Tradicionālā transkripcija

[puķ:e]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pucːĕ]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.



puķ sakne, vārda celms

-egalotne




puķ-u+dārz-s

puķ+kop-ēj-s

puķ-u+meldr-s

puķ-u+pod-s

puķ-u+zirn-īt-is

dzeguž+puķ-e

led-us+puķ-e

maij+puķ-īt-e

mār+puķ-īt-e

rudz-u+puķ-e

saul-es+puķ-e

sird-s+puķ-īt-e

ugun-s+puķ-e


puķ+kop+īb-a

puķ+kop+is, puķ+kop+e




puķepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
 

 

vsk.

dsk.

N.

puķ-e

puķ-es

Ģ.

puķ-es

puķ-u

D.

puķ-ei

puķ-ēm

A.

puķ-i

puķ-es

I.

ar puķ-i

ar puķ-ēm

L.

puķ-ē

puķ-ēs

V.

puķ-e!

puķ-es!


N. Juris Puķe D. Jurim Puķem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Puķe brīnumjauki smaržo.

2) izteicēja daļaŠis neparastais augs vecmāmiņas dārzā ir puķe.

3) galvenais loceklisPuķe vāzē.

4) papildinātājs – Zēns uzsmaidīja un uzdāvināja meitenei puķi.

5) vietas apstāklisBaltajā puķē bija melni punktiņi.

6) apzīmētājsPuķes ziedlapiņas izmanto zīlēšanai.



puķu valoda, puķu vāze, puķu veikals, puķu vītne
 

Havajas puķe, istabas puķes, lauku puķes, meža puķes, pavasara puķes, pļavas puķes, rudens puķes, vasaras puķes
 

dzīvās puķes, mākslīgās puķes, savvaļas puķes
 

laistīt puķes, plūkt puķes, stādīt puķes



puķe, -es, dsk. ģen. -ķu, s.

1. Dekoratīvs, ziedošs (krāšņuma vai savvaļas) lakstaugs, arī puskrūms.

Stādīt puķes dobē. Aplaistīt puķes. Audzēt puķu dēstus.

Lauku puķes – savvaļas puķes, kas aug pļavās, laukos vai to tuvumā.

Salmu puķe – salmene.

Rudzu puķe – zilā rudzupuķe.

Saules puķe – saulgrieze.

Ziemas puķes sar. – ziemciešu puķes.

Baltā puķe apv. – pļavas pīpene.

„Jūnijs ir tukšs laiks. Gandrīz neviena puķe nezied, tikai pojenes, bet vēlāk nāks lilijas, neļķes, dālijas,” – Inga runāja, skatīdamās uz savu puķu dārzu. Dripe 2, 84.

// Dekoratīvs (ziedošs vai neziedošs) telpu augs.

Puķu galdiņš.

Telpu (arī istabas) puķes – augi, ko audzē telpu dekorēšanai.

Ģerānijai puķu podā nolauzta galotnīte. To jau droši vien tas suns. Ezera 2, 134.

// ģen.: puķu, adj. nozīmē Dekoratīvs (par augiem).

Puķu zirnīši! Nu, pieejiet šādai dobei atvasaras tveicē, noliecieties un ieelpojiet devīgo smaržu! Zigmonte 1, 202.

2. Zieds (parasti ar kātu).

Saplūkt puķes. Pasniegt puķes. Puķu veikals. Piespraust puķi pie cepures.

Uz galda ir zaļa krūzīte un tur samērktas puķes: ievas un smilgas, un gundegas. Akuraters 1, 24.

sal. Acis [meitenei] bij pilnas visa skatītā un smagas kā puķes no rīta rasas. Brigadere 2, 22.

// ģen.; puķu, adj. nozīmē. Tāds, ko gatavo, iegūst no ziediem. Tāds, kam ir ziedu smarža.

Puķu odekolons.

// Ziedu raksts, ornaments.

Servīze ar zelta puķēm.

.. pleciem [Laurai] uzmests bārkstains melns lakats ar neredzēti košām zaļām un sarkanām puķēm .. Upīts 4, 685.

Puķu kāposti – ziedu kāposti.

Laimes puķe – laimespuķe.

Puķu meldrs – puķumeldrs.

Ledus puķes – leduspuķes.

