Tradicionālā transkripcija
[pìlàƷis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[piːlɑːʣis]
[p] – nebalsīgais troksnenis
[ī] – garais patskanis
[l] – skanenis
[ā] – garais patskanis
[Ʒ] – balsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Trīszilbju vārds.
Ortogrammas – ī, ā.
pīlādz– – sakne, vārda celms
-is – galotne
pīlādž+og-a
pīlādž+skāb-e
pīlādzis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
pīlādz-is |
pīlādž-i |
|
Ģ. |
pīlādž-a |
pīlādž-u |
|
D. |
pīlādz-im |
pīlādž-iem |
|
A. |
pīlādz-i |
pīlādž-us |
|
I. |
ar pīlādz-i |
ar pīlādž-iem |
|
L. |
pīlādz-ī |
pīlādž-os |
|
V. |
pīlādz-i! |
pīlādž-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Blakus šķūnim kupli aug un zaļo pīlādzis.
2) izteicēja daļa – Visu laiku garākais pasaulē reģistrētais koks ir pīlādzis.
3) galvenais loceklis – Kuplais pīlādzis.
4) papildinātājs – Pie nesen izveidotā sporta laukuma salidojuma dalībnieki iestādīja melno pīlādzi
un apsolīja atbraukt atkal ciemos, kad pīlādzīti greznos tumšu ogu ķekari.
5) vietas apstāklis – Pagalma pīlādzī ligzdas vairs nebija.
6) apzīmētājs – Drīz varēsim spriest par jaunā pīlādža īpašībām.
pīlādžu ievārījums, pīlādža lapa, pīlādža oga, pīlādžu tēja, pīlādžu uzlējums, pīlādžu vīns, pīlādža zars
melnais pīlādzis, parastais pīlādzis
pīlādzis, -dža, v.
Rožu dzimtas koks ar plūksnaini šķeltām lapām, vairogveida ziedkopām un oranži sarkanām ogām.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 850]
pīlādzis, -dža, v.
1. Rožu dzimtas koks, retāk krūms ar vienkāršām plūksnaini saliktām lapām, baltiem ziediem vairogveida ziedkopās un oranžsarkaniem, dzelteniem vai brūniem augļiem.
Parastais pīlādzis. Zviedrijas pīlādzis. Pīlādzis pilnos ziedos.
Melnais pīlādzis – aronija.
Izplatīts mūsu mežu koks ir sērmūkslis jeb pīlādzis .., kam ir plūksnainas lapas. Galenieks 2, 234.
.. gar mazās upītes kraujaino krastu stāv nodzeltējušu bērzu rindas, un starp viņiem šur un tur pa rudam pīlādzim ar lieliem sarkaniem ogu čemuriem. Saulietis VIII, 66.
2. Šī auga auglis.
Pīlādžu ievārījums. Pīlādžu tēja. Pīlādžu uzlējums. Pīlādžu vīns.
Vislabāk pīlādžus novākt pēc pirmajām rudens salnām, kad augļiem rūgtums samazinājies. Veselība 78, 7, 15.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
pīlādzis – cārmyukša
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
pìlãdzis. briẽsmîgi veselîgas i tãs pìlãdžu uôgas. = pìleugis, s¦rmaûksis, spìleuģis.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 82]
pīlādzis – sērmūkslis, sērmūksnis, pīlēģis, bucene, pucene, saldoksnis
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 274]
Agronomijā – mājas pīlādzis, miltainais pīlādzis, Morāvijas pīlādzis, parastais pīlādzis, Somijas pīlādzis, Zviedrijas pīlādzis.
Uzvārdi – Pīlādzis, Pīlādze.
Vietvārdi – Pīlādzes, viensēta Glūdā; Pīlādzīši, viensēta Jaunlutriņos; Pīlādža kalniņš, kalns Zvārdē; Pīlādži, viensēta Bunkā, Īvandē, Laidzē u. c.; Pīlādžlauks, lauks Īvē.
Ergonīmi – Pīlādzis, biedrība; Pīlādzis, kooperatīvā sabiedrība; Pīlādzis, Svitenes pagasta biedrība; Pīlādzis, tehnisko sporta veidu klubs; Aģentūra Pīlādzis, SIA, Pīlādži, Ludzas novada Pildas pagasta zemnieku saimniecība.
pīlādzis, aizgūts vārds; apv. pīlādze, pīlāgs, pīlāģis. Pamatā līb. pīlŒg, pīlag ‘t. p.’ (ig. pihlakas, s. pihlaja).
