staigāt

Tradicionālā transkripcija

[staĩgât]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[stɑiːɡɑːˀt] 

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[ai] – divskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.

caur+staig-ā-t

caur+staig-ā-j-am-s (salikteņkonversija)

staigāt – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 2. konjugācija

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

PAVĒLES IZTEIKSME

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Staigāt basām kājām gar jūras krastu ir tik patīkami!

2) izteicējs – Alma staigā pa dārzu un lasa ābolus.

staigāt, -āju, -ā, -ā, pag. -āju, nepārej.

1. Pārvietoties, pārmaiņus ceļot kājas, sperot soļus.

Bērns jau staigā. Tīģeris staigā pa krātiņu. Staigāt iekšā un ārā. Staigāt uz pirkstgaliem.

Staigāt apkārt – klejot.

Staigāt arklam pakaļ – art.

Staigāt (arī iet) tēva pēdās – pārņemt tēva amatu, darbu vai paražas.

pārej. Staigāt tālus ceļus.

2. sar. Pastaigāties.

Iesim staigāt! Māte ar bērniem aizgājusi staigāt.
[Sagatavots pēc:
LVV 2006 : 1038]

staigāt, staigāju, staigā, staigā, pag. staigāju; intrans.

1. Vairākkārt vai ilgstoši ejot, pārvietoties (parasti dažādos virzienos) – par cilvēku.

Staigāt lēniem soļiem pa istabu.

Un cik neparasti viņi staigāja! Tēvs lēni gāja pa pļavas celiņu, māsa grozījās kā bez īstas jēgas ganību vidū, bet māte, apkārt skatīdamās, staigāja gar upītes malu. J. Kalniņš 2, 129.

.. satraukums auga augumā. Alise nevarēja ne brīdi vairs mierīgi nosēdēt, staigāja šurpu turpu pa istabu, pa virtuvi. Gulbis 4, 307.

Ceļi un krustceļi. Pa šiem ceļiem staigā daudzi, daudzi šajos krustceļos arī sastopas. Vīlips 3, 187.

pārn. Pasaule šodien bij laba, Ielās staigāja prieks. Kaldupe 11, 64.

Viņš labāk atkārtoja savu iemīļoto vingrošanas paņēmienu – staigāja uz rokām pa istabu .. Ādamsons 2, 159.

// Par dzīvniekiem.

Garām jaunaudzei tikko sūnās saskatāma iet vāji iemīta taka. Pa to staigā stirnas. Gulbis 3, 141.

Stārķis staigāja, garos stilbus augsti cilādams un galvu grozīdams. Upīts 4, 129.

Bet ar lopiem ir tā – paļauj tik viņiem sākt staigāt un viņi neapstāsies, lai sāktu ēst, pat labā ganību vietā. J. Kalniņš 10, 243.

// Būt tādam, kam ir spēja pārvietoties, ejot ar kājām.

Gada vecumā bērns sāk staigāt. Veselība 83, 12, 14.

Vienīgā priekšrocība ir tā, ka viņš nav ievainots, spēj staigāt, kustēties. Kaijaks 2, 130.

.. Bet aizmirst es nespēju meiteni, Kas mācījās staigāt Ar protēzēm. Osmanis 1, 13.

// Pastaigāties.

„Mēs arī varētu braukt staigāt uz Dzintariem,” viņa iesmējās. Zigmonte 4, 96.

Tēvamāsai patika staigāt pa vasaras ceļiem un tekām, un laikam tāpēc viņa ik rītus devās uz krietni patālajām Mutriķa pļavām. J. Kalniņš 10, 275.

// pārn. Virzīties (par parādībām dabā, parasti vēju, mākoņiem).

Ap māju staigā vējš, brāzmainais Kurzemes vējš, nedod mieru svētku karogiem. Zigmonte 2, 100.

Negaiss staigāja apkārt un tuvāk nenāca. Ezera 17, 113.

.. pavasarī pāri nolejai staigā miglas un sabiezē zaļgana krēsla. J. Kalniņš 9, 26.

// Ejot doties, parasti vairākkārt (noteiktā nolūkā).

Viena mana draudzene staigā vakaros uz mednieku klubu dresēt suņukus. Spāre 6, 206.

Drīzi Trīne staigāja viena pati ganos un pie darba. Birznieks-Upītis 6, 63.

Biju jau daudzkārt pie direktores staigājis. J. Liepiņš 1, 106.

// Uzturēties, būt, parasti bieži, sastopamam (kur).

Rudens atnāca, bet Ventspils ielās jau staigāja vācieši. Zigmonte 2, 44.

