uguns

Tradicionālā transkripcija

[ugùns]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[uɡuns]

[u] – īsais patskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

ugun-s+aiz-sardz-īb-a

ugun-s+aiz-seg-s

ugun-s+ap-sardz-īb-a

ugun-s+bī-st-am-s, ugun-s+bī-st-am-a

ugun-s+bī-st-am-īb-a

ugun-s+bumb-a

ugun-s+droš-s

ugun-s+droš-īb-a

ugun-s+dzēs-ēj-s, ugun-s+dzēs-ēj-a

ugun-s+dzē-šan-a

ugun-s+grēk-s

ugun-s+iz-tur-īb-a

ugun-s+iz-tur-īg-s, ugun-s+iz-tur-īg-a

ugun-s+iz-tur-īg-um-s

ugun-s+kap-s

ugun-s+krist-īb-as

ugun-s+krup-is

ugun-s+krust-s

ugun-s+līn-ij-a

ugun-s+meistar-s

ugun-s+mēl-e

ugun-s+mūr-is

ugun-s+ne-droš-s

ugun-s+ne-droš-īb-a

ugun-s+ne-laim-e

ugun-s+no-tur-īb-a

ugun-s+no-tur-īg-s, ugun-s+no-tur-īg-a

ugun-s+no-tur-īg-um-s

ugun-s+pa-vēl-niek-s

ugun-s+pie-lūdz-ēj-s, ugun-s+pie-lūdz-ēj-a

ugun-s+pie-lūg-šan-a

ugun-s+puik-a

ugun-s+puķ-e

ugun-s+pūķ-is

ugun-s+punkt-s

ugun-s+putn-s

ugun-s+rat-s

ugun-s+re-akc-ij-a

ugun-s+sarg-s

ugun-s+sark-an-s

ugun-s+sārt-s

ugun-s+sērg-a

ugun-s+sien-a

ugun-s+slodz-e

ugun-s+spār-e

ugun-s+stab-s

ugun-s+veid-a

ugun-s+vēm-ēj-s

ugun-s+viet-a

ugun-s+zem-e

ugun-s+zīm-e

jāņ+ugun-s

krust+ugun-s

lož-met-ēj+ugun-s

mald+ugun-s

sign-āl+ugun-s

skrej+ugun-s

sprost+ugun-s

stāv+ugun-s

straut+ugun-s

vies-uļ+ugun-s

ugun-s+dzēs+īb-a

ugun-s+ie-darb+e

ugun-s+kur+s

ugun-s+veid+īg-s

ugun+tur+īb-a

ugun+tur+īg-s

ugun+tur+is

uguns – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

N. Vilis Uguns – D. Vilim Ugunim

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Krāsnī rāmi kuras uguns.

2) izteicēja daļa – Tā, kas mūs sasilda aukstos ziemas vakaros, ir uguns mātes iekurtajā pavardā.

3) galvenais loceklis – Mūžīgā uguns.

4) papildinātājs – Drīz ieraudzījām ēku puduri un uguni logā.

5) apzīmētājs – Uguns liesma ne tika silda, bet arī dedzina.

6) apstāklis – Nebāz pirkstus ugunī – apdedzināsies.

uguns, dsk. ģen. -ņu, s.

1. Karstas gāzes, kas liesmu veidā izdalās, vielai strauji degot; šādi radies gaismas un siltuma starojums; liesmas, to kopums.

Iekurt, izdzēst uguni. Iemest papīru ugunī. Vaigi deg, kvēlo, kaist kā ugunīs.

2. Mākslīga gaisma.

Logā deg uguns. Pilsētas ugunis. Tumša, gaiša uguns. Bāku ugunis. Reklāmu ugunis.

3. Šaušana, apšaude.

Atklāt uguni. Pārtraukt uguni. Uzbrukt, pārvietoties uguns aizsegā.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1119]

uguns, s., dsk. ģen. uguņu; dsk. uguņi, v. (retāk)

1. parasti vsk. Redzamās gaismas un siltuma starojums, kas rodas līdz attiecīgajai temperatūrai sakarsētā, parasti liesmojošā, vielā, materiālā. Arī liesma, liesmu kopums.

Uguns deg krāsnī sprakšķēdama. Uguns izšaujas no ugunskura. Uguns izplatās izcirtumā. Iesviest papīrus ugunī. Iet bojā ugunī. Uzlikt katlu uz uguns. Sildīties pie uguns.

Lēna uguns – uguns ar mazu liesmu.

Strauja uguns (arī liesma) – uguns ar lielu, spēcīgu liesmu.

Mūžīgā uguns – piemiņas, godinājuma simbols – nepārtraukti degoša uguns.

Olimpiskā uguns – uguns, ko aizdedz Olimpa kalnā Grieķijā un kas deg olimpisko spēļu vietā.

Bengāliskā uguns – pulvera maisījums, kas deg ar baltu vai krāsainu liesmu.

Uguns (arī pērkona) krusts (arī zīme) – ugunskrusts.

Maldu uguns – malduguns.

Uguns nelaime – ugunsgrēks.

Uguns (arī liesmu) mēle – plakana, garena liesma.

Uguns čūska – garena liesma, garens liesmu kopums.

Uguns stabs – vertikāls, stabam līdzīgs uguns veidojums.

Uguns siena – nepārtraukta, samērā augsta uguns josla.

Uguns jūra – ļoti plaša uguns josla, ļoti plašs liesmu kopums (parasti ugunsgrēkā).

Uguns trako – saka par spēcīgu uguni, kas strauji izplatās.

Uguns vārdi – buramie vārdi, ar kuriem ietekmē uguni.

Uguns viesulis – spēcīga uguns, kas ļoti strauji izplatās.

Uguns vilnis – spēcīgas uguns josla, kas strauji izplatās.

Pielaist (arī pielikt, ielaist sar., piešaut sar., laist klāt, likt klāt) uguni – aizdedzināt.

Vilkt uguni – berzējot ko (parasti sērkociņu), panākt, ka rodas uguns.

Ietaisīt (arī uztaisīt) uguni novec. – iededzināt, uzdedzināt uguni.

Ķert uguni (arī liesmas) – viegli aizdegties.

Izlaist uguni – ļaut izdzist ugunij.

Apturēt uguni – pārtraukt, izbeigt liesmu virzību, izplatīšanos.

Savaldīt uguni – nodzēst ugunsgrēku, nepieļaut, ka tas izplatās.

Uguns iziet – uguns izdziest.

Apraust uguni – apraust ar pelniem kvēlojošas ogles tā, lai no tām vēlāk varētu iekurt uguni.

Iet ugunī – vāroties plūst pāri trauka malām (parasti par ēdienu).

Uguns vēmējs – ugunsvēmējs.

// pārn. Karstuma sajūta, arī darbīguma, spēka palielināšanās izjūta.

.. Meļķis dzēra. Patīkama uguns izskrēja caur dzīslām .. Saulītis 13, 175.

.. Dzīslās ielija kāda savāda uguns .. Grīva 6, 128.

