Tradicionālā transkripcija

[pup:a] [puppa]


Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pupːɑ] 


[p] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



pup-sakne, vārda celms

-agalotne




pup-u+mētr-a

cūk+pup-as

kārš-u+pup-as




pupapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

pup-a

pup-as

Ģ.

pup-as

pup-u

D.

pup-ai

pup-ām

A.

pup-u

pup-as

I.

ar pup-u

ar pup-ām

L.

pup-ā

pup-ās

V.

pup-a!

pup-as!


N. Olafs Pupa D. Olafam Pupam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPupa ir liela sēkla, kas aug pākstī.

2) izteicēja daļaViens no tradicionālajiem Ziemassvētku ēdieniem ir zirņi un pupas.

3) galvenais loceklisCūku pupas.

4) papildinātājs – Pupām vienā galā ir melna iežmauga, kas atgādina mutīti.

5) apzīmētājsCūku pupu ēdieni ir gardi un sātīgi.

6) apstāklisCūku pupās ir daudz organismam noderīgu vitamīnu.



pupas apvalks, pupu kotletes, pupu pastēte, pupas pāksts, pupu sautējums, pupu ziedi, pupu zupa

 

kāršu pupas

 

cietas pupas, lielas pupas, mazas pupas, mīkstas pupas, sīkas pupas

 

apceptas pupas, audzēt pupas, ēst pupas, iesēt pupas, izžāvētas pupas, kaltētas pupas, kult pupas, lobīt pupas, ravēt pupas, sautētas pupas, tīrīt pupas, vārīt pupas, žāvēt pupas



pupa s.

1. Viengadīgs tauriņziežu dzimtas lopbarības un pārtikas augs raibiem ziediem un lielām sēklām pākstīs.

Pupu pākstis. Raibs kā pupas zieds.

2. Šā auga sēkla, ko lieto pārtikai un lopbarībai.

Izlobīt pupas no pākstīm. Izvārīt pupas.

3. sar. Pupiņa.
[Sagatavots pēc:
LVV 2006 : 890]


pupa, -as, s.

1. Viengadīgs tauriņziežu dzimtas pārtikas un lopbarības augs ar taisnu, stāvu stublāju un sēklām pākstīs.

Dārza pupa. Rupjsēklu pupa. Sīksēklu pupa.

Kāršu pupas – pupu sugas, kurām ir nepieciešams balsts, ap ko vīties.

Cūku pupas – pupu šķirne ar lielām sēklām.

2. Šī auga sēkla.

Lobīt pupas. Kult pupas. Pupu zupa.

Pākstis sprāgst vaļā, un pupas birst zemē .. Latviešu tautas pasakas 417.

Bet iztika. Bada gados ar to, jumta salmos ko izdevās atrast. Arī ar dienišķām pupām. Čaklais 3, 133.

Kas pūriņu pielocīja Bajāriņa meitiņām? Zirņu, pupu vācelītes, Tēva maizes gabaliņi. Darba vara lielu dara 222.

sal. .. sāk krist lietus lāses, rupjas kā pupas. Jansons 5, 288. 

3. Dažu citu tauriņziežu dzimtas, arī daža citu dzimtu augu sēkla, auglis.

Kakao pupas (arī pupiņas) – kakao koka sēklas.

4. Pupiņa.

Tāpat [kā dārzeņu sautējumu] gatavo vaska pupas un burkānus, svaigus kāpostus un kartupeļus. Padomju Latvijas Sieviete 77, 7, 28.

Pupu mētra – pupumētra.

Pupu mētra dod savdabīgu piegaršu zaļbarības salātiem, mērcēm, mājas desām, gaļai, zivīm, olām, sēnēm. Padomju Latvijas Sieviete 78, 4. pielikumā.
[Sagatavots pēc:
http://www.tezaurs.lv/llvv/]


pupa pupa; paēst pupas – paēst pupu; tīruma pupas – teirumpupys
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


pupa 1. a) (nokrīt) kâ pupa – ātri, viegli, pēkšņi.

b) (nosviest, nogrūst u. tml.) kâ pupu – ātri, viegli, pēkšņi (nosviest, nogrūst).

2. brt k°â pupas – radīt paklusu, vienmērīgi sprakšķošu troksni (piem., malkai degot); ļoti ātri, raiti runāt.

3. asaras bìrst kâ pupas – saka, ja kāds ļoti ātri runā.

4. kâ pupu kùlis – saka par ļoti novājējušu cilvēku, dzīvnieku.

