Tradicionālā transkripcija

[t¥Os]


Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[tæːːu̯s]


[t] – nebalsīgais troksnenis

[¥] – garais, platais patskanis 

[O] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ēv.



tēv-sakne, vārda celms

-s galotne




tēv-a+brāl-is

tēv-a+dēl-s

tēv-a+mās-a

tēv-a+māt-e

tēv-a+tēv-s

tēv+aug-s

tēv+reiz-e

tēv-u+tēv-i

tēv+vārd-s

tēv+zem-e

audž-u+tēv-s

bikt-s+tēv-s

cien-īg+tēv-s

cilt-s+tēv-s

krust+tēv-s

māj-as+tēv-s

māt-es+tēv-s

nam-a+tēv-s

sen+tēv-s

siev-as+tēv-s

vec+tēv-s

vec-ais+tēv-s

vīr-a+tēv-s

ved-ēj+tēv-s




tēvs patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
 

 

vsk.

dsk.

N.

tēv-s

tēv-i

Ģ.

tēv-a

tēv-u

D.

tēv-am

tēv-iem

A.

tēv-u

tēv-us

I.

ar tēv-u

ar tēv-iem

L.

tēv-ā

tēv-os

V.

tēv! tēv-s!

tēv-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Tēvs mani audzināja darbam.

2) izteicēja daļaViens no mīļākajiem cilvēkiem man ir tēvs.

3) galvenais loceklisTēvs pie upes.

4) papildinātājs – Tēvam nekad neapnīk mani mācīt.

5) vietas apstāklisTēvā es saskatīju arī vecātēva strādīgumu.

6) apzīmētājsTēva padoms man lieti noderēja.



tēva brālis, tēva dēls, tēva dzimta, tēva gādība, tēvu grēki, tēva ģints, tēva mājas, tēva māsa, tēva māte, tēva meita, tēva nams, tēva pienākums, tēva sēta, tēva tēvs, tēva uzvārds, tēva vārds, tēvu zeme
 

baznīcas tēvi, maizes tēvs, mājas tēvs, nama tēvs, teātra tēvs, zemes tēvs
 

apzinīgs tēvs, garīgais tēvs, gādīgs tēvs, labs tēvs, mīļš tēvs, rūpīgs tēvs, svētais tēvs, vecais tēvs



tēvs, v.

1. Vīrietis attieksmē pret savu bērnu. 

Tēva pienākums. Dzīvot tēva maizē.

Tēvu tēvi – senči.

2. pārn. Pamatlicējs, dibinātājs

Ādolfs Alunāns ir latviešu teātra tēvs.

3. Kopā ar uzvārdu, vārdau vai māju vārdu ģenitīva formā  pagodinājuma un uzrunas forma vecākam, vecam vīrietim. Indrānu tēvs. Andra tēvs.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1092] 


tēvs,a, v.

1. Vīrietis, kam ir bērns vai bērni.

Tēva sēta poēt. – dzimtā māja.

Pie eglītes sēž arī pārējie ģimenes locekļi tēvs, māte, vecmāmiņa .. Rinkule 5, 42.

Kādēļ Andra tēvu sauca par Andra tēvu? Saukt viņu varētu tikpat labi arī par Jēča tēvu, jo viņam bija divi dēli, Andrejs un Jēkabs. Apsīšu J. 3, 16.

„Krietnu zeperi vecais bocmanis Donis sev izaudzējis, var redzēt, ka esi tēvā atsities,” skaudrajā klusumā rāmi ieskanējās Krista vecīgā balss. Līvs 1, 70.

Viņš vēl atceras tēva tēvu, vecīti, kam bija sirmi, taisni uz leju nosukāti mati .. Birze 4, 164.

// rel. Parasti savienojumā „Dievs Tēvs”: Dievs kā pasaules radītājs.

Mūsu Tēvs, arī Tēvs Mūsu kristietībā – galvenā lūgšana, kas sākas ar vārdiem „Mūsu Tēvs” vai „Tēvs Mūsu”.

Dievs Tēvs, kā jau vārds „Tēvs” to norāda, ir visa pamats, šīs esamības izejas punkts radītājs. Rubenis 1, 33.

Dievs Tēvs (arī Dievs Kungs, Kungs Dievs)! novec. – izsaucas lielā izbrīnā, lielās izbailēs.

// rel. Parasti savienojumā „svētais tēvs”: lieto, uzrunājot katoļu vai pareizticīgo garīdznieku, arī mūku vai runājot par viņu.

No kādas grāfienes Antonelli mantoto pili svētie tēvi pārdevuši Itālijas bankai par 1,5 miljardiem liru. Zvaigzne 77, 16, 25.

Pareizticīgo garīdznieks tēvs Andrejs, vēršoties pie krieviem, lūdza atbalstīt latviešus viņu cīņā par neatkarību. Rīgas Balss 91, 9, 2.

2. Gados vecāks vīrietis. Arī zemnieka māju (parasti gados vecāks) saimnieks.

Mamma runā ar Daktu tēvu un Daktu māti par saimniecības darīšanām .. Austriņš 2, 162.