Vai kāds vairs prot veco krusta deju, kur bij straujums un plašums? Uguns svila dzīslās, un grūti bij norimties vien. Rozītis III, 131.

// pārn. Kaislība.

Viņa [Edgara] acis liesmoja, viņā noskatoties, un viņa skūpstos bija uguns, no kuras Kristīne nodrebēja. Blaumanis 6, 239.

Linda vēl nepazina kaislas izjūtas un neiedomājās, kādu uguni skūpsts uzšķiļ piedzīvojušam vīrietim divvientulībā. Kļava 2, 34.

„Tavai laimei nav diezgan ar acumirkļa baudu. Tava uguns neizdeg kā svece, – kā dimanta oglei viņai jākvēl visu mūžu. Bet ar šo sievieti izdegs, izdzisīs…” Upīts 6, 74.

// arī dsk.; pārn. Spēcīgs emocionāls stāvoklis. Liela aizrautība, dedzība.

.. viņā smagi gruzd tikai viena uguns – vainas apziņa par bezjēdzīgo dzīvi. Māksla 75, 2, 33.

.. viņš pēc šī apsveikuma savilka seju kaut kādā pieklājīgā smaida grimasē, sirdī glabādams naida un tumša nemiera uguni. Vilks 1, 18.

Kā gan aktieris var tēlot .. bez garīgas radošas uguns? Literatūra un Māksla 64, 40, 5.

// pārn. Cilvēks, kam ir raksturīga liela aizrautība, dedzība, rīcības, darbības aktivitāte.

Brigita: .. kāda es biju jaunībā! – Laura: Jūs arī tagad neesat veca. – Brigita: Bet toreiz! Uguns! Kur gāju, tur viss aizdegās. Biju jautra, sabiedriska. Gulbis 5, 90.

Sekretārs: Vecais [tēvs] ir lēns un visu dara pamatīgi. Bet meita ir uguns, tā ir bīstama. Zīverts 1, 58.

// pārn. Strauja, aktīva norise (parādībām sabiedrībā).

Revolūcijas uguns vēl neslāpa [1906. gadā]. Taču līdzskrējēji jau nogāja malā, slēpās. Stankevičs 3, 113.

Katrs audzinātājs neslēpti juta līdzi savai klasei un tā vēl uzpūta sacensību uguni. Brīdaka 2, 63.

// Līdzeklis (piemēram, sērkociņi, šķiltavas) dzirksteles uzšķilšanai un (kā) aizdegšanai. Degošs priekšmets, kuru izmanto (kā) aizdegšanai.

.. viens ieprasās: „Vai kādam ir uguns?” Kalndruva 10, 117.

Piegāju pie skapja, lai sameklētu uguni. Es zināju, ka augšējā plauktā ir pussveces un ka turpat ir arī sērkociņi. Jaunsudrabiņš 7, 118.

2. parasti vsk. Gaisma, ko izplata kāds gaismas avots.

Luksoforā deg sarkanā uguns. Bākas uguns.

Uguns boja – boja, kas raida gaismas signālus.

Rādīt uguni – turot, arī virzot (gaismas avotu), apgaismot (ko).

Uzgriezt uguni (arī gaismu) – panākt, ka gaismas avots sāk izstarot gaismu.

.. rezerves daļas rajonā varēs meklēt ar uguni. Talcis 9, 203.

// dsk. Gaismas stari, apgaismoti laukumi u. tml., ko rada gaismas avoti. Ieslēgti gaismas avoti, kas izplata gaismu, priekšmeti, kas atstaro gaismu.

Nams laistās vienās ugunīs. Krāsainās reklāmu ugunis. Ostas ugunis. Skatītāju zālē iedegas ugunis. Automobiļa aizmugures ugunis.

Krēsla jau bija klāt .. Ielās un namu logos staroja neskaitāmu spuldžu ugunis. Saulītis 12, 15.

.. jūra atgādina jāņtārpiņiem piebārstītu pļavu: tuvu un tālu mirgo kuģu ugunis. Lapsa 4, 174.

Garām pašaujas vēl viena mašīna, Brigita nemaz neievēro, vai gabarītu ugunis tai deg vai ne. Zigmonte 6, 256.

Krita pavasara krēsla, .. tramvaji jau brauca ar uguņiem. A. Grigulis 13, 587.

pārn. .. Kā Latgales svečturi ozoli stāv Ar mēness ugunīm zaros. Ziedonis 14, 31.

// pārn. Spīdums, mirdzums (acīs), ko (parasti) izraisa emocionāls stāvoklis.

Viņa vaigu gali bij viegli pārtvīkuši, un viņa acīs .. mirdzēja tāda savāda uguns. Blaumanis 2, 80.

Ziemeļa acīs pazibēja ļauna uguns un tīksme. Vilks 2, 24.

Tiklīdz durvis paveras, Alda metas garām, acīs deg dīvainas naida un ārprāta ugunis. Kaijaks 2, 201.

.. Strēlnieki kā čūskas slīd uz priekšu, Arvien tuvāk, baismā, trulā gaitā; Lūpas sausas, acīs dzeltens uguns .. Čaks 7, 100.

// parasti dsk.; pārn. Spilgta gaisma. Koša, spilgta (kā) krāsa.

.. debesis sāk degt saulrieta ugunīs. Grīns 1, 64.

Cauru nakti liesmo kāvu sarkanās ugunis. J. Kalniņš 3, 334.

.. Un visa pļava dega Gundegu ugunīs. Stērste 1, 220.

Drīz zaļās bērzu ugunis plēnēs Un ceļā sarkani pīlādži stāsies .. Goba 4, 71.

3. parasti vsk.; mil. Šaušana, apšaude. Raidīto šāviņu, ložu kopums.

Artilērijas uguns. Tanku uguns. Granātu uguns. Ložu uguns. Nokļūt mīnmetēju ugunī. Pārtraukt uguni. Frontāla uguns.

Uguns josla – josla, kuru apšauda.

Uguns blīvums – vienā laika vienībā izšauto šāviņu, ložu skaits uz noteikta garuma frontes joslu vai noteikta lieluma laukumu.

Uguns aizsegs – šķērslis, ko veido artilērijas, ložmetēju u. tml. uguns.

Uguns aizsprosts – iepriekš sagatavota uguns noteiktā apvidus joslā.

Uguns šaujamieroči – ieroči, kuros šāviņa, lodes mešanai izmanto sprāgstvielu sprādziena enerģiju.

Atklāt uguni – sākt šaut.

Pārnest uguni – sākt apšaudīt citu mērķi, citu vietu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

uguns – guņs; uzšķilt uguni – izšķiļt guni
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

ugùns

saxkàns kâ ugùns – koši, spilgti sarkans; stipri nosarcis, pietvīcis.

(skrìen) kâ  (viêns) ugùns – strauji, ļoti ātri, neapdomīgi (skrien).