5. (raibs) kâ pupas ziêds – ļoti raibs, notikumiem, piedzīvojumiem bagāts.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 184]


Bērt kā pupasātri, vienā laidā runāt.

 

Asaras birst kā pupassaka, ja līst lielas asaras, ja kāds ļoti stipri raud.

 

Kā pupu kūlispēkšņi, viegli (piemēram, krist).

 

(No)bērt kā pupas (arī zirņus)ātri, raiti (no)runā).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Iet (braukt) pupās saka, noraidot kādu, kaut ko.

 

Noveļas (nokrīt) kā pupanegaidīti, viegli nokrīt.

 

Svina pupalode.
[Sagatavots pēc: LFV II 1997 : 198–199]


Bioloģijācūku pupa, dārza pupa, rupjsēklu pupa, sīksēklu pupa, kāršu pupas.


UzvārdiPupa; Pupiņš, Pupiņa.

 

VietvārdiPupaine, savrupvieta Daugavpils novadā; Pupaiņi, viensēta Durbes novadā.


ErgonīmiGarā pupa, apgāds, e-pupa, elektroniska latviešu valodas vārdnīca.


pupa, mantots vārds; lš. pupa, pr. pupa (vietv. Pupkaym, kur kaymis ciems). Pamatā ide. * p- pūst; uzpūsts, uztūcis ar daļēju saknes reduplikāciju. No tās pašas saknes arī pups.

Skaņumijā ide. *pou- > b. pau-, no kā la. apv. paupt tūkt, pampt.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 89–90]


angļu  fava bean (Amerikā); broad bean (Liebritānijā); arī field bean; pigeon bean; horse bean; windsor bean

baltkrievu – боб

franču – fève

grieķu – φασα

igauņu  uba

itāļu – fava

ivritā – בעבל

krievu – боб

latīņu – faba

lietuviešu – pupa

poļu – bob

somu – pavut

ukraiņu – боб

vācu – die Bohne

zviedru – bönor



Jāņa vakarā jāstaigā pa pupu lauku un jāsukā mati, jo tad aug garas pupas.

 

Pupas jādēsta dilstošā gaismā.

 

Pupas jāstāda, kad ozoli pumpuros, tad aug labi.

 

Pupas jāstāda jaunā mēnesī, nedēļas sākumā, tad viņām ir pākstis no viena gala līdz otram.

 

Ja grib, lai būtu liela pupu raža, tad pupas jāsēj pirmdienā, jo tad pākstis (ziedi) aug jau virs pirmās lapas; ja sēj sestdienā, tad tikai virs sestās.

 

Ja pupas dēsta sestdienā, tad tām ir seši pāri pākšu.

 

Pupas vajag stādīt tad, kad pie debess ir balti laivveida mākoņi; tad pupas būs lielas un mīkstas.

 

Pupas jāstāda, kad mākoņi pie debesīm ir smalki atdalījušies viens no otra, tad aug pilnas pākstes.

 

Kad pupas stāda dienvidus vēja dienā, tad tās paaug mīkstas.

 

Kad pupas labi padodas, tad gaidāms neauglīgs gads.

 

Ja pupas zog, tad raibi jēri padodas.

 

Pupas nedrīkst ar nazi durt, tad aug uz rokām kārpas.

 

Pie pupu putras nedrīkst maizi ēst, tad ēdējam kļūs biezas lūpas.

 

Kad sapnī pupas ēd, tad dabū bakas.



Pupa vilnā sasalusi. – Dzērvene sūnās.

 

Pupa pakulās. – Dzērvene sūnās.

 

Divas pupiņas

Tīrumu apsēj. – Acis.


Balta aitiņa, melna pierīte. ­– Pupa.

 

Kūks pi kūka, zors pi zora, pi kotra zora perēklis, kotrā perēklī ūlys, kotrai ūlai malnums golā. – Pupa.



Man bij viena balta pupa,

Nezinaju, kur stādīt.

Stādu smilšu kalniņā

Pašā kalna galiņā.

Man uzauga tāda pupa

Līdz pašām debesīm.

Es uzkāpu debesis

Pa pupiņas lapiņām. [LD 4035-2]

 

Man bij viena Turku pupa,

Nezināju, kur stādīt;

Stādu rožu dārziņā

Apakš rožu saknitēm.

Man uzauga Turku pupa

Līdz pašāmi debesīm;

Es uzkāpu debesīs

Pa pupiņas pākstitēm.