Drīz izsteidzās Oliņu tēvs pats .. Birznieks-Upītis 1, 21.

// Lieto, laipni uzrunājot gados vecāku vīrieti, arī dzīvesbiedru vai runājot par viņu.

.. vecais Rijkuris atnāca gausiem soļiem un apstājās Natei blakus vagas galā. „Jā, to es saprotu,” viņš teica. – „Vai ne, Rijkuru tev, tagad te augs!” Dziļums 1, 197.

3. dsk. Senči (cilvēkiem).

Tēvu tēvi – senči (parasti vairākās paaudzēs).

Tēvu tēvu (arī tēvutēvu, tēvtēvu) laiki, arī seni laiki – tāla pagātne.

Dārzus Latvijā kopušas paaudžu paaudzes, ābeļu ziedkupenās slīgušas mūsu tēvu tēvu sētas .. Zvaigzne 68, 9, 6.

Kas mirst par tēvu zemi, svēti mirst. Tā man teica vectēvs, karā vadīdams. Grīns 1, 373.

4. savienojumā ar apzīmētāju Dibinātājs, pamatlicējs. Arī vadītājs, organizators.

Rīgas dārzu tēva A. Zeidaka iemītās takas droši turpina viņa audzēknis dārzu un parku galvenais arhitekts K. Barons. Zinātne un Tehnika 64, 9, 35.

Eiropa par poligrāfijas tēvu uzskata Johanu Gūtenbergu. Sports 83, 34, 2.

Budēļu tēvs ir līksms un jautrs, varens dejotājs, lai arī visi dzīvie radījumi būtu prieka un spēka pilni. Lauku Dzīve 89, 12, 20.

// Valdnieks. Diktators.

5. Dzīvnieku tēviņš.

Ja aiziet bojā vecā vilku māte, viņas vietā stājas viena no tās vecākajām meitām un palīdz tēvam barot mazos vilcēnus. Kronītis 1, 261.

.. sloku tēvi vilka savus mīlas ceļus pār koku galotnēm .. Dripe 10, 72.

// ģen.; tēva, adj. nozīmē; bot. Tāds, no kā veidojas jauns augs (par augiem, to daļām).

Tēva augs – tēvaugs.

Reizēm gan arī pašapputeksnējoties zieds iznāk ļoti oriģināls, tikai otrreiz tādu pašu gan vairs nevar iegūt, jo nav zināms tēva zieds. Lauku Dzīve 82, 2, 20.

Viņš, kā jau mājas tēvs, novietojies galda galā. Preilis 1, 54.

Šai laikā viņš bija vairākas reizes mainījis savus maizes tēvus, atkarībā no tā, cik viņi maksāja .. Lācis 11, 200.

Agrāk teica, ka tēvu grēkus piemeklē pie bērniem .. Sakse 7, 64.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


tēvs – tāvs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


t¥vs – t¥(v)s, -a, -àm, -u, dsk. ģen. -u.

es jàu tùo tavu mãsu grib¡ju precêt, bet t¥s ùn mãte nelaîda, ka nabadzîga. puzbrãlis – mãte i viêna ùn t¥s i katràm savs, vài akàl t¥s viênc ùn mãte katràm sava. aûdžu t¥vs – audžutēvs. tas aûdžu t¥s bìš di¡zgàn pret tùo puĩku laps; Jãņa t¥vsmājas saimnieks Līgosvētku svinībās. mãjas sàimi¡ci, ku iêt lĩguôtãji, sàuc pa Jãņa mãti ùn sàimni¡ku pa Jãņa t¥vu; t¥vu t¥vi – senči. v¥csàimni¡cĩba jàu skàitijâs tā, kas nùo t¥vu t¥vìm maptuôta.; t¥vs mãte novec. – vecāki. t¥s mãte stâstĩš, ka vpinâti [cilvēki muižā].
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 539]


tēvs – tētis, tēte sar., tēta sar., vecais žarg., papus sar., paps sar., papa sar., sencis žarg.


Trūkst tikai tēva un mātes sar.saka par lielu jucekli, nekārtību.


Kāda tēvu zeme jādala (arī dalāma) saka, norādot, ka nav iemesla ķildai.


(Aiz)iet pie tēviem (arī senčiem) sar. – (no)mirt.   


Dievs tēvs!izsauciens bailēs, retāk sajūsmā.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/lvv/]


Kā pa tēva kāzāmļoti labi, pārticībā.


Maizes tēvs darba devējs, apgādnieks.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1249]


Arheoloģijā tēva ģints laikmets.


VietvārdiTēveņāni, apdzīvota vieta Rēzeknes novadā; Tēva kalns, kalns Baldones novadā.


tēvs; lš. tėvas ‘t. p.’, tėvaĩ ‘vecāki’, pr. tāws, towis ‘tēvs’, thewis ‘tēvabrālis’. Pamatā ide. *t¢– , kas reduplicētā veidā ir vārdā tētis. Forma tēvs < tēvas, kur v (O) iespraudums starp – un galotni laikam hiāta novēršanai. Arī narev. tevs [tēvs] ar tādu pašu nozīmi.