(iedegas, uzliesmo u. tml.) kâ ugùns – pēkšņi rodas, iesākas, izraisās, strauji pieņemas spēkā.

degt kâ ugunî(s) – just lielu karstumu, augstu temperatūru; būt drudzī.

(dedzina) kâ dzîva ugùns – saka par spēcīgu, asu, dedzinošu sāpju vai karstuma sajūtu.

bêgt kâ nùo ugùns – ļoti vairīties, sargāties.

saxgât kâ nùo ugùns – rūpīgi sargāt (ko), vairīties (no kā).

kâ ugùns làvina – spēcīgi, neatvairāmi, strauji kā lavīna.

kâ paeglis ugunî – ļoti intensīvi, arī bieži sprakšķ.

kâ ugùns spixkstele – saka par strauju, nesavaldīgu, arī skarbu, neiecietīgu cilvēku.

kâ uz ugùns vàrîts – ļoti karsts.

(bēg, baidās) kâ vìlks nùo ugùns – ļoti sargās, vairās.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 251–252]

uguns – poēt. guns

Ar uguni un zobenu – varmācīgi, ar militāru spēku; ļoti nežēlīgi.

Ar uguni (arī ar zobenu) un krustu – ar militāru akciju, vardarbību, ko atbalsta vai organizē baznīca.

Bāzt roku (arī pirkstus) ugunī – ļoti riskēt.

Bēgt kā no uguns – ļoti vairīties.

Degt (arī kaist, kvēlot) kā ugunī (arī kā ugunīs), arī degt kā ugunij – būt ļoti karstam (parasti drudzī, kādā psihiskā stāvoklī); ļoti sūrstoši sāpēt.

Degt zilās ugunīs (arī liesmās, arī ar zilām liesmām) – strauji un spēcīgi degt; būt tādam, kam strauji, spēcīgi izpaužas naids, dusmas u. tml.

Dzīva (arī tīra) uguns – saka par ko ļoti karstu (parasti par ēdienu, dzērienu).

Iekrist kā ugunī (arī kā ūdenī, akā, zemē) – pēkšņi pazust un nebūt vairs atrodamam.

Iet caur uguni un ūdeni, arī iet ugunī (un ūdenī) – nebaidīties ne no kādām grūtībām, būt gatavam paciest visu; pārdzīvot un izturēt ļoti lielas un dažādas grūtības.

Kā salmu uguns – saka par ko ātri pārejošu.

(Kā) uguns pakulās (arī pie pakulām) – saka par to, kas kādam ļoti ātri, pēkšņi izraisa dusmas, uztraukumu.

(Kā) uz uguns vārīts – saka par ļoti karstu ēdienu, dzērienu.

Nav dūmu bez uguns, arī kur dūmi, tur uguns – visam (parasti baumām, tenkām) ir savs cēlonis, pamats.

Meklēt (kā) ar uguni – intensīvi, neatlaidīgi meklēt.

(Pie)liet eļļu (arī taukus) ugunī – radīt labvēlīgus apstākļus (kam), sekmēt (kādu nodomu).

Sargāt kā no uguns – ļoti censties atturēt (kādu no kā), pasargāt.

Sargāties kā no uguns – ļoti censties atturēties (no kā).

Spēlēties ar uguni – rīkoties nepiesardzīgi, neapdomīgi.

Spļaut baltu (arī zilu) uguni – būt ļoti dusmīgam.

Spļaut uguni – intensīvi šaut (uz ko).

Uguns (arī kaujas) kristības – piedalīšanās kaujā pirmo reizi; pirmais nopietnais pārbaudījums.

Uguns viesulis (arī auka, krusa, jūra), arī dzīva uguns – ļoti intensīva, blīva apšaude.

Gāzt uguni – intensīvi šaut.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Iedegt zaļo uguni – radīt labvēlīgus apstākļus, veicināt.

Kā pēc uguns – saka, pārmetot kādam pārlieku steigu.

Kā ugunī iekritis – pēkšņi, bez pēdām pazudis.

Kā uguns – ļoti dedzīgs, temperamentīgs, straujš, nevaldāms; ļoti dusmīgs; ļoti ātri, neapturami; savienojumā ar sarkt, sarkans u. tml. saka, raksturojot augstu darbības vai īpašības pakāpi.

Kā uguns pie biszālēm – saka, ja kas ļoti sadusmo kādu.

Meklēt ar uguni (reti ar skalu) – saka, ja kas ļoti vajadzīgs ir grūti atrodams, ja kaut kā ir ļoti maz, ja kas tiek neatlaidīgi meklēts.

Nesameklēt (neatrast) ne ar uguni (skalu) – saka, ja kas nav atrodams pat ar vislielākajām pūlēm vai ir liels retums.

Piegrūst kā uguni (pie astes) kādam – pēkšņi sadusmot, saniknot kādu.

Skriet (lēkt, līst, iet) ugunī – pakļaut sevi briesmām, darot ko pārgalvīgu, neprātīgu; nebaidīties ne no kādām grūtībām citu labā.

Starp divām ugunīm – saka, ja kāds atrodas divējādu pretrunīgu apstākļu ietekmē.

Uguns, ne laiks – saka par nesavaldīgu, viegli sakaitināmu cilvēku; saka par ļoti izdarīgu straujas dabas cilvēku.
[Sagatavots pēc: LFV II 1996 : 495–504]

Autotehnikā – braukšanas priekšrokas uguns, miglas uguns, pakaļējā uguns, pazīšanās uguns, pazīšanas uguns.

Arheoloģijā – uguns ieguves dēlis, uguns ieguves rīki, uguns ieguves urbis.

Celtniecībā – būvkonstrukcijas uguns izturības robeža, būvkonstrukcijas uguns izplatīšanas robeža, kolonna ar uguns aizsrgpārklājumu, pretestība uguns iedarbībai; ugunsiedarbes pretestība, uguns aizsargčaula, uguns aizsargjava, uguns aizsargkārta, uguns aizsargkrāsojums, uguns aizsargpārklājums, uguns aizsargpasta, uguns aizsargšķīdums, uguns aizturvārsts, uguns metināšana, uguns slieksnis.

Ķīmijā – bengāliskā uguns.

Sportā – olimpiskā uguns.

Priekšvārdi – Guna: latv. guns, uguns, tēls Apazijas lugā „Sidraba šķidrauts”. Pirmo reizi fiksēts Rīgā 20. gs. I c., ātri ieguvis popularitāti, kas bijusi diezgan pastāvīga, vispopulārākais bijis laikā no 1945. līdz 1970. g.; Gundega, Gune (2008. g. Latvijā bija 1 persona ar šādu vārdu); Gunita, Gun(i)valdis, Gunivara, Gunvars, Gunraits, Gunreta, Gunta.

Vietvārdi – Ugunskalns, kalns Auces novadā; Uguņu dzirnavezers, ezers Talsu novadā; Uguņciems, skrajciems Talsu novadā.

