Tradicionālā transkripcija

[spãre]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[spɑːːre] 


[s] – nebalsīgais troksnenis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[r] – skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



spār-sakne, vārda celms

-e galotne




ceļ-o-tāj+spār-e

diž+spār-e

ezer+spār-e

klaj-um+spār-e

klej-o-tāj+diž-spār-e

krāšņ+spār-e

sīk+spār-e

smaragd+spār-e

ugun-s+spār-e


spār+veid+īg-s, spār+veid+īg-a




spāre patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

spār-e

spār-es

Ģ.

spār-es

spār-u

D.

spār-ei

spār-ēm

A.

spār-i

spār-es

I.

ar spār-i

ar spār-ēm

L.

spār-ē

spār-ēs

V.

spār-e!

spār-es!


N. Juris SpāreD. Jurim Spārem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsSpāre gaisā ķēra kukaiņus.

2) izteicēja daļa – Spilgtais kukainis bija spāre.

3) galvenais loceklisSpāre uz niedres.

4) papildinātājs – Spārēm ir divi pāri spārnu.

5) apzīmētājsSpāru kāpuri ir plēsīgi.



spāres acis, spāres attīstība, spāru bari, spāres barība, spāru dzīve, spāres galva, spāru kāpuri, spāru kārta, spāres ķermenis, spāru migrācija, spāru pārlidojums, spāru pētnieki, spāres spārni, spāru suga, spāres taustekļi, spāru uzlidojums, spāres vēders

 

strautu spāre, upju spāre

 

brūna spāre, liela spāre, krāšņa spāre, kustīga spāre, maza spāre, skaista spāre, zaļgana spāre



spāre, spāru, s.

1. Plēsīgs, ūdeņu tuvumā dzīvojošs kukainis ar tievu, slaidu ķermeni, lielām fasetacīm un diviem caurspīdīgu spārnu pāriem. 

2. Posmkāju kārta, kurā ietilpst šādi kukaiņi.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1026]


spāre, spāres, spāru, s.

1. Liels, slaids kukainis ar kustīgu galvu, lielām fasetacīm un diviem caurspīdīgiem gandrīz vienādu spārnu pāriem.

Spāru bars. Spāru pārlidojums.

Pirmās spāres atklātas akmeņogļu laikmeta apmēram 250 miljonu gadu vecos nogulumos. Latvijas dzīvnieki 125.

.. pāri ūdens līmenim rotaļājās tumši zilās spāres. Zigmonte 9, 239.

2. dsk.; zool. Kukaiņu kārta, kuras pārstāvjiem raksturīgi gandrīz vienādu spārnu pāri. 
[Sagatavots pēc:http://www.tezaurs.lv/llvv/]


spāre – spuorņs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Zooloģijāspāre, brūnā ezerspāre, ceļotājspāre, klejotājdižspāre, krāšņspāre, Partenopes dižspāre, sarkandzīslu klajumspāre, Sibīrijas dižspāre, strautu spāre, ugunsspāre, upju spāre.


UzvārdiSpāre; Spāriņš, Spāriņa; Spārītis, Spārīte.


VietvārdiSpāres, viensēta Krimuldas novadā; Spāres ezers, ezers Talsu novadā; Spāres kalns, kalns Krimuldas novadā; Spāres kapi, kapsēta Kuldīgas novadā; Spāres muiža, ciema daļa Talsu novadā; Spāres pilskalns, pilskalns Talsu novadā; Spāres purvs, purvs Ķeguma novadā; Spāre, vidējciems Talsu novadā; Spārītes ezers, ezers Gulbenes novadā; Mazspāre, mazciems Talsu novadā; Spārīte, vasarnīcu ciems Daugavpils novadā; Spārmuiža, savrupvieta Grobiņas novadā.

 

ErgonīmiSpāre, atpūtas komplekss Talsu novadā; Spāre, boulinga centrs un viesnīca Rīgā; Spāre, ceļojumu aģentūra.


spāre, mantots vārds; apv. spārs, spārv(i)s, sparv(i)s; lš. sparvà, spárva, spaxvas lopu dundurs. Forma spārs laikam no spārvs (Endzelīns) ar vēlāku pārveidojumu ē-celma formā. Tās pašas cilmes kā spert; par saknes patskaņa miju sal. spert : spārdīt. Kukainis tā nosaukts laikam tāpēc, ka ierosina dzīvnieku spārdīšanos; par spārēm agrāk sauca ne tikai kukaiņus ar lieliem caurspīdīgiem spārniem (kr. стрекозá, v. Libelle), bet g. k. dundurus, kas apstāja lopus.