Zilā puķe – idealizēts ilgu, sapņu tēls
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


puķe – puče; puķu pods – vazaunīks 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


puķe demin. kâ puķîte ‘ļoti skaists, glīts, izskatīgs’: es, meitîņa, kºâ puķîte;

demin. (darināt) kâ puķîti ‘grezni rotāt, padarīt košu, acīm tīkamu’: mºàte sovu meîtiņu kºâ puķîti darinàja; vaîgi kâ puķes saka par sasarkušiem, sārtiem vaigiem: b*rni nºàce ìeškâ nùo oâra: vaîgi soxkani kºâ puķes; kâ puķe pìe krùtƒmļoti skaists, daiļš, acīm tīkams’: b*rnis, ka sapucâc, esùot tik·pot koâ puķe pìe krùtxm.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 181]


puķes ziedi 


Caur puķēm aplinkus (runāt). 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Kā puķe (parasti savienojumā ar ziedēt) – saka par skaistu, jaunu, pievilcīgu sievieti.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 970–971]


Bioloģijāviengadīgas puķes, daudzgadīgas puķes.


UzvārdiPuķāns, Puķāne; Puķe; Puķēns, Puķēna; Puķītis, Puķīte; Puķudārzs, Puķudārza; Puķuleja; Mežapuķe.
 

VietvārdiMežpuķes, viensēta Talsu novadā; Puķes, savrupvieta Vadakstes pagastā; Puķes, savrupvieta Jaunauces pagastā; Puķes, viensēta Babītes pagastā.


puķe, aizguvums no Baltijas somu valodām. Pamatā ir vārda sakne ar noz. ‘augs ar cauru stublāju’, no kuras atvasinātas citas nozīmes (līb. putk ‘stiebrs, stumbrs, maksts’, s. putki, ig. putk ‘stumbrs, caurule’). Dažādās somugru valodās ar attiecīgo vārdu apzīmē kādu atsevišķu augu, piem., vepsu put’k ‘zirgskābene, suņuburkšķis’ (> kr. nyткu ‘skābenes’). Iespējams, ka vispārinātā noz. ‘puķe’ pēc vārda aizgūšanas izveidojusies latviešu valodā un no šejienes savukārt ieviesusies arī lībiešu valodā, saistoties ar pārveidotu vārda formu, kas tuvāka latviešu vārda formai: put’k (əz), Salacas izloksnē put’t’, puk’k’ ‘puķe’.

Pēc cita uzskata (Endzelīns, Ketunens) puķe šajā nozīmē ir tiešs aizg. no lībiešu valodas.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 85]


angļu  flower

baltkrievu  kветка

franču – fleur

grieķu – λουλούδι

igauņu – lill

ivritā  בלום

krievu  цветок

latīņu  flōs

lietuviešu – gėlė

lībiešu – puţkõz

poļu – kwiat

somu – kukka

ukraiņu  квітка

vācu – die Blume

zviedru – blomma



Kāda puķe, tāds zieds. 
 

Skaistas puķes visi plūc. 
 

Noplūktai puķītei vītuši ziediņi. 
 

Apkoptas puķes, apkopti bērni. 
 

Pušķis puķu bez zaļuma, tikpat kā meita bez goda. 
 

Noziedējusi puķe bitei nav derīga. 
 

Visas puķītes nesmaržo. 
 

Kāda puķe, tāda smarža. 
 

Nav puķes bez zieda. 


Puķes jāstāda jaunā mēnesī, tad viņas labi aug.
 

Nevajaga sēt puķes tukšā mēnesī, tad ir tukši ziedi.
 

Ja ņem no kāda puķu stādu, nevajaga teikt paldies, tad neaugot.
 

Ja otram dāvina puķes, tad nevajaga paldies teikt, citādi ar devēju saies naidā.
 

Ja grib, lai istabās labi puķes zied, tad stādiņš jānozog.
 

Kad puķes nīkuļo, tad dzīve neveicas, turpretim, ja tās krāšņi zeļ, tad arī dzīve uzplaukst.
 

Kurai meitai puķes labi aug, tā tiks drīz izprecēta.
 

Ja uziet laukā kādu skaistu neizplaukušu puķīti, tad, to pirmo nakti noliekot istabā, vajaga kaut ko iedomāties; ja puķītes ziediņi līdz rītam būs izplaukuši, tad tas, ko iedomājies – piepildīsies.
 

Noziedējušas puķes nevajagot sadedzināt, tad puķes iznīkšot.
 

Ja sapnī redz puķes, tad galva sāp.



Vienādas puķītes

Pa visu pasauli. – Zvaigznes. 


Ne sēta, ne plūkta,

Bet istabā zied. – Leduspuķes. 
 

Vasarā neaug pat siltās zemēs, bet, kad ziema, zied pie rūtīm. – Leduspuķes. 