Ergonīmi – Uguns dārzi, SIA Rīgā; Uguns, izdevniecība Rīgā.

uguns, mantots vārds; lš. ugnìs, apv. ùgnis, ùgnė, kr., ukr. огóнь (skr. огнь, ssl. ognь), bkr. агóнь, bulg. óгън, č. ohep, p. ogień, si. agni¸, lat. ignis ‘t. p.’.

Par vārda pirmformu ir dažādi uzskati, jo valodās ir formas ar dažādiem patskaņiem.

Vairākās ide. valodās uguns apzīmējums ir atvasināts no citas saknes (piem., pr. panno, go. fōn, gr. pȳr). A. Meijē uzskata, ka ide. pirmvalodā ir bijuši divējādi uguns apzīmējumi – sakrāla rakstura (*egnis : *ognis) un kā parastā dabas parādība (*peOōr : *pEr, ģen. punés), no kuriem atsevišķās valodās saglabājies tikai viens. No uguns apzīmējuma kulta vajadzībām arī si. Agniḥ, he. Akniš ‘uguns dievs Agnis’. Kad valodās bija palicis viens uguns apzīmējums, tas bija pakļauts dažādiem tabuistiskiem nosacījumiem – aizstāšanai ar kādu segvārdu vai formas pārveidojumiem. Par šāda veida formas pārgrozījumu A. Hauzenberga-Šturma uzskata b-sl. *agnis>b. *ugnis, kam vēlāk sekoja la. *ugnis>uguns un uguns>guns (sākumā Austrumlatvijā) ­ar vārda maģiju saistītas parādības.

Forma *ugnis bijusi arī Narevas (jātvingu?) izloksnē, sal. ugne ‘ugunskurs, pavards’.

Saliktenis ugunsgrēks ir sens; tas fiksēts 17. gs. vārdnīcās. Vārda otrā daļa – grēks nav reliģiskā izpratnē: skr. грѣхъ arī ‘kaite; nelaime, bēda’, un šādā nozīmē tas ne vien saliktenī ugunsgrēks ‘uguns nelaime’, bet arī ūdensgrēks ‘plūdu posts, slīkšana’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 451]

angļu – fire

baltkrievu – агонь

ivritā – אש , להבה

franču – feu

grieķu – φωτιά

igauņu – tulekahju

itāļu – fuoco

krievu – огонь

latīņu – ignis

lietuviešu – ugnis

poļu – ogień

somu – palo

ukraiņu – вогонь

vācu – das Feuer

zviedru – eld

Iet pa ūdeni – neslīkst;

Iet pa salmiem – nečab;

Iet pa uguni – nedeg. – Ēna.

Lec ūdenī, krīt ugunī, bet vienmēr dzīvs. – Ēna.

Mazs, mazs vīriņš,

Uguns sirsniņa. – Lukturis.

Kas ugunī nedeg un ūdenī neslīkst? – Ogle.

Bez rokām klaudzina, bez uguns deg. ­– Pērkons un zibens.

Līka ķēve pa gaisu skrien, uguns zobos. – Pērkons un zibens.

Putns atlaižas uz zara; atnāk mednieks, nošauj bez plintes; atnāk pavārs, izcep bez uguns; atnāk kungs, apēd bez mutes. – Sniegs.

Maza, maza māsiņa,

Uguns sirsniņa. – Svece degot.

Sēstas zirgā, brauc gunī. – Pods krāsnī.

Gunī gāju mazgāties,

Ūdentiņā kaltēties. – Dzelzi ārdē.

Bez rokām klaudzina, bez uguns deg. – Pērkons un zibens.

Maza, maza māsiņa,

Uguns sirsniņa. – Svece degot.

Vidū uguns, apkārt ledus. – Lampa.

Vaska kažociņš, linu krekliņš, uguns sirds. ­– Svece.

Ko nevar panest ar pliku roku? – Uguni.

Sarkana upe pret kalnu tek. – Skala uguns.

Kungs sēd kaktā,

Zelta mice galvā. – Skals un uguns.

Balta aitiņa,

Sarkana galviņa. – Skals un uguns.

Sarkans gailis pa laktiņu tek. – Skals un uguns.

Sētas kaķītis pa laipiņu iet. – Skals un uguns.

Zelta ēvele skrien pa dēli. – Skals un uguns.

Mēness kārts galā. – Skals un uguns.

Saule pa kārti tek. – Skals un uguns.

Pret kalnu iet pats,

No kalna neiet ne dzenams. – Skala uguns.

Brūtgāns iet pa priekšu, brūte nopakaļ, bet vispēdīgi melns velns. – Skals, uguns, ogle.

Kalvīts kaļ baltu dzelzi;

Kad izkaļ, paliek melna. – Skals, uguns, ogle.

Balts pirtī ieiet,

Melns iznāk. – Skals, uguns, ogle.

Kas ir asāks par nazi? – Uguns.

Ne mutes, ne zobu,

Bet visu aprij. – Uguns.

Zelta puķe krāsnī zied. – Uguns.

Melna cūka,

Sarkana smecere. – Uguns krāsnī.

Sarkans sunīts pakrēslī. – Uguns krāsnī.

Sarkans gailis bedrē tup. – Uguns krāsnī.

Sarkans bullis stallī mauro. – Uguns krāsnī.

Sarkans gailis uz jumta tup. – Uguns.

Zemē vērsi kauj,

Augšā tauki tek. – Uguns un dūmi.

Zirgs stallī, aste debesīs. – Uguns un dūmi.

Māte mājās, bērni ciemā. – Uguns un dūmi.

Aizskrien putniņš, atskrien putniņš, izdēj olu apzeltītu. – Uguns un ogle.

Luocs tup speideigā duorglītu krāslā. – Kotls i uguns.

Uguns vārdi

Ietin uguni sniegā,

Iecērt ledū, lai dziest!

Neļauj no vienas uguns

Divi pagalēm ciest!

Kāpēc ar zobiem tu, špetnā,

Dzīvu uguni kod?

Paslēp uguni mutē,

Paslēp un neatdod!

Apēd uguni, apēd,

Izdzer un projām nes,

Pirms vēl ne ogle sārta

Nav man pie dvēseles.

Ietin uguni sniegā –

Ugunij uguns grēks.

Iecērt uguni ledū –

Neesi necilvēks! [Vāczemnieks 1989 : 157]

Uguns

Es pārtieku no uguns – nu jau gadsimtus garus,

Pirmo dzirksteli izšķīlu – un aizdegās zari un zāle;

Klajā laukā es noķēru liesmu un ienesu alā –

Un pārdzima akmeņi, pārdzima sveķi un māli.

Ar kapara sarkanu pieri, nosvīdis, dienām un naktīm

Es dreijāju podus un vāzes un zobenus kalu un

rotas;

Un iznāca lemešu zariem un pietika virtuves

nažiem,

Es cerēju – uguns man pietiks, lai izkaltu cilvēka

godu.

Man uguns bij Dievs, man uguns bija mājas un

maize –

Mans galvenais Atklājums ēru un gadsimtu labā;

Bet piekrāpa mani. Cilvēki piekrāpa, brāļi –

Es nepratu Dievu un maizi, un mājas, kā pienākas,

glābt.