Iespējams arī cits vārda cilmes risinājums: pamatā ide. *sper- no skaņu atdarinājuma, kas raksturīgs spārnu vibrēšanai un spējām, pēkšņām kustībām (: spurgt). Šīs cilmes ir vairāku putnu, piem., zvirbuļu, apzīmējumi dažādās valodās. Skaņumijā *sperO: *sparO-, no kā la. spaxvs > spãrvs > spãrs ar paralēlu ē-celmu.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 890–891]


cтрекоза, cтрекозы, ж. 1. Перепончатокрылое насекомое с длинным тонким телом. Отряд стрекоз. Стрекозы вьются над водой. 2. перен. О живом, подвижном ребенке, непоседе (обычно о девочке) (разг.). 3. О вертолете (прост. шутл.). || прил. стрекозий, -ья, -ье (к 1 знач.).
[Sagatavots pēc: http://ozhegov.info/slovar/]


angļu – dragonfly 

baltkrievu – страказа

franču – libellule

igauņu  kiil

krievu  стрекоза

latīņu – odonata

lietuviešu  laumžirgis

poļu – ważka

somu – sudenkorento

ukraiņu  бабка

vācu  die Libelle

zviedru – slända



Kad redz daudz spāru laižamies, tad būs bagātīga lašu zveja.

 

Ja pie jūras daudz spāru, tad gaidāma laba reņģu zveja.

 

Ja spāres bariem laižas, tad kari gaidāmi.

 

Ja pavasarī redz daudz spāru lidojot, tad būs zivīm bagāts gads.

 

Kad spāres partijās skraida, tad laba miežu sēja.

 

Ja spāres skrej uz jūras pusi, tad būs lietus, ja uz meža pusi, tad būs vējš.

 

Ja vienu spāri priekš Jāņiem nosit, tad pēc Jāņiem ir deviņas vietā.


Kaite man siliņā,

Kaite sila maliņā:

Silā mani odi ēda,

Spāres sila maliņā. [LD 30668-0]

 

Nāc kalnā, lejas meita,

Kalnā laba dzīvošana,

Kalnā rudzi, kalnā mieži,

Kalnā bēri kumeliņi;

Lejā mušas, lejā spāres,

Lejā sīki knaušelīši. [LD 16889-1]



***

 

Vienā zemē,

kur auga milzīgi zirņi

kā globusi,

tos arī par globusiem lietoja

tādi paši – kā mums –

pasavtīgi

un pasīki vīriņi.

 

Vārīja globusus,

lai nejauši

neizlauž zobus.

 

Svētas un milzīgas

kā helikopteri

spāres tiem lidoja pāri.

 

Kā zirņi bij gatavi,

vīriņi

metās pie tiem

kā nīlzirgi,

aizmirsa:

augšā spāres

un sev iekšā

kaunu un godu.

 

Un tikpat pašaizliedzīgi,

kā pie mums

pārēdās… [Vācietis 1982 : 84]


Sarunu pārtrauca dūkoņa. Uz padilles zariem nosēdās spāre, visu laiku trīsinādama caurspīdīgos, plānos spārnu pārus. Viņas slaidais, zilganais ķermenis laistījās kā nolakots.

– Vai drīkstu jūs traucēt? – atkal ierunājās Orks.

– Lūdzu, – tā piekrītoši pavicināja spārnus.

– Man ir diezgan nepatīkams jautājums. Ceru, ka neļaunosieties.

– Un kāds tas būtu? – spāre kļuva ziņkārīga.

– Kā jums, tik skaistai lidonei, var būt tik neglīts kāpurs? Ne mazākās līdzības.

– Kāpurs nav skaists, bet no tā izkūņosies tikpat daiļa spāre kā es.

– Bet kāpēc viņam rīmas daba? – starpā iemetās Kvarks.

– Jūs esat nepieklājīgs, – pie auss klusi sīca ods.

– Es taču saku patiesību.

– Labi, atbildēšu. Tas tādēļ, lai kāpurs ātrāk pieaugtu un ātrāk pārvērstos par spāri. Viņam, tāpat kā jums, nepatīk visu mūžu pavadīt dīķī, – spāre sadusmojusies aizlaidās. [Plotnieks 1960 : 49]

 

Rīts. Ezermalā pēc brokastīm vēl brīdi uzkavējamies. Man ļoti patīk spāres. Ar interesi vēroju, kā tās lido. Tikai šad tad nometas uz kāda zara vai zāles stiebra.

Spārēm ir pavisam plāni spārni; saulē tie mirdz. Lūk, netālu aizlido garām liela, zaļgana spāre! Un tepat gar meldriem – brūna.