Aizguvums minēts blakus baltu cilmes vārdam sērmūkslis 18. gs. vārdnīcās.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 144]
angļu – rowan-tree; mountain ash
baltkrievu – рабіна
čigānu – kráņa
franču – le sorbier des oiseleurs
grieķu – σορβιών; σορβιά
igauņu – pihlakas
ivritā – חוזרר
krievu – рябина
latīņu – sorbus
lietuviešu – šermukšnis
lībiešu – pīlgõz
poļu – jarzębina
somu – pihlaja
ukraiņu – горобина
vācu – der Vogelbeerbaum; die Eberesche
zviedru – rönn
Ļaunu garu aizdzīšanai visvairāk lieto pīlādžu zarus. Lai pīlādzis vēl jo vairāk izpildītu savu uzdevumu, tad tas no meža jāvelk mājā pie galotnes – tā vilktam pīlādzim nenāk līdzi ne raganas, ne arī zagļi. Pīlādža zari ir derīgi pret visādu ļaunumu. Kad tie, aiz sijas stāvēdami, ir jau nokaltuši, tad nobrauka viņu lapas uz rezgaļa pusi, turot zaru pie galotnes. Tad zaru salauž deviņos gabalos, izkaisa pa istabu un pēc laika sabāž gultas maisos. Kas guļ uz šāda maisa, ir pasargāts no visām ļaunām likstām.
Ja pīrāga [pīlādža, sērmūkšļa] nūju pakar pie gultas, tad naktīs nenāk velni mājā.
Ja sērmūkslis aug pie mājas, tad mājā neiesper zibens.
Labības tīrumus izpušķo ar sērmūkšļu zariem, lai augtu laba labība.
Skudru pūznī augošu sērmūksli labprāt visu nocērt un ieliek klētī, un gaida no tā visādu labklājību.
Pīlādzis jāgriež kaimiņa daļā un jānes mājās ar galotni uz priekšu. Tad nodrāž iesmu, izcep gaļu, bet iesmu paglabā. Kad pavasarī iet sēt, iesmu ņem līdz – tad bagāta raža.
Ja pīlādzis pilns ar ogām, tad drīz karos.
Kad pīlādži agri plaukst, tad agri mieži jāsēj.
Ja pīleņģi kupli zied, tad labs miežu gads.
Sērmūkslis ir trīs reiz gadā skaists: pavasarī ar ziediem, vasaru ar ogām, ziemu ar putniem.
Kad sērmūkšam daudz ogu, tad gaidāma slapja vasara.
Ja rudenī sērmūksim daudz ogu, tad būs lietains rudens.
Ja sērmaukšas pavasarī grimst ūdenī, tad būs labs siena laiks.
Ja pīleņģiem sarkanas lapas, tad kāds no mājas precēsies.
Ja pīlādžiem daudz ogu, tad nākošo rudeni laba kviešu raža.
Kad pīlādzim daudz ziedu, tad paaug daudz kartupeļu.
Kad pīlādži zied, tad var biezpienu ēst ar karoti, jo tad govis dod daudz piena.
Tieva, gara pucenīte,
Viena oga galiņā;
Viena pate mātes meita,
Viena pate villainīte. [LD 21580-0]
Man uzauga pucenīte
Zirgu staļļa galiņā;
Ik rītiņus skauģa māte
Garām gāja šņaukādama. [LD 29835-0]
Ko līdz gara pucenīte,
Kad nav ogu galiņā?
Ko līdz daiļa mātes meita,
Kad nav laba tikumiņa? [LD 11916-2]
Vienreiz bija un nebija viens čigāns. Bērnu viņam daudz, veca māte un tēvs. Nabadzība viņam bija liela. Sieva aizvien bārās uz vīru, ka bērnu gan daudz, bet ēst nav ko dot. Kad čigāna sieva nāca mājā no sētām, tad vīrs taisījās prom mežā, pie saviem zirgiem, jo sieva allaž bargi rājās.
Zirgi čigānam bija slikti un vāji. Iedams pie saviem zirgiem mežā, čigāns ieskatījās skaistu sērmūkšļa krūmu. Viendien viņš paņēma līdzi nazi, nogrieza sērmūkšļa zaru un uztaisīja sev nūju. Labi apskatījis savu nūju, čigāns atminējās, ko viņam vecā mātesmāte bija stāstījusi – ar sērmūkšļa nūju varot velnu un visus nešķīstus garus sasist. Tikai vajagot zināt, kā sist: nūju vajagot turēt kreisajā rokā, sist krustām, bet pie beidzamā sitiena pagriezt sērmūkša nūju uz kreiso pusi.