Nozaga uguni, apgānīja. Pielika cilvēkiem dzīviem –

Mans Atklājums pārvērta oglēs cilvēku galvas un kājas,

Mans Atklājums mēsloja druvas ar pelēkiem

cilvēku pelniem,

Ar manu Atklājumu citu Atklājumu sadedzināja.

Es pārtieku no uguns – nu jau gadsimtus garus.

Es to noķēru klajā laukā, bet tagad no upēm to smeļu.

Un tagad ar uguni bērnus es pasaules ābecē mācu

Un ieskatos zvaigznēs, un izcērtu debesīs ceļus.

Pirmo dzirksteli izšķīlu no sprakšķošiem

kramiem

Un tagad mana dvēsele debesīs dzied un raud peklē;

Un klīstu es dienām un naktīm es atriebes uguni

rokās –

Mana Atklājuma nodevēji svētai tiesai man

jāsameklē. [Peters 1989 : 21–22]

Jaunā uguns

Tā vecā uguns, kuru lepni kūrāt jūs,

ir izplēnējusi un nesilda vairs mūs.

Par daudz jūs katru vēju slavējāt,

no vēja tik un vētras visu gaidījāt!

Nu vētras pārskrējušas, apklusušas,

tām līdzi jūsu gunis izdzisušas.

Un gurdās liesmiņās, kas palikušas vēl,

tik niknums zaļš, kā vilka acis tumsā kvēl.

Bet sirdī – tikai dusmas vien un zemiskums –

maz diža, draugi, ar to panākt jums!

Ir viegli pavasara vējiem līdzi skriet,

ir viegli brīdi viesuļdeju diet,

kliegt: „Hozianna!” – „Evoe!” un to,

kā visi vēji kaucot virpuļo.

Bet sirds un saule dvēsles dziļumā

no tā nav mantojušas it nekā –

Ak, vējiem, vējiem, draugi, neticiet,

jo kas ar vēju nāk, ar vēju iet!

Bet sauli vareno tik tas visu sapratīs,

kas savā paša sirdī sauli atradīs.

Tik tam vien tā ar svētu varu mirdz,

kam otra saule – paša karstā sirds,

kam kvēl un liesmo tā kā slepens ugunsgrēks –

tas paliks mūžam nesalaužams spēks.

Bet uguns, ko ar vēju kūrāt jūs,

vairs nesilda ne mūs, ne pašus jūs.

Nu remdena un nespēcīga tā,

ar kaķa acīm tumsā blisina…

Ar to ne uzvarēt, ne panākt jums vairs ko.

Tad, draugi, laiks, ka uguns uzliesmo,

kas reizā jauna un visvecākā – ne vējiem plīvo līdz, ne izdziest tā.

Tā gaida modinātāja sirdsdibenos

kā spožas dzirkstēs lauka akmeņos.

Kur ir tās rokas, kas tik dziļi šķels,

kur varoņi, kas jauno liesmu cels

iz siržu dziļumiem uz ziedokļa,

lai visus, kam vēl salti, silda tā.

Jums, jaunās uguns klusie priesteri,

lai debesu un saules sveicieni!

Bet vējiem, vējiem, draugi, neticiet,

jo kas ar vēju nāk, ar vēju iet… [Bārda 1992 : 178, 179]

***

Dzimtene… Mūžīgā uguns tu esi,

Tevī sadeg un izkvēlo cilvēka sirds.

Savu dzirksti ikviens tavai liesmai ir nesis,

Lai gadsimtu skaudrajos vējos tā mirdz.

Mēs tev neprasām, māt, kādu algu lai gūstam, –

Mūsu sirdis un prātus, un talantu ņem.

Kamēr dzīvi, ­uz uguni tavu mēs plūstam,

Bet pēcnāves atmaksu – pati mums lem. [Belševica 2000 : 227]

Ugunsskrējiens

I

Saule lec kā sarkans gailis

ugunīgiem spārniem.

Saules kliedziens gruzd un gail

Ančupānos.

Visas sādžas sievas šorīt

kailas.

Visu sādžu jumtu korēs

gailis.

– Kur tu teci, kur tu teci,

gailīti manu?

– Ciemā teku… –

Ciemā?

Ciema meičas nemodīsies –

pāri zāle līgo.

Ciema dziedātājs visas –

puķes ugunīgas.

II

… un es skrienu pāri kauliem

tagad katru rītu.

Un es nevaru uz sauli

paskatīties.

Zeme sarkana un cieta.

Tāda zeme māca:

nenosistais iezemieti,

ugunsskrējiens sācies.

Ugunsskrējiens tevi mūžam mocīs, iezemieti, –

latvju zeme – ugunszeme,

             aizpērnā un pērnā, –

kal šo domu, dzen šo domu

             un šo domu ietriec

tā kā naglu nokaitētu

             savējā un bērna bērnā:

te, zem kājām, ir tie cimdi

neadītie

un pēc maizes garās rindas

pusnaktīs un rītos,

un tas rahīts nolādētais

bērnu kājās līkās,

un tā asara, kas svēta

acīs vājprātīgās.

Manas nevainīgās, dārgās

latvju iezemietes,

slīcinātas ugunsmārkā,

apspļautas un smietas,

zeme deg zem manām kājām

sarkana un cieta,

ugunsskrējienā no mājām

jūsu moku vieta

mūžam sauc.

             Un vaid zem pēdām,

vaid virs rētām

aizaudzētām

kauli – kvēloši kā uguns –

uguns,

             Mūžīgā un svētā. [Peters 1989 : 61–62]

***

Sieviete ienāca vīrieša mājās,

Un sāka dziedāt akmens trauki;

Lāču sakostos plecus skūpsti klāja,

Bet pavardā uguns – sarkanā puķe – plauka.

Sieviete ienāca vīrieša mājās,

Un nu viņiem briesmu nebija bail;

Viņš: „Uguns un sieva – manas sargātājas.”

Viņa: „Muskuļi – akmens,

             akmens – ierocis smails.”

Bērni ienāca viņu abu mājās,

Un nu viņiem nāves vairs nebija bail;

Viņi kļuva nākotnes redzētāji

Jau tad, kad cilvēks vēl medīja kails. [Peters 1989 : 31]

Gleznas sadegšana

Dienā, kad ciedras gulēja

diendusu,

brīdī, kad saule nedomāja par vētru,

kalnā iešķīlās uguns svelme

sarkanām asinīm.

ai, vāvere, meža sīli,

ai, sudraba balssmēlīši – –

Uguns rasas izslāpusi,

sārtu mēli gleznu laiza

augstu ciedru galotnēs.

turies, ciedra, mastu augsta,

turies sakņu stiprumā – –

Uguns svelme, daudzžubure,

piekvēpušu elpu sijā,

piķamelnu ogli pārvelk

zaļākai ainavai.

Lūša lēciens, šķirgatas loki,

garkātu magones

sabirzt kā salmi,

pelnu plēņu palagos.

saule, kam dedzini nezvēra elpā?

upe, kam velies no uguns, bez ūdens.

