pie pieminekļa bojāgājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem. Cilvēku mežam liepājnieki bijājās pāri kāpt, bet uz trepītēm pie pieminekļa spēlēja un dziedāja muzikanti, kuri aicināja ļaudis tuvāk, un tā drīz Cilvēku mežs bija pie pilsētnieku kājām.
[Sagatavots pēc: http://www.liepajniekiem.lv/]
●
Latvijā sastopamas deviņas vārnu dzimtas sugas: kovārnis, krauklis, krauķis, pelēkā vārna, sīlis, riekstrozis, bēdrozis un žagata. Pēdējos gados Latvijas rietumos regulāri tiek novērota melnā vārna. Jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīts, ka vārnu ģints putni ir gudri.
Pelēkā vārna jeb vienkārši vārna ir vārnu dzimtas (Corvidae) putns – viens no lielākajiem zvirbuļveidīgo kārtas putniem. Tā ir Latvijā ļoti bieži sastopama ligzdojoša nometnieku suga, kas labprāt apmetas cilvēka tuvumā.
Kopš 2002. gada pelēkā vārna ir ieguvusi patstāvīgas sugas statusu, un tās zinātniskais nosaukums mūsdienās ir tāds pats kā to jau 18. gadsimtā nosauca Kārlis Linnejs – Corvus cornix (<Corvus ‘krauklis’, cornix –‘vārna’).
Vārnas apspalvojums ir pelnu pelēks, galva, pakakle, spārni, aste un ciskas – melnas ar metālisku spīdumu, arī kājas un knābis ir melni, acis tumši brūnas. Jaunie putni ir tumšāki nekā vecākie, to apspalvojums ir bez spīduma, bet acis – pelēkas vai zilas. Rudenī pelēkā vārna maina apspalvojumu. Aste ir taisna ar noapaļotu formu.
Tēviņi ir lielāki augumā nekā mātītes, bet to apspalvojums ir vienāds. Ķermenis vārnai ir drukns un spēcīgs, tā garums – 48–52 cm, spārnu platums – 98 cm, svars – apmēram 510 g. Pelēko vārnu vizuāli nevar sajaukt ne ar vienu citu vārnu ģints sugu, bet tās ķērkšana nav atšķirama no melnās vārnas ķērkšanas.
Pelēkā vārna lido lēni un smagnēji, parasti tās lidojums ir taisns. Tā parasti ziemo ligzdošanas areālā, tomēr mēdz arī migrēt līdz pat Francijas rietumiem.
Pelēkā vārna diezgan veikli kāpelē pa koku zariem. Lai arī putns ir liels, smagnējs un masīvs, tas spēj karāties zaros ar galvu uz leju. Pelēkā vārna ir sabiedrisks putns, tā ir draudzīgāka par melno vārnu un kraukli. Parasti tās uzturas baros, kuros ir vairāk par pieciem putniem.
Pelēkā vārna ir visēdāja. Barojas dažāda veida klajos laukos, pilsētās, arī atkritumu izgāztuvēs, jūru krastā. Tā ēd visu, ko var atrast: bezmugurkaulniekus, mazus dzīvniekus un putnus, graudus, augļus un citu putnu olas. Piekrastes vārnas barojas ar krabjiem, zivīm un moluskiem.
Pelēkā vārna Latvijā ligzdo no aprīļa beigām līdz maija beigām, apmetoties gan skuju, gan lapu kokos, arī atsevišķi augošos kokos lauka vidū vai uz ēku dzegām. Ļoti reti ligzda tiek iekārtota tuvu zemei. Tai patīk apmesties nelielā mežā, parkā vai dārzā. Ligzda ir masīva, vīta no paresniem koku zariem, reizēm ligzdā tiek ievīti dzīvnieku kauli un metāla drātis. Dējumā ir 1–6 olas. Pelēkajām vārnām gadā ir tikai viens perējums, bet, ja ligzda tiek izpostīta, tās perē atkārtoti. Olas ir gaiši zilas ar brūniem raibumiņiem, to izmērs ir 4,3 x 3,0 cm, svars – 19,8 g. Perē tikai mātīte, inkubācijas periods ilgst 17–19 dienas, šajā laikā tēviņš baro mātīti.
Melnā vārna ir liela auguma vārnu dzimtas putns, kas pieder pie vārnu ģints. Latvijā melnā vārna pamatā ir ieceļotāja.
Melnajai vārnai ir divi lieli, izolēti izplatības areāli – Eiropas rietumi un Āzijas austrumdaļa. Katru teritoriju apdzīvo cita pasuga.
Melnās vārnas apspalvojums ir melns ar zaļganu vai violetu spīdumu, kājas un knābis ir melni. Vārna ir mazāka par kraukli, tās ķermeņa garums ir 48–52 cm. Tomēr to var viegli sajaukt ar krauķi. Melnajai vārnai ir masīvāks knābis, tas izskatās īsāks un strupāks, ar spēcīgu augšknābja gala liekumu uz leju, arī nāsis vārnai ir klātas ar īsām, spurainām spalviņām.
Melno vārnu un krauķi var atšķirt arī pēc uzvedības. Pretstatā krauķim melnā vārna ligzdošanas laikā neveido barus. Tiesa, melnās vārnas bieži vien barojas vienā barā ar krauķiem, bet ziemā arī vārnas veido barus. Visvairāk abām sugām atšķiras balss. Krauķim ķērcieni ir augstos toņos, bet melnajai vārnai ķērcieni veidojas dziļāk rīklē. Melnā vārna ir diezgan skaļš putns, tā bieži apmetas koka galā un klaigā.
Melnā vārna ir visēdāja, barojas ar visu, ko var atrast.