Vīrs paņēma savu sērmūkšļa nūju un aizgāja pasaulē laimi meklēt. Gāja tuvu un tālu. Reiz vīram gadījās iet gar kādu ezeru. Ezermalā vīrs redz – ganās melns ērzelis, tikko izbridis no ezera. Čigāns piegāja pie zirga, bet tas nosvilpās, cirta priekškāju pie zemes un ierunājās:
– Nāc ātrāk un sēdies man mugurā! Es tevi nesīšu turp, kur zelta kalni ir un medus upes tek, tur laime pati tev pretī laidīsies.
Čigāns noskatās uz zirgu – tas tāds neredzēts. Pa nāsīm dūmus laiž, pa muti uguns nāk, krēpes šim līdz pat pineklim, līdz pat zemei, kakls ar riteni, krūtis kā vārti, viens pats kājas nags tik liels kā ugunskura vieta, aste līdz pat zemei – ar klēpi nesaņemsi. Čigāns padomāja, padomāja un klusībā nosprieda: „Sēdīšos tik zirgam mugurā un aizjāšu mājā pie sievas, un nedzīvošu vairs, kā agrāk, bet iešu pie saviem radiem un parādīšu, kas man par zirgu.”
Čigāns piegāja pie ērzeļa, uzlika tam savus iemauktus un ar vienu lēcienu bija melnajam zirgam mugurā. Zirgam mugurā lēkdams, čigāns iemauktu pavadas uzsvieda tam krusteniski. Tikko čigāns dabūja saķert pavadas rokās, kad zirgs sāka skriet tik dikti, ka vējš norāva čigānam cepuri un tūliņ pēc tam – arī zābakus. Tālāk zirgs sāka laisties pa gaisu. Čigāns, redzēdams, ka zirgs vairs neskrien pa zemes virsu, sāka to griezt gan uz vienu, gan uz otru pusi, un zirgs arī ļāvās. Taču čigānu pārņēma briesmīgas bailes, jo viņš nojauta, ka zirgs nes viņu uz viņpasauli.
Nu čigāns atkal atminējās, ka vecā mātesmāte stāstījusi – ar sērmūkšļa nūju varot daudzas lielas lietas darīt pret nešķīstiem gariem. Tā kā čigāns tagad skaidri redzēja pats savām acīm, ka zirgs, ko viņš jāj, nav nekas cits kā velns, tad paķēra savu sērmūkšļa nūju un ar visiem spēkiem sāka zvetēt zirgam starp ausīm. Ar katru sitienu zirgs laidās zemāk un zemāk. Čigāns jau sāka piekust, kad pēkšņi atcerējās, ko teikusi vecā mātesmāte. Tad viņš saņēmās pēdējos spēkus, cirta melnajam ērzelim krustām starp ausīm un reizē pavilka sitienu uz kreiso pusi. Tikko čigāns tā bija izdarījis, kad zirgs tai pašā acumirklī atradās uz zemes. Tas skrēja, ko vien varēja, līdz atskrēja pie tā paša ezera. Čigāns ar vienu lēcienu bija nost no zirga muguras, un zirgs taisnā ceļā ieskrēja ezera. Skriedams ezerā, zirgs iesaucās:
– Vai pazīsti zirgu?
Bet čigāns atkliedza:
– Vai pazīsti jājēju?
Vietā, kur ērzelis bija nolaidies zemē, čigāns atrada savu cepuri un zābakus. Blakus zābakiem gulēja daudz zelta naudas, to čigāns pacēla un gāja mājā. Pārnācis mājā, čigāns sapirkās pulka mantas un lepnus zirgus. Dzēra un ēda, un, ja nav miruši, tad šodien vēl dzīvo.
[http://www.pasakas.net/]
Apsi ne latvieši, ne viņu kaimiņi lietuvieši nekad nestādīja pie mājām, bet pīlādzi jeb puceni – tieši otrādi – centās stādīt tieši pie mājām, saimniecības ēkām un laukiem, laidariem. Latvieši un lietuvieši uzskatīja, ka pīlādzis atvaira kaitnieciskos garus, kā, piemēram, lietuvēnu, bet arī raganas, burvjus, un palīdz aizsargāties pret htonisko dievību nelabvēlīgo iedarbību. [..]