Interesanti, no kā spāres pārtiek? Ko tās ēd? [Plotnieks 1977 : 47]

 

Niedrēs un meldros ņirbēt ņirbēja lielas un mazas spāres. Sevišķi viņa uzmanību saistīja kāda liela, brūna spāre, kas atlaidās tieši no meža. Ieraudzīja ūdenī laivas tuvumā kādu satrunējušu koka gabalu un nosēdās uz tā. Spārnus pacēlusi augšā, lai nesamērcētu, spāre lietišķi to no visām pusēm aplūkoja. Bet, līdzko Māris sakustējās, tā uzspurdza gaisā un dusmīgi laidelējās apkārt, it kā vēlēdamās aiztriekt zēnu projām. [..] Spāre atkal nometās vecajā vietā, bet ne uz ilgu laiku. Viņai tomēr nepatika būtne, kas sēdēja laivā un viņu novēroja. [..]

Spāru kāpuriņa nolaišanās zemūdens valstībā bija ļoti bīstama. Tāpat kā avarējošu lidotāju, kas nolaižas ar izpletni ienaidnieka aizmugurē, ik brīdi var apšaudīt ar ložmetējiem un šautenēm, arī kāpuriņu apdraudēja plēsīgas zivis, vaboles un citi plēsoņi, bet noslēpties vai izbēgt nekur nevarēja. [..]

Pagāja dažas dienas, un spāru kāpuriem sāka augt garumā apakšējā lūpa. Šī ķermeņa daļa – maska jeb žokļu rokas – izauga četrreiz garāka par galvu. Maskas augšgals bija apbruņots ar divām knaiblēm laupījuma notveršanai un saturēšanai. Miera stāvoklī maska salocījās uz krūtīm un ar to varēja apklāt muti, žokļus un visu apakšējo galvas daļu. Par to, ka šādā stāvoklī kāpurs izskatījās ļoti neglīts, nebija ko skumt. Izejot medībās, ar masku varēja sagūstīt tālu priekšā katru medījumu un ar diviem pāriem žokļu sagremot. Ar to arī varēja no zemes uztvert barību kā ar kausu – smelt un liet mutē visu, kas pagadās. Ēšanai nederīgo – smiltis, niedru drumstalas un citu, kas iekļuva mutē, – ar priekškājiņām iztīrīja laukā. Žokļu rokas bija lielisks zvejas rīks, kāda citiem ezera iemītniekiem nebija.

Galvas abās pusēs kāpuriem izveidojās brīnišķīgs redzes aparāts – lielas saliktas acis. Bez tam pierē attīstījās trīs vienkāršas acis, līdzīgas tumšiem punktiem. Ar šīm acīm viņi varēja redzēt labāk nekā citi ezera dzīvnieki.

Lai kāpura maigo ķermeni un locekļus aizsargātu no mitruma, aukstuma un ienaidnieka zobiem, Saulstariņš parūpējās, ka īsā laikā viņu ķermeni pārklāja ciets hitīna ūdenslīdēja tērps. Un pie reizes viņiem uz pieres izauga radziņi, tāpat vien, skaistumam. [..]

Laiks arvien vēl pastāvēja saulains un silts. Bet tad kādu dienu no dienvidrietumiem uz Engures ezeru sāka plūst milzīgi spāru bari un nemaz nevarēja paredzēt, kad tie norims. Lielā spāru armāda aizņēma kādus piecus kilometrus platu jūrmalas joslu divu garu egļu augstumā. Spāres laikiem laidās tik blīvā barā kā mākonis un brīžiem pat aizsedza sauli. Trīs garas vasaras dienas spāres plūda vienā plūšanā. Šādu masveidīgu spāru ceļošanu sauc par invāziju jeb migrāciju. Kāds pamats šādai ceļošanai? Bailes no bada vai cits kāds iemesls? Tas vēl nav zināms. [Grigulis 1967 : 6–45]

 

Kādu brīdi sēdēt uz plakanā, siltā akmens, skatīties uz kuplajiem madaru un vanagzirņu cekuliem pār kraujas malām un žibīgajām spārēm virs ūdens tīri patīkami. Spāres lido tā jocīgi: pašaujas gabaliņu sāniski, tad stāv gaisā, spārnus ņirbinādamas, pašaujas atkal. Lielajās galvās apaļas, it kā aklas acis. Spārei galvu pagriežot, acīs blāvi atspīd saule.

Bille noguļas uz vēdera un bāž roku ūdenī paplunčāties, bet ūdens, kas izskatījās tik silts, ledaini apdzeļ pirkstus. [..]

