Tradicionālā transkripcija

[pìrãks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[piːrɑːːks]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[r] – skanenis

[ā] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – ī, gs.



pīrāg– – sakne, vārda celms

-sgalotne






pīrāgspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

pīrāg-s

pīrāg-i

Ģ.

pīrāg-a

pīrāg-u

D.

pīrāg-am

pīrāg-iem

A.

pīrāg-u

pīrāg-us

I.

ar pīrāg-u

ar pīrāg-iem

L.

pīrāg-ā

pīrāg-os

V.

pīrāg!

pīrāg-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsVecmāmiņas ceptie pīrāgi ir visgaršīgākie.

2) izteicēja daļa – Apaļie rausīši bija speķa pīrāgi, taču pēc formas tie bija līdzīgi maziem bumbulīšiem.

3) galvenais loceklisMmm… garšīgais svētku pīrāgs.

4) papildinātājs – Svētkos mūsu mājās vienmēr cep speķa pīrāgus.

5) apzīmētājsPīrāgu mīkla siltumā sāka strauji rūgt.

6) apstāklisPīrāgos pilda gan žāvētu, gan apceptu malto gaļu.



pīrāgs ar ievārījumu, pīrāgu mīkla, pīrāga recepte

 

augļu pīrāgs, ābolu pīrāgs, kāpostu pīrāgs, speķa pīrāgi, svētku pīrāgs

 

dažādi pīrāgi, dārgi pīrāgi, garšīgi pīrāgi, saldi pīrāgi, svaigi pīrāgi, trekni pīrāgi

 

cept pīrāgus, ēst pīrāgus, nogaršot pīrāgus, pirkt pīrāgus, uzcienāt ar pīrāgiem



pīrāgs, v.

Cepts mīklas izstrādājums ar pildījumu. 

Gaļas, speķa pīrāgi. Cept pīrāgus.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 854]


pīrāgs, -a, v.

No rauga (arī citas) mīklas cepts (parasti ovāls) izstrādājums ar pildījumu.

Speķa pīrāgs. Maltas gaļas pīrāgs. Kāpostu pīrāgs. Izcept pīrāgus. Svētku pīrāgs.

Mīcīt pīrāgus – mīcīt mīklu pīrāgu cepšanai.

Pīrāgus gatavo no rauga vai kārtainās sviesta mīklas. Tos izveido dažādi: mazus pīrādziņus vai lielus pīrāgus ar gaļas vai zivju, dārzāju, rīsu, sēņu, augļu, ogu u. c. pildījumiem. Pavāru grāmata 275.

.. māmiņa cep baltmaizi. Tik aši zib viņas rokas, viļājot mīksto mīklas piku, no kuras izveidojas vai nu apaļa maizīte, vai garens pīrāgs. Rinkule 1, 73.

pārn. Uz tumšās debess pannas, kas nobārstīta ar sudrabainu zvaigžņu cukuru, vakars cep dzeltenu mēness pīrāgu. Grīva 8, 316.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


pīrāgs  sitinīks; peirāgs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


pìrãgs, arī pìr¥gs, demin. pìrãdzĩc, arī pìr¡dzĩc. Pīrāgs; speķa pīrādziņš. agrâk nùo tâdìm pìrãgìm ne·viênc ne·kà nezinãja, skâbuõ màizi ùn kâdu mìežu plàceni [tikai cepa]. ka es bi mas, ta pa pìrãgìm maz runãja, pa raũšim [sauca].
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe III 1983 : 89]


Uzvārds – Pīrāgs, Pīrāga.


VietvārdiPīrāgi, vidējciems Bauskas novadā; Pīrāgs, kalns Krāslavas novadā; Pīrāgs, pļava Alūksnes novadā.

 

ErgonīmiPīrāgi, SIA; Pīrādziņi, SIA; Pīrādziņi, kafejnīca Rīgā.


pīrāgs, aizgūts vārds; apv. pīrags, pīraģis, pīrēgs. Aizguvums; no skr. пирогъ ‘maize no bīdelētiem miltiem’ vai bkr. пирог ‘baltmaize, veģis’ (kr. пирог ‘mīksts rauga mīklas izstrādājums ar pildījumu’), kas ir atv. no пиръ ‘dzīres’ vai пыро ’kvieši’, tātad vārda sākotnējā nozīme ‘svētku (dzīru) maize’ vai ‘kviešu maize’. Latviešu valodā vārds aizgūts līdz 13. gs. Aizg. senākā nozīme atbilda minētajiem slāvu valodu vārdiem. Vēl 17. gs. pīrāgs bijis sinonīms vārdiem karaša, rausis un kviešu maize; lietots arī savienojumos „saldi pīrāgi”. Šādās nozīmēs no latv. valodas aizgūts bv. pyragen (dsk.), kas minēts 1632. gadā. 18. gs. beigās krievu valodas ietekmē pīrāgs ‘pildīts baltmaizes cepums’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 687–688]