Ar pīlādža zaru vai nūju atkratījās arī no ļaunajiem gariem, kas bija iemiesojušies dažādās sērgās (mēris, drudzis u. tml.).
[Kursīte 1999 : 194]
●
Tautā tic, ka pīlādzim piemīt neparasts spēks – tas spēj pasargāt cilvēku no visa ļaunā. Pie ēku durvīm liek pīlādžu nūjas un krustiņus, lai istabā, kūtī vai klētī nevarētu iekļūt velni, raganas, burvji, skauģi un zagļi. Jāņu vakarā pīlādža zarus iesprauda rudzu un miežu laukos, nesa istabā, sēja pie gultas un lika pagalvī.
Putna pīlādzītis
Tur, kur maziņa, silta ieliņa
kā peles ala
ietek pilsētas transporta
kanalizācijas caurulē,
aug mazs bārenis,
nevienam nepiederošs,
ne sēts un ne stādīts
pīlādzītis.
Kakts ir tik neparocīgs,
ka tajā neložņā
visložņīgākie
no šejienes puikām
un pīlādžu ogas lido
vien mūsu acīs
un tikai ar savu krāsu.
Pīlādzītis ir –
putna:
nesa – un izkrita.
Un tā nu viņš aug –
atradenis.
Un tā nu
pie atradeņa
es atradu tevi.
Mēs arī kļuvām
pilni ar sarkanām, karstām ogām
kā viņš –
līdz zemei,
kā viņš –
zari lūst.
Un sirds mums kļuva –
putna.
…kur maziņa, silta ieliņa
kā peles ala
ietek pilsētas transporta
kanalizācijas caurulē. [Vācietis 2012 : 568–569]
***
Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari;
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.
Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīnam,
Un, cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.
Man ir tikai viena pati sirds,
Pilnu vīna to rudens mēro,
Un pilni sarkana spēka pīlādži
Visu ziemu manī deg un zvēro.
Bet, kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied
Ogu ķekariem smagiem.
Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem šūpojas
Nenoplūktas.
Visskaistākās ogas pasaulē
Rudens naktīs man rādās miegā
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.
Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirds!
Tad noplēsiet visus pīlādžus,
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs!
Un visu ziemu sirds dziļumā
Gulēs saritinājies arkāns.
Liksies, pēkšņi tas atritināsies
Pāri zemei kā zibens sarkans.
Un būs redzams: vēl miljoniem pīlādžu stāv
Pilni klusa un sarkana spēka,
Un miljoniem ļaužu tiem garām iet
Pilni vienaldzības grēka.
Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet:
– Man ir tikai viena sirds! –
Sauciet!
Un jūs dzirdēs. [Ziedonis 1983 : 60–62]
Pīlādžu gads
Krīt ilgu pilns un klusu smeldzošs būrums
un sirdij liek kā jāņtārpiņam degt,
kad oranžsārtais pīlādžogu sūrums
no manas zemes pīlādžogām tek.
Tiks zemei viņas pirmā rudens gaisma,
un izsalkušam putnam maize tiks,
un balsi atgūs cilvēks aizsmakušais,
un sasildīsies nosalis un pliks.
Pār oranžliesmu gāju putni aiztrauks,
un ticēsim, ka nomaldīsies rets,
zem oranžliesmām kāzinieki aizbrauks,
un ticēsim, ka ceļš uz laimi ved.
Mēs brauksim, kur tik ilgi nav būts ciemā,
un ļausim pāri oranžliesmām līt,
lai mums ir vieglāk katram savu ziemu
un katram savu sarmu sagaidīt.
Kūp miglas, un tur nav nekādu veļu,
caur palso gaismu oranžuguns zied –
deg pīlādži un visiem rāda ceļu,
un katram savs līdz galam jāiziet. [Vācietis 1983 : 165–166]
Pīlādžoga
Nokrīt lapa. Novīst roga.
Pīlādžoga spīd un spīd.
Pīlādžoga, pīlādžoga,
tevī zemes sūrā spīts.
Dēļ šīs vienas uguns ogas
gribas dzīvē vēlreiz dzimt.
Kas par to, ka lēnām zogas
klāt jau ziemas klusums rimts!
Krūtīs sirds vēl tā kā jūra
Pārgalvīga dun un dun,
deg kā pīlādžoga sūra,
Uzliesmo kā malduguns.