Nāc, jūra, plūsti pāri,

pakāpies kalnos kā lūsis

te, kur deg saujām sapņu,

sadeg zaļā dabas glezna.

Uguns dejo iznīcību,

uguns pārvelk melnu otu –

Dvēsele ir tagad bāra. [Meirāne 2005]

Piesaukšana

Kuries

slīpā lietū, mana uguns,

kuries.

Buries

pāri senču kauliem,

mana sirdsapziņa,

buries.

Kur ies

mana tauta,

mana dūša

tur ies.

Turies

debesīs un zemē,

mana nolemtība,

turies. [Vācietis 1985 : 15]

Uguns aicinājums

Ojāram Vācietim

Tas bija puteņa vakarā saltā.

Krāsnī sēdēja zilas un dzeltenas liesmas.

Un tad pieskārās kāds manam plecam

Un sacīja: „Iesim.”

Mēs atstājām istabu ar zaļajām tapetēm

Un krāsni, kas silti kuras.

Un tad es atcerējos, ka esmu aizmirsis pajautāt –

Uz kurieni?

Bet jau bija par vēlu –

Silta roka arvien tālāk veda.

Kur tu esi, kas tu esi, neredzamais,

Kas mani ved caur sniegu un ledu?

Kāda jauna, neizdzīvota dzīve?

Kāda nelaikā pārtraukta dzīvība?

Ko tu man novēli, ko tu man pavēli,

Man, kuram dota izvēles brīvība?

Aizmirsušās klusās un kuslās dziesmas,

Aizmirsušās sniegos segušās siltās mājas.

Aizmirsušās, kā vienmēr, kad par svētāko dzīvē

Kļuvis uguns aicinājums.

Uguns aicinājums – caur ledu,

Trausliem ziediem un kūstošu sniegu,

Caur grūtumu tādu, ka zobi jāsakož,

Un caur šķietamu vieglumu.

Uguns aicinājums – pāri glāstošam skatam

Un kaislai acu zibai.

Uguns aicinājums – pāri badam

Un pāri pārpilnībai.

–  Vedēj, vedēj, nav man vairs bailes.

Nav man bailes, jo droši jūtu

Savu ceļu un sevi pašu.

Un tomēr vēl nepazūdi…

– Es esmu vienmēr ar tevi –

Tavā gribā un iešanas spītā.

Es esmu vienmēr tevī –

Tavā rītā un aizparītā. –

…Uguns mežsarga mājas logā,

Un viens salstošs cilvēks brien.

Tauriņš ar zīda spārniem,

Vilciens ar vēja spārniem,

Zeme ar ērgļa spārniem –

Visi pret uguni vien. [Čaklais 1967 : 97]

Tas bija savāds vakars un pavisam savāda nakts. Visos pakalnos spīdēja ugunis, visās malās skanēja dziesmas un bij dzirdama skaļa taurēšana. Mēs atradām vecu deguta spannīti, piebāzām to pilnu ar tāsīm, ar naglām piedzinām garas kārts galā un tad stiepām kalnā. Tāsis aizdedzinājuši, mēs kārti uzslējām stāvus un piesējām pie iepriekš zemē iedzīta mieta. Tāsis dega čaukstēdamas. Ar degutu apķepušais spannītis sakarsa un sāka arī degt. Uguns kļuva aizvien lielāka un straujāka. Deguts kusa un pilēja zemē lielām pilēm. Piles dega ar zilu uguni un krizdamas rūca kā sirseņi. Ap uguni sapulcējās visi mājas ļaudis un līgoja bez mitēšanās. Man bija liels brīnums, ka tik daudz dziesmu varēja ietilpt manas vecmātes galvā; viņa teica un teica, bet dziesmu nekad nepietrūka. [Jaunsudrabiņš 1971 : 170]

●

Mežs drūmi klusēja, un sniega gurkstoņa atgādināja nosodoša, bezzobaina veča čāpstināšanu:

Grēkš, grēkš, grēkš! Piepeši Magda izdzirda tādu kā dārdoņu, kā rūkoņu. Tur priekšā, teiksmaini zilajās debesīs, līgojās sārtena gaisma. Ak Dievs! Vai viņai sākās jeb acu māns? Nē, viņa soļo, kājas klausa kā dresētas. Gaisma kļuva aizvien dzeltenāka un izplūda debesīs platāka un platāka. Dārdoņa tuvojās, un Magda metās skriet. Kājas ķērās aizvien biežāk, bet kāds viņu dzina ātrāk un ātrāk! Garām alkšņu puduram, garām zemeņu norai un vizbulīšu mežiņam, garām čūkslājam un kapsētai. Dega baznīca! Rēkdama uguns plosīja balto, stalto ķermeni, debesīs joņoja saldismirdīgi dūmu vāli, krakšķēdams bruka jumts, un, kā panikā atkāpdamies, kusa sniegs. Caurkliedzot koku brakšķēšanu un liesmaino lāstu caurvēju, ievaidējās ērģeles. Kaut kādi cilvēki smēja piedzērušus smieklus. Bet tas skrejošais, tas cilvēks garajā mētelī, taču bija mācītājs Cimdiņš ar spaini rokās. Uguns uzbruka, viņa augumam tuvojoties, un viņš atkāpās. Sirmie mati plandīja uguns vējā, un viņš kliegdams meta krustu debesīs. Bet smiekli nerimās. Magda skrēja uz uguni, rokām pieturot cepuri pie deniņiem. Kļuva aizvien svelmaināk, karstums koda sejā, un kāda ellišķīga apmātība dauzījās krūtīs.

– Dullā! – Pēkšņi viņu sagrāba svešas rokas un rāva atpakaļ.

Tad mana māte zaudēja samaņu. Kad uz šosejas izbrauca Viļa Vairoga izmisumā trenktais motocikls, neviena smējēja vairs tuvumā nebija. Mācītājs Cimdiņš palīdzēja Magdu uzsēdināt uz motocikla un aizstumt uz Saulēm. Pa to laiku nodega Līgupes baznīcas tornis un jumts.

Bet, kad pēc deviņām dienām es ienācu šajā pasaulē, uz maniem kreisajiem deniņiem bija un mūžam paliks ugunszīme – augšpēdus nogāzies asiņains baznīcas tornis ar mazliet nošķiebtu, it kā iztecējušu smaili.

 [Repše 1990 : 104–105]

●

Liesmiņa. Guntiņa. Ugunsmeitiņa.

Kāda sarkana, skaista deg sveces galā! Cik paklausīga, cik mīļa! Labulīte, liesmiņa, ugunsmeitiņa, kāda skaista, sarkana…

Sarkana micīte, sarkanas kurpes kājās, ar sarkanu kabatas lakatiņu vēdinās. Laizās, sarkanu mēlīti rāda. Sarkani vaidziņi, karstumā piesarkuši. Skaistiņa, paklausīga, Guntiņa, ugunsmeitiņa.

