šaubīties

šaub- – vārda sakne

-ī- – piedēklis

-ties – galotne

šaubī- – vārda celms

-īties – izskaņa

šaubīties par nākotnes izredzēm, šaubīties par rīcības pareizību, šaubīties par savām zināšanām, šaubīties par spējām, šaubīties par ziņu patiesumu

1988. gadā Tautas fronte vēl bija pa pusei debesīs. Līdzīga jaunpiedzimušajam, kas jau elpo, vēl skaidri neredz un nedzird, bet ko visi uzlūko kā brīnumu – ar aizturētu elpu, pa pusei ticēdami tā realitātei un dzīvesspējai, pa pusei vēl šaubīdamies. 1989. gadā Tautas frontes esamība jūtama daudzās dzīves nozarēs visā Latvijā un tālu aiz tās robežām. Tomēr arī tagad daudziem uzmācas smagas bažas par to, vai Tautas frontes vadītāji spēs saglabāt vienprātību. Dažkārt mazāka nelaime ir pieņemt lēmumus, kas nav paši pareizākie – jo laika gaitā, ja vien cilvēki ir dzīvi un rīcības spējīgi, daudz ko iespējams precizēt un koriģēt –, nekā ķildu dēļ sašķelt tautu. Senajos laikos ķildas izšķīra Likteņa zirgs. Vai mūsdienu strīdus būs iespējams atrisināt bez Likteņa tanka līdzdalības? [Sagatavots pēc: Zariņš 1989 : http://www.barikadopedija.lv/raksti/191181]

Peters: šaubos, vai 13. janvāra grautiņi bija tikai sociāli nemieri

Dzejnieks un publicists Jānis Peters savulaik atzina, ka politiķi nav izanalizējuši 2009. gada 13. janvāra nemieru iemeslus un, iespējams, tie nebija tikai sociāli nemieri. „Domāju, ka nemieri nav izanalizēti. Šaubos, vai tie bija tikai sociāli nemieri,” – tā 2009. gadā J. Peters izteicās par notikumiem janvāra sākumā, pēc kuriem Valsts prezidents Valdis Zatlers izvirzīja vairākus uzdevumus valdībai un parlamentam, brīdinot par Saeimas atlaišanas referenduma ierosināšanu.

Dzejnieks gan neprecizēja, kas viņam liek šaubīties, vien norādīja, ka, iespējams, Latvijai ir kas slēpjams. „Iespējams, ka Latvijai ir kas tāds, ko starptautiskajai sabiedrībai nav ērti atklāt. Man ir kaut kādas šaubas,” sacīja viņš. [Sagatavots pēc: https://apollo.tvnet.lv/5420176/peters-saubos-vai-13-janvara-grautini-bija-tikai-sociali-nemieri]

Latviešu-lietuviešu un lietuviešu-latviešu sarunvārdnīca

(Recenzijas fragments)

Dažiem svešvārdiem (kā dimensija 42. lpp., kas nešķiet tik neparasts) no Svešvārdu vārdnīcas tiek pievienots skaidrojums, kas aizņem pat 8 rindiņas tik dārgas vārdnīcas vietas.  Ļoti jāšaubās, vai pirmās nepieciešamības vārdos būtu jāiekļauj arī tādi kā battraukis – soliņš zābaku novilkšanai 238. lpp., lūšynė – lūšu uzturēšanās vieta, driežynė – vieta, kur daudz ķirzaku 93.–94. lpp. Būtu interesanti aptaujāt, cik daudzi lietuvieši pazīst un ikdienā lieto tādu vārdu kā šaukšdėtė – karošu (trauku) plaukts (skapis) 252. lpp. Dzelzceļa leksikā būtu derējis tāds svarīgs un bieži lietojams jautājums kā Cikos atiet vilciens? – Kelintą valandą išvyksta traukinys?, jo verba priedēkļa atšķirīgā semantika bieži maldina runātājus (sal. atvyksta traukinys – pienāk vilciens). Noderīgi un patiešām vajadzīgi ir saīsinājumi, kas apzīmē vīriešu un sieviešu tualeti (liet. V un M) – tādi nav atrodami iepriekšējos sarunvārdnīcas izdevumos. Pozitīvi vērtējams arī Lietuvas svētku un piemiņas (nevis atzīmējamo!) dienu saraksts, taču rodas šaubas, vai visi šie svētki ir tik svarīgi un nepieciešami Lietuvas viesim un tūristam, piemēram: Grāmatvežu diena, Jūras diena u. c. 30. lpp. Turklāt šaubas arī par šo svētku pareizu tulkojumu un pareizrakstību latviešu valodā. Rodas iespaids, ka sastādītāja ignorē cittautu īpašvārdu atveides noteikumus latviešu valodā, jo vietvārdi un personvārdi ir rakstīti kļūdaini: liet. Vytautas – latv. Vitauts (= Vītauts); liet. Gediminas – latv. Gedimins (= Ģedimins) 31., 32. lpp. un daudzi citi līdzīgi piemēri. [Balode 2004 : 163]