angļu – pie

baltkrievu – пірог

čigānu – špirogos

grieķu – πίτα

igauņu – pirukas

itāļu – torta

krievu – пирог

latīņu – libum

lietuviešu – pyragas

lībiešu – pīrag

poļu – ciasto; pieróg

somu – piirakka

ukraiņu – пиріг

vācu – die Pirogge

zviedru – pirog



Lai meita tiktu ātrāk pie vīra, tad viņai vajag apēst no krāsns izvilkto pirmo pīrāgu.

 

Uz laukiem Vecgada vakarā, kad pīrāgi no krāsns izvilkti, ienes slapjas malkas klēpi. Tad sviež to atmuguriski caur kājstarpu krāsnī. Ja iesviesta malka pa pāriem, tad tai gadā apprecēsies.

 

Jaungada vakarā jāvāra mēmā putra jeb jācep mēmais pīrāgs, kuriem jābūt ļoti sālītiem. Vārot jeb cepot nedrīkst ne ar vienu ne vārdu runāt. Kurš puisis tad nu meitai pa nakti sapnī dos ūdeni dzert, kad slāps, tas viņu apprecēs.

 

Metenī jācep pīrāgi ar gaļu un arī siļķe jāliek vidū.


Kāpēc Jānītis

Pašķībi sēdēja?

Pīrāgs sānos

Čūlāt čūlāja. [LD 34809-0]

 

Ķekata, ķekata,

Pīrāgu, pīrāgu!

Pīrāgs klētī,

Krustiņš virsū. [LD 33412-3]

 

Kādu dziesmu dziedāsam

Ziemas svētku vakarā?

Pīrāgam nabagam

Abi gali nodeguši. [LD 33264-0]


Veļi nogalina cilvēkus

Vienā mājā nomira saimniece un tika nolikta otrā istabā. Agrāk gan neesot bijis brīv mironi turēt zem viena jumta ar dzīvajiem, bet, tā kā viņiem nebijis, kur viņu nolikt, tad vajdzējis vien atstāt tai pašā istabā. Pēdējo nakti tika cepti pīrāgi, kā jau uz bērēm. Citi bija jau izcepti un uz galda salikti. Te viena meita teic uz otru: „Tu pastāvi augšā, es tikmēr iešu atgulties.”

Nu viņa nolikās gulēt, bet otra palika augšā, jo citi pīrāgi bija vēl krāsnī. Te viņa sēž un dzird, ka otras durvis nograb. Meita domā: „Kas tur var iet?” Uzreiz durvis atveras un meita ierauga, ka nāk mirusī saimniece un iet tieši uz pīrāgu galdu. Meita no lielām bailēm lec par gultu un iekliedzas: „Suns pie pīrāgiem.”

Lai gan tieši viņa tā negribējusi sacīt, jo viņa gribējusi teikt, ka saimniece pie pīrāgiem, bet iznācis, ka suns pie pīrāgiem. Saimniece piegājusi pie galda, pāršķīrusi tos pīrāgus par pusēm, atstādama ceļu, tad piegājusi pie šūpuļa, pakustinājusi bērnu un atkal izgājusi. Nu meita uzmodina citus un stāsta, ka te esot saimniece bijusi. Šie netic. Bet kad ierauga, ka ceļš ir par pīrāgiem, tad paliek brīnoties, ko tas varot nozīmēt? Kad nu saimniece bijusi paglabāta, tad drīz vien pēc tam nomiris bērns. Nu visi sapratuši, ka viņa nākusi savam bērnam ceļu taisīt.

[http://pasakas.lfk.lv/]


„Janci, vai tev nebija kauns, ka tu viens pats apēdi visus pīrāgus un par māsiņu nemaz neiedomājies?”

„Es jau visu laiku par viņu vien domāju, sak, kad tik neuznāktu.”



Saldā diena

 

Šodien mums ir diena salda –

laipni lūgtumis, pie galda!

 

Reku, pīrādziņi, braši,

kuri apēsties grib paši!

 

Reku, rausis brūns un kraukstošs,

saldējums kā sniedziņš čaukstošs!

 

Reku, uzputotas kūkas –

gaisīgas kā pieneņpūkas!

 

Vesels miljons konfektīšu –

ņemiet kaut ar tūti visu!

 

Kliņģerīši cukuroti,

kuri garšo jums pēc „ļoti”!

 

Marcipāns un marmelāde,

rozīnes un šokolāde

un vēl torte tāda,

ka var norīt mēlīti!