Dsk. tēvi lietots ar noz. ‘vecāki’ (lš. tėvaĩ). Arhaiskā izteiksmē tēvi vai tēvu tēvi ‘senči’; piem.: „aizgājis pie tēviem” (miris), „pēc tēvu tēvu parašām”.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 395–396]


Šķirklis no M. Fasmera vārdnīcas

оте́ц; род. п. отца́, укр. оте́ць, блр. оце́ц, др.-русск., ст.-слав. отьць πατήρ (Зогр., Мар., Остром., Супр.), болг. оте́ц, сербохорв. о̀тац, род. п. о̀ца, словен. óčе, -étа (от зв. *оtьčе), чеш., слвц. оtес, польск. оjсiес, в.-луж. wótc, wóćec, н.-луж. wóśc.

Праслав. *оtьсь из *оtьkъ, производного от *оtъ „отец”, которое предполагается на основе др.-русск., цслав. отьнь „отчий” (Мейе, Ét. 382), а также диал. о́тик „самец животного”, олонецк. (Кулик.), отёк „отец”, ряз. (РФВ 28, 60); см. также Гуйер, LF 55, 360. Ср. греч. ἄττα „отец”, лат. аttа, гот. atta „отец”, алб. аt, ирл. aite „опекун, воспитатель”, хетт. аttаš „отец” (Фридрих, Неth. Wb. 38), осет. ædа „папа, отец”, также др.-инд. attā „мать, старшая сестра матери”. Распространенное слово детской речи, которое в слав. заменило и.-е. *pǝtēr; см. Уленбек, Aind. Wb. 5; Мейе-Вайан 133; Гофман, Gr. Wb. 27; Мейе, МSL 20, 6; Вей, ВSL 32, 66; Вальде-Гофман 1, 77. В Передней Азии тоже распространено аttа; см. Фридрих, там же. Нет ни малейшего основания, вопреки Шахматову (AfslPh 33, 91), для предположения о заимствовании из ирл. aithech, аthесh „мужчина из состоятельного слоя общества”; см. Фасмер, RS 6, 194 и сл.
[Sagatavots pēc: Fasmers 1971 : 170]


angļu  father

baltkrievu – бацька

franču – père

grieķu  πατέρας

igauņu  isa

ivritā – אבא

krievu  отец

latīņu – pāter

lietuviešu – tėvas

poļu – ojciec

somu  isä

ukraiņu – батько

vācu – der Vater

zviedru – pappa



Ar kādām ragaviņām tu savu tēvu velc, ar tādām bērni tevi vilks. 
 

Labi bērni ir tēvam, mātei iepriecinājums. 
 

Bērni tēvam klausa. 
 

Labāk lai tagad raud bērns nekā vēlāk tēvs un māte. 
 

Velns ir melu tēvs
 

Nelabs bērns padara tēvam sirmu galvu. 
 

Slikts bērns tēvam rūgts ābols. 
 

To bērnu, kuru tēvs kuļ, to viņš arī mīļo. 
 

Tēvs uztur septiņus bērnus, bet septiņiem bērniem vienu tēvu uzturēt grūti. 
 

Kāds tēvs, tādi bērni. 
 

Gudris dēls ir tēva prieks. 
 

Dēlam jāpalīdz tēvam
 

Dēlam pieder tēva atstātais kažoks. 
 

Dēls tēvu nemācīs. 
 

Dēls iet tēva pēdās. 
 

Labs dēls klausa tēva padomu. 
 

Dēls tuvāks mātei, meita – tēvam.
 

Kāds dēls, tāds tēvs
 

Ko dēls ar vārdiem, to tēvs ar darbiem. 
 

Dēlam tēva parādi nav jāmaksā. 
 

Turies tā dieva, kam ticēja tēvu tēvi


Tēvs nedrīkst uz ķipja sēdēt, jo tad bērni slīkst.

Ja tēvs vai māte pret galdu sēdot muguru griež, tad tiem neklausīgi bērni paliek.



Resns tēvs,

Ragaina māte,

Apaļi bērni. – Ābele. 
 

Platmuguru tēvs,

Garaste māte,

Pieci glaudeni bērni. – Abra, lize, maizes kukuļi.
 

Tēva muciņa no iekšas stīpota. – Aka. 
 

Taisns tēvs,

Līka māte,

Plakans auklis,

Sprogaini bērni. – Apiņa kārts, stīgas, lapas, apiņi. 
 

Resns tēvs, tāšu cepure, neskaitāmi bērni. – Bišu strops; bišu strops un bites.
 

Kas var tēva jostu salocīt,

Mātes pūru iztukšot? – Ceļš un aka. 
 

Manam tēvam pilni svārki knopju. – Dadzis. 
 

Tēva jostu nevar salocīt,

Mātes pūru nevar izdalīt. – Daugava un zeme. 
 

Tēva kažoks rogu pilns. – Debess un zvaigznes.
 

Redzīgs tēvs, neredzīga māte. – Diena un nakts. 
 

Mīklu tēviņš līkām kājām. – Dundurs. 
 