●

Vairākus 17. gs. pierakstītos vārdus var interpretēt dažādi, piemēram, vīrieša vārds Kiß esot īsinājums no Narciss (Siliņš 1990 : 196). Tomēr jāšaubās, vai Kiß ir Narcisa vārda īsinājums, tādu neuzrāda arī L.Makensena vārdnīca (Mackensen 1988 : 129), drīzāk tas būtu lasāms kā Ķīs(i)s, Suntažu izloksnē ijo-celma lietvārdos zūd galotnes /i/ arī divzilbīgos vārdos – ķīss.  Zemnieks ar Kiß vārdu ir dzīvojis „Ezerēnu“ mājās, iespējams, bērns ir nosaukts zivs vārdā, jo vecāki varētu būt bijuši zvejnieki, tātad – tas varētu nebūt kristīts vārds. [Paegle 2016 : 102]

●

A. Kronvalds iestājas par latviešu tiesībām uz nacionālu izglītību, sludina humānismu un kultūras izplatību dzimtajā valodā. Tādēļ, ja ņem vērā sākumā minētos sabiedrības definīcijas pamatkritērijus, varam runāt par sociālā tīkla veidošanās sākotni un piederības izjūtu, savdabīgu emocionālo elementu uzsvērumu, lai panāktu gluži racionālus rezultātus – kultūras un ekonomisko neatkarību. Bet nevar runāt par vienotu organizāciju sabiedrības izpratnē. Arī pats A. Kronvalds, šķiet, šaubās par kopapziņas klātbūtni tālaika sociālajās attiecībās un domā drīzāk par nākotnes uzdevumiem. [Plūme 2012 : 95]

●

Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas I daļā minēts, ka „pastiprinājuma partikulas funkciju dažreiz veic arī apstākļa vārds vēl. Bez pastiprinājuma nozīmes vēl piešķir niansējamam vārdam arī it kā laika nozīmes nokrāsu.

Labi vēl, ka bibliotekāre neatlocīja visus apvākus.

Laime vēl, ka uzauti garie ūdenszābaki. (MLLVG 1959, 790)”

Minētajos piemēros gan par laika nozīmi jāšaubās. Tātad par vēl piederību pie vārdšķirām un vēl semantiku latviešu valodniecībā nav vienota viedokļa. [Zilgalve 2013 : 153]

●

Kaut arī atsevišķas Krievijas likuma par civildienestu daļas formāli bija piemērojamas no Latvijas dibināšanas brīža līdz pat 1927. gadam, jāšaubās, vai šis likums praksē tika piemērots (atskaitot, protams, iepriekš minētos spriedumus). Kā redzams no Pagaidu valdības sēžu protokoliem, Pagaidu valdība uzskatīja, ka tai steidzami jāizstrādā civildienesta regulējums. Tas arī tika darīts, 1920. gadā pieņemot Likumu par civildienestu, bet līdz tam – pieņemot atsevišķus lēmumus par civildienestu. Tādējādi Pagaidu valdība savus lēmumus balstīja uz pārliecību, ka cits tiesiskais regulējums civildienesta jomā nepastāv. Krievijas likums par civildienestu bija ļoti apjomīgs un sarežģīts, turklāt jāšaubās, vai tā eksemplāri bija pieejami visos resoros. [Danovskis 2014 : 89]

Pēteris Ērmanis, humānisma sludinātājs savā pirmajā grāmatā un tā apliecinātājs pārējās un dzīvē, pirmā krājuma „Es sludinu” (1920) beigās dzejolī Aprīļa rīta ekstāze izsaucas: „Es neticu, šaubos tik daudz,” – bet nākamajai grāmatai izvēlas nosaukumu „Es šaubos, es ticu” (1922).