Puķe, puķe, roze, roze
Abolāi kājas āva;
Tā nebija puķe, roze,
Tā bij brāļa līgaviņa.
[LD 16975-1]

 

Balta puķe, zaļa niedre
Zied ezera maliņā;
Balta puķe māsa mana,
Zaļa niedre līgaviņa. [LD 11059-5]

Puķe, puķe, roze, roze,
Kur palika magonīte?
Magonīte ietecēja
Kliņģerīšu dārziņā. [LD 6473-0]

 

Man pašami smiekli nāca,
Brāļam skaista līgaviņa.
Puķe, puķe, roze, roze
Mana brāļa līgaviņa! [LD 21281-0]

 

Skaisti zied kapa puķes
Sidrabiņa ziediņiem;
Tur guļ mana māmuliņa,
Villanītes audējiņa. [LD 27586-0]

 

Visas puķes, ko dabūju,
Visas pinu vaiņagā;
Ābeļ’ ziedus vien nepinu, –
Grūt manami mūžiņam. [LD5930-8
]

Krustu krustam puķes auga
Mīļas Māras dārziņā.
Kura meita godu tura,
Tai pin puķu vaiņadziņu. [LD 6621-0]

 

Puķe, puķe, roze, roze,
Sen tu mani kaitināji:
Tautas jāja rītiņā,
Tu ziedēji vakarā. [LD 6429-2]

 

Lielas māsas, mazas māsas,

Iesim jūras puķes plūkt.
Jūras puķes skaistas puķes,
Dzeltaniemi ziediņiem,
Dzeltaniemi ziediņiem,
Sarkaniem vidiņiem. [LD 2158-0]

 

Daiļa meiča kroņus pina
Visiem puķu ziediņiem:
Zilas puķes, baltas puķes
Tā iepina vaiņagā;
Pašā kroņa viducī
Tā iepina baltābolu. [LD 5813-0]


Kā mežs ticis pie puķēm

Dievs radījis puķes un atļāvis katrai puķītei dzīvot, kur tai patīk. Dažas puķītes gājušas kalnā, dažas lejā dzīvot, bet mežā neviena. Kad maijpuķīte iezvanījuse ziedoni, tad visi kalni un lejas apklājušies ar ziediem, bet mežs bijis tukšs. Mežs par to noskumis un sūdzējies Dievam, Dievs teicis, lai pielūdzot puķītes, tad jau kāda arī iešot pie viņa. Mežs tā darījis un vēl apsolījies tās glābt no lietus un aukstuma. Maijpuķītei, kura auguse klajumā, bijuse žēlīga sirds. Tā pirmā vilkuse savas kājiņas no zemes un gājuse uz meža pusi. Viņas draudzenes, negribēdamas laukā vienas palikt, arī gājušas uz mežu. Tā mežs piepildījies ar puķītēm. Par pateicību mežs vēl tagad slēpj maijpuķīti, ka to grūti ieraudzīt.
[http://valoda.ailab.lv/]



Zilā puķe


Tā zilā ilgu puķe,

Tā nav ne še, ne te,

puķe, tā zilā puķe

Nez kur tā auguse!

 

To zilo ilgu puķi

Neviens nav redzējis,

Bet viņas saldo smaršu

Ikviens ir sajutis. –

 

To puķi, to zilo puķi,

Kur gan lai meklē to?

Cik simtu tūkstoš jūdžu

Pie viņas jāceļo? [Aspazija 1985 : 228]


 

Puķu mežs


Kaut varētu sāpes un priekus,

ko diena liek izbaudīt,

kā raibus ziedus aiz loga

ik vakarus iedēstīt!

 

Tad visu acīm drīz zustu

mans nams un kļūtu svešs;

tik kamenes stāstītu dūcot,

kur mūžam zied puķu mežs. [Bārda 1959 : 364]


 

Puķu lasītāji


Nu spīd saules spožumiņš,

Nu mēs laukā ejam;

Māmiņai būs vainadziņš, –

Puķes sameklējam:

 

Tītenīšus, nagliņas,

Neaizmirstelītes,

Rudzu puķes, actiņas,

Sārtas magonītes.

 

Vakarā, kad saule riet,

Atkal mājās steidzam;

Tad tik stāstīšana iet,

Ne tik ātri beidzam. [Rainis 1978 : 47]


 

***


Tā bija skaista vasara.

Mēs runājām tikai caur puķēm.

 

Maijā mēs runājām caur pienenēm

un vārdi kā bites atnāca līdz mums,

aplipuši pieneņu putekšiem,

dzelteni.

 

Jauka runāšanās ir arī caur kaķpēdiņām.

 

Grūti ir runāt caur ceriņiem –

ceriņu naktīs vārdi sadeg

un paliek sirdī viņu pelni.

 

Jūlijā mēs runājām caur magonēm

un vārdi palika magoņu galviņās.

Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,

es grabinu magoņu pogaļas –

tā es ar tevi sarunājos,

kad esmu viens.

 

Tad mēs runājām caur nātrēm,

diezgan daudz mēs runājām caur nātrēm.