Es redzeju jūriņi

Dieva dēlu zvejojot:

Zīda tīklis, zelta laiva,

Sudrabota zēģelīte. [LD 34045-1]

 

Pupucīte pupas prasa,

Ozolā sēdēdama.

Pras, pupuce, tam pupiņas,

Kam ir pupu sējējiņš. [LD 2510-1]

 

Es pupiņas ravēdama,

Apravēju magonīti:

Es tautiņas gaidīdama,

Sagaidīju brāleliņus. [LD 14140-0]

 

Tupu, tupu, rāpu, rāpu,

Brāļa pupas ravēdama;

Ni tad tupu, ni tad rāpu,

Kad pupiņas ēstavā. [LD 28205-4]

 

Nu pupīnas ziedus rieta,

Nu ir laba ravēšana;

Nu meitīna vainaga,

Nu ir laba lūkošana. [LD 11372-0]

 

Puiši ara, puiši sēja,

Puišiem pupas neuzauga;

Ne es aru, ne es sēju,

Man pupiņas azotē. [LD 5563-0]


Pupa, salms un ogle

Reiz pupa, salms un ogle nolēma ceļot pa pasauli. Ceļodami tie nonāca pie upītes. Kā tikt pāri? Salms pārgūlās upei pāri un teica, lai nu ogle ejot kā pa laipu. Ogle arī gāja, bet tikko tā tika līdz vidum, salms sāka degt, pārlūza pušu, un ogle iekrita ūdenī.

Pupa stāvēja krastmalā un, to redzēdama, tā smējās, ka aiz lieliem smiekliem tai pārplīsa vēders. Par laimi, pretim nāca skroderis. Pupa lūdza, lai sašuj viņai vēderu. Bet skroderim līdzi bija tikai melns diegs. Ar to pašu tad arī sašuva.

No tā laika pupai vienā galā ir melna svītriņa.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Zvejnieks un viņa sieva

Dzeivuoja vactāvs un vacmuote; jīm nabeja bārnu, bet vacmuote vys dūmuoja par tū, kai byutu labi, jo byutu jīm dāls. Vactāvs dabuoja nu vīna kaimiņa pupu, kuru vajadzēja pasādynuot zam gultas. Kod pupa izaugs, tod iztais trepes un lein leidz pašam galam, teice jam kaimiņš, tad tu īraudzēsi lelu malnu suni, kurs pasacīs, kū tev tuoļuok darīt. Vactāvs atnese tū pupu uz sātu un pasādynuoja zam gultys. Pupa auga lela. Vactāvs atjēme gultu. Pupa auga un izauga leidz grīstim. Tad otkon auga un izauga leidz jumtam; atjēme vactāvs ari jumtu. Tod sataisēja trepes un suok kuopt leidz golam. Tur jis īraudzīja lelu malnu suni. Suns vaicuoja vactāvam: Kuo tu gribi?

Dāla,” atbildēja vactāvs.

Labi, pasacīja suns, ej un soki sīvai, lai viņa cierš gaļu un cap uz plītas.

Vactāvs, atnuocis pi sovas buobas, izstuostīja jai, kū vajag darīt. Vacmuote tyuleņ suoka struoduot, un, kai cierta gaļu, tai nūgrīze sev pierstu un izsvīde uz cepļa, un suoka otkon grīzt galu. Uz reizes izdzierda vactāvs, ka uz cepļa runuoja bolss: Māmiņ, nūjem mani nu korstuo cepļa!

Vacmuote atskrējuse nūjēme nu plītas smuku puiku. Nu prīcas vactāvs sadūmuoja otkon leist pa trepem leidz pupas golam un pascīt suņam paļdīs, un nūduot tū izcaptū gaļu. Tod padarīja. Suns gaļas napajēme, bet prosa, lai jis dūd padzert. Kad vactāvs īdeve suņam dzert, pupa suoka augt vēl. Suns prasa vactāvam, kū jis vēl grib. Vactāvs soka: Gribu, lai lobuok aug muna maizīte!

Labi, atbildēja suņs, ej un struodoj vīnu nakti, tad byus maizes tik daudz, ka nivīnam boguotam nav tik!

Vactāvs pastuostīja sovai buobai un aizguoja uz teirumu. Buoba dūmuoja, dūmuoja un sadūmuoja, ka na labi pasacīja vactāvs suņam. Dēļ kam tei maize? Lobuok byutu naudas pylnas ustobas! soka buoba.