 

Ņemiet šo te šķēlīti

uz šķīvīša!

Un vēl vienu šķēlīti –

bez šķīvīša! [Briedis 1990 : 29]

 

 

Stūris, kas smaržo pēc pīrāgiem

 

Tāda stūra, kas smaržo pēc pīrāgiem,

otra dzīvē vairs nebūs nekad.

Tu būsi cīrulis, es būšu taurenis,

bet mūs mocīs vēl tās dzīves bads.

 

Mūsu balsis sen ceļos uz zvaigznēm

(arī tur kādam vajag Labrīt),

bet tev acīs un muskuļos uzpludos,

kāds uz pasaules dzima ik rīts,

 

kāds tu pats viņam dzimi līdzi

un cik diena bij pilna – kā maiss.

Vakars. Pīrāgus sajauc ar ceriņiem

dzīvais, neizprotamais gaiss.

 

Un es laužu kā maizi šo vakaru,

un, kaut biezs ir saulrieta sviests,

Ar šo pasauli nevar pieēsties.

Vismaz man vēl nav izdevies. [Čaklais 2000 : 89–90]


Mazā Ilze labi zināja, ka maizīte sākas ar zemē iesētu labības graudu. Viņa zināja arī to, ka rudenī labību nopļauj, savāc, izkuļ, ka graudus kaltē un dzirnavās samaļ miltos un ka no miltiem cep maizi. Lauku vecmāmiņa cepa maizi mājās īpašā maizes krāsnī. Un tad visa māja saldrūgteni smaržoja pēc gardās rudzumaizes. Sestdienās vecmāmiņa cepa baltmaizi vai pīrāgus. Meitenei likās, ka nav interesantākas nodarbošanās par maizes cepšanu. [Rinkule-Zemzare 1986 : 8–10]

 

Reiz sensenos laikos tālajā Dienvidjūrā valdīja mežonīgie Pīrāgi. Dažādos kuģos viņi klīda pa neaptveramajiem jūras plašumiem, apturēja katru burinieku, ko satika, izlaupīja visus dārgumus un pārdeva verdzībā sagūstītā kuģa ļaudis.

[..]

Garās, smagās dēļu laivās burāja bārdainie Pīrāgi no tālās Sibērijas. Tie bija ļoti nabadzīgi, mūždien izsalkuši un pildīti ar skābiem kāpostiem. Varbūt tieši šo nelāgi skābo kāpostu dēļ viņu raksturs bija īgns un nevaldāms. [..]

Šaurās, garās airu laivās, ar zobus atņirgušu pūķa galvu priekšgalā kuģoja ragainie Pīrāgi no tālās Ziemeļu zemes Stūles. Viņi bija pildīti sēnēm un vienādiņ netīri. Daža laba ļauna mēle gan apgalvoja, ka šie pīrāgi ir pildīti ar mušmirēm. Tas tā varēja būt, jo kaujoties Ziemeļu Pīrāgi vienmēr sajuka prātā un tad ar viņiem noslēgt mieru bija pilnīgi neiespējami.

Bija arī daudzi sīkāki kuģi. Tajos siroja gan Suņu Pīrāgi, kuriem piederēja neliela suņu barkentīna [trīsmastu burinieks], gan Zivju Pīrāgi, kurus neviens neņēma par pilnu, jo viņi pārsvarā nodarbojās ar zveju, gan arī pavisam neievērojamie biezpiena pīrāgi, kas ar garām kārtīm stūma savus baļķu plostus gar krastu un spēja aplaupīt tikai kādu neuzmanīgu makšķernieku.

Taču paši briesmīgākie bija Speķa Pīrāgi. Viņi burāja ar lielisku brigu, spīdēja no taukiem un bija pavisam nevaldāmi. Īpaši izcēlās viņu vadonis, vārdā Mordāns. Viņš nēsāja melnu trīsstūreni, pārsēju uz vienas acs – neredzīgās acs, kreisā kāja viņam bija no koka, un, pats galvenais, viņš bija pildīts ne tikai ar speķi, bet arī sīpoliem. Tieši tādēļ ap viņu vienmēr virmoja neganta sīpolu smaka un viņa daba bija īpaši kašķīga.
[Putniņš 2003 : 7–9]

 

Milce apstājas, un viņas rokas nošļūk gar sāniem. Babiņ, vēl tikko tu runāji tik gudri un skaisti, bet nu uzreiz atkal tā, kā nevajag. Čiku un grabu! [..] Tur ir braukšana ar sapušķotiem zirgiem. Tad baznīckungs šos divus tur baznīcā sasvētī kopā. Kad vargaņas ar visām stabulēm rauj vaļā, tad sirdi pasviež līdz pašiem griestiem. Tas vairs nav vis nekāds tāds ne čiku, ne grabu. Tad ir – tra-la-lā! Tā bija, kad mūsu Ļudi pagājušajā vasarā laulāja. Mājās ir vainagu vārti. Tad saldo pīrādziņu ēšana, cik gribi. Un, kad iet vaļā dziedāšana un dancošana, – ai, ai, ai!
[Klīdzējs 1992 : 55]