Tikai acīs – vai jūs redzējāt? Tikai acīs – manījāt? Kaut kas nelabs iegailējās. Sarkani iekvēlojās, mežonīgi iegailējās. Laukā tikt, laukā! Pa mežu aizbēgt, pa sausu sūnu. Pa sausu zāli, pa brikšņiem, pa zaru galiem.

Sarkana liesmiņa tup sveces galā, deglīti sūkā, deglīša diegu. Nepacietīgi svaidās. Trakot gribas. Tra–koti gribas!

Sarkana uguntiņa, paimeitiņa. Sēž lākturī, stikla būrītī, nekur netiek. Gaida, ka Jānītis izlaidīs, gaida, ka Gundariņš izlaidīs. Gun, gun, gun! Gundariņ, izlaid, tu mans brālītis. Gun, gun, gun! Gundariņ, ugunsdariņ, izdari tā! Palaid mani sausā zālē, papīros ielaid! Skujās!

Gundariņš skatās un nelaiž. Gundariņš zina, ka Guntiņa blēdās, tik mīļa nemaz nav, kā izliekas. Vienreiz – toreiz Gundariņš pažēloja, noticēja, izlaida liesmiņu Guntiņu. Kā palaida no sērkociņa viršos – tai pašā mirklī liesmiņa, ugunsmeitiņa, aizmirsa, ko solījusi, aizmirsa par visu. Iepletās, iešņācās! Pacēlās stāvus! Ielēca priedītē, uzskrēja eglē. Uzdrāzās galotnē švirkstēdama.

Atpakaļ nenāca ne pielūdzama. Liesmiņ, liesmiņ, Gundars lūdza. Kur nu vairs liesmiņa, tā bija liesma! Ne nu vairs uguns, bet ugunsgrēks.

Postīgais grēks. Nu Gundariņš pats saprata, ka grēka darbu padarījis, liesmu vaļā palaizdams. Nu tā trakoja, nesavaldāmā. Pletās plašumā sarkanā riņķī. Šurp un turp uz visām pusēm. Ne vairs saķert, ne vairs dzēst. Kā sarkana upe gāzās pār krūmiem. Kā sarkana čūska uzvijās eglēs. Kā sarkans pūķis auga un rija, rija un neaizrijās. Tik lielu uguni Gundariņš nebija redzējis. Laizījās augstāka par mežu, pāri mežam, debesīs! Skrēja ļaudis sarkaniem spaiņiem, sarkaniem ķekšiem, atbrauca sarkanas mašīnas, strūkloja, trieca, gāza baltu ūdeni sarkanā ugunī – nelīdzēja, nelīdzēja – uguns dega zvērodama. Zvērīga, zvērīga, zvērojot.

Sarkana, milzīga, arvien sarkanāka. Mežs nodega. Un tad izskrēja uguns meža otrā malā, kļuva mazāka un mazāka, niecīga, niecīga. Kad Gundariņš pienāca, pie zemes pieplakusi, sausa zara galiņā gaidīja tā pati mazā liesmiņa, kas bija pirmīt lūgusies un ko viņš bija sausos viršos vaļā palaidis. Liesmiņa plaka un vārgi šūpojās, maza eglīte dega tai sirdī, un viņa atkal lūdzās: „Gun–gun–gun!” Bet Gundariņš paskatījās uz melno izdegušo mežu – cik daudz dzīvības bija nogalēts! Lazdas bija beigtas, paegļi vairs neaugs, priedēm āda nodegusi un sūrstēja. Putnu ligzdas bija sadegušas, un zaķu bērni nepaspēja aizbēgt, uguns bija tos panākusi un sadedzinājusi.

Tagad liesmiņa Guntiņa plīvoja lūgdamās – vēl mazu brītiņu zarā degt, skujās degt, čiekuriņā… Bet Gundariņam jau nebija vairs nekādas līdzjūtības.

Zaķu bērni gulēja mežā beigti, nodegušām ausīm, melnām ogļainām ķepām. Neliete, neliete, blēde! Lai iznīkst, lai izzūd turpat uz vietas!

„Nevajag dusmoties,” teica Lākturis. „Tāda ir viņas daba. Nesavaldīga. Viņu vajag valdīt.” Un Lākturis valdoši nospīdināja stikla kupolu. „Viņa ir laba,” teica Lampa. Lampai arī bija savs kupols. „Viņu tikai nevajag laist prom. Tad viņa ir laba,” teica Kamīns. Kamīnā liesmu vējš rāva skurstenī. Kamīnā liesmu valdīja vējš. Un Krāsns teica to pašu, un Plīts arī. Un visi dega sarkanām, siltām mutēm. Liesmiņa Guntiņa atkal kurējās paklausīgi plītī, kartupeļi vārījās, durtiņas ciet, un tikai viens ceļš, kā tikt laukā, – caur skursteni.

Bet skurstenis bija garš un dūmu pilns un līdz skursteņa galam ne dzirkstele nenokļuva – viss noslāpa dūmos. Jā, dzirksteles ir uguns niķi. Kad mežā deg ugunskurs, dzirksteles met kūleņus, grib ieniķoties kādā sausā zariņā, uzspurkšķēt, augt un dedzināt, sarkanas trakot. Katra sveces liesmiņa sapņo, ka viņai varbūt izdosies ielēkt logu aizkaros, uzskriet pa tiem uz augšu, skriet pa tapetēm, iekrist gultā un sarkanai vārtīties un visu, visu istabu pieelst sarkanām liesmām.

Katrs sērkociņš sapņo, ka viņu uzšķils tuvu benzīna kannai. Un norībēs gaiss, un uzsprāgs sarkana uguns puķe – bohhh! Un viss lidos degdams un aizdegdamies.

Bet pagaidām plīvo liesmiņa, sarkanā ugunsmeitiņa, sveces galā, paimeitiņa, labulīte. „Vai tu esi ļauna?” prasa Gundariņš. „Nē, nē,” Guntiņa mirkšķina acis. „Nē, nē. Es tikai gribu tikt skaidiņās. Vai papīros. Palaid mani papīrkurvī! Nelaidīsi? Nu tad palaid mani sērkociņu kastītē! Sērkociņi ir mani aizmigušie princīši! Mēs uzrīkosim mazu ballīti!”

Tā liesmiņa Guntiņa dienu dienā lūdz Gundariņu: „Palaid, palaid, palaid!” Plīvo tāda sarkana, maza, skaista, un Gundariņš sāk jau šaubīties, sāk jau iežēloties: laist? Nelaist?

Bet tad viņš atceras sadegušos zaķēnus un dzird, kā lūdzas meži un mājas, un siena kaudzes. Lūdzas tik daudzi, tik daudz balsu lūdz, varbūt tā ir visa pasaule, kas lūdz: „Cilvēciņ, Gundariņ, ugunsdariņ! Gundarīti, uguns darīti, tev dots tāds vārds, tu esi uguns darītājs, tu dari uguni, tu ar uguni daries. Tad dari tā, lai mums nav bail. Lai nepasprūk, lai neaizbēg, lai viņa tevi nepierunā! Lai viņa tevi nepiekrāpj! Viņa jau nav ļauna, bet nevaldīga. Pār sevi nevalda. Un, ja sāk pār citiem valdīt, tad ir beigas. Tad mums ir beigas. Visiem.”