Līdz no rīta ceļas,

Tūdaļ tēvam krūtīs. – Durvju rokturis. 
 

Manam tēvam daudz brāļu, visi baltām bārdām. – Miežu tīrums. 



Ai, tautieti, tēva dēls,
Turi gudru padomiņu!
Tevī man tēvs, māmiņa,
Tevī visi padomiņi. [LD 22881-0]

 

Gauži raud tēvs, māmiņa,
Smiltienā vadīdami.
Neraud’ gauži, tēvs, māmiņa,
Tur es jūs sagaidīšu. [LD 27474-0]


Ēdat, bērni, šņakājat,
Tēvs pārdeva kažociņu,
Tēvs pārdeva kažociņu,
Māte baltu villanīti. [LD 2889-0]

 

Labāk man svešais tēvs,
Ne svešā māmuliņa:
Svešais tēvs linus sēj,
Māte lieki pūriņā. [LD 4900-1]

 

Projām iešu, nedzīvošu,
Tēvs, māmiņa neierauga,
Tēvs, māmiņa neierauga,
Tautiets mani neatstāj. [LD 17335-1]

 

Tēvs, māmiņa, trešs tautiets,
Ko runāja klētiņā?
Tēvs vēlēja, māte liedza,
Tautiets lūdza raudādams. [LD 15067-0]


Grūti, grūti sērdieņam,
Vēl jo grūt grūtdieņam:
Sērdieņam tēvs nomira,
Grūtdieņam tēvs, māmiņa. [LD 4031-1]

 

Laba, laba Jāņa māte,
Vēl labāks Jāņa tēvs:
Jāņa māte sieru deva,
Jāņa tēvs alutiņu. [LD 32787-0]


Dod, Dieviņ, tā nomirt,
Kā nomira tēvs, māmiņa:
Tēvs nomira rij’ kuldams,
Māte maizi mīcīdama. [LD 276870]

Labāk man tēvs nomira,
Ne kā mana māmuliņa:
Tēvs paņēma jaunu (citu) sievu,
Es mūžam bārenīte. [LD 4094-0]

 

Čuči, guli, mazs bērniņ,
Nav mājās tēvs, māmiņa;
Tēvs aizgāja bišu kāpt,
Māte ogu palasīt.
Tēvs pārnesa medus podu,
Māte ogu vācelīti. [LD 21057]

 

Tēvs, dēliņu audzēdams,
Izaudzēja pušelnieku;
Māte veda vedekliņu,
Atsaveda ietaliņu. [LD 3792-0]

 

Tēvs man pirka tādu zirgu,
Kur varēja seši braukt:
Tēvs ar māti, bērns ar aukli,
Es ar savu līgaviņu. [LD 29891-6]

 

Čaukstēt čaukst, neskanēja, –
Tēva vaina, ne māmiņas:
Māte auda vilnanītes,
Tēvs nepirka sudrabiņa. [LD 5722-4]

 

Bagāts tēvs meitu deva
Bagātāi vietiņāi.
Kad Dieviņis nelīdzēja,
Drīz palika nabagā. [LD 31177-0]


Kā brālis pūķi uzvar un māsas izglābj

Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu – atraikni –, un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gārdāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: „Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pate Laimiņa jums uzsmaidīs! Un, tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.” [..]
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

 

Dēls gādā tēvam brīnuma zāles

Vienam tēvam bijis tik stiprs dēls, ka varējis 9 podi smagu zobinu svaidīt kā spalvu. Reiz tēvs palicis slims un teicis dēlam, ka vajagot velna mēles, tad palikšot vesels. Dēls aizgājis mežā velna mēles meklēt; bet nedabūjis velnu satikt. Palicis skumīgs. Beidzot saticis vecīti, tas prasījis, kā viņam vajagot. Tā un tā – dēls izstāstījis. Nu vecītis iedevis dēlam nūjiņu, teikdams, lai ar to piesitot pie tā un tā celma, tad iznākšot zirgs, ar to lai jājot uz to un to vietu velnu mākt. Labi, piesitis ar nūjiņu pie celma, iznācis zirgs un piedāvājis dēlam savu naga gabaliņu sacīdams: „Ja tev, ar velnu cīnoties, nelabi klātos, tad met naga gabaliņu ugunī tūlin būšu klāt tev palīgā.”

Nogājis uz to vietu, kur velns mitis un uzsaucis, lai nākot cīnīties. Velns iznācis ar deviņām galvām un ietriecis dēlu līdz pusei zemē. Dēls tūliņ iemetis naga gabaliņu ugunī. Acumirklī zirgs atskrējis palīgā. Nu par abiem saminuši velnu čupā un nonāvējuši. Dēls izņēmis 9 mēles un pārnesis tēvam. Tēvs apēdis un tūdaļ palicis vesels.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Tēva padomi

Viens tēvs mirdams dod savam dēlam trīs padomus: „Neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt; nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām; nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu!”