Piecdesmit sešus gadus Emīlija ir staigājusi zem šīs saules. Akurātere 2, 107.

Iza: Es gribēju lidot – skaistai nākotnei pretī… bet smagi kritu atpakaļ. Tagad redzu, ka neesmu radīta lidošanai, un tāpēc turpmāk es staigāšu pa zemi. Zīverts 2, 198.

// trans. Savienojumā ar „ceļu, taku” u. tml.: ejot vairākkārt vai ilgstoši, veikt (ceļa gabalu).

.. pēc īsa brīža braucējs jau atradās uz žoga. Uzmanīgi pārkāpa pār dzeloņstieplēm. Likās, ka kāpējs šo ceļu nestaigā pirmo reizi. A. Grigulis 10, 8.

Man uzkrita miegs, šodien tāli ceļi staigāti, piedevām strādāts. Lāms 6, 72.

Māris: Daudz staigāts ceļš kļūst viegli minams, Grūt’ darāms darbs kļūst mīļš un zināms. Brigadere 1, 252.

 // trans.; pārn. Savienojumā ar „ceļu”: darboties, parasti ilgstoši (kādā jomā, nozarē u. tml.).

.. cilvēki domā, meklē, atrod un sāk staigāt jaunus ceļus. J. Plotnieks 7, 131.

„Ne ikkatram cilvēkbērnam dievs licis augstākās kārtas ceļus staigāt.” J. Kalniņš 3, 133.

// divd. formā: staigājams. Būt tādam, pa kuru ir iespējams pārvietoties ejot (piemēram, par purvu).

Mežs, atskaitot lielos puteņus un šķīdoņus, ir staigājams vienmēr. Ezera 17, 30.

// sar. Ilgāku laiku regulāri uzturēties kopā, intīmi draudzējoties.

„Un jums [līgavainim] bail, ka viņa pēc kāzām nesāk staigāt ar citiem?” Vilks 5, 93.

2. Būt tādam, kam dodoties, uzturoties (kur), ir kas, parasti pastāvīgi, raksturīgs tā ārienē (piemēram, apģērbā, matu sasukājumā).

Parasti viņš staigā eļļainā virsvalkā un apaudzis ar bārdu. Ērgle 1, 407.

Siltā gadalaikā ieteicams staigāt bez zeķēm. Veselība 83, 8, 30.

.. ikdienā staigādama visai nevīžīgi, viņa kādu vakaru sagaidīja Māri milzīgi uzposusies. Zigmonte 13, 120.

// Būt tādam, kam dodoties, uzturoties (kur), ir, parasti ilgstoši, noteikts psihiskais stāvoklis, noteikta attieksme (pret ko).

Kad silamalas tīrumā bez lietus izdeg rudzi, saimnieks staigā bēdīgs un noraizējies, tomēr nav saīdzis. Avotiņa 2, 38.

3. parasti 3. pers. Kustēties, virzīties (parasti turpatpakaļkustībā) – par priekšmetiem, veidojumiem u. tml.

Zem zolēm iečīkstas dēlis. Tu saki: „Koks atkal staigā.” Lisovska 6, 17.

Pāri upei stiepās melna dzelzs virve, pie kuras ar garu saiti piekarinātā laiva, straumes dzīta, staigāja no viena krasta uz otru. Strāls 3, 23.

Tēvs mazgājas pagalmā pie akas, un tumšām spalvām noaugušo roku muskuļi staigā zem ādas. Bels 6, 267.

// Tikt dotam tālāk citam.

Katra grāmata staigāja no ciema uz ciemu, arī tad, kad tai jau sen vairs nebij ne tikai vāku, bet arī sākuma un beigu lapu. Upīts 9, 258.

„Vai tu domā, ka tad tai Rīgā tā ietu, ja tie kungi gulētu savai naudai virsū?… Bet viņi liek tai staigāt…” A. Deglavs 1, 16.

// Izplatīties, kļūt zināmam (par ziņām, vēstīm u. tml.).

Valodas staigāja no mutes mutē, aizklīda līdz pagastam. Lācis 1, 308.

Leontīne: Iedomājies, kādas tagad atkal staigās valodas. Radinieci izdzinuši no mājas… māsīcu… Skujiņš 14, 197.

Staigā laimīgs (arī vesels)! – saka atvadoties.

Māte: Ardievu, Noliņ! Dari citiem vairāk prieka nekā mums! Staigā laimīgs! Blaumanis 6, 414.

„Ar dievu, dēls, ar dievu! nezin vai šai pasaulē vairs redzamies?!… staigā vesels!…” abi man nosauca pakaļ. Apsīšu J. 3, 49.