Tātad arī pabradāšanās izpaliks. Skatīties ūdenī un spārēs? Cik ilgi var? [Belševica 1992 : 104]



Kukaiņu redzējums

Jokaini, bet reizēm trauslajiem kukaiņiem ir vislielākās acis! Piemēram, spāres acis ir teju galvas lielumā. Katra no tām sastāv no daudzām sīkām, vienkāršām acīm – omatīdijām, kas uztver gaismu un rada attēlu. Pēc tam kukaiņa smadzenes saliek visus attēlus kopā kā puzli. Šādas acis sauc par saliktajām. [Krasta 2010 : 27]


Spāre simbolizē nemirstību un atdzimšanu. Spāre ir atainota Japānas, ko dēvē arī par Spāres salu, nacionālajā emblēmā. Taču spāres nozīme ir arī paļāvības trūkums un nepastāvība. Iespējams, tas ir tādēļ, ka spāre kādu brīdi it kā karājas gaisā un tad šaujas prom.
[Sagatavots pēc: Brūsa-Mitforda 2005 : 56]


Dziesma Ko tu vēl domā. Vārdu un mūzikas autors grupa Prāta vētra.

 

Dziesma Pavasara zumm. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika.

 

Dziesma Gaujai. Z. Purva vārdi, R. Paula mūzika, izpilda O. Grīnbergs.

 

Dziesma Īstenība. K. Dimitera vārdi un mūzika.


Spāres ir lieli, parasti spilgtas krāsas kukaiņi, kas sastopami ne vien pie dažādiem ūdeņiem, bet arī to tuvumā mežmalās, skrajākos krūmājos utt. Dažas tekošo ūdeņu spāru sugas atklātā apvidū bieži aizlido pat 1,5–2 km no ūdens, piemēram, upju krāsspārnis un bālais platkājis. Spārēm raksturīga liela, kustīga galva ar milzīgām acīm un īpatnēja krūšu uzbūve – priekškrūtis panīkušas, toties ļoti spēcīgas ir viduskrūtis un pakaļkrūtis, pie kurām ir divi pāri gandrīz vienādu, bagātīgi dzīslotu, caurspīdīgu spārnu. Teicamas lidones, kas barību (visdažādākos kukaiņus) ķer gaisā. Ļoti raksturīgs slaids, parasti stabveida vēders. Arī kāpuri ir plēsīgi, dzīvo ūdenī.

Dažas zivis, piemēram, asari, raudas un pat līdakas, nelielā daudzumā ēd spāru kāpurus. Samērā daudz spāru kāpuru apēd daži ūdens piekrastes putni. Pieaugušās spāres ķer daudzi putni, piemēram, piekūni, dzeltenās cielavas, māju strazdi, zaļās vārnas. Spāres derīgas tāpēc, ka iznīcina dzēlējodus un citus kaitīgus kukaiņus.
[Sagatavots pēc: Latvijas dzīvnieku pasaule 1974 : 125]

 

Spāres – klimata pionieri

Spāres ir kukaiņu klases spāru (Odonata) kārtas kukaiņi ar tā saukto nepilnīgo pārvēršanos. Latvijā ir konstatētas 59 spāru sugas.

Spārēm ir būtiska nozīme dažādu bezmugurkaulnieku, piemēram, odu, mušu un knišļu, populāciju regulēšanā. To nozīmi ekosistēmās palielina tas, ka pieaugušās spāres dzīvo uz sauszemes, bet kāpuri – ūdenī.

Spāres medī lašveidīgo zivju mazuļi un putni, piemēram, kaijveidīgie, ūdensstrazdi, mušķērāji, cielavas u. c.

Spāru kāpurus izmanto ūdenstilpju ekoloģiskās kvalitātes noteikšanā. Savukārt pieaugušās spāres arvien vairāk tiek izmantotas klimata pārmaiņu raksturošanai.

Pirmās ziņas par spārēm Latvijas teritorijā ir pieejamas jau no 18. gadsimta otrās puses, kad tiek publicēta Rīgas aptiekāra dēla Jakoba Benjamiņa Fišera grāmata Versuch einer Naturgeschichte von Livland (1778). Lai gan toreizējā Līvzemē ietilpa gan Vidzeme, gan daļa Igaunijas, tomēr, tā kā Fišers dzīvoja un strādāja Rīgā, grāmatā minētās piecas spāru sugas, visticamāk, raksturīgas Latvijas faunai. 1864. gadā mācītājs Johans Heinrihs Kavals publicēja Kurzemes – visticamāk, Puzes apkārtnes – spāru sugu sarakstu. Gandrīz pēc 15 gadiem A. Brutans publicēja darbu par Baltijas spārēm, kur raksturoja spāru faunu Daugavpils un Daugavas apkārtnē starp Krustpili un Līvāniem. 18. un 19. gadsimta darbos ir ziņas jau par 26 spāru sugām. Tomēr, tā kā nav zināms, cik daudz laika pētījumiem veltījuši un kādas metodes šie pētnieki izmantojuši, par pirmo pilnīgāko Latvijas spāru sugu sarakstu uzskatāms latviešu hidrobiologa Bruno Bērziņa darbs (1942), kur minētas 47 sugas, un entomologa Zanda Spura darbs (1956), kur minētas 53 spāru sugas. Nākamajos 40 gados dažādās publikācijās Latvijas spāru faunā minētas 53 vai 54 sugas.