Dzejnieka darbu plašāka analīze rodama Kārļa Vērdiņa promocijas darbā „Latviešu dzejproza 20.gadsimtā” (2009).

Pētera Ērmaņa (1893–1969) vārds latviešu dzejā saistās galvenokārt ar ekspresionisma virziena klātbūtni divos divdesmito gadu sākuma krājumos – daiļrades posmā, kad autors konsekventi iet asimetrijas virzienā, savos dzejoļos pauzdams par kliedzošu netaisnību un ļaunumu kara laikā, kā arī rūgtas pārdomas par cilvēka dabu un likteni. 1920. gada februārī Ziemsvētkos A. Mežsēta apgāds „Vainags” publicē krājumu „Es sludinu”. Šajā krājumā P. Ērmanis izmanto t. s. Vitmena rindu.

Nākamais krājums „Es šaubos, es ticu” (1922, pēc citiem avotiem 1923) stilistiski ir visai līdzīgs, taču dzejoļu forma ir cita – no 4  grāmatā publicētā teksta 39 ir dzejoļi prozā, kas noformēti rindkopās. Atsevišķiem dzejoļiem doti apakšvirsraksti: „Slepkava” un „Napoleona Bonaparta sods” dēvēti par balādēm, „Disciplinārais bataljons” – par cara laiku atmiņām, „Kristus, Pāns un zociālists” – par pasaku.

Pamanāmākās šo tekstu iezīmes (tāpat kā P. Ērmaņa iepriekšējā dzejoļu krājumā) ir ekspresija, ko nodrošina tiešās runas izmantojums, pāreja no vēstījuma pirmajā personā uz vēstījumu otrajā personā, kā arī bagātīgais izsaucienu lietojums, kas raksturīgs arī P. Ērmaņa ekspresionistiskā perioda dzejā: „Tas ir viņš! / Laucinieks! Zemes milžu pēdējais! Pretnieks / Samīt! Satriekt! Nost! Nost!” (Ērmanis 1923 : 5–6)

Autors šajos tekstos bieži vien izmanto sižetu. Iemīļota P. Ērmaņa tēma ir pilsētas un lauku pretstatījums, atmiņas par dienestu armijā un Pirmo pasaules karu, kā arī pacifistisku uzskatu paušana.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ekspresionisms atainoja mūžīgo, svarīgo, bet sadzīviskus motīvus attēloja hiperbolizēti. P. Ērmaņa darbos līdzās svarīgajām idejām (kara un vardarbības nosodījums, nepieciešamība pēc šķīstīšanās un garīgas attīstības) un simboliskajiem tēliem (sevišķi dzejoļos par Krieviju) tomēr vietumis sastopami arī precīzi vērojumi, noskatīti Pirmā pasaules kara gados.

Nozīmīgākais dzejoļu kompozīcijas elements ir plaši izmantotās atkārtojuma figūras. Pateicoties atkārtojumiem, P. Ērmanis sadala garos teikumos īsākās daļās, un viens tēls dzejolī „turpinās”, to piesauc atkārtoti (parasti vienas rindkopas robežās) un turpina veidot asociāciju lauku. Piemēram, dzejolī „Viesojums pie Sātana”:

„Un cēla kā vējš mani, nesa kā vējš mani, īros kā vētrainos viļņos; Projām no zemes es traucos, laidos caur telpām es tālām, telpām miglainām, svešām. [..] Rodēna skulptūrai līdzīgs bij, Rodēna Domātājs tiešām bij..” (Ērmanis 1923 : 64).

Šie pastāvīgie atkārtojumi sagausina tekstu, piešķirot tam svinīgumu un smagnējību.

