Tradicionālā transkripcija

[plks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pælæːks]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, platais patskanis

[l] – skanenis

[ē] – garais, platais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Orotogramma – ē.



pelēk- – sakne, vārda celms

-sgalotne




pelēk+balt-s, pelēk+balt-a

pelēk+blond-s, pelēk+blond-a

pelēk+brūn-s, pelēk+brūn-a

pelēk+dzelten-s, pelēk+dzelten-a

pelēk+gaiš-s, pelēk+gaiš-a

pelēk+meln-s, pelēk+meln-a

pelēk+raib-s, pelēk+raib-a

pelēk+rud-s, pelēk+rud-a

pelēk+rūt-ain-s, pelēk+rūt-ain-a

pelēk+sārt-s, pelēk+sārt-a

pelēk+sirm-s, pelēk+sirm-a

pelēk+sudrab-ain-s

pelēk+zaļ-š, pelēk+zaļ-a

pelēk+zil-s, pelēk+zil-a

balt+pelēk-s, balt+pelēk-a

bāl-g-an+pelēk-s, bāl-g-an+pelēk-a

balož+pelēk-s, balož+pelēk-a

brūn-g-an+pelēk-s, brūn-g-an+pelēk-a

dzelten+pelēk-s, dzelten+pelēk-a

ēn+pelēk-s, ēn+pelēk-a

gaiš+pelēk-s, gaiš+pelēk-a

meln+pelēk-s, meln+pelēk-a

peln+pelēk-s, peln+pelēk-a

pus+pelēk-s, pus+pelēk-a

smilš+pelēk-s, smilš+pelēk-a

sudrab+pelēk-s, sudrab+pelēk-a

svin+pelēk-s, svin+pelēk-a

tēraud+pelēk-s, tēraud+pelēk-a

tumš+pelēk-s, tumš+pelēk-a

zaļ+pelēk-s, zaļ+pelēk-a

zaļ-g-an-dzelten+pelēk-s, zaļ-g-an-dzelten+pelēk-a

zaļ-g-an+pelēk-s, zaļ-g-an+pelēk-a

zil+pelēk-s, zil+pelēk-a

zil-g-an+pelēk-s, zil-g-an+pelēk-a




pelēkspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

 

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

pelēk-s pelēk-i pelēk-a pelēk-as

Ģ.

pelēk-a pelēk-u pelēk-as pelēk-u

D.

pelēk-am pelēk-iem pelēk-ai pelēk-ām

A.

pelēk-u pelēk-us pelēk-u pelēk-as

I.

ar pelēk-u ar pelēk-iem ar pelēk-u ar pelēk-ām

L.

pelēk-ā pelēk-os pelēk-ā pelēk-ās

V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

pelēk-ais pelēk-ie pelēk-ā pelēk-ās

Ģ.

pelēk-ā pelēk-o pelēk-ās pelēk-o

D.

pelēk-ajam pelēk-ajiem pelēk-ajai pelēk-ajām

A.

pelēk-o pelēk-os pelēk-o pelēk-ās

I.

ar pelēk-o ar pelēk-ajiem ar pelēk-o ar pelēk-ajām

L.

pelēk-ajā pelēk-ajos pelēk-ajā pelēk-ajās

V.

pelēk-ais!

pelēk-o!

pelēk-ie! pelēk-ā!

pelēk-o!

pelēk-ās!

 

PAKĀPES

  Pamata pakāpe Pārākā pakāpe Vispārākā pakāpe
Vīriešu dzimte pelēk-s

pelēk-ais

pelēk-āk-s

pelēk-āk-ais

vis-pelēk-āk-ais

pats pelēk-āk-ais

pelēk-āk-ais

Sieviešu dzimte pelēk-a

pelēk-ā

pelēk-āk-a

pelēk-āk-ā

vis-pelēk-āk-ā

pati pelēk-āk-ā

pelēk-āk-ā

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPelēks ir neitrāla krāsa.

2) izteicēja daļa – Kaķa aste ir pelēka.

3) galvenais loceklisTumši pelēks jeb marengo.

4) apzīmētājsPelēks zirgs ganās aplokā.



pelēkas acis, pelēks akmens, pelēkā apdare, pelēks apģērbs, pelēks audums, pelēka āda, pelēka blūze, pelēks ceļš, pelēkais dārgakmens, pelēkas debesis, pelēks diegs, pelēka diena, pelēkas domas, pelēkas drānas, pelēkā dzērve, pelēkā ekonomika, pelēkā ikdiena, pelēks jumts, pelēks kaķis, pelēkais kardināls, pelēkā kāpa, pelēka krāsa, pelēks maiss pelēkā maize, pelēkā masa, pelēki mati, pelēks mētelis, pelēki milti, pelēka nokrāsa, pelēka pele, pelēkā pīle, pelēka platmale, pelēks rīts, pelēka siena, pelēki svārki, pelēki toņi, pelēks trauks, pelēks uzvalks, pelēka vadmala, pelēks vakars, pelēkā vārna, pelēka veste, pelēkā viela, pelēka vilna, pelēki zābaki, pelēkais zelts, pelēks zirgs, pelēkie zirņi, pelēki zobi

 

asfalta pelēks, dūmu pelēks, pelnu pelēks, peļu pelēks, smilšu pelēks, svina pelēks

 

ābolaini pelēks, brūni pelēks, drūmi pelēks, dzelteni pelēks, gaiši pelēks, palsi pelēks, sudrabaini pelēks, tumši pelēks, viegli pelēks, violeti pelēks, zilgani pelēks



pelēks

1. Tāds, kam piemīt neitrāla krāsa, kāda raksturīga, piem., pelniem.

Pelēks akmens. Pelēka vadmala. Pelēkas acis. Pelēkas debesis, pelēki mākoņi. Pelēkais zaķis, strazds (sugas).

2. pārn. Apmācies.

Pelēka diena, pelēks rīts.

3. pārn. Vienmuļš, neizteiksmīgs; parasts; ikdienišķs.

Pelēka ikdiena.

 [Sagatavots pēc: LVV 2006 : 820]


pelēks

1. Tāds, kam ir, piemēram, pelnu krāsa. Balts ar samērā mazu spilgtumu.

Pelēka krāsa. Pelnu pelēks audums. Pelēka dzija. Pelēks mākonis. Pelēka migla.

Istabas āra sienas bija pelēkas kā lapseņu pudura ārpuse, kā pelēks papīrs, izmircis un atkal sakaltis. Jaunsudrabiņš 3, 15.

.. viņi [zvejnieki].. skatījās līdz ar citiem visapkārt [jūrā]. Tā pati vakardienas bezcerības aina: pelēki viļņi ar baltiem putu vaiņagiem un augšā pelēki mākoņi. Blaumanis 6, 34.

pārn. Visam pāri [rudenī] sedzās miers un pelēki sudrabota apskaidrība. Ezera 17, 91.

// parasti ar not. galotni. Tāds, kas ir šādā krāsā vai kam ir šādas krāsas tonis, salīdzinot ar ko citu tajā pašā, piemēram, dzimtā, šķirnē, noteiktā priekšmetu, vielu grupā.

Pelēkais strazds. Pelēkā pīle. Pelēkā vārna. Pelēkā usne. Pelēkā alva. Pelēkais čuguns.

Pelēkā puve – parazītisku sēņu izraisīta augu slimība, kuras gaitā auga audi kļūst ūdeņaini, mīksti un pārklājas ar pelēku irdenu kārtu.

Pelēkā zeme (arī augsne) – zeme (augsne) ar nelielu trūdvielu daudzumu.

Pelēkā maize sar. – maize, kas ir cepta no rupja maluma kviešu miltiem.

Pelēkā (smadzeņu) viela anat. – nervu darbības centru kopums (smadzenēs).

Pelēkais zelts poēt. – kaļķakmens.

Pelēkais dārgakmens poēt. – laukakmens.

.. no visiem zvēriem, kas mīt uz zemeslodes, saimniecībai vislielāko postu nodara nevis vilks, bet… pelēkā žurka. Cīņa 76, 198, 4.

No kārklu sugām, kas aug gar mežmalām, izcirtumos un bieži ieviešas lielā daudzumā nekoptās pļavās un tīrumos kā „nezāles”, minēsim pelēko kārklu .. Galenieks 2, 309.

Ciets zemes garozas uzbūves materiāls ir pelēkais laukakmens – granīts .. izrakt 12.

Tā kā [zemeņu] ražas ienākšanās laiks bieži sakrīt ar lietus periodu, daļa ražas aiziet bojā no pelēkās puves. Lauku Dzīve 81, 1, 16.

.. pelēkā viela pārklāj galvas smadzeņu puslodes, veidojot funkcionāli svarīgāko daļu – smadzeņu garozu. Veselība 63, 2, 9.

Tikai pēc 1928. gada .. sākās Latvijas pelēkā zelta – kaļķakmens – izmantošana. Zvaigzne 63, 21, 15.

// Bāls, neveselīgs (parasti par seju). Tāds, kam ir bāla, neveselīga seja (par cilvēku).

Seja slimniekam kļuvusi pelēka.

Pelēks kā zeme (arī kā drēbe, audekls) – saka par neveselīgi bālu cilvēku.

.. [viņa] izskatās slima, lūpas pelēkas, aša, pavirša elpa .. Spāre 6, 290.

.. viņš sēdēja, lūpas sakniebis, neparasti pelēks, iekritušām, it kā padzisušām acīm. Upīts 4, 209.