Dēls pasmudzina galvu un ieliek tos vārdus cienā. Pēc tēva nāves tas domā: „Jārauga tēva padomus pārbaudīt.” Labi. Aiziet ciemā. Pirmo reizi šo uzņem ar plāceņiem, otrreiz arī nekas nekaiš, trešo reiz jau aukstāki, ceturto reiz tā bij, kā bij, piekto reiz nebij ne ēdis, ne dzēris, un sesto reiz tam pasniedza pelavainu maizi ar skābu putru. Vienu riecienu tas iekož, kā varēdams, turpretim otru pārnes mājā un paglabā klētī savā tīniņā. Gulēt iedams, dēls saka pats pie sevis: „Pirmais tēva padoms pareizs, bet nu raudzīšu otru pārbaudīt.”

Labi. Nu brauc uz tirgiem un maina zirgus. Bet kas tur liels atlēca… Beidzot iemainīja tādu krabiņu, kas palika uz ceļa un atstāja kājām. Dēls novelk krabiņam ādu un paglabā savā tīniņā. Gulēt iedams tas saka pats pie sevis: „Divi tēva padomi pareizi, bet nu raudzīšu trešo pārbaudīt.”

Labi. Nākošu svētdienu tam ceļš pa kājām otrā pasaules malā sievu precēt. Meklē, meklē – atron arī meitu, kā diegā pakarinātu: iet, ka ne papēži pie zemes nepieduras. Ko tur vairāk, lai tik brauc nākošu svētdienu vietraugās. Tomēr, vakarā uz mājām iedams, dēls domā: „Divi tēva padomi jau kabatā; trešo, kamēr kabatā bāžu, aplūkošu labi. Svētdiena paliek svētdiena, ko tur laba nolūkot, bet darba dienā – tā pavisam cita lieta. Ko niekus – iešu atpakaļ, ielīdīšu klusu piedarbā pārgulēt un tad noskatīšos rītu, kāda mana mūža biedrene pie darba.”

No rīta vecie mudīgi, mudīgi uz lauku pie rudziem: bet šīs neredz nekur. Nu tu brīnums! Pusdiena klāt, nekur nemana, jāiet istabā raudzīt. Ieiet istabā: vakarējais priekšauts guļ plāna vidū kā iesālīts, un pati krāc aizkrāsnē, lai sienas brīkst. Tēva dēls paķer priekšautu un projām uz mājām. Priekšautu tas ieliek tīniņā un tad mierīgi gaida nākošu svētdienu. Atnāk svētdiena, vietraugi klāt. Izskatās vienu kaktu, otru kaktu – brīnumi labi: ieiet klētī, ierauga tēva padomu tīniņu – kas tur?

„To nevarēšu rādīt – tur dārgas lietas!”

Lai jau rādot, lai neliedzot.

„Nu, jā, jā!”

Attaisa tīniņu – kas tas?

„Kur, puisīt, mans priekšauts te gadījies?”

„Jā, meitiņ, šis tīniņš mans tēva padomu tīniņš: kamēr citi ļaudis guļ, tamēr tīniņš manā vietā savāc derīgus padomus. Un trīs padomi manā tīniņā jau savākti: šis riecentiņš, šī āda un tavs priekšauts. Pirmais māca: neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt; otrs māca: nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām; trešais, tavs priekšauts, māca: nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu!”

Meita nokaunējās un aizbrauca.
[http://valoda.ailab.lv/]


Par vecāku cienīšanu

Viens cilvēks gājis pa ceļu. Skatās, viņam pa priekšu veļoties muciņa, pilna zelta. Viņš viņu ķēris, ķēris, bet muciņa tikai bēgot. Kā cilvēks drīzāk dzenas pakaļ, tā muciņa drīzāk bēgot pa ceļu. Tā viņi skrējuši visu dienu. Vakarā muciņa ieskrējusi vienā sētā, kur dzīvojuši divi brāļi. Tie paņēmuši muciņu un ienesuši istabā. Bet tas cilvēks saka, ka šim arī vajagot daļas. Šis visu ceļu dzinies viņai pakaļ. Daļas gan šie nedošot, bet naktsmājas gan varēšot dabūt, atsacījuši brāļi.

Bijusi sestdiena. Tas cilvēks iegājis istabā, paēdis un skatījies: brāļi nocēluši no cepļa vecu, vecu vecīti, satinuši kažokos, aiznesuši uz pirti, nomazgājuši un atkal atnesuši atpakaļ un nolikuši turpat. Tāpat nocēluši atkal vecu, vecu vecenīti un ar to tāpat izdarījuši kā ar veci. Tā izdarījuši, tad paši gājuši uz pirti.

Otrā rītā tas cilvēks cēlies, paēdis un gājis tālāk pa ceļu. Iedams viņš saticis vecu ubagu. Tas vaicājis: „Kur tad tu biji?” Bet tas cilvēks izstāstījis, kā viņam gājis, ka nedabūjis naudas. Bet ubags vaicājis, vai redzējis, kā viņi savu tēvu un māti tur. Cilvēks atsacījis, ka redzējis. „Nu, bet kā tu turi savu tēvu ar māti?” vaicājis ubags. „Tādēļ tu naudas ar nedabūji.”