„Ko tu, Viktor, staigā tādiem kaķa soļiem, cilvēkus baidīdams?” Kalndruva 5, 186.

Ļaudis domāja, ka dēliem jāstaigā tēvu pēdās un tādēļ [..] dēlam jāmācās par ārstu. Rozītis 2, 33.

Varu tikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku no svešas mantas nav pavairojis. Un es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās. Blaumanis 6, 141.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

staigāt – staiguot; staigalēt
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

staĩgāt v. staĩgat, staĩga, staĩgeŠ

1. Ritēt, cirkulēt. viņah tixpst kãŠs, aseps la:b nestaĩga.

2. Mainīties (par svētku dienām). Liẽldeps staĩga, reĩzih ix tûO Juxģih. Vasaxsv¥k ax staĩga. Ziêmsv¥k nestaĩga – pa·stãvig viêna up tama paša laĩka.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine II 2000 : 359]

Staigāt (arī iet) nelabus ceļus – morāli pagrimt.

Staigāt (arī iet) no rokas rokā – pabūt (pēc kārtas) daudzu rokās, īpašumā.

Staigāt (arī iet) kaķa soļiem (arī kā kaķim) – staigāt (arī iet) klusi, viegli.

Staigāt (arī soļot, biežāk iet, nākt) (kāda) pēdās – sekot (kāda) paraugam.

Staigāt ar ubaga tarbu (retāk kuli) – nonākot nabadzībā, ubagot.

Staigāt maskā – slēpt savu īsto būtību.

Staigāt (arī justies, retāk būt) kā (septītajās) debesīs – justies ļoti labi, laimīgi.

Saulīte (arī saule) staigā (biežāk ripo) pa zemi (arī zemes virsu) – saka, ja ir ļoti skaists, saulains laiks.

Staigāt (kā) pa diegu (arī diedziņu), arī staigāt (kāda priekšā) uz pakaļkājām – darīt visu, ko kāds vēlas, pakļauties pilnīgi tā varai, gribai.

Staigāt (kādam) pakaļ – saka, ja (kāda) pavirši darītais jāpaveic, arī jālabo citam.

Staigājoša (arī dzīva) enciklopēdija – saka par cilvēku, kam ir ļoti plašas, vispusīgas zināšanas. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

staigāt, mantots vārds; lš. staigà, ‘pēkšņi, negaidīti’, pastaigà ‘steiga’, staĩginti ‘steidzināt’, go. steigan, sav. stīgan, v. steigen ‘kāpt’, si. stighnoti ‘soļo, kāpj’, gr. steíchein ‘soļot, maršēt, iet, doties, kāpt’. Pamatā ide. *steigh– ‘soļot, kāpt’, kas ir *(s)tengh- paralēlforma no saknes *ten– ‘stiept, vilkt, sasprindzināt, saspīlēt’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 283]

angļu – to walk

baltkrievu – хадзіць

franču – marcher

grieķu – περπατώ

igauņu – kõndima

itāļu – camminare

ivritā – ללכת

krievu – ходить

latīņu – ambulaveritis

lietuviešu – vaikščioti

poļu – spacer

somu – kävellä

ukraiņu – ходити

vācu – gehen

zviedru – gå

Mūru mūrē, pa mūru staigā, vāciski runā. – Bezdelīga taisa ligzdu.

Pa zemi staigā,

Debesis neredz. – Cūka.

Vakar piedzimis, šodien staigā. – Dūmi.

Ej kur iedams, vienmēr līdzi staigā. – Ēna.

Kungs staigā pa istabu

Šķiņķis uz deguna. – Gailis.

Divi redz, divi dzird,

Divi sarga, četri staigā. ­– Govs acis, ausis, ragi un kājas.

Paši

Paši mēs purvu brienam,

Paši muguras liecam,

Glaimojam, klanāmies, lienam,

Roku gļēvumam sniedzam…

Paskat, cik mūsu māsa

Gaiša un stalta staigā!

Nevis no ārpuses krāsojas,

Bet no dvēseles zaigo.

Paskat, cik mūsu brālim

Droša un noteikta gaita!

Viņš mūs visus sauc tālāk,

Viņš no mums lielumu gaida.

Tā pati saule pār viņiem,

Tā pati saule pār mums,

Vienīgi pašu ziņā

Vakara iznākums. [Elksne 1980 : 126]

Kalnu augstumā

Kur mākoņi pa zemi staigā

Un apcerīgi kalnos kāpj,

Sirds skatās īstenībai vaigā,

Ne sevi vairs, ne citus krāpj,

Ka sirmā akmens dēdēšana

Vēl kādreiz dzīvu asnu dzīs.