Kādā sestdienā, atgriezdamies no muižas darbiem, mans tēvs bija redzējis pār ceļu pārejam melnu, izģindušu sievu. Mājās pārnācis, tēvs izskatījās sejā pelnu pelēks. J. Kalniņš 4, 164.

2. Tāds, kad ir blāva, nespodra gaisma (parasti par diennakts posmu).

Bija drēgna, pelēka diena. Uz slapjā asfalta krita baltas lēkšķes un ātri kusa. Skujiņš 12, 252.

Tās bija pavasara miglas pilnas dienas; rīti ausa sudrabaini pelēki, maigi kā putna dūnas pieskāriens sejai. Zigmonte 2, 144.

Pelēka, miglaina oktobra priekšpusdiena. Kalndruva 2, 126.

// Blāvs, nespodrs (par gaismu).

Caur restaino darbnīcas logu svīst pelēka gaismiņa un attaustās arī līdz mums. Birznieks-Upītis 6, 300.

// Patumšs, (par krēslu).

Klajumā vēl pelēka krēsla, bet dārzā zem ābelēm, kur Jānis no istabas lūkojas, jau gandrīz pavisam tumšs. Upīts IV, 292.

// Tāds, kurā nav spilgtu krāsu (par apkārtni, vidi).

.. lietus pār pelēkiem laukiem nu jau vairākas nedēļas līst. Sirmbārdis 3, 37.

// Tāds, kad dabā nav spilgtu krāsu (par gadalaiku).

Tagad ir ziema, kaila un pelēka, drīz būs klāt Jaungads, bet sniega vēl nav. Sakse 7, 184.

Pelēkā pavasarī viss ir pelēks, sniegs ir nokusis..  Ziedonis 8, 41.

3. Vienveidīgs, vienmuļš, bez notikumiem, kas izraisa pozitīvu attieksmi (parasti par laikposmu).

Kur gan ir tā skaistā un laimīgā dzīve, par kuru viņš sapņoja savā pelēkajā un skumjajā bērnībā, par kuru viņš dienu un nakti domāja, aprokot savu jaunību Zemgales saimnieku tīrumos..  J. Plotnieks 7, 37.

Nākošās dienas pēc neveiksmīgās līdaku zvejas bija pavisam klusas un pelēkas. Uģis nespēja izdomāt neko interesantu. Vāczemnieks 1, 33.

Arvien tas pats un tas pats, tas vakar, tas aizvakar, tas šodien un tas rīt. Pelēkā, šaurā ikdiena! A. Deglavs 1, 465.

4. Neievērojams, necils, ikdienišķs (par cilvēku vai cilvēku grupu).

Nekāda skaistule viņa nebija, bet arī neglītu viņu nevarēja saukt – viens no tiem vienkāršajiem, pelēkajiem cilvēkiem, kuram citi cilvēki vienaldzīgi paiet garām, un reti kāds atskatās atpakaļ uz to. Lācis 12, 17.

.. Lilioma poetizējošais skatiens arī pārvērš D. Kveldes Jūliju no pelēka priekšpilsētas skuķa starojošas mīlas pilnā būtnē. Dzene 6, 238.

// Par cilvēku grupu.

Pelēkā masa – liels, parasti neorganizētu, cilvēku kopums, kura atsevišķi locekļi cits no cita ne ar ko sevišķu neatšķiras.

 [Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv]


 

p¥l¥ks, (li. pel­kas), peliks Dond., Schlehk, grau, aschfarbig, mausfarbig: p¥l¦ks kâ kaķis. redzēt pašu nāvi p¥l¦kā zirgā LP. V, 7. p¥l¦ks akmens LP. VII, 231. p¥l¦ka diena BW. 29740. p¥l¦kais, der Wolf: luopi pa gabalam sauož, kad p¥l¦kais tuvuojas LP. VII, 873. Subst. p¥l¦kums, die graue Farbe U.: dzīves p¥l¦kums MWM. VII, 575. ikdienišķības p¥l¦kums A. XX, 944. Ableitung von pele. [Sagatavots pēc: ME III  : 196]

 

p¥̦ks: p¥lê̦ks2 Oknist n. FBR. XV, 195, peleks Ugalen n. FBR. VII, 15; vilna (dzija, drēbe) vilka p¥l¦kumā, naturgrau, nicht gefärbt Siuxt; p¥l¦kais, der Wolf – auch Segew. [Sagatavots pēc: EH II : 221]


pelēks – palāks, -a; sierms, -a

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


pelēks – dūmu (pelnu) krāsā, dūmains, dūmakains; palss, palsens


Botānikāpelēkais bērzs, pelēkais kārkls, pelēkais riekstkoks.

 

Bioloģijāpelēkā cielava, pelēkais delfīns, pelēkā dzilna, pelēkais jūras bruņurupucis, pelēkais meža strazds, pelēkais miltu svilnis, pelēkais mušķērājs, pelēkais pavācis, pelēkā peļkājīte, pelēkā pīle, pelēkais ronis, pelēkais strazds, pelēkais šņibītis, pelēkā tilbīte, pelēkais zaķis, pelēkā zīlīte, pelēkā zoss, pelēkā žurka.

 

Agronomijā pelēkā zeme (arī augsne); pelēkzeme.

 

Anatomijā pelēkā (smadzeņu) viela.

 

Fotomākslāpelēkā karte.


UzvārdiPelēkais, Pelēkā; Pelēcis, Pelēce.

 

MājvārdiPelēkie.


pelēks, mantots vārds; leišu pel­kas ‘peļu pelēks’. Pēc tradicionālā uzskata atvasināts no pele. Pamatā indoeiropiešu *pel- ‘pelēks, bāls’. Ar piedēkli ēk- norādīts uz īpašību, kas piemīt pelei.

Iespējams tomēr arī cits vārda cilmes risinājums: pelēks atvasināts no indoeiropiešu *pel-os ‘pelēks’, no kā bijis arī adjektīvs *pels; sal. apvidvārds pelgans ‘pelēcīgs’. No adjektīva *pels arī verbs pelēt. Dažādās valodās pelēkās krāsas apzīmējums no ide. *pel- atvasināts ar vairākiem piedēkļiem, piemēram, grieķu pellós ‘bāls; tumšpelēks’, *pelitós > pelitnós ‘pelēks’, ar saknes patskaņa miju leišu pìlkas ‘pelēks’, palvas ‘iedzeltens’, pálšas (< polkos) ‘palss’. Varbūt latviešu pelēks < *pel(e)ks, un piedēkļa pagarinājums izveidojies, saistot vārdu ar pele. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 669]


angļu – grey

baltkrievu – шэры

čehu – šedá

franču – gris

grieķu – γκρί

igauņu – hall

krievu – серый

lietuviešu – pilkas

poļu – szary

somu – harmaa

ukraiņu – сірий

vācu – grau

zviedru – grå



Visi vilki nav pelēki.

 

Trīs pierendeles uz pelēkiem zirņiem.


Cilvēki, kuriem brūnas acis, ir noteiktas dabas, kam pelēkas, – nenoteiktas.

 

Kādā krāsā sienāži, tādā krāsā būs pļautais siens. Ja sienāzis zaļš, arī siens būs zaļā krāsā; ja sienāzis pelēks vai iedzeltens, arī siens būs pelēks vai iedzeltens.

 

Ja melns kaķis pār ceļu pārskrien, tad būs laime, ja raibs vai pelēks – nelaime.

 

Vadātājs esot liels, pelēks vīrs, kas ģērbies mākoņu mētelī. Viņš piemājojis Burtnieku ezera krasta priedēs un nodevies cilvēku maldināšanai. Apmulsinātais cilvēks varot vadātāju redzēt, kad saliekot roku īkšķus krustiski un caur tiem skatoties.

 

Ja ap mēnesi ir pelēks riņķis, tad sagaidāms negaiss.

 

Ja starks lietus laikā balts staigā, tad lietus drīz pāries, bet ja pelēks, tad ilgi vēl līst.



Pelēks vecītis sēž kalna galā. – Akmens.

 

Zaķīts sēd (vai tup) kalniņā,

Pelēks (vai raibs) kažoks mugurā. – Akmens.

 

Pelēka lapsa vienmēr nosabīdusi:

stāv viena – bīstas, stāv pulkā – bīstas. – Apse.

 

Pelēka cūka skrien caur ziediņu

vārtiem kviekdama vien. – Audeklu auž.

 

Pelēks vērsis debesis laiza. – Dūmi pa skursteni.

 

Zaļa bārda, pelēka galva. – Kālis.

 

Uz pelēkas akas uzlikta cepure,

uz cepures sarkana poga. – Māja.

 

Melns celms, zaļa kārts,

pelēks pušķis galā. – Niedres.

 

Balts es esmu, kad piedzimstu,

pelēks topu, kad izaugu.

Un čakli vien tad aizteku

pa upīti uz jūriņu. – Sniegs.

 

Maza maza bābiņa:

pelēks lakats, melni lindraki. – Vārna.

 

Pelēka mājiņa,

divi lodziņi;

dienu nespīd,

nakti spīd. – Vilks.


Atminiet, sveši ļaudis,

Kas sēd kalna galiņā? – Akmens kalna galiņā pelēkiem svārciņiem.



Pelēks tautu rudzu lauks

Viļņo ceļa maliņā;

Būs Dieviņis novēlejs,

Es ēdīšu to maizīti. [LD 10528-0]

 

Smuka, balta mūs’ māsiņa,

Jāņos dzima saulītē;

Ruds, pelēks tautu dēls,

Ziemu dzima ziemelī. [LD 21347-13]

 

Pelēks bija mans brālītis,

Mellu jāja kumeliņu;

Redz kā jauki izskatās

Pelēks mella mugurā. [29887-1]

 

Ruds pelēks akmentiņš

Pirtes taka maliņā:

Sieviņām apsēsties

Grūtajās dieniņās. [LD 29079-0]

 

Dod, Dieviņi, mīļa Māra,

Man trejādas avitiņas!