Melnās vārnas veido monogāmus pārus uz mūžu. To ligzda ir liela un smaga. Vieta ligzdai parasti tiek izvēlēta augsta koka galā, bet – uz klinšu dzegām un augstu celtņu konstrukcijās. Ļoti reti, bet reizēm var novērot ligzdu tuvu zemei. Dējumā parasti ir 4–6 olas, tās ir gaiši zilas ar brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 17–19 dienas, olas perē tikai mātīte, kuru tēviņš baro. Apspalvojums putnēniem izaug pēc 32–36 dienām. Abi vecāki baro mazuļus. Diezgan bieži iepriekšējā gada jaunās vārnas palīdz vecākiem izbarot jauno perējumu. Bērni var palikt kopā ar vecākiem līdz četriem gadiem.
Latvijā melnā vārna pamatā ir ieceļotāja, taču dažkārt paliek dzīvot uz vietas pat vairākus gadus.
Zaļā vārna ir vidēja auguma zaļvārnu dzimtas putns, kas pieder zaļo vārnu ģintij. Zaļās vārnas ligzdo Eirāzijas rietumu daļā un Āfrikas ziemeļos, ziemo Āfrikā, retumis sastopamas arī Latvijā. Lai arī latviski šo putnu sauc par vārnu, tas nav radniecīgs vārnu dzimtas putniem.
Latvijā zaļā vārna ir viens no retākajiem ligzdotājiem mūsdienās, lai gan pirms Otrā pasaules kara šeit ligzdoja vairāk kā 1000 pāru. Līdz 19. gadsimta beigām zaļo vārnu Latvijā dēvēja par zilo vārnu. Tikai 20. gadsimta 30. gados to sāka saukt arī par zaļo vārnu. Nosaukuma maiņai nav saprotama pamatojuma, jo putna apspalvojums izskatās gaiši zils, nevis zaļš. 18. gadsimtā zaļo vārnu sauca ne tikai par zilo vārnu, bet arī par Kurzemes papagaili.
[Sagatavots pēc: LPE 101 1987: 296–297; ELD VI 1998: 37; http://www.arkive.org/]
Melnās un pelēkās vārnas ligzdošanas gadījums Mērsragā
Melnā vārna (Corvus corone corone) plaši ir izplatīta Rietumeiropā. Arvien aktuāls ir jautājums: vai melnā un pelēkā vārna ir vienas sugas pasugas vai tomēr tās ir divas dažādas sugas? Taksonomisti arvien vairāk sliecas uzskatīt, ka tās tomēr ir divas sugas. Iespējams, ka Rietumeiropas melnā vārna reizēm piebiedrojas Baltijas un Krievijas pelēkajām vārnām (Corvus corone cornix), kas pavasarī atgriežas no klejojumiem pa Centrāleiropu. Publikācijās minēti četri melnās vārnas sastapšanas gadījumi Latvijā.
Latvijā līdz šim ir dokumentēti tikai divi novērojumi.
Pirmoreiz melnā vārna Mērsragā redzēta 2005. gada aprīļa beigās, bet sugas piederība toreiz netika noteikta. Tā paša gada 4. maijā aptuveni 300 m pirms Mērsraga bākas, kur zemes ceļš pietuvojas pašam krastam, tika pamanīts vārnveidīgais, kurš pēc pusstundas rūpīgas vērošanas, redzēto pazīmju un novērotās uzvedības analīzes izrādījās melnā vārna! Vērošanas laikā gan putnu neizdevās nofotografēt, jo vārna bija nedaudz par tālu un pārāk tramīga, lai iegūto attēlu vērtība būtu tīri dokumentāla.
Jau nākamajā, 2006. gadā, redzot, ka īpatnis vēl joprojām uzturas turpat, radās doma, vai putns varētu arī šajā apkārtnē ligzdot. Diemžēl aizdomas bija nepamatotas – ligzdošana netika pierādīta.
Kā liecināja novērojumi, melnā vārna arī 2007. gadā joprojām uzturējās tajā pašā vietā pārī ar pelēko vārnu. Pēdējais apstāklis vēl jo vairāk stiprināja pārliecību par potenciālo ligzdošanas iespēju. 18. aprīlī tika pamanīta melnā vārna ar zariņu knābī, tomēr pašu ligzdu neizdevās atrast. Taču veiksmīgs bija 21. augusts, kad Mērsragā tika novērota šāda aina: liedagā pastaigājās pieaugusi pelēkā vārna, kurai sekoja divas jaunās vārnas, uzstājīgi pieprasot barību. Viena bija tipiska pelēkā vārna, bet otra – klasisks hibrīds starp melno un pelēko vārnu! Tajā pašā laikā pieaugusī melnā vārna dežurēja priedes galotnē turpat netālu. Pamatojoties uz novērojuma stipri vēlo datumu, kurā tikai divi jaunie putni vēl joprojām seko vecajiem un prasa barību, varētu pieļaut, ka pirmais dējums tika izpostīts. Tāpat kā, iespējams, 2006. gadā. Tā, protams, ir tikai hipotēze, bet, zinot pelēkās vārnas ligzdošanas paradumus, visticamāk, novērotie jaunie putni bija no atkārtotā perējuma.
Taču pats fakts bija neapšaubāms, un pirmo reizi Latvijas ornitofaunistikas vēsturē tika pierādīta sekmīga melnās vārnas ligzdošana jauktā pārī ar pelēko vārnu. Ārzemēs vietās, kur saskaras šo sugu areāli (īpaši Austrijā, iespējams arī Čehijā), šāda hibrīdu veidošanās ir diezgan normāla parādība. Viduseiropā melnās vārnas Corvus corone corone un pelēkās vārnas C.c.cornix hibrīdi ir parasta parādība (Austrija).
[Sagatavots pēc: Millers, Roze: http://www.lob.lv/]