Kai sadūmuoja, ta uz reizes aizskrēja uz teirumu pi vactāva un suoka jū lomuot un dzeit uz sātu un prasīt nu suņa naudas. Vactāvs paklausīja sovas sīvas un uotruok atskrēja uz muojom. Sataisīja augstuokus trepes un suoka kuopt pi suņa. Pupa pa tū laiku izauga jau leidz dabasim. Vactāvs naizkuope leidz pusei kai buoba suoka sovu dālu syutīt pēc montas. Tas kuope kūpā ar sovu cyuku, ar kuru jis pastuovīgi spēlēja. Naizkuopa dāls caturtas daļa, kai vacmuote sadūmuoja otkon kaut kuo paša prasīt nu suņa, un suoka kuopt paša. Tikkū izkuape vysi pa trepem leidz suņam, uz reizes trepes salyuza un vysi nūkrita nadzeivi. 
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Dažāda atmaksa

Dzīvoja reiz divi kaimiņi: viens krietni pārticis, bet skops; otrs ļoti nabags, bet devīgs. Skopais, bagātais nevīdās iedot nabadziņam ne maizes kumosa, bet nabadziņš ik reizes dalījās ar katru savā nabadzībā.

Vienā vakarā atnāk pie skopā saimnieka vecs sirms ubadziņš un lūdz naktsmājas un vakariņas. Skopais nedod: Kas visus ceļa gājējus var pieguldīt un pieēdināt? Iesākšu tik vienu barot, tad nāks cits pakaļ citam un noēdīs man vai pat visus matus no galvas.”

Nabadziņš aizgāja uz otrām mājām pie nabaga saimnieka. Šis tūliņ neprasījis ienes nabadziņam čubu maisu un aicina pie galda ēst sausi vārītas pupas. Nabadziņš paēd, izguļas un no rīta, projām iedams, iedod saimniekam vienu pupas graudu, lai to iestāda. Saimnieks arī tai pašā dienā to iestāda.

Otrā rītā pupa jau mājas augstumā un pilna raibiem ziediem. Trešā rītā pupas lielie žuburainie zari pilni melnām pākstēm kā piebērti. Pākstes sprāgst vaļam, un pupas birst zemē ka balts vien. Saimnieks nespēj pupas ne pievākt.

Otrā rītā pupai atkal raibi ziedi, un atkal otrā rītā melnas pākstes sprāgst vaļam un pupas birst kā krusa zemē. Pupu pircēji brauc no visām malām, tā ka nabaga saimnieks var tikko paspēt naudu vien saskaitīt. Tā tas iet līdz pat pirmajam sniegam. Nabaga saimnieks nu ir bagātāks nekā pats lielskungs.

Viņa skopais kaimiņš par to sāka skumdēt. Kas tad nekait nabagam iedot vienreiz paēst, kad par to var palikt tik bagāts. Kurš to nedarītu? tā skopais saimnieks vienmēr citu priekšā runā.

Nākošā rudenī ap to pašu laiku ienāk pie skopā saimnieka atkal kāds nabags un lūdz naktsmāju un paēst. Skopais saimnieks tūliņ uzprasa nabagam, vai viņam esot pupa, ko dot par naktsmājām. Nabadziņš atteic, ka viņam esot gan pupa.

Dod šurp pupu, tad vari palikt pa nakti!

Nabadziņš atdod saimniekam pupu un liekas gulēt. Otrā rītā saimnieks tā grib stādīt pupu, ka nevar ne sagaidīt, kamēr nabags aizies pats ar savu godu – sāk jau viņu dzīt projām. Nabadziņš aiziet, saimnieks steidzas pupu stādīt. Viņš stādot mana, ka pupā kas kustas. Jāpasteidz, viņš domā, stādīt! Dīglis jau līdīs patlaban ārā.

Otrā rītā jau pupa izaugusi mājās augstumā un izplatījusi zarus pār visām ēkām. Visi žuburainie zari pilni raibiem ziediem. Saimnieks saaicināja visus savus radus un piederīgos uz rītdienu pupas ievākt.

Nākošā rītā ar mazu gaismiņu jau saimnieks sētā un tik gaida, kad pupas melnās pākstes sāks sprāgt un pupas birs viņam virsū. Pākstes arī sāk sprāgt, bet nebirst vis pupas, kā viņš to gaidījis, birst lieli, zaļi tārpi un ēd, kur tik pietiek. Skopais saimnieks no tam tā pārbijās, ka turpat pakrita un nevarēja vairs nekur aizbēgt. Citi māju cilvēki gan aizmuka projām.