Mellu, baltu pūrā liku,

Pelēko mugurā. [LD 1083-0]

 

Aitiņai balts bērniņis

Pelēkām kājiņām;

Audiš’ baltas villainītes

Pelēkām maliņām. [LD 29064-0]

 

Es to daudzi nebēdāju,

Kad pelēka diena ausa;

Kad pelēka diena ausa,

Jūdz’ pelēku kumeliņu. [LD 29740-0]

 

Kas varēja grožus vīt

No straujā ūdentiņa?

Kas varēja vilnu cirpt

No pelēka akmintiņa?

Dieva dēli grožus vija

No straujā ūdentiņa;

Saules meitas vilnu cirpa

No pelēka akmintiņa. [LD 33818-0]

 

Driķu druva, brāļu māsa

Divejādu segu sedza:

Papriekš balta noziedēja,

Pēc pelēka nolīgoja. [LD 17032-2]

 

Atsasēdos ganīdama

Uz pelēka akmentiņa;

Lai tā klust ļaužu mēles,

pelēks akmentiņš. [LD 8335-0]

 

Atsēdos raudādama

Uz pelēka akmentiņa,

Lai nogula kā akmens,

Kas man gauži raudināja. [LD 3959-0]

 

Sargies, linu cielaviņa,

No pelēka vanadziņa,

Kā es zinu sargāties

No dzērāja tēva dēla. [LD 0601-0]

 

Atminiet, sveši ļaud’s,

Kur Dieviņš nakti guļ?

– Viņpus kalnu, viņpus kalnu

Zam pelēka akmentiņa. [LD 26060-1]

 

Tautu dēla cepurīte

Vairāk ruda, ne pelēka;

Mūs’ māsiņas vainadziņš

Vairāk zelta, ne sudraba. [LD 21641-1]

 

Jauni puiši mutes deva

Pelēkam akmeņam,

Domādami meitu māti

Ar pelēku villainīti. [LD 12764]

 

Slēpies, rudzu tīrumiņ(i),

Nu nāk tavi skaudējiņi,

Apsameti migliņā,

Sedz pelēku mētelīti. [LD 28144]

 

Aitiņai balts bērniņis

Pelēkām kājiņām;

Audīš’ baltas villainītes

Pelēkām maliņām. [LD 29064]

 

Ruds, pelēks attecēja

Pie manām aitiņām;

Es parādu kucēnam –

Ruds, pelēks eglienē. [LD 29428]

 

Tumša nakts, zaļa zāle,

Laukā laidu kumeliņu,

Laukā laidu kumeliņu

pelēku vanadziņu. [LD 30200]

 

Kur, Jumīti, tu gulēji

Šo garaju vasariņu?

– Tīrumiņa vidiņā,

Zem pelēka akmentiņa. [LD 21,1921]

 

Pelēk’ bija man’ sagšiņa,

Pelēks tautu kumeliņš;

Man’s māmiņa nepazina,

Rijas duru dabraucot. [LD 26557-0]

 

Kādi ziedi rudzišam?

Rudzišam pelēk’ ziedi.

Tie nebija rudzu ziedi,

Tās bij Dieva pakariņas. [LD 32528-4]


Vilks par precinieku

Reiz kādam saimniekam bijušas divas meitas. Vienai meitai tēvs apsolījis zelta lokus, otrai zelta vijoles.

Kādu rītu tēvs pacēlies labi agri un gājis zelta lokus un zelta vijoles meklēt. No ozola iznācis pelēks vilks un prasījis: „Ko tu laba meklē?”

„Meklēju zelta lokus un zelta vijoles.”

„Tās lietas man ir, bet ja gribi viņas dabūt, tad apsoli man to atdot, ko mājā iedams vispirms ieraudzīsi.”

Labi. Saimnieks nu paņem zelta lokus, zelta vijoles un aiziet. Pret māju nākot, tas domā: „Kaut jele kādu suni vai kaķi vispirms ieraudzītu.”

Bet saimniekam nodoms neizdevās. Līdz ko ver vārtus vaļā, jaunākā meita pretim: „Tēt, vai dabūji gan zelta lietas?”

Šis gan māj rokām, lai nenāktu, bet tikpat: kas redzēts, tas redzēts.

Otrā rītā pelēkais vilks nosūta citu vilku jaunākai meitai pakaļ. Bet tēvs, māte sagudro labāk savas maitas vietā iedot rokas meitu. Vilks paņem rokas meitu un saka: „Sēd uz mana pelēkā cundur-pundur-kažoka!”

Vilks aiznesa rokas meitu uz mežu ozolā.

No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: „Nu, ko tu mājā būtu darījusi? Kas tev te nekaiš?”

„Kas nu kaiš! Mājā tagad vārītu saimniekam brokastu.” „Tad tu neesi viņa jaunākā meita?”

„Ne, jaunāko meitu saimnieks negribēja vilka rīklē grūst, iegrūda mani.”

„Kad tu tā runā, tad ej atpakaļ!”

Vilks nu atnes rokas meitu atpakaļ un prasa jaunāko meitu. Ja, ja, tie tev dos gan jaunāko! Iedod gana meiteni.

Vilks paņem gana meiteni un saka: „Sēd uz mana pelēkā cundur-pundur-kažoka!”

Vilks aiznes gana meiteni uz mežu ozolā.

No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: „Nu, ko tu mājā būtu darījusi? Kas tev te nekaiš?”

„Kas nu kaiš! Mājā tagad dzītu lopus ganos.” „Tad tu neesi saimnieka jaunākā meita?”

„Nē, jaunāko meitu saimnieks negribēja vilka rīklē grūst, iegrūda mani.”

„Kad tu tā runā, tad ej atpakaļ.”

Vilks nu atnes gana meiteni atpakaļ un tad prasa itin īsi: „Saimnieks, vai dosi savu jaunāko meitu jeb ne? Ja vēl krāpsi, tad tapsi te izputināts!”

Tagad saimniekam gribot negribot jādod īstā. Vilks paņem jaunāko meitu un saka: „Meitiņ, sēd uz mana pelēkā kažociņa, mēs viegli aiziesim!”

Abi aiziet kā vēji uz mežu un nozūd ozolā.

No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: „Nu, ko tu mājā būtu darījusi? Kas tev te nekaiš?”

„Vai, kur man te labi! Mājā tagad taisītu māmiņai gultu!” „Tad tu esi īstā!”

To sakot, pelēkais vilks paliek par slaiku ķēniņa dēlu, un lielais ozols par skaistu pili. Viņš apprec saimnieka jaunāko meitu un dzīvo laimīgi. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Pērkons vajā velnus

Tā vienreiz puisis ganījis zirgus. Nācis bargs laiks. Pienākot tāds jaunskungs, iedodot puisim zelta ķīķeri, lai skatoties – viņš gribot pagulēties; bet, ja no jūras nākot pērkoņa mākoņi, lai tūliņ paceļot!

Puisis skatoties ar zelta ķīķeri – nākot mākonis, uz tā mākoņa pelēks vīrs pelēkā zirgā, plinte rokā un metot ar roku puisim: lai neceļot augšā jaunskungu! Līdz nu panākot virsū, tā zdiuks! dodot zibeņus un jaunskungs izputot, ka vecs liepu lūka gabals vien tai vietā paliekot. Kad jaunskungs būtu modināts, tas būtu pieskrējis pie puiša un tad puisis būtu nosperts arī līdz. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]


Strazds māca balodim lizdu darīt

Pelēkais strazds esot mācījis balodim pērkli taisīt, teikdams: „Papriekšu lieci kociņus krustim un tad smalkus žagarus virsū!”

Bet balodis bijis nepacietīgs – saucis: „Protu, protu!” Pelēkais strazds sadusmojies un aizlaidies saukdams: „Dari, kā tu proti, dari, dar, dar, dar, dar kā proti!” Un vēl šodien pelēkais strazds šos vārdus daudzinot.[Latviešu pasakas un teikas 1925 : 347]

 

Vārna un gulbis

Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži melnu. Kad gulbis atkal pamodies un redzējis sev netīrus svārkus, tad viņš palīdis zem ūdens, noskalojies un pacēlies atkal tikpat tīrs un balts kā agrāk. Vārna nu arī gribējusi nomazgāties balta un sākusi pa ūdeni lieliski pērties, bet palikusi tāda pati melna un pelēka. Tādēļ arī ļaudis saka: „Tāda vārna pērta, tāda nepērta.” [Latviešu pasakas un teikas 1925 : 350]

 

Pelēkā cielava

Pelēkā cielava veselu cēlienu nostaigājusi vecam arājam pakaļ, gaidīdama, vai nedziedās? Bet tik veci jau labprāt nedzied gandrīz nekad, tādēļ nabadzīte izgaidījusies velti un palikusi bez dziesmām. Tikai to paguvusi noskatīties, kā vecais, tiklīdz zirgs piepēži arklu ātrāk sarāvis, nespēcībā arvien uz priekšu palīgojies un arkls iečirkstējies gar akmeņiem trīdamies. To cielava paturējusi un tādēļ vēl šo baltu dienu tekādama šūpojas, šad tad iečirkstēdamās: „Čivi, čivi! Ciliks, ciliks! gludgalviņ, gludgalviņ!” [Latviešu pasakas un teikas 1925 : 371]

 

Pelēkais strazds

Pelēkais strazds redzējis, ka nikna saimniece rudeņa laikā izdzinusi gana puiku basām kājām ganos. Puika, kājas cilādams brēcis: „Kājas salst! kājas salst! Saimniece vīžu!” Tādēļ pelēkais strazds vēl šodien rudeņos uz salnām brēc, kā toreiz puika: „Kājas salst! kājas salst! Saimniece vīžu!” [Latviešu pasakas un teikas 1925 : 373]


Reiz kāds saimnieks bij iesūdzējis divus čigānus pie tiesas par medus zagšanu. Abi čigāni ieradušies pie tiesas un viens it nevainīgi prasījis otram: „Kāds gan tas mads varētu būt?”