Še tikai bezgaiss ausīs zvana,

Kā krusts stāv ērglis debesīs.

Un viss, ko sirds reiz mīlējusi,

Kā tāla ēna lejā zilst –

Vēl acis raugās uz to pusi,

Bet neatšķir un neiesilst;

Jau rada saulei ledus blāvai,

Kas nesildot pār klintīm līst.

Mēms augstums.

Vientulība stāva.

Kā krusts.

Kā ērglis debesīs. [Belševica 1987 : 23]

Vēl tu nezini!

Vēl tu rozes plūc

Nenotvīkdama,

Vēl tu matos spraud

Tās bez nolūka.

Vēl tu uzsmaidi

Visai pasaulei,

Vēl tu nezini

Sava skaistuma.

Paies laiciņš īss,

Un tu nosarksi,

Birzesmaliņā

Ziedus meklējot.

Un tu plūksi tos

Vienam vienīgam,

Un tu smaidīsi

Vienam vienīgam.

Karsti slavēs viņš

Tavu skaistumu –

Bet es staigāšu

Kā pa rudeni. [Blaumanis 1998 : 16–17]

Balodiene šodien atkal bija visu dienu staigājusi kā vētra. Nu viņa jau gulēja, bet tik draudoša kā vulkāns īsi pirms izvirduma. Kad tik nu būtu bijis kāds nekāds iemesls! Bet neviens viņas neaizskāra, jā, pat nelikās ne zinis, vai viņa istabā pavisam bij vai ne. Viņas vecais nosēdās uz gultas. [Jaunsudrabiņš 1982 : 167]

●

Laime savā ziņā ir cilvēka dzīves un cenšanās kalngals. Uz to viņš raugās un kāpj – dažs lēnām, dažs strauji, un, man šķiet, katrs aizsniedz savu laimi, kaut arī sasniegta tā izrādās mazāk pievilcīga, nekā pēc viņas cenšoties. Jaunava, kura staigāja dziedādama, bieži vien izbauda savu sievas laimi nedaudzās dienās un pēc tam staigā saraudātām acīm. Sieva alkst bērnu, bet mātes parastā žēlošanās ir tā, ka maz no bērniem var pieredzēt prieka. Puisis stalti brauc pēc sievas un pārved mājā velnu. Pienāk diena, kad vīram darbu veikt pietrūkst spēka. Vienīgi mūžu nodzīvojušais saņem ilgstošu laimi. [Jaunsudrabiņš 1982 : 321]

●

Bille jau sen var staigāt pa Rīgu, cik tālu vien grib, un neviens par viņu neuztraucas, tikai, tālu staigājot, jāskatās apkārt, bet Billei negribas neko redzēt. Un pat Laboratorijas ielā, kur vesela rinda vienstāva mājiņu dziļi lejā, tādos kā pienenēm, maura stīgām un tīteņiem noaugušos grāvjos, Bille nenoskrien pa šauro, gludo joslu starp zemajiem logiem papriecāties par rožainajām tīteņu taurītēm un pabaidīties, ka logā izbāzīsies kāda nikna galva un uzbrēks. [Belševica 1996 : 88]

●

Visi pēkšņi bija kļuvuši tādi kā ačgārni. Nepierasti. Otrā rentniece Auniene staigāja ne vairs allaž nokārtu, bet atmestu galvu un ne vairs sagumusi, bet izgāztu krūti. Un smaidītu laikam no vienas auss līdz otrai, bet nemācēja, tāds pussmaids vien iznāca. Pats Auns bija kuprītis, viņam krūts smaili izgāzta un galva atmesta jau no dzimšanas, bet arī viņš tā šķībeniski smaidīja. [..]

Anita, gan arī nobijusies, ka plikai būs jāstaigā, jo vasaru tik vien kā briesmīgs kauns, bet ziemu taču jānosalst, tomēr neatlaidās. Viņa ar savām zilajām acīm tā mācēja skatīties un ar apaļo mutīti tā prašņāt, ka neviens viņai nebija pretinieks. Un vārdu pa vārdam izšķetināja, kāpēc lielie tagad staigā tādi, kādi viņi staigā.

[Belševica 1996 : 12–13]

●

 Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Klusums kā pensionārs mirst bez darba. Bezmiega naktī slimais gaida miegu.

Tuksnesī beduīns mirst no slāpēm. Birzī kliedz vālodze. Sausumā zemdega. Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Atveru logus un durvis, bet nav caurvēja. Noceļu jumtu un izsviežu lūgšanu gaisā kā balodi – noķer viņu, ja tu esi vanags! [Ziedonis 1978 : 71]

●

Aiz purviem, aiz mežiem izceļas saules zeme – Ezeriena. Tur guļ zaļi kalni, galvas nolikuši pie arāju sētām, kājas zilā ezerā.