Kad tie otrā dienā atnāca atpakaļ uz mājām, tie neatrada ne pupas, ne saimnieka, ne cita kāda dzīva radījuma visā mājā. Tārpi visu bija saēduši, atstādami tikai kailas sienas, un tad paši pazuduši.
[http://valoda.ailab.lv/]


Pupas tika izmantotas, gatavojot Ziemassvētku ēdienus.

No dzīvas labības vāra grūdeni (zīdeni) un koču (kūķi, ķūķi). Ēdienus gatavoja no miežiem, kam vārot pievienoja cūkas galvas pusi, žāvētu cūkas taukumu, zirņus, pupas, kartupeļus, tā radot dažādību.
[Sagatavots pēc: Grīns, Grīna 1992 : 152]

 

Kā liecina tautas ticējumi, pupas tika izmantotas arī bēru mielastā.

Uz bērēm pēc veca ieraduma vārīja kādu sietu pupu ar zirņiem kopā kā īpašu bēru ēdienu. To ņēma līdzi uz kapiem, lai būtu ar ko pamielot svešos, bērēs neaicinātos ļaudis, kas uz kapiem sanākuši. Tika uzskatīts, ka šī mielošana nāk no aizgājēja, tāpēc paruna Viņš drīz pupas dos nozīmē, ka viņš drīz mirs. Arī tad, ja kāds jau bija uz nāves gultas, mēdza teikt: Būs pupas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Pa garū pupu

 

Šūnakt sapynā kuopu

Pa garū pupu,

Laimes un prīka,

Un gudreibas sluopu.

 

Ceļā satyku maizeitis ryku –

Breinums, bet kaulūs

Un pruotā

Zemes spāks tyka!

 

Uobeļneica, kas nu augļu

Smoguma leika,

Īdeve solduokū augli

Ceļā man leidza.

 

Nu dzydruo strauta nuocēs

Dubļus un akmiņus izcelt,

Lai jis varātu prīceigs

Purynus izauklēt kruocēs.

 

Cikom vējeņu breivuoju

Nu kryuma osajīm ierkšim,

Kotru suopi un rātu

Laima nūglauda maigim pierstim.

 

Vysgryušuok jau beja

Sovam lapnumam puori kuopt:

Nuocēs syurstēt un muocētīs

Laimes caur suopem sluopt.

 

Bet, kod breiva un stypra

Pa pupas zorim lejā tyku,

Vysus puorprotumus un bādas

Zem leluokuo akmiņa lyku.

 

Stuodēju mīlesteibu

Cytu sirdīs kai pučes,

Ar smaidu aizgaineju

Gaudu un naida tyuces.

 

Pakuopit dzeivē koč reizi

Pa Laimeņas garū pupu,

Tod redzēsit pasauli skaistu,

Ni gryutu un glupu! [Vanadziņa: latgale.lv]

 


Vārds pupa izmantots U. Ausekļa sakārtotās bērnu dzejoļu izlases nosaukumā Garā pupa: bērnu dzejas diena (1983–1998).


Un tad ap Jāņiem, kad šis dārziņš pietvīka un sacēlās līdz neaugstās sētiņas virsum, tad tur redzēja veselu bagātību. Ap žeperainiem kociņiem vijās turku pupas. Lieli tumšlapaini jorģiņu krūmi rieta jau ziedus kā zaļas pogas. Lielās rozes cilvēka augumā lēnām locījās. [Jaunsudrabiņš 1971 : 18–19]

 

Saimnieks skaitīja savus maisus un savus šķiņķus, un lūgšanas par mājas būšanu. Un tad vēl viņam at­lika diezgan daudz laika, ko rēķināt un pārdomāt. Tā viņš atrada, ka pa ziemu viena mute mājā ir lieka. Bet viņš negribēja atlaist gani bez algas. Viņš noskai­tīja viņai simtu pupu un atlaida to.

Meitiņa sabēra pupas priekšautā, atsacīja ardievu saimniekam un saimniecei un paturēja savā rokā kādu brīdi ganu suņa balto ķepu, kurš viņai sirsnīgi paskatījās acīs un aplaizījās aiz draudzības. Viņa aizgāja pie meža ābeles, kura tāpat stāvēja kupenām pievērsta ganu ceļa malā ar nesukātu galvu, drupināja ar pirkstiem viņas sarepējušo mizu un domāja, kur iet. Viņai gribējās pie māmas. Bet tētis teica, ka māma esot aizgājusi uz debesīm. Un debesis bij tik tālu aiz nosnigušiem nokaļņiem, pār kuriem sēri gūlās vakara krēsla. Tā ar sirdi viņa gāja pie māmas, bet ar kājām veco ceļu uz tēva māju.