„Kā, vai tad tu vakar neredzēji madu gar meža malu staigājot – pelēks kā vilks, garu kaklu kā dzērve,” otrs atbild.

Tiesa nevarējusi tiesāt čigānus par medus zagšanu, jo tie medu nav nemaz redzējuši. Tā čigāni tikuši sveikā cauri.


Latviešu tērps pēdējos 350 gados

 1877. gadā kāds Nīcas skolotājs „Liepājas Pasteniekā” ir ievietojis šādu turienes tautiskā apģērba aprakstu:

„Vīriešu veclaiku ģērbs ir retam vēl redzams, īpaši viņu garie, pelēkie svārki ar pāri par ceļiem ejošām stērbelēm, kas viduklī ar āķiem cieti saāķējami, tomēr uz krūtīm pastāvīgi stāv vaļā – gluži kā ļoti izgriezta veste, kas priekšā nekad nesaiet kopā. Garajiem svārkiem priekšā (gar krūtīm) mugura ap jostas vietu un tāpat visa stāvā apkakle izrotāta visādām ar sapiķētu vai savaskotu melnu diegu izšūtām puķēm; dažam muguras pusē apkaklē pat lieliem, resniem cipariem iešūts gada skaits, kad skroderis tos gatavojis. Saku, šie svārki jau gandrīz pavisam nozuduši un devuši vietu apģērbam pēc vispārīgas modes, lai gan no pašu taisītas vadmalas.

Sievietēm būs grūti šķirties no savas nīceniešu modes, tāpēc ka tā par daudz atšķiras no vispārīgās, un ja kāda, pilsētā dzīvodama, to arī būtu atmetusi, tad, pārnākot še atpakaļ uz dzīvi, tai atkal jāiegādā nīceniešu ģērbs, ja negrib būt izsmieta. Negribu šo apģērbu arī vis aiztikt; tas ir savā ziņā it košs, un lielākais labums tas, ka ir pašu vērpts, austs un šūts, un ir stiprs, lai gan dažs svešinieks, pirmoreiz ieraudzījis skūtas, ka tie sarkanie, strīpainie lindruki stipri par īsi. Bet kā lai citādi redzēs garās, melnās siksnas, kas ap lieliem uz baltām zeķēm grezni satītas un noder auklu vietā dzeltenām čīkstošām pastaliņām?

Vēl nāk klāt pelēkas vadmalas kamzoļi jeb vamzes, kurām piedurknes un abas puses priekšā izrakstītas ar melnu savaskotu diegu, balts krekls, kura apkakle izšūta ar sarkanu vai melnu zīdu, bet priekšā uz krūtīm kāds pusducis lielu sudraba sakšu, un kad iet baznīcā, tad galvā ar spilgām un pērlēm izrotāts vaiņags. Tā apģērbtu katrs pazīs nīcenieci, un daži kungi pilsētā, kas nīcenieces ņem pie sevis dienestā, tiešām vēlas, lai tās paliktu pie sava apģērba.” [Dzērvītis, Ģinters 2007 : 180–181]



Dadzītis

 

Ceļa malā aug dadzītis,

Mīļais dieviņš tam apvilcis

Adatu kažociņu.

Apkārt tam skraida vējiņi

It kā nerātni puisēni,

Rausta aiz bārdiņas viņu.

Uzzied viņš ziliem ziediņiem,

Locīdamās rozes smejas par tiem,

Tauriņš i pieskrējis vēro.

Tikai viņpus lielceļa

Maza, pelēka smildziņa

Viena ar dadzīti sēro.

Rudens tuvu – lapiņas

Bailīgi čokuros satinas:

Kā gan lai rādītu spīti?

Viesulis brāžas pār klajumu,

Salauž i pelēko smildziņu,

Dadzīša draudzenīti, –

Barga nāk ziema, bez saules, bez sirds,

Ledus zobus pret dadzīti ņirdz,

Brīnās: „Ko tu  vēl te stāvi?”

„Zini, kam dzīvē nava nekā,

Zini, kam pēdējo paņēma,

Nebīstas cīņu un nāvi!” [Aspazija 1979 : 76]

 

Pelēka diena

 

Elksnīšu plecos

pelēka diena šūpojas.

Svārciņos vecos

brien lietiņš un miegojas.

Žagata kļavā

nelaimi melš.

Apmaldījies bērniņš raud pļavā –

nezin, uz māju kur ceļš.

Kalnā stāv, ragus pacēlis,

milzīgs, slapjš, pelēks gliemezis.

Tam krūtīs guļ dzirnavu akmenis.

Arī piekusis… [Bārda 1997 : 33]

 

Pirmie svētki

 

Pelēkais rīts meklēja pelēko vakaru,

Ilgi maldījās,

Pelēkais rīts satika pelēko vakaru,

Ilgi runājās.

Bet pašā vidū

Ar siltiem un pelēkiem spārniem

Diena nolaidās.

Bet pašā vidū

Kā siltā un pelēkā ligzdā

Balti, dzelteni, violeti krokusi

Atvērās. [Ļūdēns 2002 : 71]

 

Pelēkie mākoņi

 

Oktobra pelēkos mākoņos raugos,

Uz brīdi pieverot plakstus.

Zīlītes kailajos zaros kā cimdā

Man skumjās ieada rakstus.

Tagad es izprotu rakstaino tīklu,

Jo putni kā dzīpars auž prieku.

Pelēkie mākoņi – krustvārdu mīkla

Ar cerībām pilda šo sieku.

Pelēkie mākoņi – dvēselē ilgas

Kā lietus, kas zemei dod lāses;

Vēl gribas lūkoties tālumos zilgos,

Kur aizlido dzērvju kāsis. [Vīksniņa-Driķe 2004 : 63]

 

Vēl vienu attīsim

 

Attīsim vēl vienu rudeni,

paskatīsimies,

kas tur iekšā.

Zili brīnumi.

Zilas burtnīcas.

Atkal būs jāiet skolā?

Zilas debesis.

Vai tad es tur neesmu bijis?

Zilas acis.

Vai tad es tādas neesmu redzējis?

… tādā skolā tu neesi gājis, tādās

debesīs tu neesi bijis, tādās zilās

acīs tu neesi skatījies, viss dzīvo

vienu mirkli, un nākošajā ir cits un

skolā jāiet, debesīs jābūt un acīs jā-

skatās nepārtraukti.

Zaļš gar acīm.

Atradis, ar ko pārsteigt!

Zaļums tik vienmēr,

ka apnicis.

Zaļas acis.

Vai tad es tādas neesmu redzējis?

…tādu zaļumu tu neesi redzējis, tas

katru mirkli kļūst košāks vai blā-

vāks, dzīvāks vai nedzīvāks, tāpat kā tavas

paviršās acis un redzēšana, tu koku redzi

stāvam, bet kustas viņš uz nāves vai dzī-

vības pusi, un tas ir jāredz tāpat, kā

acīs ir jāskatās nepārtraukti.

Pelēks un pelēks, un pelēks

Pelēka diena.

Tāda atmiņai nepieķeras.

Pelēkas domas.

Un baigi, ka – tomēr domas.

Pelēkas acis.

Vai tad es tādas neesmu redzējis?

…tāds pelēkums sastāv no nepilna

spektra, tu liec klāt trūkstošo krāsu

(parasti tā ir siltā un sarkanā), un

kļūs balts, pelēku dienu te nemaz ne-

pastāv, tāpat kā domu, trūkst krāsas (pa-

rasti tā ir siltā un sarkanā) – viss

dzīvē ir nepilns spektrs, ja tu neliec

klāt tam trūkstošo krāsu, un katram tas

jādara, lai pats netaptu pelēks, lai neno-

dzīvotu pelēku mūžu un nemirtu pelēkā

nāvē, – likt trūkstošo krāsu, un acīs ir

jāskatās nepārtraukti.

Es esmu attinis.

Man nav pa spēkam.

Pa spēkam!

Ja bija spēks attīt. [Vācietis 1982 : 19–21]

 

Pelēkās peles

 

Peļu mamma brauca uz Rīgu

Nopirkt vīram pelēku fraku,

Pelēkas samta jaciņas bērniem,

Pašai pelēku vilnas jaku.

Sapirkusi sev pilnu somu,

Dodas tā mājup brīnišķā omā –

Staigās visi nu pelēki tērpti,

Vai nav vienalga, ko citi domās?

Ja būtu pelei sarkana kleita,

Peļu tētim uzvalks zils,

Varbūt jau apēdis būtu tās kaķis –

Tas no kaimiņu varenās pils! [Apšeniece 2013 : 11]

 

Piecas peles pelavās

 

Piecas peles pelavās

pelavās pelavās.

Pelēks runcis pielavās

pielavās pielavās.

Piecas peles palecas

palecas palecas.

Pelēks runcis salecas

salecas salecas.

Piecas peles ieņaudas

ieņaudas ieņaudas.

Pelēks runcis nošķaudās

nošķaudās nošķaudās.