Cilvēks sakaunējies un aizgājis, tāpēc ka viņš savu tēvu ar māti neturējis labi. No tā laika viņš savu tēvu un māti sācis labāk turēt.
[LTT 1991 : 364–365]


Tēvs stāsta savam dēlēnam: „Kad es biju mazs, es nekad nemeloju.”

Dēlēns jautā: „Kad tu sāki melot, tēt?”

 

Tēvs, redzēdams, ka nāk kaimiņš, kuram viņš parādā, ielien skapī un piekodina savam mazajam dēlēnam, lai saka kaimiņam, ka tēva nav mājās. Ienāk kaimiņš un nepaspēj vēl prasīt pēc tēva, kad zēns atbild, ka tēva nav mājās. Kaimiņš uzprasa zēnam, kad tēvs solījies būt mājās. Zēns atver skapja durvis un prasa: „Tēt, kad tu būsi mājās?”

 

Tēvs ar mazo dēlēnu brauc uz Rīgu. Vezumā tiem linsēklu maiss. Kad labu gabalu pabraukuši, dēlēns saka: „Tēti, tek!” Tēvs saka: „Lai tek, lai tek, dēliņ, ātrāk tiksim Rīgā!” Tēvs domā, ka dēls saka, ka zirgs tek. Pabrauc vēl gabaliņu, dēls atkal saka: „Tēti, tek!” Tēvs atkal tāpat atbild.

Aizbrauc Rīgā, skatās: linu maiss tukšs. Sēklas visas iztecējušas.



Lietus vīriņš


Ruds, rudiņš pa krēslu
čabina lietiņš.
Kā pelēks vīriņš
gar logu iet viņš

kaklā zīļu vācelīte,
tumšpelēka debesīte

vasarā tā būšot pērļu sietiņš.

Tēvs liels tam un stipr(i)s
kuļ jūras un ledu lauž.
Māte pie septiņām ugunīm
debesīs varvīksnas auž,
bet dēliņš
pa krēslu čāpo
un snauž…

Kad iedegas zvaigznīte
mākoņmaliņā,
viena zīlīte dreb tam
pašā degungaliņā…
Ak tu Dieviņ ka tik to snīpi nenolauž! [Bārda 1970 : 12]


 

Tēva mājā


Zem tēva mājas jumta caurā

reiz atkal nakti sienā pavadīju,

Un, sapnī iegrimis kā mīkstā maurā,

Es kādai citai saulei tuvu biju.

 

Tad trīsreiz klauvēja – vai mani sauca?

Uz rokas piecēlos es, pamodies no miega.

Caur sirdi asins nemierīgi trauca,

Bij apkārt tumšs un siena smarža liega.

 

Tad – dzirdu atkal – trīsreiz klauvē klusi.

Vai tēvs mans mirušais man grib ko teikt?

Sirds krūtīs drebēja kā pamirusi…

Kāds grib man roku sniegt, nāk mani sveikt…

 

Es rokas izstiepu – mūs šķīra nakts kā siena.

Es klusi raudāju, līdz ausa diena. [Skalbe 1953 : 302]


 

***


Visas dziesmas izdziedātas,

Tēva dziesma nedziedāta.

Kad es kāpšu kumeļā,

Tad dziedāšu tēva dziesmu.

T. dz.

 

Mans tēvs ir pazudis,

Man – viņa nams.

Mans tēvs ir aizgājis.

Teic, dziesmu dziedādams.

 

Par ko mans tēvs ir dziedājis?

Kas zinās?

Es prasu visiem,

Neviens neatminas.

 

Par zemi vai par

Putekļiem, kas putēs?

Guļ vectēvi –

Un zeme viņu mutēs,

 

Bet tēvs ir aizgājis…

Vai nāks? Bet krīt jau sniegs.

Es – viņa dēls.

Es – viņa mantinieks.

 

Es zemi, varu

Mantoju no viņa.

Bet kur viņš jāj

Un sēž uz kāda ciņa,

 

Un kādu dziesmu dzied?!

Kāpēc viņš jāj?

Un kāpēc dēlam

Dziesmu neatstāj?

 

Līdz gadiem piecdesmit

Viņš zemi rušinājis.

Tad esot piecēlies

Un projām gājis.

 

Es aru zemi,

Smagas manas kājas.

Man pieder tēva vārds

Un tēva mājas.

 

Bet kur viņš aizgājis?

Un kad viņš nāks?

Nu redzi – kaut kas ir

Vēl varenāks

 

Par zemi, rudziem

Un par maizi galdā!

Ej atved zirgu,

Manmāsiņa baltā!

 

Tek saulīte. Lai tek!

Bet, pirms tā riet,

Man savu

Tēvu vēl ir jāuziet. [Ziedonis 1983 : 210–212]


 

Maniem vecākiem


Ja tev ir tēvs un tev ir māte,
tad lai tev akmens krūtīs kūst,
tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem
uz auklas balti krekli žūst.


Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem
div balti putni skumji dzied,
un tad ir tā, ka vajag posties,
kamēr vēl krizantēmas zied.