Ap viņu pēdām tinas viļņu putas kā nospārdīti paladziņi. Ezers aizplūst un apstājas otrā krastā pie purviem, mežiem, miglas dūmos. Viņa mala ik dienas guļ miglā, šai malā viļņi spēlējas saulē. Jaunas ievas skalo savas ziedu bārkstis ezerā.

Aiz viņām lazdas lapo kuplām lapām; aiz lazdām rindā slaiki ozoliņi.

Pret kalnu rudzi viļņo. Viņos stāv meža ābele kā pelnu rušķīte ar nesukātu galvu.

No kalna nāk pats Ezerietis ar sētuvi kaklā. Vējā plivinās viņa zelta matu šķipsnas, viņa roka pilna zelta miežu graudu.

Kalnā māja ābeļu dārzā kā zaļā vainagā; tik pelēko jumtu un balto skursteni var redzēt.

Zem ābelēm staigā māte no istabas uz klēti, no klēts uz istabu, pati kupla kā ziedoša ābele.

Ezeriešam bij meita.

Visi viņu sauca Ezerieša meitu, jo viņa bij viena pati savam bagātam, tālu slavētam tēvam.

Viņa bij jauna un slaika kā zaļa kaņepīte.

Viņas acis bij divi saules pilni ezeriņi. Pār viņas pieri staroja bāls zvaigžņu spožums.

Viņa nepazina ne rūpju, ne darba. Tā cēlās, kad saule bij gabalā, mazgājās pienā un staigāja dzeltenās kurpītēs. 

Māte teica: “Mums ir viena pati meita. Mēs viņai atdosim visu. Viņai nebūs ne salmiņš jāceļ: lai zied mums par prieku.”

Meitas gāja sienu pļaut, meitas gāja linu plūkt, viņu līdzi aicināja.

“Kā lai eju jums līdz? Sīki mani pirkstiņi, rakstīts mans priekšautiņš.”

Viņa taupīja sevi kam labākam… Meitas gāja dienas darba, – Ezerieša meita staigāja pa dārzu un rotājās.

Viņa izstaigāja visas birzes, visas pļavas, izšūpojās visos ievu ceros. Viņas garās, brūnās bizes atšķetinājās vējā un mati piebira ziedu, zāļu, kukainīšu. Tā pārnāca, apkrāvusies ziedošiem zariem un zālēm.

Visa klētiņa kūpēja no smaržas. [Skalbe 1979 : 37–38]

●

Tā bija šķība pasaka. Tā bija tik šķība pasaka, ka to nevarēja uzrakstīt. Katra rindiņa rakstījās nost no līnijas. Un pastāstīt arī to nevarēja, jo tad vajadzēja tik šķību muti, kāda ir tikai butei un varbūt kādreiz televīzijas diktoram, kad sabojājusies kāda lampiņa un ekrāns niķojas šķībi švīkains.

Kurpes arī nevarēja viņai nopirkt, viņa vienmēr tās nošķieba un staigāja līkām O veida () vai X veida )( kājām. Un aizgāja viņa vienmēr šķībi. Gāja pa ceļu – iegāja grāvī, gāja ballē dāmu dejā kādu lūgt – aizgāja šķībi un uzlūdza citu. Paēst arī viņa nevarēja. Sēdēja pie galda šķībi un nevarēja trāpīt mutē, bet, ja arī trāpīja kādu ceptu vistas spārniņu mutē, tad – atkal šķībi, tā ka pēc tam nezināja, kā kaulus no mutes dabūt laukā. Vispār viņa bija tik šķība, ka gara nevarēja izaugt – apgāzās. Un, kad viņu apguldīja gultā, tad vienmēr vai nu kājas, vai galva karājās pār gultas malu.

Grāmatā izdot viņu nevarēja, jo mums nav tik šķību mašīnu, kas tādu var iesiet vākos, ne arī tik šķības naudas, par ko tādu nopirkt.

Es jums varētu šo pasaku pastāstīt, bet tā ir tik šķība, ka man nav tik šķības mutes.
[Ziedonis 1983 : 104–106]

KUNCIS. Un kārs un spēcīgs tēvs! Tāds staigā apkārt

Kā guni šķildams. Kur tik mirkli met,

Tur sirdis iedegas kā sausa poss.

BENNO. Jā, Golo apskaužams, to katris mīlē:

Tāds jautris, laipnis un tāds devīgs junkurs. [Blaumanis 1997 : 335]