Piecas peles ierejas

Ierejas ierejas.

Pelēks runcis prom. [Baltvilks 2010 : 449]

 

***

Snieg pelēki, pūkaini pastnieki

no pastkastītēm uz pastu.

nu kā lai neraksta vēstuli,

nu kā lai nekļūst par nastu,

par slogu pavisam maziņu.

Nav spēka būt milzu slogam.

Tev nemanot, piespiežu pieri

vēl neieraudzītam. Tavam logam.

Tevis nav. Manis nav. Loga nav.

Tikai noraso atspīdums rūtīs.

Tikai dzelzceļš kā lielaisceļš stāv.

Vienā rūsā. Ar vēstuli krūtīs. [Melgalvs 2009 : 60]


Es esmu Pelēkais. Es esmu pelēks kā pelēns. Es esmu pelēks kā putns, kā puteklis, kā pelni. Es esmu Pelēkais. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties.

Kur es esmu? Kur jūs varat mani ieraudzīt? Visur. Bet sāksim ar pavasari. Pelēkā pavasarī viss ir pelēks, sniegs ir nokusis, zeme pelēka un pumpuri pelēki. Bet pārplīst pelēkais pumpurs (tas ir mans pelēkais pumpurs), un uzzied – pūpols! Vai pūpols būtu tik skaists un balts, ja es, Pelēkais, pavasarī nebūtu tik pelēks?

Pelēkā pavasarī pelēkā zemē izlien zaļa tulpe, pelēkā zemē izlien sarkani rabarberi kā velna ragi.

Vai sāksim ar rītu. Pelēkā rīta krēslā peld balti miglas palagi pļavā. Vai migla liktos tik balta, ja nebūtu rīts tik pelēks? Pelēkā debesī lec rīta sarkanā saule, un visi ierauga, cik tā skaista. Pelēkā padebesī peld zelta mēness, un visi nu ierauga – oh, cik tas skaists! Bet skaists tikai tāpēc, ka padebesis bija pelēks. Es esmu pirms visām krāsām, kuras cilvēki gaida. Pelēkā rītā viņi gaida sauli, pelēkā naktī – mēnesi. Pelēkā pavasarī viņi gaida ziedus, pelēkā rudenī – baltu sniegu. Es esmu Pelēkais, un manis dēļ cilvēki meklē citas krāsas. [Ziedonis 2016 : 41–42]

 

 Ja Kaminskene ir liela sieva Avotos, tad Aņus ir vēl lielāka. Un daudz, daudz vecāka. Bez šaubām. Tik veca, ka neviens nevar izskaitīt viņas gadus. Annele par to ir apjautājusies ir šim, ir tam. Bet kas to zina pateikt? Tik atsaka: Aņus dzīvojot jau šais mājās no mūžības. Bet mūžība? Kur tai gan sākums, kur tai gals? Tālu būtu ko staigāt, līdz tos atrastu. Bet Annelei kājas vēl mazas.

Varbūt Aņus ir tikpat veca kā zeme vai putekļi uz lielā baznīcas ceļa, kad ilgi nav lijis lietus.

Jo viņa ir tikpat pelēka kā tie. Pelēki ir viņas platie krokotie brunči, pelēks viņas puskažociņš, pelēks turciski apsietais lakats, pelēkas lielās acis čokaraini grumbainajā sejā. Un viņas guļas vieta pie pašām durvīm ir no visām vietām pati pelēkākā. [Brigadere 2007 : 156]

 

Laiks kļuva arvien aukstāks. Sasala zeme. Peļķēm pārvilkās ledus garoza un krakšķēja, kad Baltēns gāja pāri. Sasniga milzīgi daudz sniega. Ne vairs lapiņas, ne zāļu kušķīša ko paplūkāt.

Baltēns bija tā piekusis, ka vairs nejaudāja tālāk iet. Viņš apgūlās pie ieputinātas eglītes.

Cik labi tagad būtu pelēkajā namiņā! Tur droši vien pīļu Pēka pašlaik kurināja krāsni, trušu Trūtiņš kasīja burkānus un raibais gaiļu Dailis stāstīja savas brīnišķīgās pasakas…

Tā, par pelēko namiņu domādams, Baltēns iemiga, un čauganās pārslas viņu apsedza. [Stāraste 2002 : 27]

 

Ķirsis

[..] Dārznieks skuma pēc sava mīļotā dēla un raudāja žēlas asaras. Kad tās krita uz dēla kapa vietas, tur sāka augt koks. Dēla piemiņai dārznieks to nosauca par Ķirsi un kopa un loloja kā acuraugu.

Pļāpīgie zvirbuļi izčivināja pa visu pasauli, ka Ķirsis esot tas pats dārznieka dēls. Vārnas to pastāstīja Ziemelim, un tas nozvērējās Ķirsi izdeldēt. Lai tikai pasakot, kāds viņš izskatoties. Nu, tāds pelēks esot, stāstīja vārnas, tāds pats kā Ķirsis, pelēkos svārciņos.

Ziemelis atkal brāza uz dārzu, bet zīlītes, noklausījušās pļāpīgo vārnu nodevību, pavidžināja cita citai ziņu, un tās, kas dzīvoja dārznieka tuvumā, viņam paklidzināja, lai glābjot Ķirsi no Ziemeļa.

Dārznieks uzmeta kociņam baltu seģeni.

Kā tad – atskrēja Ziemelis, izmeklējās pelēko kociņu – nav tāda. Aizskrēja tālāk tiesāties ar vārnām. Kamēr nu tās izdibināja, ka Ķirsis vairs nav pelēks, bet balts, kamēr padeva Ziemelim ziņu, kamēr nu tas atskrēja, tikmēr arī zīlītes nebija snaudušas. Dārznieks mudīgi norāva balto seģeni un uzklāja zaļu. [..] [Sakse 2014 : 20–21]

 

Viņš tur gulēja aiz ciema pakalna malā, šis pelēkais akmens. Liels kā siena tupesis, nosūnojis, norepējis. Viņam visapkārt brūna sūna, siliņi zilajiem ziediņiem, retie, panīkušie kadiķīši, pa starpām daži zāļu kušķi un lejā tumšūdens dīķis.

Aiz viņa, kalnā, redzams stūris no dzeltena smilšu vaļņa un daži nobaluši koka krustu gali, kā arī lielais, melnais krusts pašā kapu vidū.

Sāņus no viņa gar čiksta abām pusēm stiepjas ciema purvainās pļavas un ganības līdz pat mežam. Taisni pretim aiz dīķa ir dažādi žogu līkumi, un tad pats ciems – liels, raibs ēku puduris, lubu un zaļām sūnām apaugušiem salmu jumtiem.

Akmenim otros sānos aizstiepjas no ciema ceļš gar mežu un magazīnas klēti pāri kalnam uz muižu un baznīcu.

Daudz šis pelēkais akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā. Kamēr vien viņš atminējās, siliņi bija turpat viņam visapkārt raisījuši savus zilos pumpurīšus, ziedējuši līdz pat vēlam rudenim, nobiruši un palikuši zem sniega. Ziedu laikā bija nākušas bitītes, meklējušas pa ziediņiem medu. Dūkušas un aizlaidušās. Kadiķīši bija radušies, auguši, zaļojuši, nodzeltējuši un nobiruši, stumburiņi nokaltuši un sapuvuši, un citi atkal gadījušies to vietā.

Un viss tas noticis tik neskaitāmas reizes viņa akmens mūžā. [Birznieks-Upītis 1978 : 90]

 

Un tā sākās gatavošanās izstādei. Teobalds skuma, kad saimniece ņēmās viņu pastiprināti barot. Teobalds uzskatīja, ka pats vislabāk zina savas vajadzības. Bet saimniece pārspēja pati sevi dažādu gardumu izgudrošanā, un Teobalds bija spiests padoties. Viņš pats skuma par to, bet nevarēja citādi. Un saimnieks atkal atkārtoja visus dresūras gājienus. Teobalds pakļāvās ar vieglu ironiju. Vai tiešām kāds domāja, ka Teobalds visu aizmirsis? Atmiņa Teobaldam taču bija laba! Un tad saimnieks viņu sukāja atkal un atkal, līdz Teobaldam jau sāka sāpēt visas spalviņas. Teobalds labi zināja, ka spīd tāpat, un atkal šī iejaukšanās no malas…

Vēsturiskās svētdienas rīts ausa pelēks, sīka lietutiņa piesijāts. Saimniekam tas nepatika, bet Ivars, kuram nācās pavadīt, bija galīgi saskābis. Teobalds turpretī staroja, ciest viņš nevarēja karstu sauli un putekļu mākoņus. Ar dzīvi apmierināts, viņš bakstīja saimniekam ar purnu, neļaudams, kā nākas, saģērbties un pabrokastot. Pašu Teobaldu saimniece velti izlūdzās pie pienainas kafijas bļodiņas. – Negribu, nevajag, – Teobalds atteicās, – pilns vēders ir suņa niknākais ienaidnieks! – Viņš jutās liels un gudrs, un enerģijas pārpilns. Viņš izskrēja dārzu, bet tas bija miermīlīgs dārzs, pat neviena gliemeža, kuru ar zobiem noraut no stiebra vai lapas, vai kur nu vispār gliemeži vēl mēdza uzturēties. Aiz sētas neviena sveša suņa, zaros nočirkstēja putni… Neiedomājami garlaicīgi!