Viņa nonāca tur krēslā. Suns piecēlās tumšā priekšnamā un glaudās viņai pie kājām. Brīdi tā palika stāvot ar aizturētu elpu, un sirds viņai gāja: tuk, tuk, tuk.

Istabā tēvs runāja ar pamāti. Pamāte runāja cieti un asi, tēvs klusām, kā labinādamies. Tad pamāte bārdamās nāca uz durvju pusi. Suns apsitās meitiņai ap kājām, domādams, ka viņu grib dzīt ārā, meitiņai aiz bailēm paspruka priekšauta stūris, un visa vasaras peļņa izbira paslieksnē. Tik viens mazs pupu grauds palika starp pirkstiem. Viņa pārlēca pār slieksni un devās prom, domādama, ka iet pie māmas.

Sacēlās vējš un sniegputenis. Debesis ar zemi griezās, un nevarēja izšķirt, kur kalns, kur leja. Tad mākoņi izjuka un mēness pilnā spožumā apgaismoja sniega deju. Te balti jātnieki cits pakaļ citam laidās pār kupenām, te gane ar aitām, ietinusies vējā un sniegā, slīdēja meitiņai garām. Gaiss bij pilns mirdzošu ledus puteklīšu, un nebij ne zemes, ne debesu, tik starojošs gaismas dārzs, kurš griezās, sajaukdams rītus un vakarus.

Meitiņa vairs nemanīja savu kāju un bez elpas pakrita sniegā. Pupas grauds, ko viņa vēl nebij apēdusi, tai izkrita no sastingušās rokas. Un tavu brīnumu – tur zars aiz zara sāka stiepties uz augšu savāds koks: slaiks un mirdzoši zarots kā pupa ziedos. Sniegs izkusa tai vietā, zeme atsila, zāle zaļoja un puķes atvēra savas aizmigušās acis. Bet pupa auga, un viņas galotne sniedzās debesīs. Apkārt pa lauku auļoja balti jātnieki, un gane, ietinusies vējā, dzenāja savas sniega aitiņas, bet garā pupa stāvēja slaiki un klusi kā aizdedzināta svece, un neviens zars viņai nepakustējās, it kā viņa skaitītu lūgšanu. Un brīnišķīgs vieglums šū­poja meitenes rokas un kājas. Viņa tvērās pie mirdzošiem zariem, un tie cēla viņu uz augšu pašās debesīs.

Ko viņa tur augšā redzēja, kas to mums pasacīs? Tik mēs zinām kā tai vecu ļaužu dziesmiņā:

Redzēj dievu spēlējot,

Eņģelīšus dancojot.

Un vēl mēs zinām, ka viņa tur satika māti. Tā sasildīja viņas nosalušās rokas savās siltās, baltās rokās un iespieda viņai saujā brūnu sēkliņu no Aizsaules dārza. Iesēj to zemē, tur tev izaugs zelta ābele.

Tad viņa vēl noglaudīja meitiņai galvu un pavadīja viņas kājiņas, kuras nedroši staigāja pa debesu tekām, līdz pupas zariem. Viņa ķērās pie tiem un kāpa lejā, turēdama saujā Aizsaules sēkliņu. Un viņai bij tik viegli un saldi, it kā viņa pati būtu sēkliņa, kura laižas no debesīm ar divām vieglām plivām – savām rokām.

Kad viņa bija nokāpusi, garā pupa saņēma savus zarus un pacēlās gaisā. Tai vietā pameita iemeta Aizsaules sēkliņu, pa nakti tur izauga zelta ābele. Zari bij nolīkuši un turēja mirdzošu ābolu virknes. Saskrēja ļaudis: tavu brīnumu! Aiz kupenām zaļo zeme, un noplīsis bāra bērns sēd zem zelta ābeles. Nu, zināms, visi gribēja viņu pašu un viņas nevīstošo dārzu. Pats ķēniņš zelta karietē atbrauca viņai pakaļ un aizveda to uz savu pili. Un ābele nāca viņai līdz, starodama pār tukšiem sniega laukiem. [Sagatavots pēc: Skalbe 1957 : 159–162]

 

Vārds pupa izmantots Kārļa Skalbes pasaku krājuma nosaukumā Garā pupa (1937).