Bet brīnos es, pie liepas stājies:
kur akmens manī vietu rod! –
ar baltu kreklu kā ar spārnu
rīt atkal grasos aizlidot…
[Peters 1998 : 48]


Tad viņas acis atkal atnāk atpakaļ. Meklē tēvu un māti. Ai, kā patīk viņos skatīties! Lai katram bērnam ir tādi tēvs māte! Un pavisam, pavisam citādāki viņi ir nekā vakar un aizvakar. Tēvam ir tādas acis kā debesis, un mātei ir tādi vaigi un mute – nu kādi tad? Annele nevar atrast tādu puķu, kas būtu tādas kā māte un ar ko varētu to salīdzināt. Tāpat gribas uz abiem skatīties kā uz puķēm, uz bērziem, uz zilajām debesīm. Bet kāpēc tas tā? Kāpēc šodien tā, kā vēl nekad nav bijis? Annele domā. Izdomā. Tas tāpēc, ka šodien ir svētdiena. Mežs, puķes, zilā debess ir svētdiena, tēvs un māte ir svētdiena. Viņu rokas ir svētdiena. Viņu rokās nav darba. Viņu kājās nav steigas. [Brigadere 1973 : 51]

 

Bet, tikko meitene ar visu sparu metas griezt ripu, ratiņš uzreiz samijas, ripa atlec atpakaļ, un ratiņš stāv. Pa to starpu pirksti ar dziju nobrukuši no spolītes. Kā Annele ciešāk pagrūž, spolīte pušu. Vai! Annele piesarkst līdz ausīm un paskatās zagšus uz tēvu, kas turpat stāv un lūko, kā viņai veiksies. Ko nu tēvs teiks!

„Nekas, nekas!” mierina tēvs. „Viss iesākums ir grūts. Sāc no jauna.” Un pats viņš atrežģī dziju un uztin to atpakaļ uz tītavām. [..]

Bet dažreiz tēvs piepeši apstājas. Abas rokas paliek tad uz audekla dusot kā aizmirsušās, viņš pagriežas pret logu, bet nevis lai tur pēc kā skatītos – un Annele to zina – bet tāpēc, ka tā grib viņa domas. Kaut kas tāds savādi brīnišķīgs tad atzaigojas tēva sejā. Zaigums paliek it kā smaids ap viņa lūpām un acīm un nenozūd arī tad, kad atkal sāk klaudzēt mestava. Cik mīļa un skaista ir tad tēva seja! [..]

Lēnām, it kā sevi stumdama, Annele pievirzās tuvu tēvam. Kad viņš apstājas darbā, lai apmainītu spolītes, viņa tam pieglaužas bikla un nedroša. Tēvs uzliek tai uz galvas savu plato, silto roku: „Nu, meitēn, kur tavs snīpis? Tavs snīpis jau ir gluži sarkans.” Un abi viņi pasmejas viens otrā siltām, mirdzošām acīm. Annelei paliek tik viegli, it kā pielijušu zāļu nasta tai noveltos no pleciem. [Brigadere 1973 : 166–171]

 

Tēvs pārnāca no Kalna agrāk nekā parasti un uzreiz atgūlās savā čīkstošajā dzelzs gultā.

Vaļā acīm tēvs klusēdams skatījās griestos. Un vai tā bija pirmā reize? Pēdējā laikā tas atgadījās arvien biežāk un biežāk. Šo iespēju Zita arī nolēma izmantot.

Tēti, kā tu domā: vai mamma pie mums vēl kādreiz atgriezīsies? – viņa taujāja.

Bet tēva atbilde Zitu sāpīgi pārsteidza.

– Lūdzu, vairs nesauc mani par tēti! – Viņš gultā piecēlās pussēdus un vārdus vēla smagi kā lielus akmeņus. – Sauc mani – tāpat kā visi šeit, uz Kalna, – par Fēliksu…

– Kāpēc? – Zitai likās, ka šajā brīdī viņa zaudē kaut ko tikpat svarīgu kā arvien bālākās atmiņas par mammu. – Kāpēc, tēti? – viņa tomēr atkārtoja.

Kāpēc, Fēliks? – tēvs viņu pārlaboja. – Tāpēc, ka esmu slikts tēvs! Tev vajadzētu dzīvot gaišā, skaistā mājā, katru rītu doties uz skolu, nevis mitināties te kopā ar mani un žurkām… Esmu ļoti slikts tēvs… – viņš runāja arvien ātrāk un ātrāk.

– Bet tēti! – Zita centās iebilst. [Rungulis 2005 : 23–24]


BIERNS. Ko tu, tēvs, tik daudz nu tērzē?

Domā labāk mantu skaitīt,

Ko tu atstāsi mums, dēliem.

LIPSTS. Ko nu tēvs tev steigsies skaitīt?

Daudz jau nav tās mantas krājis,

Nau jau domājis par bērniem.

TĒVS. Ak, mans dēls, ko nabags sakrās?

Jūs jau paši viss mans dārgums

Un tas vārds, ko es jums teikšu,

Kas tā lielākā no mantām.

BIERNS. (Klusi uz Lipstu.)

Klausies, klausies! Ko tu domā?

LIPSTS. (Tāpat.)