Tad viņi svinīgi atvadījās. Saimniece teica, viņa vēlāk varbūt pieiešot, bet lai ar viņu speciāli nerēķinoties. Un kaķis neteica nekā, viņš tikai sēdēja celiņa vidū un skatījās uz aizejošajiem. [Zigmonte 1997 : 202–203]

 

Kaut gan zemnieku mājas ir visas gandrīz vienādas, tad tomēr liekas, ka tādu otru visā Augškurzemē nav kā mūsmājas. Aizvien pār viņām debesis visaugstāk velvējās; tie mākoņi bij visbaltāki, kuros gulēja bērzu galotnes vecās istabas galā. Tik zaļa sūnu jumta nekur nebij kā mūsu istabai. Un uz šī zaļā jumta – sarkanu ķieģeļu skurstens. Tas sēdēja pietvīcis zaļajās sūnās un brīžam kūpēja. Vakaros viņš apsedzās pats ar saviem dūmiem un kļuva gandrīz neredzams. No virsa bija nodrupuši daži ķieģeļi; robi apkvēpuši tumši brūni.

Istabas priekšā, pajumtē, bij baložiem laktiņas. Ziemā tajās tupēja sarāvušies šie mīļie putni, bet pavasaros viņi dūgdami dejoja pa sētsvidu un nesa salmus un smalkus žagarus savās ligzdās. Vēl vēlāk pār laktiņas malu jau staipījās resni, gaiši knābji. Jauni putni bija ieradušies.

Istabas āra sienas bija pelēkas kā lapseņu pudura ārpuse, kā pelēks papīrs, izmircis un atkal sakaltis. Dažas baļķes izšķobījušās. Istabas priekšā soliņš, kur kādreiz nosēsties vai apgāzt spaņņus.

Logi bija nevienādi: lielākajiem sešas rūtis, mazākajiem tikai viena. Bet visiem logiem slēģi. Tie bijuši reiz varbūt balti krāsoti, varbūt arī ne. Stikli dažās rūtīs bija ļoti skaisti, tie laistījās dažādās krāsās; tikai cauri redzēt šām rūtīm nācās grūti. [Jaunsudrabiņš 1971 : 15]


(Valdis guļ, dziedādams kādu strādnieku dziesmiņas meldiņu. Ienāk Gamba ar policistiem.)

GAMBA.

Labrīt, dēls! Kāds tu liels esi izaudzis,

kopš tevi pēdējo reizi redzēju, kad pie

tava tēva biju ciemā. Saki man, vai še

negāja kāds garām?

VALDIS.

Izaugu gan liels, bet jūs esat daudz

lielāks.

GAMBA.

Nu, gan jau tu arī izaugsi tik liels! –

Bet saki man, vai tu neredzēji, ka še

aizgāja kāds garām?

VALDIS.

Vai še aizgāja kāds garām?

GAMBA.

Nuja! – Še nupat vajag būt aizgājušam

garām cilvēkam: pelēki svārki, veca

cepure, taša pār pleciem.

VALDIS.

Ak cilvēks ar pelēkiem svārkiem, vecu

cepuri un tašu pār pleciem?

GAMBA.

Nu, jā, jā. – Atbildi ātrāk un neatkārto

manus vārdus. Kur palika garāmgājējs?

VALDIS.

Viņš aizbrauca garām.

GAMBA.

Kā tā, aizbrauca garām? Kur tad viņš

zirgu ņēma?

VALDIS.

No staļļa.

GAMBA.

Vai tavs tēvs viņam deva  zirgu? (Uz

policistiem.) Vai jūs dzirdat?

VALDIS.

Nē, viņam bija pašam savs zirgs.

GAMBA.

Ko nu melo! Viņš bija kājām. [Rainis 1980 : 329–330]

 

 2. CŪKA. Nāc pie mums! Draudzēsimies! Apvienosimies! Nestrīdēsimies! Es tikko kā no pilsētas! Vai tu zini, ka jauns likums pieņemts! Visiem, visiem. Viens jauns, labs likums! Nomest visus asos nagus, ragus, ilkņus un kažokus! Kažokus nomest! Dzirdi! Kažokus!

1. CŪKA. Ej nu, kad tad, kad tad?

2. CŪKA. Šorīt! Šorīt! Turi muti! Ne jau vaļā, bet ciet! Draudzēsimies! Nāc tuvāk! Kažociņš nu būs jānomet. Likums paliek likums. Ko tā skaties? Kas tur ir?

EZĪTIS. Nevar lāgā saredzēt, bet viens nāk!

3. CŪKA. Kas var nākt?

4. CŪKA. Kam te jānāk?

EZĪTIS. Viens tāds liels un pelēks. Zobi kā īleni, nagi kā asmeņi. Spalva gaisā, mute vaļā!

1. CŪKA. Vai dieniņ, vai dieniņ! Man vairs nav laika, parunāsim vēlāk!

VISAS CŪKAS. Mums nav laika!

EZĪTIS. Ej, Cūkas! Nāciet atpakaļ! Tas arī bija tikai joks! Humors! Teātris! Nāciet, nāciet! Ruk, ruk, ruk, cūciņas! Tas lielais un pelēkais…

CŪKAS. Ui! Ui!

EZĪTIS. Tas lielais un pelēkais aizgāja garām. Aizgāja, aizgāja. Gribu ar jums parunāt nopietni. Redziet, turpmāk jūs ne uz kādiem labumiem neceriet! Turpmāk jums būs jāpārtiek no ozola zīlēm.

3. CŪKA. No ozola zīlēm? Fui!

4. CŪKA. No ozola zīlēm? Fui!

2. CŪKA. Nu, nekā nebija! Mēs gribam latviskus ēdienus!

1. CŪKA. Nacionālo virtuvi!

VISAS CŪKAS. Melus! Nenovīdību! Skaudību! Lielību! Slinkumu! Kašķību!

4. CŪKA. Visu, pie kā esam pieradušas!

EZĪTIS. Nē, jūs pārtiksiet no zīlēm.

CŪKAS. Nemūžam!  [Zālīte 1995 : 230–231]

 

 VĒJA MĀTE.

Tad ej, sargi dēlus!

SPRĪDĪTIS (dūšīgi).

Iešu! (Virzās uz torņa pusi.)

VĒJA MĀTE.

Ja labi nosargāsi, tev ar kaut ko iedošu.

SPRĪDĪTIS (neuzticīgi).

Ko ta’ tu man dosi?

VĒJA MĀTE.

Gan jau redzēsi.

SPRĪDĪTIS.

Un kā tad ir labi?

VĒJA MĀTE.

Tā, ka es esmu mierā.

SPRĪDĪTIS (vēl dūšīgāks).

Nu – iešu, iešu.

Cik ilgi?

VĒJA MĀTE.

Tik ilgi, kamēr atnākšu no Spēka avotiņa, teiksim – trīs tēvreizes garumu. (Sprīdītis grib iet. Vēja māte izņem no azotes 4 garas lentes.) Pagaid’! pagaid’! Tā tu nekā nepadarīsi! Še! – Viņi tagad tikko noguluši, bet iepriekš jau no šīm lentēm tev vajag katram apmest cilpu ap kāju, citādi: kur tad ta’ saķersi? (Ar bāli dzelteno.) Skaties! – To manam Austrītim. Tu redzēsi: tas guļ bāli dzeltenā mētelī. Tas mans sāpju bērns. Tas nekad uz zaļa ciņa netiks. – Skrien, skrien simtām jūdžu vienā paņēmienā. Rīkle viņam izkaltusi, pats izgrabējis kā čagana lapa, un drēbītes kā smilšu maišelis ap kauliem karājas, pa tiem smilšu klajumiem braukājot. (Ar sārtu lenti.) Un to, lūk, manam Dienvidītim, sārtajā mētelī. Tas pavisam cits vīrs! Viegls un lepns. Skrej, ka mati vien plivinās: cepures jau nekad nemeklē. Kur tas visur nav bijis, par ko visu nestāsta! Uz saules kalniem, kuri sarkanās rozēs vien līgojas, tur vien viņš vairāk kavējas. Un tās saules meitas, tās jau viņu briesmīgi ieredz. Katru gadu jaunu mēteli šūdina, tādu sārtu, skaistu. (Ar drūmi pelēku lenti.) Un šī būs manam Rietenītim pelēkā mētelī. – Tas man tāds nošņurcis, noņurcis, un kā nebūt? Caurām dienām viņam mākoņu blāķi jāstiepj, pa jūrām jābradā. Bet ālīgs viņš ir, ka vai! (Ar sidrabbaltu lenti.) Un to dosim tam visdūšīgākajam. To manam dēlam Ziemelim. – Lai Dievs pas’, kā par viņu ļaudis sūdzas! Nevar ne aizklausīties! Gāžot jumtus, plēšot sētas! Drebinot kaulus, klabinot zobus. – Nu, tu jau viņu redzēsi. – Pats kā ledus blāķis izskatās un ledus blāķos vien guļ, un, kad diezgan sala piesūcies, tad skrej kaukdams un gavilēdamspa pasauli. Viņš viss ar ledus tapām vien apsalis. – Tā! Ej, nu ej! Es durvis pievēršu un durvis atkal pati atdarīšu.

SPRĪDĪTIS.

(Ieiet Vēju pilī.)

VĒJA MĀTE.

(Aiztaisa durvis un aiztuntuļo uz avotu.)  [Brigadere 2003 : 29–32]



Kādēļ mājas sienām jābūt pelēkām?