Zāle, bet no kultūraugiem īpaši pupa funkcionē kā cikliskas nomiršanas un atdzimšanas zīme. Pupa, pa kuru iniciācijas laikā nokļūst viņsaulē un uzkāpj debesīs, ticējumos, teikās vienlīdz saistās kā ar veļiem, tā dzimšanu un plašāk – nemirstību. Tā bēru mielastā agrāk ēdienu vidū nedrīkstēja trūkt pupu.

Pupām, tāpat kā govīm, īpaši izcelta to raibā – auglības krāsa, kuras devēja ir Māra.
[Kursīte 1996 : 288]


Animācijas filma Mīkla par garo pupu (1995). Režisore R. Stiebra. Animācijas filmā izmantota A. Brigaderes dzeja.


Latviešu tautasdziesma Es iesēju lielu pupu.

 

Tautasdziesma Garā pupa. Izpilda B. Ozoliņa un DJ Monsta.


Gaismas pupa galerijā Istaba

2013. gada 14. janvārī galerijā Istaba tika atklāta izglītības projekta Skolēns. Pētnieks. Pilsētnieks [SPP] dalībnieku darbu izstāde Gaismas pupa. Galerijā Istaba SPP arhitekti turpina iedibināto Ziemassvētku tradīciju, ar mazajiem rīdziniekiem gatavojot arhitektonisku kopdarbu kādai no Rīgas izstāžu vietām. Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas 3. klases skolēni ir izveidojuši gaismiņu virtenes, kuras gluži kā garā pupa vijas augšup galerijas griestos. Bērni ir cēluši torņus, tiltus un trepes, lai iepakojuma kārbās slēpusies lampiņu tauta laimīgi iedzīvotos svētku gaismiņas pilīs, stāsta projekta SPP koordinatore Indra Ķempe.
[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/]

 

Projekts Garā pupa

Biedrības Ascendum bērnu attīstības projekta Garā pupa” mērķis ir iekļaut kultūras procesos tos bērnus, kas reģionālās un sociālās nevienlīdzības vai vecāku kūtruma dēļ palikuši ārpus Latvijas teātru, mākslas, mūzikas un ārpusskolas izglītības norisēm. Garā pupa ir simbols tam, kā tautas pasakām raksturīgā fantāzijas izmantošana un kopīga garīga piepūle palīdz topošajai personībai pakāpties augstāk un ieraudzīt sev līdzās esošo zemi un sabiedrību plašākā kontekstā.
[Sagatavots pēc: http://www.ascendum.lv/]

 

Garās pupas zelta augļi

Viena no latviešu tautas pasakām stāsta, ka garās pupas sēkliņa izkritusi no rokas bārenītei un tūlīt viņas acu priekšā augusi stāvus debesīs. Bārenīte uzkāpusi pa pupiņas zariņiem, satikusi savu māmiņu, kas viņai iedevusi zelta ābeles sēklas. Kad bārenītei uz zemes izaugusi zelta ābele, daudzi gribējuši viņu un viņas dārzu.

Tās visas ir labestības, gudrības sēklas, kas dzīves laikā pamazām dod savus zelta ābeles augļus. Dažādi ir mūsu sākumi, mūsu bērnības zemes. Dažādas mūsu vecāku iespējas, šīs labestības un gudrības sēklas mūsos iesējot. Tomēr kas tad ir spilgtākais, ko atceramies? Mammas stāstīta pasaka, ar tēti kopā lasīta grāmata, ar omi kopīgi skatīta izrāde, ar krustmāti kopīgi dungota dziesmiņa. Laimīgie dvēsles brīži, kas paliek uz visu mūžu. Iekrīt zemē kā pupa no bārenītes rokas. Lai dzīves laikā izaugtu, izziedētu skaistā zelta ābelē, lai dotu zelta ābolus, ar kuriem prast dalīties. Dziesmā Dar man, tēvis, pastaliņas ir brīnišķīgi vārdi –

Pieloc, māmiņ, skolas somu

Visādiem labumiem,

Vidū maizes riecientiņu,

Apkārt dziesmas, pasakas.

No šiem labumiem reiz ienāksies garās pupas zelta augļi.
[Ikstena: http://www.draugiem.lv/]

 

Tiek uzskatīts, ka pupas ir viens no vissenāk kultivētajiem pākšaugiem. Tās atrastas izrakumos kopā ar bronzas laikmetā lietotajiem priekšmetiem. Cūku pupu dzimtene ir Ziemeļāfrika un Dienvidrietumāzija, bet ar laiku tās sāka audzēt arī zemēs, kur klimats nav tik silts.