Varbūt par daudz.

Mums laikam vispār nevajadzēja runāt caur nātrēm.

 

Jo rudenī,

kad mēs runājām caur gladiolām:

viens – caur parasto rozā,

otrs – caur karmīnsarkano, –

mēs jau vairs nesapratām viens otru.

 

Bet vēlāk asteres bija

jau pavisam dažādās krāsās:

tu runāji caur violeto,

es – caur dzelteno,

un es nekā vairs nedzirdēju.

 

Un tad jau viss bija noziedējis.

Vēl bija palikušas

tikai salmenes.

Vakar es ieliku ziemas logus,

un salmenes tur zied starp divām rūtīm.

 

Es sēžu pie loga

un runāju viens

caur salmenēm.

Es saku:

„Drīz būs leduspuķes.

Caur tām es nerunāšu –

ne vārda.” [Ziedonis 1983 : 301–303]


Cilvēki apskauž nemirstīgos dievus, un dievi nāk pie cilvēkiem, lai plūktu laimes un sāpju puķi, jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem.

Upmalā netālu no ķēniņa pils reiz atrada mazu meitenīti. Varbūt viņu bij atnesis varenais vējš, kas, sagrābis savā klēpī miglaino pavasara nakti, uzlauza ledu, atrāva vaļā upes un atvēra debesīm logus.

Bērns bij satīts pelēkā lakatā, un viņam blakus bij nolikta līka un kreveļaina kādas nezināmas puķes sakne.

Bērnu paņēma pils vārtu sardze un sakni iestādīja mazā māla podā.

„Varbūt tā būs viņas laimes puķe,” tā klusām pie sevis domāja. [Skalbe 1979 : 247]

 

„Nu tad ej paņem manu cepuri.”

„Kur tad šī ir?… Ak tur! Vai kādam putnam esi pakaļ sviedis? Un appušķota! Tu tak sakies, tev tā smaka esot par stipru.”

„No visa krūma, bet ne no viena zieda… Par daudz: tad viņa ir rūgta. No viena zariņa: patīkama. Tas tāpat kā ar tevi!”

„Kas? Ko – kā ar mani?”

„Redz, kad tā par daudz… par daudz ar mani lepojies, tad tu man esi rūgta, bet, kad tā drusciņ, tad tu man varen patīc.” [..]

Tad viņš, it kā locekļus izstaipīdams, izplēta rokas… Ā!… To dzīvi! To laimi!… To jauko laiciņu… To laimi! To laimi!…

„Mana puķe!” [Blaumanis 1993 : 498–501]

 

Mēs ar Aspaziju ejam uz San Salvatora kalnu, garām vēsturiskām piemiņām, skaistām villām, milzu viesnīcām un puķēm, puķēm, puķēm.

Karsti sārtas pilnas rozes,

Savas kuples nogurušas,

Pārkārušās žoga malu.

Tumši melni cipreskoki,

Cieši rindās sastājuši,

Noskatās uz pilnām rozēm. [Rainis 1983 : 42]




Estētiska skaistuma un daudznozīmīgu simbolu piesātinātais puķes tēls uzplaukumu piedzīvoja 17. gadsimta holandiešu vecmeistaru klusajās dabās, atstājot iespaidu uz nākamo paaudžu mākslinieku radošajiem meklējumiem un ietverot plašu amplitūdu no krāšņas ziedu pārpilnības līdz askētiskam formu vienkāršojumam. [Sagatavots pēc: http://www.muzeji.lv/]

 

Maija Tabaka Rozes gars.

 

Maija Tabaka Dālija.

 

Līga Purmale Magoņu lauks.

 

Helēna Heinrihsone Rožu studija I.

 

Imants Lancmanis Dāvana manai sievai.

 

Ieva Iltnere puķe.

 

Katrīna Avotiņa Sarunas ar rozēm.

 

Inta Dobrāja Puķu sieva.

 

Ģederts Eliass Klusā daba ar ziediem.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Gļebs Panteļejevs Rudzu puķes.


Autore A. Otomere.

 

Autore A. Otomere.

 

Autore A. Otomere.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.



Dziesma Puķu nakts. Jāņa Petera vārdi, Zigmara Liepiņa mūzika, izpilda Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs.

Dziesma Manas mīļākās puķes. Viļa Pūdoņa vārdi, Jāņa Lūsēna vārdi, izpilda grupa „Zodiaks”.
 

Dziesma Ūsainā puķe. Leona Brieža vārdi, Gunta Veita mūzika, izpilda grupa „Credo”.
 

Dziesma Zilā puķe. Aspazijas vārdi, Māra Lasmaņa mūzika, izpilda vīru koris „Ķekava”.