Pēdējā laikā interjerā par jaunu modes tendenci kļuvusi pelēkā krāsa, kas no līderu pozīcijām diezgan pārliecinoši izstūmusi tik iecienīto kanēļbrūno, bēšo un ziloņkaula toni. Tēlaini izsakoties, pelēkā krāsa mājās ir kā mazā melnā kokteiļkleita sievietei, tā ir universāla un ļoti pateicīga. Tiem, kas seko interjera modei, mājoklī noteikti ir jāievieš arī pelēkie toņi, iesaka dizaina portāls „Novate”.

Pelēkā krāsa ir ideāls hameleons, tā piestāv jebkurai istabai, jebkurai noskaņai un jebkuram iekārtojumam. Psihologi pelēko krāsu uzskata par miera un līdzsvara krāsu. Tā ir mierīga, praktiska, vienkārša un uzticama.

Pelēkā krāsa piestāv jebkuram stilam – no klasikas līdz mūsdienām. Blakus pelēkajam dzīvespriecīgās krāsas – rozā, gaiši zilā, violetā un citrondzeltenā – kļūst vēl košākas un pamanāmākas.

Patiesībā šī krāsa ir samērā sarežģīta, bet apvienojumā ar rozā, zilajiem, lillā un zaļajiem toņiem tā palīdz radīt elegantu un enerģisku atmosfēru. Dažas pelēkās nokrāsas atsauc atmiņā senas Eiropas pilis, liekot domāt par izturību un ilgmūžību. Daži toņi asociējas ar daudz mūsdienīgākām lietām un procesiem, proti, dažādiem augsto tehnoloģiju „brīnumiem”. Pelēkās, zaļās un zilās krāsas kombinācija atgādina jūru, savukārt siltu noskaņu var iegūt, pelēkajai krāsai pievienojot rozā un bēškrāsu.

Pelēkās krāsas diapazons ir no baltās līdz melnajai krāsai, tā sader ar jebkuru krāsu un toni, turklāt ļauj daudz brīvāk improvizēt un kombinēt. Izvēloties pelēko kā sienu pamatkrāsu, noteikti jāpārdomā, kādu atmosfēru nepieciešams radīt. Viegli matētas, gaiši pelēkas sienas radīs maigāku noskaņu, tādēļ derēs guļamistabai, viesistabai vai zēna istabai. Glancēts spīdums labāk piestāvēs biroja vai virtuves noformēšanai.

Tumšie, silti pelēkie toņi var tikt izmantoti bibliotēkai vai guļamistabai, savukārt spīdīgas, ogļpelēkas sienas ir elegantākas un vizuāli komplicētākas, tādas var būt ēdamistabas vai viesistabas sienas.

Šī ir tiešām ideāla krāsa. Toņi variējas no neuzkrītošas elegances līdz neparasti piesātinātai un noslēpumainai. Gaiši pelēkie toņi ir sievišķīgāki, savukārt stiprai vīrišķībai piedien tumšie toņi. Lai iegūtu sarežģītāku un daudzslāņaināku efektu, pietiek vien sakombinēt dažus pelēkos toņus. [http://www.delfi.lv/tavamaja/interjers/maja/43648447_kadel-majas-sienam-jabut-pelekam]

 

Spīķeru koncertzālē uzstājās Ieva Parša

2009. gada 17. novembrī Spīķeru koncertzālē koncertā „Latviešu komponistu kamermūzikas pērles” ar solo programmu „Spoži mirdzošais latvju pelēkais” uzstājās dziedātāja Ieva Parša. Par programmas nosaukumu „Spoži mirdzošais latvju pelēkais” koncerta režisors Uģis Brikmanis ir teicis: „Tā dvēseles bagātība, kas mājo latviešu kamermūzikā, ir pelēkā – gaišpelēkā, sudraboti pelēkā – miglā paslēpta, gluži kā tautas dziesmā, kur teikts: Svētu rītu ganos gāju, / Miglu tinu kamolā; / Kad ieraugu svešus ļaudis, / Ar migliņu aplaidos.

Aiz miglas mājo dvēsele, kas sapņo, ilgojas, cer un mīl. Redzīgajiem migla zūd un dvēsele atveras visā spožumā, ļaujot ielūkoties bezgalīgajā dziļumā, kas paslēpts dažos vārdos un skaņās.” Kopā ar režisoru Uģi Brikmani Ieva Parša bija izveidojusi programmu, kur līdzās klasiķu Lūcijas Garūtas, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa, Emiļa Melngaiļa, Jāzepa Vītola un Jāņa Zālīša dziesmām skanēja mūsdienu autoru Paula Dambja, Maijas Einfeldes, Imanta Kalniņa, Tālivalža Ķeniņa, Pētera Plakida un Imanta Zemzara opusi.  Ieva Parša uzstājās kopā ar pianistu Aldi Liepiņu, ar kuru dziedātājai ir sena sadarbība. Koncertā piedalījās arī mūzikas žurnālists Orests Silabriedis, kurš tīmeklī meklēja norādes uz ģeogrāfiskām un sociālām sakarībām ar latvju komponistu spoži pelēkajām skaņu gaitām. Telpas iekārtojuma sastāvdaļa līdz ar zāļu buntēm un tējas smaržu bija operatora Ulda Millera filmēts video. [Sagatavots pēc: https://diena.lv/raksts/kd/muzika/spikeru-koncertzale-uzstasies-ieva-parsa-698522]


Pelēkā krāsa latviešu mītiskajā sistēmā ir nozīmīga krāsa.

1. Visbiežāk pelēks folkloras tekstos minēts saistībā ar akmeni. Pelēkā akmenī (uz tā vai zem tā) mājo dievības, kad atrodas statiskā stāvoklī (guļ). [..] Zem pelēka akmens lauka vidū pamiruma, neaktivitātes periodu pavada arī sezonas dievības Jumis un Jānis. [..] Liekas, ka pelēkais akmens, kurš visbiežāk atrodas nosacītajā pasaules pirmradīšanas vietā (vidū jūras, vidū lauka, tīruma), simbolizē pirmmatēriju un līdz ar to arī nemirstību. Ne velti, dodoties dzīvībai bīstamā pasākumā, cilvēks veica rituālu sava ķermeņa paslēpšanai akmenī. [..] Pelēkais akmens simbolizē pirmmatēriju ne tikai kosmiskā centra ass lejasdaļā (vidū jūras), vidusdaļā (vidū lauka), bet arī augšdaļā, relikta veidā saglabājot akmens laikmeta cilvēka priekšstatus par akmens debesīm. Kā akmens debesu (iespējams, ticējumos minēto Pērkona ložu, varbūt arī debess akmeņu – meteorītu veidā) atblāzmojums tautasdziesmās ir pelēks (arī sudraba) akmens, no kā sabīstas Dieva zirgi. Virknē mīklu dziesmu Saules meitas figurē kā vilnas cirpējas no pelēka akmens (sniegs, kas snieg no akmens debesīm).

2. Vārds „pelēks” dainās bieži tiek lietots lietus un miglas apzīmēšanai. Miglai, lietum – kā pelēkam zirgam, ar ko jāj Dievs, Māra vai Jānis u. c., kā Dieva, Dieva dēlu, Ūsiņa, Saules u. c. pelēkam mētelim – ir sakars ar auglību un ražību (ja tie nav postoši, tāpēc Dievam, Jānim lūdz mēteli pacelt, lai nenobrauka labību). [..] Pelēka ir arī gaismas krāsa un krāsa, kas ietver kā gaismu, tā tumsu, abu sintēzi. Pelēkā zirgā jāj Dievs un Māra (periodiski arī citas dievības). [..]

3. Cilvēka dzīvē pelēkam akmenim, ciktāl tas saistās ar noteiktiem maģiskiem priekšstatiem, ir ambivalenta loma. No vienas puses, pelēkais akmens ir pirmmatērijas enerģijas krātuve, un cilvēks, pieskaroties tam, uzlādē sevi ar daļu no akmens spēka un aizsargā sevi no dzīvībai kaitējošiem spēkiem. [..] Pie pelēka akmens cilvēks mēdz atrast arī dievību labvēlības zīmes – dāvanas: zelta grožus (varas zīme) u. c. Sēdēšana uz akmens atvaira, aizgaiņā ļaužu valodas un ar analoģijas burvību palīdzību palīdz atmaksāt pēlējiem. No otras puses, apsēšanās uz akmens nav vēlama, jo var piesēdēt grūtu mūžu. [..] [Kursīte 1996 : 70–73]

 

Pelēkais – atteikšanās, pazemība, melanholija, vienaldzība, mūsdienās – garlaicīgas nopietnības simbols (jo pelēko, kaut gan tam ir interesanti pustoņi, uzskata par „bezkrāsainu”). Tikai ebreju tradīcijā šī krāsa ir saistīta ar vecuma gudrību. Kā pelnu krāsa pelēkais bieži asociējas ar nāvi, sērām un dvēseli. Kristiešu mūku kopienās pelēkais simbolizē atteikšanos no pasaulīgajiem labumiem. [Tresiders 2009 : 138–139]


Pelēks

Krāsas nosaukuma pirmie reģistri leksikogrāfiskajos avotos latviešu valodā konstatēti jau 17. un 18. gadsimtā.

J. Langija vārdnīcā šķirklī Sirgs cita starpā ievietota vārdkopa pellähks S. [zirgs], vācu ein grau Pf. [Pferd], fahl (‘pelēks zirgs’, ‘bālgans’). (Langius 1685 (1936), 257) K. Fīrekera vārdnīcā dots krāsas nosaukums Pelleks ar aprakstošu tulkojumu vācu valodā fahl falb, Mausshaaring ‘palsā (bālā) krāsā, peļukrāsā’. K. Fīrekers norāda arī uz krāsas nosaukuma lietojumu nozīmē, kura vācu valodā tulkora graue (‘pelēks’). Šķirklī ievietota substantīva forma Pellekums, vācu die Graue (Fürecker 1997, 189).