Un, kad liesmiņa Guntiņa atkal sāk nemierīgi svaidīties un činkstēt: „Tikšu, tikšu tik un tā,” tad Gundariņš iet pie telefona: „Redzi? Piezvanīšu nulle viens. Tad es nebūšu vairs viens. Tad mēs būsim visi pret tevi.”

Liesmiņa, Guntiņa, ugunsmeitiņa… Gundars gribētu draudzēties. Jānītis gribētu draudzēties. Kārlītis gribētu draudzēties. Ar liesmiņu Guntiņu, ugunsmeitiņu.

Bet kā lai draudzējas ar tik svaidīgu, ar tik blēdīgu, ar tik neuzticīgu? [Ziedonis 1973 : 22–25]

VECENE. Uguns, kuries!

Burvība, turies!

Liesmu dzīparus velc.

Kas viņus skar, tam smeldz;

Dzirkstes lai dzirkst,

Dzirkstes lai dzirkst,

Švirkst, švirkst!

MEITENES. Spīdoliņ, sauc, Spīdoliņ, sauc!

Lai nāk, kas jautri,

Lai nāk, kas nau kautri,

Velna skuķiem velna zēnus sauc,

Sauc, sauc!

VECENE. Nekauņas, nekauņas, tikai trakot!

Nopietnus darbus priekš Līkcepura kavē,

Nemāk, kā bur, kā zavē,

Kā elles uguni šķiļ,

Tikai kā puišus viļ!

MEITENES. Bur, bur, bur, bur,

Mums precniekus šur, šur, šur!

SPĪDOLA. Lai acis pirms dara jums redzīgas.

VECENE (ietrin meitenēm acis burvju zāles). Elles indeve, od,

Dienas gaismu kod!

Ko tumsa sedz,

Acis lai redz!

(Aizskar meitenēm arī ausis.)

Elles indeve, smird’,

Ausis lai dzird

Caur durvīm un mūriem,

Aiz sienām un stūriem!

MEITENES. Ā, ā, ā! Lūk, jel palūk!

Viņi nāk!

SPĪDOLA (kura, kā pēdējā ietrinusies acis, redz nākam Melno bruņinieku,

kurš vēl uz skatuves nau redzams). Ko redzu? – Melnais bruņinieks pats!

Ko nāk viņš, tas aklais, mūžam nopietnais?

Es rotaļām negribu to.

Vai ellei tik maz ir dažādības,

Ka labākais tas? – Es aizgriežos nost.

(Ierauga tāpat vēl neredzamo Lāčplēsi.)

Ā, ā, ā!

Kāda vara! Liels un spēcīgs!

Pilns ar dzīvi līdz malām;

Jauns, kā zaļojošs ozols;

Ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!

Pa šķiesniņai saplūkāt to, kā puķi!

Tas dižāks daudz par tevi, mans Koknesi.

Uguns, mans tēvs, dod man zarus, ko degt! [Rainis 1980 : 181–182]

●

SPĪDOLA. Ko tas man liek? Kas man ir jāizpilda?

MELNAIS. Tev postīt būs to, kas nāk –

Kas jutīsies tik stiprs un tik pārdrošs,

Ka kustināt sāks tumsas pamatus,

Kas iekurs pretestības uguni

Iekš tumšas nakts pret viņas vareniem,

Kas augšā trauks no dziļa miega vergus,

Tos, kuriem mūžu mūžos nolemts snaust –

Tiem teiks, ka viņu asins straume augot

Spēj sagraut mūža stipro tumsas pili…

To postītāju būs tev postīt, –

To būs tev nomākt pašā pirmā dīglī,

Tā liktens tevim liek. [Rainis 1980 : 185]

●

KANGARS (šņāc). Tu negantā, tu negantā!

SPĪDOLA. Ko tu šņāc? Es ugunīs tevi sadegšu.

Kalpo, dari, ko liek.

(Kangars grib aiziet.)

Ā, ko dzirdu? Kas tas!

Tu tūļa, nekrietnais kalps!

Stāvi klusi!

(Klausās un skatās pa logu.)

Zivtiņas lec un zeltā spīd,

Ūdens smiedamies sit pie glāzes –

Ā, ā, viņa nāk, – Laimdota! [Rainis 1980 : 206]

●

SPĪDOLA. Hahahaha, nāk Laimdota,

Izrotāta kā līgava.

LAIMDOTA. Smej, uguns acs, – cik ilgi tu spēsi,

Cik tu pret gaismu uzvarēsi?

Nāks Lāčplēsis, tevi saplēsīs,

– Steidz drīz! steidz drīz! –

Bet tu bailēs trīs’!

SPĪDOLA. Gaidi vien

Vēl dažu labu dien’!

Saplēsts tiks tavs lāčplēsējs pats,

Arī pār viņu ies dzelžainais rats. [Rainis 1980 : 232–233]

●

ZOSULĒNS (ierauga viņu). Brīnums…

SIVĒNS. Tu nebrīnies, bet… (Ierauga Uguns dvēselīti.) Ruk, ruk, ruk…

ZOSULĒNS. Kas tas tāds?

UGUNS DVĒSELĪTE. Nebaidieties – es esmu Uguns dvēselīte.

ZOSULĒNS. Uguns dvēselīte…

SIVĒNS (Uguns dvēselītei). Vai šī ir tava mājiņa, ruk, ruk, ruk? Es domāju, ka te neviens nedzīvo…

UGUNS DVĒSELĪTE. Es ļoti priecājos, ka jūs te apmetāties. Man vienai bija skumji. Man patīk tur, kur citiem ir labi. Tur es uzturu uguni pavardā. [Cimermanis 1989 : 13]

 ●

Vārds uguns izmantots arī daiļdarbu nosaukumos:

Raiņa lugā Uguns un nakts (1905);

Jāņa Cimermaņa lugā Uguns dvēselīte (1989).

Madara Gulbe Uguns sajūta.

Madara Gulbe Sajust uguni.

Jevgēnijs Bondarenko Uguns un ūdens.

Armands Vecvanags Uguns mirkļa mājvieta.

Ilmārs Dundurs Mūžīgā uguns Rīgas Brāļu kapos.

Vitolds Mašnovskis Skats no mūžīgās uguns. Brāļu kapi. 

Vitolds Mašnovskis Līgatne. Saviesīgās biedrības nams, kurā kopš kluba atjaunošanas 1950. gadā mazo zāli rotā divi panno – „Uguns un nakts” un „Pūt vējiņi” (katras gleznas izmērs ir 3 m x 9 m) –, ko speciāli Līgatnes klubam gleznojis Rūdolfs Pīlādzis.
[http://www.zudusilatvija.lv/]