Pīlādžoga, pīlādžoga,
tevī arī mana spīts. [Krūklis 1996 : 78]
●
Vārds pīlādzis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Cecīlijas Dineres lirikas un satīras krājumā Degošais pīlādzis (1957);
A. Gobas dzejoļu krājumā Pīlādžu gadskārtas (1979).
Meži savukārt garoja pēc sveķiem, skujām un paša pirmā rudens rūgtuma. Vietumis zvēroja pa ogu smagumā nolīkušam pīlādzim. Daudz ogu pīlādžos – auksta ziema. Pīlādžiem ogu šogad bija tik aplam daudz, ka par ziemu bail domāt. [Belševica 1996 : 194]
Janis Rozentāls Zem pīlādža (1905. g.).
Lilija Grasmane Pīlādzis mūsmāju ceļa galā (20. gs. 50. g. vidus). [Būmane-Grasmane 2003 : 89]
Ansis Artums Pīlādzis. [Nodieva 1986 : 100]
Pauls Buldinskis Pīlādzis (1981).
Valentīns Zlidnis Klusā daba ar pīlādžiem (1989).
Janis Rozentāls Pīlādži.
Jakovs Beketovs Portrets pie pīlādža (1970).
Kārlis Neilis Klusā daba ar pīlādžiem (1931–1933).
Pēteris Upītis Pīlādžu pakalns (iespiedgrafika no cikla „Lirika”, 1969).
Ilma Austriņa Pīlādžu laiks (1978; tekstilija).
Anna Sondore Pīlādzis (1989; krūze).
Dziesma Pīlādzīt! Leona Brieža vārdi, Gunāra Freidenfelda mūzika.
Dziesma Vēlais pīlādzis. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Pīlādžu vīns. Ulda Deigeļa vārdi un mūzika.
Dziesma Lana. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Visskaistākās ogas pasaulē. Imanta Ziedoņa vārdi, Imanta Kalniņa mūzika.
Dziesma Dziesma Sniegbaltītei. Jura Helda vārdi, Imanta Kalniņa mūzika.
Pīlādžu ievārījums
Ogas attīra no ķekariem un bojātiem augļiem, tad saber katlā, aplej ar aukstu ūdeni un atstāj uz nakti, ļaujot ogām kārtīgi izmērcēties. Nākamajā dienā ūdeni nolej, pārlej pāri verdošu ūdeni un patur 20 minūtes, lai ogām pazustu rūgti sīvā garša. Arī šo ūdeni nolej.
Tad tīrā katlā ber izmērcētās, plaucētās ogas, pievieno cukuru un ūdeni un vāra, līdz ogas mīkstas. Uz 1 kg ogu nepieciešami 2 kg cukura un 0,5 l ūdens. Karstu ievārījumu pilda burciņās un ziemā pievieno tējai, gaļas ēdieniem vai ēd tāpat. |
[Sagatavots pēc: http://www.piegalda.lv/]
●
Pīlādžu ogas ir veselīgas. Tās satur A, C, P vitamīnus, kā arī cukurus līdz 9 %, tāpēc no pīlādžu ogām var gatavot arī vīnu. Parasti ogas žāvē 70–80 grādu temperatūrā, līdz tās saspiežot nelīp kopā, uzglabā slēgtos stikla traukos. Ogas var lietot arī svaigas. Tautas medicīnā pīlādža ogas lieto nierakmeņu slimību ārstēšanai, kā vitamīnu avotu, arī caurejas un dizentērijas ārstēšanai.
Pīlādžogas satur karotinoīdus, flavonoīdus, C vitamīnu, spirtu, sorbītu, cukurus, pektīnvielas, organiskās skābes, miecvielas, ēterisko eļļu un dažādus mikroelementus, tāpēc šīs vērtīgās savvaļas ogas lieto gan kā profilakses, gan arī kā ārstniecības līdzekli vitamīnu tēju pagatavošanai.
Kaltētas pīlādžu ogas izmanto vitamīnu, imunitāti stiprinošo, organismu attīrošo un pretsaaukstēšanās augļu tēju maisījumos.
Tautas medicīnā pīlādžogas lieto reimatisma, nierakmeņu un urīnpūšļa akmeņu ārstēšanai, minerālvielu maiņas traucējumu novēršanai un menstruāciju regulēšanai. Svaigu sulu lieto dizentērijas, cingas (kopā ar medu), hipertonijas, aterosklerozes ārstēšanai un kā vieglu caurejas līdzekli bērniem.
[Sagatavots pēc: http://www.termorelax.com/]
●
Katru gadu vasaras nogalē Stelpē (Vecumnieku novadā) notiek rokfestivāls „Pīlādzis”.