G. F. Stendera vārdnīcā vācu-latviešu daļā vārdkopai graun and Faerbe sniegts tulkojums pellehks. Stenders norāda arī uz krāsas nosaukuma polisēmiskumu, šķirklī ievietojot salikteni graugreis, latviešu sirms, kā arī vācu valodas salikteni Apfelgrau ar tulkojumu latviešu valodā rippains (resp., ‘ābolains’) (Stender II 1789, 297). Vārdnīcā atrodams arī vācu valodas saliktais krāsas nosaukums asschfarbig (‘pelnukrāsā’) ar polisēmisku tulkojumu latviešu valodā pelleks (Stender II 1789, 62). Vārdnīcas latviešu-vācu daļā G. F. Stenders dod krāsas nosaukumu pelehks ar tulkojumu vācu valodā, kas norāda uz dažādām pelēkās krāsas niansēm mausfarbing, aachfarbig, grau (‘peļukrāsā, pelnukrāsā, pelēks’), ka arī atvasināto krāsas nosaukumu eepellehks ar tulkojumu perlfarbig (‘pērļu krāsā pērļains’). (Stender I 1789, 193)

19. gs. vārdnīcās šī krāsas nosaukuma semantika ir līdzīga, taču tā lietojums – nedaudz plašāks. Īpaši tas attiecināms uz vārdnīcās ievietotajiem saliktajiem krāsu nosaukumiem ar komponentu pelēks. [..] K. K. Ulmaņa un G. Bražes vārdnīcā (1880) vācu valodas krāsas nosaukumam grau ir tulkojums pelehks. Šķirklī ievietots arī sinonīms greis, latviešu sirms un vārdkopa graues Haar ar tulkojumu sirmi mati (Ulmann, Brasche 1880, 236). [..]

K. Valdemāra vārdnīcā (1872) abstrakto pelēko krāsu pārstāv сѣрый, latviešu peleks, vācu grau (Valdemārs 1872, 597). Vārdnīcā ir arī vairāki atvasinātie krāsas nosaukumi: изсѣра, latviešu ee-, papeleki, pelezigi, vācu graeulich (Valdemārs 1872, 186), kā arī vairāki substantīvi, kas apzīmē pelēkas krāsas plankumus, laukumus, pelēko krāsu: сѣризнá un сѣрость, latviešu pelekums, vācu Grau (Valdemārs 1872, 597); сѣрь, latviešu peleka pehrwe, pelekums, vācu graue Farbe (Valdemārs 1872, 597). Konstatēts arī viens saliktais krāsas nosaukums ar komponentu сѣрый – свѣтлосѣрый, latviešu gaischipeleks, vācu hellgrau (Valdemārs 1872, 551). [..]

Apkopojot vārdnīcu un avotu materiālu dotumus, varam secināt, ka adjektīvs pelēks lietojumā sastopams šādās nozīmēs:

· reāliju ārējā izskata raksturojuma nozīmē – ‘tāds, kam ir, piemēram, pelniem, pelēm, baložiem raksturīgā krāsa’: Sieviete neizskatījās pēc vasarnieces. Burvīgs roku apaļums slēpa arī spēku. Pelēks un dzīvīgs matu biezoknis kā piebriedis mākonis stāstīja par dzīvīgumu un temperamentu. (Bels 1987, 233, 234) [..];

· ‘bāls, neveselīgs (parasti par seju); tāds, kam ir bāla, neveselīga seja (par cilvēku), piemēram, Ap četriem rītā sasarkušām acīm, pelēku seju viņš parādās muižas pagalmā un grīļīgā bezspēka gaitā kāpj gulēt. (Repše 1992, 34) [..];

· ‘vienveidīgs, vienmuļš, bez notikumiem, kas izraisa pozitīvu attieksmi (parasti par laikposmu)’, piemēram, Kādreiz bij debess kā dimantiem apsēta. Kādreiz, kad kopā mēs smiedami gājām… Tagad man dzīve kā pelēka kapsēta, Pats es kā lapa, ko samin zem kājām. (Ziemeļnieks 1923, 92) [..];

· ‘tāds, kad ir blāva, nespodra gaisma (parasti par diennakts posmu)’, arī ‘apmācies’, piemēram, Laiks bija pelēks un lietains, asfalts, kaut diena, bija tumšs. (Kurzemnieks, 9.12.2013.) [..] Šajā pašā nozīmē iekļaujas arī piemēri, kuros atainotas dabas parādības: Uz Tālavas biezajiem siliem Nakts pelēkus palagus klāj; Pār klusiem koku galiem Jodi un murgi jāj. (Blaumanis 1926, 47) [..] Reizēm šādā pelēkā laikā viss šķiet pelēks, blāvs, neizteiksmīgs: Laiks bija drēgni nomācies, Mežaparks pelēks, un viņas pašas pelēkas. (Belševica 1995, 196);

· ‘neievērojams, necils, ikdienišķs (par cilvēku)’, arī ‘neievērojams, necils (par kā kopumu)’, piemēram, Vīga bija neliela auguma, pēc izskata pelēks un apvazāts, nu gluži kā Apūles pagalms šajā rudenī. (Bels 1987, 75) [..];

· pelēkais imports ‘dažādas izcelsmes preču (piem., dārgu automobiļu) ieplūšana tirgū, apejot oficiālos dīlerus’, piemēram, Nākamgad kaimiņvalsts plāno pastiprināti izvērst cīņu arī ar tā saucamo pelēko importu, kas ik gadu nodarot vērienīgus zaudējumus valsts ekonomikai.. (Dienas Bizness, 23.11.2010.);

· pelēkā ekonomika ‘neoficiālā jeb nekontrolējamā ekonomika, ienākumi, kas netiek uzskaitīti un par kuriem netiek maksāti nodokļi’. (MLVV) Pretējs ekonomikas paveida ir legālā, t. i., baltā eknomika [..];

· pelēkā nauda ‘oficiāli neuzskaitītie ienākumi, par kuriem netiek nomaksāti nodokļi, piemēram, [..] .. ko zinām par austrumu izcelsmes tā sauktās pelēkās naudas apriti Latvijas ekonomikā?  (Latvijas Avīze, Nr. 105, 2008);

· pelēkā pele ‘sieviete, kura uzvedas neuzkrītoši, valkā vienkāršu apģērbu un nepievērš sev citu cilvēku uzmanību’ (MLVV), piemēram, [..] Skolas laikā es biju pelēkā pele. Tik pa stūriem, tik pa malu, ka tikai kāds mani nepamana. Riktīgi pelēka es biju. Klusa un kautrīga. (Ieva, Nr. 19, 2001.).

Atvasinātie krāsu nosaukumi: iepelēcīgs, iepelēks, pelēcīgs.

Saliktie krāsu nosaukumi: asfalta pelēks, baložpelēks, baložu pelēks, brūnganpelēks, brūni pelēks, gaiši pelēks, gaiši pērļu pelēks, gaišpelēks, pelnu pelēks, sarkanpelēks, smilšpelēks, sudraibaini pelēks, sudrabpelēks, svina pelēks, svinpelēks, tēraudpelēks, tumši pelēks, tumšpelēks, violeti pelēks, zaļgandzeltenpelēks, zaļganpelēks, zaļipelēks, zaļpelēks, zilganpelēks, zilpelēks; okazionālie saliktie krāsas nosaukumi: administratīvi pelēks, drūmi pelēks, nevarīgi pelēks u. c. [Sagatavots pēc: Roze 2015 : 146–156]



Kaspars Buncis Pelēkā klusā daba (eļļa, audekls).

Ivars Heinriksons. Pelēkais (2016; eļļa, audekls).


Dina Ābele. Pelēkais (1999; ogle, akrils).


5 eiro banknote

Banknotes izmēri: 120 x 62 mm.

Krāsa: pelēka.

Arhitektūras periods: antīkais. Uz banknotes ir attēlotas stilizētas antīkā perioda celtnes.



Dziesma Pelēkā dziesma. Mūzikas autors J. Lūsēns, izpilda „Rīgas kamermūziķi”.

Dziesma Pelēka saule. Mūzikas un teksta autors mūziķis Grafomāns, izpilda Grafomāns.

Dziesma Lai ar pelēka diena. Mūzikas un teksta autors V. Atāls, izpilda V. Atāls.


Krāsu iedalījums pēc spējas atstarot un absorbēt enerģiju

[..] Katrai vielai piemīt sava spēja atstarot un absorbēt enerģiju. No tā arī ir atkarīga tās krāsa. Ja balta papīra lapu sagriež trīs daļās un noliek tās attiecīgi gaismā, pusēnā un ēnā, tad redzams, ka tā lapa, kas atrodas pusēnā, salīdzinājumā ar apgaismoto izskatās pelēka, bet tā lapa, kas atrodas ēnā, – melna. Ja to pašu izdara ar krāsainu papīru, izrādās, ka pusēnā tā krāsa nemainās. Tas izskaidrojams ar to, ka baltā, pelēkā un melnā krāsa atšķiras tikai ar gaišumu. Šīs krāsas sauc par ahromatiskajām (bezkrāsu), bet visas pārējās – par hromatiskajām krāsām, jo tās atšķiras ne tikai pēc gaišuma, bet arī pēc krāsas toņa un piesātinājuma.

Tātad visas krāsas var iedalīt divās lielās grupās:

· ahromatiskās (baltā, melnā un pelēkā);

·  hromatiskās (visas pārējās) krāsas. [Ozola 2004 : 20]