Daudzās valstīs cūku pupas gadu tūkstošiem ir bijis viens no svarīgākajiem pamatproduktiem, kura nozīme mazinājās tad, kad Eiropā tika ievesti kartupeļi. Tās ietilpst daudzu nacionālo ēdienu sastāvā. Cūku pupas jau gadu tūkstošiem ir neatņemama Vidusjūras virtuves sastāvdaļa – tās tika izmantotas jau senās Grieķijas un Romas virtuvē. Ēģiptiešu nacionālais brokastu ēdiens ful medames, kura recepte, iespējams, nākusi pat no Ēģiptes faraonu laikiem, ir pazīstams vairākās arābu valstīs. To gatavo šādi: izvārītas cūku pupas atbrīvo no mizas, saspaida, pievieno olīveļļu, pētersīļus, sīpolu, ķiploku un citrona sulu. Ēd ar maizi. Luksemburgā gatavo vārītas cūku pupas ar cūkgaļu (Judd mat Gaardebounen). Ķīnā ir pazīstama doubanjiang pasta, ko gatavo no cūku pupām un sojas pupiņām, pievienojot čili piparus. Meksikā habas con chile ir populāra uzkoda – tās ir izvārītas, sālītas cūku pupas. Vārds faba nāk no grieķu valodas un nozīmē ‘ēdiens’. No Portugāles cēlusies tradīcija Ziemassvētku kūkā apslēpt cūku pupu – kuram tā trāpīsies, tam uzsmaidīs veiksme.

Cūku pupas parasti neēd svaigas, jo svaigā veidā tās satur dažādas toksiskas vielas, alkaloīdus, kuri var izraisīt gremošanas traucējumus vai alerģisku reakciju. Vārot šīs vielas pilnībā pazūd, bet vērtīgās īpašības saglabājas. Starp citu, cūku pupas satur tiramīnu, t. i., aminoskābi, kura, līdzīgi kā serotonīns jeb tā dēvētais “laimes hormons”, uzlabo cilvēka garastāvokli, tāpēc tās iekļaujamas ēdienkartē, ja cilvēkam ir depresija. Cūku pupas var kaltēt un uzglabāt līdz jaunajai ražai.
[Sagatavots pēc: LPE VIII 1986: 201; http://nra.lv/]

 

Pupas, pupiņas… tik dažādas, bet visas vērtīgas

Kas tad ir pupas? Lai gan tās tiek dēvētas par pākšaugiem, tās ir augu pākšu sēklas. Pupas ir bagātīgs olbaltumvielu, salikto ogļhidrātu avots, un tās satur ļoti maz tauku. Pupas ir labs palīgs maltītes dažādošanā – gatavojot zupas, sautējumus un salātus. Pupās ir maz sēru saturošu aminoskābju, tāpēc tās ēdot būtu jākombinē ar kartupeļiem, kukurūzu vai graudaugiem. Tā organisms saņems pilnvērtīgās olbaltumvielas, kas nepieciešamas, lai pabarotu mūsu šūnas.

Pupas, tāpat kā lielākā daļa graudaugu, bija zināmas jau tālā pagātnē. Leģendas vēsta, ka senajā Ēģiptē tieši pupas saistījās ar lielu māņticību, jo melnos plankumus uzskatīja par nāves zīmogu. Senajā Grieķijā, gluži pretēji, pupas tika ziedotas dieviem.

Pupas satur 20 % olbaltumvielu, tikai 2 % tauku un 58 % ogļhidrātu, tās ir bagātīgs B1, B1, B2, B6, K, PP, C vitamīnu avots. Pupas satur arī minerālvielas – dzelzi, kalciju, fosforu, kāliju, magniju, nātriju, jodu – un balastvielas.

Pupas un pupiņas ir ļoti dažādas pēc skata: baltas, sarkanas, zaļas, raibas, melnas, baltas ar melnām actiņām. Sojas pupas satur visvairāk olbaltumvielu, savukārt melnās pupiņas tradicionāli ir populārākas Meksikā un Brazīlijā.
[Sagatavots pēc: Vilnīte: http://www.piegalda.lv/]

 

Deja Garā pupa. D. Adviljones horeogrāfija, R. Paula mūzika (X jauniešu dziesmu un deju svētki, 2010).