To, kad Latvijā sākās straujākas pārmaiņas spāru faunā, grūti pateikt. Tomēr spāru pētījumi pagātnē un sugu kalendārs dod norādes, ka pārmaiņas kļuvušas straujākas tieši pēdējo 15–20 gadu laikā:

  • 1995. gadā Papē noķertas vairākas klejotājdižspāres;
  • 2001. gadā Mazajos Kangaros noķerta un 2010. gadā pie Bauskas nofotografēta joslu klajumspāre;
  • 2002. gadā Andrupenes apkārtnē atrasta Sibīrijas dižspāre;
  • 2005. gadā Klāņu purva apkārtnē noķerta brūnā ezerspāre;
  • 2008. un 2009. gadā vairākās vietās Latvijā konstatēta Partenopes dižspāre;
  • 2009. un 2010. gadā vairākās vietās Latvijā konstatēta agrāk redzētā, tomēr apšaubītā sarkandzīslu klajumspāre.

Gandrīz visas minētās sugas, atskaitot Sibīrijas dižspāri, ir dienvidu sugas, kas tiek konstatētas arvien tālāk uz ziemeļiem. Nīderlandes zinātnieki vairāku spāru sugu izplatīšanos uz ziemeļiem saista ar temperatūras paaugstināšanos.

Apkopojot informāciju par Latvijas un tai blakus esošo teritoriju spāru faunas pārmaiņām pēdējo 20 gadu laikā, var prognozēt faunas pārmaiņas nākotnē. Pavisam Latvijai blakus esošajās teritorijās reģistrētas 11 spāru sugas, kas nav sastopamas Latvijā. Tiesa gan, vienas sugas (ar īpašu nosaukumu – Sympetrum erotica) noteikšanā, iespējams, pieļauta kļūda. Maz ticams, ka šis Tālo Austrumu sugas īpatnis varētu būt atlidojis līdz Lietuvai. Par vēl divām sugām ir zināms, ka tās Eiropā strauji izplatās ziemeļu virzienā. Tādēļ, visticamāk, Latvijas faunā tuvā nākotnē varētu parādīties vēl vairākas spāru sugas.

Spāru, kas pārstāv ziemeļu sugas, nav daudz: ziemeļu krāšņspāre, debeszilā dižspāre, Sibīrijas dižspāre. Šo sugu areālu robežas, iespējams, laika gaitā pārvietosies ziemeļu virzienā, tāpēc šīs sugas no Latvijas varētu izzust. Tāpat iespējams, ka klimata pārmaiņas liks bēgt augsto purvu sugām – sūnupurvu dižspārei un ziemeļu smaragdspārei. Klimata ietekme var būt arī citāda. Piemēram, kāda no jaunajām sugām var sākt konkurēt par teritoriju vai barību ar pamatiedzīvotāju, piemēram, varbūt Partenopes dižspāre sāks konkurēt ar karalisko dižspāri. Ir zināms, ka klimata pārmaiņu ietekmē mainās kukaiņu vairošanās cikli un tie sāk nesakrist ar dažu putnu vairošanās cikliem.

Pirmajam pamanīt agrāk neredzētu sugu nav tikai zinātnieku priekšrocība, lai gan, protams, tieši zinātnieki vislabāk zina, kādos biotopos un kad jaunās sugas būtu meklējamas. Pamanītās šķietami neredzētās spāres vajadzētu nofotografēt. Protams, ne jau katra spāre būs jaunums vai retums. Tomēr fotogrāfijas dod lielu ieguldījumu mūsu zināšanās par spārēm. Latvijas spāru atradņu datubāzē šādu tā saukto gadījuma novērojumu ir vairāk nekā 1500, un nelielajai Latvijas teritorijai tas ir daudz.
[Sagatavots pēc: Kalniņš 2011 : 16–19; arī http://www.videsvestis.lv/]