 

Kad es iegāju virtuvē, kur saimnieces sparīgi zibinājās nažiem un krāva uz šķīvjiem maizīšu kaudzes, Paparde man draudzīgi pamāja ar kafijas krūzi. Otrā rokā viņam bija tīstoklī saritinātas šķiņķa šķēles labas vāles apjomos, kurās viņš, acis pārbolījis, nikni koda.

Arī man tika krūze kafijas. Laipnās dāmas mani uzaicināja pašam griezt un ziest, bet, redzēdamas, ka es kautrējos, man piekrāva pilnu šķīvi maizīšu, speķa pīrāgu un cepumu. [Janovskis 1993 : 229]

 

Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķā bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. [..] Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem. [Virza 1991 : 35–36]



Neizmirstami vēl arvien man ir Maskavas pīrādziņi Elizabetes ielā. Te tiešām bija brīnišķīgi. Blakus Splendid Palace kinoteātrim [..] bija pagrabiņš, un tur pārdeva Maskavas pīrādziņus. Krievu firmai piederēja šis pagrabiņš, pīrādziņi bija cepti eļļā pēc viņu gaumes – ar gaļu, kāpostiem, rīsiem, olām, brūklenēm un vēl visu ko.

Oi, cik garšīgi! Vēl nesen ar Griķīša kungu no Amerikas, kuram tikko nosvinējām 91 gadu, pārrunājām – ja šodien būtu tādi pīrādziņi! Pie viņa ciemos iedama, aiznesu pīrādziņus no mūsu Gustava Ādolfa kafejnīcas, kas ir Mežaparkā. Griķīša kungs ēda un teica: „Nekas, tīri labi, bet nav jau tas, kas bija Maskavas pīrādziņi!”
[Blaua 2009 : 235–236]


Dziesma Circenīša Ziemassvētki. Aspazijas vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Made in Latvia. A. Legzdiņa vārdi un mūzika.

 

Dziesma Jūra līdz ceļiem. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Pīrādziņ, nāc ārā. A. Kutepova, Ģ. Lūša, N. Jakušonoka un A. Freidenfelda vārdi un mūzika.


Latvieši vēsturiski ir bijusi zemnieku tauta, kam pēc fiziski smaga darba vajadzēja atjaunot enerģiju, tāpēc ēdieni tradicionālajā latviešu virtuvē ir kalorijām bagāti. Lai arī ikdienā Latvijas iedzīvotāji sevi lutina ar dažādiem gan latviešu, gan cittautu ēdieniem, tomēr gadskārtu svētkos – Lieldienās, vasaras saulgriežos Jāņos, rudens saulgriežos Mārtiņos un Ziemassvētkos – latvieši atgriežas pie tēvutēvu paražām un tradicionālajiem ēdieniem. Tad goda vietā tiek celti pelēkie zirņi, cepta vai sutināta cūkgaļa, dažādi pagatavoti dārzeņi, pašu siets svaigs siers, zivis, pīrāgi, plātsmaize un saldēdieni no vietējiem augļiem un ogām. Neatņemama svētku sastāvdaļa ir arī alus.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/]

 

2014. gadā no 26. līdz 31. decembrim Sidnejā norisinājās Austrālijas Latviešu 55. kultūras dienas. Tika izsludināts īsfilmu konkurss „Pīrāgs” .

Organizatori, aicinot interesentus pieteikties, minēja: katrai kultūrai ir savs raksturīgais rausis. Austrālijā tas ir tautai pazīstamais „meat pie”, ķīniešiem ir „dumplings”, japāņiem ir „gjoza”, krieviem ir „pelmeņi”. Bet tikai latviešiem ir brīnišķīgie pīrāgi, pildīti ar speķi un sīpoliem, kas ir obligāti jebkurās viesībās no kristībām līdz bēru mielastam un visos citos svinīgos gadījumos pa starpu!

Konkursā aicināti piedalīties visi latviešu filmētāji, kā jauni, tā veci. Vienīgais ierobežojums ir laiks – filma nedrīkst būt garāka par septiņām minūtēm un tajā noteikti ir jāparādās objektam – pīrāgam. Taču kā – tā ir paša filmas autora izvēle. Ja filma ir kādā citā valodā, tai noteikti ir jābūt arī subtitriem latviešu valodā.
[Sagatavots pēc: http://www.slb.org.au/]