Šo posmu P. Ērmaņa daiļradē Edmunds Zirnītis uzskata drīzāk par novirzi no normas, meklējumu periodu, kurš ļāvis dzejniekam izpaust Pirmajā pasaules karā gūtos pārdzīvojumus, bet nav bijis labvēlīgs „īstas” dzejas sacerēšanai. [Sagatavots pēc: Vērdiņš 2009 : 81–82]

Leģendas tapšana. „Ezera sonāte. Filmas arheoloģija”

Kāpēc Laura nepalika kopā ar savu ideālo vīrieti Rūdolfu?… Vai nu mēs raudam, vai smīnam, bet šis jautājums ir neatbildēts jau 40 gadus.

Raidījums „Filmas arheoloģija” centās atšifrēt kārtējā latviešu kino klasikas darba noslēpumus. Varis Brasla kopā ar aktrisi Lilitu Ozoliņu atgriezās Tomariņu mājās, lai atgūtu filmas laikā sasisto sienas pulksteni un atzītu, ka Gunārs Cilinskis tomēr airē labāk…

Raidījuma dalībnieki atzina, ka Gunārs Cilinskis bija kā uzburts uz tobrīd slavenās rakstnieces romānu  „Aka”, un viņam padomā bija tikai viena aktrise – Astrīda Kairiša, kura spēj uz ekrāna mīlēt tik niansēti dziļi un apgaroti. Kaut arī liktenīgā mīlētāja loma Cilinskim bija ierakstīta gēnos, par sevi viņš esot šaubījies. Lilita Ozoliņa temperamentīgo Viju esot izcīnījusi ar parūkas palīdzību, kaut arī konkurence bijusi skarba.

Gan aktieriem un filmēšanas grupai, gan skatītājiem bija lemts piedzīvot ļoti emocionālu epizodi – pēc četrdesmit gadu pārtraukuma satikās divi šīs filmas varoņi: mazais šķelmis Māris – Egils Veseris – un viņa „filmas mamma” Astrīda Kairiša.

Iespējams, tā bija Latvijas kino vēsturē spožākā režisoru V. Braslas un G. Cilinska dubultdebija, bet ko nozīmē būt diviem režisoriem uz komandtiltiņa? Ko par filmas veidošanas laiku slēpj rakstnieces Regīnas Ezeras dienasgrāmatas? Kāpēc melodramatisks klišejiskums nepadarīja filmu par saldsērīgu padomju laika pasaku ar skumji pareizām beigām? Šis un vēl daudzi citi jautājumi tika skarti 2015. gada 17. decembra sarunā par latviešu kino šedevru – filmu „Ezera sonāte”, par kuras māksliniecisko augstvērtīgumu nav jāšaubās arī mūsdienās. [Sagatavots pēc: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/17.12.2015-tv-pirmizrade-legendas-tapsana.-ezera-sonate.-filmas-arheologija.id61876/]

●

2013. gada 20. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā tika pasniegtas gadskārtējās balvas par prasmi komunicēt ar sabiedrību. Atzinības balva, kas nosaukta Cicerona vārdā, tradicionāli piešķirta vairākās kategorijās, savukārt antibalvu, kam gods nest Mērfija vārdu un kas bija piešķirta par maldinošu publisko komunikāciju pēc Zolitūdes katastrofas, nebija ieradies saņemt neviens lielveikalu tīkla „Maksima” pārstāvis. Žurnālistam, kinokritiķim un Latvijas Universitātes asociētajam profesoram Ābramam Kleckinam Cicerons tika piešķirts par jauno žurnālistu izglītošanu un kinoprocesu analīzi. Šaubīdamies, vai drīkst pieņemt balvu, kurai pats bijis viens no iedibinātājiem, laureāts teica: tā kā tai līdzi nenāk nekādi materiālie labumi, tad – galu galā – kāpēc ne? Jautāts par jauno žurnālistu audzināšanu, viņš teic: „Mēs viņus izlaižam spulgām acīm, misijas apziņas pilnus, bet pēc pāris gadiem praktiskajā žurnālistikā viņi sasveicinoties griež galvu sānis.” [Sagatavots pēc: Kipere 2014 : http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1936&Itemid=412]