Kad nu ašāk būtu teicis!

TĒVS. Neauglīgs mans zemes stūrīts,

Vēl tas pats nau mana paša, –

Tikai vien jums abiem diviem

Stipras rokas, gudras galvas –

BIERNS. Jā jel, jā! bet runā ašāk!

Saki nu to savu vārdu,

Kur tā lielākā no mantām?

LIPSTS. Kur tev viņa paglabāta?

TĒVS. Klau tad: vienība tā manta;

Tā ir paglabāta sirdīs;

Jo, kurš vājāks ir un vārgāks,

Jo tam vienība ir dārga.

Visi, kam nau citas mantas,

esat viens! un būsat stipri – [Rainis 1980 : 365–366]

 

 

KRUSTIŅŠ (stāv ar nodurtu galvu un sarautām uzacīm. Kad viņš galvu paceļ, Mikus dod zīmi, lai tas lūdzas). Tēv

ROPLAINS (cieš klusu).

KRUSTIŅŠ. Tēt, es…

ROPLAINS (Krustiņam piegriezdams galvu). Kas ir?

KRUSTIŅŠ. Mīļo tēt…

ROPLAINS (Krustiņam pilnīgi piegriezdamies). Ko teiksi?…

KRUSTIŅŠ (izmisis kliegdams). Tēv – es esmu nekrietns cilvēks! (Grib viņam krist pie kājām.)

ROPLAINS (saņem viņu savās rokās un velk viņu pie krūtīm. Dziļās sirdssāpēs). Mans dēls! Mans dēls! [Blaumanis 1983 : 25]

 

 

INDRIĶIS. (grēksūdze, iedomāta vai „reāla”).
Tēvs, esmu grēkojis.
Tēvs, esmu sapņojis
Par sievieti.
Par līgavu, par sievu…

Būt šķīstam solījies es Dievam.

Tēvs, esmu grēkojis.
Tēvs, esmu sapņojis
Par sievieti.
Par līgavu, par sievu…

Šai zemei ir sievietes vaigs.
Šai zemei ir sievietes smārds.
Un maizei un mājai, un dzīvei,

Pat nāvei – ir sievietes vārds! [..]

Dievs! Tēvs! Un krusts! Un karš!
Grēks! Esmu sapņojis
Par sievieti.
Par līgavu, par sievu.

Vai – šķīstam būt – ir zvērests lauzts?

Tēvs, esmu grēkojis.
Tēvs, esmu noziedzies.
Kā sieviete
Pat saule manim aust.

Kā sieviete
Pat saule manim riet.
Kā sieviete
Šī zeme manim šķiet.
Tēvs, esmu noziedzies!
[Zālīte 2000 : http://www.marazalite.lv/]



[Katru gadu septembrī] Latvijā oficiāli tiek atzīmēta Tēva diena.

Tas tiek darīts, lai atzinīgi novērtētu tos tēvus, kuri ar patiesu mīlestību un apzinību pilda savus pienākumus ģimenē – norāda Labklājības ministrija.

[Bijušais] labklājības ministrs Uldis Augulis ir pārliecināts, ka Latvijā ir ļoti daudz mīlošu un gādīgu tēvu, kas ikdienā sniedz savai ģimenei nenovērtējamu atbalstu. „Tāpēc arī tēvi ir pelnījuši atzinīgus vārdus un dienu, kurā viņus īpaši godina visa ģimene un sabiedrība kopumā,” [teica U. Augulis].

Ministrija šajā dienā aicina veltīt atzinīgus vārdus tēviem un pavadīt to kopā ar ģimeni.

Tēva dienu Latvijā oficiāli svin kopš 2009. gada. Tomēr jāuzsver, ka šai dienai ir jau simt gadu ilgas tradīcijas un to atzīmē daudzviet pasaulē, piemēram, ASV, Vācijā, Lietuvā, Igaunijā, Īrijā u. c. [..]
[Diena.lv 2010 : http://www.diena.lv/]



Īra Rozentāle Tēva portrets.

 

Ģederts Eliass Tēva portrets.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]



Dokumentālā filma Tēvs, radi, kuļmašīna (2008). Režisors Arvīds Krievs.

Vēstījums nākamajām paaudzēm par to, kā cilvēki dzīvojuši 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Filma veidota kā piemineklis aizgājušam laikam. [Sagatavots pēc: http://www.ltv1.lv/]


Dziesma Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Tirzmalietes vārdi, Jēkaba Graubiņa mūzika.
 

Dziesma Mazs bij tēva novadiņis. Latviešu tautasdziesma, Jāņa Grigaļa apdare.
 

Dziesma Tēvs māmiņa. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Jānis Sproģis un Emīla Dārziņa Mūzikas skolas zēnu koris.
 

Dziesma Tēva nams. Kārļa Tālberga vārdi, izpilda Ilmārs Dzenis.
 

Dziesma Tēva mājas. Kaspara Dimitera vārdi un mūzika, izpilda Jānis Osis.
 

Dziesma No tēvu zemes. Viktora Avotiņa vārdi, Aigara Grāvera mūzika, izpilda grupa „Jumprava”.